Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija nolēma konceptuāli atbalstīt Ministru kabineta iesniegto likumprojektu “Diskriminācijas novēršanas likums” (dok.nr.2406; reģ.nr.741) un lūdz to iekļaut Saeimas plenārsēdes darba kārtībā izskatīšanai 1. lasījumā.

Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija lūdz atzīt minēto likumprojektu par steidzamu.

Cieņā

komisijas priekšsēdētāja Ina Druviete

1.pants. Likumā ir lietoti šādi termini:

1) diskriminācija – ar normatīvo aktu aizliegtā atšķirīga attieksme, kuras mērķis vai rezultāts ir personas nostādīšana mazāk labvēlīgā situācijā salīdzinājumā ar citu personu, kas atrodas salīdzināmā situācijā, pamatojoties uz kādu no aizliegtajiem atšķirīgas attieksmes pamatiem, tajā skaitā personas aizskaršana un norādījums diskriminēt;

2) tieša diskriminācija – diskriminācijas forma, kura pastāv, ja salīdzināmā situācijā attieksme pret personu saistībā ar tās piederību noteiktai grupai ir, bija vai var būt mazāk labvēlīga nekā pret citu personu;

3) netieša diskriminācija – diskriminācijas forma, kura pastāv, ja salīdzināmā situācijā šķietami neitrāls noteikums, kritērijs vai prakse rada vai var radīt nelabvēlīgas sekas noteiktai grupai piederošai personai, izņemot gadījumu, kad šāds noteikums, kritērijs vai prakse ir objektīvi pamatota ar tiesisku mērķi, kura sasniegšanai izvēlētie līdzekļi ir samērīgi;

4) personas aizskaršana – diskriminācijas forma, kura pastāv, ja persona ir pakļauta tādai nelabvēlīgai rīcībai, kas saistīta ar viņas piederību noteiktai grupai un kuras mērķis vai rezultāts ir personas cieņas aizskaršana un iebiedējošas, naidīgas, pazemojošas, degradējošas vai aizskarošas vides radīšana.

2.pants. Šā likuma mērķis ir nodrošināt efektīvu aizsardzību pret diskrimināciju atbilstoši Latvijas Republikas Satversmei un starptautisko tiesību normām.

3.pants. (1) Šā likuma normas piemērojamas publisko tiesību jomā.

(2) Privāto tiesību jomā šā likuma normas piemērojamas šādās sfērās:

1) darba attiecības un nodarbinātība;

2) dalība arodbiedrībās un citās profesionālās organizācijās;

3) izglītība;

4) sociālā aizsardzība un veselības aprūpe;

5) piekļuve precēm un pakalpojumiem, kas ir pieejami sabiedrībai, tajā skaitā mājoklim.

(3) Normatīvie akti var paredzēt diskriminācijas aizliegumu citā sfērā privāto tiesību jomā.

4.pants. (1) Ir aizliegta diskriminācija atkarībā no personas dzimuma, vecuma, rases, ādas krāsas, tautības vai etniskās piederības, reliģiskās pārliecības, politiskajiem vai citiem uzskatiem, sociālās izcelsmes, izglītības, sociālā un mantiskā stāvokļa, nodarbošanās veida, veselības stāvokli, seksuālās orientācijas vai citiem apstākļiem.

(2) Par diskrimināciju nav uzskatāma atšķirīga attieksme gadījumā, ja tiesību īstenošana vai pienākumu pildīšana ir tieši un objektīvi saistīta ar personas piederību grupai, kuru raksturo kāda no šā panta pirmajā daļā minētajām pazīmēm.

(3) Par diskrimināciju nav uzskatāma atšķirīga attieksme atkarībā no personas pilsonības, ja šādu atšķirīgu attieksmi paredz Latvijas Republikas Satversme, starptautisko tiesību normas vai likums.

(4) Par diskrimināciju nav uzskatāmi pasākumi, kuru mērķis ir veicināt noteiktu grupu vai atsevišķu personu attīstību, to cilvēka tiesību un brīvību vienādu izmantošanu un realizēšanu, novēršot agrāku nevienlīdzību, ja šādi pasākumi nesaglabā īpašas tiesības dažādām grupām un ja tie nepaliek spēkā pēc tam, kad sasniegti mērķi, kuru dēļ tie tika veikti.

5.pants. Aizliegts tieši vai netieši radīt personai nelabvēlīgas sekas tāpēc, ka viņa izmanto savas tiesības uz aizsardzību pret diskrimināciju.

6.pants. (1) Diskriminācijas aizlieguma un aizlieguma radīt nelabvēlīgas sekas pārkāpuma gadījumā cietušajai personai ir tiesības prasīt prettiesiskas darbības vai bezdarbības izbeigšanu.

(2) Diskriminācijas aizlieguma un aizlieguma radīt nelabvēlīgas sekas pārkāpuma gadījumā cietušajai personai ir tiesības uz zaudējumu atlīdzību, kā arī uz atlīdzību par morālo kaitējumu. Strīda gadījumā atlīdzības par morālo kaitējumu apmēru nosaka tiesa pēc sava ieskata.

7.pants. Tiesības iesniegt sūdzību vai prasību sakarā ar diskriminācijas aizlieguma pārkāpšanu ir biedrībai, kura darbojas cilvēka tiesību aizsardzības jomā, ja cietusī persona tam piekrīt un pati nav iesniegusi šādu sūdzību vai prasību.

8.pants. (1) Ja civiltiesiska strīda gadījumā prasītājs norāda uz apstākļiem, kas varētu būt par pamatu viņa diskriminācijai, atbildētāja pienākums ir pierādīt, ka atšķirīgās attieksmes pamatā ir objektīvi apstākļi, kas nav saistīti ar prasītāja piederību noteiktai grupai, vai arī to, ka tiesību īstenošana vai pienākumu pildīšana ir tieši un objektīvi saistīta ar prasītāja piederību noteiktai grupai.

(2) Ja civiltiesiska strīda gadījumā prasītājs norāda uz apstākļiem, kas varētu būt par pamatu nelabvēlīgām sekām, atbildētāja pienākums ir pierādīt, ka prasītājs nav sodīts vai viņam nav tieši vai netieši radītas nelabvēlīgas sekas tāpēc, ka viņš izmanto savas tiesības uz aizsardzību pret diskrimināciju.

(3) Pierādīšanas kārtību ar diskrimināciju saistītajās administratīvajās lietās nosaka Administratīvā procesa likums. Pierādīšanas kārtību ar diskrimināciju saistītajās krimināllietās nosaka Latvijas Kriminālprocesa kodekss.

9.pants. (1) Publisko personu iestāžu pienākums ir savas kompetences ietvaros veikt nepieciešamus pasākumus, lai nodrošinātu šā likuma ievērošanu.

(2) Valsts cilvēktiesību biroja pienākums ir:

1) nodrošināt neatkarīgas palīdzības sniegšanu no diskriminācijas cietušajām personām;

2) rīkot neatkarīgas aptaujas par diskrimināciju;

3) publicēt neatkarīgus ziņojumus un sastādīt ieteikumus, kuri ir saistīti ar diskriminācijas novēršanu.

Likumā iekļautas tiesību normas, kas izriet no direktīvas 2000/43/EC.

Likums stājas spēkā 2004.gada 1.maijā.