Saeimas nams ir Latvijas parlamenta vēsturiskā mājvieta un viens no galvenajiem Latvijas demokrātijas un valstiskuma simboliem. Sākotnēji celta Vidzemes bruņniecības vajadzībām, šī ēka tapusi par Latvijas demokrātijas citadeli.
Nama būvniecības vēsture
Iepriekšējās Vidzemes bruņniecības telpas bija kļuvušas par šaurām, tādēļ 1862. gadā tika pieņemts lēmums par jauna Bruņniecības nama būvniecību. Jaunā Vidzemes bruņniecības ēka ir celta 1572. gadā uzbūvētā nama vietā, iekļaujot tajā daļu no vecās ēkas un vairākas blakus ēkas, kas tika pilnībā vai daļēji nojauktas.
Tajā pašā gadā, kad tika pieņemts lēmums par jaunā Bruņniecības nama būvniecību, tika izsludināts arhitektūras konkurss. Par projekta autoriem kļuva viens no 19. gadsimta otrajā pusē ievērojamākajiem Rīgas arhitektiem Roberts Pflūgs un pirmais akadēmiski izglītotais latviešu arhitekts Jānis Frīdrihs Baumanis. Viņi smēlās iedvesmu Itālijā – Florences Palazzo Vecchio arhitektūrā, kas gadsimtiem ilgi simbolizēja pilsonisko varu. Ēka kļuva pa vienu no redzamākajiem un greznākajiem neorenesanses paraugiem Rīgas arhitektūrā.
Ēkas pamatakmens tika iemūrēts 1864. gada 26. septembrī, un jau pēc gada sākās iekštelpu apdares darbi. Nams veidots eklektisma jeb historisma stilā, kas 19. gadsimta otrajā pusē bija viens no Latvijā populārākajiem arhitektūras virzieniem. Šim stilam raksturīga dažādu vēsturisko arhitektūras stilu apvienošana vienā ēkā.
Drīz pēc būvniecības pabeigšanas kļuva skaidrs, ka telpas atkal ir par šaurām, turklāt ēkā trūka dienas gaismas un ventilācijas. Pārbūve sākās 1882. gadā pēc arhitekta Oto Reinholda Augusta fon Zīversa projekta un ar pārtraukumiem turpinājās līdz 1903. gadam, kad ēku pārveidoja pēc arhitekta Vilhelma Neimaņa projekta.
1921. gada 17. oktobrī nams tika ļaunprātīgi aizdedzināts. Ugunsgrēkā smagi cieta galvenā sēžu zāle un reprezentācijas telpas.
Nama atjaunošanu vadīja arhitekts Eižens Laube. Atjaunošanas laikā tika mainīta arī nama politiskā simbolika. Galvenās ieejas fasādē Vācu ordeņa Livonijas atzara mestra Valtera fon Pletenberga statuju nomainīja Riharda Maura veidotā Lāčplēša skulptūra, bet Vidzemes bruņniecības ģerboni – Latvijas Republikas ģerbonis.
Arī vēlāk nams vairākkārt piedzīvojis pārbūves un remontdarbus. Pirmās padomju okupācijas laikā tika atjaunota ieeja no Jēkaba ielas, bet otrās padomju okupācijas laikā telpas tika paplašinātas, aizbūvējot iekšpagalmus, un Latvijas Republikas simboli tika aizstāti ar Padomju Latvijas simboliem.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas nama vēsturiskais, Latvijas parlamentam īpaši radītais veidols pakāpeniski tika atjaunots. Savās vietās nonāca arī no jauna izgatavotais Latvijas Republikas ģerbonis un Lāčplēša skulptūra. Tika atjaunotas arī ozolkoka plāksnes ar pirmajiem diviem Satversmes pantiem.
Vairāk nekā 160 politiskās vēstures gadi – kas notika šajā ēkā?
Vidzemes bruņniecības nams, Satversmes sapulces nams un Saeimas nams – jau vairāk nekā 160 gadus šī ēka ir viena no galvenajām valsts pārvaldes ēkām Rīgā. Jau kopš saviem pirmsākumiem šī ēka ir bijusi nozīmīga politiskās un sabiedriskās varas koncentrācijas vieta, kas pārdzīvojusi dažādus vēstures posmus un politiskos režīmus.
Mūsdienu Latvijas Saeimas nams 1865. gadā uzbūvēts Krievijas impērijas Vidzemes guberņas bruņniecības vajadzībām landtāgu noturēšanai (landtāgs bija augstāko kārtu pārstāvju kopsapulce savstarpējo strīdu izšķiršanai, saimniecisko attiecību kārtošanai, politisko un likumdošanas jautājumu risināšanai, kas pēc Vidzemes pievienošanas Krievijas impērijai turpināja pastāvēt kā vietēja līmeņa likumdošanas sapulce, kuras lēmumi stājās spēkā tikai pēc imperatora akcepta). Kopš 1875. gada nams bijis arī Vidzemes bruņniecības augstāko amatpersonu – landmaršala un rezidējošā landrāta – rezidence.
1917. gada februāra revolūcija Krievijā paralizēja Vidzemes bruņniecības politisko darbību. Savukārt jau 3. septembrī Rīga nonāca Vācijas okupācijas zonā.
1918. gada 12. aprīlī vācbaltiešu bruņniecības kontrolētā Vidzemes, Igaunijas, Sāmsalas un Rīgas Apvienotā Zemes padome pieņēma lēmumu atdalīties no Krievijas, veidot personālūniju ar Prūsijas karali un izveidot konstitucionālu monarhiju – Apvienoto Baltijas hercogisti.
1918. gada rudenī Saeimas namā darbojās vācu okupācijas militārās un politiskās pārvaldes institūcijas. No 5. novembra līdz 9. novembrim šeit sanāca Baltijas hercogistes pagaidu valdības – Reģentu padome un Zemes komiteja – un tika īstenots mēģinājums izveidot ar Vācijas monarhiju saistītu Baltijas hercogisti (Baltenlandi). Pēc 1918. gada novembra revolūcijas Vācijā atbalsts šādas valsts izveidei strauji izsīka un ideja netika realizēta.
Pēc 1918. gada 18. novembra, kad tika proklamēta Latvijas Republika, šajā namā darbu uzsāka Latvijas Tautas padome. Latvijas Neatkarības kara laikā, kad Rīga nonāca boļševiku kontrolē, namā ievācās Pētera Stučkas vadītā Padomju Latvijas valdība. Pēc Rīgas atbrīvošanas no boļševikiem 1919. gada vasarā šeit neilgi uzturējās Lielbritānijas politiskās misijas Baltijā vadītājs un Rīgas ģenerālgubernators pulkvedis leitnants Stīvens Džordžs Talents.
1919. gadā šajā namā darbu atsāka Latvijas Tautas padome, bet 1920. gadā nams tika nodots Satversmes sapulcei. Kopš 1922. gada 7. novembra – Pirmās Saeimas sanākšanas dienas – nams ir bijis visu Saeimas sasaukumu darba vieta.
Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma laikā šajā namā darbojās Valsts kancelejas Kodifikācijas nodaļa (1934–1938) un Tieslietu ministrijas Kodifikācijas departaments (1938–1940), kā arī Valsts prezidenta sekretariāta administratīvie dienesti. Pirmās padomju okupācijas laikā (1940–1941) šeit atradās Latvijas PSR Augstākā padome, nacistiskās Vācijas okupācijas laikā (1941–1944) – Ostlandes reihskomisariāta SS un policijas pārvalde, un otrreizējās padomju okupācijas laikā atkal darbojās Latvijas PSR Augstākā padome.
Šajā namā 1990. gada 4. maijā tika pieņemta deklarācija “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, bet 1991. gada 21. augustā tika pieņemts konstitucionālais likums “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, ar ko tika izbeigts 1990. gada 4. maijā noteiktais pārejas periods un pilnībā atjaunota Latvijas Republikas neatkarība de facto.
Kopš 1993. gada 6. jūlija, kad pēc okupācijas tika atjaunota starpkaru parlamentāra tradīcija un sanāca 5. Saeima, visu turpmāko sasaukumu deputāti strādā vēsturiskajā Saeimas namā.
Iekštelpas
Saeimas nams ir ne tikai parlamenta darba vieta, bet arī nozīmīgs Latvijas kultūrvēstures piemineklis. Daudzās telpās joprojām saglabājušies atsevišķi 19. gadsimta interjera elementi, mākslas darbi un dekoratīvā apdare, savukārt citas telpas laika gaitā vairākkārt no jauna pielāgotas parlamenta darbam un attiecīgā laikmeta prasībām.
Saeimas nama ieeja un Lielais vestibils
Saeimas nama galveno ieeju (no Klostera ielas puses) raksturo valsts simboli – Latvijas ģerbonis, karogi un ēkas reprezentatīvais balkons. Pie durvīm atrodas divas fasādes plāksnes – “Latvijas Republikas Saeima” un piemiņas plāksne, kas veltīta 4. maija deklarācijas pieņemšanai. Šīs nama durvis atver svinot svētkus, sagaidot augstus viesus, piemiņas brīžos un dažādos citos nozīmīgos pasākumos, kā arī mūsu parlamenta apmeklētājiem. Savukārt pie ikdienas ieejas parlamenta namā no Jēkaba ielas puses atrodas Saeimas simtgadei veltīta plāksne.
Aiz ieejas apmeklētājus sagaida plašs Lielais vestibils ar greznām Lielajām marmora kāpnēm un vēsturiskajiem spoguļiem un gaismekļiem.
Vestibila pašreizējo veidolu 1931. gadā izstrādāja arhitekts Eižens Laube. Šeit saglabājušās griestu velves, sienu plastiskais dekors un 19. gadsimta greznie kandelabri. Sienas lampās agrāk dega gāze, bet mūsdienās tās pielāgotas elektrībai. Mūsdienās Lielais vestibils kalpo kā reprezentācijas telpa, kur tiek uzņemti augsti viesi, rīkotas oficiālas ceremonijas, izstādes un citi nozīmīgi pasākumi.
Sēžu zāle
Sēžu zāle ir Latvijas parlamenta sirds. Tā vairākkārt pārbūvēta, bet mūsdienu veidolu ieguvusi 1997. gadā pēc arhitekta Andra Veidemaņa projekta, kas tapis, iedvesmojoties no 1922. gadā īstenotā Eižena Laubes projekta, kā arī izveidojot parlamentārajai demokrātijai tik raksturīgo amfiteātra modeli deputātu izvietošanai.
Zāle ir sadalīta deputātu un viesu sektorā. Interjerā izmantoti Latvijai raksturīgie materiāli – ozolkoks, āda un citi vietējie apdares elementi. Zālē ir vietas visiem 100 Saeimas deputātiem, kā arī Valsts prezidentam, Ministru prezidentam un valdības locekļiem. Saglabāts arī Eižena Laubes veidotais griestu dekors, kurā antīkie ornamenti apvienoti ar latviešu lietišķajai mākslai raksturīgajiem Saules un ozollapu motīviem. Virs Prezidija vietām atrodas Latvijas Republikas ģerbonis, kas izgatavots no ozolkoka pēc Riharda Maura meta, bet zāles lustras ir parlamentārisma perioda gaismekļu replikas. Zāles sienas rotā plāksnes ar mūsu valsts pamatlikuma pirmajiem diviem pantiem.
Arku kolonāde savieno Sēžu zāli ar viesu sektoru, kurā saglabājies 19. gadsimta otrajā pusē veidotais sienu un griestu dekors. Šeit redzamas alegoriskas sieviešu figūras, kas slavina likumdevēja taisnīgumu un varenību.
Reprezentācijas zāles
Saeimas namā ir piecas reprezentācijas zāles – Kamīna zāle, Baltā zāle, Zaļā zāle, Brūnā zāle un Viesu zāle. Tās izvietotas bijušajā landmaršala dzīvoklī un paredzētas diplomātu, ārvalstu delegāciju un citu oficiālo viesu uzņemšanai, kā arī preses konferencēm un svinīgiem pasākumiem.
Katrai zālei ir savs raksturs un vēsturiskā apdare, kā arī īpašs interjera noformējums. Kamīna zālē atrodas senākais Saeimas namā saglabājies lietišķās mākslas priekšmets – 18. gadsimta Ķīnas porcelāna vāze. Šeit apskatāms Zigfrīda Annas Meierovica portrets. Z. A. Meierovics bija viens no Latvijas parlamentārisma pamatlicējiem, Latviešu Pagaidu nacionālās padomes dibinātājs, Satversmes sapulces un Pirmās Saeimas deputāts, kā arī Latvijas pirmais ārlietu ministrs. Baltajā zālē un Brūnajā zālē dominē neorokoko stils. Brūno zāli rotā Vilhelma Purvīša glezna “Pavasaris”. Zaļajā zālē saglabājušies vēsturiski interjera elementi, bet Viesu zālē 2017. gada restaurācijas laikā tika atsegts Vidzemes bruņniecības perioda polihroms sienas gleznojums – viens no retajiem šā perioda interjera paraugiem, kas Latvijā ir saglabājušies. Zāles vēsturisko interjeru papildina franču gleznotāja Ogista Debē alegoriskā gleznu kompozīcija. 19. gadsimta akadēmiskās mākslas tradīcijās tapušie darbi papildina zāles vēsturisko interjeru.
Dzeltenā zāle
Dzeltenā zāle bruņniecības laikā kalpoja kā landtāga sanāksmju zāle un Dāmu salons, bet parlamentārisma periodā tika dēvēta par Mazajiem kuluāriem – priekštelpu, kur risinājās neoficiālas sarunas. Interjeru veido Luija XVI stilam raksturīgie dekoratīvie elementi, vēsturiskas mēbeles un iespaidīgs 19. gadsimta spogulis. Mūsdienās šajā zālē deputāti tiekas ar viesiem, tiek sniegtas intervijas un rīkoti dažādi pasākumi. Šeit aplūkojams mākslinieka Rituma Ivanova veidots Tautas padomes un Satversmes sapulces prezidenta, pirmā Latvijas Valsts prezidenta Jāņa Čakstes portrets.
Sarkanā zāle
Sarkanā zāle ir otra lielākā un viena no reprezentablākajām Saeimas nama telpām. Sākotnēji tā bija bruņniecības ēdamzāle, bet vēlāk kļuva par Lielo kuluāru zāli. Tā vairākkārt pārbūvēta un patlaban tiek izmantota Saeimas Prezidija sēdēm, konferencēm un citiem pasākumiem. Zālē ir apskatāmas Luda Bērziņa vitrāžas un Edvarda Spravņika veidotais Austras koka formas svečturis ar Latvijas vēsturisko apriņķu ģerboņiem.
Balsošanas zāle
Balsošanas zāle tika izveidota 1977. gadā bijušā iekšpagalma vietā. Tajā, atšķirībā no vēsturiskajām telpām, nav saglabājušies 19. gadsimta dekoratīvie elementi, un vispār minētās pārbūves rezultātā ir zaudēts sākotnējais harmoniskais kopskats un arī dienas gaisma.
Zāles nosaukums ir tieši saistīts ar tās funkciju – Balsošanas zālē deputāti balso ar vēlēšanu zīmēm. Sēžu dienās šajā zālē žurnālisti seko sēdes gaitai un intervē deputātus. Tāpat šeit tiek rīkotas izstādes un pasākumi.
Parlamenta Balsošanas zāli rotā starpkaru perioda Saeimas Prezidija oriģinālais krēsls, kur to var aplūkot ikviens interesents. Vēsturiskais krēsls savulaik atradās Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas Romas katoļu baznīcā, kur tas nonācis Latvijas okupācijas laikā un saglabāts līdz mūsdienām.
Zālē apskatāma glezna “Tautas veidots Latvijas karogs”. Kā dāvanu Latvijai simtgadē festivāla “Staro Rīga!” laikā 2016. gada 18. novembrī pie Saeimas nama īpašā mākslas performancē cilvēki ar roku ierakstīja savu vārdu uz sagatavota audekla, kopīgiem spēkiem radot enerģētiski pozitīvi uzlādētu dāvanu mūsu valstij. Telpā apskatāma arī mākslinieka Kristapa Zariņa glezna, kas tapusi pēc Jēkaba Kazaka (1895-1920) gleznas “Karš” (“Karā aizejot”) gleznas skicēm. Gleznu par brīvības cīņu tēmu māksliniekam Jēkabam Kazakam 1920. gadā pasūtījusi Satversmes sapulce, taču 1952. gadā – padomju okupācijas laikā – tās oriģināls tika norakstīts kā mazvērtīgs un iznīcināts.
Bibliotēka
Saeimas bibliotēka atrodas kādreizējās Vidzemes bruņniecības Rezidences zāles vietā. Gadu gaitā telpa vairākkārt pārbūvēta. Saeimas bibliotēka tajā darbojas kopš 1990. gada. Pie ieejas bibliotēkā izvietota Saeimas saņemto reprezentatīvo dāvanu kolekcija, kā arī te var uzzināt, ko Saeimas deputāti un amatpersonas dāvina saviem kolēģiem citos parlamentos, dodoties ārvalstu vizītēs, kā arī dāvanas, kuras pasniedz dažādos pasākumos un tikšanās reizēs.
Lielās un Mazās marmora kāpnes
Lielās marmora kāpnes pēc arhitekta Eižena Laubes projekta tika izveidotas 1922. gada pārbūves laikā, tādējādi radot plašāku un ērtāku pieeju reprezentācijas telpām un Sēžu zālei. Savukārt Deputātu kāpņu telpu grezno – dekoratīva vitrāža un metālkaluma lustra.
Mazās marmora kāpnes izceļas ar arhitekta Vilhelma Neimaņa radīto eleganto risinājumu, kurā izmantots dažādu toņu marmors un klasiskās arhitektūras elementi. Dekorā redzami ozollapu un stilizētas saules motīvi, kas saistās ar Latvijas valstiskuma simboliku. Kāpņu podesta rotājumos apvienoti pūķa un grifa tēli.
Gadu gaitā nams piedzīvojis dažādas pārbūves, tam vairākkārt mainījušies saimnieki, tas kļuvis par Latvijas valsts svarīgāko notikumu mājvietu un saglabā liecības par šiem notikumiem.