Latvijas Republikas 7.Saeimas pavasara sesijas trešā (svinīgā) sēde

2001.gada 4.maijā

Sēdi vada Latvijas Republikas 7.Saeimas priekšsēdētājs

Jānis Straume.

Sēdes vadītājs. Ļoti cienījamā Valsts prezidentes kundze! Ministru prezidenta kungs! Valdības locekļi! Godātie deputāti un viesi! Svinīgo Saeimas sēdi, kas veltīta Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas 81.gadadienai un Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas deklarācijas pasludināšanas 11.gadadienai pasludinu par atklātu.

Sēdi vada Latvijas Republikas 7.Saeimas priekšsēdētāja biedrs

Rihards Pīks.

Sēdes vadītājs. Vārds uzrunai saeimas priekšsēdētājam Jānim Straumem.

J.Straume (Latvijas Republikas 7.Saeimas priekšsēdētājs).

Ļoti cienījamā Valsts prezidentes kundze! Godātais Ministru prezidenta kungs! Godātie deputāti! Ekselences, dāmas un kungi!

Šodien atkal esam pulcējušies kopā sakarā ar 1990.gada 4.maija Neatkarības deklarācijas pieņemšanu, lai šajā svinīgajā brīdī atcerētos vienotības gaisotni, atcerētos trauksmi un cerības redzēt brīvo Latviju.

Atmodas gadi, kad visa tauta iestājās par savas valsts neatkarību, nu jau pieder vēsturei. Patriotisko saviļņojumu un vienotību tagad izjūtam, tikai sekojot līdzi Latvijas hokeja izlases cīņām un varbūt dažam arī tas ir pietiekami.

Tomēr priecē, ka daudzas to neaizmirstamo dienu liecības jau ir fiksētas vairākos rakstu krājumos, kas parāda dažādu kustību un Atmodas laika aktīvistu darbību, analizē, izvērtē atsevišķus svarīgākos notikumus, neļaujot pagaist no atmiņas nozīmīgām un interesantām niansēm.

Dienai, kad, pildot tautas gribu, tika pieņemta deklarācija, kas vērtējama kā viens no neatkarīgās Latvijas valsts atjaunošanas svarīgākajiem tiesību aktiem, uz kuru balstoties, pamazām atjaunojās mūsu valsts, ir īpaša nozīme.

Kopš vēsturiskā brīža, kad atjaunojām savas valsts neatkarību, pagājuši jau nedaudz vairāk kā 10 gadi, bet vai mēs šajā laikā esam līdz galam izpratuši tautas vēlmes, vai esam parādījuši tai attīstības ceļu? Vai esam atraisījuši cilvēkos valstiskās domāšanas un uzņēmības garu? Lai arī droši varam teikt, ka neatkarības atjaunošanai bija izšķirošā loma mūsu tautas turpmākajā attīstībā, radot tai priekšnosacījumus un iespējas, tikpat droši par mūsu valsts materiālo augšupeju un morālā klimata uzlabošanos diemžēl runāt nevaram.

Šajā situācijā, domāju, jūs man piekritīsit, ka Latvijas dalība NATO kā viens no mūsu ārpolitikas mērķiem ir kļuvusi par skarbu nepieciešamību. Tagad jautājums ir tikai par to, kā šo mērķi sasniegt. Mēs esam nepārprotami pateikuši, ka vēlamies iekļauties NATO, gan izstrādājot likumprojektus militārajā un drošības jomā, gan veicot daudzus citus pasākumus, kas nostiprina Latvijas kā NATO kandidātvalsts statusu, gan ieguldot lielu darbu sarunās ar NATO valstu politiķiem.

Liela nozīme ir mūsu īpašajām partnerattiecībām ar Amerikas Savienotajām Valstīm. Domāju, ka mums ir pamats gaidīt, lai lēmums par to, kuras valstis uzņemt nākamajā paplašināšanās kārtā, netiktu balstīts uz vēsturiskiem vai ģeogrāfiskiem apsvērumiem. Jautājums par pievienošanos NATO mums aktīvāk jāapspriež sabiedrībā, informējot par drošības garantijām, ko sniedz NATO, jo tikai ar sabiedrības atbalstu sasniegsim vēlamo rezultātu.

Mums ir jārisina daudz sarežģītu praktisku problēmu, no kurām viena no aktuālākajām ir izglītības jautājums. Ar augstu izglītības līmeni savu nākotni saista katra tauta, katra valsts, jo izglītība nozīmē valstiskuma nostiprināšanos, ekonomisko izaugsmi un tautas labklājību. Kaut gan kopš neatkarības atjaunošanas pagājuši vairāk kā desmit gadi, tomēr ar nožēlu jākonstatē, ka izglītība reāli nav kļuvusi par reālu mūsu valsts prioritāti. Atcerēsimies, ka neatkarīgā Latvijā pirms Otrā pasaules kara izglītība bija joma ar kuru mēs patiesi varējām lepoties. Tagad, nerunājot par tādiem jautājumiem kā augstākā izglītība, jāsecina, ka izglītība diemžēl nav pieejama visiem Latvijas iedzīvotājiem mazās rocības, nabadzības dēļ. Liels ir to bērnu skaits, kuri neapmeklē skolu. Šajās dienās notiekošais Latvijas Jaunatnes forums izvirza mums nepārprotamas prasības izstrādāt valsts koncepciju darbam ar jaunatni, paredzot valsts budžetā atbilstošu finansējumu. Ar gandarījumu jāvērtē jaunatnes līdzdalība un iesaistīšanās valstij un sabiedrībai svarīgos procesos, vienlaikus ņemot vērā, ka tā nevar gaidīt, kad mēs beidzot atradīsim naudu izglītības finansēšanai. Ja mēs Latvijā vēlamies redzēt izglītotu sabiedrību, nekavējoties jānodrošina pilnvērtīga izglītības reforma.

Daudz esam diskutējuši par Latvijas sabiedrības turpmāko attīstību un sākuši veidot vienotu nākotnes sabiedrību jeb integrētu sabiedrību. Taču nez kādēļ vienmēr, kad darba kārtībā ir jautājumi, kas tā vai citādi saistīti ar mūsu pagātni, nevis ar nākotni, rodas viskarstākās un ilgākās debates. Vai tas neliecina, ka mūsu pagātnē vēl ir daudz jautājumu, uz kuriem neesam atbildējuši nedz sev, nedz sabiedrībai.

Daudz spriežam un diskutējam par jaunu amatu un institūciju iedibināšanu, par jaunu likumu pieņemšanu, jo esošie nedarbojas tā, lai nodrošinātu mūsu dzīvi sakārtotā un stabilā valstī. Izskan pamatoti pārmetumi, ka likumi nenodrošina tiesiskumu, tiesiskas valsts pastāvēšanu. Trūkst stabilitātes un ilglaicīgas stratēģijas, tādēļ likumi bieži tiek grozīti, bet sabiedrība nespēj orientēties šajā likumu gūzmā, un tas savukārt izraisa neticību likumam un neuzticēšanos likumdevējam. Viegli meklēt risinājumu jaunu institūciju radīšanā, kas vienmēr prasa arī visai lielu finansējumu.

Visu laiku kopš tautas atmodas sākuma esam drupināti un skaldīti, paši esam šķēlušies un strīdējušies. Nu jau arī par valsts tiesiskās iekārtas pamatprincipiem.

Aizvien biežāk tiek izteikti priekšlikumi pārveidot mūsu valsts Pamatlikumu. Domāju, piekritīsit, ka mūsu Satversme ir izturējusi dzīves pārbaudījumu un kļuvusi par nozīmīgu faktoru mūsu valsts tiesiskajā dzīvē. Mūsu vēsture pierāda, ka saucieni pēc Satversmes grozīšanas arvien skaļāki kļūst tad, kad valsts pārdzīvo saimnieciskas vai politiskas neveiksmes.

Valsts Konstitūcija nav tikai formāli juridisks dokuments. Tā balstās uz vēsturisko pieredzi, kultūras savdabību un sociālajām vērtībām. Katram grozījumam Konstitūcijas tekstā jābūt pamatotam, balstītam uz būtiskām pārmaiņām sabiedrības vērtību sistēmā. Jāņem vērā apstāklis, ka jauna Konstitūcija zināmā mērā ir iepriekšējās politiskās sistēmas noliegums.

Vai nestabila politiskā vide un ekonomiskā situācija ir pietiekams pamats jaunas Konstitūcijas izstrādāšanai?

Satversme, protams, nav neaizskarama, tomēr jāatceras, ka ne katra ierosme, lai cik pievilcīga tā pirmajā brīdī šķistu, var kalpot visas sabiedrības līdzsvarotai attīstībai, nevis atsevišķu tās grupu interesēm. Jautājums ir nozīmīgs, it īpaši domājot par mūsu valsts turpmāko attīstību, kas daudzējādā ziņā ir atkarīga no konstitucionālās stabilitātes. Es gribētu aicināt jūs nepadarīt Satversmi atbildīgu par mūsu pašu kļūdām un neveiksmēm un nopietni pārdomāt ikviena radikāla grozījuma veikšanu. Pie tādiem pieskaitāma arī tautas vēlēta Valsts prezidenta institūcijas ieviešana. Diskusijas par to nerimstas faktiski kopš Satversmes pieņemšanas. Lai gan tautas vēlēta Valsts prezidenta institūcijas atbalstītāju pulks vēlētāju vidū ir visai liels, attiecīgus grozījumus Satversmē līdz šim panākt nav izdevies. Pirmām kārtām jau tāpēc, ka šīs diskusijas vienmēr ir bijušas daļa no kādas politiskās partijas priekšvēlēšanu kampaņas. Bet Satversmei kā vienai no mūsu valsts un tautas pamatvērtībām ir jāstāv pāri politiskajām spēlēm.

Pareiza ir valstsvīru atziņa, ka laimīgas un pārtikušas ir bijušas tās tautas un valstis, kuras savus pamatus bez īpašiem iemesliem nav grozījušas.

Tikpat nozīmīgs ir jautājums par mūsu Satversmi saistībā ar iestāšanos Eiropas Savienībā. Kā norisināsies Satversmes grozīšana, un vai tā vispār ir nepieciešama? Satversmes grozījumi, kas dotu norādi uz Latvijas dalību Eiropas Savienībā, ir izvirzījušies mūsu uzmanības degpunktā. Jāteic gan, ka līdz šim plaša viedokļu apmaiņa par šo nozīmīgo jautājumu nav notikusi. Domāju, neviens nešaubās, ka tautas nobalsošana ir nepieciešams priekšnoteikums Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā. To jo strikti prasa jautājuma nozīmīgums. Izpratne par suverenitāti, Latvijas izredzēm un nepieciešamību kļūt par Eiropas Savienības dalībvalsti ir svarīgākie jautājumi, par ko mums šodien jārunā ar sabiedrību.

Aizritējušo gadu laikā esam nostiprinājuši latviešu valodas juridisko statusu Satversmē, praktiski iemiesojuši un izskaidrojuši to Valsts valodas likumā un tam pakārtotajos Ministru kabineta noteikumos. Tas arī ir mūsu ieliktais stingrais pamats latviešu valodas pastāvēšanai. Bet vai mūsu valodas politika ir radījusi stingru nepieciešamību valsts valodu lietot? Atbilde nebūs viennozīmīga. Pareizi virzītai valodas politikai ir milzīga nozīme. Un nav svarīgi, cik lielas pūles tas prasītu. Atcerēsimies garās un dažkārt pat gluži nevajadzīgās diskusijas ar ārvalstu ekspertiem par Valsts valodas likuma projektu, kā arī milzīgās protesta vētras, kas brāzās kā no Austrumiem, tā Rietumiem. Brīžam pat šķita, ka esam aizmirsuši paši sevi un ļausim savas valodas politikas jautājumus risināt citiem, ziedojot mūsu divus miljonus lielās tautas valodu Latvijā dzīvojošo mazākumtautību valodu labā. Tomēr nē - šo robežu, kuru pārejot jau pavisam reāli būtu nonākuši divvalodības situācijā, mēs nepārkāpām. Taču ir jāpatur prātā to spēku saliedēšanās, kas ar prieku un sajūsmu uzņēma dažu ārvalstu ekspertu atzinumus, kas palīdzēja aktivizēt domu, ka ir iespējama Valsts valodas likuma normu mīkstināšana un perspektīvā varētu prasību par otru valsts valodu izvirzīšanu.

Domāju, ka nāksies atgriezties arī pie politiski un sociāli ļoti jūtīga jautājuma un izvērtēt, vai 1992.gadā aizsāktā valsts politika, saskaņā ar kuru visas Latvijā pastāvīgi dzīvojošās personas būtu uzskatāmas par piederīgām pie mazākumtautībām, ir vienīgā iespējamā un pareizā.

Rūpējoties par pietiekamiem valsts valodas juridiskās aizsardzības mehānismiem, jāpiemin arī nepieciešamie grozījumi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā. To pieņemšana veicinās valsts valodas lietošanu. Mums jādomā arī par to, kā likums funkcionēs turpmāk, paturot prātā, ka latviešu valoda ir nepieciešama ne tikai tādēļ, lai tajā sazinātos, bet arī tādēļ, lai saglabātu nāciju.

Lai arī sen esam izšķīrušies par to, ka mums ir vajadzīgs jauns, moderns Kriminālprocesa likums, joprojām strādājam ar neskaitāmas reizes grozīto 1961.gadā pieņemto LPSR Kriminālprocesa kodeksu. Gribētu ticēt, ka mūsu darbības laikā tiks pieņemts tāds fundamentāls projekts kā Kriminālprocesa likums.

Demokrātiskajam domāšanas veidam raksturīgas divas būtiskas pazīmes: cilvēku pārliecība, ka ir iespējams iesaistīties politiskajā dzīvē un ietekmēt sociālo un politisko procesu norisi, un ticība, ka valdībai, varai ir jāņem vērā sabiedrības viedoklis un politiskā uzticēšanās. Ticība, ka cilvēki, kas vada valsti, ir zinoši un godprātīgi.

Mums ieklausoties tautas balsī, veicot aktīvāku domu apmaiņu, strādājot tā, lai likumdošanas process atbilstu likuma tiesiskuma un demokrātijas principiem un tā rezultātā tiktu pieņemts tiesisks normatīvs akts, kas atbilstu visas tautas interesēm, sabiedrība jutīsies droša.

Godātie deputāti!

Likumi klusē, kad ieroči šķind.

Var saprast, ka politisko cīņu karstumā rodas asas domstarpības, un tas ir pat labi, jo ideoloģiska rakstura atšķirības mūsu starpā tikai vairo viedokļu daudzveidību. Arī laiks, kurā mēs dzīvojam, prasa toleranci pret šo daudzveidību.

Taču, domājot par nākotni un mūsu kopējiem mērķiem, mums jāspēj vienoties. Vienprātībā mazas lietas zeļ, bet, pastāvot nesaskaņām, ļoti lielas sabrūk. Ņemsim to vērā, izlemjot gan mazāk būtiskus, gan kardināli nozīmīgus jautājumus.

Dievs, svētī Latviju! (Skan himna.)

Sēdi vada Latvijas Republikas priekšsēdētājs

Jānis Straume.

Sēdes vadītājs. Paldies. Svinīgā sēde ir slēgta.

Aicinu visus klātesošos uz glāzi šampanieša Saeimas Sarkanajā zālē.

Redaktore: L.Bumbura

Datoroperatore: I.Kuzņecova

Korektore: L.Andersone