2005. gada 5.oktobrī

9/5 – 4/

Saeimas Prezidijam

Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija š.g. 5.oktobra sēdē izskatīja ilgtermiņa konceptuālo dokumentu “Latvijas izaugsmes modelis: Cilvēks pirmajā vietā”.

Komisija nolēma atbalstīt augstākminēto konceptuālo dokumentu un lūdz iekļaut Saeimas kārtējās sēdes darba kārtībā lēmuma projektu “Par ilgtermiņa konceptuālā dokumenta “Latvijas izaugsmes modelis: Cilvēks pirmajā vietā” apstiprināšanu”.

Pielikumā:

1) Saeimas lēmuma projekts, 1 lpp.

2) ilgtermiņa konceptuālais dokuments “Latvijas izaugsmes modelis: Cilvēks pirmajā vietā”, 6 lpp.

Ar cieņu

J.Strazdiņš

Izglītības, kultūras un zinātnes

komisijas priekšsēdētājs

Projekts

SAEIMAS LĒMUMS

Par ilgtermiņa konceptuālā dokumenta

“Latvijas izaugsmes modelis: Cilvēks pirmajā vietā” apstiprināšanu

Latvijas Republikas Saeima nolemj:

Apstiprināt ilgtermiņa konceptuālo dokumentu “Latvijas izaugsmes modelis: Cilvēks pirmajā vietā”.

Latvijas izaugsmes modelis

Cilvēks pirmajā vietā

Šis konceptuālais dokuments nosaka uz cilvēku centrētu Latvijas izaugsmes modeli. Galvenais izaugsmes resurss ir iedzīvotāju zināšanas un gudrība, to prasmīga izmantošana; resursa attīstībai, vairošanai un modernizācijai nepieciešamas tūlītējas investīcijas. Par izaugsmes mērķi ir izvirzīta ikviena cilvēka dažādu dzīves kvalitātes aspektu paaugstināšana, un tas sasniedzams, aktīvi izmantojot valsts iedzīvotāju uzkrāto zināšanu potenciālu. Mērķa sasniegšanai koordinēti un līdzsvaroti jāattīsta visi dzīves kvalitātes aspekti, ievērojot gan veicamo darbību vienotību un izvēršanu pāri savas nozares, institūcijas, valsts formālajiem ietvariem un robežām, gan arī Latvijas sasaisti ar procesiem partnervalstīs. Prioritāri jāizpilda ilgtermiņa uzdevumi, kuri prasa daudzu nozaru vienotu darbību un kuru izpilde ir nepieciešama izaugsmes scenārija īstenošanai. Dažādu nozaru un izaugsmes virzienu detalizētās attīstības programmās jāparedz konkrēti kritēriji, pasākumi un instrumenti izvirzītā mērķa īstenošanai.

Laikā, kas pagājis kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas 1990. gadā, ir paveikts daudz – nostabilizēta demokrātiska valsts iekārta, reāli funkcionē liberāla un atvērta tirgus ekonomika, Latvija sekmīgi integrējas starptautiskajās struktūrās.

Taču paveikts ir tikai pats neatliekamākais, kopumā valsts attīstība ir bijusi nepietiekami konsekventa un koordinēta. Valdības biežās maiņas ir kavējušas stratēģisku ilgtermiņa mērķu izvirzīšanu, to pārmantojamību un īstenošanu. Dažādu nozaru programmās un koncepcijās paredzētie pasākumi nav savstarpēji saistīti, sabalansēti un koordinēti, tāpēc īstenojot tie nav izrādījušies pietiekami efektīvi. Latvija virknē ES valstu klasificējumu ierindojas vienā no pēdējām vietām.

Latvijas tālākajā attīstībā ES sastāvā ir iespējami vairāki scenāriji:

· atpalicības scenārijs – turpinās pašreizējais nekoordinētais process; augot bāzes līmenim, attīstības temps strauji samazinās, vienlaikus pastiprinās spriedze sabiedrībā; nākotnes mērķu īstenošana top problemātiska; Latvija kļūst par ES otrās šķiras valsti;

· stagnācijas scenārijs – attīstības process piemērojas lēnākajiem; vienas paaudzes dzīves laikā Latvija nespēj panākt ES valstu vidējo dzīves līmeni; sabiedrībā zūd motivācija ilgtermiņa ieguldījumiem un darbībām, arī izglītības iegūšanai;

· izaugsmes scenārijs – nepārtraukta, ātra un visos līmeņos sabalansēta attīstība, izmantojot mūsu salīdzinošās priekšrocības, īstenojot saskaņotas prioritātes un darbības, akcentējot valstī vienotus attīstības virzienus.

Izaugsmes modeļa pamats – uz cilvēku centrēta pieeja

Tikai izaugsmes scenārijs nodrošina strauju un stabilu tuvošanos ES valstu vidējam dzīves līmenim, kas atbilst visu sabiedrības slāņu un ikviena indivīda dabiskajām vēlmēm un interesēm un līdz ar to arī mūsu nacionālajām interesēm. Tas ir sasniedzams, izvirzot mūsu rīcībā esošajiem resursiem atbilstošu kopēju valsts ilgtermiņa attīstības mērķi, koordinējot visas stratēģiskās ekonomiskās, politiskās un sociālās aktivitātes. Šis dokuments nosaka integrētu Latvijas izaugsmes modeli turpmākajiem 20–30 gadiem globālās attīstības kontekstā.

Izaugsmes scenārija īstenošana iespējama, panākot visu valsts iedzīvotāju motivāciju, vienotību un sadarbību izvirzītā mērķa sasniegšanai, nostiprinot sabiedrībā pārliecību par izaugsmes iespējām un perspektīvām. Šim nolūkam izaugsmes modelī priekšplānā tiek izvirzīts cilvēks, Latvijas iedzīvotājs, par prioritārām noteiktas indivīda intereses, vēlmes un darbības, modeļa pamatā kopumā liekot uz cilvēku centrētu pieeju.

Izaugsmes resurss – zināšanas, gudrība un prasme tās izmantot

Latvijas dabas bagātības nespēs ilgtermiņā kalpot par valsts izaugsmes pamatresursu, arī mežu izmantošanu par tādu nevar uzskatīt. Uzsvars uz daudzu savstarpēji saistītu nozaru attīstību ir raksturīgs lielām ekonomikām. Bieži uzsvērtais lētais darbaspēks noteikti nav uzskatāms par pamatresursu tālākai dzīves kvalitātes paaugstināšanai. Arī tādi ekstremāli attīstības ceļi kā valsts mēroga ārzonu paradīzes izveide nav pieļaujami ES dalībvalstij.

Galvenais mūsu resurss, lai sasniegtu attīstītajām valstīm raksturīgo visas sabiedrības un katra indivīda dzīves līmeni, ir iedzīvotāju zināšanas un gudrība, to prasmīga un mērķtiecīga izmantošana. Šādā izaugsmes modelī zināšanas virza darbaspēka kvalitāti, kapitāla izmantošanu un tehnoloģiju attīstību, kopumā nosakot modeļa darbības efektivitāti un sekmējot augšupeju. Izglītota un zinoša sabiedrība kļūst par valsts iekšējās un ārējās drošības garantu. Zināšanu pārvaldība, koordinēta un virzīta to radīšana, uzkrāšana, izplatīšana, lietošana kā komplekss process kļūst par ekonomikas un sociālās dzīves pamatu, aptverot visu valsti un sabiedrību.

Latvijas iedzīvotāju zināšanu potenciāls ir spējīgs pildīt šīs funkcijas, taču nepieciešamas tūlītēja koordinēta rīcība tā izmantošanai un palielināšanai. Pretstatā daudzām valstīm, kurām ir iespēja izvēlēties vairākus attīstības ceļus vai kombinēt tos, mūsu valstij nav alternatīvas. Tālāka kavēšanās var radīt neatgriezeniskas sekas.

Izaugsmes procesa mērķis – augoša cilvēku dzīves kvalitāte

Zināšanu izraudzīšanās par noteicošo resursu nozīmē to, ka izaugsmes resurss ir izkliedēts valsts iedzīvotāju galvās, ka ikviens valsts iedzīvotājs ir valsts kopējā resursa līdzīpašnieks, ka cilvēki kā zināšanu radītāji un zināšanu nesēji jau ir un nākotnē vēl jo vairāk būs mūsu valsts galvenā vērtība. Cilvēki kļūst par galveno izaugsmes dzinējspēku, kas noteiks visas ekonomiskās, politiskās un sociālās aktivitātes. Vienādu iespēju radīšana visiem un ikviena sabiedrības locekļa personiska atbildība par iespēju izmantošanu – šie principi ir visu turpmāko attīstības procesu un rīcības pamatā.

Lai efektīvi izmantotu zināšanu resursu, principiāla nozīme ir ikviena cilvēka, ikviena zināšanu nesēja personiskajai ieinteresētībai sava zināšanu potenciāla izmantošanā. Tas arī nosaka nepieciešamību pēc ikvienam Latvijas iedzīvotājam saprotama un katra interesēm atbilstoša izaugsmes mērķa.

Koncentrējot cilvēku nozīmīgākās vēlmes, par izaugsmes mērķi noteikta cilvēka dzīves kvalitātes paaugstināšana šā vārda plašā nozīmē – augstāks labklājības līmenis, drošība sev un saviem tuvākajiem, labāka nākotne saviem bērniem un mazbērniem. Lai arī intereses un vērtību prioritātes, priekšstati par labu un laimīgu dzīvi cilvēkiem ir atšķirīgi, subjektīvi un dziļi personiski, turklāt tie mainās arī viņu dzīves laikā, kopumā ikvienam viņa nozīmīgākās vēlmes koncentrējas tieksmē pēc cilvēkam vitāli nozīmīgiem faktoriem – labklājības, drošības, ilgtspējas.

Šāda mērķa izvēle nodrošina ciešu izaugsmes resursu un mērķa vienotību, kas kļūst par īpaši būtisku izaugsmes priekšnoteikumu, izdarot zināšanu resursa izvēli. Izvirzot dzīves kvalitātes paaugstināšanu par izaugsmes mērķi, ikviens tiek motivēts un stimulēts aktīvām darbībām šā mērķa īstenošanai. Dziļi cilvēciskā tieksme dzīvot labāk, panākt savas dzīves kvalitātes augšanu ir prioritāra katram cilvēkam un līdz ar to visai sabiedrībai. Atsevišķa indivīda dzīves kvalitāte savienojas ar visas nācijas dzīves kvalitāti. Ņemot vērā kā iekšējos, tā ārējos aspektus, veidojas mūsu nacionālo interešu kopa.

Dzīves kvalitāte – daudzdimensiju aspekti

Labklājība ir Latvijas tautai aktuāls jautājums. Materiālā labklājība ir saistīta ar citiem aspektiem, kas nosaka mūsdienu cilvēka kopējo labklājības līmeni. Sabiedrības un ikviena indivīda labklājības līmeņa paaugstināšanai valsts politika un atbalsts savienojas ar katra paša vēlmi dzīvot labāk un izpratni par to, kā tas būtu iespējams.

Drošības problēmu nozīmību vēsturiski nosaka gan Latvijas stratēģiskais ģeopolitiskais stāvoklis, gan arī visdažādākie iekšējie procesi. Atrašanās ekonomiski aktīvajā un politiski nozīmīgajā Baltijas jūras reģionā rada ne tikai priekšrocības, bet arī riskus gan Latvijai kā valstij, gan ikvienam tās iedzīvotājam. Kā iekšējie, tā ārējie riski piesaista resursus un rada traucējumus attīstībai, kurai svarīgs ir ilgtspējīgs process. Tas arī nosaka nepieciešamību pastāvīgi apzināt iespējamos droša uzplaukuma risku avotus ar mērķi minimizēt to ietekmi.

Ilgtspēja, tāds šīs paaudzes dzīvesveids, kas dod iespēju eksistēt un attīstīties nākamajām paaudzēm, sabalansēta attīstība visā Latvijā ilgtermiņā ir valsts izaugsmes modeļa obligāta sastāvdaļa. Šodien sasniegtais paātrinājums pagaidām vēl tikai stabilizē situāciju, taču saglabājas daudzas problēmas, kas jāatrisina ilgtspējīgas attīstības garantēšanai. Tikai ilgtspējīga attīstība nozīmē to, ka atpalicība no ES valstu vidējā dzīves līmeņa samazinās arī absolūtos skaitļos.

Redzams, ka Latvijas iedzīvotājiem kopumā nākotnē sasniedzamo labklājības un drošības līmeni, izaugsmes procesa ilgtspēju un līdz ar to kopējo augsto dzīves kvalitāti kā daudzdimensiju jēdzienu nosaka virkne savstarpēji cieši saistītu aspektu, to skaitā:

· informētība;

· izglītība;

· jaunrade, zinātne un pētniecība, inovācijas, spēja radīt un izmantot jaunas idejas;

· nodarbinātība;

· materiālā labklājība;

· apkārtējās vides aizsardzība;

· materiālo un enerģijas resursu izmantošana;

· infrastruktūras pakalpojumi – elektrības, gāzes, siltuma, ūdens piegāde, elektronisko sakaru, pasta, transporta, atkritumu apstrādes pakalpojumi;

· līdzsvarota reģionu attīstība;

· cilvēkresursi;

· veselība;

· sociālā drošība;

· mājoklis;

· ģimene;

· sabiedrības saliedētība;

· demokrātijas līmeņa paaugstināšana;

· augošs tiesiskuma līmenis;

· fiziskā drošība;

· privātums;

· valsts pārvaldes modernizācija, iedzīvotājiem draudzīgi valsts pārvaldes pakalpojumi;

· ārējās attiecības;

· atvērtība;

· līdzdalība procesos, sava es nozīmība;

· izaugsmes stabilitāte;

· Latvijas identitātes saglabāšana;

· kultūra;

· latviešu valodas attīstīšana un funkcionālā pilnveidošana;

· brīvā laika izmantošana un iespējas.

Izaugsmes stratēģijas pamatprincips – darbību vienotība

Modeli īstenojot, cilvēka dzīves kvalitātes paaugstināšanai ir jāpilnveido visi augstāk minētie aspekti; kopējais līmenis ir kritiski atkarīgs no nepietiekami attīstītajiem aspektiem. Ir stingri jāievēro visu darbību vienotības, koordinētības un samērīguma principi. Tikai un vienīgi tad, ja tiek vienmērīgi un līdzsvaroti pilnveidoti visi aspekti, optimāla uzlabojas dzīves kvalitāte. Nevienu aspektu nedrīkst atstāt bez uzmanības pat atsevišķos izaugsmes posmos. Ļoti maz kopējās dzīves kvalitātes uzlabošanai dod arī resursu ieguldīšana kāda aspekta pārliekā attīstībā.

Visas veicamās darbības un to lietderība jāizvērtē ne tikai pēc to ietekmes uz tiešo mērķa aspektu; tām ir jādod pozitīvs iespaids arī uz citiem aspektiem, panākot sinerģijas efektu. Jāveido saskaņotas un atbalstošas darbības arī saistītajos aspektos, nepieļaujot pretrunu veidošanos. Neviena aspekta attīstība nevar notikt uz citu rēķina vai pat pasliktinot citus.

Latvijas izaugsmes modelis jāīsteno pasaules valstu tīklā. Kā izolēta valsts Latvija iespēs maz, objektīvos globālos procesus maza valsts praktiski neietekmēs. Par Latvijas galveno principu sadarbībā ar partnervalstīm jāuzskata mūsu stipro pušu un radušos iespēju izmantošana, vienlaikus minimizējot draudus un riskus. Arī katra atsevišķa darbība jāizvērtē globālā kontekstā, panākot saskaņu ar radniecīgām darbībām partnervalstīs.

Kopumā valsts izaugsme iekļaujas izteiktā tīklveida modelī: visu aspektu un darbību vienotība un savstarpēja sasaiste valsts iekšienē, Latvijas kā valsts iekļaušanās globālajā valstu tīklā, katras aktivitātes sasaiste ar sev līdzīgām citās valstīs.

Šajā situācijā panākumu gūšanai nav pieļaujama noslēgtība savas nozares ietvaros un Latvijas robežās. Mums ikviena darbība jāizvērš arī ārpus attiecīgā dzīves kvalitātes aspekta ietvariem, pāri sava sektora un nozares rāmjiem, pāri valsts formālajām robežām. Tīklveida sadarbības modelī jāīsteno stratēģiskais robežu paplašināšanas princips un jāizmanto tādi to atbalstošie instrumenti kā zināšanu izplatīšana ārpus institūcijas, nozares, valsts rāmjiem, ietvariem un robežām, starpnozaru sadarbība un koordinācija, tai skaitā neformālie partnerattiecību mehānismi.

Kopumā tas nozīmē visu darbību vienotību, aktīvas sadarbības principa īstenošanu, mainot pašu ietvaru un robežu būtību, padarot tās mīkstākas, caurspīdīgas un porainas, paaugstinot darbību intensitāti tieši robežrajonos. Darbības dažādās vidēs, dažādās sabiedrības daļās, dažādās sistēmās, kultūrās un valodās iegūst izšķirošu nozīmi izaugsmes sekmēšanā.

Izaugsmes modeļa īstenošana – sadarbība un prioritātes

Balstoties uz stratēģiskajiem pamatprincipiem un ņemot vērā visus vienotā nākotnes mērķa aspektus, ministrijām un citām valsts institūcijām sadarbībā ar profesionālajām asociācijām un nevalstiskajām organizācijām jāizstrādā un jāaktualizē dažādu nozaru un izaugsmes virzienu detalizētas attīstības stratēģiskās koncepcijas, programmas un plāni, kuros jāparedz konkrēti kritēriji, pasākumi un instrumenti šajā dokumentā izvirzītā mērķa sasniegšanai.

Visām programmām un koncepcijām jābūt ar vienotu stratēģisko virzību un savstarpēji papildinošām, lai sekmētu šajā dokumentā izvirzītā izaugsmes modeļa īstenošanu un iedzīvotāju dzīves kvalitātes celšanos. Ir stingri jāievēro visu darbību un partneru tīklveida sadarbības princips un no tā izrietošā partneru vienlīdzība, konfliktu nepieļaujamība, mazākuma interešu ievērošana, tam pakļaujoties vairākumam. Katra aspekta attīstībā jārēķinās ar zināmu patstāvības ierobežojumu kopējo mērķu sasniegšanas labad.

Izstrādājot un īstenojot ikvienu attīstības programmu un koncepciju jāņem vērā no šā dokumenta izrietošie tādi robežu paplašināšanas principa aspekti kā plašs attīstības procesa aptvērums, aktīvas un notikumus apsteidzošas darbības, visu stratēģisko darbību sasaiste un koordinācija, atvērtība, sadalīta pārvaldība, savu funkciju atbildīga un patstāvīga izpilde, inovatīva pieeja.

Lai īstenotu izaugsmes modeļi, nekavējoties jāsāk risināt virkne prioritāru ilgtermiņa uzdevumu, kuri prasa daudzu nozaru vienotu darbību:

· ierobežoto materiālo un cilvēkresursu dēļ, ievērojot Latvijas salīdzinošās priekšrocības jānosaka vienotas zināšanu prioritātes tautsaimniecībai, izglītībai, zinātniski pētnieciskajām un inovatīvajām darbībām, īstenojot atbilstošus normatīvos, finansiālos, institucionālos u.c. atbalsta instrumentus resursu koncentrēšanai;

· salīdzinošo iespēju izmantošanai jāveic virkne uzlabojumu izglītības sistēmā, samazinot zināšanu jomā pastāvošo asimetriju starp cilvēkiem: ikvienam garantēta iespēja iegūt vidējo izglītību un visiem nodrošināta kvalitatīvas augstākās un profesionālās izglītības iegūšanas iespēja, krasi palielināta augstākās kvalifikācijas speciālistu (maģistru un doktoru) sagatavošana, tehnisko zinību un dabaszinību apgūšanas īpatsvara pieaugums visos izglītības sistēmas līmeņos;

· cilvēkresursu palielināšanas nolūkā jāveic virkne darbību savstarpēji saistītos virzienos: veselības saglabāšana un ārstniecība, fiziskā un darbīgā mūža pagarināšana, dzimstības palielināšana, sociālo programmu optimizācija, spriedzes mazināšana sabiedrībā;

· ikviena indivīda ekonomiskās, politiskās un sabiedriskās aktivitātes paaugstināšanai jānodrošina vispārējas informācijas saņemšanas iespējas, jāpalielina zemākā līmeņa darbinieku loma patstāvīgā darbā, sekmējot iedzīvotāju līdzdalību ekonomiskajos, sociālajos, kultūras un politiskajos procesos, vairojot sabiedrībā motivāciju darboties, paaugstinot indivīda psiholoģisko nozīmību un visu sabiedrības locekļu saliedētību pašiem savu problēmu atrisināšanai;

· ārējās attiecības jāveido kā iekšpolitikas turpinājums, saistot tās ar valsts vienoto izaugsmes modeli, savienojot politiskos aspektus ar ekonomiskajiem, drošības, zinātniskajiem, kultūras, sociālajiem, ekoloģiskajiem u.c. aspektiem, plaši izmantojot aktīvu publisko diplomātiju.

Ir jāpanāk aktīva un koordinēta darbība, saskaņota un ieinteresēta valsts pārvaldes, uzņēmēju un iedzīvotāju sadarbība, visu sabiedrības slāņu kopēja rīcība, lai mērķis tiktu īstenots, lai sabiedrībā veidotos stabila pārliecība par nākotnes izaugsmes iespējām, lai sabiedrība atbalstītu politiķus un valstī veidotos pilsoniskā saskaņa un sadarbība. Visu stratēģisko koncepciju, programmu un darbību koordinācija un sabalansētība jāīsteno LR Ministru kabinetam, nodrošinot to atbilstību šā dokumenta nostādnēm.