Iesniedz Ārlietu komisija Likumprojekts 1

 

 

Saeima ir pieņēmusi un Valsts

prezidents izsludina šādu likumu:

 

Par Kopējo sociālās iekļaušanas memorandu (Latvija)

 

1.pants. Latvijas Republikas valdības un Eiropas Komisijas 2003.gada 18.decembrī Briselē parakstītais Kopējais sociālās iekļaušanas memorands (Latvija) (turpmāk — Memorands) ar šo likumu tiek pieņemts un apstiprināts.

2.pants. Memorands stājas spēkā tā parakstīšanas dienā.

3.pants. Likums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā izsludināšanas. Līdz ar likumu izsludināms Memorands angļu valodā un tā tulkojums latviešu valodā.

 

Likums Saeimā pieņemts 2004.gada 17.jūnijā.

 

 

 

 

Valsts prezidente V.Vīķe-Freiberga

Rīgā 2004.gada jūlijā

 

 

Memorands latviešu valodā

Memorands angļu valodā

 

Brussels,

 

 

LATVIJAS KOPĒJAIS SOCIĀLĀS IEKĻAUŠANAS MEMORANDS


Saskaņā ar Pievienošanās partnerības noteikumiem, Latvijas valdība kopā ar Eiropas Komisijas Nodarbinātības un sociālo lietu ģenerāldirektorātu ir sagatavojusi Kopējo sociālās iekļaušanas memorandu, kura mērķis ir sagatavot valsti pilnīgai dalībai ar atvērtās koordinācijas metodi par sociālās iekļaušanas jautājumiem iestāšanās brīdī. Memorandā ir definēti galvenie mērķi nabadzības un sociālās atstumtības jautājumu risināšanai, prezentēti lielākie politiskie pasākumi, ko veikusi Latvija uz vienošanās pamata, veidojot valsts politiku saskaņā ar ES kopējiem mērķiem, un noteiktas galvenās politiskās jomas, kurās turpināt tālāku monitoringu un politikas izvērtēšanu. Šīs politikas ieviešanas progress tiks izvērtēts kontekstā ar ES sociālās iekļaušanas procesu, kura mērķis ir dot nozīmīgu ietekmi nabadzības izskaušanai Eiropā līdz 2010.gadam.

 

(Parakstīts)

Dagnija Staķe
Labklājības ministre

Latvija

(Parakstīts)

Anna Diamantopoulou
Atbildīgā Eiropas Komisijas locekle nodarbinātības un sociālo lietu jautājumos

 

 

Briselē, 2003.gada 18.decembrī

1. Ekonomiskā situācija .......………………………………….............................6

1.1. Ekonomika 6

1.2. Darba tirgus un nodarbinātība 6

1.3. Sociālās sfēras izdevumi 8

2. Sociālā situācija 8

2.1. Ienākumu nevienlīdzība un nabadzība 8

2.2. Teritoriālās atšķirības 9

2.3. Veselība 11

2.4. Mājoklis 11

2.5. Visneaizsargātākās grupas 12

3. Galvenie politiskie mērķi 15

4. Politiskie jautājumi 16

4.1. Iekļaujošs darba tirgus 16

4.1.1. Politiskais ietvars 16

4.1.2. Institucionālā sistēma 17

4.2. Pieejamība resursiem, tiesībām, precēm un pakalpojumiem 19

4.2.1. Sociālā drošība 19

4.2.2. Izglītība 21

4.2.3. Veselības aprūpe 23

4.2.4. Mājoklis 25

4.3. Atstumtības risku novēršana 27

4.3.1. E-iekļaušana 27

4.3.2. Atbalsts ģimenēm un ģimenes solidaritātes stiprināšana 28

4.4. Palīdzība visneaizsargātākajām iedzīvotāju grupām 30

4.5. Visu iesaistīto pušu mobilizēšana 32

5. Dzimumu līdztiesības veicināšana 34

6. Statistiskās sistēmas un indikatori 36

7. ES strukturālo fondu atbalsts sociālās iekļaušanas politikai 37

8. Secinājumi 38

Pielikums I ……………………………………………………………………………….41

Tabula 1. Darbinieku skaita sadalījums pēc mēneša bruto darba samaksas bez neregulārām izmaksām 41

Tabula 2. Iedzīvotāju ekonomiskās aktivitātes līmenis, nodarbinātības līmenis un darba meklētāju īpatsvars 41

Tabula 3. Ekonomiski aktīvo iedzīvotāju sadalījums pēc izglītības līmeņa 42

Tabula 4. Pamatdarbā nodarbināto iedzīvotāju sadalījums pēc izglītības līmeņa 42

Grafiks 1. Ekonomiski aktīvie un nodarbinātie iedzīvotāji reģionos 42

Tabula 5. Darba meklētāji sadalījumā pēc izglītības līmeņa 43

Grafiks 2. Reģistrētā bezdarba līmenis un darba meklētāju īpatsvars 43

Tabula 6. Pamatdarbā nodarbināto iedzīvotāju struktūra pa darbības veidiem 43

Grafiks 3. Darba meklētāju īpatsvars un reģistrētā bezdarba līmenis 44

Grafiks 4. Darba meklētāju īpatsvars ekonomiski aktīvo iedzīvotāju kopskaitā sadalījumā pa vecuma grupām 44

Tabula 7. Iedzīvotāju sadalījums pēc izglītības līmeņa 44

Tabula 8. Iedzīvotāju sadalījums pēc ekonomiskās aktivitātes un tautībām 45

Pielikums II 46

Grafiks 1. Pastāvīgie iedzīvotāji pilsētā, laukos un Rīgā 46

Tabula 1. Pastāvīgie iedzīvotāji 46

Tabula 2. Pastāvīgo iedzīvotāju etniskais sastāvs 46

Tabula 3. Iedzīvotāju dabiskais pieaugums 47

Tabula 4. Pastāvīgo iedzīvotāju galvenās vecuma grupas un demogrāfiskās slodzes līmenis 47

Grafiks 2. Pastāvīgo iedzīvotāju galvenās vecuma grupas 47

Tabula 5. Vīriešu un sieviešu galvenās vecuma grupas 47

Pielikums III 48

Tabula 1. Jauno HIV infekciju un AIDS gadījumu skaita dinamika 48

Grafiks 1. Jauno HIV infekciju un AIDS gadījumu skaita dinamika 48

Grafiks 2. Veselības pašnovērtējums pēc nodarbinātības 48

Pielikums IV 49

Grafiks 1. Mājsaimniecību rīcībā esošais ienākums kvintiļu grupās 49

Grafiks 2. Mājsaimniecību sadalījums galvenajos demogrāfiskajos tipos 49

Grafiks 3. Mājsaimniecību rīcībā esošais ienākums dažādu demogrāfisko grupu mājsaimniecībās 49

Tabula 1. Mājsaimniecību rīcībā esošais ienākums pēc mājsaimniecības tipa 50

Tabula 2. Mājsaimniecību rīcībā esošais ienākums reģionos 50

Grafiks 4. Mājsaimniecību rīcībā esošais ienākums reģionos 50

Grafiks 5. Mājsaimniecību rīcībā esošais ienākums sociālekonomiskajās grupās 51

Grafiks 6. Pensionāru mājsaimniecību rīcībā esošā ienākuma struktūra 51

Grafiks 7. Mājsaimniecību rīcībā esošā ienākuma struktūra 52

Grafiks 8. Pensionāru mājsaimniecību patēriņa izdevumu struktūra 52

Tabula 3. Mājsaimniecību patēriņa izdevumu struktūra 53

Grafiks 9. Mājsaimniecību sadalījums pēc to lieluma 53

Grafiks 10. Mājsaimniecību sadalījums sociālekonomiskajās grupās 53

Grafiks 11. Nabadzības riska slieksnis (PPS) 1999.gadā 54

Grafiks 12. Ienākumu kvintiļu attiecība S80/S20 (kreisā skala) un džini koeficients (labā skala) 1999.gadā 54

Grafiks 13. Nabadzības riska indekss pirms un pēc sociālo transfertu saņemšanas 1999.gadā 55

Tabula 4. Galvenie nabadzības monetārie rādītāji (Laeken) ……. 55

Pielikums V 56

Grafiks 1. Skolēni, kas beiguši pamatskolu 2002.gadā 56

Grafiks 2. Skolēni, kas beiguši vidusskolu 2002.gadā 56

Tabula 1. No profesionālās izglītības iestādēm atskaitītie audzēkņi 56

Grafiks 3. No profesionālās izglītības iestādēm atskaitītie audzēkņi pēc atskaitīšanas iemesla 57

Tabula 2. Studentu skaits pa studiju nozarēm 57

Grafiks 4. Studentu skaits pa studiju nozarēm 58

Tabula 3. Skolēnu skaits un skolēni, kuri beidza 9.klasi, 12.klasi un arodklasi speciālajāsskolās un klasēs 58

Tabula 4. Beiguši vispārizglītojošās skolas 59

Grafiks 5. Beiguši vispārizglītojošās skolas ar liecību izrakstu 59

Tabula 5. Atskaitīto skolēnu skaits pa klašu grupām vispārizglītojošās dienas skolās 59

Tabula 6. Internātskolas un skolu internāti 60

Tabula 7. Skolēni ar speciālām vajadzībām 60

Pielikums VI 62

Tabula 1. Dzīvojamais fonds 61

Grafiks 1. Dzīvojamais fonds 61

Tabula 2. Uzbūvētās dzīvojamās ēkas 61

Tabula 3. Sociālie dzīvokļi 62

Tabula 4. Sociālās mājas 62

Tabula 5. Dzīvokļu labiekārtošana 2001.gadā ...................................................................62

Pielikums VII 63

Tabula 1. Iekšzemes kopprodukts 63

Grafiks 1. Iekšzemes kopprodukta reģionālais dalījums 63

Tabula 2. Iekšzemes kopprodukts no ieņēmumu puses 63

Tabula 3. Iekšzemes kopprodukta indeksi 64

Tabula 4. Patēriņa cenu pārmaiņas 64

Grafiks 2. Uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību skaita sadalījums pa galvenajiem darbības veidiem 64

Tabula 5. Sociālās sfēras izdevumi 65

Tabula 6. Uzkrātās ārvalstu investīcijas Latvijā reģistrēto uzņēmumu pamatkapitālā 65

Pielikums VIII 66

Tabula 1. Ekonomiskās aktivitātes līmeņi sadalījumā pa vecuma grupām 66

Tabula 2 Iedzīvotāju 15-74 gadu vecumā sadalījumā pēc ekonomiskās aktivitātes 66

Tabula 3. Nodarbinātie 15-74 gadu vecumā sadalījumā pēc nodarbinātības statusa 66

Tabula 4. Vidējā mēnešalga un darba samaksa pa darbības veidiem 67

Grafiks 1 Nodarbinātie iedzīvotāji 15-74 gadu vecumā sadalījumā pa sektoriem 67

Tabula 5. Pamatdarbā nodarbināto sieviešu struktūra pa darbības veidiem procentos no kopā nodarbinātajiem 68

Pielikums IX 69

Tabula 1. Noziegumus izdarījušo personu sastāvs 69

Grafiks 1. Notiesāto personu vecuma struktūra 69

Tabula 2. Sociāli nelabvēlīgās ģimenes 69

Pielikums X 70

Tabula 1. Datoru lietošana uzņēmumos 70

Tabula 2. Interneta lietošana uzņēmumos 70

Tabula 3. Skolēnu skaits, kuri mācās datorzinības vispārizglītojošās skolās 71

Tabula 4. Datoru skaits vispārizglītojošās skolās 71

Pielikums XI 73

Tabula 1. Latvijas iedzīvotāji, kas neprot lasīt un rakstīt 72

Tabula 2. Iedzīvotāju saslimstība ar alkoholismu, atkarība no psihoaktīvo vielu lietošanas 72

Tabula 3. Bērnu bāreņu aprūpes centri, pašvaldību bērnu nami-patversmes un specializētie bērnu aprūpes centri 73

Tabula 4. Sociālās aprūpes iestādes pieaugušām personām 73

 

 

 

 

1.EKONOMISKĀ SITUĀCIJA

Pēc neatkarības atgūšanas 1991.gadā Latvija savā attīstībā, pārejot no plānveida uz tirgus ekonomiku ir sasniegusi lielu progresu. Latvijas tautsaimniecības izaugsmes tempi pēdējos gados ir bijuši vieni no augstākajiem ES kandidātvalstu vidū, tomēr iedzīvotāju dzīves līmenis aizvien atpaliek no attīstītāko valstu rādītājiem – 2002.gadā IKP uz vienu iedzīvotāju, aprēķinot pēc pirktspējas paritātes standartiem, veidoja tikai 35% no ES vidējā.

1.1.Ekonomika

Laika periodā no 1996.gada līdz 2002.gadam IKP Latvijā ir palielinājies vidēji gadā par 5,8% un turpinās diezgan strauja ekonomiskā izaugsme. IKP 2001.gadā pieauga par 7,9%, bet 2002.gadā – par 6,1%. Inflācija Latvijā ir viena no zemākajām starp Centrālās un Austrumeiropas valstīm. Pēdējos četrus gadus gada vidējā inflācija ir bijusi 2-3% robežās. 2002.gadā patēriņa cenu vidējā inflācija bija 1,9%.

Pārejas periodā ekonomikā notika būtiskas izmaiņas tautsaimniecības struktūrā - ievērojami samazinājās lauksaimniecības un rūpniecības īpatsvars, bet palielinājās pakalpojumu daļa tautsaimniecībā. Kopš 90-to gadu beigām nodarbināto skaits lauksaimniecībā un mežsaimniecībā samazinājies par 6,1%, joprojām saglabājot samērā augstu īpatsvaru nodarbinātības līmenī- 15%, kamēr nodarbināto skaits pakalpojumu sektorā ir pieaudzis par 10,9%, sastādot 59,1% no kopējā 2002.gadā nodarbināto skaita.

Ekonomiskās izaugsmes potenci raksturo arī investīciju pieaugums. Laikā no 1996.gada līdz 2002.gadam investīcijas pamatlīdzekļos katru gadu pieauga vidēji par 18%. Investīcijas sekmē vairāki faktori: stabilā makroekonomiskā vide, kredīta procentu likmju pazemināšanās, banku sektora nostiprināšanās u.c. Pēc ārvalstu kapitāla piesaistes rādītāja Latvija atrodas Centrālās un Austrumeiropas valstu vadošajā piecniekā.

Jau vairākus gadus valstī palielinās nodarbināto darba samaksa un vecuma pensijas. Strādājošo neto darba samaksa 1996.- 2002.gadu periodā pieaugusi par 58% (no 2001.līdz 2002.gadam – par 8%), bet izmaksātās vecuma pensijas - par 65% (no 2001.līdz 2002.gadam – par 7%).

Neskatoties uz salīdzinoši augstajiem ekonomiskajiem rādītājiem, sabiedrības labklājības līmeņa pieauguma temps ir pārāk zems. Iedzīvotāju ienākumu pieaugums ir ļoti nevienmērīgs. Palielinās materiālās labklājības polarizācija, liels ir iedzīvotāju ar zemiem ienākumiem skaits.

Relatīvi lielai daļai nodarbināto reālie ienākumi no darba netiek oficiāli uzrādīti. Sociālās iemaksas un ienākumu nodokļu maksājumi šīm personām tiek veikti no minimālās darba algas. Tādejādi ievērojami naudas līdzekļi nevar tikt izmantoti valsts noteikto garantiju nodrošināšanai. Šī iemesla dēļ sociālās drošības pakalpojumi, kas ir tieši atkarīgi no veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām, netiek pilnveidoti un attīstīti pietiekami strauji. Pēc FM datiem slēptā nodarbinātība sastāda 14-20%.

Viena no galvenajām ekonomikas problēmām Latvijā ir augstais tekošā konta deficīts. Tā pamatā ir augstais iekšzemes pieprasījums, it īpaši, investīciju straujais pieaugums. 2001.gadā tekošā konta deficīts bija 9,7% no IKP, bet 2002.gadā 7,8%.

 

1.2.Darba tirgus un nodarbinātība

2002.gadā kopumā vērojama nodarbinātības un bezdarba rādītāju uzlabošanās. Arī iedzīvotāju ekonomiskā aktivitāte jeb līdzdalība darba tirgū ir pieaugusi salīdzinot ar iepriekšējo gadu. Vecuma grupā 15-64 gadi tā 2002.gadā bija 68,8%, kas ir tikai nedaudz zemāks nekā ES vidējais rādītājs. Sieviešu ekonomiskā aktivitāte pārsniedz ES vidējo rādītāju un 2002.gadā Latvijā tā bija 64,1%, turpretim vīriešu līdzdalība darba tirgū ievērojami atpaliek no ES, lai gan salīdzinot ar 2001.gadu vērojamas pozitīvas tendences – tā ir pieaugusi par 1,2 procentu punktiem un sasniegusi 73,9% līmeni. Vecāku cilvēku līdzdalība darba tirgū pieaug, bet sieviešu vidū tā joprojām ir zema. Jauniešu līdzdalības līmenis darba tirgū ir zems. Vērojamas arī iedzīvotāju ekonomiskās aktivitātes atšķirības pa reģioniem: vislielākā aktivitāte novērojama Rīgas reģionā – 72,1%, savukārt Latgalē tā ir par 9,4 procentu punktiem zemāka.

2002.gadā 15-64 gadu vecuma grupā nodarbināti bija 60,5%. Salīdzinoši augsts bija sieviešu nodarbinātības līmenis – 57%, bet vīriešu nodarbinātības līmenis palielinājies par 2,2 procentu punktiem (2002.gadā – 64,3%). Lai gan sieviešu nodarbinātības līmenis Latvijā pārsniedz ES vidējos rādītājus, no sieviešu nodarbinātības statusa izrietošā vidējā darba samaksa 2002.gadā procentuāli pret vīriešu darba algu mēnesī ir 81,5%. Tradicionāla ir tieši sieviešu orientācija uz izglītības, veselības aprūpes un kultūras jomām. Tās pārsvarā tiek finansētas no valsts vai pašvaldību budžeta, kurās strādājot tiek piedāvātas sociālās garantijas. Darbs šajās nozarēs ir apmaksāts viszemāk. Liela daļa zemi kvalificētu personu tiek atstumtas no darba tirgus: 2002.gadā to nodarbinātības līmenis bija 33%, kas ir uz pusi zemāks kā augsti kvalificētām personām. Jāatzīmē, ka zemi kvalificēts darbaspēks sastāda tikai 15,5% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem.

Latvijā nodarbināto iedzīvotāju izglītības līmenis ir salīdzinoši augsts. 2002.gadā 21,6% no pamatdarbā nodarbinātiem bija ar augstāko izglītību (ES 24%), un 64,3% ar vidējo, t.sk. profesionālo izglītību (ES attiecīgi 46%). Tomēr daļai strādājošo nav pietiekamas iemaņas, kas nepieciešamas, lai strādātu pieprasītākajās darba tirgus profesijās - informācijas tehnoloģiju, komunikācijas, mārketinga un uzņēmējdarbības jomās. Tāpat jāatzīmē nepietiekamas valsts valodas un svešvalodu zināšanas. Tikai 6/7 daļa no visiem Latvijas iedzīvotājiem prot valsts valodu.

Vērojamas būtiskas nodarbinātības un bezdarba līmeņa atšķirības reģionos. Piemēram, vecuma grupā 15-64 gadi 2002.gadā nodarbinātības līmenis Rīgas reģionā bija 64%, bet Latgales reģionā – tikai 52%.

Bezdarba līmenis turpina pakāpeniski samazināties un 2002.gadā tas bija 12,1% (15-64 gadu vecuma grupā), tomēr tas ir par 4,4 procentu punktiem augstāks nekā ES. Taču vēl joprojām ir liela atšķirība starp NVA reģistrēto bezdarba līmeni un CSP DA rezultātā iegūto rādītāju, kas norāda uz nepietiekamu motivāciju darba meklētājiem reģistrēties NVA. 2002.gadā vidēji Latvijā bezdarba līmenis vīriešiem bija 13,1%, (samazinājums par 1,6 procentu punktiem, salīdzinot ar 2001.gadu), bet sieviešu bezdarba līmenis bija 11,0% (par 0,9 procentu punktiem mazāk nekā 2001.gadā).

Vidēji 65,5% bezdarbnieku Latvijā 2002.gadā bija vidējā vai vidējā profesionālā izglītība, 9% - augstākā un 25,5% - pamata vai zemāka izglītība.

Pēc CSP DA datiem, bezdarba līmenis 2002.gadā vidēji Latgales reģionā bija 17,1%, bet visos pārējos Latvijas reģionos tas bija robežās no 10,4% līdz 13%. Attiecīgi Latgalē ir arī viszemākais IKP apjoms uz vienu iedzīvotāju - 844 Ls jeb divreiz zemāks kā vidējais rādītājs valstī.

1.3.Sociālās sfēras izdevumi

Izdevumi sociālajai drošībai ietver izdevumus sociālajai apdrošināšanai un universālajiem valsts pabalstiem. Šie izdevumi absolūtos skaitļos laikā no 1997.gada pieauguši un 2001.gadā sasniedza 574,8 milj. Ls jeb 11,9% IKP. Laika periodā kopš 1999.gada iezīmējas sociālās drošības izdevumu īpatsvara IKP ikgadējs samazinājums. Izdevumi sociālajai palīdzībai ietver pašvaldību sociālās palīdzības pabalstus personām ar nepietiekamiem ienākumiem. 2001.gadā šai jomai izlietots 15,5 milj. Ls jeb 0,3% IKP. Arī šajā jomā vērojams izlietoto līdzekļu ikgadējs pieaugums absolūtos skaitļos. Veselības aprūpei (2001.gadā) atvēlēts 163,5 milj. Ls jeb 3,4% IKP. Veselības aprūpes finansējums ir satraucoši zems un pašreizējā iedzīvotāju veselības stāvokļa un materiālā nodrošinājuma apstākļos ir nepietiekams. Šis rādītājs ir viens no zemākajiem Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu vidū. Kopumā IKP pieauguma tempi ir lielāki nekā sociālajai aizsardzībai atvēlēto līdzekļu pieauguma tempi. Sociālajai aizsardzībai atvēlēto līdzekļu īpatsvara samazinājums IKP negatīvi ietekmē iedzīvotāju dzīves līmeni un veselības stāvokli, kā arī attiecīgajās jomās strādājošo institūciju spēju veikt savas funkcijas.

Izdevumi sociālajiem pakalpojumiem ietver gan valsts pamatbudžeta, gan pašvaldību budžeta izdevumus sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumiem. Sociālajiem pakalpojumiem 2001.gadā izlietots 8,6 milj. Ls jeb 0,2% IKP. Savukārt nodarbinātībai (aktīvajiem nodarbinātības pasākumiem) Latvijā 2001.gadā atvēlēts 41,4 milj. Ls jeb 0,87% IKP.

2. SOCIĀLĀ SITUĀCIJA

Šajā nodaļā apskatīsim sociālo situāciju un galvenās sociālās problēmas, kas radušās 1.nodaļā minēto ekonomisko un tautsaimniecības nozaru pārmaiņu rezultātā.

Demogrāfiskā situācija

2002.gadā Latvijā dzīvoja 2,35 miljoni, no kuriem 1/3 valsts iedzīvotāju bija koncentrējušies galvaspilsētā. 54% no visiem Latvijas iedzīvotājiem bija sievietes, 17% - bērni vecumā līdz 14 gadiem, 21% - 60 gadu un vecāki cilvēki. Skatoties pēc nacionālā sastāva, 2002.gadā 58,2% no visiem iedzīvotājiem bija latvieši, 29,2%-krievi, bet pārējos 12,6% sastādīja citu tautību pārstāvji.

Iedzīvotāju skaitam kopumā ir tendence samazināties. 1991.gadā dzimušo skaits uz 1000 iedzīvotājiem bija 13,1, 1995.gadā – 8,7, 2002.gadā - 8,6. Savukārt mirušo skaits uz 1000 iedzīvotājiem samazinājies no 15,7 1995.gadā līdz 13,9 2002.gadā. Līdz ar to iedzīvotāju dabiskais pieaugums saglabājas negatīvs. Kaut arī demogrāfiskā slodze kopumā nedaudz samazinās (1995.gadā bija 772, bet 2002.gadā - 646 bērnu un pensijas vecuma iedzīvotāju uz 1000 darbspējas vecuma iedzīvotājiem), demogrāfiskās slodzes samazinājums notiek uz bērnu skaita samazinājuma rēķina. Līdzīgi kā Eiropā kopumā, Latvija saskaras ar sabiedrības novecošanas problēmām, tāpēc arvien pieaug nepieciešamība pēc jauniem sociālajiem un veselības pakalpojumiem veciem cilvēkiem, un pēc papildus līdzekļiem pensiju izmaksai.

2.1.Ienākumu nevienlīdzība un nabadzība

Izmantojot Eiropas Padomē 2001.gadā Lākenā (Laeken) apstiprinātos monetāros nabadzības rādītājus7, jāsecina, ka Latvijā ir relatīvi augsta ienākumu nevienlīdzība un iedzīvotāju nabadzības riska indekss. Džini koeficients, kas raksturo nevienlīdzību ienākumu sadalē, 1999.gadā Latvijā sasniedza 31% (ES15 - 29%), bet 2002.gadā – 34%. Ienākumu attiecība starp augstāko un zemāko kvintili S80/S20 Latvijā 1999.gadā bija 5,1 (ES15 – 4,6), bet 2002.gadā – 5,5.

1999.gadā (arī 2002.gadā) 16% iedzīvotāju bija pakļauti nabadzības riskam (ES15 2000.gadā - 15%). Ievērojama loma nabadzības samazināšanā ir sociālajiem transfertiem. Nesaņemot sociālos transfertus, 1999.gadā nabadzības riskam būtu bijuši pakļauti 45%, bet 2002.gadā – 43% Latvijas iedzīvotāju (ES15 vidēji - 40% 1999. un 2000.gadā). Svarīgi atzīmēt, ka nabadzības riska slieksnis Latvijā ir ļoti zems. 1999.gadā tas bija 49 Ls vienas personas mājsaimniecībā mēnesī jeb 589 Ls gadā (2002.gadā attiecīgi 59 Ls un 706 Ls). ES15 valstīs nabadzības riska slieksnis 2001.gadā bija 3,6 reizes augstāks (vienas personas mājsaimniecībā 2001.gadā ES15 valstīs nabadzības slieksnis pirktspējas paritātes standarta nosacītā valūtā bija PPS 7732, Latvijā - PPS 2301).

Mājsaimniecību budžeta pētījuma dati liecina, ka 2002. gadā iedzīvotāju rīcībā esošais vidējais ienākums uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī ir 80,008 Ls (137,22 EUR). 2002.gadā 20% trūcīgāko mājsaimniecību rīcībā bija 10% no visu mājsaimniecību rīcībā esošās ienākumu masas, tajās vidējais ienākums uz mājsaimniecības locekli bija 31,41 Ls (53,87 EUR) mēnesī un tajās dzīvoja 27% no kopējā mājsaimniecībām piederošo personu skaita valstī. Savukārt 20% turīgāko rīcībā bija 40% no visu mājsaimniecību rīcībā esošā ienākumu masas un tajās dzīvoja tikai 18% no kopējā mājsaimniecībām piederošo personu skaita valstī9.

Neskatoties uz sieviešu nodarbinātības salīdzinoši augstajiem rādītājiem Latvijā, ir vērojama nabadzības feminizācijas tendence. Vidēji zemākā atalgojuma dēļ sieviešu nabadzībai ir tendence saglabāties visas dzīves garumā, jo nākotnes materiālais nodrošinājums jeb pensijas apmērs ir atkarīgas no sociālās apdrošināšanas iemaksu apjoma.

Vidējais mājsaimniecības lielums Latvijā 2002.gadā bija 2,6010. Vidēji 23,5% no kopējā mājsaimniecību skaita ir vienas personas mājsaimniecības un 19,4% - laulātie pāri bez bērniem. Lielāks šādu mājsaimniecību īpatsvars ir pilsētās. Apskatot mājsaimniecību materiālo situāciju pēc demogrāfiskā sastāva iezīmējas divi galvenie mājsaimniecību tipi, kas īpaši pakļauti sociālās atstumtības riskam – mājsaimniecības, kurās ir trīs un vairāk bērni un mājsaimniecības ar vienu pieaugušo un vienu vai vairākiem bērniem (īpaši bieži šo mājsaimniecību galvas ir sievietes). 1999.gadā risks kļūt nabadzīgām (nabadzības riska indekss) bija 26%11 mājsaimniecību ar vienu pieaugušo un vienu vai vairākiem bērniem un 30% mājsaimniecību, sastāvošām no 2 pieaugušiem un trim un vairāk bērniem (2002.gadā attiecīgi 35% un 22%).

Salīdzinot mājsaimniecību vidējo ienākumu rādītājus, redzams, ka 2002.gadā viszemākais vidējais ienākums uz vienu mājsaimniecības locekli - 54,37 Ls (93,26 EUR) - bija mājsaimniecībās ar vienu pieaugušo un vienu vai vairākiem bērniem vecumā līdz 18 gadiem, pārim ar bērniem – 75,74 Ls (129,91 EUR). Turpretī vienas personas mājsaimniecībās vidējais ienākums bija 92,17 Ls (158,10 EUR), bet pārim bez bērniem – 108,74 Ls (186,52 EUR). Pēc Mājsaimniecību budžetu pētījuma datiem 2002.gadā 39% no bērnu kopējā skaita dzīvoja 20% nabadzīgāko Latvijas mājsaimniecību12.

2.2.Teritoriālās atšķirības

Aizvien pieaug materiālā nevienlīdzība starp pilsētām un laukiem - cilvēka rīcībā esošo ienākumu visaugstākais pieaugums bija tieši pilsētās. Īpaši uz kopējā labklājības līmeņa izceļas galvaspilsēta. Vidējais mājsaimniecības locekļa rīcībā esošo ienākumu līmenis 2002.gadā galvaspilsētas reģionā bija par 28% augstāks nekā valstī kopumā. 2002.gadā vidējais ienākums uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī Rīgā bija 104,53 Ls (179,30 EUR), 7 lielākajās pilsētās 92,58 Ls (158,80 EUR), visās pilsētās kopā 87,61 Ls (150,27 EUR), bet laukos – 63,93 Ls (109,66 EUR).

Pastāv arī būtiskas atšķirības starp reģioniem. Ja valstī vidējais ienākums uz mājsaimniecības locekli mēnesī 2002.gadā bija 80 Ls, tad Latgalē tas bija 58,44 Ls, Kurzemē - 68,30 Ls, Vidzemē –67,52 Ls, Zemgalē - 71,07 Ls. Turpretī Rīgas reģionā tas bija 102,43 Ls. Jāatzīmē, arī reģionu iekšienē pastāv ievērojamas atšķirības ienākumu un bezdarba līmeņa ziņā starp laukiem un pilsētām.

Tautsaimniecības pārstrukturizācijas rezultātā īpaši darbavietu samazinājums skāris lauksaimniecību, kas līdz 1990.gadam bija svarīgākā uzņēmējdarbības nozare laukos. Vēl 2002.gadā 14,9% strādājošo strādāja lauksaimniecībā un mežsaimniecībā (ES15 vidēji 4,3% 2000.gadā). Būtiskas sociāli ekonomiskās problēmas iezīmējas lauku un piekrastes teritorijās, kur pārstrukturizācijas process samazina lielas daļas iedzīvotāju iespējas strādāt līdzšinējās profesijās. Šo teritoriju problēmas pastiprina ekonomiski aktīvo iedzīvotāju daļas un jauniešu aizplūšanu no laukiem uz lielākajām pilsētām, tādejādi veicinot lauku iedzīvotāju sastāva novecošanos.

Teritorijām, kurās ilgstoši saglabājas negatīvas ekonomiskās un/vai sociālās attīstības tendences, saskaņā ar Latvijas likumdošanu var tikt piešķirts īpaši atbalstāmā reģiona statuss. 2003.gadā īpaši atbalstāmo reģionu statuss ir piešķirts 5 rajoniem, 16 pilsētām, 1 novadam un 113 pagastiem. Šajās teritorijās, no kurām vairums atrodas Latgalē, kopumā dzīvoja 15% Latvijas iedzīvotāju.

Bezdarbs

Aplūkojot iedzīvotājus, kurus bezdarbs, kā viens no sociālās atstumtības riskiem ietekmē visvairāk, iezīmējas trīs galvenās mērķa grupas – ilgstošie bezdarbnieki, jaunieši bezdarbnieki un pirmspensijas vecuma bezdarbnieki. Saskaņā ar CSP DA datiem 2002.gada vidū 46% no visiem darba meklētājiem vecumā no 15-64 gadiem darbu meklēja ilgāk par 12 mēnešiem. Iezīmējas ievērojamas atšķirības dzimumu griezumā: 59,6% no ilgstošajiem bezdarbniekiem bija vīrieši, kas ir par 3,9 procentu punktiem vairāk nekā vīriešu īpatsvars kopējā bezdarbnieku skaitā.

Jaunieši bezdarbnieki vecumā no 15 līdz 24 gadiem 2002.gadā sastādīja 21,2% no bezdarbnieku kopskaita, bezdarba līmenis vecumā šajā vecumā bija 20,8%. Arī jauniešu bezdarba datos iezīmējas atšķirības dzimumu griezumā: sieviešu (15-24) bezdarba līmenis bija 24,1%, kas ir par 5,8 procentu punktiem vairāk nekā vīriešu. Galvenie iemesli augstajam jauniešu bezdarbam šajā vecuma grupā ir darba tirgus prasībām neatbilstoša un/vai nepietiekama izglītība un praktiskās darba pieredzes trūkums. Pēc CSP datiem 4% no 2002.gadā (un 2% no 2001.gadā) pamatskolas beigušajiem un 26% (un 29% 2001.gadā) no vispārizglītojošo vidusskolu beigušajiem mācības neturpina. Savukārt 2001./2002.mācību gadā atskaitīti 14,4% no profesionālo izglītības iestāžu audzēkņiem.

Galvenais faktors, kas ietekmē jauniešu izglītības un prasmju atbilstību šodienas darba tirgus prasībām un līdz ar to konkurētspēju, ir profesionālās orientācijas sistēmas elastība, augstākās un profesionālās izglītības sistēmas piedāvājuma atbilstība tautsaimniecības vajadzībām. Šobrīd Latvijā augstākās izglītības piedāvājums nepietiekami ātri spēj reaģēt uz tautsaimniecības vajadzību izmaiņām. Piemēram, studējošo struktūra pa studiju tematiskajām grupām liecina, ka jaunieši vairāk vēlas studēt sociālajās zinātnēs. Neskatoties uz augsti kvalificēta darbaspēka trūkumu zinātņu un tehnoloģiju ietilpīgajās nozarēs, inženierzinātnēs un tehnoloģijās ir mazāks studēt gribošo skaits salīdzinājumā ar uzņēmējdarbību, sociālajām un tiesību zinātnēm.

Bezdarba līmenis pirmspensijas vecuma grupā (55-64 gadi) 2002.gadā vidēji bija 9,6% (vīriešiem - 11,1%, sievietēm - 7,9%) no visu bezdarbnieku kopskaita. Salīdzinot ar vispārējo situāciju, šie rādītāji nav augsti. Tomēr ņemot vērā, ka pensionēšanās vecums 2002.gadā bija 59,5 gadi sievietēm un 62 gadi vīriešiem, tas samazina aktīvo iedzīvotāju skaitu par 12,1 procentu punktu salīdzinājumā ar vecuma grupu 44-55 gadi. Jāatzīmē šīs vecuma grupas zemā ekonomiskā aktivitāte (par 22,3 procentu punktiem zemāka, salīdzinot ar 15-64 gadus vecajiem). Tas skaidrojams ar pensionēšanās vecumu, kas Latvijai pagaidām vēl ir zemāks nekā ES, kaut arī pakāpeniski tiek palielināts. Galvenie bezdarba iemesli šīs grupas cilvēkiem ir novecojušas zināšanas un prasmju trūkums, kas rada šo grupu darba meklētāja neatbilstību mūsdienu darba tirgus prasībām. Starp pirmspensijas vecuma bezdarbniekiem lielāks nekā citās vecuma grupās ir ilgstošo bezdarbnieku īpatsvars. Tā kā vairumā gadījumu šīs vecuma grupas bezdarbnieki nesaņem izmaksas no sociālās apdrošināšanas sistēmas, viņi veido ievērojamu sociālās palīdzības mērķa grupu.

2.3.Veselība

Salīdzinot ar ES valstīm, Latvijas sabiedrības vispārējais veselības stāvoklis pēc dzīves ilguma un mirstības rādītājiem ir neapmierinošs. Iedzīvotāju mirstības rādītāji ir ļoti augsti – 2002.gadā 13,9 uz 1000 iedzīvotājiem (ES 1997.gadā - 9,8). Vidējais paredzamais dzīves ilgums ir zems - 65,4 gadi 2002.gadā vīriešiem, 76,8 gadi sievietēm, kas ir vidēji par 10 gadiem īsāks nekā ES dalībvalstu iedzīvotājiem. Vīriešu dzīves ilgumu ietekmē fakts, kas vīrieši biežāk cieš nelaimes gadījumos, lieto psihotropās vielas, nepietiekami rūpējas par savu veselību. Augsta ir arī iedzīvotāju mirstība darba spējas vecumā - gandrīz piektā daļa no 2002.gadā mirušajiem ir vecumā no 20-59 gadiem.

Arī saslimstības rādītāji Rietumu valstīs izplatītākajās slimību diagnozēs Latvijā ir daudz augstāki nekā ES, īpaši saslimstība ar sirds-asinsvadu slimībām. 1999.gadā standartizētais mirstības koeficients uz 100 000 iedzīvotājiem vecuma grupā līdz 64 gadiem Latvijā 3 reizes pārsniedza ES rādītājus13. Ļaundabīgiem audzējiem Latvijā vecuma grupā līdz 64 gadiem šis rādītājs 1999.gadā sasniedza 103,07 (ES vidējais rādītājs bija 77,8314)15 un infekcijas slimībām 1999.gadā standartizētais mirstības koeficients uz 100 000 iedzīvotājiem vecuma grupā līdz 64 gadiem Latvijā 4 reizes pārsniedza ES rādītājus16. Turpina pieaugt arī jauno saslimstības gadījumu skaits ar HIV/AIDS, 2001.gadā sasniedzot attiecīgi 807 un 42 gadījumus. 2002.gadā šis rādītājs ir attiecīgi 542 un 55. Viens no galvenajiem iemesliem HIV/AIDS izplatībai ir intravenozo narkotiku izplatība. Parasti saslimstība ar “sociālām slimībām” – seksuāli transmisīvām slimībām, tuberkulozi un ļaundabīgajiem audzējiem - ir īpaši bieži sastopamas iedzīvotājiem, kas pakļauti paaugstinātam nabadzības riskam vai jau dzīvo nabadzībā. Latvijā 2002.gadā 49%17 no seksuāli transmisīvo slimnieku kopskaita bija nestrādājošie (bez noteiktas nodarbošanās vai reģistrētie bezdarbnieki), no pirmreizēji saslimušiem ar tuberkulozi 48,2%18 bija bezdarbnieki.

2.4.Mājoklis

Būtisks priekšnoteikums sociālās atstumtības riska mazināšanai ir piemērota mājokļa pieejamība. 2001. gadā Latvijas dzīvojamais fonds bija 53,5 milj.m2, 65% visa dzīvojamā fonda bija pilsētās. Rīgā dzīvojamais fonds 16,2 milj.m2 jeb 30% no visas valsts dzīvojamā fonda. Tas atbilst arī pilsētu iedzīvotāju īpatsvaram no visiem Latvijas iedzīvotājiem. Pārejas periods 90.gadu sākumā nozīmēja arī dzīvokļu īpašuma struktūras maiņu. Namīpašumu denacionalizācijas un pašvaldību dzīvojamo māju privatizācijas rezultātā 2001.gadā privātīpašumā bija 79% dzīvojamā fonda.

Uz šodienu zemie iedzīvotāju ienākumi un salīdzinoši augstie maksājumi par īri un komunālajiem pakalpojumiem ir galvenā ar mājokli saistītā problēma. Vidēji patēriņa izdevumi mājsaimniecībā uz vienu mājsaimniecības locekli mājokļa un komunālo pakalpojumu apmaksai 2002.gadā sastāda 13% jeb 11,92 Ls. Dzīvokļu tirgus ir izkropļots gan iedzīvotāju zemās maksātspējas dēļ, gan atšķirīgās ekonomiskās aktivitātes dēļ dažādos Latvijas reģionos. Reģionos ar zemu ekonomisko aktivitāti pieprasījums pēc dzīvokļiem ir zems, savukārt ekonomiski attīstītākajos reģionos vairākkārt pārsniedz piedāvājumu. Šādā dzīvokļu tirgus situācijā visneaizsargātākās ir ģimenes ar bērniem. Zemāku ienākumu dēļ šādas ģimenes biežāk pakļautas riskam palikt parādā īri vai komunālos maksājumus, kuri pārsvarā tiek aprēķināti pēc dzīvokļa platības vai tajā dzīvojošo personu skaita. Ģimenēm ar bērniem mazāk kā bezbērnu pāriem pieejami hipotekārie kredīti mājokļa iegādei vai esošā paplašināšanai un labiekārtošanai. Savukārt pašvaldību dzīvokļu celtniecība pēdējā gadu desmitā ievērojami samazinājusies – 0,4 dzīvokļi uz 1000 iedzīvotājiem 1999.gadā (2001.gadā pašvaldību dzīvokļu celtniecība nav notikusi).

Otra būtiska mērķa grupa ir gados veci, vientuļi iedzīvotāji, kuri dzīvo lielajās pilsētās un nav spējīgi apmaksāt saimnieku noteiktos mājokļu īres izdevumus. Tomēr pašu spēkiem šie cilvēki nav spējīgi gūt ne papildus ienākumus, ne arī atrast saviem finansiālajiem resursiem atbilstošu mājokli, tādēļ būtu nepieciešamas īpašas atbalsta programmas šiem cilvēkiem.

2.5.Visneaizsargātākās grupas

Vairākas iedzīvotāju grupas Latvijā kādam no sociālās atstumtības riskiem pakļautas lielākā mērā nekā citas vai pakļautas vairākiem riskiem vienlaicīgi. Būtiska sociālās atstumtības riska grupa ir personas ar invaliditāti (vai ar speciālām vajadzībām). Invalīdu iekļaušanos darba tirgū kavē gan darba devēju motivācijas trūkums, gan invalīdu īpašajām vajadzībām nepielāgota vide (tai skaitā darba vide). Darba devēju motivāciju pieņemt darbā invalīdu pazemina izplatītie stereotipi par invalīdu darba spējām, kā arī nepieciešamība pēc papildus izdevumiem, lai nodrošinātu invalīdam pielāgotu darba vietu un iespēju nokļūt darbā. Vēl viens faktors, kas kavē invalīdu iekļaušanos darba tirgū, ir invalīdu salīdzinoši zemais izglītības un prasmju līmenis.

Nepietiekams ir arī uz invalīdu integrāciju sabiedrībā vērstu pakalpojumu klāsts, kā rezultātā sašaurinās vai pat zūd invalīdu atbalsta tīkls, palielinās invalīdu un to ģimeņu izolācija no sabiedrībā notiekošajiem procesiem. Rezultātā bērni, kuru vecāki ir invalīdi, pieder pie sociālajai atstumtībai visbiežāk pakļautajām ģimenēm19.

Vēl viena ievērojama nabadzības un sociālās atstumtības riska grupa ir bijušie ieslodzītie. No brīvības atņemšanas vietām 2000.gadā20 tika atbrīvoti 2296 (tai skaitā- 112 sievietes), 2001.gadā 703 (tai skaitā- 35 sievietes), 2002.gadā 2517 ieslodzīto (tai skaitā- 129 sievietes). Šīs grupas iekļaušanos sabiedrībā apgrūtina gan sabiedrības negatīvā attieksme pret šo personu iepriekšējo sodāmību, gan zudušās sociālās iemaņas, kas nepieciešamas ikdienas dzīves organizēšanai. Zemā izglītības līmeņa, neatbilstošo prasmju un darba devēju negatīvās attieksmes dēļ vairumam no viņiem grūti iekļauties darba tirgū. Saskaņā ar pētījuma21 datiem, bijušie ieslodzītie vairāk nekā citu grupu iedzīvotāji izmanto neformālos kanālus veidojot savu dzīvi brīvībā, ir mazāk informēti par valsts un pašvaldību piedāvātajām iespējām un ir pasīvāki nekā citas iedzīvotāju grupas aktīvo nodarbinātības pasākumu izmantošanā.

Divas no visneaizsargātākajām iedzīvotāju grupām, kuru rašanās uzskatāma par straujo ekonomisko pārmaiņu radītajām sekām ir bezpajumtnieki un klaiņojošie bērni. Uz šīm grupām vērsto pasākumu plānošanu sarežģī apstāklis, ka nav precīzi konstatējams šo personu skaits. Ir pieejami tikai pašvaldību dati par tiem bezpajumtniekiem, kas meklējuši bezpajumtnieku patversmju pakalpojumus. 2002.gada laikā šos pakalpojumus izmantojuši 1552 bezpajumtnieki, lielākā daļa no tiem (932) Rīgā. Tāpat nav precīzu datu par klaiņojošo (ielas) bērnu skaitu. Darbā ar abām šīm grupām nākas vienlaikus risināt veselu problēmu kompleksu.

Lai gan aplūkojot gados veco iedzīvotāju materiālo stāvokli, redzams, ka pensionāru mājsaimniecības atrodas nedaudz zem vidēja ienākumu līmeņa, veciem ļaudīm, pateicoties sociālajiem transfertiem22, kas Latvijā ir otrs lielākais mājsaimniecību rīcībā esošais ienākumu avots23, nabadzības risks ir salīdzinoši zems. Transfertu sistēma no nabadzības pasargā tikpat kā visus pensionārus un lielu daļu pirmspensijas vecuma iedzīvotājus, jo parasti pensijas bijušas pret inflāciju labāk aizsargātas nekā darba algas. Tomēr izdevumu struktūra liecina, ka gados veciem cilvēkiem būtu nepieciešams papildus atbalsts veselības aprūpes pakalpojumu pieejamībai, jo tieši ārstniecības pakalpojumu apmaksa ir trešā prioritāte (aiz izdevumiem uzturam un mājokļa uzturēšanas izmaksām) pensionāru mājsaimniecību izdevumu struktūrā.

Augsts bezdarba risks pastāv sievietēm pēc bērna kopšanas atvaļinājuma beigām. Tam pamatā ir kvalifikācijas un prasmju novecošanās bērna kopšanas atvaļinājuma laikā un darba devēju bailes, ka bērnu audzināšana pazeminās sievietes darba ražīgumu. Darba devēji nav motivēti ļaut darbiniecēm strādāt nepilnu darba laiku un veikt darbu mājās (izmantojot IKT u.c.). Savukārt pētījuma dati24 parāda, ka sievietes pēc bērna kopšanas atvaļinājuma ir ievērojami aktīvākas nekā citu grupu iedzīvotāji izmantojot NVA piedāvātos darbā iekārtošanās un aktīvās nodarbinātības pasākumus. Tās labāk par citām iedzīvotāju grupām ir informētas par valsts un pašvaldību piedāvātajām iespējām un labāk zina, kā šīs iespējas izmantot. Vēl viens no faktoriem, kura ietekmē palielinās bezdarba risks sievietēm pēc bērna kopšanas atvaļinājuma, ir lauku teritoriju nepietiekamais nodrošinājums ar sabiedrisko transportu. Tas ne tikai ievērojami palielina laiku nokļūšanai līdz darba vietai, bet arī pazemina iespēju izmantot pirmsskolas bērnu iestāžu pakalpojumus.

Pēdējos gados ir radusies jauna sociāla grupa, kuras problēmu risināšanā jāiesaistās sabiedrībai – no cilvēku tirdzniecības cietušas personas. Lai arī nav viennozīmīgu statistikas datu par cilvēku tirdzniecības upuru skaitu Latvijā, pēc Valsts Tikumības policijas sniegtajiem datiem Latvijā ik gadu no cilvēku tirdzniecības cieš ap 1000 cilvēku un šim skaitam ir tendence pieaugt.

Etniskās minoritātes

Saskaņā ar statistiku ir vērojamas zināmas atšķirības starp bezdarba līmeni latviešiem (2002.gadā- 9,9%, 2001.gadā- 10,2%) un nelatviešiem (2002.gadā- 15,2%, 2001.gadā- 17,3%), 2002.gadā var vērot situācijas uzlabošanos nelatviešiem un atšķirību mazināšanos. Veiktie pētījumi un statistikas dati norāda, ka nabadzības un sociālās atstumtības rādītāji latviešiem un nelatviešiem būtiski neatšķiras, izņemot ļoti nelielu čigānu minoritāti.

Iemesli bezdarba līmeņa atšķirībām ir kompleksi. Saprotams, ka latviešu valodas zināšanu trūkums var būt viens no riska faktoriem, kas var ietekmēt multi-etniska darbaspēka veidošanos un darba iespēju samazināšanos daļai iedzīvotāju25. Svarīgākie no citiem faktoriem, kas ietekmē mazākumtautību proporcijas darba tirgū ir: izmaiņas sektoros, kas apgādāja padomju militārās struktūras26, etnisko grupu reģionālais sadalījums27 un ēnu ekonomikas ietekme.

Dažādu etnisko minoritāšu situācija un šīs situācijas subjektīvā uztvere ir vairāku faktoru mijiedarbības radīts rezultāts. LCESC veiktais pētījums28 liecina, ka darba tirgū nepastāv diskriminācija pēc etniskās pazīmes, tajā pat laikā LU Filozofijas un socioloģijas institūta veiktais pētījums29 norāda, ka dažādu etnisko grupu pārstāvji gadījumos, kad viņu konkurētspēja mūsdienu darba tirgū izrādās zemāka, ir tendēti to skaidrot ar diskrimināciju pēc etniskās vai valodas pazīmes, nevis ar savu nepietiekamo prasmju un kvalifikācijas līmeni. Nepieciešami papildus pētījumi, lai precīzāk varētu novērtēt saistību starp valodas zināšanām, etnisko piederību, reģionālajām atšķirībām un tautsaimniecības pārstrukturizāciju un kā tas ietekmē cilvēku pieejamību darba tirgum un nabadzības un sociālās atstumtības līmeni, kā arī lai attīstītu atbilstošus un mērķētus pasākumus situācijas uzlabošanai.

Kā norāda pētījuma30 rezultāti, etniskā grupa ar augstāku nekā citām grupām nabadzības un sociālās atstumtības risku, ir čigāni. Pēc Tautas skaitīšanas datiem Latvijā 2000.gadā bija 8205 čigānu, kas ir 0,3% (2002.gadā – 0,4%) no Latvijas iedzīvotājiem. Lai gan patiesais čigānu skaits varētu būt no 13000 līdz 15000. Latvijā, atšķirībā no daudzām citām valstīm, čigāniem nav klejotāju dzīves veids. Augsts ir to čigānu bērnu īpatsvars, kuri neiegūst pat pamatizglītību. Ir pamats uzskatīt, ka šīs etniskās grupas pārstāvjiem ir zemāks izglītības līmenis- 40% čigānu ir tikai 4-klašu vai zemāka izglītība un daudzi ir lasīt un rakstīt nepratēji. Līdz ar to ierobežota ir viņu pieeja darba tirgum – oficiālās darba attiecībās stājušies mazāk par 5% darbaspējīgo čigānu, oficiāli kā bezdarbnieki reģistrēti aptuveni 10% no darbaspējīgajiem čigāniem. Čigāniem ir zemāki ienākumi un sliktāks veselības stāvoklis nekā vidēji valstī. Atsevišķu grupas pārstāvju iesaistīšanās kriminālajās aktivitātēs varētu būt kā negatīvās iepriekš minēto problēmu sekas. Atšķirībā no citu etnisko minoritāšu pārstāvjiem čigānu zemā konkurētspēja darba tirgū nav saistīta ar nepietiekošo valsts valodas prasmi.

Iesaistītās puses

Sociālā atstumtība un ar to saistītās problēmas skar plašas sabiedrības grupas un problēmas risinājums ir atkarīgs no daudzu institūciju sadarbības, tādēļ liela nozīme veiksmīgai politikas izstrādei un īstenošanai ir starpsektoru un starpinstitūciju sadarbībai, t.sk., sadarbībai ar nevalstisko sektoru. Daudzām valsts pārvaldes institūcijām pēdējo gadu laikā jau ir izveidojušies pastāvīgi sadarbības partneri sabiedrisko organizāciju vidū konkrētās jomās. Kā īpaši aktīvas jāmin sabiedriskās organizācijas, kuru intereses ir saistītas ar sociālajiem (pensijas, darba tiesiskās attiecības, invaliditāte) un bērnu tiesību aizsardzības jautājumiem. Sadarbība ir attīstījusies ne tikai politikas izstrādes procesā, sabiedriskās organizācijas arvien vairāk piedalās konkursos valsts pasūtījuma veikšanā par noteiktu pakalpojumu sniegšanu. Kā vēl viens svarīgs sabiedrisko organizāciju, kuru skaits pieaug pēdējos gados, darbības lauks ir jāmin sabiedriskās domas veidošanas un informēšanas process par nabadzību un sociālo atstumtību.

3. GALVENIE POLITISKIE MĒRĶI

Nabadzības un sociālās atstumtības mazināšana ir viens no galvenajiem Latvijas sociālās politikas ilgtermiņa mērķiem. Galvenā uzmanība pievēršama pasākumiem, kuri veicami dažādu iedzīvotāju grupu nabadzību un sociālo atstumtību izraisošu faktoru novēršanai. Vienlaikus ar preventīvo pasākumu realizāciju ir nepieciešams identificēt aktivitātes, kas sniegtu atbalstu šobrīd nabadzības un sociālās atstumtības riskam visvairāk pakļauto grupu iedzīvotājiem.

Preventīvie pasākumi jāvērš gan uz valsts ekonomikas stiprināšanu, gan uz sabiedrības veselības veicināšanu, veselības aprūpes un kvalitatīvas izglītības pakalpojumu pieejamību, indivīda aktivizēšanu un integrēšanu darba tirgū, sociālās drošības sistēmas tālāku attīstību. Šo pasākumu attīstībai un ilgstamībai būs nepieciešama adekvāta resursu bāze. Tas ietvers, pirmkārt, nodokļu bāzes attīstību, kas ļautu pakāpeniski palielināt sociālajai jomai atvēlēto līdzekļu līmeni līdz vidējam ES valstu finansējuma līmenim un, otrkārt, ēnu ekonomikas īpatsvara samazināšanu un nedeklarētās darba samaksas apkarošanu.

Līdztekus diviem iepriekš minētajiem galvenajiem priekšnosacījumiem nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanai, būtiski ir vairāki citi specifiski galvenie politiskie mērķi:

1. Ar izglītības iegūšanas iespējām un izglītības kvalitāti saistīto problēmu pārvarēšana, kas ierobežo atsevišķu grupu konkurētspēju darba tirgū un līdzdalību sabiedrības dzīvē. Tas panākams, nodrošinot izglītību un apmācības atbilstoši modernā darba tirgus pieprasījumam; attīstot mērķētas un integrētas pieejas izmantošanu, risinot skolēnu atbiruma problēmu un skolas beigšanu ar nesekmīgām atzīmēm vai zemām sekmēm; novēršot šķēršļus, kas kavē izglītības pilnvērtīgu pieejamību (piemēram, mācību grāmatu, īpašu pasākumu, transporta izdevumi) bērniem no trūcīgajām ģimenēm un bērniem ar invaliditāti; nostiprinot mūžizglītības pieejamību pieaugušajiem, īpaši izstrādājot attīstības programmas pašvaldībās, kas vērstas uz visatstumtākajām iedzīvotāju grupām un personām ar invaliditāti.

2. Iekļaujoša darba tirgus izveide un nodarbinātības veicināšana aptver ciešu uzņēmēju (darba devēju) un darba ņēmēju pārstāvju sadarbību, lai radītu darba tirgum labvēlīgu vidi, attīstītu jaunas darba vietas, nodrošinātu darbaspēka mobilitāti, palielinātu resursus nodarbinātību veicinošiem pasākumiem sociāli atstumtajām grupām, attīstītu sadarbības tīklus un partnerības vietējā līmenī starp valsts un pašvaldību institūcijām un NVO un uzņēmējiem. Īpaša uzmanība pievēršama pasākumiem, kas vērsti uz tādām sociālās atstumtības riska grupām kā ilgtermiņa bezdarbnieki, pirmspensijas vecuma cilvēki, jaunieši-bezdarbnieki, personas ar invaliditāti, daudzbērnu un viena vecāka ģimenes, sievietes u.c. Ir nepieciešams arī izpētīt saistību starp bezdarbu, etnisko piederību, valodas zināšanām un reģionālajām atšķirībām, lai paaugstinātu etnisko minoritāšu nodarbinātības līmeni visatbilstošākajā veidā.

3. Piemērota mājokļa nodrošināšana. Šajā gadījumā pirmā prioritāte ir veltīt īpašu uzmanību atbalsta pasākumiem (sociālā dzīvojamā fonda attīstība u.c.) cilvēkiem, kuri nav spējīgi iegādāties mājokli dzīvokļu tirgū, īpaši tādām neaizsargātām iedzīvotāju grupām kā ģimenes ar bērniem, pilngadību sasniegušiem bāreņiem, bijušajiem ieslodzītajiem u.c. Otrai pasākumu grupai vajadzētu atbalstīt iedzīvotājus, kuru ienākumi neļauj pilnā mērā norēķināties par ģimenes izmantoto dzīvojamo platību un komunālajiem pakalpojumiem, piemēram, ģimenēm ar bērniem un vientuļiem veciem cilvēkiem pilsētās, īpaši tiem, kuri dzīvo denacionalizētajā dzīvojamajā fondā, u.c. Treškārt, jāveic īpaši pasākumi atbalsta nodrošināšanai cilvēkiem ar invaliditāti (mājokļa pielāgošana viņu vajadzībām u.c.). Ceturtkārt, svarīgi ir īpaši pasākumi cilvēku (piemēram, vardarbībā cietušo personu, cilvēktirdzniecības upuru, bijušo ieslodzīto, bezpajumtnieku u.c.) atbalstam īslaicīgu grūtību pārvarēšanai, nodrošinot tos ar pagaidu mājokli un rehabilitācijas pakalpojumiem, kamēr tiek pārvarēta krīzes situācija, kas traucē pilnvērtīgi integrēties sabiedrībā.

4. Adekvātu ienākumu nodrošināšana visiem. Mērķis ir ar darba samaksas, nodokļu politikas un sociālās drošības sistēmas palīdzību nodrošināt ikvienam ienākumu līmeni, kas ļauj dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Tas nozīmē pievērst īpašu uzmanību cilvēkiem, kuri pakļauti vairākiem sociālās atstumtības riskiem, tādiem kā bezdarbniekiem-invalīdiem, vecākiem, kuri vieni audzina bērnus un ir bezdarbnieki, bezpajumtniekiem u.c. Konkrēti tas nozīmē nodrošināt, ka personām, kuras nespēj gūt adekvātus ienākumus no darba, ar sociālās aizsardzības sistēmas (sociālās drošības un garantētā minimālā ienākumu shēmas) starpniecību ir iespējams saņemt adekvātus ienākumus, kas ļauj dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Būtiski ir stiprināt saikni starp sociālās aizsardzības sistēmu un aktīvajiem nodarbinātības pasākumiem, lai izvairītos no ilgtermiņa atkarības no pabalstiem un palīdzētu bezdarbniekiem atgriezties darba tirgū. Vienlaicīgi ir svarīgi nodrošināt, ka darbs tiek pienācīgi apmaksāts un nodrošina cilvēka izkļūšanu no nabadzības.

5. Sociālo pakalpojumu attīstība: Tas nozīmē nodrošināt cilvēkiem iespēju saņemt viņu vajadzībām atbilstošus sociālos pakalpojumus iespējami tuvāk viņu dzīvesvietai. Tas panākams, izglītojot profesionālus speciālistus un ceļot to kvalifikāciju, attīstot pakalpojumu tīklu, vienlaicīgi pilnveidojot to realizēšanai nepieciešamo infrastruktūru.

6. Valsts garantētās minimālās veselības aprūpes un nepieciešamo medikamentu saņemšanas iespējas nodrošināšana. Vienlaicīgi jāveic preventīvi pasākumi, lai uzlabotu pieeju veselības aprūpei un mazinātu saslimstību ar sociālajām slimībām (tuberkuloze, HIV/AIDS, seksuāli transmisīvās slimības u.c.). Īpaša uzmanība šajās jomās jāpievērš personām, kas pakļautas sociālas atstumtības riskam.

7. Ģimeņu solidaritātes stiprināšana un bērnu tiesību aizsardzība. Šo pasākumu mērķis ir veidot veselīgu un ģimenes attīstībai labvēlīgu sociālo un ekonomisko vidi. Īpaša uzmanība pievēršama jaunajām ģimenēm un ģimenēm ar bērniem, lai novērstu iespēju tām nonākt iespējamā krīzes situācijā, kā arī, lai sniegtu atbalstu krīzes situācijā.

8. Institūciju sadarbības tīkla izveide un organizāciju kapacitātes palielināšana. Tas nozīmē institūciju sadarbības tīklu izveidi un sadarbības veicināšanu starp valsts, pašvaldību, sabiedriskajām un privātajām organizācijām, lai uzlabotu politiku īstenošanu un izstrādi. Tas nozīmē arī šo organizāciju kapacitātes palielināšanu. Vienlīdz būtiska ir gan cilvēkresursu attīstība, gan politikas atbalsta sistēmu īstenošana, gan efektīva, uz sadarbību balstīta partnerību veidošana starp dažādām organizācijām.

4. POLITISKIE JAUTĀJUMI

4.1. Iekļaujošs darba tirgus

4.1.1 Politiskais ietvars:

Nodarbinātības jomas „jumta” likums ir Darba likums. Tas regulē darba devēju un darbinieku savstarpējās tiesiskās attiecības, kas dibinātas uz darba līguma pamata. Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likums nosaka aktīvos nodarbinātības pasākumus un bezdarba samazināšanas preventīvos pasākumus, valsts un pašvaldību kompetenci šo pasākumu īstenošanā, kā arī bezdarbnieku un darba meklētāju tiesības un pienākumus. Darba strīdu likuma mērķis ir noteikt darba strīdu izšķiršanas institūcijas un darba strīdu izšķiršanas procesuālo kārtību. Nacionālais Nodarbinātības plāns (NNP) ir ikgadējs dokuments, kas ietver gan pasākumus, kas vērsti uz darbaspēka konkurētspējas paaugstināšanu un bezdarba līmeņa samazināšanu, gan arī dzimumu līdztiesības nodrošināšanu (http://www.em.gov.lv/files/EMpl_180702.doc).

Pamatprincipus minimālās algas attīstībai nosaka „Koncepcija par minimālo darba algu”. Likums „Par pašvaldībām” nosaka, ka pašvaldības sekmē uzņēmējdarbību un rūpējas par bezdarba samazināšanu attiecīgajā administratīvajā teritorijā.

Nodarbinātības politikas stratēģiskie attīstības virzieni vidējā termiņā ir noteikti Latvijas valdības un Eiropas Komisijas kopējā deklarācijā par Latvijas Nodarbinātības politikas prioritātēm (JAP – Joint Assessment Paper) un Attīstības plānā.

Nodarbinātības veicināšanas galvenos darbības virzienus var iedalīt divās lielās grupās: nodarbinātības un tās kvalitātes saglabāšana un palielināšana, un bezdarba samazināšana un novēršana.

4.1.2.Institucionālā sistēma:

Galvenās valsts pārvaldes institūcijas, kuras izstrādā politiku ar nodarbinātības jomu saistītajos jautājumos, ir Ekonomikas ministrija (turpmāk- EM), Labklājības ministrija (turpmāk- LM) un Izglītības un zinātnes ministrija (turpmāk- IZM). LM izstrādā priekšlikumus šādās valsts politikas jomās: bezdarba samazināšanā, profesionālās orientācijas un nodarbinātības, darba aizsardzības, minimālās darba algas noteikšanas un darba tiesisko attiecību jomās.

EM ir atbildīga par uzņēmējdarbības veicināšanu un uzņēmējdarbībai labvēlīgas vides veidošanu. IZM izstrādā politiku visa līmeņa izglītības attīstībai un apmācībai.

Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) un tās filiāļu galvenie uzdevumi ir bezdarbnieku un darba meklētāju iesaistīšana darba tirgū, aktīvo nodarbinātības pasākumu organizēšana, darba tirgus konjunktūras analizēšana un prognozēšana u.c.

Profesionālās karjeras izvēles centrs veic bezdarba samazināšanas preventīvo darbu, nodrošinot iedzīvotājiem profesionālās orientācijas un konsultēšanas pakalpojumus. Centram ir arī konsultatīvie kabineti 21 Latvijas rajonā. Valsts darba inspekcija (VDI) veic pasākumus, kas nodrošina valsts politikas īstenošanu darba tiesisko attiecību, darba aizsardzības un bīstamo iekārtu tehniskās uzraudzības jomā.

Profesionālās izglītības attīstības programmu aģentūra sekmē valsts noteikto profesionālās izglītības attīstības un modernizācijas prioritāro virzienu īstenošanu, veicina profesionālās izglītības iestāžu darba uzlabošanu. Latvijas Lauksaimniecības un izglītības atbalsta centrs organizē lauksaimniecības darbinieku profesionālās kvalifikācijas paaugstināšanu, veicina lauku uzņēmējdarbību, lauku uzņēmēju tālākizglītību. Pašvaldību funkcijās ietilpst uzņēmējdarbības sekmēšana attiecīgajā administratīvajā teritorijā un bezdarba samazināšanas pasākumu organizēšana. Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes galvenais uzdevums ir nodrošināt un veicināt valdības, darba devēju un darbinieku organizāciju (arodbiedrību) sadarbību.

Stiprās puses:

(a) 2003.gadā savu darbību ir uzsākusi Latvijas Garantijas aģentūra, sniedzot garantijas uzņēmējdarbības uzsācējiem, kā arī uzņēmējdarbības veicināšanai un attīstībai; (b) Dažādu starptautisku projektu īstenošanas rezultātā ir palielinājusies nodarbinātība un uzņēmējdarbība lauku sieviešu vidū; (c) NVA reģionālā politika, izveidotā NVA struktūra, kas nodrošina pakalpojumu sniegšanu tuvāk dzīvesvietai vai dzīvesvietā; (d) Sociālo riska grupu locekļus NVA aktīvās nodarbinātības pasākumos iesaista prioritārā kārtībā; (e) Veiksmīgi uzsākti pilotprojekti nodarbinātības veicināšanas jomā sociālās atstumtības riska grupu pārstāvjiem (subsidētās darba vietas cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, ilgstošajiem un pirmspensijas vecuma bezdarbniekiem, jauniešu prakses vietas pie darba devējiem u.c.); (f) Profesionālās izglītības skolas un vakarskolas piedāvā speciālās programmas pilnas vidējās izglītības iegūšanai; (g) Aktīvās nodarbinātības pasākumiem, kas vērsti uz specifiskām iedzīvotāju grupām, ir augsta efektivitāte, piemēram, 74% jauniešu-bezdarbnieku pēc NVA organizētās prakses vietas pie darba devēja pabeigšanas atrod darbu; (h) Sociālo partneru iesaistīšana Nacionālā un vietējo nodarbinātības plānu izstrādē.

Vājās puses:

(a) Mazs MVU skaits uz 1000 iedzīvotājiem (viens no zemākajiem ES kandidātvalstīs); (b) Ierobežoti finanšu resursi aktīvajiem nodarbinātības pasākumiem, kā rezultātā iespējama tikai daļēja vēlmi izteikušo bezdarbnieku iesaistīšana; (c) Nepietiekami finanšu resursi un politikas ieviešanas institūciju kapacitāte turpmākai pakalpojumu sniegšanas attīstībai tuvāk dzīvesvietai; (d) Lielākā daļa NVA filiāļu nav pielāgotas invalīdiem, pieeja tām liegta cilvēkiem ar kustību traucējumiem; (e) Vāja sadarbība starp pašvaldībām, sociālajiem dienestiem, NVA un nevalstiskajām organizācijām; (f) Nav izstrādāta darba devēju motivēšanas sistēma sociālās atstumtības riska grupu darba meklētāju nodarbināšanai; (g) Nepietiekama sabiedrības un, it īpaši, sociālās atstumtības riska grupu informētība/zināšanas; (h) Nepietiekami attīstīti pakalpojumi ģimenes un darba dzīves apvienošanai; (i) Profesionālās izglītības skolu izglītība nenodrošina nepieciešamo izglītības līmeni, kas ļautu uzreiz turpināt studijas augstskolā; (j) Nepietiekama sadarbība starp izglītības iestādēm un darba devējiem, lai sniegtu studentiem darba prakses iespējas; (k) Nepietiekamas iespējas turpināt izglītību personām, kas pārtraukušas izglītību kādā no pamata izglītības posmiem (“otrās iespējas izglītība”).

Nepieciešamā rīcība:

Prioritārie pasākumi:

(a) Radīt mazo un vidējo uzņēmumu attīstībai labvēlīgu vidi, atvieglojot pieejamību apmācībai un konsultācijām, radot labvēlīgu infrastruktūras vidi, veicinot lētāku kredītresursu pieejamību; (b) Palielināt resursus aktīvās nodarbinātības pasākumiem, īpaši kvalifikācijas celšanai un pārkvalifikācijai; (c) Palielināt uzņēmēju iesaistīšanos nepieciešamo prasmju identificēšanā un attiecīgas apmācības nodrošināšanā; (d) Pārkvalifikācija to tautsaimniecības nozaru pārstāvjiem, kuru pastāvēšana nākotnē ir pakļauta riskam (lauksaimniecība, zivsaimniecība), īpašu uzmanību pievēršot šādu pārkvalifikācijas programmu pieejamību lauku un piekrastes teritorijās; (e) Nodrošināt plašāku pieejamību aktīvajiem nodarbinātības pasākumiem; (f) Modernizēt NVA filiāles, lai nodrošinātu NVA piedāvāto pakalpojumu pieejamību cilvēkiem ar kustību traucējumiem; (g) Veicināt pasākumus, kas vērsti uz darba devēju un izglītības iestāžu sadarbību, tādejādi nodrošinot iespēju iegūt praktisku pieredzi; (h) Nodrošināt mūsdienās nepieciešamo zināšanu iegūšanas un papildināšanas iespējas – valodu apmācību, IKT, menedžmentu; (i) Attīstīt mūžizglītības sistēmu pieaugušajiem (ieskaitot e-apmācību); (j) Attīstīt integrētu un koordinētu starpsektorālu sadarbību un partnerību vietējā līmenī (valsts un pašvaldību institūcijas, NVO, darba devēji), kas būtu mērķēta uz sociāli atstumto grupu pārstāvju iekļaušanu darba tirgū; (k) Informēt, īpaši privātajā sektorā strādājošos, par viņu tiesībām attiecībā uz nodarbinātības un darba algas jautājumiem; (l) Veicināt pasākumus, kas vērsti uz darba devēju informēšanu par dzimumu līdztiesības principu ievērošanu personālvadības sistēmā.

Vidēja un ilgtermiņa pasākumi:

(a) Īpašu atbalsta maksājumu jeb nodokļu atlaižu noteikšana strādājošiem vecākiem, kuriem ir vairāki bērni vai vientuļajiem vecākiem utt.; (b) Veicināt bērnu un no citu palīdzības atkarīgu personu aprūpi, lai viņus aprūpējošās personas varētu strādāt. Veidot papildus pirmsskolas izglītības iestādes un bērnu novietnes (īpašas bērnu telpas/istabas) vecāku darba vietās un izglītības iestādēs; (c) Atlaides uzņēmējiem un nodokļu atvieglojumi (vai to atcelšana) uzņēmējiem, kas nodarbina vecākus no daudzbērnu ģimenēm, vientuļos vecākus utt.; (d) Noteikt bezdarbnieka pabalsta minimālo apmēru un samērot to ar valstī noteikto minimālo ienākumu līmeni; (e) Nodrošināt būtiskas atlaides vai atcelt nodokļu maksājumus līdzekļiem, ko uzņēmēji tērē savu darbinieku izglītošanai; (f) Sekmēt darba devēju attieksmes maiņu pret vecākiem, kas atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā vai noformē darba nespējas lapu bērna saslimšanas gadījumā; (g) Sekmēt darba un ģimenes dzīves savienošanu; (h) Materiāli atbalstīt maznodrošinātās ģimenes ar bērniem, īpaši nepilnās ģimenes, bērnudārzu (pirmsskolas izglītības iestāžu) apmeklēšanas nodrošināšanā.

4.2. Pieejamība resursiem, tiesībām, precēm un pakalpojumiem

4.2.1. Sociālā drošība

Politiskais ietvars:

Gadījumos, kad persona nevar gūt ienākumus no darba, daļēju ienākumu kompensāciju regulē sociālās apdrošināšanas, valsts pabalstu vai sociālās palīdzības un sociālo pakalpojumu sistēmas. Sociālās drošības sistēmas attīstības konceptuālie dokumenti nosaka: (a) sociālās apdrošināšanas sistēmu, kuras darbība balstās uz solidaritātes principu un pakalpojumu apjoma atbilstību veiktajām iemaksām (Pensiju reformas koncepcija u.c.); (b) sociālās palīdzības un sociālo pakalpojumu sistēmas izveidi ar iedzīvotāju vajadzībām atbilstošu un iespējami tuvu dzīvesvietai organizētu aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu tīklu, kā arī ienākumu testētu sociālās palīdzības pabalstu sistēmu (Sociālās palīdzības sistēmas attīstības Baltā grāmata u.c.); (c) sabiedrību ar vienādām iespējām visiem, tai skaitā arī invalīdiem (Koncepcija “Vienādas iespējas visiem”) veidošanu.

Sociālās drošības sistēmas pamatprincipi, personu pienākumi un tiesības saistībā ar sociālajās drošības sistēmas pakalpojumu saņemšanu noteikti likumā “Par sociālo drošību”. Sociālās drošības sistēmu pašlaik regulē 6 likumu pakete - „Par valsts sociālo apdrošināšanu”, „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu”, „Par valsts pensijām”, „Valsts fondēto pensiju likums”, „Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām” un „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam”. Sociālās apdrošināšanas izmaksas noteikta riska iestāšanās gadījumā ir tiesīgas saņemt tikai tās personas, kuras veikušas vai par kurām veikti vai deklarēti sociālās apdrošināšanas maksājumi. Valsts pabalstu sistēmu regulē „Valsts sociālo pabalstu likums”. Tiesības uz valsts pabalstiem ir visiem Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem, un to lielums nav atkarīgs ne no veikto sociālās apdrošināšanas iemaksu lieluma, ne saņēmēja materiālā stāvokļa. Savukārt ar sociālo palīdzību un sociālajiem pakalpojumiem saistītos jautājumus regulē „Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums”. Tiesības saņemt sociālo palīdzību un vajadzībām atbilstošus sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumus ir visiem Latvijas pilsoņiem un pastāvīgajiem iedzīvotājiem, neatkarīgi no to piederības kādai iedzīvotāju grupai.

Galvenie darbības virzieni nabadzības mazināšanā ir noteikti dokumentā „Konceptuālais jautājums nabadzības situācijas risināšanai un pamatnostādnes nabadzības novēršanai”. Darba samaksas un minimālās darba algas tiesiskais regulējums Latvijā ir noteikts Darba likumā un Koncepcijā par minimālo darba algu, savukārt Ministru kabineta noteikumi par minimālo mēneša darba algu un minimālo stundas tarifa likmi nosaka kārtību, kādā nosakāma minimālā darba alga valstī.

Institucionālā sistēma:

LM ir atbildīga par valsts politikas izstrādi minimālās darba algas noteikšanā, sociālās drošības, sociālās palīdzības un pakalpojumu jomā. Savukārt politiku realizē valsts institūcijas vai pašvaldības vai to veidotas institūcijas un organizācijas, kas darbojas kā pakalpojumu sniedzēji sociālās drošības jomā. Valsts darba inspekcija ar tās sastāvā esošajām reģionālajām filiālēm īsteno valsts uzraudzību un kontroli par darba un nodarbinātības jomā pieņemto likumu un ar tiem saistīto normatīvo aktu ievērošanu darba vietās, t.sk., darba samaksas jautājumus.

Valsts sociālās apdrošināšanas sistēmas un valsts pabalstu sistēmas darbību nodrošina Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra ar savām 33 teritoriālajām filiālēm. Valsts uzdevumu realizāciju sociālo pakalpojumu jomā īsteno Sociālās palīdzības fonds. Sociālo palīdzību un lielāko daļu aprūpes pakalpojumu savas pašvaldības iedzīvotājiem sniedz pašvaldības ar to struktūrvienību – pašvaldību sociālo dienestu un sociālās aprūpes institūciju starpniecību. Savukārt fiziskas vai juridiskas personas darbojas kā konkrētu sociālās aprūpes, sociālās rehabilitācijas un citu pakalpojumu sniedzēji iedzīvotājiem, pamatojoties uz līgumiem ar valsti vai pašvaldību.

Stiprās puses:

(a) Izveidotas sociālās drošības, sociālās palīdzības un sociālo pakalpojumu sistēmas ar skaidri definētiem izmaksu un pakalpojumu piešķiršanas kritērijiem un kārtību, izstrādātiem pakalpojumu kvalitātes standartiem; (b) Pabeigta pensiju reforma valstī; (c) Visām pensijām noteikts minimālais apmērs, lai izmaksas, ko persona saņem no sociālās apdrošināšanas (pensijas), būtu augstākas nekā valsts sociālie pabalsti attiecīgā riska gadījumā; (d) Valstī ir noteikta un regulāri tiek pārskatīta minimālā darba alga, kas jāievēro visiem darba devējiem; (e) Pašvaldību sociālās palīdzības sistēmā nostiprināts ienākumu testēšanas princips, nosakot ienākumu testēto pabalstu garantētā minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanai (GMI pabalstu) par obligātu; (f) Tiek sniegts valsts atbalsts (finansējums) profesionālu sociālo darbinieku sagatavošanai; (g) Pamatos ir izveidots pašvaldību sociālo dienestu tīkls un notiek šī tīkla attīstība; (h) Izveidots VSAA vietējo filiāļu tīkls; (i) Nabadzības mazināšana ir valstiski atzīta politiskā prioritāte.

Vājās puses:

(a) Vājās nodokļu administrēšanas rezultātā veidojas nepietiekama nodokļu iekasēšana un sociālās apdrošināšanas maksājumi, kā rezultātā savukārt nepietiek līdzekļu sociālās drošības sistēmas vajadzībām; (b) Zems minimālās darba algas apmērs un liels minimālās algas saņēmēju skaits; (c) Bezdarbnieka pabalstam nav noteikts minimālais apmērs; (d) Šobrīd tiesību aktos noteiktais GMI līmenis pārāk zems, lai atbalsts būtu efektīvs un sekmētu GMI saņēmēju integrāciju sabiedrībā un darba tirgū; (e) Lēmumi par valsts pabalstu lielumu un to paaugstināšanu pārsvarā tiek pieņemti, vadoties no budžeta pārpalikuma principa; (f) Trūkst efektīvas pārraudzības un novērtēšanas sistēmas, kura visiem nodrošinātu pieejamību sociālās palīdzības pakalpojumiem, īpaši visneaizsargātākajām iedzīvotāju grupām, un vairāki ar sociālās palīdzības piešķiršanu saistīti aspekti atstāti pašvaldību izlemšanai. Tā rezultātā liela daļa sociālās palīdzības pabalstu nenonāk pie to mērķa grupas - trūcīgākajiem iedzīvotājiem un sociālās palīdzības pabalsti, kā arī sociālie pakalpojumi daudzviet tiek finansēti pēc „atlikuma principa”; (g) Nepietiekams profesionālu sociālo darbinieku un sociālo dienestu skaits pašvaldībās; (h) Sociāli atstumto grupu pārstāvji nav pietiekami informēti par garantijām un piedāvātajām atbalsta iespējām; (i) Nav pietiekams un visās jomās vienāds koncepcijas „Vienādas iespējas visiem” pasākuma plāna realizēšanas temps.

Nepieciešamā rīcība:

Prioritārie pasākumi:

(a) Paaugstināt minimālās pensijas apmēru; (b) Valsts pabalstu regulāra pārskatīšana jāīsteno saskaņā ar likumdošanu; (c) Nostiprināt ienākumu testēšanas principu sociālās palīdzības piešķiršanā, vienlaicīgi paaugstinot valdības noteikto GMI līmeni; (d) Attīstīt efektīvu sociālo pakalpojumu pārraudzības un novērtēšanas sistēmu; (e) Nepieciešams nopietni uzlabot sociālās atstumtības riska grupu pārstāvju informēšanu par viņu tiesībām un pieejamo palīdzību, izmantojot šīm grupām pieejamus informācijas kanālus.

Vidēja un ilgtermiņa pasākumi:

(a) Apkarot algu izmaksu “aploksnēs” un uzlabot nodokļu iekasēšanu; (b) Paaugstināt darba samaksas līmeni strādājošajiem, lai novērstu nabadzības risku sociālās apdrošināšanas izmaksu saņēmējiem un samazinātu slogu sociālās palīdzības sistēmai; (c) Veicināt sociālo darbinieku izglītību; (d) Attīstīt sociālo dienestu tīklu pašvaldībās; (e) Pilnveidot sociālās rehabilitācijas sistēmu un attīstīt invaliditātes noteikšanas sistēmu; (f) Nodrošināt rūpīgu sociālās drošības, sociālās palīdzības un pakalpojumu sistēmas pasākumu monitoringu, lai novērtētu to ietekmi uz sociālās atstumtības grupām un efektivitāti.

4.2.2 Izglītība

Politiskais ietvars:

Izglītības sistēmas pamatlikums ir „Izglītības likums”. Saskaņā ar šo likumu Latvijā ir noteiktas četras izglītības pakāpes – pirmsskolas izglītība, pamatizglītība, vidējā izglītība un augstākā izglītība. Katru nākamās pakāpes izglītību iespējams iegūt secīgi pārejot no iepriekšējās pakāpes. Ir trīs izglītības veidi – vispārējā izglītība, profesionālā izglītība un akadēmiskā izglītība. Katru no šiem izglītības veidiem sīkāk regulē attiecīgi “Vispārējās izglītības likums”, “Profesionālās izglītības likums” un “Augstskolu likums”. Vispārējās izglītības īpašie veidi ir: speciālā izglītība, sociālā korekcija un pedagoģiskā korekcija. 2002.gada 17.oktobrī Saeimā tika pieņemta Izglītības attīstības koncepcija 2002.-2005.gadam.

Vispārējās izglītības likums nosaka, ka vietējai pašvaldībai savā administratīvajā teritorijā jānodrošina pirmsskolas vecuma bērnu sagatavošana pamatizglītības ieguvei. Likums nosaka arī pamatizglītības obligātumu.

Palielinās augstākās maksas izglītības īpatsvars. Pamazām attīstās valsts atbalsta formas studējošiem, bērniem no sociāli atstumtajām grupām ir ļoti ierobežotas iespējas izmantot studiju kreditēšanas iespējas kredīta saņemšanai noteikto kritēriju dēļ. Tiem jauniešiem, kuri atbirst no pamatizglītības sistēmas pirms obligātās pamatizglītības iegūšanas, tiek piedāvātas pamata profesionālās izglītības programmas. Studenti var iesaistīties šajās programmās bez iepriekšējās izglītības ierobežojumiem, bet ne ātrāk kā pēc 15 gadu sasniegšanas.

Institucionālā sistēma:

Par vienotas valsts politikas un attīstības stratēģiju izglītībā atbildīga ir Izglītības un zinātnes ministrija (IZM).

IZM padotībā ir  109 izglītības iestādes un institūcijas. Profesionālās izglītības iestādes ir piecu nozaru ministriju padotībā, bet augstākās izglītības iestādes ir sešu ministriju padotībā. Pastāv arī privātās augstskolas.

Katrai pašvaldībai ir pienākums savā administratīvajā teritorijā dzīvojošajiem bērniem nodrošināt iespēju iegūt pirmsskolas izglītību, pamatizglītību un vidējo izglītību, kā arī nodrošināt iespēju iegūt izglītību atbilstoši bērna īpašajām interesēm un atbalstīt ārpusstundu aktivitātes. Rajona un vietējās pašvaldības nodrošina bērnu un jauniešu profesionālo orientāciju, organizē pieaugušo izglītību un koordinē bērnu tiesību aizsardzību izglītības jomā.

Lai kontrolētu ar izglītību saistītos likumus un normatīvus, IZM padotībā darbojas Izglītības valsts inspekcija.

Stiprās puses:

(a) Salīdzinoši augsts sabiedrības izglītības līmenis kopumā, kas liecina par labu potenciālu tālākai attīstībai; (b) Latvijas Izglītības informācijas sistēmas infrastruktūras izveide, izlietojot valsts investīciju piešķirtos līdzekļus datortehnikas iegādei un interneta pieslēguma izveidošanai; (c) Uzsākta izglītības iestāžu tīkla optimizācija; (d) Uzsākta pedagogu darba samaksas sistēmas pilnveidošana; (e) Ir izveidots mehānisms skolas vecuma bērnu uzskaitei, kas ļaus samazināt risku, ka skolas vecuma bērns neapmeklē skolu; (f) Katru gadu palielinās augstākās izglītības mācību iestādēs studējošo skaits; (g) Noteikti atviegloti nosacījumi studiju kredīta saņemšanā bāreņiem un bez vecāku gādības palikušajiem bērniem.

Vājās puses:

(a) Atšķirīga izglītības kvalitāte starp laukiem un pilsētām. Darba tirgus pieprasījums iezīmē tendenci, ka ir kvalitatīvas un modernas izglītības piedāvājuma trūkums, īpaši mazāk attīstītajās teritorijās; (b) Nav vienlīdz pieejami izglītības pakalpojumi bērniem ar speciālām vajadzībām, bērniem no maznodrošinātajām vai sociālās atstumtības riska ģimenēm; (c) Iedzīvotājiem, īpaši no atstumtajām grupām, trūkst finansiālo un materiālo resursu, lai nodrošinātu kvalitatīvu izglītību sev un saviem bērniem; (d) Zems bērnu ar speciālām vajadzībām integrācijas īpatsvars vispārizglītojošās skolās; (e) Nav izstrādāts politikas dokuments attiecībā uz profesionālo tālākapmācību un pieaugušo izglītību. Sociālās atstumtības riska grupām trūkst pieejas mūžizglītībai nepietiekamo finansiālo līdzekļu dēļ, kam par iemeslu ir zemās algas un pakalpojumu, piemēram, transporta, dārdzība; (f) Neatbilstoša kredītu politika, kas mazina izglītības ieguves iespējas (piemēram, galvotāju trūkums cilvēkiem, kuriem šis kredīts ir visnepieciešamākais); (g) Liels skaits skolēnu, kas nepabeidz pamatizglītības un profesionālās izglītības iestādes; (h) Izglītības iestāžu pabeigušajiem trūkst praktiskās pieredzes un nepieciešamo iemaņu, kas apgrūtina viņu integrāciju darba tirgū; (i) Nepietiekams tālākizglītības piedāvājums (izmaksu un kvalitātes ziņā) nozarēs, kas svarīgas valsts ekonomiskajai attīstībai; (j) Nepietiekamas iespējas turpināt izglītību personām, kuras pārtraukušas pamatizglītību kādā no tās pakāpēm; (k) Novecojusi izglītības infrastruktūra un materiāltehniskā bāze, kas īpaši negatīvi ietekmē profesionālās izglītības kvalitāti; (l) Nepietiekama augstskolu mācībspēku paaudžu nomaiņa, kā rezultātā novērojama valsts zinātnes attīstības palēnināšanās.

Nepieciešamā rīcība:

Prioritārie pasākumi:

(a) Veidot savstarpēji saskaņotu izglītības attīstības programmu, lai uzlabotu profesionālās mūžizglītības pieejamību sociāli atstumtajām grupām un piesaistītu ES strukturālo fondu līdzekļus šādai attīstībai; (b) Integrēt bērnus ar speciālām vajadzībām vispārizglītojošajās un profesionālās izglītības iestādēs; (c) Valstij un pašvaldībām jābūt galvenajiem galvotājiem veicinot kredītu pieejamību; (d) Samazināt skolēnu atbirumu, īpaši tiem, kas nepabeidz pamatizglītību un vidējo izglītību, attīstot korekciju klases un vakarskolu tīklu, kā arī visa veida neklātienes apmācības formas; (e) Uzlabot skolotāju izglītošanu un pilnveidot mācību programmas, īpaši profesionālajā izglītībā, atbilstoši darba tirgus prasībām; (f) Uzlabot izglītības kvalitāti zinātņu ietilpīgajās nozarēs – eksaktajās studiju programmās, lai padarītu tās pievilcīgākas studēt gribētājiem; (g) Turpināt izglītības satura reformu, veicinot informatizācijas tehnoloģiju izmantošanu izglītības iestādēs.

Vidēja un ilgtermiņa pasākumi:

(a) Veicināt sociālo pedagogu darbību izglītības iestādēs; (b) Izstrādāt un ieviest atbalsta programmu trūcīgajām un mazturīgajām ģimenēm, lai nodrošinātu izglītības pieejamību bērniem no šīm ģimenēm un paplašinātu pieaugušo izglītības iespējas (primāri pievēršoties ģimenēm, kurās vecāki audzina bērnus vieni paši, ir bezdarbnieki, vai saņem minimālo darba algu); (c) Apmācīt pedagogus, lai viņi iegūtu sociālās prasmes un zināšanas, kas nepieciešamas lai saprastu no nelabvēlīgiem apstākļiem nākušu skolēnu ikdienas problēmas; (d) Izstrādāt īpašu izglītības programmu personām, kuras atrodas ieslodzījuma vietās, vai ir tikko atgriezušās no tām, īpašu uzmanību pievēršot sociālo prasmju apguvei; (e) Attīstīt studiju kredītu sistēmu un sociālo kredītu sistēmu, veicinot jauniešiem no nabadzīgajām un trūcīgajām ģimenēm pieeju kredītiem; (f) Palielināt sociālo partneru lomu valsts politikas veidošanā un stimulēt uzņēmējus iesaistīties izglītības attīstībā (piemēram, piedāvājot nodokļu atlaides tiem darba devējiem, kuri savos uzņēmumos uztur prakses vietas).

 

4.2.3. Veselības aprūpe

Politiskais ietvars:

Galvenie normatīvie akti, kas regulē veselības aprūpes sistēmas organizāciju un finansēšanu valstī, veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju un saņēmēju tiesiskās attiecības ir Ārstniecības likums un no tā izrietošie Ministru kabineta 1999.gada 12.janvāra noteikumi nr.13 “Veselības aprūpes finansēšanas noteikumi”, Farmācijas likums un no tā izrietošie Ministru kabineta 1998.gada 4.novembra noteikumi nr.428 “Ambulatorajai ārstniecībai paredzēto zāļu, medicīnisko ierīču un preču iegādes izdevumu kompensācijas kārtība”.

Lai risinātu pastāvošās problēmas veselības aprūpē, ir izstrādāti vairāki politikas plānošanas dokumenti (Mātes un bērna veselības aprūpes stratēģija, Sabiedrības veselības stratēģija, HIV/AIDS izplatības ierobežošanas programma).

Saskaņā ar likumdošanu valsts garantētais medicīniskās palīdzības apjoms nav saistīts ar iedzīvotāju veiktajiem maksājumiem vai nodokļiem, bet balstās uz rezidences principu. Ja persona legāli uzturas valstī, tad viņai ir tiesības saņemt medicīnisku palīdzību. Neatliekamā medicīniskā palīdzība ir bezmaksas. Likumdošana paredz noteiktus atvieglojumus veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanai atbilstoši normatīvajiem aktiem par trūcīgām atzītajām personām un sociāli neaizsargātām iedzīvotāju grupām kā bērniem, grūtniecēm, politiski represētām personām, Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidācijā cietušajām personām u.c.

Institucionālā sistēma:

Veselības ministrijas galvenie uzdevumi ir veselības aprūpes un sabiedrības veselības politikas un stratēģijas izstrāde. Speciālas valsts iestādes kā Narkoloģijas centrs, AIDS profilakses centrs, Psihiatrijas centrs, Tuberkulozes un plaušu slimību centrs palīdz izstrādāt un realizēt valsts programmas sociāli bīstamo slimību ierobežošanā.

Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūras un teritoriālo slimokasu galvenie uzdevumi ir administrēt valsts obligātās veselības apdrošināšanas finanšu līdzekļus, koordinēt un nodrošināt veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību.

Pašvaldību galvenais uzdevums veselības aprūpes jomā ir veselības aprūpes pakalpojumu pieejamības nodrošināšana savas teritorijas iedzīvotājiem.

Veselības aprūpes pakalpojumus valsts iedzīvotājiem sniedz valsts, pašvaldību un privātās veselības aprūpes un ārstniecības iestādes. Medicīnas aprūpes un darbspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcijas uzdevums ir aizstāvēt pacientu intereses, izskatīt sūdzības, iesniegumus un priekšlikumus veselības aprūpes un pārejošas darba nespējas jautājumos.

Stiprās puses:

(a) Ikvienam valsts iedzīvotājam ir nodrošināts valsts garantētais veselības pakalpojumu minimums, kas ir pieejams primārajā, sekundārajā un terciārajā līmenī; (b) Ir izstrādāti veselības aprūpes attīstības reģionālie un valsts plāni, kas, iespējams, kalpos par pamatu veselības aprūpes integrācijai vienotā sistēmā; (c) Izveidota zāļu un medicīnisko preču iegādes izdevumu kompensācijas sistēma valstī, kas nodrošina zāļu pieejamību ar smagām un hroniskām slimībām slimojošiem pacientiem ambulatorajā ārstniecībā, attiecīgi samazinot sociālās atstumtības risku personas veselības stāvokļa dēļ; (d) Izveidotas speciālas valsts finansētas programmas sociāli bīstamo slimību (HIV/AIDS, tuberkulozes, seksuāli transmisīvo un lipīgo ādas slimību, psihisko slimību) ārstēšanai; (e) Īpaša uzmanība tiek pievērsta primārās veselības aprūpes attīstībai valstī. Ir veiktas plašas iedzīvotāju informēšanas kampaņas, lai veicinātu reģistrāciju pie primārās veselības aprūpes ārsta. Līdz 2003.gadam bija reģistrējušies gandrīz 90% valsts iedzīvotāju31; (f) Ar 2003.gadu ir mainīti principi jauno medicīnas speciālistu sadalē valstī. Pēc rezidentūras beigšanas valsts patur tiesības nosūtīt ārstus uz Latvijas reģioniem atbilstoši tā brīža nepieciešamībai, tādējādi nodrošinot arī lauku reģionos pieejamību medicīnas personālam un veselības aprūpes pakalpojumiem; (g) Izstrādātas “Veselīga uztura pamatnostādnes”, sniedzot informāciju iedzīvotājiem par veselīga uztura iespējām katram atbilstoši viņa finansiālajiem resursiem.

Vājās puses:

(a) Skaidrības un informācijas trūkums par valsts garantēto medicīnisko pakalpojumu minimumu; (b) Nav pietiekami efektīva informācijas apmaiņa un sadarbība starp sociālajiem un veselības aprūpes dienestiem; (c) Augstie mirstības rādītāji ļaundabīgo audzēju un tuberkulozes pirmajā diagnozes noteikšanas gadā liecina par to, ka slimības netiek savlaicīgi diagnosticētas; (d) Arvien vairāk ārstniecības izdevumi pieaug ne tikai ekonomisko, bet arī sociālo faktoru ietekmē; (e) Veselības un sociālās aprūpes, kā arī rehabilitācijas pakalpojumu tīkls valstī nav pietiekoši vienmērīgi attīstīts (gan teritoriālā pārklājuma, gan piedāvātā pakalpojumu klāsta ziņā); (f) Pieejamā veselības aprūpes finansējuma un reālās pakalpojumu cenas neatbilstība rada par valsts garantētajiem līdzekļiem sniegto veselības aprūpes pakalpojumu pieejamības samazināšanos un līdz ar to rindu veidošanos uz noteiktiem medicīniskajiem pakalpojumiem; (g) Saņemot veselības aprūpes pakalpojumus iedzīvotāji veic neproporcionāli augstus tiešos maksājumus; (h) Saglabājoties pašreizējiem darba apstākļiem un atalgojumam, pieaug medicīnisko darbinieku deficīts, īpaši tas attiecas uz vidējo medicīnisko personālu; (i) Daudzās veselības aprūpes sistēmas reformas, ko ietekmē politiski faktori un finanšu resursu pieejamība.

Nepieciešamā rīcība:

Prioritārie pasākumi:

(a) Svarīgi ir uzlabot sociāli atstumto valsts iedzīvotāju (īpaši bezpajumtnieku, bijušo ieslodzīto, vientuļo pensionāru) informētību par viņu tiesībām, valsts garantētajiem veselības aprūpes pakalpojumiem un atvieglojumiem to saņemšanai; (b) Ir jāstiprina primārās veselības aprūpes sistēma samazinot pie viena ģimenes ārsta pierakstāmo pacientu skaitu, palielinot ģimenes ārstu skaitu, uzlabojot pacientu informētību un sadarbību ar ģimenes ārstiem, īpaši ekonomiski vāji attīstītajos reģionos; (c) Atbilstoši piešķirtajam finansējumam papildināt valsts kompensējamo zāļu un medicīnas preču iegādes izdevumu sarakstu ar jaunām slimību diagnozēm un attiecīgajām medicīnas precēm, tādējādi palielinot smago un hronisko pacientu skaitu, kam tiek nodrošināta regulāra pieejamība nepieciešamajiem medikamentiem; (d) Attīstīt neatliekamās medicīniskās palīdzības iestāžu sistēmu, izveidot vienotas informācijas un komunikācijas sistēmu, uzlabot neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanu lau ku iedzīvotājiem.

Vidēja un ilgtermiņa pasākumi:

(a) Panākt sociālās atstumtības grupu iedzīvotāju augstāku vakcinācijas līmeni, īpaši bērniem; (b) Īstenot kompleksu, uz riska grupām orientētu profilakses programmas un projektus, kas ietver sociāli mazaizsargāto iedzīvotāju grupas, īpaši, bērnus, ieslodzītos, cilvēkus ar īpašām vajadzībām u.c.); (c) Īstenot vienotu valsts programmu narkomānijas un alkoholisma profilaksē, ārstēšanā un rehabilitācijā, iesaistīt sociālos partnerus abu minēto problēmu ierobežošanas pasākumos; (d) Optimizēt ambulatorās psihiatriskās palīdzības dienestu darbu, samazinot stacionāro psihiatrijas slimnieku skaitu un nodrošinot šo slimnieku reintegrāciju sabiedrībā; (e) Veicināt sadarbību starp sociālās palīdzības un veselības aprūpes dienestiem, veidojot kopīgas programmas sociālās atstumtības mazināšanā (piemēram, izveidojot ielu dienestus darbam ar narkomāniem); (f) Attīstīt skolās veselības mācību, tādējādi jau no bērnības radot izpratni par veselības saglabāšanas un slimību profilakses nozīmīgumu; (g) Attīstīt obligātās veselības apdrošināšanas sistēmu, kas nodrošinās solidaritāti un taisnīgu pieeju veselības pakalpojumiem visiem cilvēkiem, kam pakalpojumi nepieciešami; (h) Kopā ar sociālajiem dienestiem izveidot daudzfunkcionālu dienas centrus, kur sociālās atstumtības grupu iedzīvotājiem būtu pieejama profesionāļu (sociālā darbinieka, psihologa, medicīnas darbinieka u.c.) konsultācija vai palīdzība; (i) Izstrādāt un ieviest valstī vienotu veselības aprūpes programmu personām ar fizisko invaliditāti.

4.2.4. Mājoklis

Politiskais ietvars:

Mājokļu politikas koncepcijā kā valsts mājokļu politikas galvenais uzdevums ir noteikts kvalitatīvu mājokļu pieejamības veicināšana visiem iedzīvotājiem par pieņemamu samaksu.

Mājokļu būvniecības, rekonstrukcijas un modernizācijas kreditēšanas sistēmas izveides koncepcija paredz izveidot mājokļu hipotekārās kreditēšanas sistēmu ar mērķi veicināt privātmāju būvniecību pilsētās, mazpilsētās un lauku apvidos.

Galvenie likumi, kas regulē ar mājokli saistītos jautājumus, ir “Par dzīvojamo telpu īri”, „Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju”, “Par dzīvokļa īpašumu”, „Par pašvaldību palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā”.

Latvijā ir nepietiekams sociālo māju un sociālo dzīvokļu skaits. 2003.gadā Latvijā bija 877 sociālie dzīvokļi un 66 sociālās mājas, no kurām 37 atrodas pilsētās. Salīdzinot ar 2002. gadu sociālo māju skaits ir pieaudzis par 17%, bet sociālo dzīvokļu skaits samazinājies par 4%.

Institucionālā sistēma:

Mājokļu politiku izstrādā Reģionālas attīstības un pašvaldību lietu ministrija (RAPLM). Par būvniecības jautājumiem Latvijā ir atbildīga Ekonomikas ministrija. Par politikas veidošanu no vides aizsardzības aspekta ir atbildīga Vides ministrija. Par mājokļu politikas īstenošanu ir atbildīga valsts aģentūra „Mājokļu aģentūra”.

Izstrādājot un realizējot politiku, RAPLM sadarbojas ar Latvijas Pašvaldību savienību, Lielo pilsētu asociāciju un Mājokļu attīstības konsultatīvo padomi.

Stiprās puses:

Likumdošanā ir iestrādātas normas, kas aizsargā sociāli atstumtos vai atstumtības riskam pakļautos iedzīvotājus pret mājokļa zaudēšanu:

(a) No 2002. gada spēkā esošās likumdošanas normas nepieļauj ģimeņu ar bērniem izlikšanu no dzīvokļa par īres un komunālo maksājumu parādiem, neierādot citu dzīvojamo platību; (b) Kopš 1997.gada noteikts sociālā dzīvokļa statuss un šādu dzīvokļu piešķiršanas kritēriji un kārtība; (c) Kopš 1995.gada noteikts pašvaldību pienākums piešķirt dzīvokļu pabalstu ģimenēm, kuras ienākumu nepietiekamības dēļ nespēj pilnībā samaksāt par īri un komunālajiem pakalpojumiem; (d) Pašvaldībām ir pienākums nodrošināt ar dzīvojamo platību personas, kas atbrīvotas no ieslodzījuma vietām un bez vecāku gādības palikušos bērnus, kuri pēc pilngadības sasniegšanas atgriežas no ilgstošās sociālās aprūpes institūcijām (bērnu namiem un patversmēm).

Vājās puses:

(a) Latvijā nav skaidri definēta politika sociālo mājokļu jomā un nepietiekami attīstīts sociālais dzīvojamais fonds; (b) Sociālās atstumtības riska grupu iedzīvotāju lielākā daļa dzīvo mājokļos ar zemāku labiekārtojuma līmeni un vecās ēkās. Ģimenes ar bērniem zemā ienākumu līmeņa dēļ bieži dzīvo pārapdzīvotos mājokļos; (c) Lielākās daļas ģimeņu ar bērniem (īpaši nepilno ģimeņu), pensiju saņēmēju, ģimeņu ar ilgstošo bezdarbnieku vai vairākiem minimālās algas saņēmējiem ienākumu līmenis ir pārāk zems, lai tās varētu iegādāties vai uzsākt būvēt dzīvokli vai māju. Šo grupu pārstāvjiem nav pieejami arī kredīti mājokļa būvei vai iegādei; (d) Salīdzinoši augstie siltuma un ūdensapgādes tarifi, kuru rezultātā maksa par komunālajiem pakalpojumiem sastāda nesamērīgi lielu izdevumu daļu iedzīvotājiem ar zemiem vai vidējiem ienākumiem; (e) Novecojošs dzīvojamais fonds; (f) Tai iedzīvotāju daļai, kas īrē dzīvokļus denacionalizētajos namos, papildus iepriekš minētajām problēmām problēmu rada sagaidāmā īres maksas griestu atcelšana šajos namos no 2004.gada, kā arī izlikšana no dzīvokļiem, ja tiem paredzēts veikt kapitālo remontu.

Nepieciešamā rīcība:

Prioritārie pasākumi:

(a) Definēt valsts stratēģiju sociālo mājokļu sektorā; (b) Palielināt sociālo māju un sociālo dzīvokļu skaitu, lai apmierinātu pieprasījumu pēc tiem.

Vidēja un ilgtermiņa pasākumi:

(a) Samazināt izmaksas par komunālajiem maksājumiem un mājokli, efektīvi izmantojot mājokļa siltināšanas un karstā ūdens apgādes uzskaiti atbilstoši faktiskajam patēriņam utt.; (b) Realizēt fiskālo politiku mājokļu būvniecības un atjaunošanas veicināšanai; (c) Ieviest finanšu instrumentus mājokļu būvniecībai (dažādas subsīdijas sociālajiem mājokļiem, garantijas mājokļu būvniecībai vai to uzlabošanai, mērķkredīti un atbalsta programmas); (d) Izstrādāt un ieviest palīdzības programmas mājsaimniecībām, kuras nespēj apmaksāt dzīvokļa īres un komunālos pakalpojumus; (e) Nepieciešama atbalsta programmas vientuļi dzīvojošo pensionāru atbalstam īres maksājumu segšanai, īpaši denacionalizēto māju iedzīvotājiem.

4.3. Atstumtības risku novēršana

4.3.1. E-iekļaušana

Politiskais ietvars:

Sociāli ekonomiskās programmas “e-Latvija” konceptuālās pamatnostādnes nosaka galvenos darbības virzienus moderno informācijas un telekomunikāciju tehnoloģiju izmantošanai Latvijā. Programma paredz krasi uzlabot kvalitāti pieslēgšanās iespējām internetam, nodrošinot lokālās un globālās visa veida informācijas satura pieejamību ikvienam valsts iedzīvotājam. Viens no programmas uzdevumiem ir visu valsts bibliotēku, skolu un pašvaldību pieslēgšana internetam un publiski pieejamu interneta terminālu instalācija. Pastiprināta uzmanība tiek veltīta attālinātajiem un īpaši atbalstāmajiem reģioniem.

Pašvaldību vienotās informācijas sistēmas galvenie uzdevumi ir nodrošināt e-pakalpojumu iespējamību un pieejamību visiem iedzīvotājiem.

Valsts politikas uzdevums ir nepieļaut situāciju, ka palielinās plaisa starp iedzīvotāju grupām, kuras prot izmantot jaunās informācijas un komunikācijas sistēmas, un iedzīvotāju grupām, kurām nav pieejas un prasmes izmantot šīs tehnoloģijas.

Sociāli ekonomiskā programma “e-Latvija “ pašlaik tiek aktualizēta ar mērķi iekļaut tajā Eiropas Savienības programmas “e-Europe 2005” rīcības plāna, ES kandidātvalstu rīcības plāna “e-Europe+ 2003” pamatnostādnes, ņemot vērā Latvijas attīstības īpatnības un sagatavotību informācijas sabiedrības izveidošanai. Dokumenta aktualizācijas pamatprincipi ir izveidot uz cilvēku orientētu informācijas sabiedrību, lai uzlabotu dzīves kvalitāti, un nodrošināt iespēju visiem iekļauties informācijas sabiedrībā gūstot no tās labumu.

Institucionālā sistēma:

Satiksmes ministrija koordinē programmas “e-Latvija” īstenošanu. Programmas ieviešanā iesaistītas Ekonomikas ministrija, Finanšu ministrija, Izglītības un zinātnes ministrija, Kultūras ministrija, Labklājības ministrija un citas ministrijas, reģionālās attīstības aģentūras un pašvaldības.

Stiprās puses:

(a) Notiek darbs pie pašvaldību vienotās informatīvās sistēmas ieviešanas, kas ievērojami uzlabos iedzīvotājiem piedāvāto pakalpojumu kvalitāti un informācijas iegūšanas ātrumu pašvaldībās; (b) Valsts pārvaldes institūcijas un pašvaldības savā darbībā ievieš “vienas pieturas aģentūras” pieeju, kas atvieglo un saīsina iedzīvotājiem laiku, kas nepieciešams dažādu pakalpojumu saņemšanai; (c) Bezdarbnieku pārkvalifikācijas un kvalifikācijas celšanas kursos nozīmīga vieta ierādīta datorapmācībai, kas īpaši svarīga sociālās atstumtības riska grupu pārstāvjiem.

Vājās puses:

(a) Skolu datorizācijas līmenis un skolu pieslēguma līmenis internetam joprojām ir zems; (b) Maz ir tādu pašvaldību un valsts iestāžu, kur iespējams saņemt pakalpojumus elektroniskā veidā; (c) Nabadzīgajiem cilvēkiem nav pietiekami pieejama informācija par sabiedrībā notiekošajiem procesiem un iespējām, ko dod jaunās tehnoloģijas; (d) Nepietiekams datorizācijas līmenis pašvaldībās, pašvaldības un valsts iestādes joprojām vēl nav saslēgtas vienotā tīklā; (e) Zems datorprasmju līmenis, īpaši nabadzīgo un sociālās atstumtības riska grupu vidū.

Nepieciešamā rīcība:

Prioritārie pasākumi:

(a) Ir jāturpinās skolu datorizācijas programmām un jāpanāk, ka visās skolās skolēni apgūst prasmes strādāt ar datoru un visas skolas ir pieslēgtas internetam; (b) Veidot un attīstīt e-pakalpojumus valsts, pašvaldību un privātajos dienestos; (c) Visām iedzīvotāju grupām ir jābūt radītām iespējām apgūt un strādāt ar jaunajām informācijas tehnoloģijām.

Vidēja un ilgtermiņa pasākumi

(a) Nodrošināt invalīdiem ar kustību traucējumiem tālmācības un teledarba iespējas; (b) Stimulēt darba devējus, lai tie atbalstītu savu darbinieku apmācību jauno IKT izmantošanā; (c) Izveidot IT centrus, lai nodrošinātu tālāko reģionu pārstāvju pieejamību informācijai; (d) Nodrošināt cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un mātēm bērna kopšanas atvaļinājuma laikā iespējas iegūt izglītību un kvalifikāciju tālmācības ceļā, kas dotu viņiem spējas izmantot e-darba iespējas; (e) Attīstīt e-pakalpojumus kā vienu no socializācijas iespējām, lai uzturētu kontaktus ar gados veciem cilvēkiem vai cilvēkiem ar kustību traucējumiem, kuriem ir ierobežotas aktivitātes ārpus mājas.

 

4.3.2. Atbalsts ģimenēm un bērniem, ģimenes solidaritātes stiprināšana

Politikas ietvars:

Koncepcijā „Valsts ģimenes politika” ir parādītas pieejas ģimenes atbalsta politikas izstrādei, iezīmēti principi atbildības sadalījumam starp ģimeni, sabiedrību un valsti, kā arī iezīmēti iespējamie institucionālie risinājumi ģimenes atbalsta politikas koordinēšanai.

Bērnu tiesību aizsardzības likums nosaka bērna tiesības uz tādiem dzīves apstākļiem un labvēlīgu sociālo vidi, kas nodrošina pilnvērtīgu fizisko un intelektuālo attīstību. Bērnam ar īpašām fiziska un garīga rakstura vajadzībām ir tiesības uz visu, kas nepieciešams viņa speciālo vajadzību apmierināšanai. Likums “Par bāriņtiesām un pagasttiesām” nosaka bāriņtiesu (pagasttiesu) kompetenci ģimenes atbalsta jomā, bērnu tiesību nodrošināšanā, aizbildnības nodibināšanu, izbeigšanu, audžuģimenes izvēlē un sagatavošanā. Civillikums nosaka aizbildnības tiesisko regulējumu.

Atsevišķi pasākumi atbalstam ģimenēm vai atsevišķiem tās locekļiem paredzēti sociālās drošības normatīvajos aktos, kā tas norādīts sadaļā 4.2.

Institucionālā sistēma:

Īpašu uzdevumu ministra bērnu un ģimenes lietās sekretariāts piedalās valsts politikas izstrādāšanā bērnu tiesību aizsardzības jomā un bērnu un ģimenes tiesību jomā un koordinē tās ieviešanu. Demogrāfisko un ģimenes lietu padome veicina vienotas demogrāfiskas un ģimenes atbalsta politikas izstrādi un koordinē valsts demogrāfiskās un ģimenes atbalsta politikas īstenošanu visos valsts institūcijas līmeņos. LM ir atbildīga par ģimenes vai atsevišķu tās locekļu atbalstu sociālās drošības sistēmas ietvaros.

Pašvaldību uzdevumi ir bērnu tiesību aizsardzības īstenošana un aizbildnības, aizgādnības un adopcijas lietu kontrole, kā arī ar audžuģimenēm saistīto jautājumu kārtošana.

Stiprās puses:

(a) Pieaugusi sabiedrības izpratne un tiek vairāk pievērsta uzmanība bērnu tiesību aizsardzības jautājumiem; (b) Ir apzinātas mērķa grupu problēmas, uzsākta to risināšanas plānošana vairāku politikas dokumentu ietvaros, piemēram, Pamatnostādņu nacionālā plāna “Bērniem piemērota Latvija” ieviešanai līdz 2015.gadam; (c) Izveidota nacionālā institucionālā sistēma ģimenes atbalsta politikas izstrādāšanai un bērnu tiesību uzraudzībai; (d) Uzsākts darbs pie koncepcijas „Valsts ģimenes politika” ieviešanas un institucionālā mehānisma izveides vecāku atbalstam, t.sk. krīzes situācijās un īpašās (riska) situācijās; (e) Uzsākts darbs pie Valsts programmas jauno ģimeņu atbalstam un Audžuģimeņu atbalsta koncepcijas; (f) Ģimenes valsts pabalstu un citus universālos valsts pabalstus ģimenes vērtē kā svarīgu atbalstu ģimenēm; (g) Notiek pāreja no institucionālās aprūpes uz alternatīviem pakalpojumiem dzīves vietā ģimeniskās vides nodrošināšanai un saglabāšanai; (h) Aktīva to nevalstisko organizāciju darbība, kas strādā ar bērnu tiesību aizsardzības un ģimenes atbalsta jautājumiem; (i) Darbojas valsts atbalsta programma bērniem, kuri cietuši no seksuālās vardarbības.

Vājās puses:

(a) Institūciju darbība vērsta uz bērnu krīzes situācijā, t.i., tiek strādāts ar problēmu sekām nevis ar problēmu profilaksi; (b) Pakalpojumu pieejamība ģimenēm lielā mērā atkarīga no ienākumiem un dzīves vietas; (c) Nav nodrošināts pietiekams atbalsts dažādu ģimenes krīžu risināšanā, piemēram, krīzes centru izveide u.c.; (d) Izstrādājot atsevišķu nozaru politikas, netiek izvērtēta un ņemta vērā to ietekme uz ģimeni; (e) Iesaistītajiem speciālistiem, kas saskaras ar ģimeņu jautājumiem, nav pietiekamu iemaņu un zināšanu darbam ar ģimeni kopumā; (f) Šobrīd realizētā kārtība uzturnaudas piedziņai nav pietiekami efektīva. Uzturnaudas nemaksāšana vecāku šķiršanās gadījumā ir izplatīta parādība, kas ievērojami paaugstina nabadzības risku lielākai daļai sieviešu, kuras vienas audzina bērnus, un palielina sociālās palīdzības sistēmai uzlikto slodzi; (g) Bāriņtiesu nozīme bērnu tiesību ievērošanā ir nepietiekama; (h) Ārpusskolas un brīvā laika pavadīšanas iespējas ģimenēm ar bērniem ir atkarīgas no viņu ienākumiem; (i) Sociālais dzīvojamais fonds nav pietiekams, lai nodrošinātu ģimenes ar lētu dzīvojamo platību, lēni attīstās īres namu veidošana; (j) Trūkumi infrastruktūras plānošanā un veidošanā, kas kavē ģimenei labvēlīgas vides veidošanos.

Nepieciešamā rīcība:

Prioritārie pasākumi:

(a) Veicināt profesionāla sociālā darba attīstību pašvaldībās, kas darbotos kā preventīva sistēma ģimenēm un personām, kuras pakļautas nabadzības riskam (neapkarojot tikai sekas); (b) Pašvaldībām sadarbībā ar skolām un sociālajiem dienestiem jārūpējas, lai bērniem no nabadzīgajām ģimenēm būtu pieejamas pirmsskolas izglītības iestādes un skolas, kā arī jānodrošina, lai bērni no atstumtības riska ģimenēm neizkristu no pirmsskolas un pamatizglītības sistēmas; (c) Lai uzlabotu bērnu stāvokli šķirtajās ģimenēs, izveidot uzturlīdzekļu fondu, lai gadījumos, kad nav iespējama uzturlīdzekļu piedziņa, bērns nepaliktu bez uzturlīdzekļiem; (d) Paaugstināt bāriņtiesu lomu un atbildību bērnu tiesību ievērošanā.

Vidēja un ilgtermiņa pasākumi:

(a) Izveidot dienas centrus bērniem, kuros pavadīt brīvo laiku un uzzināt savas tiesības un apgūt dažādas ikdienā nepieciešamas prasmes; (b) Izveidot atbalsta sistēmas ģimenēm krīzes un riska situācijās - konsultācijas juridiskos un sociālos jautājumos, psiholoģiskās palīdzības nodrošināšana; (c) Nepieciešams attīstīt finansiālā atbalsta sistēmas daudzbērnu ģimenēm; (d) Attīstīt atbalsta pasākumus zema ienākuma ģimenēm, lai veicinātu viņu līdzdalību izglītojošos un kultūras pasākumos brīvajā laikā; (e) Attīstīt atbalsta pasākumus ģimenēm, kurās ir bērni ar īpašām vajadzībām; (f) Attīstīt pakalpojumus, kas sekmētu ģimenes un darba dzīves apvienošanu (vecu un slimu cilvēku aprūpi, bērnudārzu subsidēšanu vecākiem ar zemiem ienākumiem u.c.); (g) Izstrādāt atbalsta programmu jaunajām ģimenēm ar bērniem patstāvīgas dzīves uzsākšanai; (h) Pārskatīt ar nodokļiem neapliekamā ienākuma minimumu atbilstoši ienākumu līmenim un bērnu vai aprūpējamo ģimenes locekļu skaitam ģimenē.

4.4.Palīdzība visneaizsargātākajām iedzīvotāju grupām

Dažas iedzīvotāju grupas ir pakļautas augstākam sociālās atstumtības riskam un tām ir nepieciešami īpaši mērķēti papildus atbalsta pasākumi. Šīs grupas ir: invalīdi, īpaši invalīdi-bezdarbnieki; nabadzīgās ģimenes, īpaši daudzbērnu ģimenes un nepilnās ģimenes; bērni bāreņi un bijušie bērnunama audzēkņi; bezpajumtnieki; klaiņojošie bērni; čigāni; cilvēku tirdzniecības upuri; bijušie ieslodzītie. Eiropas Kopienas likumdošana aizliedz diskrimināciju rasu un etniskās izcelšanās dēļ šādās jomās: nodarbinātība, izglītība, sociālā drošība, veselības aprūpe, mājokļi, pieejamība precēm un pakalpojumiem. Diskriminācija reliģiskās pārliecības, vecuma, invaliditātes un seksuālās orientācijas dēļ tiek aptverta arī nodarbinātības un apmācības jomās32. Šo direktīvu pārņemšanai un efektīgai īstenošanai jākļūst par daļu no Latvijas stratēģijas to personu integrācijas veicināšanai, kuras pakļautas diskriminācijai iepriekš minēto iemeslu dēļ.

Politiskais ietvars:

Iepriekš minētājām mērķa grupām atbalsts tiek sniegts atbilstoši likumdošanai, kas regulē darba, sociālo pabalstu un sociālās palīdzības jomas (skat. 4.1., 4.2. un 4.3. sadaļu).

Kļūstot par bāreni vai paliekot bez vecāku gādības, bērnam tiek nodrošināta aprūpe. Saskaņā ar likumos iestrādātajiem principiem, šādiem bērniem prioritāri tiek nodrošināta aprūpes forma, kas ir pēc iespējas tuvāk ģimeniskai videi, t.i. aizbildnībā vai audžuģimenē. Tikai gadījumos, kad nav iespējams bērnam nodrošināt šādu aprūpi, bērns tiek ievietots aprūpes institūcijā. Normatīvajos aktos ir noteiktas garantijas bāreņiem vai bez vecāku gādības palikušiem bērniem, kad viņi sasniedz pilngadību.

Ar invalīdu tiesību aizsardzību saistītos jautājumus regulē likums „Par invalīdu medicīnisko un sociālo aizsardzību”. Tas nosaka, ka invalīdiem ir tiesības saņemt palīdzību. Likums nosaka arī, ka ir jānodrošina iespējas invalīdiem integrēties sabiedrībā.

Koncepcija “Vienādas iespējas visiem” nosaka pasākumu kopumu, lai novērstu šķēršļus invalīdu neatkarīgai dzīvei un pilnvērtīgai funkcionēšanai sabiedrībā.

Saskaņā ar Valsts probācijas dienesta koncepciju ir izveidots Valsts probācijas dienests, kas valstiskā līmenī koordinē izciešamo sodu izpildi un organizē palīdzību personām, kas atbrīvotas no ieslodzījuma.

Likums “Par pašvaldībām” nosaka pašvaldības funkcijas attiecībā uz visneaizsargātākajām grupām.

Latvijas Krimināllikums paredz kriminālatbildību cilvēku tirdzniecības jomā. Latvija ir pievienojusies vairākiem starptautiskiem līgumiem, kas attiecas uz cilvēku tirdzniecības apkarošanu.

Institucionālā sistēma:

Funkcijas, kas saistītas ar atbalstu visneaizsargātākajām grupām, veic dažādas ministrijas un to pakļautībā esošās iestādes. Labklājības ministrija, Tieslietu ministrija, Iekšlietu ministrija, Īpašu uzdevumu ministra bērnu un ģimenes lietās sekretariāts, kā arī pašvaldības katra savas kompetences sfērā iesaistītas likumdošanas veidošanā.

Ir izveidots Valsts probācijas dienests, kas ir atbildīgs par likumpārkāpēju uzraudzību sabiedrībā un viņu sociālās integrācijas veicināšanu.

Invalīdu, nabadzīgo ģimeņu, bērnu bāreņu, bijušo bērnunama audzēkņu, bezpajumtnieku un klaiņojošo bērnu problēmu risināšana galvenokārt ir sociālās drošības sistēmas jautājums, ar ko nodarbojas LM un pašvaldību sociālie dienesti. Problēmu risināšana, kas skar klaiņojošus bērnus, ir pašvaldību un izglītības iestāžu kopīgi risināms jautājums.

Čigāniem ir tādas pašas tiesības un pienākumi kā visiem Latvijas iedzīvotājiem, un tiem tāpat kā citiem iedzīvotājiem tiek sniegts likumdošanā noteiktais atbalsts noteiktu risku iestāšanās gadījumos.

Ārzemēs palīdzību cilvēktirdzniecības upuriem no Latvijas sniedz Latvijas Republikas vēstniecību un konsulātu pārstāvji. Latvijā cilvēktirdzniecības upuriem palīdzība var tikt sniegta sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības sistēmas ietvaros.

Bērnu tiesību nodrošināšanu veic bāriņtiesas (pagasttiesas).

Stiprās puses:

(a) Izveidota bāreņu un bez vecāku gādības palikušo bērnu aprūpes sistēma un sociālo garantiju sistēma šiem bērniem līdz tie sasniedz pilngadību; (b) Izstrādāta invalīdu profesionālās rehabilitācijas sistēma un izveidota valsts nodrošinātu tehnisko palīglīdzekļu saņemšanas sistēma; (c) Tiek īstenoti atbalsta pasākumi bērniem no riska grupām un bērniem, kuri nonākuši krīzes situācijā (t.sk. pilotprojekts “Ģimenes atbalstam”, uzticības tālruņa līnijas nodrošināšana, informatīvā kampaņa “Palīdzi bērnam izaugt”, darba un atpūtas nometnes riska grupu bērniem); (d) Brīvības atņemšanas iestādēs tiek realizētas sociālās uzvedības korekcijas programmas; (e) Izveidota sociālo garantiju sistēma personām, kuras atbrīvotas no ieslodzījuma vietām; (f) Ir izveidots Valsts probācijas dienests; (g) Uzsāktas aktivitātes, lai integrētu čigānu bērnus vispārējā pamatizglītības sistēmā; (h) Nevalstiskās organizācijas sadarbībā ar ministrijām un ar ārvalstu un starptautisku organizāciju finansiālu atbalstu ir īstenojušas vairākus projektus, lai informētu sabiedrību par cilvēku tirdzniecības problēmu un ar to saistītajiem riskiem, kā arī sniegtu palīdzību cilvēku tirdzniecības upuriem.

Vājās puses:

(a) Īstenotā sociālās aizsardzības politika nepietiekami mērķtiecīgi tiek vērsta uz sociālās atstumtības grupām; (b) Ir nepietiekošs skaits sociālo darbinieku ar atbilstošām zināšanām un prasmēm darbam ar specifiskām sociāli neaizsargātāko personu grupām – bezpajumtniekiem, klaiņojošajiem bērniem, cilvēktirdzniecības upuriem, bijušajiem ieslodzītajiem; (c) Vāja ir dažādu institūciju sadarbība sociāli neaizsargātāko grupu iedzīvotāju problēmu risināšanā. Iesaistītajām institūcijām ir nepietiekamas zināšanas un pieredze kompleksu problēmu risināšanā un komandas darba veikšanā; (d) Bērniem ar īpašām vajadzībām ir ierobežotas iespējas iegūt vispārējo un profesionālo izglītību vides nepielāgotības, tehnisko palīglīdzekļu un specifisko mācību līdzekļu trūkuma, kā arī pedagogu nepietiekamas sagatavotības dēļ; (e) Nepietiekama informācijas pieejamība cilvēkiem ar redzes, dzirdes un garīgās attīstības traucējumiem; (f) Ir nepietiekama institucionālā sistēma un trūkst programmu bijušo ieslodzīto pakāpeniskai reintegrācijai sabiedrībā; (g) Medicīniskās rehabilitācijas pakalpojumu pieprasījums ievērojami pārsniedz par valsts budžeta līdzekļiem pieejamo rehabilitācijas pasākumu piedāvājumu; (h) Nepietiekams psiholoģiskais un metodiskais atbalsts aizbildņiem un audžuģimenēm; (i) Vāji attīstītas padomdošanas un atbalsta formas nepilnajām ģimenēm; (j) Ārpusģimenes aprūpes iestādēs augušie bērni, sasniedzot pilngadību, vāji sagatavoti patstāvīgai dzīvei; (k) Audžuģimeņu un aizbildņu finansēšanas mehānisms neveicina pašvaldību ieinteresētību ievietot bāreni vai bez vecāku gādības palikušo bērnu audžuģimenē; (l) Latvijā nav izstrādāts un ieviests mehānisms visa veida palīdzības nodrošināšanai cilvēku tirdzniecības upuriem, palīdzība var tikt sniegta tikai sociālās palīdzības sistēmas ietvaros. Nav attīstīta starpinstitūciju sadarbība palīdzības sniegšanā, speciālistiem trūkst iemaņas darbā ar upuriem. Informācijas un izpratnes trūkuma dēļ sabiedrības locekļi joprojām apdraud sevi, atsaucoties uz nepatiesiem sludinājumiem un izvēloties nelegāla darba piedāvājumus, kā arī nezina, kur griezties pēc palīdzības, nonākot upura lomā.

Nepieciešamā rīcība:

Prioritārie pasākumi:

(a) Svarīgi ir paaugstināt izglītības pieejamību gan bērniem, gan pieaugušajiem no sociālās atstumtības grupām; (b) Ir jāizstrādā speciālas programmas personu ar īpašām vajadzībām iesaistīšanai darba tirgū, attīstot valsts subsidēto darba vietu skaitu un stimulējot darba devējus pieņemt darbā personas ar īpašām vajadzībām; (c) Attīstīt Probācijas dienesta darbību; (d) Tālāk attīstīt pakalpojumus bezpajumtniekiem un klaiņojošajiem bērniem pašvaldībās, lai palīdzētu viņiem integrēties sabiedrībā un bērniem atgriezties ģimenē; (e) Izmantot nevalstisko organizāciju potenciālu, lai atbalstītu un turpinātu uzsāktos profilakses pasākumus, informējot sabiedrību par cilvēku tirdzniecību un ar šo problēmu saistītajiem riskiem.

Vidēja un ilgtermiņa pasākumi:

(a) Paplašināt izglītības iegūšanas un nodarbinātības iespējas brīvības atņemšanas vietās; (b) Novērst sociālo atstumtību un paplašināt transporta un sabiedrisko telpu pieejamību personām ar kustību traucējumiem; (c) Palielināt lauku partnerību lomu vietējo problēmu risināšanā un sociāli atstumto iedzīvotāju aktivizēšanā un viņu reintegrēšanā sabiedrībā; (d) Palielināt iespējas ar NVA starpniecību iegūt darba tirgū nepieciešamās prasmes; (e) Tālāk attīstīt un pilnveidot bāreņu un bez vecāku gādības palikušo bērnu alternatīvās aprūpes formas; (f) Īstenot valsts un pašvaldību programmas to bāreņu un bez vecāku gādības palikušo bērnu, kuri sasniedz pilngadību, integrācijai sabiedrībā; (g) Turpināt atbalstu aktivitātēm, kas vērstas uz nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanu čigānu starpā; (h) Ieviest valsts programmu cilvēku tirdzniecības novēršanai, apkarošanai un upuru tiesiskai un sociālai aizsardzībai; (i) Izstrādāt tiesisko bāzi, institucionālo sistēmu un mērķētus pakalpojumus cilvēku tirdzniecības upuru rehabilitācijai, tiesiskai un sociālai aizsardzībai; (j) Panākt, ka svarīga informācija tiek sagatavota arī tādā formā, kas ir uztverama cilvēkiem ar redzes, dzirdes un garīgās attīstības traucējumiem; (k) Ir nepieciešamas aktivitātes, lai visneaizsargātāko grupu pārstāvjus motivētu iesaistīties NVA piedāvātajos pasākumos; (l) Palielināt atbalstu cilvēku ar garīgās attīstības traucējumiem integrācijai sabiedrībā izglītības, nodarbinātības, sociālās, izklaides un kultūras jomās, palielināt atbalstu šo cilvēku dzīves telpu uzlabošanai, kā arī veicināt lielāku sabiedrības informētību un novērst aizspriedumus un diskrimināciju.

4.5. Visu iesaistīto pušu mobilizēšana

Kopējā iekļaušanas memoranda (KIM) nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanai izstrāde un turpmākā ieviešana ir nopietns izaicinājums Latvijai. Tas prasa visu iesais tīto pušu ieinteresētību un gatavību aktīvi līdzdarboties. Tas palīdzēs paaugstināt zināšanu līmeni un institūciju prasmes šīs problēmas risināšanā un uzlabos sadarbību un koordināciju.

Tā kā nabadzība un sociālā atstumtība ir daudzdimensionāla un kompleksa problēma, tā prasa daudzu iesaistīto institūciju, organizāciju un pašu indivīdu saskaņotu un integrētu sadarbību gan horizontālā, gan vertikālā līmenī. Lai arī ir veikts nozīmīgs darbs nabadzības situācijas apzināšanā Latvijā un valdība 2000.gadā ir akceptējusi Koncepciju nabadzības novēršanai, tomēr līdz šim paveikto nevar uzskatīt par pietiekamu.

Sekmīgai cīņai ar sociālo atstumtību un nabadzību jābūt mērķētai uz noteiktām iedzīvotāju grupām un uz noteiktu problēmu risināšanu ar skaidri definētu atbildības un pienākumu sadalījumu. Lai to nodrošinātu, politikām un programmām jābūt koordinētām un nepieciešama efektīva un stratēģiska iniciatīvu plānošana. LM ir institūcija, kas koordinē politiku nabadzības un sociālās iekļaušanas jomās un bija atbildīga par KIM izstrādes koordinēšanu. LM tam nolūkam noorganizēja darba grupu, kas sastāvēja no ministriju pārstāvjiem un ekspertiem. KIM izstrādes pieredze liecina, ka arī turpmāk ir nepieciešama pastāvīga starpinstitūciju darba grupa, kas turpinātu koordinēt nabadzības mazināšanas un sociālās iekļaušanas pasākumus. Tā varētu uzņemties KIM ieviešanas pārraudzību un pirmā Latvijas Rīcības plāna nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanai izstrādi, kas būs jāveic pēc iestāšanās ES 2004.gadā.

Valsts, reģionālā līmeņa un pašvaldību institūciju mobilizācija un koordinācijas uzlabošana

Līdz šim sadarbību starp dažādajiem valstiskajiem līmeņiem nevar uzskatīt par pietiekami aktīvu un koordinētu. Katra no iepriekšējās sadaļās aprakstītajām institūcijām, īstenojot tai deleģētās funkcijas un uzdevumus nabadzības un sociālās atstumtības novēršanā, vairāk paļaujas uz saviem spēkiem, nepietiekami izmantojot sadarbības iespēju radītās priekšrocības. Darbības attiecībā uz sociālās atstumtības riska grupām līdz šim ir bijušas fragmentāras un nepietiekami saskaņotas un mērķētas tieši uz katras grupas vajadzībām. Vairāk ir notikusi cīņa ar sekām un pārāk maz uzmanības ir tikusi pievērsta profilaksei. Ir jāizskauž pastāvošais stereotips, ka nabadzības un sociālās atstumtības mazināšana attiecas tikai uz sociālo palīdzību.

Kā jau tika norādīts sadaļā 4.2., vietējā līmenī ir nepieciešams uzlabot sadarbību starp pašvaldību, pašvaldības sociālajiem dienestiem un Nodarbinātības valsts dienestiem.

Jāveic rūpīgs īstenotās politikas monitorings un politikas īstenošanas efektivitātes un ietekmes izvērtējums. Svarīgi, lai visas ministrijas un pašvaldības izstrādājot politiku izvērtētu to ietekmi uz nabadzību un sociālo atstumtību. Šeit jāpiemin Valsts kancelejas izstrādātā Politikas ietekmes analīzes sistēma, kas palīdz politikas ietekmes, īpaši sociālo seku, izvērtēšanā. Jāpalielina atbalsts vietējā līmeņa iniciatīvām. Jāpopularizē labās prakses piemēri, lai citas pašvaldības un organizācijas varētu mācīties un pārņemt vērtīgo savā darbā.

Sociālais dialogs un partnerība

Latvijā nacionālajā līmenī notiek regulāras konsultācijas ar sociālajiem partneriem par jautājumiem, kas skar darba likumdošanu, darba koplīgumu un vienošanos slēgšanu, minimālās darba algas paaugstināšanu, darba drošību u.c. Problemātiska ir divpusējo konsultāciju attīstība reģionālajā un sektoru līmenī, jo reģionos patlaban eksistē tikai atsevišķu darba devēju un arodbiedrību organizāciju struktūras. Tāpēc jāveicina reāla sociālo partneru sadarbība nacionālajā un reģionālajā līmenī, kas uzlabotu strādājošo stāvokli un mazinātu sociālās atstumtības riskus. Uzņēmēji ir jāstimulē aktīvāk līdzdarboties sociālās iekļaušanas procesos, tai skaitā, attīstot korporatīvo sociālo atbildību.

Latvijā NVO kustība un iedzīvotāju iesaistīšanās brīvprātīgajā darbā vēl nav ieguvusi Rietumeiropas valstu līmeni, tomēr NVO ieguldījums darbā ar sociāli atstumtajām iedzīvotāju grupām vērtējams kā ļoti vajadzīgs un nozīmīgs. NVO sniedz arī virkni sociālo pakalpojumu, kas tieši vērsti uz nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanu. NVO, kas darbojas nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanā, būtu jāiesaista politikas ietekmes analīzes konsultāciju procesā. Tomēr NVO saskaras ar virkni problēmu, starp kurām būtiska ir nepietiekamais finansējums. Lai pilnā mērā varētu izmantot NVO potenciālu cīņā ar sociālo atstumtību, jāsniedz lielāks atbalsts nevalstiskajām organizācijām. Jāpopularizē to darbība iedzīvotāju vidū, jāveicina visu iedzīvotāju sociālā atbildība, tādējādi stimulējot pilsoņu iesaistīšanos sociālās atstumtības mazināšanā. Jāveicina sadarbība arī ar reliģiskajām organizācijām, jo arī viņas strādā, lai samazinātu nabadzību un sociālo atstumtību.

Vietējā līmenī NVO varētu nodrošināt virkni sociālo pakalpojumu mērķa grupām iespējami tuvāk klientu dzīves vietai un veidot partnerības ar vietējām institūcijām. Īpaši atbalstāma reģionu un vietējo pašvaldību, kopienu un iedzīvotāju iniciatīva. Kā pozitīvu piemēru var minēt Lielbritānijas valdības atbalstīto projektu Latgalē – „Lauku partnerības programma”. Lielāks lauku partnerību skaits vietējā līmenī var apvienot publisko, privāto sektorus, nevalstisko organizāciju pārstāvjus un vietējo kopienu pārstāvjus, lai koordinētu un apvienotu darbību nabadzības un sociālās atstumtības novēršanā.

Jānodrošina aktīva un efektīva esošo NVO un kopienu interešu grupu pārstāvniecība, tajā iekļaujot dažādas sociāli atstumtās grupas un pašvaldības, kuras vēl nav iesaistītas aktivitātēs.

Jāveicina augstskolu, pētnieku un masu mediju aktīva līdzdalība sociālās atstumtības jautājumu pētniecībā, sabiedrības informēšanā un aktivizēšanā.

Sociāli atstumto iedzīvotāju grupu līdzdalības veicināšana

Ļoti būtiski ir iesaistīt nabadzīgo un sociāli atstumto iedzīvotāju grupu pārstāvjus politikas izstrādē, īstenošanā un politikas rezultātu izvērtēšanā. Tādēļ svarīgi izveidot sistēmu, kura ļautu sasniegt šīs sociāli atstumto cilvēku grupas un tās iesaistīt viņu vajadzību identificēšanā un realizēšanā.

Svarīgi, ka šo iedzīvotāju problēmas un vajadzības tiek sadzirdētas plašākā sabiedrībā gan caur masu medijiem, gan caur pētījumiem, gan valsts, reģionālajām un pašvaldību institūcijām, organizējot tikšanās ar šo grupu pārstāvjiem, veicinot šo grupu sadarbības tīkla izveidi.

Vietējā līmenī jau pieminētās „Lauku partnerības programmas” ietvaros darbam ar sociāli atstumtajiem, nabadzīgajiem iedzīvotājiem tiek apmācīti un sagatavoti vietējie brīvprātīgie, kuri iesaista šos iedzīvotājus dažādos pasākumos, attīsta viņu pašiniciatīvu un ticību saviem spēkiem, veicinot viņu iekļaušanos sabiedrības dzīvē.

Viena no būtiskākajām problēmām sociālās atstumtības mazināšanā ir cilvēku nepietiekama informētība par viņu tiesībām un pienākumiem. Tas sekmē cilvēku neuzticēšanos valsts un pašvaldību institūcijām spējām mainīt un uzlabot viņu situāciju, kā arī neticību savām spējām uzlabot savu dzīves līmeni. Lai novērstu šīs problēmas, līdztekus valsts pārvaldes institūciju veiktajiem pasākumiem sabiedrības informēšanai un iesaistīšanai lēmumu pieņemšanā un īstenošanā būtu jāizmanto arī pašas sabiedrības resursi līdzdalības nodrošināšanai. Te būtu izmantojami arī vietējie (lauku) iedzīvotāju atbalsta un informācijas centri, kas jau veidojas vietējās teritorijās. Gan valstiskajam, gan nevalstiskajam sektoram būtu jāstimulē sabiedrības līdzdarbības motivācija. Indivīda līmenī svarīgi ir apzināties, ka viņa darbībai ir atbalsts. Tādēļ plašsaziņas līdzekļu iesaistīšanās pozitīvo piemēru vai pieredzes popularizēšanā sniegtu plašāku ieskatu par iespējamiem problēmu risinājumu variantiem vai iespējām ietekmēt kādus lēmumus.

 

5. DZIMUMU LĪDZTIESĪBAS VEICINĀŠANA

KIM izstrāde palīdzēja apzināties vajadzību vairāk uzmanības veltīt nabadzības un sociālās atstumtības dzimumu aspektam. Pašreizējā ekonomiskajā situācijā sievietes atrodas daudz neizdevīgākā stāvoklī kā vīrieši. Par to vislabāk liecina nevienlīdzīgā situācija darba tirgū. Nevienlīdzība vērojama, izvērtējot nodarbinātības statusu un no tā izrietošo darba samaksu (sieviešu vidējā darba samaksa ir tikai 78.5 % no vīriešu vidējās darba samaksas mēnesī). Viens no šādu ekonomisko stāvokli nosakošajiem faktoriem ir darba tirgus segregācija. „Sieviešu profesijas” (tādās nozarēs kā izglītība, kultūra, sociālā aprūpe un veselības aprūpe) ir zemāk apmaksātas nekā „vīriešu profesijas” (piemēram, rūpniecība). Tas saistīts arī ar to, ka sievietes biežāk izvēlas strādāt valsts un pašvaldību iestādēs, kur ir salīdzinoši zemākas algas, taču stabilākas sociālās garantijas.

Pamatskolas vecuma skolēnu vidū novērojams liels meiteņu īpatsvars kultūrizglītības (2002./2003.māc.g. - 70,5%) un jaunatnes darba (60,4%) interešu izglītības programmās, turpretī tehniskās izglītības programmās meitenes sastāda tikai 25,6%. Tas ietekmē sieviešu izvēli studēt tieši humanitārās un sociālās izglītības jomās, kur dominē salīdzinoši slikti apmaksātās profesijas. Ņemot vērā informācijas sabiedrības attīstības tendences un speciālistu trūkumu, ir svarīgi domāt par sieviešu orientāciju uz studiju programmām, kas vairāk atbilst informācijas sabiedrības vajadzībām. Tas iespējams palīdzēs viņām izvēlēties jomas, kas ir ne tikai labāk apmaksātas un elastīgākas (piemēram, nodarbinātība mājas apstākļos), bet kļūst aizvien pieprasītākas darba tirgū.

Nabadzībai Latvijā ir izteikts dzimumu sadalījums. Vislielākajam nabadzības riskam ir pakļautas nepilnās ģimenes, kurās ir nepilngadīgi bērni un ģimenes galva ir sieviete. Tā kā vairumā gadījumu pēc vecāku šķiršanās atbildību un rūpes par bērniem uzņemas sievietes, tad vērojama nabadzības feminizācija, jo bērni mājsaimniecībās palielina nabadzības risku. Būtiski, ka sievietēm nabadzība var ilgt visa mūža garumā, jo zemais atalgojums, no kā tiek veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas, atspoguļojas arī zemākās pensijās vecumdienās.

Lai risinātu jautājumus, kas saistīti ar dzimumu nevienlīdzību, 2001.gadā valdība akceptēja Koncepciju dzimumu līdztiesības īstenošanai Latvijā. Koncepcijas galvenais mērķis ir veicināt dzimumu līdztiesības jautājumu efektīvu, saskaņotu un koordinētu risināšanu visos līmeņos izmantojot integrēto dzimumu līdztiesības pieeju politikas veidošanā.

2002.gada jūlijā normatīvajos aktos veikti grozījumi, kas paredz izstrādājot jaunus normatīvos aktus dot analīzi par to pieņemšanas ietekmi uz sieviešu un vīriešu tiesību un iespēju vienādu ievērošanu. Tomēr valsts pārvaldē strādājošiem nereti trūkst zināšanu par dzimumu līdztiesības jautājumiem un kritērijiem un metodēm, lai šādu analīzi veiktu. Šobrīd Labklājības ministrija ir pievērsusi lielu uzmanību ārēju finanšu resursu piesaistei, lai sagatavotu dažādu valsts un pašvaldību administrācijas līmeņu ekspertus kompetentam darbam ar dzimumu līdztiesības jautājumiem, tādējādi spējot integrēt dzimumu līdztiesības aspektus citās politikās.

Atsevišķa joma, kur nepieciešams atbalsts un papildus ekspertīze, ir ES Struktūrfondu apgūšana. Kaut gan Latvijas Attīstības plānā (Vienotajā programmēšanas dokumentā) kā horizontāla prioritāte ir nosaukta dzimumu līdztiesības nodrošināšana, pašreiz valdības rokās nav instrumentu, ar kuriem panākt dzimumu līdztiesības faktisku, nevis formālu īstenošanu projektos. Nacionālais nodarbinātības plāns tiek izstrādāts par pamatu tieši ņemot Eiropas Nodarbinātības stratēģijas četru pīlāru sistēmu, kur 4. pīlārs „Vienādu iespēju politikas nodrošināšana” ir veltīts dzimumu līdztiesības jautājumiem. Latvijā par galveno dzimumu līdztiesības problēmu darba tirgū uzskatāms nevis politikas dokumentu un likumdošanas normu trūkums, bet gan nepilnīga šo normu ievērošana un dokumentu realizācija dzīvē.

Galvenie darbības virzieni, kas jāīsteno, lai nodrošinātu sieviešu un vīriešu vienādu tiesību ievērošanu un radītu viņiem vienādas iespējas, ir: (a) nodrošināt sieviešu pārstāvniecību amatos, no kuriem atkarīga lēmumu pieņemšana, un veicināt dzimumu sabalancētību visās sabiedrības dzīves jomās; (b) sagatavot ekspertus dzimumu līdztiesības jautājumos dažādos līmeņos (valsts, pašvaldības, privātais, sabiedriskais sektors un sociālie eksperti); (c) veicināt sabiedrības izpratni par dzimumu līdztiesības jautājumiem, iesaistot sabiedriskās organizācijas un masu medijus; (d) realizēt pasākumus, kuru mērķis ir celt sabiedrības un it īpaši politiķu ieinteresētību risināt ar dzimumu līdztiesību saistītos jautājumus; (e) nodrošināt statistikas datu (kas būtu salīdzināmi ar ES apstiprinātajiem indikatoriem) vākšanu dzimumu griezumā un attīstīt pārraudzības un novērtēšanas mehānismu, lai veiktu sistemātisku analīzi par dzimumu līdztiesības jautājumiem visās tautsaimniecības nozarēs, kā arī par atsevišķiem sociālās atstumtības cēloņiem un sekām.

Nākotnē būtu svarīgi dzimumu aspektu iestrādāt nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanas politikā. Īpaši nozīmīgi būtu nodrošināt, ka starpministriju darba grupa, kas sekos KIM ieviešanai un izstrādās pirmo Latvijas Rīcības plānu sociālās iekļaušanas veicināšanai, ievērotu dzimumu līdztiesības analīzi un dzimumu integrēto pieeju.

6. STATISTIKAS SISTĒMA UN INDIKATORI

Statistikas, kura ir nozīmīga demokrātiskā sabiedrībā, vispārējā misija ir nodrošināt visu kategoriju lietotājus ar atbilstošu statistisko informāciju. Centrālā statistikas pārvalde (CSP) ir valsts institūcija, kas atrodas Ekonomikas ministrijas pārraudzībā. Tā ir atbildīga par statistikas darba organizāciju Latvijas Republikā un par savlaicīgas, precīzas, vispusīgas un starptautiski salīdzināmas informācijas nodrošināšanu par sabiedrībā notiekošām ekonomiskajām, demogrāfiskām un sociālām parādībām un vides jautājumiem, par statistiskās informācijas vākšanu, analīzi un publicēšanu.

Pēdējo gadu laikā CSP šajā jomā ir sasniegusi lielu progresu, kas atspoguļojas infrastruktūras attīstībā un atbilstībā ES statistiskajām prasībām. Daudzu sasniegumu un uzlabojumu pamatā Latvijas statistikā šajos gados ir tiekšanās uz dalību ES un ES likumdošanas pārņemšana. Saskaņā ar CSP pašnovērtējumu, atbilstība statistikai saistošo ES likumdošanas aktu jomā 2003.g. sākumā sasniedza 90%, to skaitā sociālajā statistikā 88%. CSP mērķis ir sasniegt pilnu atbilstību ne tikai ar pašreiz spēkā esošajām Eiropas normām un standartiem, bet arī ar jaunizstrādātajiem acquis, kas ir galvenais mēŗkis. Galvenais faktors, kas ierobežo tālāko progresu, ir resursu ierobežotība. Statistikas iegūšana Latvijā samērā ilgu laiku ir tikusi atbalstīta no Phare programmas līdzekļiem un tagad ir nepieciešams to aizstāt ar finansējumu no valsts budžeta.

Statistisko acquis apjoms jau ir iespaidīgs un tuvākajā nākotnē pieaugs vēl vairāk. Tā attīstība seko līdzi ES politiku attīstībai un ir jāatspoguļo šo politiku kompleksais raksturs un dinamiskums. Kas attiecas uz demogrāfisko un sociālo statistiku Latvijā, sistēma lielā mērā atbilst esošajam acquis un sasaucas ar ES darba tirgu un sociālo politiku, kaut gan nelielas izmaiņas un izaugsme ir vēlama, lai līdz pievienošanās procesa noslēgumam spētu panākt pilnīgu atbilstību visam acquis communautaire kopumam.

Viens no statistikai mestajiem izaicinājumiem ir sniegt plašu informāciju par sociālo saliedētību (kohēziju). Tā ir daudzveidīgs fenomens, kura raksturošanai ir nepieciešami caurskatāmi to raksturojošie indikatori, augstas kvalitātes un savlaicīgi dati par nabadzību un ienākumu sadali. Tas nepieciešams, lai uzraudzītu iniciatīvas, kas vērstas gan uz nabadzības un sociālās atstumtības izskaušanu, gan uz nodarbinātības un sociālās iekļaušanas veicināšanu.

Vidēja termiņa stratēģiskie CSP mērķi sociālajā statistikā ir šādi: (a) iegūt plaša spektra salīdzinošu un daudzpusīgu sociālo statistiku un sociālos indikatorus, ieskaitot harmonizētus ienākumu sadales un tamlīdzīgus rādītājus, kas bagātinātu ar informāciju par sociālo procesu dinamismu; (b) izdot publikācijas par sociālajiem procesiem valstī; (c) attīstīt pētījumu metodoloģiju, tai skaitā, aptauju lapu izstrādē un aptauju īstenošanā, uzlabot izlases izveides procedūras, pielietot datu pierakstīšanas procedūras, veicot paneļa pētījumus utt.

Pēdējo gadu laikā CSP ir tikusi galā ar daudzām attīstības problēmām un saspringta darba rezultātā ir ieviesta virkne jaunu pētījumu, pilnveidoti esošie, bagātinājies publikāciju apjoms par dažādiem sociālās statistikas jomām.

2002.gadā CSP sekmīgi piedalījās Eurostat projektā “Sadarbība ar kandidātvalstīm ienākumu, nabadzības un sociālās atstumtības jomā”. Projekta laikā tika harmonizēta metodoloģija un tika par jaunu pārrēķināti nabadzības monetārie indikatori par laika posmu no 1996. līdz 2000.gadam, kuri tika ievietoti jaunajā Cronos datu bāzē. Vienlaicīgi uz tika veikts Lākenas indikatoru aprēķins par 1999.gadu. Otrais datu vākšanas cikls ir tikko noslēdzies un 2002.gada rezultāti ir pieejami. Sākot ar 2002.gadu, CSP interneta mājas lapā (http://www.csb.lv/Satr/nabdz.cfm) ievietoti nabadzības statistiskā monitoringa indikatori, kas nodrošina ātru pieeju aktuālai informācijai par nabadzību.

Neraugoties uz panākto progresu, KIM izstrādes process ir parādījis, ka nav pietiekoši identificēta un attīstīta informācija, kas palīdzētu izstrādāt politiku atbalsta sniegšanai visvairāk atstumtajiem vai kritiskos apstākļos nonākušiem cilvēkiem, kuriem ir dramatiskas sabiedrībā integrēšanās problēmas. Tādi varētu būt no cietumu atbrīvotās personas, narkomāni, bezpajumtnieki, ielas bērni vai personas, kas pametušas dažāda veida iestādes. Vērtīgi būtu ievākt vairāk informācijas par reģionālajiem un vietējiem nabadzības un sociālās atstumtības aspektiem un veikt pētījumus, kas palīdzētu labāk saprast dažādu etnisko vai valodu grupu situācijas. Nav pietiekami pētīt šāda veida problēmas tikai ar statistiskajām metodēm. Ļoti nepieciešama ir visu to institūciju darba koordinācija, kuras tieši vai netieši ir iesaistītas šīs problēmas risināšanā.

Vairākas sekojošas problēmas ir radušās vācot sociālās aizsardzības datus saskaņā ar ESSPROS metodoloģiju: (a) identificēt atsevišķas sociālās aizsardzības mērķa grupas pēc to vecuma, dzimuma, piederības saņemtās palīdzības veidam; (b) sniegt informāciju par darba devēju izdevumiem sociāla rakstura palīdzības vai mērķa subsīdiju veidā; (c) panākt precīzu informāciju par izdevumiem sociālās aizsardzības sistēmām, bet jo sevišķi par vietējo pašvaldību izmaksām; (d) daži indikatori joprojām netiek iegūti vai iegūti divreiz (tas lielā mērā attiecināms uz vietējo pašvaldību institūcijām).

Lai 21.gadsimtā nodrošinātu arvien pieaugošās profesionalitātes datu lietotāju vajadzības, CSP ir izstrādājusi mūsdienīgu stratēģiju. Tā aptver laika posmu līdz 2005.gada beigām. Jaunās stratēģijas sekmīga īstenošana lielā mērā ir atkarīga no valsts budžeta finansējuma tās uzstādījumu realizācijai.

7. ES STRUKTURĀLO FONDU ATBALSTS SOCIĀLĀS IEKĻAUŠANAS POLITIKAI.

KIM izstrādes procesā identificētie prioritārie rīcības virzieni, lai samazinātu nabadzību un sociālo atstumtību, ir cieši saistīti ar Eiropas Strukturālo fondu izmantošanas noteiktajām prioritātēm. Tie aptver: (a) pasākumus, kas vērsti uz nodarbinātības veicināšanu un nodarbinātības kvalitātes paaugstināšanu, uzsverot pamatizglītības un mūžizglītības nozīmi un ņemot vērā nosacījumus, kas ir būtiski, lai veiksmīgi iekļautos darba tirgū (izglītības un apmācības pieejamība, veselība, infrastruktūras attīstība reģionā u.c.); (b) sociālās atstumtības un nabadzības mazināšanas profilakses pasākumus, nodrošinot visu iesaistīto pušu aktīvu līdzdalību; (c) konkrēti mērķētus pasākumus sociālās atstumtības riskam pakļauto un visneaizsargātāko iedzīvotāju grupām, palielinot viņu informētību par savām tiesībām un pienākumiem un veicinot pašu indivīdu aktīvu iesaistīšanos savu problēmu risināšanā.

Būtiska prioritātes „Cilvēkresursu attīstība un nodarbinātības veicināšana” daļa ir veltīta, lai veicinātu sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju iekļaušanu sociālajos un ekonomiskajos procesos. Šīs prioritātes mērķis ir uzlabot darbaspēka konkurētspēju un kvalitāti caur mūžizglītību, reģionālo un vietējo attīstību, informācijas sabiedrību, vienlīdzīgām iespējām sievietēm un vīriešiem, sekmēt sociālo kohēziju un ekonomisko izaugsmi, veicināt darbaspējas un nodarbinātību.

ESF izmantošanas prioritārie pasākumi ir: nodarbinātības veicināšana; izglītības un tālākizglītības attīstība; sociālās atstumtības mazināšana.

Pasākums „Sociālās atstumtības mazināšana” sekmēs galvenā mērķa - veicināt sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju grupu sociālo un ekonomisko iekļaušanos - sasniegšanu. Atbalsts tiks sniegts, lai uzlabotu šo grupu vispārējo situāciju, kompensējot vienlīdzīgu iespēju trūkumu, uzlabojot to konkurētspēju darba tirgū, kā arī palielinot sociālo, ekonomisko un teritoriālo kohēziju. Šī pasākuma ietvaros ir iekļautas gan profilaktiskas un konsultatīvas aktivitātes, gan sociālu, nodarbinātības, izglītības un apmācības aktivitāšu nodrošināšana: (a) sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju grupu apmācība; (b) subsidētu darba vietu radīšana un uzņēmējdarbības un pašnodarbinātības attīstība sociālās atstumtības riskam pakļautajām iedzīvotāju grupām; (c) sociālās rehabilitācijas programmu piedāvājuma paplašināšana; (d) pedagoģiskās korekcijas programmu attīstība; (e) bērnu un jauniešu ar speciālām vajadzībā integrēšana vispārējā izglītības sistēmā.

Atbilstoši pasākuma saturam kā mērķa grupas, kurām ir nepieciešams papildus atbalsts, ir noteiktas: cilvēki ar invaliditāti; ilgstošie bezdarbnieki; pirmspensijas vecuma cilvēki; jaunieši ar zemu pamatprasmju līmeni un bez darba pieredzes; bijušie ieslodzītie; vecāki pēc bērna kopšanas atvaļinājuma, daudzbērnu un viena vecāka ģimenes, sievietes. Papildus atbalsts etniskajām minoritātēm tiks mērķēts, ja nepieciešams, balstoties uz pētījuma rezultātiem.

Atbalstu sociālās iekļaušanas politiku īstenošanai plānots saņemt arī no citiem struktūrfondiem (ERAF, ELGVF, ZVFI) un Kopienas iniciatīvas EQUAL.

ERAF pasākuma „Veselības un izglītības infrastruktūras attīstība” ietvaros plānotās aktivitātes sekmēs nodarbinātības, sociālās palīdzības, veselības un izglītības pakalpojumu pieejamību un vienādu kvalitāti visos reģionos, stiprinot šo pakalpojumu sniedzējinstitūcijas. Šī ir vajadzība, kas tika uzsvērta KIM izstrādes procesā. VPD (Vienotajā programmdokumentā) paredzētās aktivitātes uzņēmējdarbības un inovāciju veicināšanai atbalstīs KIM dokumentā identificēto galveno prioritāšu īstenošanu.

Balstoties uz VPD projektā veikto analīzi un stratēģijām 2004.-2006.gadiem, kā arī KIM izstrādes laikā identificētajām problēmām un mērķa grupām, Latvija kā EQUAL ieviešanas tēmas ir izvēlējusies „Darba spēju pilnveidošana”, „Dzimumu līdztiesība”, „Patvēruma meklētāju un migrantu integrēšana darba tirgū”. Papildus KIM un VPD identificētajām sociālā riska grupām EQUAL (saskaņā ar EQUAL vadlīnijām) kā mērķa grupa ir minēti arī patvēruma meklētāji.

 

8.SECINĀJUMI.

Nabadzības mazināšana jau kopš 1998.gada ir bijusi noteikta kā viens no valdības darbības prioritārajiem uzdevumiem. Atbilstoši tam, valdība ir pilnībā gatava pēc pievienošanās Eiropas Savienībai iesaistīties ES sociālās iekļaušanas procesā, atklātās koordinācijas metodes darbībā nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanai. Valdība te saredz iespēju tālāk stiprināt un paplašināt savu darbību rīcību nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanā.

Neraugoties uz valdības vēlmi mazināt nabadzību, skaidri definētas politikas un sadarbības mehānisma trūkums starp institūcijām sociālās atstumtības un nabadzības mazināšanas jomā ir negatīvi ietekmējis esošo situāciju. Lai gan visās politikās tiek īstenoti dažādi pasākumi, kas tieši vai netieši veicina sociālo iekļaušanos, būtiski uzlabojumi sociālās atstumtības un nabadzības riskam pakļautajām iedzīvotāju grupām nav notikuši. Tādēļ KIM izstrādi, izmantojot integrētu un multisektorālu pieeju problēmas risināšanā, var uzskatīt par nozīmīgu soli sociālās atstumtības mazināšanas politiku attīstībā Latvijā. Šī pieeja ir balstīta uz kopējiem mērķiem, kuriem piekritušas visas ES dalībvalstis, un tā ietver saskaņotu un integrētu pieeju visām politikas jomām, kas ir saistībā ar nabadzības un sociālās atstumtības jautājumu risināšanu, - ekonomisko, nodarbinātības un sociālo. KIM norādītie galvenie politikas attīstības principi jau ir noteikti dažādos nozaru politiku plānošanas dokumentos. Šī politiskā dokumenta izstrādes uzdevums ir pastiprināt mijiedarbību starp dažādu nozaru politikām, lai samazinātu nabadzību un sociālo atstumtību.

KIM sagatavošanas gaitā tika identificētas galvenās sociālās atstumtības riska grupas un Latvijai būtiskākie politiskie mērķi. Tika izvērtētas esošās politikas un noteiktas prioritātes politiku un pasākumu attīstībai nākotnē, kā arī pasākumi, lai nostiprinātu institucionālo sistēmu un tās kapacitāti cīņai ar nabadzību un sociālo atstumtību. Veiktā situācijas analīze liecina, ka izglītības kvalitāte un nodarbinātības iespējas ir galvenie faktori, kas ietekmē iedzīvotāju dzīves līmeni un līdz ar to arī pakļautību sociālās atstumtības riskam. Tomēr esošā izglītības sistēma nav pielāgojusies darba tirgus prasībām, tam par iemeslu ir tautsaimniecības pārstrukturizācija. Lai gan bezdarba līmenim ir tendence samazināties, tomēr bezdarba līmenis saglabājas salīdzinoši augsts un pastāv ievērojamas atšķirības bezdarba līmenī starp reģioniem. Palielinās materiālās labklājības polarizācija un liels ir iedzīvotāju skaits ar zemiem ienākumiem. Balstoties uz visaptverošo un multidimensionālo pieeju, kas tika izmantota KIM izstrādē, ir noskaidrojies, ka ir vēl daudz darāmā un ka politikas un pasākumi būs jāattīsta aizvien plašākā mērogā līdzko būs pieejami resursi. Izaicinājuma mērogs pastiprina nepieciešamību pēc ilgtermiņa un stratēģiskās pieejas iekļaujot visas iesaistītās puses.

Latvijas valdība un Eiropas Komisija ir identificējušas sekojošus vissteidzamākos mērķus nabadzības un sociālās atstumtības novēršanai:

Balstoties uz Memorandā veikto analīzi, Latvijas valdība un Eiropas Komisija vienojušās par vissteidzamākajām politikas prioritātēm, kas saistītas ar cīņu pret nabadzību un sociālo atstumtību:

Īstenojot KIM identificētās prioritātes un pieeju, valdība atzīst, ka ir nepieciešama ilgtermiņa pieeja un ka pastāv nepieciešamība pēc pastāvīgas politiku un darbību koordinācijas saistībā ar nabadzību un sociālo atstumtību, un visu saistīto ministriju, NVO un sociālo partneru aktīva iesaistīšanās. Atbildība par šo koordināciju tiks deleģēta Labklājības ministrijai. Par KIM izstrādi atbildīgā darba grupa būs par pamatu darba grupas izveidei, kas izstrādās Nacionālo rīcības plānu sociālai iekļaušanai, kuru valdībai ir jāsagatavo iesniegšanai Eiropas Komisijai 2004.gadā. Lai sekmētu KIM saskaņotību ar Vienoto programmdokumentu, Deklarāciju par Latvijas nodarbinātības politikas prioritātēm (JAP) un EQUAL, varētu izveidot starpinstitūciju darba grupu vai konsultatīvo padomi ar augstāko amatpersonu piedalīšanos. Šāds institucionālais mehānisms var nodrošināt efektīvu KIM pārraudzību un novērtēšanu un palīdzēt izvirzīt esošajai situācijai visatbilstošākās politiskās prioritātes. Tas arī nodrošinātu to saskaņotu iestrādi un realizēšanu dažādu nozaru politiku ietvaros un nodrošinātu valsts ilgtspējīgu attīstību.

 

 

 

PIELIKUMI

PIELIKUMS 1

Tabula 1. DARBINIEKU SKAITA SADALĪJUMS PĒC MĒNEŠA BRUTO DARBA SAMAKSAS BEZ NEREGULĀRĀM IZMAKSĀM

(2002.g. oktobrī privātajā sektorā)

Datu avots: CSP, Uzņēmumu un iestāžu pārskati

 

Tūkst. cilvēku

% no kopskaita

Pavisam

334,8

100,0

tai skaitā aprēķināta darba samaksa, Ls:

   

59.99 un mazāk

3,3

1,0

60.00 (minimālā darba samaksa 2002.g.)

76,4

22,8

60.01 – 70.00

36,2

10,8

70.01-80.00

23,6

7,1

80.01 – 100.00

33,6

10,0

100.01-120.00

21,8

6,5

120.01-149.99

23,6

7,0

150.00

5,6

1,7

150.01-200.00

33,1

9,9

200.01-250.00

22,9

6,9

250.01-300.00

16,8

5,0

300.01-400.00

16,5

4,9

400.01-500.00

8,4

2,5

500.01-600.00

4,5

1,4

600.01-1000.00

6,0

1,8

1000.01-5000.00

2,5

0,7

virs 5000.00

0,0

0,0

Apsekojuma dati attiecas uz darbiniekiem pamatdarbā, kuri strādājuši pilnu mēnesi un pilnu darba laiku. Darba samaksā nav iekļautas neregulārās izmaksas – t.i. izmaksas, kuras netiek aprēķinātas regulāri katru mēnesi, piemēram, ceturkšņa prēmijas, piemaksas pie atvaļinājuma, atvaļinājuma pabalsts.

 

Tabula 2. IEDZĪVOTĀJU EKONOMISKĀS AKTIVITĀTES LĪMENIS, NODARBINĀTĪBAS LĪMENIS UN DARBA MEKLĒTĀJU ĪPATSVARS

(vidēji gadā; vecumā 15 - 64 gadi; procentos)

Datu avots: CSP, Darbaspēka apsekojums

 

2001

2002

Ekonomiski aktīvo iedzīvotāju īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā

67,9

68,8

vīrieši

72,8

73,9

sievietes

63,3

64,1

Nodarbināto iedzīvotāju īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā

58,8

60,5

vīrieši

62,1

64,3

sievietes

55,8

57,0

Darba meklētāju īpatsvars ekonomiski aktīvo iedzīvotāju kopskaitā

13,3

12,1

vīrieši

14,7

13,1

sievietes

11,9

11,0

 

 

Tabula 3. EKONOMISKI AKTĪVO IEDZĪVOTĀJU SADALĪJUMS PĒC IZGLĪTĪBAS LĪMEŅA
(vidēji gadā; vecumā 15 - 64 gadi; procentos)

Datu avots: CSP, Darbaspēka apsekojums

 

2001

2002

Pavisam

100

100

augstākā izglītība

19,7

20,1

vidējā izglītība

62,6

64,4

tai skaitā:

   

arodizglītība un profesionālā vidējā izglītība

38,8

39,5

vispārējā izglītība

23,8

24,9

pamatizglītība

16,4

14,4

zemāka par pamatizglītību un bez skolas izglītības

1,3

1,1

 

Tabula 4. PAMATDARBĀ NODARBINĀTO IEDZĪVOTĀJU SADALĪJUMS PĒC IZGLĪTĪBAS LĪMEŅA

(vidēji gadā; vecumā 15 - 64 gadi; procentos)

Datu avots: CSP, Darbaspēka apsekojums

2001

2002

Pavisam

100

100

augstākā izglītība

21,5

21,6

vidējā izglītība

62,4

64,3

tai skaitā:

   

arodizglītība un profesionālā vidējā izglītība

39,2

39,9

vispārējā izglītība

23,2

24,4

pamatizglītība

15,0

13,2

zemāka par pamatizglītību un bez skolas izglītības

1,1

0,9

 


Grafiks 1. EKONOMISKI AKTĪVIE UN NODARBINĀTIE IEDZĪVOTĀJI REĢIONOS

(vidēji 2002. gadā; vecumā 15 - 64 gadi; procentos)

Datu avots: CSP, Darbaspēka apsekojums

 

Tabula 5. DARBA MEKLĒTĀJI SADALĪJUMĀ PĒC IZGLĪTĪBAS LĪMEŅA

(vidēji gadā; vecumā 15 - 64 gadi; procentos)

Datu avots: CSP, Darbaspēka apsekojums

 

2001

2002

Pavisam

100

100

augstākā izglītība

8,2

9,0

vidējā izglītība

63,9

65,5

tai skaitā:

   

arodizglītība un profesionālā vidējā izglītība

36,3

36,6

vispārējā izglītība

27,6

28,9

pamatizglītība

25,3

23,2

zemāka par pamatizglītību un bez skolas izglītības

2,6

2,3

Grafiks 2. REĢISTRĒTĀ BEZDARBA LĪMENIS UN DARBA MEKLĒTĀJU ĪPATSVARS

(vidēji 2002. gadā; procentos no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem)

Datu avots: CSP, Darbaspēka apsekojuma dati; Nodarbinātības valsts aģentūra

Tabula 6. PAMATDARBĀ NODARBINĀTO IEDZĪVOTĀJU STRUKTŪRA PA DARBĪBAS VEIDIEM

(vidēji gadā; tūkst.)

Datu avots: CSP, Darbaspēka apsekojums

 

1996

2001

2002

Pavisam nodarbinātie

949

962

989

no tiem:

 

Lauksaimniecība, medniecība, mežsaimniecība

159

143

147

Zvejniecība

5

2

6

Rūpniecība

206

186

193

Būvniecība

51

68

60

Vairumtirdzniecība, mazumtirdzniecība un remonts

117

151

148

Viesnīcas un restorāni

16

22

24

 

 

 


Grafiks 3. DARBA MEKLĒTĀJU ĪPATSVARS UN REĢISTRĒTĀ BEZDARBA LĪMENIS

(vidēji gadā; procentos)

Datu avots: CSP, Darbaspēka apsekojums; Nodarbinātības valsts aģentūra – reģistrētais bezdarbs

2002.gada sākumā bezdarba līmenis tika pārrēķināts izmantojot Darbaspēka apsekojuma datus par ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem vecumā no 15 gadiem līdz pensijas vecumam.


Grafiks 4. DARBA MEKLĒTĀJU ĪPATSVARS EKONOMISKI AKTĪVO IEDZĪVOTĀJU KOPSKAITĀ SADALĪJUMĀ PA VECUMA GRUPĀM

(2002. gadā; procentos)

Datu avots: CSP, Darbaspēka apsekojums

Tabula 7.IEDZĪVOTĀJU SADALĪJUMS PĒC IZGLĪTĪBAS LĪMEŅA

(vidēji 2002. gadā; vecumā 15 - 64 gadi; procentos)

Datu avots: CSP, Darbaspēka apsekojums

Ekonomiski aktīvie

Pamatdarbā nodarbinātie

Darba meklētāji

Ekonomiski neaktīvie

Pavisam

100

100

100

100

augstākā izglītība

20,1

21,6

9,0

7,3

vidējā izglītība

64,4

64,3

65,5

45,3

tai skaitā:

       

arodizglītība un profesionālā vidējā izglītība

39,5

39,9

36,6

20,3

vispārējā izglītība

24,9

24,4

28,9

25,0

pamatizglītība

14,4

13,2

23,2

36,5

zemāka par pamatizglītību un bez skolas izglītības

1,1

0,9

2,3

10,9

 

 

Tabula 8. IEDZĪVOTĀJU SADALĪJUMS PĒC EKONOMISKĀS AKTIVITĀTES UN TAUTĪBĀM

(vidēji 2002.gadā; vecumā no 15-64 gadiem; procentos)

Datu avots: CSP, Darbaspēka apsekojums

Nodarbinātības līmenis

Darba meklētāju īpatsvars

Ekonomiskā aktivitāte

Pavisam

Latvieši

Citas tautības

Pavisam

Latvieši

Citas tautības

Pavisam

Latvieši

Citas tautības

Pavisam

60,5

63,0

57,0

12,1

9,9

15,2

68,8

69,9

67,3

Rīgas reģions

64,0

66,2

62,1

11,3

9,3

13,0

72,1

73,0

71,3

Vidzemes reģions

62,1

63,8

55,3

10,6

9,6

14,8

69,4

70,5

65,0

Kurzemes reģions

57,7

61,0

49,1

12,7

9,7

21,5

66,2

67,5

62,5

Zemgales reģions

61,0

63,9

54,6

10,4

9,6

12,2

68,0

70,7

62,2

Latgales reģions

52,0

54,4

50,2

17,1

13,0

20,0

62,7

62,5

62,8

 

PIELIKUMS 2

 


Grafiks 1. PASTĀVĪGIE IEDZĪVOTĀJI PILSĒTĀ, LAUKOS UN RĪGĀ

(gada sākumā; procentos)

Datu avots: Centrālā statistikas pārvalde

Tabula 1. PASTĀVĪGIE IEDZĪVOTĀJI

( gada sākumā; procentos)

Datu avots: Centrālā statistikas pārvalde

 

1995

2000

2001

2002

Pastāvīgie iedzīvotāji

100

100

100

100

t.sk.

       

vīrieši

46,2

46,1

46,1

46,0

sievietes

53,8

53,9

53,9

54,0

t.sk.

       

līdz darbspējas vecumam

20,9

18,0

17,3

16,6

darbspējas vecumā

56,4

58,9

60,3

60,8

virs darbspējas vecuma

22,7

23,1

22,4

22,6

 

Tabula 2. PASTĀVĪGO IEDZĪVOTĀJU ETNISKAIS SASTĀVS

(2002.gada sākumā; procentos)

Datu avots: Centrālā statistikas pārvalde

 

Kopā

Rīgas reģions

Vidzemes reģions

Kurzemes reģions

Zemgales reģions

Latgales reģions

Kopā

100

100

100

100

100

100

t.sk.

           

latvieši

58,2

45,4

83,3

73,1

69,9

43,4

krievi

29,2

40,2

11,1

16,1

17,6

40,2

baltkrievi

4,0

4,5

1,8

2,3

4,2

5,9

ukraiņi

2,6

3,8

1,1

2,9

2,0

1,5

poļi

2,5

2,0

0,9

0,8

1,7

7,2

lietuvieši

1,4

0,9

0,5

3,0

3,1

0,6

citas tautības

2,1

3,2

1,3

1,8

1,5

1,2

 

 

Tabula 3. IEDZĪVOTĀJU DABISKAIS PIEAUGUMS

(uz 1000 iedzīvotājiem)

Datu avots: Centrālā statistikas pārvalde

 

1995

2000

2001

2002

Dzimuši

8,7

8,5

8,3

8,6

Miruši

15,7

13,6

14,0

13,9

Dabiskais pieaugums

-7,0

-5,1

-5,7

-5,3

Tabula 4. PASTĀVĪGO IEDZĪVOTĀJU GALVENĀS VECUMA GRUPAS UN DEMOGRĀFISKĀS SLODZES LĪMENIS*

 

Kopā

Rīgas reģions

Vidzemes reģions

Kurzemes reģions

Zemgales reģions

Latgales reģions

Kopā

100

100

100

100

100

100

t.sk.

           

līdz darbspējas vecumam

16,6

14,4

18,9

18,4

18,8

16,6

darbspējas vecumā

60,8

62,3

59,1

59,8

60,1

59,9

virs darbspējas vecuma

22,6

23,3

22,0

21,8

21,1

23,5

Demogrāfiskā slodze**

646

606

692

673

664

668

Datu avots: Centrālā statistikas pārvalde

* 2002. gada sākumā; procentos

**darbspējas vecumu nesasniegušo un pārsniegušo personu skaits vidēji uz 1000 personām darbspējas vecumā.


Grafiks 2. PASTĀVĪGO IEDZĪVOTĀJU GALVENĀS VECUMA GRUPAS

(2002.gada sākumā; procentos)

Datu avots: Centrālā statistikas pārvalde

Tabula 5. VĪRIEŠU UN SIEVIEŠU GALVENĀS VECUMA GRUPAS

(2002.gada sākumā; procentos)

Datu avots: Centrālā statistikas pārvalde

 

2002

vīrieši

sievietes

Kopā

46,0

54,0

t.sk.

   

līdz darbspējas vecumam

51,1

48,9

darbspējas vecumā

50,1

49,9

virs darbspējas vecuma

31,4

68,6

 

 

 

PIELIKUMS 3.

Tabula 1. JAUNO HIV INFEKCIJU UN AIDS GADĪJUMU SKAITA DINAMIKA

Datu avots: AIDS profilakses centrs

 

1995

1999

2000

2001

2002

HIV gadījumu skaits

21

241

466

807

542

AIDS gadījumu skaits

3

17

24

42

55

 


Grafiks 1. JAUNO HIV INFEKCIJU UN AIDS GADĪJUMU SKAITA DINAMIKA

Datu avots: AIDS profilakses centrs

 


Grafiks 2. VESELĪBAS PAŠNOVĒRTĒJUMS PĒC NODARBINĀTĪBAS

( 1999.gadā; procentos)

Datu avots: CSP, Dzīves apstākļu pētījums Latvijā 1999.gadā

 

PIELIKUMS 4


Grafiks 1. MĀJSAIMNIECĪBU RĪCĪBĀ ESOŠAIS IENĀKUMS KVINTIĻU GRUPĀS

(2002.gadā, vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, latos)

Datu avots: CSP, Mājsaimniecību budžetu pētījums


Grafiks 2. MĀJSAIMNIECĪBU SADALĪJUMS GALVENAJOS DEMOGRĀFISKAJOS TIPOS

(2002.gadā; procentos)

Datu avots: CSP, Mājsaimniecību budžetu pētījums


Grafiks 3.
MĀJSAIMNIECĪBU RĪCĪBĀ ESOŠAIS IENĀKUMS DAŽĀDU DEMOGRĀFISKO GRUPU MĀJSAIMNIECĪBĀS

(2002. gadā, vidēji uz vienu patērētāja vienību mēnesī, lati)

Datu avots: CSP, Mājsaimniecību budžetu pētījums

Tabula 1. MĀJSAIMNIECĪBU RĪCĪBĀ ESOŠAIS IENĀKUMS PĒC MĀJSAIMNIECĪBAS TIPA

(2002.gadā, vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī)

Datu avots: CSP, Mājsaimniecību budžetu pētījums

Viena persona

 

Pensionārs

Viens pieaugušais ar vienu vai vairākiem bērniem

Laulāts pāris

Pārējās mājsaimniecības

bez bērniem

ar bērniem

bez bērniem

ar bērniem

Rīcībā esošais ienākums, vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, LVL

92,17

72,17

54,37

108,74

75,74

83,91

62,41

Rīcībā esošais ienākums, vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, EUR

158,10

123,8

93,26

186,52

129,91

143,93

107,05

Tabula 2. MĀJSAIMNIECĪBU RĪCĪBĀ ESOŠAIS IENĀKUMS REĢIONOS

(vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, latos)

Datu avots: CSP, Mājsaimniecību budžetu pētījums

 

1996

2000

2002

Visas mājsaimniecības

51,50

69,19

80,00

Kurzemes reģions

49,49

59,85

68,30

Zemgales reģions

51,03

62,78

71,07

Latgales reģions

44,09

48,94

58,44

Vidzemes reģions

47,82

62,29

67,52

Rīgas reģions

55,81

82,76

102,43


Grafiks 4. MĀJSAIMNIECĪBU RĪCĪBĀ ESOŠAIS IENĀKUMS REĢIONOS

(2002.gadā, vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, latos)

Datu avots: CSP, Mājsaimniecību budžetu pētījums


Grafiks 5. MĀJSAIMNIECĪBU RĪCĪBĀ ESOŠAIS IENĀKUMS SOCIĀLEKONOMISKAJĀS GRUPĀS

(2002.gadā; vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī; latos)

Datu avots: CSP, Mājsaimniecību budžetu pētījums

< IMG SRC="/Likumdosana/lik_image/Image642.gif" WIDTH=623 HEIGHT=204>


Grafiks 6. PENSIONĀRU MĀJSAIMNIECĪBU RĪCĪBĀ ESOŠĀ IENĀKUMA STRUKTŪRA

(2002.gadā; procentos)

Datu avots: CSP, Mājsaimniecību budžetu pētījums

 

 

 


Grafiks 7. MĀJSAIMNIECĪBU RĪCĪBĀ ESOŠĀ IENĀKUMA STRUKTŪRA

(2002.gadā; procentos)

Datu avots: CSP, Mājsaimniecību budžetu pētījums


Grafiks 8. PENSIONĀRU MĀJSAIMNIECĪBU PATĒRIŅA IZDEVUMU STRUKTŪRA

(2002.gadā; vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī; procentos)

Datu avots: CSP, Mājsaimniecību budžetu pētījums

Tabula 3. MĀJSAIMNIECĪBU PATĒRIŅA IZDEVUMU STRUKTŪRA

(vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī; procentos)

Datu avots: CSP, Mājsaimniecību budžetu pētījums

 

1996

2000

2002

Majsaimniecību patēriņa izdevumi

100

100

100

Tai skaitā:

     

pārtika, bezalkoholiskie dzērieni

52,2

37,5

35,2

alkoholiskie dzērieni un tabaka

2,5

2,8

3,4

apģērbi un apavi

5,8

6,6

6,8

mājokļa uzturēšana

14,7

16,8

13,0

mājokļa iekārta, mājturības piederumi

2,6

4,9

4,4

veselība

3,8

4,2

3,2

transports

6,2

7,7

9,7

sakari

1,4

5,4

5,9

atpūta un kultūra

4,3

6,4

6,5

izglītība

0,8

1,0

1,5

restorāni, kafejnīcas, viesnīcas

2,5

2,5

5,6

dažādas preces un pakalpojumi

3,2

4,2

4,8

Mājsaimniecību rīcībā esošais ienākums (neto ienākums) – ienākumu summas naudā un natūrā, kuras mājsaimniecība saņēmusi pēc nodokļu u.c. obligāto maksājumu nokārtošanas un var tikt izmantotas patēriņam, uzkrājumu veidošanai un citām vajadzībām.


Grafiks 9. MĀJSAIMNIECĪBU SADALĪJUMS PĒC TO LIELUMA

(2002.gadā; procentos)

Datu avots: CSP, Mājsaimniecību budžetu pētījums


Grafiks 10. MĀJSAIMNIECĪBU SADALĪJUMS SOCIĀLEKONOMISKAJĀS GRUPĀS

(2002.gadā; procentos)

Datu avots: CSP, Mājsaimniecību budžetu pētījums


Grafiks 11. NABADZĪBAS RISKA SLIEKSNIS (PPS) 1999.GADĀ

Eurostat, ES dalībvalstīm: Eiropas Kopienas Mājsaimniecību Panelis; Latvijai - Mājsaimniecību budžetu pētījums. ES vidējais tiek aprēķināts kā svērtais vidējais no valsts rezultātiem (katrai valstij pielikti svari, kas atbilst to kopējam iedzīvotāju skaitam)


Grafiks 12. IENĀKUMU KVINTIĻU ATTIECĪBA S80/S20 (KREISĀ SKALA) UN DŽINI KOEFICIENTS (LABĀ SKALA) 1999.GADĀ

Eurostat, ES dalībvalstīm: Eiropas Kopienas Mājsaimniecību Panelis; Latvijai - Mājsaimniecību budžetu pētījums. ES vidējais tiek aprēķināts kā svērtais vidējais no valsts rezultātiem (katrai valstij pielikti svari, kas atbilst to kopējam iedzīvotāju skaitam)

 

Grafiks 13. NABADZĪBAS RISKA INDEKSS PIRMS UN PĒC SOCIĀLO TRANSFERTU SAŅEMŠANAS 1999.GADĀ

(Eurostat ES dalībvalstīm: Eiropas Kopienas Mājsaimniecību Panelis; Latvijai - Mājsaimniecību budžetu pētījums. ES vidējais tiek aprēķināts kā svērtais vidējais no valsts rezultātiem (katrai valstij pielikti svari, kas atbilst to kopējam iedzīvotāju skaitam)

Tabula 4. GALVENIE NABADZĪBAS MONETĀRIE RĀDĪTĀJI (LAEKEN)

 

ES15

2001

Latvija

1999

2002

Nabadzības riska indekss (%)

     

Pēc sociālajiem transfertiem (60% slieksnis)

15

16

16

Pirms sociālajiem transfertiem (ienākumā ieskaitot pensijas)

23

22

24

Pirms sociālajiem transfertiem (ienākumā neieskaitot pensijas)

40

45

43

40% slieksnis

5

6

5

50% slieksnis

9

10

9

70% slieksnis

23

24

26

Ienākumu sadalījums (ienākumu kvintiļu attiecība) S80/S20

4,4

5,1

5,5

Dţini koeficients (%)

28

31

34

 

 

PIELIKUMS 5


Grafiks 1. SKOLĒNI, KAS BEIGUŠI
Grafiks 2. SKOLĒNI, KAS BEIGUŠI

PAMATSKOLU 2002.gadā VIDUSSKOLU 2002.gadā

Datu avots: Centrālā statistikas pārvalde Datu avots: Centrālā statistikas pārvalde

(ieskaitot speciālās skolas beigušos) (ieskaitot speciālās skolas beigušos)

 

Tabula 1. NO PROFESIONĀLĀS IZGLĪTĪBAS IESTĀDĒM ATSKAITĪTIE AUDZĒKŅI

Datu avots: Centrālā statistikas pārvalde

Atskaitīto audzēkņu skaits

2000./2001.m.g.

Atskaitīto audzēkņu skaits

2001./2002.m.g.

     

Kopā

7001

6862

Tai skaitā:

   

no 1.kursa

3394

3185

no 2.kursa

1783

1810

no 3.kursa

1101

1181

no 4.kursa

633

593

no 5.kursa

90

93

Atskaitīšanas iemesli:

   

pārgāja uz citām skolām

808

827

slimība

186

158

nesekmība

1648

1526

par mācību iestādes neapmeklēšanu

1584

1711

dzīves vietas maiņa

213

124

ģimenes apstākļi

976

977

citi iemesli

1586

1539

 

 


Grafiks 3. NO PROFESIONĀLĀS IZGLĪTĪBAS IESTĀDĒM ATSKAITĪTIE AUDZĒKŅI PĒC ATSKAITĪŠANAS IEMESLA

(2001./2002.māc.g.)

Datu avots: Centrālā statistikas pārvalde

Tabula 2. STUDENTU SKAITS PA STUDIJU NOZARĒM

(mācību gada sākumā)

Datu avots: Centrālā statistikas pārvalde

 

2000./01.

2001./02.

2002./03.

Studentu skaits

101270

110500

118944

skolotāju izglītība un izglītības

zinātnes

18480

17859

18067

humanitārās zinātnes un māksla

6867

7794

8176

sociālās zinātnes, uzņēmējdarbība, tiesības

51263

56391

62725

dabas zinātnes un matemātika

6592

7905

6090

inženierzinātnes un tehnoloģijas

10128

11320

14398

lauksaimniecība

1795

2025

2108

veselība, veselības un sociālā aprūpe

3091

3940

4168

pakalpojumi

3054

3266

3212

 

 


Grafiks 4. STUDENTU SKAITS PA STUDIJU NOZARĒM

(mācību gada sākumā; procentos no kopējā studentu skaita

Datu avots: Centrālā statistikas pārvalde

 

Tabula 3. SKOLĒNU SKAITS UN SKOLĒNI, KURI BEIDZA 9.KLASI, 12. KLASI UN ARODKLASI SPECIĀLAJĀS SKOLĀS UN KLASĒS*

Datu avots: Izglītības un zinātnes ministrija

 

1999./2000.māc.g.

2000./2001.māc.g.

2001./2002.māc.g.

Skolēnu skaits speciālajās skolās un klasēs*

8475

10250

10169

Beidza 9.klasi

886

881

965

t.sk.

     

ar apliecību

851

838

916

ar liecību

35

43

49

Beidza 12.klasi

70

46

53

t.sk.

     

ar atestātu

69

46

52

ar liecību

1

-

1

Beidza arodklasi

199

205

207

t.sk. ar atbilstošu kvalifikāciju

167

134

150

* no 2000./2001.mācību gada speciālo skolu skaitā tiek ieskaitītas arī sanatoriju tipa internātskolas

 

 

Tabula 4. BEIGUŠI VISPĀRIZGLĪTOJOŠĀS SKOLAS

(bez speciālajām skolām)

Datu avots: Izglītības un zinātnes ministrija

1999./2000.māc.g.

2000./2001.māc.g.

2001./2002.māc.g.

Skolēni, kuri beiguši 9.klasi

     

Dienas skolās

25882

25966

31169

ar apliecību

25336

25370

30556

ar liecību

546

596

613

Vakara skolās

1351

1146

918

ar apliecību

1003

848

697

ar liecību

348

298

221

Skolēni, kuri beiguši vidusskolu

     

Dienas skolās

14035

16271

16523

ar atestātu

13990

16209

16440

ar izrakstu

45

62

83

Vakara skolās

3568

3789

3951

ar atestātu

3326

3569

3667

ar izrakstu

242

220

284

 


Grafiks 5. BEIGUŠI VISPĀRIZGLĪTOJOŠĀS SKOLAS AR LIECĪBU/ IZRAKSTU

(bez speciālajām skolām; procentos no beigušo skaita)

Datu avots: Izglītības un zinātnes ministrija

Tabula 5. ATSKAITĪTO SKOLĒNU SKAITS PA KLAŠU GRUPĀM VISPĀRIZGLĪTOJOŠĀS DIENAS SKOLĀS

Datu avots: Izglītības un zinātnes ministrija

 

1999./2000.māc.g.

2000./2001.māc.g.

2001./2002.māc.g.

Pavisam

9572

9727

9056

t.sk.

     

1. – 4. klase

3468

3322

2925

5. – 9. klase

4124

4473

4128

10. – 12. klase

1980

1932

2003

 

 

Tabula 6. INTERNĀTSKOLAS UN SKOLU INTERNĀTI*

Datu avots: Izglītības un zinātnes ministrija

 

2000./2001.māc.g.

2001./2002.māc.g.

2002./2003.māc.g.

Vispārizglītojošās skolas

1074

1066

1052

Internātskolu skaits**

18

18

18

Skolēnu skaits internātskolās

4554

4511

4175

Skolu internāti

234

195

173

Bērnu skaits, kuri dzīvo skolu internātā

4794

4681

4016

* mācību gada sākumā

** bez speciālajām skolām

Tabula 7. SKOLĒNI AR SPECIĀLĀM VAJADZĪBĀM*

Datu avots: Izglītības un zinātnes ministrija

 

2000./01

2001./02

2002./03

Rehabilitēto skolēnu skaits, kuri mācības turpina vispārizglītojošās skolās

115

168

89

Skolēnu skaits ar garīgās un fiziskās attīstības traucējumiem vispārizglītojošās dienas skolās (bez skolēniem speciālajās skolās un klasēs)

1223

1287

1663

* mācību gada sākumā

PIELIKUMS 6

Tabula 1. DZĪVOJAMAIS FONDS*

*gada beigās; milj. m2 ; kopējā platība

Datu avots: Centrālās statistikas pārvalde

 

1990

1995

2000

2001

Viss dzīvojamais fonds

52,9

52,7

53,4

53,5

valsts un sabiedriskais

36,6

26,2

12,7

11,0

privātais

16,3

26,5

40,7

42,5

vidēji uz vienu iedzīvotāju, m2

20,4

22,2

22,6

22,8

Pilsētu dzīvojamais fonds – pavisam

33,8

34,1

34,7

34,8

vidēji uz vienu pilsētu iedzīvotāju, m2

18,4

20,1

21,5

21,8

Lauku dzīvojamais fonds – pavisam

19,1

18,6

18,7

18,7

vidēji uz vienu lauku iedzīvotāju, m2

23,3

24,3

25,0

24,8

 


Grafiks 1. DZĪVOJAMAIS FONDS

* 2001 gada beigās; milj. m2 ; kopējā platība

Datu avots: Centrālās statistikas pārvalde

Tabula 2. UZBŪVĒTĀS DZĪVOJAMĀS ĒKAS*
* tūkst. m² ; kopējā platība

Datu avots: Centrālās statistikas pārvalde

Gads

Pavisam uzbūvēts

Tai skaitā par

valsts un pašvaldību uzņēmumu un organizāciju līdzekļiem

statūtsabiedrību un sabiedrisko organizāciju līdzekļiem

iedzīvotāju līdzekļiem

 

1990

807,6

465,0

219,0

123,6

1995

218,6

8,4

38,0

172,2

2000

191,1

0,7

9,4

181,0

2001

188,5

-

1,4

187,1

 

 

Tabula 3. SOCIĀLIE DZĪVOKĻI*

* 2001. gada beigās

Datu avots: Centrālās statistikas pārvalde

 

Sociālie dzīvokļi, vienības

Kopējā platība,m2

Dzīvojamās istabas, vienības

Ģimenes, vieninieki, skaits

Cilvēki, skaits

no tiem

pensionāri

bērni

Pavisam

910

32277

1488

945

2054

435

686

Pilsētās

785

26441

1257

807

1820

340

630

Laukos

125

5836

231

138

234

95

56

Tabula 4. SOCIĀLĀS MĀJAS*

* 2001.gada beigās

Datu avots: Centrālās statistikas pārvalde

 

Sociālās mājas, vienības

Kopējā platība,m2

Dzīvojamās istabas, vienības

Ģimenes, vieninieki, skaits

Cilvēki, skaits

no tiem

pensionāri

bērni

Pavisam

56

67840

1854

1650

2653

1220

534

Pilsētās

36

62280

1648

1529

2455

1136

489

Laukos

20

5560

206

121

198

84

45

 

Tabula 5. DZĪVOKĻU LABIEKĀRTOŠANA 2001.GADĀ*

* gada beigās, procentos no dzīvokļu kopskaita

Datu avots: Centrālās statistikas pārvalde

 

Procentos no dzīvokļu kopskaita

Dzīvokļi, kas labiekārtoti ar:

 

ūdensvadu

83,2

kanalizāciju

77,0

centrālo apkuri

65,0

vannu vai dušu

67,3

karsto ūdeni

56,3

gāzi

87,3

elektrību

98,7

 

 

PIELIKUMS 7

Tabula 1. IEKŠZEMES KOPPRODUKTS

Datu avots: Centrālā statistikas pārvalde

 

Kopā, tūkst. latu

fakstiskās cenas

2000.gada salīdzināmajās cenas

1995

2329418

3361988

1996

2807284

3485728

1997

3269498

3777708

1998

3592157

3957451

1999

3889658

4069798

2000

4348340

4348340

2001

4812596

4693365

2002

5194657

4978093

 


Grafiks 1. IEKŠZEMES KOPPRODUKTA REĢIONĀLAIS DALĪJUMS*

* 2000.gadā; sadalījums procentos

Datu avots: Centrālā statistikas pārvalde


Tabula 2. IEKŠZEMES KOPPRODUKTS NO IEŅĒMUMU PUSES*

* faktiskajās cenās, milj. latu

Datu avots: Centrālā statistikas pārvalde

 

1998

1999

2000

2001

2002

Iekšzemes kopprodukts

3592,1

3889,7

4348,3

4812,6

5194,7

Atlīdzība nodarbinātajiem

1743,5

1863,8

1965,3

2066,9

2221,7

darba samaksa

1407,2

1484,4

1564,6

1684,3

1805,4

uzņēmēju sociālie maksājumi

336,3

379,4

400,7

382,6

416,3

Raţođanas un importa nodokļi

547,2

556,5

570,5

610,7

637,3

Subsīdijas (-)

45,6

59,8

47,5

34,6

42,6

Darbības koprezultāts un jauktais kopieņēmums

1347,0

1529,2

1860,0

2169,6

2378,3

 

 

Tabula 3. IEKŠZEMES KOPPRODUKTA INDEKSI*

* salīdzināmajās cenās, % pret iepriekšējo gadu

Datu avots: Centrālā statistikas pārvalde

 

2000

2001

2002

Pavisam

106,8

107,9

106,1

Uz vienu iedzīvotāju

107,6

108,8

106,9

Tabula 4. PATĒRIŅA CENU PĀRMAIŅAS*

* % pret iepriekšējo gadu

Datu avots: Centrālā statistikas pārvalde

 

2000

2001

2002

Kopā

2,6

2,5

1,9

pārtikas preces

1,5

4,5

3,3

nepārtikas preces

2,2

0,8

0,9

pakalpojumi

5,4

2,0

1,3

 


Grafiks 2. UZŅĒMUMU UN UZŅĒMĒJSABIEDRĪBU SKAITA SADALĪJUMS PA GALVENAJIEM DARBĪBAS VEIDIEM *

* 2002.gadā, % no kopskaita

 

 

Datu avots: Centrālā statistikas pārvalde

 

 

Tabula 5. SOCIĀLĀS SFĒRAS IZDEVUMI*

* faktiskajās cenās

Informācijas avots: Finansu ministrijas dati, Labklājības ministrijas aprēķins)

   

1998

1999

2000

2001

Iekšzemes kopprodukts (CSP dati)

· milj. Ls

3592,2

3889,7

4348,3

4812,6

Sociālā drošība

· milj. Ls

481,6

529,8

559.3

574,8

 

· % pret IKP

13,4

13,7

12,8

11,9

t.sk.- sociālā apdrošināšana**

· milj. Ls

429,5

472,6

500,7

513,5

 

· % pret IKP

11,9

12,2

11,5

10,7

- universālie valsts pabalsti

· milj. Ls

52,1

57,2

58,6

61,3

 

· % pret IKP

1,5

1,5

1,3

1,2

Sociālā palīdzība

· milj. Ls

13,7

13,7

14,3

15,5

 

· % pret IKP

0,4

0,4

0,3

0,3

Veselības aprūpe***

· milj. Ls

148,5

159,6

154,3

163,5

 

· % pret IKP

4,1

4,1

3,5

3,4

Sociālie pakalpojumi

(sociālā aprūpe un rehabilitācija)

· milj. Ls

18,6

21

22,1

23,2

 

· % pret IKP

0,5

0,5

0,5

0,5

Nodarbinātība***

· milj. Ls

29,9

47,5

39,7

41,4

 

· % pret IKP

0,8

1,2

1,0

0,87

** un *** Kopējie pamatbudžeta un speciālā budžeta izdevumi.

.

Tabula 6. UZKRĀTĀS ĀRVALSTU INVESTĪCIJAS LATVIJĀ REĢISTRĒTO UZŅĒMUMU PAMATKAPITĀLĀ*

* gada beigās, milj. latu

Datu avots: Centrālā statistikas pārvalde

 

2000

2001

2002

Pavisam

832,2

1065,8

1172,1

tai skaitā

     

rūpniecība

181,3

236,5

244,3

transports un sakari

198,9

204,3

204,6

finanšu starpniecība

187,3

191,9

189,3

 

 

PIELIKUMS 8

Tabula 1. EKONOMISKĀS AKTIVITĀTES LĪMEŅI SADALĪJUMĀ PA VECUMA GRUPĀM*

* procentos sievietes un vīrieši no darbaspēka

Datu avots: CSP, Darbaspēka apsekojums

Gadi

1996

2002

sievietes

vīrieši

sievietes

vīrieši

15-24

44,1

60,0

33,6

44,2

25-49

84,8

91,7

82,3

89,9

50-64

45,2

67,8

53,6

67,4

65-74

9,7

17,6

9,4

18,2

15-64

65,3

78,7

64,1

73,9

Tabula 2. IEDZĪVOTĀJU 15-74 GADU VECUMĀ SADALĪJUMĀ PĒC EKONOMISKĀS AKTIVITĀTES*

* 2002.gadā; uz 1000 iedzīvotājiem)

Datu avots: CSP, Darbaspēka apsekojums

 

Sievietes

Vīrieši

Nodarbinātie

484,3

504,6

Darba meklētāji

59,6

74,9

Ekonomiski neaktīvi

426,6

267,8

no tiem:

   

studenti

98,7

87,6

pensionāri

210,9

100,8

mājsaimnieki/-ces

44,6

6,7

citi

72,4

72,7

Tabula 3. NODARBINĀTIE 15-74 GADU VECUMĀ SADALĪJUMĀ PĒC NODARBINĀTĪBAS STATUSA*

* 2002.gadā; procentos

Datu avots: CSP, Darbaspēka apsekojums

 

Sievietes

Vīrieši

Pavisam

100,0

100,0

Darba ņēmēji

88,2

84,3

Darba devēji

1,5

4,8

Pašnodarbinātie

5,8

6,6

Ģimenē strādājošie (neapmaksāti)

4,5

4,2

Citi

-

-

 

 

Tabula 4. VIDĒJĀ MĒNEŠALGA UN DARBA SAMAKSA PA DARBĪBAS VEIDIEM*

* 2002.gadā

Datu avots: CSP, Uzņēmumu un iestāžu pārskati

 

Vidējā darba samaksa (latos)

Tai skaitā:

Sieviešu darba samaksa % pret vīriešu darba samaksu

sievietes

vīrieši

Pavisam

173

146

179

81,5

Lauksaimniecība, medniecība un mežsaimniecība

134

113

135

83,7

Rūpniecība

169

136

169

80,3

Būvniecība

141

119

129

92,8

Mazumtirdzniecība un vairumtirdzniecība, remonts

125

104

143

73,1

Transports, glabāšana un sakari

217

182

215

84,7

Operācijas ar nekustamo īpašumu, noma un cita komercdarbība

197

165

212

78,0

Valsts pārvalde un aizsardzība; obligātā sociālā apdrošināšana

231

208

207

100,8

Izglītība

173

155

168

92,3

Veselība un sociālā aprūpe

146

131

156

84,1

 


Grafiks 1. NODARBINĀTIE IEDZĪVOTĀJI 15 - 74 GADU VECUMĀ SADALĪJUMĀ PA SEKTORIEM*

* 2002. gadā; procentos

Datu avots: CSP, Darbaspēka apsekojums

Sabiedriskajā sektorā Privātajā sektorā

 

Tabula 5. PAMATDARBĀ NODARBINĀTO SIEVIEŠU STRUKTŪRA PA DARBĪBAS VEIDIEM PROCENTOS NO KOPĀ PAMATDARBĀ NODARBINĀTAJIEM*

* 2002. gadā; tūkst.

Datu avots: CSP, Darbaspēka apsekojums

 

Procentos

Pavisam nodarbinātie

48,9

no tiem:

 

Lauksaimniecība, medniecība, mežsaimniecība

37,4

Zvejniecība

33,3

Rūpniecība

39,4

Būvniecība

10,0

Vairumtirdzniecība, mazumtirdzniecība un remonts

59,5

Viesnīcas un restorāni

83,3

Transports un sakari

31,4

Finanšu starpniecība

61,5

Operācijas ar nekustamo īpašumu, noma un cita komercdarbība

44,7

Valsts pārvalde un aizsardzība; obligātā sociālā apdrošināšana

45,6

Izglītība

78,4

Veselība un sociālā aprūpe

85,0

Pārējie komunālie, sociālie un individuālie pakalpojumi

58,5

Induviduālās mājsaimniecības ar algotu darbaspēku

60,0

 

 

 

PIELIKUMS 9.

Tabula 1. NOZIEGUMUS IZDARĪJUŠO PERSONU SASTĀVS*

* %

LR Iekšlietu ministrijas dati

 

1995

2000

2001

2002

No noziegumus izdarījušo personu kopskaita

       

nepilngadīgie

15.2

17.6

16.3

15,6

sievietes

8.8

10.6

10.9

11,0

personas, kuras jau agrāk izdarījušas noziegumus

40.1

37.8

42.3

41,2

personas noziedzīgas grupas sastāvā

44.7

36.7

34.3

30,7

personas alkohola reibuma stāvoklī

47.6

39.7

37.6

39,0

personas, kuras nestrādā un nemācās

72.1

61.7

62.3

59,8

 


Grafiks 1. NOTIESĀTO PERSONU VECUMA STRUKTŪRA
*

* 2002.gadā, %

Iekšlietu ministrijas dati

 

Tabula2. SOCIĀLI NELABVĒLĪGĀS ĢIMENES*

* 2002 gada sākumā

Labklājības ministrijas Sociālās palīdzības fonda dati

 

Kopā

Rīgas reģions

Vidzemes reģions

Kurzemes reģions

Zemgales reģions

Latgales reģions

Nelabvēlīgo ģimeņu skaits

9435

2404

1823

1594

1853

1761

% pa reģioniem

100

25.5

19.3

16.9

19.6

18.7

Bērnu skaits nelabvēlīgajās ģimenēs

19609

3605

4328

3785

4255

3636

% pa reģioniem

100

18.4

22.1

19.3

21.7

18.5

 

PIELIKUMS 10

Tabula 1. DATORU LIETOŠANA UZŅĒMUMOS*

* gada beigās; procentos no uzņēmumu attiecīgās grupas kopskaita

Datu avots: Centrālās statistikas pārvalde

 

Kopā

Tai skaitā

ar darbinieku
skaitu ³ 10

ar darbinieku
skaitu <10

2000

2001

2000

2001

2000

2001

Pavisam

38,0

46,5

72,7

77,2

26,8

36,4

Apstrādes rūpniecība, tirdzniecība, transports un biznesa pakalpojumi

37,2

45,8

73,6

77,7

26,7

36,5

Apstrādes rūpniecība

45,2

53,2

68,3

75,1

26,0

35,4

Vairumtirdzniecība un mazumtirdzniecība; automobiļu un motociklu, individuālās lietošanas priekšmetu un sadzīves aparatūras un iekārtu remonts

31,6

38,3

77,5

76,8

22,3

30,3

Viesnīcas un restorāni

24,3

28,2

60,5

55,2

15,6

20,1

Transports, glabāšana un sakari

40,1

52,7

64,8

81,5

31,9

43,0

Finansu starpniecība

59,8

71,3

94,7

95,3

48,3

61,9

Operācijas ar nekustamo īpašumu; noma un cita komercdarbība

51,0

64,9

82,0

90,7

43,4

58,8

Pārējie

42,3

49,9

70,2

75,9

27,6

35,9

Tabula 2. INTERNETA LIETOŠANA UZŅĒMUMOS*

* gada beigās; procentos no uzņēmumu attiecīgās grupas kopskaita

Datu avots: Centrālās statistikas pārvalde

 

Kopā

Tajā skaitā

ar darbinieku
skaitu ³ 10

ar darbinieku
skaitu <10

2000

2001

2000

2001

2000

2001

Pavisam

19,6

26,4

43,6

49,9

11,8

18,6

Apstrādes rūpniecība, tirdzniecība, transports un biznesa pakalpojumi

19,6

26,3

45,6

50,9

12,1

19,0

Apstrādes rūpniecība

23,7

31,8

40,8

47,4

9,4

19,2

Vairumtirdzniecība un mazumtirdzniecība; automobiļu un motociklu, individuālās lietošanas priekšmetu un sadzīves aparatūras un iekārtu remonts

16,6

20,3

48,0

48,3

10,3

14,4

Viesnīcas un restorāni

6,2

8,5

23,6

30,4

2,0

1,9

Transports, glabāšana un sakari

22,4

31,4

42,2

51,7

15,8

24,6

Finansu starpniecība

44,4

59,5

87,7

87,3

30,1

48,7

Operācijas ar nekustamo īpašumu;
noma un cita komercdarbība

28,1

42,4

56,0

70,4

21,3

35,8

Pārējie

19,6

26,8

37,2

46,7

10,3

16,1

Tika aptaujāti ekonomiski aktīvie uzņēmumi un uzņēmējsabiedrības (izņemot zemnieku saimniecības), kur nodarbināti 50 un vairāk strādājošo vai neto apgrozījums iepriekšējā gadā ir bijis vismaz 300 tūkst. latu, kā arī visi valsts un pašvaldību uzņēmumi

Tabula 3. SKOLĒNU SKAITS, KURI MĀCĀS DATORZINĪBAS VISPĀRIZGLĪTOJOŠĀS SKOLĀS*

* mācību gada sākumā

Datu avots: Izglītības un zinātnes ministrija

 

2001./2002. māc.g.

2002./2003. māc.g.

Skolēnu skaits vispārizglītojošās skolās

351989

340308

tai skaitā:

   

dienas skolās

336941

325503

vakara (maiņu) skolās

15048

14805

tai skaitā skolēni 10 - 12 klasē

48067

49350

Skolēnu skaits, kuri mācās datorzinības

97108

95743

tai skaitā:

   

dienas skolās

89268

87600

vakara (maiņu) skolās

7840

8143

tai skaitā skolēni 10 - 12 klasē

42435

43216

Skolēnu skaits, kuri mācās datorzinības % pret skolēnu skaitu vispārizglītojošās skolās

27,6

28,1

tai skaitā skolēni 10 - 12 klasē

88,3

87,6

 

Tabula 4. DATORU SKAITS VISPĀRIZGLĪTOJOŠĀS SKOLĀS*

* mācību gada sākumā

Datu avots: Izglītības un zinātnes ministrija

 

2001./2002.māc.g.

2002./2003.māc.g.

Skolu skaits, kurās ir datori mācību procesam

920

942

Datoru skaits mācību procesam

12726

13866

Skolēnu skaits uz 1 mācību procesam paredzēto datoru

26

23

Skolu skaits, kurās ir interneta pieslēgums

692

814

 

 

 

PIELIKUMS 11

Tabula 1. LATVIJAS IEDZĪVOTĀJI, KAS NEPROT LASĪT UN RAKSTĪT

Datu avots: 2000.gada Tautas skaitīšana

 

Kopā

Vecuma grupa, gadi

15 - 19

20 - 29

30 - 39

40 - 49

50 - 59

60 - 69

70+

Visi iedzīvotāji 15 un vairāk gadu vecumā

1947035

177528

325429

335005

329683

281238

266567

231585

tai skaitā:

               

neprot lasīt un rakstīt

4456

415

621

431

338

384

670

1597

% no kopējā iedzīvotāju skaita vecuma grupā

0,23

0,23

0,19

0,13

0,10

0,14

0,25

0,69

Tabula 2. IEDZĪVOTĀJU SASLIMSTĪBA AR ALKOHOLISMU, ATKARĪBA NO PSIHOAKTĪVO VIELU LIETOŠANAS*
Datu avots: Narkoloģijas centrs

 

1995

2000

2001

2002

Pavisam

Slimnieku skaits, kuriem diagnoze noteikta pirmoreiz:

       

alkoholisms

1733

2347

1872

2278

alkohola psihoze

1645

972

919

839

psihoaktīvo vielu atkarība
(izņemot alkoholu)

102

645

475

220

Slimnieku skaits (gada beigās), kuri bija ārstniecības iestāžu uzskaitē ar diagnozi:

       

alkoholisms

33733

23306

24400

25281

alkohola psihoze

3084

2224

1878

1831

psihoaktīvo vielu atkarība
(izņemot alkoholu)

804

2217

2711

2659

Uz 100 000 iedzīvotāju

Slimnieku skaits,
kuriem diagnoze noteikta pirmoreiz:

       

alkoholisms

70

99

79

97

alkohola psihoze

66

41

39

36

psihoaktīvo vielu atkarība
(izņemot alkoholu)

4

27

20

9

Slimnieku skaits (gada beigās), kuri bija ārstniecības iestāžu uzskaitē ar diagnozi:

       

alkoholisms

1366

986

1040

1084

alkohola psihoze

125

94

80

79

psihoaktīvo vielu atkarība
(izņemot alkoholu)

33

94

116

114

____________________________
* Slimnieki ar ārstniecības iestādēs noteiktu diagnozi (bez slimniekiem, kas ārstējas privātajās ārstniecības iestādēs, kurām nav līgumattiecību ar Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūru.)

 

Tabula 3. BĒRNU BĀREŅU APRŪPES CENTRI, PAŠVALDĪBU BĒRNU NAMI - PATVERSMES UN SPECIALIZĒTIE BĒRNU APRŪPES CENTRI*

* gada beigās

Datu avots: Sociālās palīdzības fonds

 

1995

2000

2001

2002

Bērnu bāreņu aprūpes centri:

iestāžu skaits

6

6

6

6

bērnu skaits

791

740

672

631

Pašvaldību bērnu nami un bērnu nami - patversmes:

       

iestāžu skaits

38

48

49

49

bērnu skaits

1618

2412

2478

2414

Specializētie bērnu sociālās aprūpes centri:

       

iestāžu skaits

3

3

3

3

bērnu skaits

446

453

419

401

Tabula 4. SOCIĀLĀS APRŪPES IESTĀDES PIEAUGUŠĀM PERSONĀM*

* gada beigās

Datu avots: Sociālās palīdzības fonds

 

1995

2000

2001

2002

Personu skaits pansionātos un sociālās aprūpes centros - kopā

8047

8711

8812

9073

Pašvaldību veco ļaužu pansionātu (centru) skaits

48

61

59

66

Iemītnieku skaits pansionātos (centros)

4722

4424

4513

4728

Specializēto valsts sociālās aprūpes centru skaits

24

28

30

30

Iemītnieku skaits sociālās aprūpes centros

3325

4287

4299

4345