Latvijas Republikas 7.Saeimas ziemas sesijas sešpadsmitā ārkārtas sēde

2000.gada 11.aprīlī

Sēdi vada Latvijas Republikas 7.Saeimas priekšsēdētāja biedrs Rihards Pīks.

Satura rādītājs

Sēdes vadītājs. Labdien, godājamie kolēģi! Sākam Saeimas 11.aprīļa ārkārtas sēdi, kas sasaukta, vadoties pēc Satversmes 20.panta un Saeimas kārtības ruļļa 38.panta 1.punkta.

Darba kārtībā ir Saeimas lēmuma projekts “Par Ministru kabineta 2000.gada 22.februāra rīkojuma nr.82 “Par privatizējamās valsts akciju sabiedrības “Latvenergo” pārstrukturēšanas un privatizācijas nosacījumiem” darbības apturēšanu līdz tautas nobalsošanas rezultātu noskaidrošanai par balsstiesīgo pilsoņu iesniegto likumprojektu “Grozījumi Enerģētikas likumā””.

Pirms sākam izskatīt darba kārtību, mums jāizvērtē desmit deputātu iesniegtais priekšlikums.

Saeimas deputāti lūdz Saeimas 11.aprīļa ārkārtas sēdē saīsināt debašu laiku - līdz 5 minūtēm, uzstājoties pirmo reizi, un līdz divām minūtēm, uzstājoties otro reizi.

Kas vēlas izteikties? Viens “par” un viens - “pret”. Vai neviens nevēlas izteikties? Tad balsosim par šo desmit deputātu iesniegto priekšlikumu! Lūdzu ieslēgt balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 45, pret - 31, neviens neatturas. Desmit deputātu priekšlikums pieņemts. Tātad debašu laiks, pirmo reizi uzstājoties, ir 5 minūtes, otro reizi - līdz 2 minūtēm.

Atklājam debates. Pirmajam par lēmuma projektu nr.1827 vārds Egilam Baldzēnam.

E.Baldzēns (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija).

Pateicos, godājamie kolēģi, ka vismaz pamatreferātam netika samazināts laiks un es varu izmantot visu stundu.

Godājamais Saeimas priekšsēdētāja vietniek, Prezidija locekļi, deputāti, Latvijas Republikas pilsoņi, iedzīvotāji!

Šodien vispirms runāšu par jautājuma būtību - par “Latvenergo” restrukturēšanas un privatizācijas plāniem un pēc tam par šā Ministru kabineta lēmuma apturēšanu.

Lielu uzņēmumu sadali un privatizāciju veikt bez konkrētiem aprēķiniem ir bīstami. Pirms sāk to darīt, ir jābūt sagatavotam detalizētam biznesa plānam, un tam ir jābūt sabiedrībā nopietni izdiskutētam. “Latvenergo” kā viens no lielākajiem nodokļu maksātājiem, kā enerģētikas nozares uzņēmums valstij stratēģiski ir svarīgs gan ekonomiski, gan arī tās sociālajai politikai. Veicot pārmaiņas, ir jābūt skaidrībai, ka tās nenovedīs pie elektroenerģijas cenu pieauguma, pie iekasēto nodokļu samazināšanās un nepazeminās arī ražošanas efektivitāti.

Kas notiek, ja privatizāciju veic sasteigti, to mēs redzam “Lattelekom” piemērā. Ko spēj sabiedriskais regulators, ja kādā dienā “Latvenergo” nonāk tā vai cita ekonomiskā grupējuma īpašumā? Latvijā pēc pieredzes mēs zinām, ka praktiski neko. Es domāju, kolēģi, ieklausīsimies gudru un godīgu cilvēku, ekspertu atziņās. Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga pēc Ministru kabineta pieņemtā lēmuma 20.martā jau uzsvēra: “Ir jāizsver visi “par” un ”pret”. Jāizsver, kā un vai vispār jāprivatizē “Latvenergo”. Ir vairāki piemēri Eiropas valstīs, kur līdzīgi energouzņēmumi ir valsts pārziņā un sekmīgi darbojas. Nedrīkst stratēģiski tik svarīgu uzņēmumu privatizēt par visām varītēm tikai tāpēc, ka jāprivatizē.”

Kolēģi! Līdzīgas atziņas paustas arī Enerģētikas nozares ekspertu padomes atzinumos. Varbūt atsevišķus to punktus vēlreiz derētu atgādināt. Nav argumentēti pamatota pārstrukturēšanas un privatizācijas nepieciešamība. Nav formulēti tās mērķi.

Otrais. Nav izpētīta un līdz ar to izslēgta iespējamība, ka energosistēmas pārveidošanas gadījumā var mazināties Latvijas valsts drošība. Un esmu pilnīgi pārliecināts, ka Nacionālās drošības komisijas locekļi tagad rūpīgi to uzklausa. Nav veikta izpēte, kā pārmaiņas “Latvenergo” iespaidos enerģijas realizācijas cenas un energoapgādes drošumu valstī kopumā.

Vēl viens enerģētikas ekspertu atzinums. Neviens no “Latvenergo” pārstrukturēšanas un privatizācijas variantiem neatbild uz jautājumu, vai pēc to īstenošanas situācija kļūs labāka. Vienota energokompānija, kā atzīst eksperti, kombinējot hidroelektrostaciju un termoelektrostaciju darbību dažādos gadalaikos, realizējot šķērssubsīdijas un īstenojot kopīgu kurināmā iegādes politiku, spēj garantēt vajadzīgos kredītus par nelieliem procentiem, pārveidojot “Latvenergo” par koncernu. Šīs priekšrocības mazināsies.

Kolēģi! Vēl viens ekspertu, enerģētiķu, atzinums ir tāds, ka patiesībā galvenais nozares attīstības mērķis ir vienota, liberalizēta Baltijas enerģētikas tirgus attīstība un Baltijas enerģētiskā koncerna izveide. Tas atbilst Ministru kabineta enerģētikas politikas pamatnostādnēm, kas pieņemtas 30.novembrī, un Eiropas Savienības rekomendācijām. Kāpēc mums ar citiem lēmumiem būtu jānonāk pretrunā ar šiem lēmumiem?

Es vēl gribētu uzsvērt, kolēģi, ekonomikas doktora Ulda Oša atzinumu, ka nopietnu argumentāciju “Latvenergo” privatizācijai eksperti nav ne redzējuši, ne lasījuši. Koncerna izveide izraisīs tarifu kāpumu Latvijā. Pašlaik uzņēmums var bankās ņemt kredītus, virzīt šķērssubsīdijas, lai uzlabotu nerentablos pārvades tīklus, regulēt energoresursu ieguvi saistībā ar sezonālajiem cikliem, bet, izveidojot juridiski patstāvīgas vienības, šķērssubsīdiju vietā parādīsies savstarpējie kredīti un komerciālās attiecības.

Tātad, kolēģi, Uldis Osis ir precīzi savas lietas definējis, un es aicinātu, it īpaši “Latvijas ceļu”, šajos viņa izteikumos mazliet ieklausīties. Uldis Osis uzsver, ka privatizācija tiek uzsākta, pirms ir sakārtotas vairākas būtiskas lietas. Viena no tām attiecas uz uzņēmuma vērtību. Viena “Latvenergo” vērtība ir Latvijas tirgū, bet otra vērtība - Baltijas koncerna sastāvā. Nav sakārtotas arī zemes īpašuma lietas, un tas viss mazina uzņēmuma tirgus vērtību.

Kolēģi! Es domāju, ka taisnība ir Saeimas deputātam Dobelim, kas saka, ka muļķu Saeimā nav, bet, godājamie Saeimas deputāti, ne jau tikai Saeimā un Ministru kabinetā ir gudras galvas. Uz kurieni mēs tā steidzamies? Kāpēc tik nepārdomāti, nepamatoti un sasteigti ir lēmumi? Vai tiešām tās ir kādas īpaši savtīgas intereses? Varbūt tā ir visatļautība? Kur paliek Latvijas valsts intereses, tautas intereses? Tāds ir jautājums, uz kuru vajadzētu šodien atbildēt.

Es gribētu ar vēl vienu tēzi atbildēt kolēģiem, kuriem vēl aizvien ir šaubas par to, vai ir jāatceļ un jāaptur šis Ministru kabineta lēmums.

1996.gadā toreizējais Ministru prezidents Andris Šķēle ar ultimatīvu uzstājību panāca, ka tika noslēgts Latvijai ekonomiski neizdevīgs, valsti diskriminējošs līgums ar Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banku, kredītlīgums 72,6 miljonu amerikāņu dolāru apmērā. Līgumā ir skaidri pateikts, ka jebkuras darbības, kas var būtiski un negatīvi ietekmēt “Latvenergo” darbību, ir jāsaskaņo ar Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banku. Tātad ne tikai privatizācija, bet arī tā restrukturēšana ir jāsaskaņo ar ERAB, un šīs tiesības Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka atbilstoši šim kredītlīgumam saglabā līdz 2009.gada 20.decembrim. Restrukturējot vai kaut nedaudz privatizējot kādu no “Latvenergo” meitas uzņēmumiem, ERAB ir tiesīga jebkurā brīdī pieprasīt kredītlīguma saistību izpildi, un tad uz ERAB vārda pēc tās pašas izvēles var parādīties ķīla par 29 miljoniem latu, kaut vai šīs pašas nelaimīgās trīs Daugavas spēkstacijas. ERAB saskaņā ar līgumu ir tiesīga pati izvēlēties ķīlas objektu. Arī tāds ir šā kredītlīguma nosacījums.

Godājamie kolēģi, es domāju, ka Daugavas spēkstacijas, kuras gadā dod aptuveni 70 miljonu dolāru tīrā ienākuma, mēs nedrīkstam likt uz kaut kāda apšaubāma altāra līdz galam nepārdomātu lēmumu apliecināšanai. “Latvenergo” šo naudu, ko iegūst no Daugavas spēkstacijām, izlieto tarifu izlīdzsvarošanai, un tātad tas ietekmēs reģionālo politiku ne jau Rīgā, bet it īpaši laukos - Latgalē, Kurzemē un Vidzemē. Līdz ar to vispirms ir jāizvērtē šīs Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas tiesības pieprasīt kredītlīguma savdabīgu formulēto saistību izpildi visā tā darbības laikā. Diemžēl Ministru kabineta lēmuma pēdējā punktā praktiski ir norādīts, ka tomēr ir jācenšas ievērot arī šīs kredītlīguma saistības, tomēr vispirms tiek domāts tikai par to, ko jau varētu padarīt. Manuprāt, rīcības secība kārtējo reizi ir ačgārna.

Godājamie kolēģi, pat tad, ja ERAB piekrīt “Latvenergo” privatizācijai, tas Latvijas pusi neatbrīvo no saistībām par ķīlas noformēšanu uz ERAB vārda. Privatizācijas gadījumā tiks veikta statūtu maiņa ar pamatkapitāla pārvērtēšanu, kā tas paredzēts kredītlīgumā, notiks izmaiņas uzņēmuma struktūrā un pārvaldīšanas līgumos. Ar to pilnīgi pietiek, lai iedarbinātu mums nelabvēlīgos kredītlīguma pantus.

Godājamie kolēģi, šo dokumentu, ko es tagad minēšu, ir parakstījušas arī augstas amatpersonas, tas ir ļoti nopietns dokuments, šis Latvijas Republikas un Starptautiskā valūtas fonda ekonomiskās politikas memorands. To parakstījis finansu ministrs Edmunds Krastiņš un Einars Repše no Latvijas Bankas, bet no Starptautiskā valūtas fonda puses Mišels Kamdesī kungs. Un šeit, protams, ir jāizvērtē arīdzan šis memorands un mūsu pārliecība par to, vai viss, kas šajā memorandā ir rakstīts un vēlāk Ministru kabineta lēmumā apliecināts, ir pareizs un pieņemams Latvijas attīstībai. Memoranda 23.pantā ir skaidri fiksēts, ka nepieciešami vairāki grozījumi energolikumdošanā, kas ļautu turpināt “Latvenergo” privatizācijas procesu. Tādējādi būs nepieciešams grozīt energolikumdošanu arī tādēļ, lai varētu veikt hidroelektrostaciju privatizāciju.

Mēs varam daudz un dažādās formās slēpt īlenu maisā, tomēr tas lien ārā, un šeit tas ir jau izlīdis. Memoranda 22.pants paredz lielas “Latvenergo” kapitāldaļas pārdošanu līdz 2000.gada septembra beigām. Kolēģi, tas ir ļoti nopietni, jo šo Latvijas Republikas un Starptautiskā valūtas fonda memorandu Ministru kabinets ar savu lēmumu ir apstiprinājis 1999.gada 9.novembra sēdē, Ministru kabineta sēdē. Šo valdības lēmumu parakstīja Ministru prezidents Andris Šķēle un finansu ministrs Edmunds Krastiņš, un tas ir spēkā no 10.novembra. Neviens, izņemot opozīciju, nav mēģinājis to koriģēt, neviens nav mēģinājis to atcelt.

Kolēģi, es domāju, ka šeit varbūt būtu vietā citēt “Latvenergo” pilnvarnieku Ojāru Kehri, kas atzīst, ka, lai saprastu memoranda tekstu, cilvēkam nevajag būt ar augstskolas diplomu, viņam pietiek ar vidusskolas izglītību. Tātad, neapšaubāmi, gan Ministru prezidents Andris Šķēle, gan finansu ministrs Edmunds Krastiņš lieliski saprata, ko paraksta un kāpēc. Godājamie deputāti, es neticu, ka Ministru prezidents un finansu ministrs paraksta tik svarīgu dokumentu, uzņemoties starptautiskas saistības, to pat neizlasījis. Par tādu bezatbildību, manuprāt, te nevar būt ne runas.

Es gribētu minēt vēl vienu dokumentu, kas, neapšaubāmi, apliecina, ka šī pati virzība uz spēkstaciju, hidroelektrostaciju, privatizāciju Ministru kabinetā tiek turpināta. Nākamais dokuments ir Ministru kabinetā 2000.gadā 15.februārī apstiprinātais sadarbības darba plāns ar Pasaules Banku, sadaļa par enerģētikas regulēšanu un privatizēšanu. Kas šeit ir paredzēts? Citēju: “Privatizēt šo nozari un uz 2001.gada sākumu pabeigt lielākās daļas “Latvenergo” akciju pārdošanu.” Vai kādam ir neizprotams šis teksts? Tālāk: “Un uz 2002.gada sākumu pabeigt atlikušo “Latvenergo” daļu pārdošanu ar vēlamo rezultātu.” Citāta beigas. Kolēģi, es uzsveru tekstu “ar vēlamo rezultātu”, lai gan valdībai nav gandrīz nekādas ievērojamas īpašuma daļas vai kontroles “Latvenergo” iekšienē pār šā uzņēmuma darbību.

Godājamie Saeimas deputāti, arī kolēģi no apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK, šeit, manuprāt, viss ir skaidrs. Runa nav par 10% no “Latvenergo”, par ko varētu šeit no Saeimas tribīnes arī nestrīdēties. Šeit ir runa par Latvijas Republikas enerģētiku, privatizēt to vai ne.

Kolēģi, es atļaušos varbūt citēt iepriekšējā Saeimas ārkārtas sēdē apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcijas vadītāja Andreja Požarnova teikto un atzīt, ka es pilnīgi pievienojos viņa viedoklim. Apvienība “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK, kā saka Požarnova kungs, uzskata, ka ir nepieļaujami valsts monopolus pārveidot par privātiem monopoliem. “Lattelekom” piemērs uzskatāmi pierāda, ka šādas privatizācijas sekas ir monopolistu diktāts un tarifu paaugstināšanās, kas palielina sociālo spriedzi. “Apvienība,” es tālāk citēju Požarnova kungu, “ir pārliecināta, ka tautas nacionālajai bagātībai - Daugavas hidroelektrostacijām, kā arī augstsprieguma elektropārvades līnijām ir jāpaliek valsts īpašumā.” (No zāles deputāts A.Kiršteins: “Arī zemei!”) Pilnīgi pareizi! Arī zemei šajā uzņēmumā…

Kolēģi, atgādinu to, ka pēc “Invest-Rīga” datiem, kas ir aprēķinājusi arī “Latvenergo” kopējo vērtību, par kuru, protams, var diskutēt, ja rēķina pēc dažādām metodikām, tā ir 622,8 miljoni latu. Hidroelektrostaciju vērtība pēc šā paša aprēķina ir 306,5 miljoni latu, pārvades līnijas - aptuveni 103,5 miljoni latu. Tātad iznāk, ka kopējā vērtība, par kuru šeit ir runa, ka nevar privatizēt Daugavas hidroelektrostacijas un augstsprieguma pārvades līnijas, ir 65,8%. Kolēģi, ir pilnīgi skaidrs, ka 2000.gada 15.februārī apstiprinātajā Ministru kabineta darba plānā par sadarbības modeli ar Pasaules Banku šī nostāja pilnīgi tam neatbilst. Tāpēc ir pienācis brīdis, kad šo, manuprāt, nopietno, bet no valstisko interešu viedokļa nepārdomāto lēmumu ir nepieciešams apturēt.

Godājamie kolēģi! Manuprāt, nepelnīti mazu ievērību ir guvis arī Ministru kabineta lēmums par “Latvenergo” privatizācijas nosacījumiem, tieši 2.4.punkts. kas paredz sadales tīklu komerciālās darbības funkcijas nodot privātām uzņēmējsabiedrībām privatizācijai.

Elektroenerģijas pārdošana, iepirkšana un kontrole. Skaidrs, ka mums tas maksās tarifu kāpumu, skaidrs, ka klients maksās dārgāk, neatkarīgi no tā, vai viņš būs uzņēmējs, patērētājs vai sabiedriskā organizācija. Un ko mēs darīsim tad, ja, izmantojot pārvades iespējas, šie sadales tīklu īpašnieki sāks iepirkt arī Krievijā elektroenerģiju un sāks gūt zināmu peļņas daļu? Tādā gadījumā, iespējams, vispār varētu runāt par to, ka ar šo pašu punktu pilnīgi pietiktu un ka varētu arī nebūt citu privatizācijas virzienu. Man liekas, ka visiem Saeimas deputātiem, kuri kaut nedaudz ir interesējušies par “Latvenergo” privatizāciju, šis jautājums ir pietiekami skaidrs.

Kolēģi! Ko mēs darīsim, ja šīs funkcijas sadales tīklos tiks pilnībā privatizētas? Vai tas galarezultātā neradīs milzu līdzekļu pārdali valstī? Uz kurieni šie līdzekļi plūdīs? Tāds necils jautājums - uz kurieni?

Es atgādināšu, ka Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga atzīst, ka privatizācijas gaitā nereti ir notikusi finansu līdzekļu izpumpēšana, kura izskatās kā vampirizācija. Uz kurieni tie plūst - nav skaidrs.

Es atgādināšu, ka vakardien Ministru prezidents skaidri un gaiši pateica, ka tās ir sarežģītas finansu operācijas un ka, lai tās saprastu, nereti arīdzan deputātiem ir ļoti daudz jāmācās. Manuprāt, atliek piekrist Ministru prezidentam. Šinī gadījumā ir jāmācās saprast, uz kurieni kas un kā plūst. Un tikai sakarā ar to, ka “Latvenergo” politiskā vadība un arī Latvijas Privatizācijas aģentūras pārraudzība reizēm ir bijusi inerta, mēs varam redzēt, ka “Latvenergo” nav pildījis pat valdības rīkojumu par to, ka nav jāpiedzen parādi 37,35 miljonu ASV dolāru apmērā - ka tie ir jānoraksta un ka tos nevajag piedzīt no uzņēmumiem un no pašvaldībām. Daudzas pašvaldības tāpēc ir nonākušas bankrota priekšā. To finansiālās iespējas ir samazinātas, un uzņēmumi ir novesti līdz bankrotam. Un tomēr visi šie pasākumi ir notikuši.

Es gribētu šeit uzsvērt presē izteikto Andreja Panteļējeva atzinumu, ka 37 miljonu dolāru lieta ir pilnīgi jauna un ka tā ir smalki jāizpēta. Man tikai atliek Panteļējeva kungam piekrist. Savulaik Parlamentārajai izmeklēšanas komisijai, kā atzīst Panteļejeva kungs, esot pietrūcis neatkarīgā prokurora. Arī tam es varu piekrist. Vladimirs Makarovs atzīst, ka 37 miljonu ASV dolāru lieta būtu ļoti rūpīgi jāizmeklē arī tiesībsargājošajām institūcijām.

Kolēģi! Ja šo situāciju nespēj sakārtot pilnvarnieku politiskā vadība, viņu pārraudzība Latvijas Privatizācijas aģentūrā, un ja mēs nespējam panākt, ka tiesībsargājošās institūcijas ķeras pie šā darba, tad, iespējams, šinī gadījumā ir nepieciešama kārtējā jaunā Parlamentārā izmeklēšanas komisija šajā jautājumā. Un tāda iespēja nav izslēgta, bet par to būtu jāsāk diskutēt, ja šajā virzienā nebūs praktisku izmaiņu.

Es gribētu varbūt vēlreiz atgādināt to, ka arī “Latvenergo” finansu direktors Ivars Liuziniks atzīst, ka valdības rīkojums nav izpildīts.

Ko es varu teikt? Nagļa kungs ir sacījis, ka viņš mutiski ir brīdinājis “Latvenergo” vadību. Var prasīt, kāpēc nav rakstiski. Taču mutiski ir brīdinājis, un to neviens nenoliedz. Šinī gadījumā man gluži tāpat kā Panteļējevam ir zināms apmulsums un arī Valsts prezidentei ir neizpratne, kāpēc finansu direktors, kas atzīst, ka valdības rīkojums nav izpildīts, tika kārtējo reizi virzīts uz “Latvenergo” tik šauro valdi - uz šo trīs cilvēku valdi, lai gan tajā pašā laikā Ģenerālprokuratūra viņam ir izvirzījusi apsūdzību par ļaunprātīgu dienesta stāvokļa izmantošanu, balstoties uz Kriminālkodeksa 162.panta 2.punkta pamata. Tas rada jautājumus, vai ir pieņemti paši pamatotākie un argumentētākie lēmumi.

Godājamie kolēģi! Es gribētu atgādināt, ka diezgan aizdomīgā nāvē ir aizgājuši ļoti daudzi cilvēki, kas bijuši saistīti un zinājuši kaut ko par šo 37,5 miljonu un arī par 3 miljonu lietu. Es tikai atgādināšu, ka tāds bija “Latvenergo” prezidents Gunārs Koemecs, “Latvenergo” jurists Ervīns Degro, arī galvenais grāmatvedis Leons Marcinkus. Ir pietiekami nopietna informācija, kas vēl jāpārbauda tiesībsargājošajām iestādēm, jo arī “Latvenergo” bijušajam prezidentam Gintera kungam tika izteikti nopietni draudi. Varam secināt, ka “Latvenergo” ne sabiedrībai, ne arī amatpersonām nav veselīga tēma, tā sagandē veselību.

Godājamie kolēģi! Ir vēl viena lieta. Valdības pieņemtais lēmums paredz privatizēt arī uzņēmumu “Rīgas siltums”, un tādā gadījumā rodas jauni jautājumi: kas notiks ar Rīgas pilsētas siltuma apgādi? Vai arī tā nonāks privātmonopola rokās? Vai tas šādā gadījumā nediktēs sev vēlamus tarifus un noteikumus? Manuprāt, laikrakstā “Diena” Rīgas Domes pilnvarniece Maija Rubīna no Latvijas Zemnieku savienības un Andris Grīnbergs no apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK atzīst, uzsveru: “Kā pie “Latvenergo” šādas nelielas akciju daļas (0,0052%) “Rīgas siltumā” ir iespējams pārvērst “Rīgas siltumu” par “Latvenergo” koncerna meitas uzņēmumu?” Viņi neizprot, kā to var pārvērst par meitas uzņēmumu, ja “Latvenergo” tur ir tik neliela akciju daļa. Viņi secina, jo atbildi preses slejās nav saņēmuši praktiski jau vairākus mēnešus, ka “Latvenergo” privatizācijas autoriem laikam nav priekšstata par apspriežamā jautājuma būtību, tāpēc ir jādara viss - un tāds ir viņu, domnieku, lēmums -, lai ar nepārdomātiem “Latvenergo” privatizācijas risinājumiem energoapgādē atkal neradītu haosu.

Kolēģi! Austrumeiropas pieredze rāda, ka energokompānijas sadalīšana neatkarīgos uzņēmumos galveno mērķi nesasniedza, neradīja konkurenci. Taču radīja to, par ko mēs esam pārliecināti, ka to nevēlamies. Radīja tarifu kāpumu, kas “sit” pa tautsaimniecību, pa patērētāju, pa uzņēmēju, pa jebkuru. Tā tas notika Polijā, Ungārijā, Čehijā. Un, ja mēs uzmanīgi sekojam “Latvenergo” neto apgrozījumam, ģenerējošajai jaudai, tad redzam, ka, ņemot vērā Eiropas līmeni, ir tikai puse no nepieciešamā. Tāpēc rodas jautājums - vai tiešām ir nepieciešams sadalīt, vispirms - meitas uzņēmumā, bet varbūt vēlāk vēl kaut kur tālāk? Citās valstīs energokompānijas apzināti dažādo savu saimniecisko darbību, piemēram, uzņemas gāzes piegādi patērētājam, ūdens piegādi, siltuma piegādi un, šādi diversificējot savas saimnieciskās darbības funkcijas, panāk tarifu kritumu jeb samazinājumu. No īpašuma attiecību viedokļa mēs varam skatīt arī šo jautājumu. Norvēģija - civilizēta zeme. Dānija - civilizēta zeme. Nīderlande, Francija, Īrija... Manuprāt, tās ir Eiropas Savienības cienīgas valstis. Izņēmums ir Norvēģija, kas ir ārpusē, bet kas arī ir nopietna valsts. Tur enerģētikā saimnieko tikai valsts. Enerģētikā gan privātais, gan valsts kapitāls ir Zviedrijā, Somijā, Austrijā, Spānijā, Itālijā. Privātais - Lielbritānijā, Beļģijā. Lielbritānijā pašreiz, ņemot vērā to, ka ir iestājies globalizācijas laiks, valsts uzpērk energouzņēmuma akcijas.

Kolēģi, es domāju, ka mēs būsim godīgi, ja atzīsim, ka gan privātajam, gan valsts kapitālam ir savas stiprās un vājās puses, gan ēnas puses, gan saules puses. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka kolēģi teiks un rādīs, ka ne viss ir kārtībā “Latvenergo”. Piekrītam. Nav kārtībā. Bet tādēļ jau mums ir pilnvarnieki, valdes locekļi. Tādēļ ir šī politika, un politiskā vadība var risināt arī tautsaimnieciski nozīmīgus jautājumus, arī Ministru kabinetā. Un arī jautājums par to, vai zemniekam šis pieslēgums viņa saimniecībai neiznāk par dārgu, kā arī jautājums par to, cik tas izmaksā uzņēmējam, - tie ir jautājumi, kuri ir jārisina “Latvenergo” iekšpusē, un tāpēc nav jāprivatizē “Latvenergo”. Es atgādināšu, ka šogad “Latvenergo” investē savā ražošanā 61,3 miljonus latu, bet 10 gados ir gatavs miljardu latu investēt, un 60% no tiem ir pašu kapitāls. Secinājums ir viens - nav obligāts nekāds investors. Nav obligāts! Šos kredītus “Latvenergo” saņem bez valsts garantijām. Ja vajag, arī bez ķīlas. Vienkārši balstoties uz apgrozījumu. Mēs redzam arī to, ka tur, kur ir ķīla, šie procenti lēnām aug. Pakāpeniski, ar dažādiem blakus apsvērumiem un noteikumiem.

Godājamie kolēģi! Kas attiecas uz jautājumu par šā lēmuma apturēšanu, Satversme paredz tautai tiesības lemt šo jautājumu ar tautas nobalsošanu. Ir skaidrs, kam reāli pieder valsts vara. Mēs esam tikai pilnvaroti pārstāvji. Ir jau savākti 10 tūkstoši, vairāk nekā 10 tūkstoši Latvijas Republikas pilsoņu parakstu. Tas nozīmē, ka sabiedrībā, tautā ir liels atbalsts tam, ka jautājums par “Latvenergo” privatizāciju un restrukturēšanu ir jālemj pašai tautai, ne Saeimai, ne Ministru kabinetam.

Es atgādināšu Satversmes 2.pantu, it īpaši tiem, kam Latvijas Republikas Satversme ir īpaši dārga, kuri parasti negrib to mainīt. Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai, tātad pilsoņiem.

Godājamie kolēģi! Šādos ļoti nopietnos un svarīgos jautājumos, kas skar enerģētiku, praktiski tautsaimniecības “asinsriti”, neatņemsim, neliegsim tautai lemt par tautas īpašumu! Tas ir nevis Saeimas, nevis Ministru kabineta, bet tautas īpašums. Un, es domāju, tieši tāpēc mums būtu šis lēmums jāaptur līdz tautas gribas izpausmei.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Paldies. Tātad Baldzēna kungs runāja iesniedzēju vārdā kā referents.

Sākam debates. Debatēs vārds pirmajai Jevgenijai Stalidzānei - Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija. (Zālē sākas troksnis. Deputāte J.Stalidzāne no vietas: “Jaunā partija!”) Vai, piedodiet, es ļoti atvainojos, Stalidzānes kundze! Jūs tur tā aiz tām mugurām sēžat... Es vēl neesmu ieslēdzis... Es ieslēgšu, kad jūs sāksiet runāt.

J.Stalidzāne (Jaunās partijas frakcija).

Izsaku milzīgu pateicību 12 tūkstošu Latvijas pilsoņu vārdā, ka viņu ievēlētie deputāti izrāda tik apskaužamu ieinteresētību šajā jautājumā. Ja jau ir tik lielas pretrunas koalīcijas partiju starpā, vai tad tiešām ir tik vienprātīgs atbalsts “Latvenergo” ofšorizācijai, “nojaukšanai” no iekšienes un naiva ticība, ka Daugavas hidroelektrostacijas un pārvades tīkli netiks privatizēti? Izlasiet taču memorandu, kas pastāv starp Pasaules Banku un mūsu valstsvīriem, kuri tik ļoti domājot par valsti un tautu, ka apsolījuši mainīt likumdošanu, lai varētu noprivatizēt hidroelektrostacijas kopā ar visu Daugavas ūdeni. Nu beigsim melot saviem vēlētājiem un spēlēt teātri, atzīsimies, ka šobrīd nav atrasta motivācija un ekonomiskais pamatojums “Latvenergo” privatizācijai un sadalīšanai! Viss šis šķelšanās teātris ir par to, kuram tiks lielāka ietekmes sfēra šajā privatizācijas procesā, jo summa ir pietiekami iespaidīga. Jaunā “Latvenergo” vadība bieži uzsver, ka visu darīs, kā liks īpašnieks. Kas tad ir “Latvenergo” īpašnieks? Tā ir Latvijas tauta. Kāpēc mēs baidāmies no tautas lēmuma šajā jautājumā? Laikam jau kāds saprot, ka tauta var izjaukt šā naudas ģeneratora iedarbināšanu virzienā uz kāda personīgajiem maciņiem. Ir tāds teiciens, ka elektriķis savā darbā kļūdās vienreiz. Zinām, cik svarīgs posms Latvijas tautsaimniecībā ir “Latvenergo”, mums tāpat kā elektriķiem šī kļūda var izrādīties liktenīga. Pieņemot lēmumu par “Latvenergo” pārstrukturēšanu un privatizāciju, mums ir jābūt vairāk nekā simtprocentīgi pārliecinātiem par sava soļa pareizību. Tāpēc būtu godprātīgi izvērtēt līdz šim notikušās privatizācijas likumību, un, protams, jāsagaida tautas nobalsošanas rezultāti. Es vēršos pie deputātu veselā saprāta un lūdzu nobalsot par Ministru kabineta rīkojuma nr.82 darbības apturēšanu. Jābūt aklam, kurlam un dumjam, lai noticētu, ka tādos apstākļos, kādi šodien ir Latvijā, darbs pie infrastruktūras objektu privatizācijas ir Latvijas labā. Kaut kur uzburas vekseļi par 29 miljoniem. Lai cik dīvaini, arī “Latvenergo” pamatkapitāls ir novērtēts tikai par 38 miljoniem latu. Tajā skaitā privatizācijai paredzētās TEC novērtētas par 29 miljoniem latu. Neviens nezina, cik tad Valsts kase saņems par šiem 49% no TEC akcijām un kur šī nauda paliks. Ielūkojieties ietekmīgu auditorfirmu pētījumos, un tad redzēsiet, ka “Latvenergo”... ka šo TEC reālā vērtība ir 102 miljoni latu. Starpība ir 73 miljoni. No parastiem klausītājiem to tur slepenībā... Kāds žurnālists vakar no rīta, runājot radio, atļāvās Jaunajai partijai pārmest milzīgu kreisumu tāpēc, ka partija konsekventi turas pie savas programmas, kurā paredzēts tautsaimniecības infrastruktūras mugurkaulu “Latvenergo” saglabāt kā vertikāli integrētu, vienotu kompāniju. No mūsu partijas nākušais ekonomikas ministrs Šlesers zaudēja savu “krēslu” tieši šā jautājuma dēļ, jo jautājumā par “Latvenergo” privatizāciju viņš nepiekrita izskatīt citus variantus, kā tikai to, ka tā būtu tautas akciju sabiedrība ar ierobežotu akciju daudzumu vienam cilvēkam un ar ierobežotu akciju pārdošanu. Žurnālista kungs, tas nav kreisums, bet gan stingra un konsekventa nostāja attiecībā uz vēlētājiem dotajiem solījumiem! Šī nostāja var tikai uzlabot situāciju valstī, un mūsu partijai par šo nostāju nav jākaunas.

Ļoti pateicos par uzmanību. Ja jau tā laika bija tik maz, tad arī vairāk par šo jautājumu nerunāšu.

Sēdes vadītājs. Paldies. Nākamais uzstāsies Leons Bojārs - Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija.

L.Bojārs (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija).

Cienījamais Prezidij! Cienījamie kolēģi! Labdien visiem radioklausītājiem Latvijā! Šodien risinām ārkārtīgi svarīgu jautājumu, kurš skar jebkuru Latvijas iedzīvotāju, jebkuru uzņēmēju. Mēs pieprasām atstāt Latvijas valsts īpašumā nedalāmu un neprivatizējamu uzņēmumu “Latvenergo”. Šis uzņēmums ir galvenā sastāvdaļa Latvijas Republikas nacionālajā ekonomikā.

Ļoti cienījamie tautieši! Pēdējā gada laikā daudzas bezatbildīgas personas centās rast iespēju, kā pēc iespējas lētāk novērtēt “Latvenergo”. Tas tika darīts, lai tā privatizācijā varētu izmantot privatizācijas sertifikātus, kas no iedzīvotājiem bija nopirkti par ļoti lētu cenu. Tagad jūs dzirdat pa radio, redzat televīzijā un lasāt presē, cik slikts ir “Latvenergo” uzņēmums. Kādus grēkus tikai nepieraksta šim uzņēmumam! Kritizē pat tie, kuri nav bijuši šā uzņēmuma objektos. Salti meli skan arī no valstsvīru mutēm. Tad arī rodas vēl viens jautājums: kāpēc desmit gadu laikā Ministru kabinets šīs negatīvās parādības nav likvidējis? Ko darīja valsts pilnvarnieki, kas strādāja “Latvenergo” un saņēma no šā uzņēmuma ļoti lielas algas, dažādas piemaksas, prēmijas, komandējumus un mašīnas, aizņēma kabinetus un izmantoja datortehniku? Kāpēc viņi nenovērsa nepilnības, kāpēc pacēla tarifus līdz pat 3,9 santīmiem? Visu to pilnvarnieki darīja apzināti, un to zināja arī valstsvīri. “Latvenergo” ir ļoti labi uzkopts un sakārtots uzņēmums, kas bez avārijām apgādā Latvijas iedzīvotājus un uzņēmumus ar elektroenerģiju. Paldies viņu darbiniekiem par šo darbu! Tātad izgāžas kārtējie saltie meli, kas izskan diemžēl no latviešu cilvēku mutēm, kuri ieņem atbildīgus posteņus.

Šķēles kungs vairākas reizes apgalvoja, ka elektroenerģija Latvijā ir ļoti dārga un ka “Latvenergo” no cilvēkiem noplēš liekus maksājumus. Tāpēc arī rodas jautājums: kāpēc Ministru kabinets ar savu lēmumu nesamazina maksu par vienu kilovatstundu uz 3 santīmiem vai uz 2,5, vai uz 2 santīmiem? Kāpēc iekārotā “stikla kalna” vajadzībām grib pacelt maksu par elektroenerģiju, kuru nāksies maksāt jebkuram Latvijas iedzīvotājam un uzņēmumam? Un, ja tiks īstenots šis iecerētais celtniecības naudas ieguves avots, tad mēs tiešām nonāksim pie tā, ka 12 gadu laikā maksāsim vismaz 5,8 santīmus vai pat 6,3 santīmus par kilovatstundu.

Latvijai nav valsts ekonomikas attīstības plāna. Nav arī rūpniecības, zemkopības un citu nozaru attīstības kārtības, kāda plāna uzmetumu vai ieskicējumu. To ļoti labi pierādīja Eiropas Savienības SAPARD strukturālā Lauku fonda līdzekļu piešķiršana Latvijai. Līdzekļus reklamējām, tos gaidījām un sadalījām, bet Eiropas Savienība naudu nedod. Kāpēc tad nedod? Tāpēc, ka mums nav izstrādāts Latvijas Republikas tautsaimniecības attīstības plāns. Iesniegtajos dokumentos ES darbinieki atrod nepilnības. Kā tad varēja sākt privatizāciju, domāt kaut ko par “Latvenergo” privatizāciju, ja nav aprēķināts, kādas būs sekas, kad tiks privatizēts vai nu viss, vai sadalīts pa daļām šis uzņēmums? Tātad mēs strādājam kā vienas dienas saimnieki.

Ļoti cienījamie Latvijas iedzīvotāji! Nevar pieļaut, ka atņem mūsu valstij un tautai piederošo stratēģisko uzņēmumu “Latvenergo”. To nevar arī sadalīt. Tas Latvijas Republikas uzņēmumus un iedzīvotājus apgādā ar lētu elektroenerģiju un katru gadu budžetā ienes savus 40-60 miljonus latu. Ko labāku Latvijas Republikas sagrautajai ekonomikai dod kāds cits uzņēmums? Ja ļausim privatizēt, tad būs sekas: budžetā nebūs iemaksu, cena par vienu kilovatu pieaugs līdz 15-16 santīmiem, un visa peļņa tiks novirzīta īpašai cilvēku ciltij, tiks ieviesta abonentmaksa…

Sēdes vadītājs. Bojāra kungs, laiks!

L.Bojārs. Tāpēc es aicinu, kolēģi, atbalstīt mūsu priekšlikumu. Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies. Nākamā debatēs Ingrīda Ūdre - Jaunās partijas frakcija.

I.Ūdre (Jaunās partijas frakcija).

Cienījamais Prezidij, cienījamie kolēģi, radioklausītāji! Jā, šodien darba kārtībā ir visai Latvijas tautsaimniecībai svarīgā uzņēmuma “Latvenergo” pārveidošana un attīstība. No “Latvenergo” uzņēmuma darbības šodien, rīt un arī tālākajā nākotnē esam atkarīgi mēs visi, taču primārais jautājums mums tomēr ir “Latvenergo” darbības galvenais stratēģiskais mērķis. Un kāds tad tas ir? Tas paredz nodrošināt valsts tautsaimniecību un iedzīvotājus ar drošu un kvalitatīvu elektroenerģiju, ar ekonomiski pamatotiem un iespējami minimāliem tarifiem. Pašreiz tarifu politika ir viens no galvenajiem jautājumiem. No kā tad veidojas šie tarifi? Protams, no izdevumu kopsummas ražošanā, pārvadē un sadalē, no importētās elektroenerģijas izmaksām, no valstij maksājamajiem nodokļiem un no uzņēmumu peļņas daļas.

Pētot elektroenerģijas nozari, ir grūti vai pat neiespējami atrast kādu šīs nozares objekta aizvietotāju, kas strādātu efektīvāk, nekā šobrīd strādā “Latvenergo”. Daži speciālisti ir mēģinājuši šo sistēmu salīdzināt ar Eiropas valstu energosistēmām, par salīdzināšanas rādītāju izvēloties elektroenerģijas tarifus. Somijas pētījumi par elektroenerģijas cenām Eiropā 1999.gadā liecina, ka Latvijas iedzīvotāji maksā par elektroenerģiju vismazāk - tikai 3,3 santīmus. Somijā šis rādītājs 3,9, Dānijā - 4,6, Vācijā - pat 7,4 santīmi. Jāatzīmē, ka, raugoties no ekonomikas viedokļa, šis salīdzinājums ir stipri vienpusējs, jo, salīdzinot kādu vienu sistēmas rādītāju ar to pašu rādītāju citā sistēmā, ir jāsalīdzina arī visi citi šīs sistēmas faktori, kuri ietekmē šo salīdzināmo rādītāju. Tā, piemēram, elektroenerģijas tarifa galvenie ietekmējošie faktori ir elektroenerģijas importa cena, pašu ražoanas potenciāls un valstij maksājamie nodokļi. Līdz šim par pirmo un otro aspektu ir runāts diezgan daudz, turpretī par valstij maksājamajiem nodokļiem un to īpatsvaru ir ļoti maz pētījumu salīdzinājumā ar citām Eiropas elektroenerģijas sistēmām. Latvijā 25,7 % no elektroenerģijas tarifa tiek samaksāts uzņēmuma nodokļos. Tas nozīmē, ka katrs patērētājs 25,7 % no kopējā elektroenerģijas rēķina maksā valsts budžetā.

Piedāvājot “Latvenergo” pārstrukturēšanas, tas ir, sadalīšanas, modeli, kā galvenie pozitīvie argumenti tiek minēti tādi: radīsies konkurence, notiks tirgus liberalizācija, cenas samazināšanās konkurences iespaidā, būs tarifu “caurspīdīgums” un koncerna struktūras, kas jau darbojas pasaules praksē, labā pieredze.

Taču, sadalot “Latvenergo” jebkurā - arī koncerna veidā, pastāv vairāki negatīvi aspekti. Pirmkārt, jau tāds, ka nav lietderīgi veidot divas vai vairākas struktūras tikai tādēļ vien, lai formāli pastāvētu konkurence, jo pamatmērķis ir samazināt izmaksas, bet tas netiek sasniegts, jo mēs nevaram salīdzināt TEC-1 ar TEC-2, tāpat kā nevar konkurēt teci un hesi.

Otrkārt, neviens no elektroenerģijas piegādātājiem šobrīd nevar konkurēt ar “Latvenergo” ražotās elektroenerģijas cenām. Pat importētā elektroenerģija bieži vien ir dārgāka.

Treškārt, uzņēmuma sadalīšana veicinās funkciju dublēšanos un palielinās izdevumus.

Un, ceturtkārt, pastāv lielas izmantojamo resursu izmaksu atšķirības starp teciem un hesiem, jo TEC ražošanā izmanto importēto kurināmo.

Tomēr pašreiz es gribētu teikt, ka “Latvenergo” struktūra strādā efektīvi, jo tā realizē efektīvu investīciju politiku, kuras rezultātā “Latvenergo” pārveidosies par modernu elektrokompāniju. “Latvenergo” veiksmīgi veic iekšējo pārstrukturēšanos, tiek nodalītas pamatražošanai neraksturīgās funkcijas, tiek nodalīta grāmatvedības uzskaite, kas atbilst Eiropas Savienības direktīvām, kā arī “Latvenergo” ir sācis veidot pārvades sistēmu operatorus.

Tiem, kuri atbalsta “Latvenergo” sadalīšanu vai koncerna izveidošanu, es gribētu uzdot dažus jautājumus un gribētu dzirdēt arī šīs atbildes. Katras sistēmas pārbūve maksā naudu, “Latvenergo” gadījumā tā būs apmēram 12 miljoni. Kurš tad būs maksātājs? Energosistēmas pārveidošana koncernā vai citā struktūrā rada vēl papildizdevumus, kā rezultātā paaugstināsies tarifi. Kas uzņemsies par to atbildību? “Latvenergo” būs pirmais koncerns pēc Koncernu likuma stāšanās spēkā Latvijā, bet vai “Latvenergo” būtu tā īstā sistēma, kurai jāizmēģina Koncernu likuma dzīvotspēja, ja daudzi citi likumi ir pierādījuši pretējo?

Gribu ieteikt visiem ņemt vērā profesionāļu un ekspertu ieteikumus. Tādēļ vajadzētu apturēt un pārskatīt “Latvenergo” koncerna izveides un privatizācijas procesu, kamēr nav atrisināti visi neskaidrie jautājumi, sākot jau ar zemes īpašuma lietām, Baltijas tirgus izveidi un “Latvenergo” pozīcijām tirgū pēc pieciem vai desmit gadiem.

Savu runu es gribu nobeigt ar citātu no Kārļa Leiškalna kunga raksta “Dienas Biznesā” 1999.gada 15.decembrī “Kas privatizēs “Latvenergo”?” Pie tam gribu vēl atzīmēt, ka šis citāts pilnībā atbilst Jaunās partijas programmai “Latvenergo” privatizācijas jautājumā: “Valdībai ir jāizstrādā tāds privatizācijas modelis, lai par šā uzņēmuma īpašniekiem varētu kļūt visi ieinteresētie Latvijas iedzīvotāji. “Latvenergo” privatizācijā drīkstētu piedalīties tikai fiziskās personas, turklāt ar ierobežotu sertifikātu skaitu.” Tāpēc, ņemot vērā visu iepriekš minēto, aicinu balsot par piedāvāto lēmuma projektu un zinu, ka vismaz viens “Latvijas ceļa” deputāts arī atbalstīs šo lēmuma projektu. Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies. Nākamais runās Valdis Lauskis - Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija. Lūdzu ievērot laiku, Lauska kungs!

V.Lauskis (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija).

Godātais priekšsēdētāj! Godātie deputāti! Es gribētu pateikt, ka mēs runājam par divām lietām. Pirmām kārtām mēs pagājušajā reizē izdiskutējām jautājumu par to, vai “Latvenergo” vajag privatizēt vai ne. Opozīcija zaudēja.

Un otrs. Ja privatizācija ir sākta, tad mēs ierosinām šo privatizāciju līdz nobalsošanas rezultātu pasludināšanai apturēt. Un par šo jautājumu tātad šodien ir ļoti konkrēta saruna. Atgriežoties vēl pie jautājuma būtības par to, privatizēt vai neprivatizēt, gribu minēt divus argumentus, kas netika minēti iepriekšējā reizē, bet kas pēc tam parādījās jau pēc mūsu pēdējās sēdes.

Pirmais jautājums. Runājot par to, vai labāks ir valsts īpašums vai uzņēmējstruktūra, es gribētu, lai jūs vienkārši atcerētos pēdējo strīdu, kurš bija starp Ventspils grupējuma vadību un mūsu Finansu ministriju par kredītu piešķiršanu. Un jūs jau redzējāt, ka viss ir ļoti vienkārši: ja būtu bijis valsts garants, tad tādā gadījumā valsts vienkārši būtu ieekonomējusi 3 miljonus dolāru. Tā ir nopietna naudas summa, kuru vienmēr ir iespējams paturēt. Un līdzīgi. Ja “Latvenergo” būtu valsts īpašums, tad līdz ar to tas vienmēr varētu rēķināties ar valsts atbalstu un vienmēr saglabāt noteiktus naudas līdzekļus. Taču uzreiz pēc tam parādījās Ministru prezidenta Andra Šķēles viedoklis. Viņš, redzot, ka “Latvenergo” ir peļņu nesošs, izteica viedokli, ka principā “Latvenergo” peļņa nav obligāta. Tādā gadījumā faktiski pēc loģiskās ķēdītes iznāk, ka “Latvenergo” nav jāprivatizē, jo neviens uzņēmējs neguldīs naudu uzņēmumā, ja nevarēs saņemt peļņu un dividendes. Tātad tas ir tikai valsts uzņēmums.

Un pēdējais. Runājot par to, ka iesāktā privatizācija šodien ir jāaptur, es domāju, ka jebkurā civilizētā valstī, ja runa ir par kādu strīdīgu objektu, kur ir jālieto ļoti konkrēti ekonomiskie un finansiālie argumenti tad, ja sāk izmantot metodes, kuras vairāk raksturīgas kriminālajai pasaulei, atbildīgā persona par attiecīgo objektu pieņem lēmumu un pārstāj izskatīt šo jautājumu. Līdzīgi tas ir arī mums. Mums pēdējā laikā, pēdējās dienās un arī šodien presē ir parādījusies informācija, ka, lai paātrinātu šo iesākto privatizāciju, atbildīgas valsts amatpersonas uz Gintera kungu ir izdarījušas spiedienu, ka viņam ir jāaiziet un jādod iespēja citiem paātrināti risināt šos privatizācijas jautājumus. Taču, kamēr ir ļoti konkrētas personas, kuras ir īpaši ieinteresētas šo jautājumu risināt, valstij šis process būtu jāaptur.

Līdz ar to es domāju, ka šoreiz ļoti pamatots ir opozīcijas piedāvājums izvēlēties vienu no formām, kā pagaidām apturēt šā jautājuma skatīšanu līdz tam laikam, kamēr tauta ierosinātajā referendumā būs izteikusi savu viedokli par to, kādam galu galā ir jābūt šim “Latvenergo” uzņēmumam - vai tam ir jābūt privātam vai tam ir jābūt valsts, vai tam ir jābūt ar privāta kapitāla daļu. Šodien šo jautājumu tātad nevajadzētu skatīt, bet lietderīgi būtu sagaidīt šos rezultātus. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Paldies. Nākamais runās Arnis Kalniņš - Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija.

A.Kalniņš (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija).

Godājamais priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi! Es negribētu neko pielikt klāt tam, kas tika runāts iepriekšējā sēdē un kas ir fiksēts stenogrammā. Mana pārliecība ir tāda: kā toreiz bija tā, tad tā lai paliek arī šodien un lai nekas nemainās. Es tikai pateikšu īsu komentāru par šo Ministru kabineta rīkojumu, teiksim, par iespējamajām praktiskajām sekām - tātad par pamatjautājumu. Ja jūs esat iepazinušies ar šo rīkojumu, tad redzat, ka to ir paredzēts sadalīt, radot koncernu ar meitas uzņēmumiem, tātad saskaldīt un pakāpeniski sadrumstalot. Ziniet, tas ir tāpat kā mežā, kad mēs vienu labi noaugušu egli gāžam zemē un tad ar “Huskvarnu” sagarinām. Tad tur iznāk sijas un dēļi, uz beigām vēl arī papīrmalka un kaut kas arī krāsnij malkai paliek un tā tālāk. Tātad vertikāli integrētie uzņēmumi tiek nogāzti horizontāli un tad pamazām sadrupināti. Un, ziniet, ne tikai es, bet arī citi ekonomisti, teiksim, Arturs Andersens, ko mēs pagājušajā reizē minējām kā ārzemju konsultantu, nevar atrast tās “rozīnītes”, kuras izbirtu, pieņemot sadalīto variantu. Nu nav! Nav šīs kārtis izspēlētas uz galda, lai speciālisti un citi cilvēki varētu pārliecināties, ka šī kompānija ir jāsadala.

Mēs šogad “Latvenergo” minējām 2000 megavatu ģenerējošo jaudu, bet kā minimāli optimālo - 4000 megavatu ģenerējošo jaudu un tā tālāk. Kāpēc tāds stāvoklis ir izveidojies? Es domāju, ka pamatā tam tomēr ir tīri politiski lēmumi, mēs sakām, ka gribam būt it kā moderni.

Un es šajā ziņā varu minēt mūsu Ministru prezidenta 26.februāra “Dienā” publicēto teicienu pēc šā rīkojuma pieņemšanas. Tur Šķēles kungs norāda, ka stratēģisko uzņēmumu privatizēšana ir politisks lēmums, ka tā ir politiska konsekvence, kas izriet no labējās partijas politiskās programmas. Un šeit tad arī ir tās krustceles, ka mēs saimnieciskus jautājumus gribam risināt politiski, nevis balstoties uz ekonomisko apsvērumu pamata.

Tāpat es varētu pieminēt to, ko pagājušajā reizē sacīja nu jau bijušais ekonomikas ministrs Makarovs. Viņš teica, ka, lūk, mēs tagad negribam privatizēt, bet kaut kad pie varas nāks sociāldemokrāti, un tad gan viņi ņems un privatizēs. Tā ir cita vērtību izpratne nekā tā, kas ir sociāldemokrātiem.

Es gribētu minēt vēl vienu faktu no Amerikas Savienoto Valstu pieredzes. Tur ir atzīts, ka Amerikas Savienotajās Valstīs notikusī vertikālā integrācija jebkurā štatā palielina energosistēmas vērtību par pieciem līdz divdesmit pieciem procentiem. No 5 līdz 25%! Tātad iecerētā “Latvenergo” horizontālā koncentrēšana Latviju var novest pie šīs vērtības samazināšanās par šiem minētajiem procentiem, kādi tie figurē pētījumos Amerikas Savienotajās Valstīs par saimniecisko praksi.

Vēl var pieminēt to, ka mēs te nosaucām jauno “Latvenergo” vērtību, bet tā ir diskontēta ar mūsu tarifiem, nevis ar Eiropas Savienības valstu tarifiem, kuri ir augstāki. Tā ka šī vērtība ir vēl augstāka.

Un vēl pēdējais piemērs. Es gribētu pieminēt, ka “Moldovenergo” horizontālā privatizācija ir novedusi pie tarifa 13,7 santīmi par kilovatstundu, jo, izrādās, šajā zemē - un arī citos variantos tas var tā būt - privatizētāji investē nevis no savas kabatas, bet no tarifu paaugstināšanas līdzekļiem.

Šodien, nākot šeit uz Saeimas namu, es dzirdēju pa radio, ka valdību veidojošās koalīcijas partijas vienbalsīgi ir nolēmušas neiesaldēt šo rīkojumu. Es domāju, ka, tā balsojot, mēs balsosim par ekonomiski nepamatotu risinājumu - par zaudējumiem Latvijas tautsaimniecībai un Latvijas iedzīvotājiem. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Paldies, Kalniņa kungs! Nākamā runās Jevgenija Stalidzāne - Jaunās partijas frakcija. Otro reizi.

J.Stalidzāne (Jaunās partijas frakcija).

Uzņēmums “Latvenergo”, darbojoties kā integrēta kompānija, ir spējis pēdējo četru gadu laikā ieguldīt savā attīstībā 109 miljonus latu un nodokļos nomaksāt 180 miljonus latu. Gada apgrozījums ir 167 miljoni latu. Vai Latvijā ir daudz tādu privāto firmu, kuras tik lielu procentu no sava gada apgrozījuma atstātu tepat Latvijā savai un tajā pašā laikā arī mūsu valsts tautsaimniecības attīstībai? Diemžēl privātais kapitāls ļoti bieži grozās pa ofšoriem. Tieši tāpēc parakstu vākšanas kampaņas laikā Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība izjuta ļoti lielu tautas atbalstu un iedzīvotāji parādīja neredzētu aktivitāti. Arī pēc šā pasākuma pienāk neskaitāmi telefona zvani, cilvēki prasa apturēt energokompānijas privatizāciju. Sabiedrība attīstās atbilstoši saviem attīstības likumiem, kurus mēs nevaram ietekmēt. Mēs tos varam izzināt un adekvāti rīkoties. Tauta nav muļķe, tā dāvā mums uzticību un gatava pārciest pārejas perioda grūtības, taču tās pacietības mērs nav mūžīgs. Tauta drīkst pieprasīt un pieprasīs atskaiti par padarītajiem darbiem un, protams, arī par nedarbiem. Es gribu atgādināt, ka nespēja prognozēt savas darbības sekas rada eiforiju, īslaicīgus personiskus panākumus un arī ienākumus, bet, ja tie ir iegūti pretlikumīgā un prettautiskā ceļā, sekas var būt ļoti nepatīkamas.

Aicinu balsot par piedāvāto lēmuma projektu.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Nākamais runās Imants Burvis - Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija.

I.Burvis (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija).

Cienījamie kolēģi! Cienījamais Prezidij! Es gribētu jūs aicināt paskatīties no drusku cita aspekta uz šo problēmu. Vai šinī valstī, ko mēs visi ar cieņu saucam par Latviju, ir kaut kāda politiska partiju atbildība? Vai ir vienu un to pašu politiķu konsekvence viņu politiskajā rīcībā? Vai viņu veidotajām valdībām ir kaut kāda politiska pēctecība? Manā skatījumā, nav. Un kāpēc? Atgādināšu, ka partija “Latvijas ceļš”, apvienība “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK un tas mistrojums, kurš sastāv no vairākas partijas nomainījušiem politiķiem un kurš šodien saucas par Tautas partiju, 6.Saeimas laikā pieņēma lēmumu - nesasteigt un nekustināt “Latvenergo” privatizācijas procesu, kamēr nebūs atbildes par tiem mistiskajiem trim miljoniem, tātad tik ilgi, kamēr nebūs beigusi strādāt parlamentārā izmeklēšanas komisija. Tāds bija Saeimas lēmums. Šobrīd tie paši politiķi, sēžot gandrīz vai tajos pašos krēslos, nejūtas atbildīgi par savu lēmumu izpildi. Dabīgi, ka tā tas ir ne tikai šoreiz, tas tā ir vienmēr. Un tāpēc ir jautājums: kāpēc tieši šodien, kad 12 000 Latvijas pilsoņu ir Latvijas sabiedrībā ierosinājuši diskusiju par “Latvenergo” likteni, Šķēles vadītā valdība steidzas ar “Latvenergo” privatizāciju? Kāpēc gribas kārtējo reizi uzspļaut tautas viedoklim un kārtējo reizi to apzagt? Nevienam jau nav noslēpums, ka Latvijā privatizācija un zagšana ir sinonīmi. Vai viens no iemesliem nav mēģinājums pārvērst enerģētikas tirgu par sava personīgā, privātā biznesa monopolu? Šobrīd tas ir valsts monopols. Principā tas varētu būt viens no iemesliem, kāpēc savu amatu zaudēja ekonomikas ministrs Vladimirs Makarovs. Jo šobrīd Šķēles kungs, vienlaicīgi arī kā ekonomikas ministrs, ir bez konkurences, bez “Latvenergo” kā uzņēmuma noteiktajiem limitiem, jau sācis savu pārdoto, manā skatījumā, pārdoto, firmu lobēšanu arī enerģētikas “lauciņā”. Principā diskusija sabiedrībā parādīja, ka mēs šodien nekādi nevaram saņemt atbildi uz jautājumu, kur Šķēles kungs ņēma naudu - no puķēm vai no medus -, lai nopirktu šos Latvijas valsts uzņēmumus un izveidotu “Ave Lat”. Kur viņš ņēma naudu tad, kad pārdeva, tas ir skaidrs, bet kur ņēma, lai tos nopirktu? Es pilnīgi piekrītu Šķēles kungam, ka “Latvijas balzams”, “Rīgas vīni”, “Balticovo”, “Kaija”, “Laima”, “Uzvara” un citi uzņēmumi savā kopējā vērtībā maksās daudz vairāk nekā 29 miljonus USD. Tā patiešām ir tikai tāda sīka naudiņa, lai cik tas riebīgi neskan. Tas gan vairāk raksturo tādu pašvaku uzņēmēju, neko vairāk, jo uzņēmums pārdots. “Ave Lat” tādā gadījumā ir pārdots krietni lētāk, nekā tas maksā. Varbūt tikai tā nezināmā naudas daļa ir aizgājusi, lai segtu kredītus, par kuriem tāda liela informācija bija pirms pārdošanas. Un tomēr nav līdz galam skaidrs, kāpēc mēs gribam steigties privatizēt “Latvenergo”, kārtējo reizi palīdzēt kādam iekasēt papildu naudiņu par tautai nozagto “Latvenergo”. Atbilde diemžēl var būt tikai viena. Ne no finansu viedokļa, bet no uzņēmēja... Tiekšanās pēc valsts amatiem: zogu, kamēr varu! Citas atbildes diemžēl nav.

Sēdes vadītājs. Nākamais uzstāsies Leons Bojārs - Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija. Otro reizi.

L.Bojārs (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija).

Cienījamie kolēģi! Kādreiz vēsture novērtēs, kas ir bijusi privatizācija un ko tā ir devusi Latvijai. Neviena pasaules valsts neveic tādu nodevību un nejēdzību pret savu tautu un valsti. To atļaujas darīt tikai Latvijā. Izpārdevām “Latvijas gāzi”. Latvijas iedzīvotājiem 1997.gadā uzlika papildu abonentmaksu - katru mēnesi 1,13 latus par gāzes plīti un 3 latus par to, ja ir kāds sildāmais agregāts. Sadārdzinājās sašķidrinātā gāze. Ko tad izdarīja tie privatizatori desmit gadu laikā “Latvijas gāzes” sistēmā? Neko! Viss tas bija izdarīts par cilvēku naudu PSRS laikā.

Kā nākamo faktu var pieminēt to, ka uz “muižnieku ligzdu” pie Baltezera tika aizvilkts gāzes vads.

“Lattelekom” 51% pieder Latvijas Republikai. Budžetā kopš 1994.gada nekas neienāk. Toties ikkatru mēnesi četru mēnešu vai pusgada laikā paceļas tarifi un paceļas abonentmaksa. Trīs reizes nomaina telefonu automātus, un arī tās iekārtas, kas ir stacionāras, nav tās svaigākās. Paskatīsimies, kādus tarifus tagad piedāvā “Lattelekom”! Krāslava un, teiksim, Brasla, kas ir 29 kilometru attālumā, - sarunas 1 minūte maksā 53 santīmus, toties minūte sarunas starp Krāslavu un Melburnu, kas ir 18 000 kilometru attālumā, maksā 41 santīmu. Tāda ir šī darbība. Es jau nemaz nerunāšu par tām algām, ko saņem šie “speci”.

Tālāk. Jūs visi zināt, kas Daugavpilī notiek ar privatizēto Ķīmiskās šķiedras rūpnīcu, kas notiek ar Kuldīgas kokapstrādes kombinātu, kas notika ar Vagonu rūpnīcu...

Sēdes vadītājs. Bojāra kungs, paldies. Laiks beigt uzstāšanos.

L.Bojārs. Un kur ir solītā kabeļu rūpnīca, kuru vajadzēja uzcelt Latvijā? Un kur ir tā taksofonu rūpnīca, kuru arī vajadzēja uzcelt Latvijā? Tā mēs diemžēl privatizējam.

Sēdes vadītājs. Nākamais runās Pēteris Salkazanovs - Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija.

P.Salkazanovs (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija).

Cienījamais Prezidij! Cienījamie deputāti! Šodien opozīcijas partiju vēlme ir katrā ziņā apturēt procesa virzību, līdz tauta izsaka savu viedokli. Tādas ir tautas tiesības - to darīt. Vienalga, kāds būs obligātais balsojums koalīcijā esošajām partijām, tauta savu viedokli paudīs, bet tad tas maksās daudz dārgāk. Šodien to ir iespējams atrisināt daudz lētāk, jo restrukturēšana maksās 13 miljonus latu, referendums - 800 tūkstošus latu... Padomājiet par šīm summām no valstiskā viedokļa, jo jūs tauta ir pilnvarojusi to darīt.

Attiecībā uz tiem procesiem, kas tagad notiek, darba grupa ir sākusi darbu. Darba grupa ir 20.martā izskatījusi priekšlikumus. Priekšlikumus ir iesnieguši darba grupas locekļi. Pirmām kārtām - par termoelektrocentrāļu privatizāciju. To bilances vērtība ir 29 miljoni latu, bet gadā saražotais produkcijas apjoms ir 55 miljoni latu. Starpība ir ļoti liela. Un novērtējums, jāsaka, ir ļoti pieticīgs. Bet kas tad ir paredzēts? Paredzēts tātad ir pārstrukturēt un privatizēt. Varbūt par pamatu šim obligātajam balsojumam, kas tūlīt būs, varētu būt tas, ka valdes locekļiem (tuvākajā laikā, pēc visa spriežot, tie būs trīs cilvēki, un varētu pat būt, ka šie trīs valdes locekļi ir no trīs valdoajām partijām, jo tā ir sagadījies, ka tās ir trīs), pamatojoties uz likuma “Par akciju sabiedrībām” 74.pantu, būs jāiegādājas šā uzņēmuma akcijas.

Tālāk. Ir paredzēts, ka akciju sabiedrība papildus izlaiž 8% akciju, kuras tiek nodrošinātas stratēģiskajam investoram, un vēl 8% akciju, kas it kā tiek nodrošinātas “Latvenergo”. Tādējādi 100% akciju vietā parādās 116% akciju, un “Latvenergo” paliek 44% akciju, nevis 51%, kā bija sākumā paredzēts Ministru kabineta rīkojumā.

Kas tad privatizēs 26% akciju no Rīgas termoelektrocentrāles? Priekšlikums skan tā: tā ir kompānija ar pozitīvu pieredzi koģenerācijas un kombinētā cikla staciju pārvaldīšanā un sadarbībā ar municipālajām centralizētajām siltuma apgādes kompānijām. Rodas pārdomas - vai tas nav “Window”, kura dēļ opozīcija jau ir vienreiz vērsusies Satversmes tiesā? Katrā ziņā tomēr aicinu deputātus padomāt par šo procesu no tā viedokļa: kam tas ir izdevīgi?

Tālāk. Bieži ir pieminēti Tautas partijas argumenti attiecībā pret zemniekiem. Jāteic, ka 1996.gadā ir pieņemti Ministru kabineta noteikumi par elektroenerģijas piegādi un lietošanas noteikumi, un šie noteikumi paredz pieslēgšanos un citas lietas. Valdošā koalīcija šodien šo uzņēmumu pārvalda, un Ministru kabinetam nav pilnīgi nekādu problēmu izmainīt noteikumus, lai atrisinātu tās negācijas, par kurām bieži vien runā ne tikai zemnieks Bērziņš, bet arī citi Latvijas zemnieki.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Nākamais runās Gundars Bērziņš - Tautas partijas frakcija.

G.Bērziņš (Tautas partijas frakcija).

Prezidij! Godātie kolēģi! Es neapgāzīšu daudzus melus, netīrību, kas šeit no tribīnes skanēja. Neuzskatu par sevis cienīgu nolaisties līdz tādam līmenim, ka šī diskusija tiek izmantota šādām lietām.

Par dažiem mītiem. Te izskanēja, ka lēmums esot sasteigts. Lēmums ir gatavots sešus gadus, un tas rāda arī politisko neizlēmību, kas ir raksturīga citiem sektoriem. Visi lēmumi atstāj kaut kādu ietekmi uz katru cilvēku. Es gribētu pastāstīt, cik šī efektīvā struktūra, ko šobrīd aizstāv sociāldemokrāti, ir pēdējos trijos gados izmaksājusi katram iedzīvotājam mūsu valstī.

1997.gadā vidējā elektroenerģijas cena (vidējā bez pievienotās vērtības nodokļa) Latvijā bija 2,7 santīmi, Lietuvā - 2,2, Igaunijā - 1,8 santīmi.

1998. un 1999.gadā Latvijā tā bija 3 santīmi (bez pievienotās vērtības nodokļa), Lietuvā - 2,2, Igaunijā 1998.gadā - 2,1, 1999.gadā - 2,4. Un veiksim ļoti vienkāršu matemātisku darbību! Izrēķināsim cenu starpību, kas ir patērētājiem, un sareizināsim ar Latvijas elektroenerģijas patēriņu. Es varu pateikt, ka Latvijas patērētāji un ražotāji 1997.gadā attiecībā pret Lietuvas patērētājiem pārmaksāja 34 miljonus latu, 1998.gadā - 50 miljonus latu, 1999.gadā - 47 miljonus latu. Attiecībā pret Igaunijas patērētājiem 1997.gadā - 61 miljonu latu, 1998.gadā - 56 miljonus, 1999.gadā - 35 miljonus. Tātad kopumā trijos gados ir attiecībā pret Lietuvu pārmaksāti 132 miljoni latu, attiecībā pret Igauniju - 152 miljoni. Trijos gados katrs Latvijas iedzīvotājs - gan pilngadīgs, gan nepilngadīgs, gan pilsonis, gan nepilsonis, gan bērns, gan pieaugušais - ir pārmaksājis 65 latus. Ikviens ir pārmaksājis 65 latus tajā efektīvajā struktūrā, kura ir šobrīd. Kāda ir reālā situācija? Pašreizējā vadība - un arī jau iepriekšējā - pieprasīja energotarifu paaugstināšanu par 10% no 1.janvāra, un, ja nesāksies restrukturēšana un netiks samazināti neefektīvie izdevumi, no 1.jūlija tarifi pieaugs par 10%. Tas ir tas, par ko maksā patērētāji. Katru gadu, kā jūs redzat, cenas starpība ir līdzvērtīga pusei no nacionālās bibliotēkas celtniecības izdevumiem. Ja runā salīdzinājumos, tad šo restrukturēšanas variantu un konkurences ieviešanu elektroģenerējošajā sektorā var raksturot tā. Visi zina, ka tādas lietas kā ceļš ir valsts īpašums, un tāds tas arī turpmāk būs. Likums nosaka, ka šīs augstsprieguma līnijas, šī pārvade un sadale būs valsts īpašums. Bet vai pa šo ceļu ir jābrauc tikai ceļu dienesta mašīnām? Patērētājs stāv ceļa malā, un ir tikai viena veida mašīnas par vienu cenu vienā laikā... Vai varbūt šeit var braukt dažādas mašīnas? Un tad patērētājam rodas izvēle un zemākas cenas.

Es gribētu runāt par vēl vienu faktoru. Par nacionālo drošību. Nacionālās drošības faktors nozīmē, ka šis sektors tiešām ir ļoti svarīgs šinī jomā. Modelis, ko piedāvā sociāldemokrāti, ir raksturīgs mūsu kaimiņvalstij Baltkrievijai. Restrukturēšanas variants, ko piedāvā šobrīd valdība, ir veikts jau Lietuvā un Igaunijā.

Un vēl par drošību. Uzskatu, ka neslēpjoties ir jāpasaka tā lieta, ka Latvijā nav Amerikas Savienoto Valstu nopietnu investīciju. Tādas ir enerģētikas sektorā Lietuvā un Igaunijā. Uzskatu, ka no šā viedokļa būtu ļoti svarīgi, lai elektroģenerējošo jaudu sektorā būtu nopietna Amerikas Savienoto Valstu kapitāla līdzdalība, kas mūsu drošībai dotu jaunu pakāpi, padarītu mūs drošākus par valsts suverenitāti un nākotni. Un aicinu opozīciju, cīnoties pret valdību, necīnīties pret sabiedrības lielākās daļas interesēm un jūsu katra paša kā patērētāja interesēm.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Imants Burvis - Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija. Otro reizi.

I.Burvis (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija).

Cienījamie kolēģi! Cienījamais Prezidij! Protams, daļēji atbalstu Gundara Bērziņa teikto. Protams, seši gadi ir ilgs, smags periods, un tieši privatizācijas process šajos gados ir pierādījis, ka mīts par privatizāciju, par totālu valsts privatizāciju ir izdevīgs tikai tiem, kuri par sīknaudu iegādājas sev šo valsts mantu, kura tiek privatizēta, un arī tiem, kuri kā ērces piesūkušies sēž uz privatizācijas procesa, nosūcot priekš sevis šo naudiņu, kā Gundars Bērziņš pareizi teica, no patērētāju maciņiem. Un, uzklausot Gundaru Bērziņu, tieši loģiski būtu apturēt šo valsts un valsts pilsoņu apzagšanas procesu.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Nākamais runās Pēteris Salkazanovs - Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija. Otro reizi.

P.Salkazanovs (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija).

Cienījamie deputāti! Runājot par tarifiem, man ir jāatkārto jau teiktais, jo iepriekšējā ārkārtas plenārsēdē nācās atkal precizēt tarifus. Kādi tad īsti ir tarifi Latvijā, Igaunijā un Lietuvā?

2000.gada 1.janvārī tarifi bija šādi: Lietuvā - 4 santīmi, Igaunijā - 3,16, Latvijā - 3,9. Nav mums tas lielākais tarifs. Mūsu tarifs ir vidējais, vidū starp abu pārējo Baltijas valstu tarifiem.

Attiecībā pret Vāciju mums tarifs ir trīsreiz mazāks, attiecībā pret Beļģiju - divreiz mazāks, pret Austriju - divreiz mazāks, pret Franciju - 1,6 reizes mazāks, pret Spāniju - 1,7 reizes mazāks, gandrīz tāds pats kā Zviedrijā un Somijā.

Katrā ziņā “Latvenergo” liktenis būtu šajā globalizācijas procesā jārisina tā, kā to risina lielākā daļa Eiropas valstu. Veidojas globāli, transnacionāli koncerni, un arī Latvijas energosistēmas uzņēmumam būtu jāsaplūst kopā ar Lietuvas un Igaunijas uzņēmumu, un, lai šī saplūšana notiktu, nav nepieciešams sadalīt mūsu uzņēmumu pa daļām - sadalīt meitas uzņēmumos. Pati sadale kā tāda maksā 13 miljonus latu. Taču apvienojoties mēs tikai uz administrācijas izdevumu rēķina ieekonomētu apmēram 1 miljonu latu.

Sēdes vadītājs. Paldies. Debatēs pieteikušos vairāk nav. Debates beidzam.

Iesniedzēju vārdā runās referents Egils Baldzēns - Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija.

E.Baldzēns (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija).

Godājamie kolēģi! Mēs ļoti nopietni šodien diskutējām par “Latvenergo” jautājumu, un es gribētu tomēr uzsvērt, ka, man liekas, ir ļoti svarīga tā ziņa, kuru pateica Jaunās partijas frakcijas deputāte Ingrīda Ūdre, - ka “Latvenergo” restrukturēšana maksās savus 12 miljonus latu.

Tas ir viens jautājums.

Es gribētu atgādināt, ka Valsts prezidente skaidri un gaiši saka, ka vajag tomēr, pirms pieņem lēmumu, analizēt visus “par” un “pret” un ka uz ekspertu domām un spriedumiem vajag argumentēti atbildēt. To pašu mums saka Uldis Osis, Rīgas Domes pārstāvji, uzņēmuma “Rīgas siltums” pilnvarnieki. Mēs, protams, visus viņus varam ignorēt, pat neņemt vērā savu partijas biedru priekšlikumus. To visu var darīt.

Taču aizvien paliek spēkā jautājums - vai tādā gadījumā šie lēmumi nav sasteigti, vai tādā gadījumā šie lēmumi ir pārdomāti? Manuprāt, tādā gadījumā tie ir sasteigti un ir nepārdomāti.

Es gribu uzsvērt: jā, “Latvenergo” ir savi trūkumi, bet šos trūkumus ir jāsāk risināt ar “Latvenergo” politisko vadību, ar pilnvarniekiem, ar valdes locekļiem, ar Privatizācijas aģentūru, kuras rīcībā, pārraudzībā ir lielā mērā tieši “Latvenergo”. Es gribu uzsvērt, ka šis kredīta līgums ar Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banku sākotnēji ir Latvijas valsti diskriminējošs, ir mūsu valstij ekonomiski neizdevīgs un ka šīs restrukturēšanas vai privatizācijas sekas iestāsies. Protams, kolēģi, es saprotu, ka jūs teiksiet, ka vajadzības gadījumā šī banka, Londonas banka, nespēs uzvarēt mūsu juristus. Es tam neticu. Starptautiskajās arbitrāžās Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka panāks savu, ja būs kāda strīdīga situācija. Es gribu uzsvērt, ka šis ekonomiskās politikas memorands, šis 22. un 23.pants rāda, par ko mēs šodien reāli balsojam.

Es vēlreiz atgādināšu - arī tiem, kuriem varbūt nebija tajā brīdī pietiekami laika ieklausīties -, ka 22.pants paredz lielas “Latvenergo” kapitāldaļas pārdošanu līdz 2000.gada septembra beigām, 23.pants paredz, ka arī energolikumdošanā ir nepieciešami vairāki grozījumi, kas ļaus turpināt “Latvenergo” privatizācijas procesu. Būs nepieciešams grozīt energolikumdošanu arī tādēļ, lai varētu veikt hidroelektrostaciju privatizāciju.

Tātad es domāju, ka godājamajiem deputātiem ir skaidrs, par ko ir runa. Ir skaidrs.

Es gribu atgādināt, ka šis ekonomiskās politikas memorands, ko valdības vārdā ir parakstījis Ministru kabineta loceklis Edmunds Krastiņš, Starptautiskā valūtas fonda vārdā Kamdesī kungs un Latvijas Bankas vārdā Repšes kungs, ir ārkārtīgi svarīga lieta. Tas nosaka, ka tāda ir mūsu apņemšanās to virzīt, un Ministru kabinets 9.novembrī šo lēmumu ir apliecinājis ar savu balsojumu, un Ministru kabineta lēmumu ir parakstījis Ministru prezidents un finansu ministrs.

Kolēģi, es gribētu uzsvērt, ka tas faktors nav bijusi nejaušība. Jo Ministru kabinetā 15.februārī atkal ir pieņemts lēmums, un ir dokuments par politiskajām reformām, kura iedaļā par enerģētikas regulēšanu un privatizēšanu redzam, ka ir paredzēts turpmāk privatizēt šo nozari un līdz 2001.gada sākumam pabeigt “Latvenergo” akciju lielākās daļas pārdošanu. Vai kādam ir šaubas vai neizpratne par to, ko tas nozīmē - “Latvenergo” akciju lielākās daļas pārdošana jau 2001.gada sākumā?

Un līdz 2002.gada sākumam, kā tas ir fiksēts Ministru kabinetā, ir paredzēts pabeigt atlikušo “Latvenergo” daļu pārdošanu. Un kāds ir vēlamais rezultāts pēc Ministru kabineta pašreizējiem lēmumiem? Uzsveru, ka valdībai nav gandrīz nekādas ievērojamas īpašuma daļas vai kontroles “Latvenergo” iekšienē vai pār šā uzņēmuma darbību. Tātad šāds jautājums tā vai citādi, paviršāk vai nopietnāk, ir atkal skatīts Ministru kabinetā 15.februārī.

Kolēģi! Esmu pilnīgi pārliecināts par to, ka šodien jūs balsosiet vai nu par, vai pret Daugavas spēkstaciju un elektropārvades līniju paturēšanu valsts īpašumā. Jautājums ir ļoti tiešs un atklāts. Balsojums būs par to, vai Daugavas spēkstacijas un elektropārvades līnijas paliek valsts īpašumā vai ne. Jo savādāk nevaram mēs neko skaidrot. Šie 65,7 % no “Latvenergo” ir tieši šīs Daugavas spēkstacijas un elektropārvades līnijas.

Kolēģi, mums ir jāpieņem šis lēmums. Es saprotu, ka no tā automātiski vēl nekas neizriet, bet 2001.gada sākums un 2002.gada sākums pienāks. Fiksēts ir skaidri: līdz 2001.gada sākumam pabeigt lielākās daļas “Latvenergo” akciju pārdošanu.

Tātad jāizšķiras ir katrai frakcijai un katram deputātam personiski. Es uzskatu, ka tam ir jābūt sirdsapziņas balsojumam. Lūdzu, kolēģi! (Starpsauciens no zāles: “Tu esi “par” vai “pret”?”)

Sēdes vadītājs. Paldies. Visi ir izteikušies. Balsosim par Saeimas lēmuma projektu “Par Ministru kabineta 2000.gada 22.februāra rīkojuma nr.82 “Par privatizējamās valsts akciju sabiedrības “Latvenergo” pārstrukturēšanas un privatizācijas nosacījumiem” darbības apturēšanu līdz tautas nobalsošanas rezultātu noskaidrošanai par balsstiesīgo pilsoņu iesniegto likumprojektu “Grozījumi Enerģētikas likumā”” . Lūdzu ieslēgt balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 38, pret - 43, atturas - 11. Lēmuma projekts nav pieņemts.

Godājamie kolēģi! Līdz ar to šodienas ārkārtas sēdes darba kārtība ir izsmelta. Lūdzu ieslēgt reģistrēšanās režīmu! Reģistrēsimies! Saeimas sekretāres biedu Bartaševiča kungu lūdzu nolasīt izdruku.

A.Bartaševičs (7.Saeimas sekretāres biedrs).

Godātie deputāti! Nav reģistrējušies: Andrejs Klementjevs, Jānis Lāčplēsis, Normunds Rudevičs, Kārlis Leiškalns, Jānis Škapars, Māris Sprindžuks, Atis Slakteris, Vaira Paegle, Jānis Straume, Vineta Muižniece, Palmira Lāce.

Sēdes vadītājs. Paldies. Saeimas ārkārtas sēde slēgta.

Redaktores: J.Kravale, L.Bumbura

Datoroperatores: B.Strazdiņa, S.Bērziņa, M.Ceļmalniece, I.Kuzņecova

Korektores: D.Kraule, J.Kurzemniece, L.Andersone

Lēmuma projekts “Par Ministru kabineta 2000.gada

22.februāra rīkojuma nr.82 “Par privatizējamās valsts

akciju sabiedrības “Latvenergo” pārstrukturēšanas un

un privatizācijas nosacījumiem” darbības apturēšanu

balsstiesīgo pilsoņu iesniegto likumprojektu “Grozījumi

Enerģētikas likumā”” (Nav pieņemts)