Sēdi vada Latvijas Republikas 8.Saeimas priekšsēdētāja

Ingrīda Ūdre.

Sēdes darba kārtība
Satura rādītājs
Balsojumi

Sēdes vadītāja. Cienījamie kolēģi! Sāksim Saeimas ārkārtas sēdi!

Saeimas 9.marta ārkārtas sēdes darba kārtības jautājums ir lēmuma projekts “Par uzticības izteikšanu Ministru kabinetam”.

Vārds Ministru prezidenta amata kandidātam, pašreiz deputātam, Indulim Emsim. Lūdzu!

I.Emsis (Ministru prezidenta kandidāts, Zaļo un zemnieku savienības frakcija).

Godājamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Godātie deputāti! Viesi! Dāmas un kungi!

Latvijai atrodoties vēsturisku pārmaiņu priekšvakarā, man ir tas gods un uzticēts pienākums veidot valdību, kuras godpilnais uzdevums ir uzsākt Latvijas kā dalībvalsts ceļu Eiropas Savienībā un NATO. Neviennozīmīgā situācijā, kad Eiropas durvis ir atvērtas un namatēvs smaida, gaidot jaunos kaimiņus, ir noticis nevēlamais – mīņāšanās durvju priekšā. Tautas gudrība saka, ka uz pārmijām zirgus nemaina, bet, ja tie ir izčabējuši, tad tomēr steigšus ir jāmeklē darba zirgs, kas nekavējoties izkustinās vezumu.

Varbūt ir simboliski, ka Zaļo un zemnieku savienība tiek aicināta stūrēt kuģi, ko saucam par Latviju, valstij tik izšķirīgā un sarežģītā brīdī. “Zaļo” kustība, kas Eiropā un pasaulē pazīstama kā sargātāja, saudzētāja un gaišas attīstības piekritēja, un zemnieki, kas izsenis bijuši mūsu tautas un valsts izdzīvošanas pamats, ar augstu atbildības izjūtu sadarbībā ar Tautas partiju un ar Latvijas Pirmo partiju, un, es ceru, ar visu saprātīgo tautas kalpu atbalstu ir gatavi pārņemt valdības grožus.

Izpildot Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas aicinājumu, esmu sastādījis jaunu valdību šādā sastāvā:

Ministru prezidents – Indulis Emsis, kas uz laiku pildīs arī veselības ministra pienākumus,

Ministru prezidenta biedrs – Ainārs Šlesers, kas uz laiku pildīs arī satiksmes ministra pienākumus,

aizsardzības ministrs – Atis Slakteris,

ārlietu ministrs – Rihards Pīks,

finanšu ministrs – Oskars Spurdziņš,

iekšlietu ministrs – Ēriks Jēkabsons,

izglītības un zinātnes ministrs – Juris Radzevičs,

zemkopības ministrs – Mārtiņš Roze,

labklājības ministre – Dagnija Staķe,

tieslietu ministre – Vineta Muižniece,

vides ministrs – Raimonds Vējonis,

kultūras ministre – Helēna Demakova,

reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs – Andrejs Radzevičs,

īpašu uzdevumu ministrs bērnu un ģimenes lietās – Ainars Baštiks,

īpašu uzdevumu ministrs sabiedrības un integrācijas lietās – Nils Muižnieks.

Dāmas un kungi! Tāpat esmu organizējis darbu, lai izstrādātu Valdības deklarāciju, kuru parakstot ir atbalstījuši visi koalīcijas partneri – Tautas partija, Latvijas Pirmā partija un Zaļo un zemnieku savienība.

Valdības sastādīšanu man nācās veikt ļoti grūtā brīdī. Latvija vēl nav izpildījusi visus mājas darbus iestājai Eiropas Savienībā un NATO, Latvija vēl nav gatava visu ES jeb Eiropas Savienības atbalsta resursu sekmīgai apguvei.

Latvijā ir vērojams iedzīvotājiem sāpīgs dzīves dārdzības pieaugums, kas īpaši būtiski skar sociāli maznodrošināto iedzīvotāju daļu.

Līdzšinējai valdībai nav izdevies nodrošināt nacionālo toleranci un savstarpējo cieņu, paplašinot mums tik vitāli nepieciešamo latviešu valodas pielietojumu izglītības sistēmā.

Mēs esam bijuši liecinieki varas pārliekai centralizācijai, kas novedusi pie valsts un pašvaldību darbinieku nespējas uzņemties atbildību par saviem lēmumiem. Tas ir radījis saspīlējumu valsts pārvaldē.

Mēs esam sastādījuši valdību, kurai būs rekordīsā laikā jāatrisina minētās problēmas un vēl citas, kuras mēs vēl neesam identificējuši. Šī valdība konsolidēs labējos spēkus, nevis šķels tos. Šī valdība būs cilvēkam, videi un dabai draudzīga valdība.

Godātie deputāti! Dāmas un kungi! Par visu to jūs varēsiet pārliecināties mūsu Valdības deklarācijā. Tā ir plaša un izvērsta un nodota jūsu vērtējumam, tāpēc tās aspektiem es šodien nepievērsīšos.

Mēs aicinām visus Saeimas deputātus un jauno valdību uz konstruktīvu darbu, lai atgūtu iekavēto.

Ir jau, protams, ērti un pašiem aizraujoši iedalīt citam citu tumsas vai gaismas spēkos, bezmērķīgi kultivēt dažādu ienaidnieku tēlus un biedēt sevi un sabiedrību ar slepenām sazvērestībām, lai ar to varētu attaisnot savas neizdarības un valsts praktiskas un lietišķas pārvaldības vietā netraucēti nodarboties ar nebeidzamām intrigām.

Šobrīd Latvijas valsts to ilgāk vairs nevar atļauties. Un te nebūt nav jārunā par kaut kādām abstraktām un cēlām matērijām. Pēdējo nedēļu notikumi pārtikas tirgū, ko sāpīgi savos maciņos sajutuši daudzi Latvijas iedzīvotāji, it sevišķi mazturīgie, dažkārt tiek minēti kā negatīvas sekas, kas ir it kā saistītas ar mūsu iestāšanos Eiropas Savienībā. Taču jābūt godīgiem un jāatzīst – iemesli ir citi. Tie saistīti ar iepriekšējās valdības daudzajiem neizdarītajiem mājas darbiem, gatavojoties šā gada 1.maijam, kad Latvija pilnā apjomā uzņemsies Eiropas Savienības dalībvalsts atbildību.

Tāpat cenu kāpumu ir izraisījis elektroenerģijas, gāzes sadārdzinājums un eiro kursa izmaiņas. Mūsu šībrīža nesagatavotība apgūt Latvijai paredzētos Eiropas Savienības līdzekļus, liela daļa no kuriem ir domāta tieši tautsaimniecības pārorientēšanās procesa izraisīto sociālo seku amortizācijai, ir nepiedodama vieglprātība. Ražošanas pārkārtošana atbilstoši Eiropas Savienības tirgus prasībām gulstas pamatā tikai uz pašu ražotāju pleciem. Tieši tāpēc ar Eiropas Savienību saistīto lietu sakārtošana ir šobrīd uzdevumu uzdevums. Tas reizē ir arī stabila Latvijas tautas labklājības pieauguma nodrošināšanas jautājums. Ir pašsaprotami, ka mūsu valdības uzdevums būs turpināt un tālāk izvērst konsekventu cīņu ar korupciju.

Mēs strādāsim pie tādas valsts programmas izveidošanas un īstenošanas, kas cīnās ne vien ar korupciju kā jau notikušām sekām, bet jau saknē cenšas izskaust visus priekšnosacījumus šī sabiedriskā ļaunuma plaukšanai.

Viens no pamatprincipiem ir maksimālas, ne tikai teatrālas, bet reālas atklātības nodrošināšana visos varas līmeņos, lai par būtisku sabiedroto cīņā ar korupciju padarītu pašu sabiedrību. Jo tikai tad, ja neiecietība pret korupciju vienīgi no politiska lozunga pārvērtīsies par visas sabiedrības uzvedības nepieciešamību, šai cīņai būs reāli rezultāti.

Tautsaimniecības ilgtspējīga attīstība un nācijas ekonomiskās intereses būs jaunās valdības politikas vadmotīvs. Taču, lai realizētu šo uzdevumu, ir jābūt pilnīgai skaidrībai par tautsaimniecības efektivitātes pamatpriekšnosacījumiem. Tā ir ābeces patiesība, ka normāla un produktīva ekonomiskā attīstība ir iespējama tikai tad, ja valstī valda politiskā un tiesiskā stabilitāte.

Ko nozīmē politiskā un tiesiskā stabilitāte? Visupirms tā nozīmē to, ka paši politiķi respektē mūsu valsts Satversmi un tās iedibināto demokrātisko kārtību. Tas nozīmē, ka izpildvara respektē likumdevēju. Tas nozīmē, ka valsts vara respektē pašvaldību suverēnās tiesības un stingri ievēro subsidiaritātes principu. Tas nozīmē, ka likums tiek vienādi ievērots visos, pat visaugstākajos varas līmeņos. Tas nozīmē, ka principiāli tiek ievērota tiesu neatkarība no politiskās varas.

Var likties, protams, savādi, ka šodien, teju 14 gadus pēc neatkarības atjaunošanas, mums speciāli jāuzsver šīs it kā pašsaprotamās lietas kā jaunās valdības darbības pamatprincipi. Bet tā ir skumja realitāte, ka pēdējā gada politisko kaislību “virtuvē” ir ticis šķobīts gandrīz ikviens no augšminētajiem demokrātijas pamatlikumiem. Politiskā stabilitāte nozīmē arī politisko mieru, kas paģēr plaša sabiedriskā konsensusa būvēšanas nepieciešamību jebkurai valstiskai iniciatīvai. Valsts varas arogance, nevēlēšanās veidot plašu politisko dialogu, iesaistot sociālos partnerus diskusijā, ir uzjundījusi pilsonisko nemieru. Tas ir jautājums par veselības reformu un par mazo slimnīcu likvidēšanu. Tas ir jautājums par pašvaldību reformas stilu – pagastu likvidēšanu un pakalpojumu attālināšanu no iedzīvotājiem. Tas ir jautājums par nepieciešamās izglītības reformas sagatavošanu un izskaidrošanu. Diemžēl lielā mērā valsts varas nemākulīgas rīcības dēļ esam šobrīd nonākuši visbīstamākās sabiedrības grupu savstarpējās pretnostatīšanās priekšā. Šobrīd valstī sāk iezīmēties pretišķības pēc etniskajām pazīmēm.

Grozījumi Izglītības likumā, kuru mērķis, neapstrīdami, ir sabiedrības integrācijas veicināšana, šobrīd tiek pārvērsti par instrumentu sabiedrības sašķelšanai. Un vaina nebūt nav paša likuma burtā. Vaina ir ārpus Latvijas inspirētās aktivitātēs un valdības darba līdzšinējā stilā, kā rezultāts ir tas, ka nav konstruktīva dialoga, bet tikai savstarpēja apmainīšanās ar skaļiem lozungiem.

Galvenais, kas mums visiem ir jāsaprot, – sabiedrības integrācijai un latviešu valodas kā valsts valodas nostiprināšanai vēsturisku alternatīvu nav.

Dāmas un kungi! Mēs esam sasnieguši savus ārējos mērķus. Pēc dažām nedēļām mēs būsim Eiropas Savienībā un NATO. Līdz ar to ir piepildījies latviešu tautas sapnis paaudžu paaudzēs, un mūsu valsts neatkarība ir kļuvusi droša un neatgriezeniska. Bet šodien mums priekšplānā jāizvirza citi mērķi – izmantojot kopējā Eiropas tirgus pavērtās iespējas, strauji vairot nācijas labklājību un jau tuvāko desmit gadu laikā sasniegt Eiropas cienīgu dzīves līmeni. Šī mērķa sasniegšanai nebūt nav pietiekami tie iekšzemes kopprodukta pieauguma tempi, ar kuriem šobrīd mēs pat lepojamies. Ir jāveic nevis evolucionāri, bet revolucionāri soļi ekonomiskās attīstības tempu kāpinājumam.

Kas ir valsts ekonomiskās attīstības centrālais resurss? Kā labējai valdībai mums var būt tikai viena atbilde: tas ir Latvijas uzņēmējs – gan lielais, gan vidējais, gan mazais. Es saku: mums jāatmodina Latvijas iedzīvotājos uzņēmējs. Ir krasi jāmaina valsts varas attieksme pret uzņēmēju. Valsts varai nav tikai represīvas funkcijas ar nolūku iekasēt nodokļus un sodīt uzņēmēju par tā kļūdām. Galu galā pievienotās vērtības radītājs ir tieši uzņēmējs, nevis politiķis. Valstij ir jākļūst par uzņēmēja sabiedroto, īpaši atbalstāmajos reģionos, kur jaunu darba vietu radīšana būs mūsu prioritāte. Galu galā – tautsaimniecības ilgtspējīgai attīstībai valsts īstenos labvēlīgu pārvaldību, sekmējot uzņēmējdarbību. Šajā nolūkā izmantosim visas Eiropas Savienības dalībvalstij sniegtās iespējas, īpaši uzņēmējdarbības atbalstam Latvijas laukos. Lauku iedzīvotāji ir un būs mūsu nacionālo vērtību garants. Latvijas lauku viensēta ir pasaules mēroga videi un cilvēkam draudzīga mājsaimniecība, ar kuru mēs varam lepoties un kuru mēs varam celt kā unikālu parādību.

Un vēl. Ja mēs pārprastas eirointegritātes dēļ kaunēsimies atbalstīt un stimulēt paši savu godīgo uzņēmēju, nacionālā kapitāla izaugsmi un nostiprināšanos, tad mēs varam kļūt par koloniālu valsti, kura ļauj nesaudzīgi ekspluatēt savas dabas vērtības, pirmām kārtām jau mežus un zemes dzīles.

Es aicinu atgūt nacionālo kontroli pār mežiem un citiem dabas resursiem.

Arī mūsu valsts ārpolitikai jāpārkārtojas tādējādi, lai par tās vienu no nozīmīgākajām prioritātēm kļūst nacionālās ekonomikas interešu aizstāvība. Mūsu iestāšanās Eiropas Savienībā nebūt nenozīmē, ka mūsu ekonomiskajai ģeogrāfijai jānoslēdzas tikai Eiropas kontinentā. Tieši otrādi – tagad jāizmanto savs Eiropas Savienības dalībvalsts statuss, lai droši meklētu ekonomiskos partnerus arī citās pasaules malās. Tieši šādā kontekstā būtu jāpadomā par jaunu vēstniecību atklāšanu, šī ģeogrāfija jāpaplašina un jau funkcionējošajās vēstniecībās jānostiprina mūsu ekonomisko interešu pārstāvniecības kadri.

Mēs esam arī vēl pārāk nabadzīgi, lai varētu atļauties tādu greznību – nepiedalīties nozīmīgās starptautiskās ekonomiskās izstādēs. Neviens par mums nerūpēsies, ja paši nerūpēsimies par sevi. Uzņemšana Eiropas Savienībā ir tāda kā mūsu pilngadības atzīšana, kas reizē ar godu paredz spēju uzņemties pilnu atbildību pašiem par sevi.

Lai arī mana valdība šobrīd tiek saukta par mazākumvaldību, ir jāatzīmē, ka varbūt tieši tāpēc deklarācija ir tapusi ļoti rūpīgi, tā ir izvērsta un uzrunā pēc iespējas plašas iedzīvotāju interešu grupas, un, vienojoties par tādu uzdevumu realizēšanu, mēs balstīsimies uz visas sabiedrības atbalstu. Mēs meklēsim politisko konsensu. Varbūt tas skan paradoksāli, bet mazākumvaldība nevar atļauties būt tās vai citas šauras grupas politiska pārstāvniecība. Tai jāpārstāv iedzīvotāju vairākums, tikai tad tā spēj nodrošināt konstruktīvu, faktisku vairākumu parlamentā.

Man ir pārliecība, ka nevis tik daudz politiska retorika, kas šobrīd traucē sastādīt labēju vairākumvaldību, bet gan mūsu valdības konkrētie darbi būs stimuls un pat garants tam, ka šī valdība jau vistuvākajā laikā kļūs par vairākumvaldību.

Dāmas un kungi! Latviju pasaulē jau pazīst kā zemi ar maz skartu, skaistu dabu, zilu jūru un zaļiem mežiem, kur dzīvo viesmīlīgi, rosīgi, godprātīgi, grūtībās norūdīti un gudri cilvēki.

Esmu pārliecināts, ka kopīgā darbā panāksim, ka mūs atpazīs kā Eiropas zaļo zemi ar pārtikušiem, laimīgiem un saticīgiem cilvēkiem.

Paldies par uzmanību! (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Atklājam debates. Deputāts Krišjānis Kariņš.

A.K.Kariņš (frakcija “Jaunais laiks”).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Godātie deputāti! Tiešām reti kad valstī ir tik nozīmīgas dienas kā mums šodien šeit, Latvijā. Par ko ir runa? Ir runa par kādas valdības apstiprināšanu. Taču runa ir ne tikai par to. Ir runa arī par to, kāds būs mūsu valsts tālākās, turpmākās attīstības ceļš. Ir runa par to, kurp mēs ejam.

Mirkli padomāsim par to, kur mēs atrodamies, arī ģeogrāfiskajā ziņā! Mūsu lielākais kaimiņš ir Krievija. Un Krievijai ir sava politika. Krievijas ārpolitika, par kuru lasāms ne tikai mūsu valsts laikrakstos, bet arī pasaules presē, ir ļoti skaidra attiecībā pret Latviju. Krievija vēlas šeit ieviest un redzēt divvalodību. Krievija vēlas pilnīgi brīvu naturalizāciju visiem Latvijas iedzīvotājiem. Šī ir Krievijas (!) ārpolitika. Šeit nav runa par kaut kādiem etniskajiem jautājumiem iekšpolitikā. Tā ir Krievijas valsts ārpolitika un
vēlme – tas, ko viņa gribētu Latvijā redzēt. (Starpsauciens: “Šausmas!”)

Ieskatīsimies tagad iekšpolitikā, Latvijas politiskajā spektrā. Vai ir kādi politiskie spēki, kuri runā līdzīgi? Draugi, ir! Tas ir tas saucamais kreisais bloks, kas tepat sēž. Vai nu tā ir dziļa sagadīšanās, vai tā ir tieši tā pati politika no tās pašas vietas – es nezinu. Bet ir runa par to, ka šis bloks runā vienā balsī ar Krieviju, ka šeit vajag ieviest divvalodību, ka šeit vajag brīvu naturalizāciju.

“Jaunais laiks” nekādā gadījumā nav par kaut kādu etnisku konfliktu izraisīšanu. Pilnīgas muļķības! Bet “Jaunais laiks” ir skaidri un gaiši iestājies par to, ka Latvijā ir jānostiprina viena valsts valoda, ka ir jāveicina sabiedrības integrācija tieši uz šīs vienas valsts valodas bāzes.

Ja šo valdību šodien apstiprinās, tad tas ir iespējams vienīgi ar kreiso bloku deputātu balsīm vai viņu nepiedalīšanos, kā nu viņi to izdarīs. Indulim Emsim šobrīd ir 46 balsis, bet 46 balsis no 100 deputātiem nav vairākums. (Starpsauciens: “47!”) Politikā par kādu balsi kāda ir cena? Cena nav mērāma latos vai eiro. Cena ir mērāma politiskās programmas īstenošanā. Ja Saeimas vairākums šodien šo valdību apstiprinās, tas nozīmēs, ka kreiso bloks ir aktivizējies un ka viņi izvirzīs savas prasības. Šodien mums Indulis Emsis var teikt: “Nē, nebūs nekādu noviržu!” (Starpsauciens: “Neļausim!”) Tautas partija mums saka: “Viņi noturēs šo nacionālo pozīciju!” Bet, draugi mīļie, agri vai vēlu, tieši kā Rubika kungs ir teicis, Emsis būs “uz āķa”, un viņam nāks tās prasības, būs piespiestas piekāpšanās nu kaut vai valsts budžeta sastādīšanas laikā.

Padomāsim mirkli par to, ko Tautas partija ir teikusi presē, ne tikai privātajās sarunās. Es citēšu no 24.februāra “Dienas”, kur Slaktera kungs saka: “TP uzskata, ka šāda politisku notikumu attīstība, tas ir, ka, ir iespējams, “Jaunais laiks” sadarbotos ar Jurkāna bloku, ir kategoriski nepieņemama valstij. Izvēle ir vienkārša – vai nu ilgtermiņa sadarbība ar ideoloģiski tuvām partijām, vai arī varas paturēšana ar kreisi orientētās TSP palīdzību.” Tālāk Slaktera kungs turpina: “Jāuzdod jautājums par JL patieso vēlmi strādāt valsts labad.” (Starpsaucieni no zāle: “Labs jautājums!”)

Šodien mēs varētu prasīt to pašu – to pašu Slaktera kunga teikto, tikai mainot vietām JL ar Tautas partiju. Tāpat Tautas partijas 26.februāra paziņojumā ir teikts: “Tautas partija uzskata, ka jebkura sadarbība ar kreiso bloku valdības veidošanā nav pieņemama.”

Uz ko pēdējās dienās Tautas partija ir aicinājusi “Jauno laiku”? Tik tiešām “Jaunais laiks” ir saņēmis uzaicinājumu nākt šajā valdībā un palīdzēt noturēt šo nacionālo līniju. Jautājums ir šāds: “Kāpēc veidot valdību, kur iekšēji būs jācīnās ar sadarbības partneriem, ja ir iespējams izveidot pavisam citu valdību ar 66 vairākuma balsīm? Proti, “Jaunais laiks”, “Tēvzemei un Brīvībai”, Tautas partija un Zaļo un zemnieku savienība.” Šeit būtu iespējas ar 66 balsīm noteikt politiku, un tad iekšienē nebūtu jāstrīdas par mūsu valstij tik kapitāli svarīgiem jautājumiem, kāds ir nacionālais jautājums. Mēs būtu vienoti. (Starpsauciens: “Jūs jau nenācāt!”)

Šajā mazākuma valdībā, kur ir šīs abas ideoloģiski pretējās nometnes, laiks tiks kavēts iekšējās cīņās. Kāpēc nodarboties ar noturēšanu, ja varētu strādāt ar veidošanu?

Deputāti! Es aicinu jūs šodien domāt ne tikai par sevi, par sevis iekāroto krēslu vai par savas partijas labumiem, bet aicinu domāt par mūsu valsts interesēm. Es aicinu jūs visus neatbalstīt šo valdību, jo šī nav vienīgā iespējamā valdība šajā Saeimas sasaukumā. Un tā ne tikai nav vienīgā iespējamā valdība, tā nav arī ne tuvu tā labākā valdība. Par vēlu būs pēc tam, kad podziņa būs nospiesta. Tā poga vēl nav nospiesta, balsojums vēl nav noticis. Mums vēl ir laiks pārdomāt un nespert šo soli.

“Jaunā laika” vārdā es aicinu jūs neatbalstīt šo valdību.

Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Deputāte Ina Druviete.

I.Druviete (frakcija “Jaunais laiks”).

Augstais nams! Mums tiek piedāvāta it kā ilgtspējīga labēja valdība, kas īstenos Latvijas nacionālās intereses, nodrošinās vienkopienas valsts pastāvēšanu un turpinās līdzšinējo politiku izglītības, valodas un pilsonības jautājumos. Iepazīstoties ar valdības koalīcijas sastāvu un personālijām, kā arī ar atklātajiem un slēptajiem šīs valdības atbalstītājiem, pastāv pamats bažām, ka Valdības deklarācija var palikt tikai uz papīra, bet reālajā dzīvē mūs gaida “lienošas” pārmaiņas etnopolitikā.

Es nebūt neapšaubu ne Ministru prezidenta kandidāta, ne Tautas partijas, ne Zaļo un zemnieku savienības godaprātu un labo gribu nodrošināt, saglabāt, garantēt, noturēt un nepieļaut. Es apšaubu to, vai šī labā griba ir īstenojama ar šādu koalīcijas partneri un ar šādiem atbalstītājiem.

Mēs vairākkārt esam dzirdējuši tēzi: “Saeimā ir 75 deputāti, kas ievēlēti no labējām partijām. Kādas gan problēmas var būt tā sauktajā nacionālajā jautājumā? Ja būšot kādi svarīgi balsojumi etnopolitikas jomā, vai tad nu “Jaunais laiks” nesniegs palīdzīgus balstus?” Protams, ka sniegsim, tomēr šī lieta nebūt nav vienkārša.

Saeimas pārziņā ir tikai konceptuālās pamatnostādnes, kas ietvertas likumos. Rīcībpolitiku lielā mērā nosaka izpildvara, un neuzkrītošas, pakāpeniskas pārmaiņas etnopolitikā visvieglāk ir īstenojamas, piemēram, ar Ministru kabineta noteikumu palīdzību. Nebūt nav jāatver likums! Un cita starpā varu piebilst, ka jaunā valdība, atšķirībā no iepriekšējās, nav paredzējusi izdarīt grozījumus Valsts valodas likumā, Izglītības likumā un Pilsonības likumā tikai pēc konsensa principa.

Jūs teiksiet, ka Ministru kabineta noteikumi tiek izskatīti Valsts kancelejā, valsts sekretāru sanāksmēs, galu galā par tiem balso arī Ministru kabineta locekļi – tātad filtrs it kā būtu pietiekams, bet kur ir garantijas, ka svarīgas lietas nepaslīdēs garām nepamanītas?

Labi! Pieņemsim, ka gan premjerministrs, gan Ministru kabineta locekļi modri stāv līdzšinējā etnopolitikas kursa sardzē un ka arī Ministru kabineta noteikumi bažas nerada, taču ministrijām ir noteikta kompetence, kas ir tikai viņu pašu ziņā. Ministrijas bez saskaņošanas izdod visus iekšējos normatīvos aktus un visus administratīvos aktus – instrukcijas, nolikumus un tā tālāk. Ministrijas nosaka budžeta prioritātes, konkursa kārtībā izvēlas darbiniekus, dala projektiem piešķirto naudu un tamlīdzīgi. Reālā politika jau tiek īstenota tieši šajā līmenī!

Piemērs mums nav tālu jāmeklē. Atgādināšu notikumus 2003.gada augustā. Četru Saeimas komisiju priekšsēdētāji: Inese Vaidere, Ina Druviete, Jānis Strazdiņš un Anta Rugāte, savu partiju – “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK, “Jaunā laika”, Zaļo un zemnieku savienības un Tautas partijas – atbalstīti, nāca klajā ar kopīgu paziņojumu par Latvijas interesēm neatbilstošu īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās darbību.

Kas tad bija noticis? Valdības deklarācija bija ievērota, likumi netika grozīti, arī jaunu Ministru kabineta noteikumu it kā nebija, tomēr bija un ir pamats bažām, ka par ievērojamiem Latvijas un ārvalstu līdzekļiem tika veicināta nevis sabiedrības integrācija, bet šķelšana. Tā atkal daudz piesardzīgāk ir notikusi arī pēc 2003.gada augusta un diemžēl nevaram izslēgt iespēju, ka tas var atkārtoties vēlreiz. Un tā nav vēsture! Tas ir scenārijs nākotnei. Un es to stāstu tāpēc, ka vēsture var atkārtoties. Un mēs paši esam pārliecinājušies, ka ne premjers, ne koalīcijas partneri konkrēto, reālo rīcībpolitiku ietekmēt nespēj. Koalīcijas partneru kritikai ir ētikas un koalīcijas līguma noteiktas robežas.

Jūs taču nepieliksiet līdztiesīgu koalīcijas partneru vadītai struktūrvienībai ne kuratoru, ne politisko uzraugu. Papīri būs kārtībā, runas būs pareizas. Vārds “dialogs” skanēs vai ikkatrā teikumā, bet mēs soli pa solītim atkāpsimies. Turklāt jārēķinās, ka šādi procesi tagad varēs risināties arī Izglītības un zinātnes ministrijā, un, iespējams, arī Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē.

Vakar bijām liecinieki visai neērtai situācijai televīzijas pārraidē saistībā ar Vispārējo minoritāšu aizsardzības konvenciju. Nerunāsim par būtību! Apakškomisija strādā, darbs notiek, bet kurš tad galu galā ir īstais deklarācijas variants – vai tas, kurā konvencija ir minēta, vai tas, kurā nav minēta? Ja gadījumā konvencija deklarācijā ir minēta bez Tautas partijas ziņas, tad tas ir pierādījums, ka jau pirms valdības apstiprināšanas var notikt darbības, par kurām koalīcijas partneru vidū nav vienprātības. Ja tik tiešām šīs konvencijas ratifikācija deklarācijā nav ietverta, tad savukārt gribu uzdot jautājumu šīs valdības atbalstītājiem. Galu galā tā taču ir jūsu prioritāte! Uz kāda motīva pamata jūs atbalstāt valdību, kas jūsu prioritāti ignorē?

Tātad diemžēl man nākas kliedēt ilūzijas, ka Latvijas nacionālās intereses šajā valdībā nav apdraudētas. Gluži otrādi! Ir pamats noteiktām bažām, un tāpēc uzdodu jautājumu: kas par to atbildēs un kāda būs Latvijas etnopolitika nākotnē?

Sēdes vadītāja. Deputāts Aleksandrs Kiršteins.

A.Kiršteins (Tautas partijas frakcija).

Godājamā priekšsēdētājas kundze! Godājamie deputāti! 15 mēnešus valdībai bija iespēja darīt to, par ko šeit tik skaisti runāja Druvietes kundze un Kariņa kungs. Mēs 15 mēnešus gaidījām no valdības tādus vārdus kā “labklājības pieaugums”, “uzņēmējdarbības atbalstīšana”, “birokrātijas samazināšana” – vārdus, kurus mēs cerējām sagaidīt “jaunajos laikos”. Tā vietā mēs dzirdējām – “oligarhi”, “zagļi”, “kreisie”, “korumpanti”, “promaskaviskie spēki”, “tumsas spēki”, “krievi” un tā tālāk. Kas tie tādi ir? Vai tie ir cilvēki, kas prasa honorāru par savas politiskās darbības uzsākšanu? Izrādās, nē! Godājamie deputāti, tie esam visi mēs. Tā ir visa latviešu tauta. Tie acīmredzot ir visi tie, kurus partijas “Jaunai laiks” vadītāji nav paguvuši ierakstīt savos atbalstītājos. Tie ir mazie uzņēmēji, kuri nesaprot, kāpēc Valsts ieņēmumu dienests viņus nepārtraukti tramda – sūta viņiem draudu vēstules, neatmaksā pārmaksātos nodokļus. Tie ir policijas darbinieki, kuri nesaprot, kāpēc viņi nepārtraukti tiek pazemoti, kāpēc viņiem vienmēr ir jāpūš caurulītēs un jānodarbojas ar dažādām citām lietām tā vietā, lai nopietni nodarbotos ar noziedzības apkarošanu.

Ir daži mīti par mazākumvaldībām. Eiropā ir vairākas mazākumvaldības. Jūs, godājamie kolēģi no “Jaunā laika”, it sevišķi tie kolēģi, kas šeit ir ieradušies no Rietumu valstīm, labi zināt, ka daudzās valstīs mazākumvaldības ir veiksmīgākas par vairākumvaldībām!

Es gribētu minēt kaimiņvalsti Zviedriju, par kuru laikraksts “Financial Times” raksta, ka pašreiz Eiropas Savienībā tā ir vienīgā valsts, no kuras zinātnieki neemigrē uz Amerikas Savienotajām Valstīm, bet ka ir tieši otrādi – iebrauc tajā valstī. Jo jau daudzus gadus Zviedrijā darbojas valdība, kura ir spējusi radīt Zviedrijā vislabākos apstākļus moderno tehnoloģiju un zinātnes attīstības veicināšanai. Vai Zviedrijas valdība eksistē tāpēc, ka tai būtu komunistiska programma? Nē! Zviedrijas mazākumvaldību atbalsta visa sabiedrība tāpēc, ka zina, ka šī valdība pašreiz, konkrētajos apstākļos, ir vislabākā.

Tā ka nemānīsim sevi, sakot, ka šī valdība varētu būt sliktāka par iepriekšējo valdību!

Man ir jautājums – kāpēc tik bieži tiek lietoti vārdi “promaskaviskie spēki”? Vai “promaskaviska valdība” ir tāda valdība, kuras veidošanā nav piedalījušies un kurai aizmugurē nav stāvējuši tik godājami cilvēki kā Bukingolta kungs un Krupņikova kungs? (Zālē smiekli un aplausi.) Vai “promaskaviska valdība” ir tāda valdība, kuras laikā neuzvar visos konkursos Aizsardzības ministrijā baltkrievu firma, kur atkal mēs redzam kādu no šiem uzvārdiem? Kā saprast dažus rakstus tajā pašā laikrakstā “Latvijas Avīze”, kuros teikts, ka galvenais šīs valdības neapstiprināšanas iemesls būtu nepielaist kādu pie siles? Pie kādas siles? Aizsardzības ministrijā? Bet lai atbild! Es ceru, ka iepriekšējās valdības pārstāvji to paskaidros.

Mēs zinām, ka nav ideālu valdību. Mēs, tiekoties ar partiju “Jaunais laiks”, to precīzi definējām. Man personīgi ļoti gribētos, lai šajā valdībā būtu arī partijas “Jaunais laiks” pārstāvji. Es pilnībā saprotu tās bažas, ko izteica šeit Druvietes kundze. Bet vai gan tas nozīmē, Druvietes kundze, ka jūs neatbalstīsiet mani tad, kad es nebalsošu par jūsu minēto Minoritāšu konvenciju? Es ceru, ka jūs balsosiet!

Es ļoti ceru, ka partija “Jaunais laiks” otrreiz nekļūdīsies tik smagi, kā viņi izdarīja vienā balsojumā, kad viņi balsoja par Ždanokas un Rubika piedalīšanos Eiropas Parlamentā. Es tiešām ceru, ka jūs otrreiz šo kļūdu neatkārtosiet! Tāpēc es jums ticu. Es ticu, ka jūs mūs atbalstīsiet. Mūsu durvis jums ir atvērtas, un agri vai vēlu jūs mums pievienosieties!

Tāpēc es aicinu visus tos, kuru darbi saskan ar vārdiem, atbalstīt šo valdību!

Paldies par uzmanību! (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Deputāts Ainars Latkovskis.

A.Latkovskis (frakcija “Jaunais laiks”).

Ir lielas valstis, ir vidējas valstis, un ir mazas valstis. Tā nu ir sanācis, ka Latvija ģeogrāfiski un iedzīvotāju skaita ziņā ir viena no tā saucamajām mazajām valstīm. Vēstures laikmetu griežos tieši mazās valstis ir tās, kas ir cietušas visvairāk. Un tieši tāpēc mazās valstis ir meklējušas sev sabiedrotos.

Jau kopš mūsu valsts neatkarības iegūšanas laikiem tieši Amerikas Savienotās Valstis ir bijušas viens no mūsu lielākajiem sabiedrotajiem, ja ne pats lielākais sabiedrotais. Arī okupācijas laikā ar savu konsekvento okupācijas neatzīšanas politiku Amerika mums palīdzēja atgūt neatkarību. Un arī mūsu ceļā uz NATO kā valsts mūs ir atbalstījusi, arī materiāli.

Tāpēc man ir jautājums nākamajam iespējamam Ministru prezidentam Emša kungam. Vai tā ir taisnība, ka pēdējo nedēļu laikā ASV vēstnieks Latvijā Braiens Karlsons ir lūdzis iespēju tikties ar jums, bet jūs neesat atradis laiku, lai tiktos?

Sēdes vadītāja. Deputāts Gundars Bērziņš.

G.Bērziņš (Tautas partijas frakcija).

Saeimas priekšsēdētāja! Godātie deputāti! Apstiprinot valdību, tas, kas būtu sagaidāms no valdošās partijas vadītāja, vadošās frakcijas “Jaunais laiks” vadītāja, būtu paustais: “Mēs esam iesākuši tik daudz labu darbu, bet kādas šausmas tagad būs!” Vai to un to lietu turpinās vai ne?” Jūs dzirdējāt šo runu. Nav tur nekā no tā! Un kāpēc nav nekā? Tāpēc, ka laikam, ja kritiski pavērtē paveikto, tad ir redzams, ka paveikts ir ļoti maz. Un, tāpat kā visas šīs darbības laikā, viņu pamatvērtība, uz ko viņi aicina vienoties, – vienoties pret kaut ko. Tāpat kā mazu bērnu baida ar bubulīti, lai viņš ēstu putriņu, tagad mūs baida ar “Maskavas roku”: mums iestājoties NATO un Eiropas Savienībā, “Maskavas roka” tagad te visu izdarīs...

Es domāju, ka “Jaunā laika” politika – vienoties pret kaut ko –, kas ir stūrakmens visiem viņu pasākumiem, ir kļūdaina. Nevar konstruktīvu un veiksmīgu politiku veidot ar noliegumu, ar ļaunumu, ar pazemojumiem. Nevar! Mērķis šādus līdzekļus neattaisno! Pat politika neļauj lietot, pat tad, ja mērķis ir cēls un apziņa ir cēla, visus līdzekļus. Lietojot šādus līdzekļus, nevar realizēt godīgus, taisnīgus principus.

Otra lieta ir daži “Jaunā laika” politiskie uzstādījumi, kuriem es negribētu piekrist. Viens lietotais termins ir šāds: vara esot sile. Principā vara, “Jaunā laika” izpratnē, ir labums. Labums, pie kā tagad laužas citi, kā tas izriet no visa iepriekš teiktā, no visiem “Jaunā laika” politiskajiem uzstādījumiem.

Kariņa kungs, vara ir pirmām kārtām, atbildība. Kāpēc Tautas partija šobrīd nesmaida? Kāpēc priekšsēdētājs ir noskumis? Tāpēc, ka nepadarīto darbu slogs, kas ir jāuzņemas mums, ir ļoti smags. Un atšķirībā no jums mēs to saprotam. Mēs saprotam, mums ir spēki, mēs to izdarīsim. Taču mums nav prieka, jo nav izveidota pati labākā konstrukcija, kāda bija iespējama, kaut gan esam darījuši visu, kas bija mūsu spēkos. Valdības veidošanai tika patērētas 30 dienas. Līdz iestājai Eiropas Savienībā ir nedaudz vairāk par 50 dienām. Nevaram vairs, kungi, atļauties tikai runāt un nedarīt šos darbus! Šis smagais vezums, kurš ir apstājies uz pārmijām, nevar tur palikt: vilciens to sadragās. Tas ir jāņem un jāvelk tālāk – lai arī cik grūti, smagi, lai arī pajūgā nav iejūgti paši spēcīgākie šinī Saeimā pārstāvētie zirgi. Tā tas ir. Arī to mēs saprotam.

Vēl viena lieta, ko es nesaprotu un nepieņemu “Jaunā laika” politikā, ir tas, ka viss ir pērkams par naudu. Jo bieži vien citu cilvēku vērtējums vairāk atspoguļo nevis kaut kādas citu cilvēku darbības, bet parāda konkrētā cilvēka domāšanas veidu. Jo tās lietas, ko kādreiz pārmeta, ir ļoti grūti pat iedomāties. Taču, ja šādi apgalvojumi nepārtraukti izskan, tātad tas šo cilvēku – cilvēku, kas veido politiku, – domāšanā ir ielikts kā stūrakmens. Savu godīgumu Repše novērtēja par miljons latiem, bet sabiedrība to nesameta, viņš dabūja pusmiljonu – un tad dabūja pretī “Lattelekom”. Pusmiljons un “Lattelekom” – nu, tas pats miljons vien būs.

Nav pareizi! Nedrīkst visu pirkt par naudu! Ir lietas, kas netiek pārdotas, un arī godīgums nav novērtējams par vienu miljonu latu. Tā ir zema cena! Latvijas valsts nevar maksāt par viena cilvēka godīgumu miljonu latu. Tas ir pārāk lēti, zemiski un nepiedodami.

Mūsu attiecības ar partiju “Jaunais laiks”. Lai arī sarunas nav bijušas tik labas, es domāju, ka šīs attiecības ievērojami, diametrāli atšķirsies no iepriekšējām “Jaunā laika” attiecībām. Jo pasaulē jau nekas nav melns vai balts! Vienmēr katrā lietā ir kaut kas gaišs, labs, un kaut kas slikts. Tāpat arī mūsos – mūsos ir kaut kas labs, bet kaut kas noteikti ir arī slikts. Kā ir vairāk – grūti pateikt. Arī “Jaunajā laikā” es neredzu tikai sliktumu, nosodāmas lietas, es redzu arī daudz labu lietu. Protams, ir arī acīm redzams profesionalitātes trūkums, kas varbūt ar laiku varētu zust. Mēs meklēsim “Jaunajā laikā” labo. Mēs nenoliegsim to slikto, kas ir vai kas būs, tā ir jūsu pašu lieta un jūsu atbildība – tikt ar to galā. Bet jūsos būs arī labais. Meklēsim! Mēs būsim pacietīgi. Mēs būsim pacietīgi. Mēs gaidīsim, meklēsim, runāsim un neapvainosimies, ja kādā reizē jūs teikties, ka tas tā nav... neiesim projām no jums un neteiksim, ka jūs kļūstat par “melnajiem spēkiem”. Mēs būsim pacietīgi.

Otrs. Ar baidīšanas politiku, kas šobrīd notiek saistībā ar valdības veidošanu, kaut kādā veidā tiek apliecinātas arī savas spējas un varēšana. Briesmas un grūti lēmumi jau pastāv vienmēr. Jautājums: vai ir ticība sev, vai ir drosme tikt galā ar šīm problēmām? Es gribētu partijai “Jaunais laiks” novēlēt: nebaidiet citus un nebaidieties arī paši! Neesat jau tik vāji, kā jums pašiem šobrīd pēc neveiksmēm šķiet! Nebaidiet citus un nebaidieties arī paši! Būs labi!

Par dažādām lietām. Te jau runāja, teiksim, par gaišajiem un tumšajiem spēkiem. Paskatīsimies, kā ir attīstījusies situācija! Es esmu sēdējis pašu tumšāko spēku pašā tumšākajā stūrī – pašā aizmugurītē, un man ir bijis tas gods kādu īsu laiku, kad atsevišķam cilvēkam radās cerība, ka viņš varētu saglabāt amatu, ja šie tumšie spēki iznāktu no šīm tumšajām alām, daļēji ieraudzīt gaismu, kļūt “gaišākam”. Jau tiku dzirdējis kopumā par mums labus vārdus. Varbūt ne tieši par mani, bet es kopumā sajutu arī sevī kaut kādu gaišumu un sāku staigāt pat pelēkā uzvalkā. Man cilvēki prasīja: “Kāpēc tu pelēkā?” Es saku: “Es esmu tādā kā kūniņas stāvoklī – pārejā no melnā spēka uz gaišo. Pagaidām esmu pelēks. Nāks vasara, gan jau kļūsim visi gaišāki.”

Bet paskatīsimies, kā veidojas situācija! Tautas partija no visļaunākā tumsas spēka kļuva par ļoti konstruktīvu partiju, ar kuru nezin kāpēc 15 mēnešus nav sarunāts tikai tāpēc, ka vienam cilvēkam šķita, ka viņa krēsla saglabāšanai tas varētu būt svarīgi.

Kā tagad, piemēram, Jurkāna kungs no konstruktīvās opozīcijas, kurai tika veltīts tik daudz cildinošu vārdu no šīs tribīnes, ar kuru runāja par valdības saglabāšanu, pēkšņi tapa par spalvaino “Maskavas roku”? Tikai tāpēc, ka mainījās attieksme pret vienu no vadītājiem.

Kas notika ar “Saules partiju” – Latvijas Pirmo partiju? Tas bija gaišākais spēks, ar kuru tika noslēgts “laulības” līgums. Un pēkšņi - melnuma iemiesojums! Tikai tāpēc, ka ir mainījusies attieksme pret vienu cilvēku. Nav pasaule uzbūvēta egocentriski, tā neriņķo ap vienu personību, un katras parādības vērtību vai notikumus nenosaka viena cilvēka attieksme pret šo parādību.

Lūdzu, lūdzu, mēģiniet to saprast, un tad būs labi! “Jaunais laiks”, nebaidiet citus! Nebaidieties paši! Mēs būsim pacietīgi, iecietīgi pret jums, redzēsim jūsos gaišo un gaidīsim jūs kopā šinī valdībā! (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Deputāts Jakovs Pliners.

J.Pliners (politisko organizāciju apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcija).

Cienījamais Prezidj! Godātie deputāti! Valdības krīze Latvijā nav ne pirmā, ne diemžēl pēdējā. Neatkarības atjaunošanas laikā mēs tādus brīžus pārdzīvojām daudz. Šī krīze ievilkās ļoti ilgi un, neapšaubāmi, kaitēja Latvijas attīstībai. Tas liecina par to, ka Latvijas politiskā attīstība nonākusi strupceļā, neskatoties uz kardinālu politiskās elites maiņu pēc 8.Saeimas vēlēšanām.

Galvenais strupceļa iemesls ir tuvredzīgā politika, izkropļota demokrātija, kura mūsu valstī balstās nevis uz veselo saprātu vai tautas gribu, bet vienīgi un tikai uz monoetniskām – tātad titulnācijas prioritātēm. Mūsu valstī pastāv etnokrātija, kuru raksturo pilnīga nelatviešu izslēgšana no politisko lēmumu pieņemšanas. Rezultātā labējās partijas nevar izveidot ilgtermiņa pozitīvi rīcībspējīgu valdību, kura būtu spējīga sakārtot ekonomiku, apkarot korupciju, nodrošināt tautas labklājību, sociālo aizsardzību, sakārtot medicīnu un izglītības jomu.

Jebkura valdība, kurā nav pārstāvēti 40% iedzīvotāju, tātad Latvijas krievu lingvistiskā kopiena, nekad nebūs stabila un pozitīvi rīcībspējīga. Visas trīs partijas, kuras šodien pretendē uz Saeimas atbalstu, veidojot jaunu valdību, jau vairākas reizes ir bijušas pie varas, bet tauta no tā nav kļuvusi laimīgāka.

Domājot par to un analizējot jauno Valdības deklarāciju, var piekrist sociāli ekonomiskajam virzienam, bet etnopolitikā jūtama minoritāšu diskriminācija, nekonsekvence, destruktīvisms. Izglītības reforma turpina “karāties gaisā”. Tā ir neizpildāma un kaitīga kā nelatviešiem, tā arī
latviešiem – tātad Latvijai kopumā. Ap 30% bērnu nevarēs mācīties vidusskolā pārsvarā valsts valodā, kā tas šodien ir teikts likumā. Viņi paliks bez izglītības, bez profesijas, un rezultātā palielināsies žūpība, narkomānija, noziedzība. Vai tas ir vajadzīgs Latvijai?

Savu “nē” sākotnēji politizētajai izglītības reformai daļa tautas jau ir pateikusi neskaitāmos mītiņos, piketos, tikšanās pasākumos ar deputātiem. Savu “nē” viņi apliecināja ar 107 tūkstošiem parakstu. Savu “nē” viņi pateica pagājušajā sestdienā Vislatvijas krievu skolu aizstāvju kongresā.

Mēs ceram uz jaunās valdības veselo prātu savas tautas un valsts labā. Godīgi sakot, cerības uz jaunu valdību ir mazas, bet mums jāizvēlas no ļaunākā un ļaunā, no sliktākā un slikta. Es ceru, ka drīz parādīsies valdības darbības programma, vienkāršoti sakot, ko darīt, kam, līdz kuram termiņam un par kādiem līdzekļiem. Es uzskatu, ka tādas precīzas attīstības programmas ekonomikā, izglītībā, medicīnā un citās jomās nav līdz šai baltai dienai. Man pateiks: “Ekonomikas programmas ir! Tās bija vismaz piecas.” Ja ir vai bija piecas, tas nozīmē, ka nav nevienas. Vispār man liekas, ka mūsu valstī neviens ne par ko neatbild, un it kā ne tik sen atnāca “jaunie laiki”. Nu solījumu bija tik daudz! Vesels maiss izpildīts, varbūt kripatiņa...

Tautas fronte Atmodas laikā solīja visiem pilsonību, solīja izglītību, arī krievu valodā, solīja, ka atdalīsimies no PSRS un pēc gadiem pieciem dzīvosim tā, kā cilvēki dzīvo Somijā, Zviedrijā, Dānijā. Pagāja gandrīz 14 gadi. Vai solījumi ir izpildīti? Nav!

Tātad es uzskatu, ka tautu mānīja visus neatkarības gadus. Kuru valdību es uzskatītu par labu? To, kura dos iespēju nopelnīt tiem, kuri var, tātad darba spējīgajai tautas daļai, un palīdzēs tiem, kuri nevar, tas ir, invalīdiem, večukiem un bērniem.

Par labu valdību es uzskatīšu tādu, kura ne vārdos, bet darbos apkaros korupciju un ievedīs kārtību muitās. To valdību, kura būs ne tikai latviešu tautas valdība, bet tieši Latvijas tautas valdība. Priekš manis laba valdība būs tā, kura demokratizēs Izglītības likumu un vienādi rūpēsies kā par latviešu, tā par cittautiešu bērniem.

Es varētu daudz pārmest gan Tautas partijas deputātiem, gan Zaļo un zemnieku savienības frakcijas deputātiem, gan Latvijas Pirmās partijas deputātiem. Es neredzu, ka tajās nozarēs, kuras viņi vadīja iepriekšējās valdībās, ir iestājušies jau laimes laiki vai laimes zeme, ja tā varētu teikt. Vai iestājās? Neiestājās! Vai Saeima dos viņiem “šansi” jeb iespēju – tā ir deputātu sirdsapziņas lieta.

Bieži vien no atsevišķiem deputātiem, kuri dzīvo Latvijā mazāk par gadu un kuriem vēl šodien ir ne tikai Latvijas, bet varbūt arī citas valsts pilsonība, es dzirdu šeit dažādus nepamatotus pārmetumus deputātu kreisajai daļai.

Man ir tikai viena – Latvijas pilsonība! Mans tēvs, vectēvs un vecvectēvs guļ Latvijas zemītē. A priori mēs nevaram... Un lai es nebūtu Latvijas patriots? Cits jautājums – kā saprast šo patriotismu? Un kad šeit nāk tribīnē un mūs pamāca cilvēki, kuri šeit dzīvo, atkārtoju – bez nedēļas gadu, nezinot mūsu psiholoģiju, mūsu iepriekšējo dzīvi, mūsu cerības un tā tālāk, un tā joprojām... Nu smieklīgi klausīties! Cilvēks prot visu, zina visu un tā tālāk, un tā joprojām.

Tas nav korekti, tas nav solīdi! Un es nepieņemu nevienu jūsu pārmetumu, Kariņa kungs!

Paldies jums par uzmanību! Es nešaubos, ka jūs pieņemsiet pareizo lēmumu.

Sēdes vadītāja. Deputāts Edgars Jaunups.

E.Jaunups (frakcija “Jaunais laiks”).

Mūsu valstī šodien tik tiešām ir nozīmīgs brīdis atšķirībā no tā, par kādu farsu šīsdienas sēdi vēlas pārvērst atsevišķi iepriekšējie runātāji. Šodien izšķirsies, vai Latvijas politiķi tik tiešām spēj būt tik liekulīgi un ciniski, ka ir gatavi nodot savus principus un sirdsapziņu, lai tikai tiktu pie varas. Pie tam nodot to “rubikiešiem” un “ždanokiešiem”, kuri acīm redzami ir apžilbuši... (Starpsaucieni.) no vēl pirms mirkļa mūsu valstī it kā neiespējamās misijas izdošanās jeb, kā saka viens no jaunās valdības šodien vēl tikai klusējošajiem atbalstītājiem Alfrēds Rubiks, – “turēt uz āķa” politisko varu.

Visneiedomājamākais paveras, tiklīdz nedaudz atminamies, ko “sastiķētā” mazākuma līderi bilda vēl tikai pirms neilga laika. Tā, piemēram, tautpartijietis Edmunds Krastiņš tikai pirms gada laikrakstā “Diena” norādīja: “Arī pēc TSP atdalīšanās no PCTVL Tautas partija neredz iespēju ar to sadarboties. Lai beigtos spekulācijas, mēs nolēmām skaidri pateikt, ka koalīcija ar TSP cilvēkiem nav iespējama, jo šī partija ideoloģiski ir tādos pašos uzskatos kā PCTVL un runā, piemēram, par pašvaldību vēlēšanu tiesību piešķiršanu nepilsoņiem.” Andris Šķēle tajā pašā laikā ziņu aģentūrai LETA skaidri pateica: “Tas ir mēģinājums mest ēnu uz Tautas partiju. Ir skaidrs, ar ko Tautas partija neveidos koalīciju: tie ir “jurkānieši” un sociāldemokrāti.” (Starpsaucieni: “Neveido jau arī!”)

Godīga un kvalitatīva izvēle tik tiešām ir vienkārša. Tieši tāda, kādu Tautas partija iepriekš formulēja. Bēda tik, ka jums, sarkanzaļās koalīcijas projekta bīdītājiem, šobrīd paveras jauns risinājums – tikt pie tik kārotās varas ar valstij klaji naidīgu spēku palīdzību, kas acīmredzot šķiet lielisks un sen gaidīts risinājums.

Īpaši es vēlos uzrunāt jūs, Emša kungs. Valsts prezidente, izvirzot jūsu kandidatūru premjera amatam, deva jums skaidru uzdevumu: izveidot stabilu labējā vairākuma atbalstu baudošu valdību. Kā, jūsuprāt, esat ticis ar to galā? Atbilde ir acīm redzama: nekā! Vienīgais, ko esat iespējis, ir mūsu pašu pirms 15 mēnešiem kopīgi veidotās valdības gāzēju pulkam – Latvijas Pirmajai partijai un Tautas partijai – piepulcināt sevis paša pārstāvētās Zaļo un zemnieku savienības 12 balsis. Tas arī viss! Tātad – pilnīga izgāšanās, kas tikai ieskandina jūsu iespējamās valdības moto: “Solīts makā nekrīt.”

Patiesi pārsteidz un šokē Tautas partija, īpaši tās destruktīvā attieksme. Šīs frakcijas deputāti vēl vakar aicināja partiju “Jaunais laiks” nākt valdībā, lai palīdzētu cīnīties pret PCTVL deputātu iespējamiem draudiem mūsu valstij un lai nepieļautu to, ka Maskava spēj panākt tik ļoti kāroto – reālu ietekmi uz Latvijas politiku.

Godājamie kolēģi no Tautas partijas! Nav nepieciešams mums šķiest spēkus šo politiķu varaskāres apkarošanai! Mums ir lieliska iespēja viņus atstāt opozīcijā, tur, kur jāatrodas tiem, kas atbalstu pirms vēlēšanām meklēja Maskavā, sola piešķirt vēlēšanu tiesības nepilsoņiem un ieviest divvalodību Latvijā. Šiem politiķiem īstā vieta ir Krievijas Valsts domē. Bet ko darāt jūs? Varaskāres dzīti, tiecaties iekļauties valsts interesēm naidīgā varavīksnes krāsas valdībā, kuras ārējais veidols un saturiskā konsistence ļoti atgādina ķīseli, kāds bija nu jau puspajukusī PCTVL, kur traģikomiski kopējā dziesmā vienojās dažs labs Atmodas līderis un interfrontes triecienvienības – Rubiks un Ždanoka.

Godājamie Tautas partijas deputāti, nepieļausim to! Noraidīsim Emša sastiķēto pārpratuma valdības projektu un kopā izveidosim stabilu un rīcībspējīgu konservatīvu vairākumvaldību, kura nevis centīsies torpedēt un mazināt Latvijas tautas prieku par valsts iekļaušanos Eiropas Savienībā un NATO, bet gan atbilstoši mūsu nacionālajām interesēm pabeigs šos integrācijas procesus!

Slaktera kungs! Pirms pāris dienām Tautas partijas politiskajā konferencē jūs baidījāties, ka būs jākaujas. Varat būt drošs – ne jau ar mums. Tie, no kā jums būs jāaizstāvas, būs jūsu pašu partijas biedri, jūsu pašu partijas vēlētāji, jūsu pašu partijas atbalstītāji. Tie, kurus jūs šodien nododat. Šodien, kad iesaistāties promaskaviskas valdības apstiprināšanā, kura bez jūsu 20 balsīm nekad nenotiktu. Ja tā, tad man tik tiešām ir bail no jūsu liekulības un cinisma.

Un vēl par to kaušanos. Ticiet man, ka īpaši enerģiski jums dūres būs jāvicina, kaujoties ar Plineru un Golubovu, kad kopīgi spriedīsiet, kāda valodas proporcija skolās būtu labāka – 90% vai 95% krievu valodai, jo tieši tik zemu šodien jūs nolaižat Latvijas nacionālo interešu latiņu. Un šajā cīņā jūs zaudēsiet. Šajā avantūristiskajā cīņā zaudēs Latvijas valsts. Izmisumā jūs dzenat Latvijas tautu, iznīcībā – jūsu pašu partiju, un Latvijas interesēm klaji naidīgā ielenkumā – mūsu valsti. Un dod, Dievs, no šīs dūru vicināšanas mums visiem iznākt tikai ar lauztiem deguniem! Ka tik netiek lauzts Latvijas nacionālo interešu un valstiskuma mugurkauls!

Un nemāniet sevi un sabiedrību, ka būsiet šīs valdības nacionālais garants! Vienīgais, ko tik tiešām grasāties šodien garantēt, ir šī bīstamā pavērsiena ierakstīšana Latvijas vēsturē.

Es aicinu balsot “pret”! (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Deputāts Juris Dobelis.

J.Dobelis (apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija).

Cienītie kolēģi! Daži cer, ka es te pēdējo reizi runāju (Zālē troksnis.) Es domāju, rudenī... (Liels troksnis.) Es domāju, šoruden paskatīsimies, vai būs pēdējā reize vai nebūs. Cileviča kungs jau vienreiz priecājās – 7.Saeimas darbības beigās –, ka es runājot pēdējo reizi.

Tagad nedaudz par to, kas šodien notiek.

Redziet, tad, kad ir tādi nopietnāki brīži, tomēr ir reizēm jāpaskatās atpakaļ. Jāpaskatās ir tuvākā un tālākā pagātnē, lai labāk saprastu, kas notiek.

Es šajās telpās uzturos kopš 1990.gada un esmu redzējis, kā nāk un iet dažādas valdības dažādos sastāvos, dzirdējis dažādas runas, solījumus un noliegumus, un kritiku, un arī asprātīgu apsaukāšanos, kas parasti ir izpelnījusies skaļus aplausus. Un, redziet, šodien es tā vēroju visus kolēģus, kas šeit sēž, un no mums, tiem 138, kas 1990.gada 4.maijā balsojām par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, es laikam vairāk par astoņiem saskaitīt nevaru.

Un tāpēc man ir jautājums: vai tas ir daudz vai tas ir maz? Vai tas, ka ir pastāvīga zināmu iemaņu ieguvušu politiķu “svaidīšana” turp un atpakaļ, nāk valstij par labu vai nenāk? Lūk! Šodien mēs it kā priecājamies. Latvijas valsts ir sasniegusi, manā izpratnē, savu galveno mērķi – drošību. Bet kas tad ir kaldinājis šo mērķi? Šis ceļš uz šo drošības sasniegšanu jau nebija viegls. Tas ir 13 gadu garumā veidots ceļš, un šo ceļu ir veidojuši dažādi politiķi, dažādi sabiedriskie darbinieki no dažādām partijām. Un jāsaka viņiem visiem viens kopīgs “paldies”, jo šis ceļš tiešām ir galā. Un uz tieši šādu sasniegumu jau var arī balstīties turpmākā valsts attīstība. Ja valstī ir drošība, tad valstī ir arī ieguldījumi, tad ir kapitāla piesaiste, tad ir interese par Latviju. Nestabila valsts neizraisa absolūti nekādu interesi. Es domāju, ka arī šajā lauciņā ir veiktas zināmas iestrādes, un tāpēc nevajadzētu vienam otram tik ļauni izteikties par valdību, kas nupat vēl ir strādājusi. Jo es esmu pārliecināts, ka vismaz lielākā daļa šīs valdības darba bija veltīta Latvijas valsts attīstībai.

Jā, kāds kļūdījās vairāk, kāds mazāk, bet kopējā attīstība taču ir, un nevajag to noliegt! Jo valdības ir nākušas, ir gājušas, kā jau te vairāki ir to sapratuši. Lūdzu, palasiet stenogrammas, kas atspoguļo katru no tām Saeimas sēdēm, kurās apstiprina kārtējo valdību vai kurā kādu gāž, vai kurā kaut kādu neuzticību izsaka! Es jau te kādreiz esmu pievērsis uzmanību tam, ka viens un tas pats cilvēks par vienu un to pašu citu cilvēku, vai par citu partiju runā pilnīgi pretēji. Un nekāda vaina. Ausis pat nesarkst, tikai reizēm baltākas paliek.

Un šinī kontekstā runāšu par apvienību “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK. Redziet, mēs esam darbojušies gan Augstākajā padomē, gan visās Saeimās kopš neatkarības atjaunošanas un esam šodien vienīgā pārpalikusī apvienība, kas ir noturējusies. Jā, protams, lielie prieki par mūsu tuvāko vai tālāko izjukšanu visu laiku ir bijuši jūtami. Kaut kāda baidīšana. Jā, nu, katram politiķim, katrai apvienībai ir jādomā par izmaiņām, varbūt reizēm par ļoti būtiskām. Un tas ir kaut kas pavisam cits. Un to nākotne parādīs, kā jau es teicu, kaut vai šis rudens. Un varam arī analizēt to, kas ir noticis ar savulaik tautā tik populāro “Helsinki-86”: kad viņi mēģināja ar savu sarakstu, ar šādu nosaukumu, startēt Saeimas vēlēšanās, viņi nedabūja praktiski neko. Tas pats ir noticis arī ar Latvijas Tautas frontes līderiem. Tik dažādi viņi ir, un kur tikai viņi šodien nav atrodami!

Mūsu apvienība saņēma Induļa Emša piedāvājumu darboties valdībā. Jā, tāds bija fakts! Bet kāds bija sākumā tas ceļš? Runa taču bija par 80 deputātu atbalstītu valdību. Nu kurš gan šādu amorfu veidojumu varētu uzskatīt par nopietnu? Tāda valdība tiešām ir darboties nespējīga. To taču vajadzētu saprast. Tā ka šis piedāvājums mums nebija pieņemams. Un tālāk jau notika šīs nesekmīgās sarunas starp partiju “Jaunais laiks” un Induli Emsi vai otrādi – starp Induli Emsi un partiju “Jaunais laiks”. Un kas tad beigu beigās izrādījās? Ka atkal kārtējo reizi apvienība “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK ir pēdējais iespējamais vairākuma valdības garants. Ka tie ir šie septiņi mūsu deputāti.

Bet, cienītie kolēģi, tas nav bijis garants! Es nezinu, kā kurš te staigā no kuras partijas uz kuru... un staigāja, un staigās vēl. Te viens otrs ir pats dibinājis partiju un pirmais aizmucis no šīs partijas. Nu mums ir dažādas vēsturiskas personas. Lūk!

Bet es nevaru ticēt, kolēģi, es nevaru ticēt... Ienāk 25 vienoti “staltbrieži”, neviena “briedene” gan tur nav redzama, laikam vienīgā partija, kura ir izteikti vīrišķīga, tāpēc viņiem tā Sieviešu diena tā patīk... Lūk! Nu un kur tad nu tagad ir? Acīmredzot taktika ir tāda, ka jāsāk iefiltrēšanās, lai politiku varētu veidot. Un tad parādās: 5 aiziet tur, 6 – tur, 5 vēl ir te, un vēl ir 9. Un tagad ir brīvas balsošanas iespējas, jo jebkurš no šiem mazajiem grupējumiem praktiski izšķir balsojumu. Var visi reizē balsot, bet tas laikam nebūtu pareizi, un tāpēc kādi balsos, bet kādi – nebalsos. Rīcība ir vienota.

Un, lūk, šādos apstākļos kļūt par ķīlniekiem un censties par katru cenu būt valdībā... Piedošanu, laikam varbūt drusku panaivi skan, bet kaut kas no godaprāta mūsos, “tēvzemiešos”, ir, un mūs laikam ir pagrūti ietekmēt. Ir pagrūti! Patīk vai nepatīk, bet tā nu tas ir.

Redziet, gan “tēvzemiešiem” atsevišķi, gan LNNK pārstāvjiem atsevišķi ir pietiekama pieredze, kā jādarbojas opozīcijā, un mūsu uzdevums, darbojoties opozīcijā, nebūs gāzt valdību. Nebūs! Mūsu uzdevums būs virzīt valsti tajā virzienā, kāds mums šķitīs pieņemamāks, un, ticiet man, veiksmīgi darbojoties opozīcijā, tas ir ļoti labi iespējams. Katrā ziņā visas šīs darbības parādīsies mūsu ierosinājumos, likumprojektos, grozījumos, it īpaši tajos grozījumos, kas skars nacionālās intereses, kas skars dažādus iespējamos variantus, kas gribēs atvieglot te kaut ko naturalizācijas procesos un tamlīdzīgi. To jau balsojumi parādīs, tā ka nav ko brīnīties!

Tātad patlaban mēs esam vienkārši nopietni sagatavojušies turpmākajai darbībai, bet, neņemiet ļaunā, šodien man ir bažas par to, vai mēs varētu ar savu balsojumu atbalstīt šādu valdību. Un nav labi, ka viens savā apvienības kongresā, cits – šeit no tribīnes saka tādus vārdus: “Nu tie, kuri šodien balsos pret šito valdību, balsos pret to, to, to un šito!” Nevajag! Paskatieties, kā jūs paši citās reizēs esat balsojuši! Parakņājieties savā pagātnē, kā jūs esat rīkojušies! Un, lūk, tāpēc tiem cilvēkiem, kam aiz muguras kaut kas te karājas, vispār nevajag mācīt citus, kā ir jādzīvo. Tas nav vajadzīgs!

Es drīzāk domāju, ka tad, ja mēs runājam par nākotni, varbūt pameklēsim iespējamos sadarbības veidus, kur valdība ir nopietnā vairākumā.

Un nobeigumā Aināram Šleseram speciāli veltīts aicinājums. Ainār, tu te runāji par to gaismu vai par tumsu, ka vienam tur ir gaišāks kaut kas, otram – tumšāks... Man liekas, ka tas viss ir atkarīgs no tā, kurā vietā iesprauž to svecīti...

Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Deputāts Augusts Brigmanis.

A.Brigmanis (Zaļo un zemnieku savienības frakcija).

Dārgie kolēģi! Šodiena beigsies, un droši vien mēs visi iziesim ārā, un tāpat ar Krišjāni mēs aprunāsimies par dzīvi, tāpat ar Dobeļa kungu... Te mēs esam 100 balsis, kas še ievēlēti, un šobrīd mēs varbūt esam dažādās valdības veidošanas pusēs, bet vēl vakar mēs visi bijām kopā. Un varbūt tieši tāpēc es nedaudz gribētu pakavēties pie šiem 15 mēnešiem.

Šobrīd man tomēr nav skaidra viena lieta: kāpēc tika palaista garām iespēja izveidot valdību, kuras sastāvā būtu “Jaunais laiks”, “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK, Zaļo un zemnieku savienība un Tautas partija? Un kurā brīdī šāda tipa valdības veidošana tika palaista garām? Un kas pie tā, ka tas tika palaists garām, ir vainīgs? Un es, būdams apzinīgs deputāts, protams, uzreiz analizēju un meklēju vainu sevī, mūsu apvienībā, kur mēs varbūt esam kļūdījušies, kur varbūt neesam savus kolēģus sapratuši. Varbūt mūsu vaina ir tajā apstāklī, ka referenduma naktī mums vajadzēja iet līdz galam un skaidri un gaiši pateikt: “Nē, Repše! Tu nevari būt par premjeru!” Ja tavai partijai to ir grūti tev pateikt, tad mums būtu jāuzņemas šī soģa loma.” Un tajā brīdī bija jau skaidri un gaiši jāpasaka: “Tev jāiet prom no premjera amata!” Varbūt tas bija tas brīdis, kad mūsu koalīcija palika mazākumā un Repše bija premjers, kad tika meklēts šis atbalsts, kuru partiju piesaistīt šai sadarbības formai.

Droši vien “Jaunajam laikam” bija grūti tajā brīdī strikti pateikt: “Nu, Repše, piedod, bet tu vairs nevari būt premjers! Būs Kariņš premjers. Iesim pie Tautas partijas, papildināsim šo koalīciju un strādāsim!” Droši vien, ka vaina visos šajos jautājumos ir Zaļo un zemnieku savienībā, ka tā to nedarīja, ka tā, kā saka, nebija tik uzstājīga un ka mūsu cienījamajiem kolēģiem - “Jaunajam laikam” šo lietu, kā saka, nelika ļoti pie sirds.

Tā ka šajā ziņā acīmredzot mēs augsim un domāsim, kā turpmāk strādāt jau jaunajā koalīcijā, bet šajā brīdī man ir dziļa pārliecība, ka faktiski vienas no vecākajām Latvijas partijām vadītājam – Latvijas Zemnieku savienības vadītājam, Dobeļa kungs... Šī ir vecākā partija, atšķirībā no apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK... jā, un vēl sociāldemokrāti. Un Latvijas Zemnieku savienība bija vēl pirms jums, “Tēvzemei un Brīvībai”, un tiešām vajag paskatīsies, kur tie mati kurai partijai ir, un paklausīties, ko viņa saka.

Un šajā sakarā es varu pateikt tikai to, ka varbūt līdz dažiem “Jaunā laika” ierindas biedriem vēl nav nonācis mūsu kongresā pieņemtais aicinājums, ka mūsu sirdis, mūsu durvis ir atvērtas. Nāciet, un strādāsim kopā!

Ja problēma ir meklējama kādos amatos, jo jūs varbūt uzskatāt, ka tie par maz jums tiek atvēlēti, tad mēs esam ar mieru pārskatīt šo situāciju un parūmēties. Amati jau mums nav tik svarīgi! Galvenais jau ir tas, ka šajā brīdī ir jāstrādā, kā saka, jo dažas dienas... Latvijai ir atlikušas līdz Latvijas darbam Eiropas Savienībā.

Un, proti, es savā īsajā uzrunā gribētu pateikt vēl par dažām lietām, kas varbūt te izskan par šīm bailēm, skumjām un par “āķi”. Ja es runāju par skumjām, tad, Jaunupa kungs, man tiešām ir skumjas, ka jūs kopā ar Rubiku sēdēsiet blakus uz tā sola tajā Eiroparlamentā. Man tiešām ir dziļas skumjas. Un pie tām skumjām jūs pats esat vainīgs, ja tās skumjas jums tur ir... (Aplausi.) Ja ne gluži jūs, tad jūsu personā jūsu partijas ievēlētie cilvēki. Protams, es neapskaužu tos jūsu partijas cilvēkus, kuriem blakus ar Rubiku un Ždanoku vajadzēs sēdēt. Un tur acīmredzot jūs varēsiet tās nākotnes vīzijas kopā izkalt.

Un beidzot par tiem “āķiem”. Nu, protams, ir ļoti skumji, ka mums ir tas “āķis”, bet es kā zemnieks vienmēr skatos... Jā, nu tas āķis droši vien kaut kur ir man mājā un tur kaut kāda gaļa karājas. Un arī makšķerniekam ir āķis.

Rubika “āķi” es kaut kā neredzu, bet jūs, “Jaunais laiks”, cienījamie mani kolēģi, kamēr nebūsiet nokāpuši no Repšes “āķa”, jūs būsiet uz tā āķa. Simts punkti!

Lai jums veicas no tā “āķa” nokāpt! (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Vai deputātam Oskaram Kastēnam pietiks ar sešām minūtēm? Lūdzu, Oskar Kastēn!

O.Kastēns (Latvijas Pirmās partijas frakcija).

Cienījamā priekšsēdētāja! Godājamais Prezidij! Šodien jau daudzi runātāji atgriezās pie agrākajiem... notikumiem, aicināja analizēt pagātni. Viņi bija rakņājušies pa avīžu citātiem, lai redzētu, ko kurš un kad ir teicis. Arī es nebiju slinks un paskatījos, ko tad mēs šeit esam runājuši 2002.gada 7.novembrī – tad, kad Einars Repše, kad tika apstiprināta iepriekšējā valdība, sacīja: “Ne mazāka uzmanība tiks pievērsta arī sabiedrības integrācijas jautājumiem. Mēs panāksim to, ka cilvēka etniskā vai reliģiskā piederība, dzīvesvieta pilsētā vai laukos nekļūs par cēloni atšķirīgai attieksmei un iespējām.”

Pagāja tikai pāris mēnešu, un Einaram Repšem radās iebildumi pret to, ka Aleksandrs Brandavs, mūsu partijas biedrs, varētu kļūt par sabiedrības integrācijas lietu ministru. Arguments bija dzelžains: “Viņš ir krievs!” Ar to tad viss arī tika izteikts. Un es domāju, ka šis fakts lielā mērā parāda “Jaunā laika” līdera boļševistisko pieeju: “Kas nav latvietis, tas ir pret mums, un, kas nav ar mums, tas ir pret mums!” Ļoti vienkārši! Bet tomēr, par laimi, izrādījās, ka “Jaunais laiks” nav 26 Baku komisāri. Un es tomēr vēl ceru, ka šīs partijas biedru rindās ir pietiekami daudz cilvēku, kuri neatbalsta šādu lieliniecisku pieeju.

Šodien tika izteiktas šaubas arī par to, ka nākamajā valdībā laiks tiks kavēts ar iekšējām cīņām. Nebūs laika, Kariņa kungs, iekšējām cīņām! Šoreiz šis process būs jāatliek malā, jo, kā jau Indulis Emsis sacīja, Latvija nav gatava apgūt Eiropas Savienības struktūrfondus. Valdībai nav izdevies nodrošināt toleranci un savstarpēju cieņu starp latviešiem un mazākumtautībām, un kopumā darba būs tik daudz, ka tiešām savstarpējiem kašķiem laika neatliks.

Un savas īsās runas nobeigumā es vēl gribētu teikt, ka pirms kāda laika ļoti nopietnā runā televīzijā tika teikti šādi vārdi, un es tos gribētu šodien nocitēt pavisam citā kontekstā: “Neskumstiet! Gan jau mēs kopā atradīsim ceļu, kā strādāt kopā!”

Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Cienījamie kolēģi! Lūdzu reģistrēsimies ar reģistrācijas kartēm un debates turpināsim pēc pārtraukuma pulksten 13.00. Lūdzu zvanu! Reģistrācijas režīmu!

Lūdzu Saeimas sekretāra biedru nolasīt reģistrācijas rezultātus!

A.Bartaševičs (8.Saeimas sekretāra biedrs).

Cienījamie deputāti! Nav reģistrējušies: Valērijs Agešins, Martijans Bekasovs, Gundars Bērziņš, Jānis Reirs un Mareks Segliņš.

Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Cienījamie kolēģi, tiksimies pulksten 13.00. Paldies.

Sēdi vada Latvijas Republikas 8.Saeimas priekšsēdētāja

Ingrīda Ūdre.

Sēdes vadītāja. Cienījamie kolēģi! Turpinām Saeimas ārkārtas sēdi par lēmuma projektu “Par uzticības izteikšanu Ministru kabinetam”. Turpinām arī debates.

Nākamais debatēs ir pieteicies deputāts Pēteris Tabūns.

P.Tabūns (frakcija “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK).

Labdien, kolēģi! Diena ir ļoti svarīga, stunda arī ir ļoti svarīga. Un tāpēc es arī gribu padalīties savās pārdomās, bažās, šaubās par šābrīža situāciju valstī. Daudzi ir gandrīz pārliecināti, ka Emša kunga veidotā valdība tiks apstiprināta šodien. Taču lieta jau ir tā, ka mūsu bažas – gan visas apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK, gan arī manas personīgās bažas – pastāv, tās ir visai lielas, jo vēl neviena valdība nav balstījusies uz kreisajiem spēkiem. Jūs nekādi nevarat pateikt, ka jūs nebalstāties uz tiem, jo savādāk jau valdību nevarētu apstiprināt.

Un es uzreiz teikšu tev, Induli (es drīkstu uzrunāt pat vārdā, jo mēs esam bijuši vienā frakcijā, 6.Saeimā strādājuši kopā ilgi un daudz un pazīstam viens otru labi): lai tev veicas!

Situācija valstī patiešām ir ārkārtīgi sarežģīta. Ārkārtīgi sarežģīta! Es domāju, ka mums būtu grūti strādāt arī tad, ja mēs būtu valdībā četras labējās partijas (šeit es neieskaitu Latvijas Pirmo partiju), - būtu ļoti grūti, jo situācija valstī, ņemot vērā visu to, kas sākās ap Izglītības likumu un kas visā šajā sakarībā samilza, ir ārkārtīgi sarežģīta. Atrodoties mazākumā, šādai valdībai būs ārkārtīgi grūti. Un tādēļ, zinot, ka šī valdība strādās, saku: lai labi veicas!

Es pateikšu savas bažas. Bažas ir šādas: grib tikt pie teikšanas un pie varas, tieši vai netieši, kreisie spēki – sarkanie, kuri ir kļuvuši stipri sarkani, padomiski. Nevienas Saeimas, nevienas valdības laikā viņi nav bijuši tik tuvu noteikšanai. (No zāles deputāts A.Golubovs: “Tagad būs!”) Un tādēļ viņi pašlaik jau aplaudē par to, ka var atstāt apvienību “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK ārpus valdības, atbalstīt šo valdību, lai apvienība “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK ar savu nacionālo politiku – latviešu tautas aizstāvību – nevarētu pilnībā veikt savu misiju.

Redziet, pat Latvijas komunists nr.1, Rubiks, ne cietumā sēdēdams, ne brīvībā atrazdamies, nebija tik tuvu tādai vai citādai, kā es jau teicu, noteikšanai. Un nu viņš cer, ka varēs bīdīt letiņveidīgo valdību pēc sava prāta un patikšanas. Jā, uz to viņš cer. Lūk, tur ir tās bažas.

Jo, redziet, ir jau piemērs – Rīgas Dome. Vajadzēja tikai vienam tētiņam, kam vārds ir Bojārs, sagribēt savam dēlam varu – sagribēja atdot galvaspilsētas vadību un nodot latviešu tautas intereses –, kā tūlīt tika izveidota kokteiļveidīga vadība Rīgā. Un nu tur saimnieko interfrontieši ar pilnu sparu. Viņi ir “iztīrījuši” citus, it īpaši “tēvzemiešus”, no visām iespējamajām vietām, visu priekšpilsētu vadībā ir sasēdināti citi, vadoties pēc viņu krāsas. Pašlaik pilsēta ir ārkārtīgi, ārkārtīgi bēdīgā situācijā. Tagad, kad palicis vairs tikai kāds gads līdz pašvaldību vēlēšanām, viņiem – šiem interfrontiešiem, kā arī
sociāldemokrātiem – nerūp nedz galvaspilsētas, nedz Latvijas intereses. Viņiem simtprocentīgi rūp tikai personīgās intereses. Rīga faktiski tiek iztirgota visādos veidos. Līdz pat bēniņiem. Un vēl virs bēniņiem. Līdz bēniņiem un pat vēl virs bēniņiem! Un gada laikā vēl daudz ko paspēs zaļetajevi un kurdjumovi, kuri vada tagad Rīgas pilsētā visādas komitejas un ir pie lielas teikšanas. Paspēs vēl daudz ko. Lūk, tas mani baida. Jo viņi cer, ka arī šeit jau drusciņ... nevis drusciņ, bet pašā visaugstākajā līmenī, Saeimas un valdības līmenī, viņiem būs kaut kāda teikšana. Viņi cer. Savādāk viņi nepiekristu atbalstīt, Induli, tavu valdību. Lūk, par to ir tās bažas! Saproti pareizi mani un manus kolēģus! (Starpsauciens no zāles: “Nāc iekšā valdībā!”)

Es tagad citēšu – ne visā pilnībā, bet no atmiņas – kāda latviešu vīra sacīto radiopārraidē “Rīta rosme”. Viņš teica tā: “Šo valdību tronī ved pie labās rokas Rubiks, pie kreisās – Ždanoka, no mugurpuses stutē Jurkāns, un pa priekšu, klaigādams un rokas plaukšķinādams, soļo Pliners!” Apmēram tā, draugi mīļie, tauta uztver šīs valdības apstiprināšanu. Un arī man par to ir lielas bažas. Es izsaku bažas. Lūk! Es domāju, ka tā varētu būt liela taisnība.

Par šo situāciju. Redziet, situācija valstī, es atgādinu vēlreiz, ir samilzusi. 100 tūkstoši jau var runāt, jo to parakstu skaits vien, kuri ir savākti, protestējot pret skolu reformu, sniedzas pāri par 100 tūkstošiem. Tātad 100 tūkstoši no Krievijas “piektās kolonnas” Latvijā – no “piektās kolonnas” Latvijā! – jau gatavojas un faktiski ir sagatavoti, lai sāktu izšķirīgu triecienu Latvijai. Jā, jā, jā! Izglītības likums tikai iegansts bija, tikai iegansts! Varēja būt arī kaut kas pilnīgi cits, kaut kas pilnīgi cits... Un viņu vēlme, kad apetīte rodas ēdot, šobrīd ir tāda – Latviju faktiski padarīt par tādu mazu Krieviju, par Krievijas piedēkli. Mēs tagad esam dikti priecīgi par to, ka mēs ieejam Eiropas Savienībā, un ka mums ir NATO drošība, jo arī tur mēs tagad ieejam iekšā. Taču no tiem notikumiem, kas ir šeit, Latvijā, nepaglābs, diemžēl nedz NATO, nedz Eiropas Savienība. No rusifikācijas, kura, tā teikt, pagriezusies jau otrajā aplī pēc padomju laikiem, nedz Eiropa, nedz NATO mūs neglābs. No tās varam sevi glābt tikai mēs paši. Lūk, tur ir tā bēda!

Šobrīd vēl esošais iekšlietu ministrs Gulbja kungs nupat arī ir atgādinājis, ka Krievijas spiediens pieaug. Viņš jau nu zina, ko saka.

Vēlme radīt paniku, neuzticību, šķelšanos Latvijā, mūsu, latviešu, vidū, ir acīm redzama. Tur ir tā bēda!

Es vēlreiz atgādinu, ka sarkanie jau piesauc Staļingradu. Kas tad notika Staļingradā? Padomju karaspēks padzina vāciešus. Kāda Staļingrada var būt Latvijā? Tātad krievi var nospiest uz ceļiem latviešus. Cita varianta šādai “Staļingradai” nav. Lūk, kur ir tās bažas!

Redziet, nupat, sestdien, notikušajā kongresā, krievu skolu aizstāvībai izveidotajā un sapulcinātajā kongresā, runāja skaidru un nepārprotamu valodu, ka būšot krievu atdzimšana, sākusies krievu atdzimšana. Es atvainojos, kāda atdzimšana krieviem Latvijā ir nepieciešama? Tam tiek gatavotas triecienvienības un tā tālāk, un tā joprojām... Kāda atdzimšana vajadzīga krieviem – Latvijā? Kas viņiem šeit netiek dots?

Lūk, tādas ir tās lielās bažas, jo nākamajai valdībai nāksies ļoti nopietni ar to saskarties. Ļoti nopietni! Un tādēļ, protams, mēs, “tēvzemieši”, esam visu laiku teikuši, ka gribam ļoti stabilu labējo valdību, lai visas šīs briesmas, kas pašlaik ir ārkārtīgi tuvu, mēs kopīgi varētu novērst. Un tāda ir četru partiju valdība.

Diemžēl šobrīd tas, protams, vairs nav reāli, bet tad mēs būtu varējuši... Es domāju, ka, protams, tas tā nebūs, bet, ja mēs šodien pēkšņi izšķirtos, ka mēs patiešām gribam šādu stabilu valdību, kura varētu strādāt līdz nākamajai Saeimai, mēs varētu tādu izveidot nedēļas laikā, draugi mīļie! Un tad mēs būtu droši, ka nekas tāds mums nedraudēs. Taču nu es izsaku tikai tādu variantu. Diemžēl tā tas nebūs.

Un tagad nobeigumā es gribētu pateikt vienu atziņu, ko izteikusi slavenā gaišreģe Vanga un kas ir ļoti būtiska: “Negribiet daudz, tāpēc ka nespēsiet samaksāt.” Tātad – negribiet daudz, tāpēc ka nespēsiet samaksāt! Jo par kļūdām (ja gribat, teikšu, ka par mūsu kļūdām, ne jūsu), kaut kādām atsevišķām citu kļūdām, maksās tauta un cietīs tauta. Un diemžēl nepiedos.

Kolēģi, es tikai priecāšos, ja šīs bažas, ko es nupat izteicu, nerealizēsies, tās būs bijušas tikai bažas, kuras ir samilzušas virs mūsu mīļās zemītes.

Un tādēļ es saku: lai tev veicas, Induli! Un lai Dievs mums palīdz izkļūt no šīs ķēpas tagad, kad latvieši diemžēl aizvien vēl nav saimnieki savā zemē un kad Latviju grib padarīt par Krievijas piedēkli!

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītāja. Deputāts Aigars Pētersons.

A.Pētersons (frakcija “Jaunais laiks”).

Augsti godājamā Prezidija priekšsēdētājas kundze! Godājamie kolēģi! No rīta, braucot uz darbu, ieslēdzu radio un dzirdēju Tautas partijas vadītāja Ata Slaktera uzrunu radioklausītājiem, kurā viņš teica, ka “Jaunā laika” lidmašīna esot lidojusi, skaisti lidojusi, un tagad nokritusi un sasitusies.

Es mazlietiņ gribēju pastāstīt par to “Jaunā laika” lidmašīnu. Varbūt, krītot šai lidmašīnai, izkrita arī kāds no komandas locekļiem, bet, ticiet man, tā ir “Jaunā laika” attīrīšanās. Graudi attīrās no pelavām. “Jaunais laiks” ir tik spēcīgs kā vēl nekad. Mēs zinām, kurp lidot. Mēs lidojam uz Eiropas Savienību, mēs lidojam uz NATO. Mēs lidojam, lai mūsu Latvijas cilvēki dzīvotu labāk. Bet kurp lido lidmašīna, kuru vada augsti godājamais Emša kungs?

Pirms kādiem gadiem viens drosmīgs Rietumu jauneklis – Matiass Rusts – savu planieri nosēdināja Maskavā, Krievijas sirdī – Sarkanajā laukumā. Un man ir dziļas aizdomas, ka Emša kunga vadītā lidmašīna lido tajā pašā virzienā. Tikai nezinu, vai viņam tikpat veiksmīgi izdosies piezemēties šajā Sarkanajā laukumā. Un pasažieru salonā sēž 20 skaisti Tautas partijas
deputāti – vieni no gudrākajiem, spēcīgākajiem, skaistākajiem šajā Saeimā.

Es gribētu teikt, ka šorīt mēs dzirdējām šajā radio uzrunā vienu slavenu citātu. Slaktera kungs teica tā: “Tautai nav jāzina, kā taisa desu un kā taisa politiku.” Jūs minējāt, ka to ir teicis Adenauers. Tā bija pirmā jūsu kļūda. To ir teicis Bismarks, – citā vietā un citā laikā, bet, kā jau teica Tautas partijas klasiķis Bērziņš, kļūdīties ir cilvēcīgi.

Es ļoti jūs aicinu nepieļaut šodien otru jūsu kļūdu – nenospiest podziņu par šo dīvaino valdību, kurai ir paredzams ļoti īss mūžs.

Un beidzot par šīm 100 dienām, kuras tiek dotas jaunajai valdībai, lai tā kļūtu par vairākuma valdību.

Es baidos, Slaktera kungs, ka tā ir jūsu trešā liktenīgā kļūda. 18.jūnijā mēs jums pajautāsim: “Kas tad ir noticies? Kāpēc šī jaunā valdība, kuru droši vien šodien apstiprinās, nav vairākuma valdība?”

Paldies par uzmanību! (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Deputāte Silva Bendrāte.

S.Bendrāte (frakcija “Jaunais laiks”).

Cienījamie kolēģi! Emša kungs uzrunā šīs sēdes sākumā veltīja skarbus vārdus aizejošajai valdībai, kuras veidošanā piedalījās pats un kurā strādāja arī Zaļo un zemnieku savienības trīs ministri.

Nu topošā Emša valdība ir iesniegusi savas darbības deklarāciju, kura mums ir jāizvērtē, pirms lemjam par šīs valdības atbalstīšanu vai noraidīšanu. Tas ir dokuments, kas uzskatāmi parāda, vai jaunā valdība spēj precīzi, nepārprotami un ticami definēt valsts taktisko un stratēģisko attīstību tuvākā un tālākā laika posmā vai nespēj, vai šis dokuments patiešām tapis rūpīgi vai tomēr ne.

Mani kā Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas pārstāvi visvairāk šajā deklarācijā interesē sociālās jomas attīstība. Tas ir jautājums, kas skar ikvienu sabiedrības locekli, un tā ir joma, kurai ir vislielākā finanšu ietilpība.

Šajā dokumentā topošā valdība ir deklarējusi, ka panāks katra Latvijas iedzīvotāja labklājības pieaugumu, un visupirms to saista ar minimālās algas un pensiju apmēra palielināšanu. Jāatgādina, ka pensiju apmēru nosaka sociālo iemaksu lielums – tātad sociālā nodokļa iekasēšanas disciplīna, “aplokšņu” algu samazināšana, kas drīzāk šeit būtu uzsverama un ko jau sekmīgi īstenoja “Jaunā laika” vadītā valdība.

Man šķiet, ka loģiskāk būtu bijis šīs sadaļas sākumā garantēt cilvēkam iespēju strādāt, kas pateikts šīs sadaļas “c” punktā. Es biju izbrīnīta, kad izlasīju, kā izpaudīsies rūpes par nodarbinātības līmeņa palielināšanu. Tas notiks (citēju): “Pilnveidojot motivācijas mehānismus nodarbinātības veicināšanai.” Nekādi nevarēju izdomāt, kādi gan mehānismi varētu būt motivācijai, – badināsim, dzīsim ar rungu vai varbūt kaut ko dāvināsim, lai cilvēki strādātu?

Kā vēl viens nodarbinātības līmeņa palielināšanas veids tiek minētas aktīvā darba mūža pagarināšanas iespējas. Atkal jājautā: “Kā var pagarināt iespējas?”

Bet pavisam jocīgs kalambūrs lasāms sadaļas “Labklājība” pašā sākumā. Tur rakstīts: “Stiprināsim valsts pensiju sistēmas kapacitāti virzībai uz pietiekamu pensiju nodrošināšanu.” Kā tā pensiju sistēmas kapacitātes stiprināšana izpaudīsies? Piemēram, Repšes valdība gada sākumā apstiprināja koncepciju par rīcību trūkumu novēršanai valsts pensiju sistēmā, kurā paredzēja kaut nedaudz mazināt netaisnību pensiju aprēķināšanā par laiku līdz 1996.gadam, kad tika uzsākta pensiju sistēmas reforma, nosakot piemaksu par nostrādātajiem gadiem.

Emša veidotajā Valdības deklarācijā jau pieņemtā koncepcija, būtiskā koncepcija, nav pat pieminēta. Daļēji tās nostādne, iespējams, varētu būt ietverta punktā “Par pensiju indeksācijas jauno kārtību un par iepriekšējos gados pieļautā sociālā budžeta parāda dzēšanu valsts budžetam”. Turpretī Repšes valdība minētajā koncepcijā Labklājības ministrijai kopā ar Finanšu ministriju bija uzdevusi līdz šā gada 1.jūlijam vienoties par to, kā tas notiks. Savukārt Emša valdības iesniegtajā Valdības deklarācijā kā finansējuma avots ir minēti privatizācijas ieņēmumi. Tikai jāņem vērā, ka parāda dzēšanai būs nepieciešami vairāk nekā 70 miljoni latu. Vai mums ir vēl kas par tik lielu summu privatizējams? Pieredze liecina, ka iepriekšējos gados sekmīgi tika privatizēts “garām” valsts budžetam.

Valdības deklarācijas sadaļā “Labklājība” kā atsevišķa sociālā grupa, par kuru tiks īpaši gādāts, ir minēti invalīdi. Tikai ir jautājums: kā par viņiem tiks gādāts?” Ir teikts: “Izveidosim efektīvu sistēmu invaliditātes un tās izraisīto seku mazināšanai.” Ar kādu sistēmu iespējams mazināt invaliditāti, un ko tāda sistēma sargās no invaliditātes izraisītajām sekām? Vai sabiedrību? Taču šis nav vienīgais deklarācijas punkts, kuru var pārprast un kurš var aizvainot.

Un vēl viens piemērs no deklarācijas sadaļas “Labklājība”. Tās 5.punktā tiek solīts mazināt nabadzību, un šim nolūkam tikšot izmantoti līdzekļi no Eiropas Savienības struktūrfonda. Tieši tādai vajadzībai gan nevienā no struktūrfondiem nav paredzēti līdzekļi. Piemēram, sociālais fonds tos paredz tērēt jaunu darba vietu radīšanai, to skaitā invalīdiem, pirmspensijas vecuma cilvēkiem, sievietēm, darba vides sakārtošanai, darbinieku pārkvalificēšanai, tālākizglītības attīstībai.

Ievadvārdi: “stiprināsim”, “pilnveidosim”, “sekmēsim”, “paaugstināsim”, “mazināsim”, “veicināsim” parasti ievada deklaratīvas frāzes. Tie vispārina, nevis konkretizē. Šajā deklarācijas sadaļā tādu frāžu ir pārpilnam.

Ja es Emša valdības darbības pieteikuma deklarācijā varētu izlasīt, ka tā skaidri apzinās un turpinās iepriekšējās valdības iesākto, es teiktu: “Cepuri nost! Te ir valdība, kura patiešām ir uzņēmusies atbildību turpināt un novest līdz galam uzsāktus darbus.” Diemžēl šis frāžainais, grūti uztveramais, daudzviet neloģiskais, pat aplamais un nekonkrētais teksts, kuru rakstījuši Saeimas un valdības darbā taču daudz pieredzējušāki kolēģi nekā mēs “Jaunajā laikā”, man liedz to darīt, jo nerada manī pārliecību, ka šī valdība redz Latvijas stratēģisko un taktisko attīstību kopumā un spēj to īstenot.

Es vienmēr esmu vērtējusi cilvēkus nevis pēc skaistām runām, bet pēc padarītiem darbiem, tāpēc skaistas runas mani nekad nav pārliecinājušas, jo runas ir garas, bet darbs ir īss. Laiks rādīs un visu noliks savās vietās.

Un vēl, kolēģi! Cilvēka inteliģences rādītājs ir spēja uzklausīt pretēju viedokli.

Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Deputāte Jevgenija Stalidzāne.

J.Stalidzāne (Latvijas Pirmās partijas frakcija).

Cienījamie kolēģi! Cienījamais Prezidij! Jā, šodien mūsu valsts ir tādā izšķirošā brīdī pirms iestāšanās Eiropas Savienībā, bet šīs nav krustceles. Mums nav paredzams pagrieziens pa kreisi, mums ir skaidri redzams ceļš, pa kuru jāiet. Un man nav saprotami arī visi šie pārmetumi Latvijas Pirmajai partijai, jo arī Latvijas Pirmā partija netaisās nekur neko pagriezt. Tai ir pieņemta sava programma, savi uzdevumi, un tā arī konsekventi ir apgalvojusi un paredzējusi tos konsekventi pildīt.

Beigsim apsaukāties! Pieiesim nopietni un paanalizēsim jaunās valdības programmu! Šeit Bendrātes kundze it kā ļoti sīki analizēja šo labklājības nodaļu, bet es gribētu teikt, ka Valdības deklarācija nav rīcības plāns. Jā, katram šim punktam pretī ir jābūt valdības rīcības plānam, un tad, ja šī valdība tiks apstiprināta, ievēlēta, tad arī attiecīgie ministri veidos šos rīcības plānus, lai šos punktus varētu arī konsekventi izpildīt.

Es tikai gribētu pieminēt vienu lietu saistībā ar šo 4.punktu. Jā, tas ir ļoti būtisks punkts! Tas paredz, ka, lai nodrošinātu valsts sociālās sistēmas stabilu turpmāko darbību, no privatizācijas ieņēmumiem dzēsīsim sociālā budžeta parādu valsts budžetam. Tas, ka mūsu valstī vēl tiks privatizētas dažas lietas – tas ir viennozīmīgi. Un viennozīmīgi ir arī tas, ka tās lietas, tā nauda, ko mēs iegūstam privatizācijas procesā, ir mūsu pensionāru sastrādātie īpašumi, kurus šodien ļoti daudzi ir privatizējuši un privatizēs. Tāpēc acīmredzot šis apgalvojums, ka no privatizācijas iegūtos līdzekļus vajag novirzīt šim mērķim, ir ļoti pareizs.

Tātad – ko dos šis moments, ja mēs dzēšam šo sociālā budžeta parādu valsts budžetam, ko tas pieprasa no sociālā budžeta? Tas nozīmē 5 miljonus latu katru gadu (6,4%), tas nozīmē apmēram 20 miljonus no sociālā budžeta šā parāda. Ja iepriekšējā, 2003.gadā, šo naudu būtu varēts novirzīt nevis uz valsts budžetu, bet būtu varēts novirzīt pensionāru labklājības celšanai, vai mūsu pensionāri šodien nedzīvotu labāk? Es domāju, ka mūsu pensionāri šodien dzīvotu daudz, daudz labāk.

Tad es gribētu pateikt vēl par to, kā darbi saskan ar vārdiem. 19.februārī mēs skatījām jautājumu par pensiju indeksāciju, ņemot vērā to, ka mūsu valstī ļoti strauji kāpj šis inflācijas līmenis. Un tātad bija priekšlikums – bija, protams, ļoti kardināls priekšlikums no Tautas partijas, bet komisija, ļoti rūpīgi izvērtējusi visus šos priekšlikumus, pieņēma ļoti objektīvu un izpildāmu variantu, ka varētu indeksēt šīs pensijas divreiz gadā, nolaižot šo inflācijas līmeni no 5% uz 3 procentiem. Taču diemžēl, ja mēs paskatāmies balsojuma lapā, tad redzam, ka “Jaunais laiks” vienbalsīgi bija “pret”. Man ir jautājums: “Kāpēc?” Es šeit tiešām neredzēju iemeslu, kāpēc mēs šajā jautājumā varētu būt pret saviem pensionāriem.

Arī tad, ja mēs runājam par iepriekšējā pensiju līmeņa paaugstināšanu, kas notika iepriekšējā gadā, lai palielinātu šo sociālo pabalstu no 30 uz 35 latiem, bija vajadzīgi no valsts budžeta tikai 300 000 latu, bet diemžēl šo naudu Labklājības ministrijai nācās atrast savās iekšējās rezervēs, un līdz ar to cieta tā sadaļa, kas bija paredzēta sociālajai rehabilitācijai. Un saistībā ar šīs sociālās rehabilitācijas zaudēšanu mēs šodien ciešam ne pa jokam. Tas, protams, atkal parāda, ka vārdi nesaskan ar darbiem.

Arī es, klausoties televīzijā Dombura raidījumu, dzirdēju tādu apgalvojumu, ka “Jaunais laiks” ir paziņojis, ka tas grib būt labēja partija, bet diemžēl, nākot valdībā, mums bija nācies būt “kreisai” partijai, jo bija jārisina sociālie jautājumi. Vai tad savas tautas labklājības jautājumu risināšana ir “kreisie” jautājumi? Par to man, protams, ir ļoti lielas šaubas. Mēs, Latvijas Pirmā partija, esam centra partija, un tā mēs arī strādāsim. Mūs interesē strauja valsts tautsaimniecības attīstība, kas arī dos iespēju sociālo jautājumu risināšanai.

Cienījamie kolēģi! Mūs ir ievēlējusi mūsu tauta. Mums nav tiesību par viņiem nedomāt un nestrādāt. Tāpēc man absolūti nav saprotams šis apgalvojums, ka 80 deputātu pārstāvēta valdība nevarētu strādāt.

Jā, tas, protams, traucētu realizēt šauras partiju intereses, bet tas spiestu tiešām katru savu vēlmi pamatot ar ekonomisko loģiku.

Cienījamie deputāti, nestrīdēsimies, neplēsīsimies, bet domāsim par to uzdevumu, kura veikšanai mūs tauta šeit ir ievēlējusi!

Cienījamie deputāti, centīsimies strādāt Emša kunga izveidotajā valdībā tā, lai pašiem pēc tam nebūtu jāsarkst!

Es aicinu balsot par Emša kunga valdību!

Sēdes vadītāja. Deputāts Ainars Baštiks.

A.Baštiks (Latvijas Pirmās partijas frakcija).

Cienījamā priekšsēdētājas kundze! Godājamie kolēģi! Ir savādi citam citu uzlūkot un skatīties cits citam acīs, kad ir tāda mainīga situācija, kad tie, kas bija pozīcijā, var nokļūt opozīcijā un otrādi.

Bet, no otras puses, ar to jau ir jārēķinās, ja tu ej politikā. Un šajā situācijā man nāk prātā viens no maniem vismīļākajiem Bībeles pantiem, kurš skan tā: tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu. Es tiešām ticu, ka šī situācija, neatkarīgi no tā, kā tā atrisināsies, tomēr nāks par labu visiem. Es ticu, ka neatkarīgi no politiskās situācijas ir vienmēr kādi ideāli un vērtības.

Es ticu, ka ir kādi kopīgi darbi, lietas, ko mēs kopīgi varam veikt. Ja atmiņa mani neviļ, 6.Saeimas laikā taču valdībā kopīgi strādāja gan Māris Grīnblats, gan arī Dainis Turlais. Man liekas, ka toreiz tik traki nesatraucās, ka būs tāda milzīga Maskavas ietekme.

Es ticu, ka, pieņemot kādu amatu, pirmā doma nav par to, kā kaut ko nozagt vai “bīdīt” kāda intereses. Es ticu, ka sabiedrības nākotne nav iedomājama bez kādām skaidrām morāles vērtībām.

Un, kā jau sacīju, ir lietas, kas mums jārisina kopīgi, neatkarīgi no mūsu pārliecības vai partijas piederības. Un viena no tādām vērtībām ir bērni un ģimene. Mēs varam strīdēties par Eiropas Savienības normām, par struktūrfondiem, par likumiem, par budžetu un simtiem citu lietu, bet vislielākā aktualitāte mums pašreiz ir tā, ka mēs izmirstam (mēs izmirstam!), ka līdz 1991.gadam iedzīvotāju skaits vienmēr bija pozitīvs. Turpretim pēdējos 13 gados ir bijis tik katastrofāls iedzīvotāju skaita samazinājums, tāds, kāds nav bijis nekad visā Latvijas pastāvēšanas laikā, pat abus pasaules karus ieskaitot. Šajos pēdējos 13 gados Latvijas iedzīvotāju skaits ir tā samazinājies, ka nav vairs Daugavpils, Liepājas, Ventspils, Jelgavas, kopā ņemot. Un tas nozīmē, ka katrs bērns mums ir vērtība. Tas nozīmē, ka katrai ģimenei ir jāsniedz maksimāla palīdzība.

Man gribētos teikt, ka faktiski jebkuras ministrijas darbam, jebkuram likumam vajadzētu tikt mērītam ar bērnu un ģimenes interesēm. Un tāpēc mums visiem kopīgi ir jānodrošina, lai katram bērnam būtu iespējams dzīvot labvēlīgā ģimenē, lai nebūtu tā, ka bērniem savi visvērtākie gadi ir jāpavada bērnunamā vai kādā citā līdzīgā iestādē. Mums ir jāpanāk, lai nepilnām ģimenēm būtu nodrošināti uzturlīdzekļi un lai tiktu izveidots šis Uzturlīdzekļu fonds. Mums ir jāpanāk, lai samazinātos vardarbība pret bērniem un bērnu tiesību aizsardzības pārkāpumi mazinātos. Radikāli jāpalielina bērna kopšanas pabalsts, lai jaunās ģimenes nebaidītos laist pasaulē bērniņu.

Amerikā pašreiz ar fenomenāliem panākumiem tiek demonstrēta Mela Gibsona filma “Kristus ciešanas”. Skatoties šīs ārkārtīgi nežēlīgās Kristus pēdējo stundu ciešanas, viņa pazemošanu un krustā sišanu, sākumā ir dusmas pret tiem, kam ir vara darīt pāri Kristum. Vēlāk ir liels žēlums un līdzjūtība. Taču pēc tam arvien neatlaidīgāk uzmācas šis jautājums – kāpēc? Kāpēc Kristum, kas bija nevainīgs, vajadzēja atļaut man, bezdievīgajam, kas bija pelnījis nāvi, sist viņu krustā? Un atbilde ir tikai viena – tāpēc, ka tikai upuris spēj naidu pārveidot svētībā. Tāpēc, ka tikai apzinātas gribas lēmums darīt otram cilvēkam labu spēj pārveidot sabiedrību. Viegli ir vienmēr visās nelaimēs vai problēmās meklēt vainu otrā un vainot vienam otru, bet mums, kas saucamies par tautas kalpiem, ir jābūt gataviem ziedoties citu labā jeb jāizdara apzināts lēmums darīt visu, kas nāk mūsu tautai par labu. Mums visiem ir bērni un mazbērni, un tieši tāpēc ir tas jautājums – ko mēs, 8.Saeima un 8.Saeimas laika valdības, atstāsim saviem bērniem un nākotnei?

Lai mums izdodas, ka mēs varam atstāt visu to labo, kas bija mūsu spēkos!

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Deputāte Baiba Brigmane.

B.Brigmane (frakcija “Jaunais laiks”).

Cienījamā priekšsēdētāja! Cienījamie kolēģi! Tieši pirms 488 dienām Saeima izteica uzticību Einara Repšes vadītajam Ministru kabinetam. Nu ir pienākusi atkal jauna diena: gaidīsim, kā tad būs šodien – vai Saeima izteiks vai neizteiks uzticību Emša sastādītajam Ministru kabinetam.

Taču šodien mēs pirms šā vēsturiskā mirkļa dzirdam tikai kritiku. Dzirdam kritiku par “Jauno laiku”, dzirdam kritiku ne tikai no bijušās opozīcijas un tagadējiem valdības stādītājiem, bet arī no bijušajiem koalīcijas partneriem. Mēs dzirdam izteikumu, ka Kariņš neko neteica par to, ko partija “Jaunais laiks” ir izdarījusi, jo nav ko teikt.

Mīļie kolēģi, es gribu jums gan atgādināt, ka partija “Jaunais laiks” nav iemācījusies nodarboties ar pašslavināšanos, un tā acīmredzot ir tā neprofesionalitāte, uz kuru mums visi norāda. “Jaunais laiks” prot strādāt. Mēs protam strādāt, nevis runāt par to, kā mēs strādājam.

Šodien šī kritika ir tik asa acīmredzot tāpēc, ka mēs, “Jaunais laiks”, esam neizdevīgi tā saucamajiem Latvijas politiķiem. Es tikai nesaprotu, kāpēc Latvijas tautas liela daļa atbalsta “Jauno laiku”. Mums jau sen bija aizdomas, ka ne jau Repše ir tas, kurš traucē, bet ka traucē viss “Jaunais laiks”. Tagad ir Kariņš. Izrādās, Kariņš ir tāds pats Repše vien.

Taču es šodien negribētu runāt emocionāli. Labāk lai runā skaitļi! Un skaitļu ziņā ir saredzamas likumsakarības. Demisionējusī valdība ir no Ministru kabineta puses iesniegusi Saeimā 514 likumprojektus. Iepriekšējā valdība bija tieši tādā pašā periodā iesniegusi tikai 331 likumprojektu. Tātad rodas jautājums – kāpēc tik daudz? Tikai viena iemesla dēļ – atnāca šī valdība, kuras galvenais uzdevums bija sakārtot valsti. Sakārtot valsti, lai budžets saņemtu pienākošos ieņēmumus un lai visi izdevumi tiktu kontrolēti. Un sākās neapmierinātība. Vispirmām kārtām neapmierinātība ar to, ka it kā tika likvidēti speciālie budžeti. Taču īstenībā tie tika iekļauti valsts pamatbudžetā. Protams, mani brīdināja pieredzējuši politiķi, sakot, ka tas neizdosies, jo jau vairākas valdības ir gribējušas to darīt, bet tas nav izdevies, jo politiķi nav ieinteresēti, lai speciālo budžetu līdzekļi tiktu kontrolēti. Citi brīdināja: “Jums pašiem tas nebūs izdevīgi, jo speciālie budžeti ir speciālie budžeti.”

Bet, cienījamie kolēģi, speciālie budžeti 2003.gadā – tie bija 311,5 miljoni latu! Nekontrolējami 311,5 miljoni latu. Un es tā varētu vēl turpināt.

Es gan gribētu atgādināt arī Azartspēļu likumu. Kādas šeit kaislības valdīja jautājumā par tādu sīku nozari! Taču mums ir iespējams izdarīt secinājumus, kāpēc bija tāda pretestība arī tajā jautājumā.

Šodien neviens neatcerējās Jutu Strīķi. Taču arī tieši tas, ka izvēlējās Jutu Strīķi, ir iemesls, kāpēc partijas “Jaunais laiks” esamība ir neizdevīga. Es pat negribu šoreiz īpaši pieminēt ne VID darba uzsākšanu un izmaiņas, ne muitu, ne kādu citu jomu, kur ir kardināli mainījusies attieksme pret valstij pienākošamies līdzekļiem. Un par visas šīs darbības, šajā ļoti īsajā periodā veiktās darbības, rezultātu atkal acīmredzami liecina skaitļi. Mēs šeit kopīgi pieņēmām divus budžetus un arī divus budžeta grozījumus, un tiešām neparedzēti labi visas šīs aktīvās iekasēšanas darbības dēļ pildījās valsts budžets. Mēs sasniedzām vislielāko budžeta pieaugumu, kāds vispār mūsu valsts vēsturē ir bijis, – par 11,8%, respektīvi, par 182 miljoniem (absolūtos skaitļos) pieauga valsts budžeta ieņēmumi. Pēc šiem diviem grozījumiem budžeta izpilde, ieņēmumu izpilde, bija 101,1%.

Taču mēs ne tikai vairāk iekasējām. Mēs kontrolējām un taupījām šos līdzekļus, skatījāmies, kur tiek tērēti mūsu sapelnītie lati. Un tā rezultāts – fiskālais deficīts pagājušajā gadā bija tikai 1,8%. Tas ir viszemākais pēdējos gados. Es domāju, ka, ja mēs tagad aizmirstam šos lielos sasniegumus un uzskatām, ka nekas te nav darīts, nu tad tā ir atklāta ņirgāšanās par valdības darbu, kāds paveikts pēdējā laikā.

Es vēl gribētu atgādāt, ka uz šā fona Saeima jau tagad, šajā nestabilajā situācijā, nākamā gada budžetā papildus ir iebalsojusi milzīgas summas, paredzot, ka budžets pildīsies tikpat labi kā pirms tam. Jā, janvārī un februārī fiskālais pārpalikums ir 20 miljoni. Ir 20 miljoni! Taču ar cerībām vien, ka automātiski tā tas pildīsies, ir par maz. Lai sasniegtu tādus rezultātus, ir nepieciešams stingri un konsekventi realizēt to politiku, ko realizēja “Jaunais laiks”. Mūsu partija to ir darījusi visu laiku, un mēs varam tiešām prognozēt to, ko mēs solījām, kad šādu politiku īstenojām. Ir jau nolemts, ka no tās pozitīvās ieņēmumu prognozes mēs varēsim segt bērna piedzimšanas pabalstu, māmiņas varēs dzīvot mājās un audzināt šos bērnus. Mēs konsekventi esam turpinājuši politiku, kas vērsta uz to, lai celtu iedzīvotāju dzīves līmeni. Un, to atgādinot, Stalidzānes kundzei (acīmredzot viņa ne tā izlasīja vai dzirdēja to teikto) es gribu teikt: jā, partijai “Jaunai laiks” raksturīga bija tāda darbība, kādu parasti veic kreisās partijas, kas primāro uzmanību izrāda iedzīvotājiem, katram iedzīvotājam, lai nodrošinātu viņa sociālo neaizskaramību un labklājības līmeņa celšanos. Jo valsts tad, kad Repšes valdība nāca pie varas, bija katastrofas priekšā, iedzīvotāju nabadzība bija milzīga. Un pirmais, kas mums bija jādara, bija tas, ka bija jāpalielina minimālā alga – sākumā bija 70, tad – 80 latu. Un nākamā gada budžeta projektā jau ir paredzēts, ka tā būs 90 latu. Mēs nedrīkstam mērdēt badā mūsu tautu! Mēs palielinājām pabalstus gan bērniem, gan invalīdiem, un to jau jūs visi, ja labi padomātu, arī atcerētos.

Runājot par to, kas ir padarīts, es īpaši gribētu atgādināt algas – algas policistiem, algas tiesnešiem, algas medicīnas darbiniekiem, visiem tiem cilvēkiem, uz kuru darba ļoti bieži balstās mūsu dzīve un mūsu labklājība. Tie tika turēti bada maizē, un iepriekšējās valdības nebija izrādījušas ne mazāko interesi par tiem.

Tālāk. Mani ļoti uztrauc arī tas, kā tālāk tiks virzīta nodokļu politika. Mēs turpinājām jau iepriekšējā valdībā uzsāktās diskusijas par to, kam kādi nodokļi ir jāsamazina, un mēģinājām sakārtot arī šo nodokļu sistēmu. Pats spilgtākais piemērs – varbūt kolēģi to vēl spēj atcerēties – bija tas, ka mēs vispār likvidējām pievienotās vērtības nodoklim 9% likmi un pilnībā pārgājām uz 5% likmi.

Taču paredzēts jau bija kas cits: bija paredzēts, ka tiks ieviests maksimāls haoss nodokļu iekasēšanā, nesaprotama administrēšana. Jo visu laiku tika prasīts, lai tikai medicīnai... jā, medicīnai, zālēm dot 5%. Kādreiz tika runāts vēl arī par grāmatām, bet visam pārējam lai ir 9%... Un droši vien parādītos kaut kur 6% likme, 7% likme. Šādā situācijā var, sajaucot un izveidojot nesaprotamas nodokļu administrēšanas shēmas, panākt haosu valstī, lai nebūtu ievērots partijas “Jaunais laiks” deklarētais princips, ka viss ir caurskatāms un viss ir pārbaudāms.

Un vēl pēdējais. Es ļoti gribētu tomēr jums... Emša kungs šodien teica... Pataisīt “Jauno laiku” par pagastu un pašvaldību ienaidniekiem – tas ir vairāk nekā nekorekti.

Pašvaldību finanšu izlīdzināšanai pašvaldību finanšu nepietiekamība šinī gadā tika noteikta par 16,2% lielāka nekā iepriekšējā gadā – tas ir, vairāk nekā divas reizes lielāka, nekā vispār iepriekšējos gados vidēji ir bijis. Maksimālā šī nepietiekamība bija 2002.gadā... Par 8,5% bija pieaugums. Tātad tas ir milzīgs daudzums līdzekļu, kuri tika piešķirti pašvaldībām. Un pirmo reizi vēsturē nevienai pašvaldībai netika samazināti piešķirtie līdzekļi.

Es, kolēģi, gribu, lai mēs reāli skatītos uz to, kas tad ir paveikts. Repšes valdība ir nodrošinājusi ļoti strauju valsts ekonomikas attīstību, tajā pašā laikā reāli rūpējoties par ikviena valsts iedzīvotāja vajadzībām. Rūpējoties par to, lai katrs nopelnītais lats nonāktu valsts budžetā, nevis kādas konkrētas “aktīvās” (pēdiņās) iedzīvotāju grupas kabatās. Ja šī valdība tiks apstiprināta, tad “Jaunais laiks” vairs nevarēs nodrošināt budžeta ieņēmumu pieaugumu, bet to gan es šodien gribu apsolīt, ka “Jaunais laiks” sekos līdzi tam, lai katrs lats tiktu tērēts ikviena valsts iedzīvotāja interesēs. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Deputāts Arvīds Ulme.

A.Ulme (Zaļo un zemnieku savienības frakcija).

Cienījamā priekšsēdētāja! Godātie deputāti! Es mēģināšu tikai ļoti īsi pateikt to, kas man te ienāca prātā, klausoties šīs uzrunas. Dažas atgādnes.

Vispirms es gribētu atgādināt to, kāpēc mēs esam šādā situācijā, kādā mēs esam. Ir ļoti vienkārši. Einars Repše savā laikā, pēkšņi ievērojis, ka nav uzcelta kaut kāda hokeja halle, patrieca, formāli sakot, premjera biedru, un rezultātā sākās visas šīs jukas.

Bez šaubām, tas būtu it kā tāds vēl neērts iemesls, ka tiešām šai “šaibu dzenātavai” tagadējais priekšsēdētāja biedrs Ainārs Šlesers, kā saka, nav pievērsis lielu uzmanību. Tajā pašā laikā man kā Sociālo un darba lietu komisijas deputātam ir zināms, kas notiek sociālajā jomā un kādas būs tās prioritātes vai kādas prioritātes vajadzētu akcentēt, lai būtu iespējams gāzt valdību.

Otrs iemesls bija šīs skolotāju algas.

Un beigās – kāpēc tas viss sākās? Kaut kā mēs runājam par vienu lietu, bet nerunājam par pašu šo pamatu. Kāpēc? Tāpēc, ka nav šīs spējas risināt dialogu. Tur jau bija tā vaina! Un līdz ar to arī parādījās šāda veida gājieni, bet tie jau bija arī pirms tam. Un tad vēl man bija jādzird, kas viss es neesmu: es Lemberga “kabatā” tur dzīvojot un vēl nezin kas tur. Ka ir oligarhi... Un beigās es tūlīt pat lidošu ar planieri uz Maskavu, lai Sarkanajā laukumā Putinam paspiestu roku, cik labi viņš noorganizējis šito Saeimu, un tā tālāk. Un, jo vairāk es klausos, jo vairāk brīnos.

Tad nu es gribētu atgādināt, ka pirmais, ko “zaļajiem” un zemniekiem pieprasīja, bija tas, lai nebūtu tā... Nu labi, šitā valdība nu ir patriekta, bet tagad lai nebūtu Latvijas Pirmās partijas. Un ir arī jautājums: “Kas tie tādi par valsts noziedzniekiem ir Latvijas Pirmā partija? Ko viņi īsti tādu ir izdarījuši?” Mēģinām analizēt, deputātu kungi! Vienkārši atskatīsimies, ko viņi ir izdarījuši.

Man liekas, ka īpašu uzdevumu ministrs bērnu un ģimenes lietās Baštiks ļoti precīzi pateica, un vienkārši ir kauns. Kauns par to, ka vēl kaut ko viņiem var pārmest, ka kaut ko pārmet šai partijai, ka tā savos solījumos... Kad viņi ienāca Saeimā, tika nodibinātas šīs ar bērniem saistītās apakškomisijas, tika veidoti šie pabalsti. Ne ar “Jaunā laika” kaut kādu roku, bet tieši ar Latvijas Pirmās partijas roku tas viss tika pacelts. Jūs visi strādājat komisijās un redzat, kā un kas ko virza. Es redzu, kas notiek Sociālo un darba lietu komisijā, kur valda Latvijas Pirmā partija.

Kāpēc tā pēkšņi ir kļuvusi tāda, ar kuru vairs nevar vispār pat runāt? Ahā, mums ir Ainārs Šlesers, dižais oligarhs, tur tas un vēl šitas. Nu tad tas ir tas vainīgais, bet, kad beigās skatāmies, kas tad, piemēram, pret oligarhiem vadīja cīņu, konkrēti pret Lembergu? Kas to visu organizēja un pieprasīja dažāda veida paskaidrojumus attiecībā uz Lembergu? Kurš tas bija? Tas bija tas, kurš negrib cīnīties ar korupciju, – un atkal tā bija Latvijas Pirmā partija. Kas te beigu beigās notiek? Kuri tad te ir Lemberga “kabatā”? Vai mēs, kas tagad ar Latvijas Pirmo partiju ejam kopā, vai arī “Jaunais laiks”, kas to negrib un kas faktiski Aināru Šleseru, kā saka, tieši patrieca. Un te jau tās dažādās loģiskās saites vairs vispār nedarbojas.

Beidzot viens no iemesliem, kāpēc es nācu uz Saeimu un piekritu kandidēt, bija tieši jautājums, kas man liekas ļoti svarīgs Latvijai, un tas bija jautājums par celulozes kombināta celtniecību. Celulozes kombināts ir viens no lielākajiem investīciju projektiem pat Eiropas līmenī, un celulozes kombināta gājiens – es skaitīju soli pa solim – šis uzvaras gājiens... Un kur tas apstājās? Pie dižā naudas pūķa Šlesera atkal apstājās, jo no 1 miljarda viens procents jau ir miljons. Tad kāpēc viņš to nepaņēma, jo bija visa šī vara? No vienas ministrijas uz otru tas tika bīdīts... visi mazgājas balti, un beidzot tika atdots, vai ne, Šlesera darba grupai. Kā viņš teiks – tā būs. Un viņš pateica, ka nevajag mums šo kombinātu. Un atkal ir pilnīgs tāds... nāk pret mums, “zaļajiem”, pilnīgi tāda vesela kampaņa, arī pret Latvijas Pirmo partiju. Vispār kaut kādas šausmas, ka mums vajagot tīties no viņiem vaļā. Tie esot kaut kādi ļaunie. Nez kas tie ir? Bet reālie fakti?

Rakstos ir teikts, ka par koku spriež pēc augļiem, bet par cilvēku – pēc darbiem, tāpēc vajadzētu kaut kādā veidā ieskatīties konkrētos darbos. Kur tad ir šie viņu noziegumi?

Tad ir vēl otrs tas gājiens. Tagad vairs it kā nevar to Latvijas Pirmo partiju pieķert, tagad mums lidojumu uz Maskavu piedāvā. Vārds “kreisais” tagad jau ir kā lamuvārds. Ko nozīmē “kreisie”? Ko nozīmē “kreisie”? Dažiem avīžu komentētājiem, kam varbūt ir arī dažādas mānijas, un, piemēram, viena no tām ir šī “kreisā” mānija. Tu runā par sociālām lietām, tiešām par kaut kādām cilvēka vajadzībām, un tu jau esi sociālā... Vārds “sociālā” no tā arī ir, tā ir šī “kreisā” vajadzība, un, sēžot Sociālo un darba lietu komisijā un arī vērojot šos “kreisos”, es neredzu viņiem kabatā nekādus Maskavas tankus, ko viņi tūliņ palaidīs pa Doma laukumu. Kas tā ir par kaut kādu “kreiso” šausmu, “sarkano” briesmu kaut kādu kultivēšanu? Kurā brīdī tās te ienāk? Un vai tad ir kaut kāds arguments, kaut kāda loģika? Es vienkārši skatos un brīnos.

Un es gribēju teikt, ka ir zināms saviļņojums... Es jau tagad esmu visur bijis – čekas aģents pēdējais, tur Lemberga... oligarhu, tagad “kreiso” un tā... Vienīgi vēl neesmu bijis cionistu aģents, bet es ceru, ka es tīri drīz būšu... (Starpsaucieni: “Būsi, būsi! Vistiešākais! Nepadodies!”)

Un nobeidzot es patiešām gribu arī uzsvērt, ka no pasaules “zaļo” kustībām nav izvirzīts... Ne tikai no vides aizsardzības organizācijām, bet arī no daudzām citām “zaļo” kustībām, jo faktiski vides problēmas, vides jautājumi ir morāles problēmas. Un pienāk zināmi apsveikumi, ka Latvijā tagad “zaļo” partijas pārstāvi Valsts prezidente ir nominējusi par premjera kandidātu.

Būdams kopā ar Induli Emsi pirms vairāk nekā desmit gadiem šajā unikālajā pasaules sammitā, kur sanāca kopā visas pasaules valdības, vadītāji, lai nospriestu, kā dzīvot 21.gadsimtā, ko jūs zināt ar svešvārdu Agenda–21, rīcības plānu 21.gadsimtam. Un tajā ēkā pie sienas bija pulkstenis, kas rādīja, par cik katru sekundi samazinās dabas resursi un par cik palielinās cilvēku skaits. Un rezultātā skaitļotāji aprēķina... veic konkrētās situācijas analīzi, ka šo resursu būs par maz un kas no tā izrietēs. Mūs visus aicināja, un visi nosprieda dzīvot saskaņā – saskaņā ar šo dabu.

Un tomēr es gribētu vēlreiz atgādināt, ka vides problēmas, vides jautājumu risināšana – tie ir arī morāles un ētikas jautājumi, un es aicinātu šodien balsojumā tiešām balsot par šo Latvijas nākotni! Šajā Latvijas rīcības plānā iekļaujiet arī savu balsojumu. Balsojiet par nākotni!

Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Deputāts Kārlis Strēlis.

K.Strēlis (frakcija “Jaunais laiks”).

Cienījamā priekšsēdētāja! Godātie kolēģi! Katrs runā vairāk vai mazāk no sava aspekta par visām šīm problēmām, kas mums šodien ir radušās. Tāpēc es gribētu parunāt un paraudzīties nedaudz no sporta puses, jo visi mūs kritizē arī par sportu, tāpat kā daudzās citās jomās, bet Valdības deklarācija parāda lielā mērā to, kas ir izdarīts, jo, lasot Valdības deklarācijā ierakstīto par sportu... Es lasu: “Atbalstīt sportu un veselīgu dzīvesveidu kā priekšnosacījumu labai dzīves kvalitātei, samazinot nepieciešamību pēc medicīniskās iejaukšanās.” Tas ir ļoti būtiski Emša kungam, jo viņš vienu laiku būs arī veselības ministrs.

19.lappusē – es to neatkārtošu, jo jums visiem šī deklarācija ir priekšā, – ir izklāstīti tie momenti, ko “Jaunais laiks” un Sporta apakškomisija ir izstrādājusi. Un šeit tie ir atainoti. Neliela neprecizitāte ir 2.punktā: “Izstrādāsim Latvijas nacionālā sporta attīstības programmu no 2004. līdz 2012.gadam.” Tā ir jau izstrādāta un pašlaik tiek saskaņota ar Ministru kabinetu. Acīmredzot tas būs jaunais Ministru kabinets, kurā tiks saskaņota nacionālā sporta attīstības programma no 2004. līdz 2009.gadam.

Šodien pie Izglītības un zinātnes ministrijas atver sporta politikas un jaunatnes nodaļu. Tā ka zināms darbs ir paveikts, un es negribu pievienoties Bērziņa kungam, ka nav nekas paveikts. Jāprot novērtēt arī to, kas ir izdarīts.

Un vakar, kad mums bija tikšanās ar Tautas partiju, es savā naivumā tiešām cerēju, ka mums izdosies atrast kopīgu valodu, kaut arī dažādu apstākļu dēļ varbūt nedaudz novēlotu, bet politikā ir grūti daudz ko paredzēt. Kalvīša kungs ļoti labi šo sarunu ievadīja, bet pēc tam faktiski mēs vairs nerunājām par šo valdības modeli. Mēs faktiski atkal dzirdējām to, ka mēs esam slikti uzvedušies vai nepareizi runājuši un tā tālāk.

Es domāju, Tautas partija ir ļoti profesionāla, sporta spēlē to varētu salīdzināt ar tādu ļoti profesionālu spēlētāju. “Jaunais laiks” ir zināmā mērā perspektīvs spēlētājs, arī jau ar zināmu pieredzi, tāpēc apvienojoties un izmantojot arī tos spēlētājus, kuri vēl ir Saeimā, citās partijās un frakcijās, tiešām Latvija varētu iegūt tādu vienotu komandu, kas arī starptautiskajā arēnā varētu startēt ar ļoti labiem panākumiem, bet dažādu ambīciju dēļ diemžēl tas nav izdevies.

Es jau arī vakar minēju šo piemēru, jo pretenzijas bija tieši pret Latvijas Pirmo partiju. Tur ir daudz mācītāju, un tāpēc es minēju: “Ja velnam iedod mazo pirkstiņu, tad viņš paņem visu roku.” Un tieši no tā “Jaunajam laikam” visvairāk bija arī bail, jo, ja nu mēs deklarējam to godīgumu, bet ne visiem varbūt to līdz galam ir izdevies izpildīt... Par godīgumu ir dažādi uzskati, un mēs esam par godīgas spēles principiem.

Bet mēs dzirdējām no Bērziņa kunga: “Nebaidiet citus!” Viņš tā izteicās. Izanalizējot visus šos apstākļus un to, ko Bērziņa kungs teica, es saprotu, ka Bērziņa kungam un Tautas partijai visvairāk ir bail no “Jaunā laika”, jo ne jau velti šeit tika izģērbts premjerministrs, jo Bērziņa kungam bija aizdomas, ka mums jau kabatās nav pistoles. Mēs jau nelikām pārbaudīt, vai Tautas partija nenēsā sev līdzi dunčus vai citus ieročus... Es domāju, ka tas nav korekti – savā starpā tādā veidā vienam otru parādīt negatīvā gaismā.

Mēs tātad baidāmies no šā “mazā pirkstiņa atdošanas velnam”.

Bez tam mani nedaudz samulsināja ļoti pieredzējušā politiķa Kiršteina kunga minētais salīdzinājums ar Zviedrijas parlamentu jeb riksdāgu. Kā var salīdzināt šādu zināmā mērā vēl pubertātes vecuma Saeimu, kāda ir Latvijā, ar tādu veidojumu, kas jau ir strādājis gadiem?

Jo, ja mēs atceramies šo gadījumu ar latviešiem, kurus Zviedrija kara laikā izdeva Krievijai, tad tāds gadījums vien jau liecina, ka nevajag atdot nemaz šo mazo pirkstiņu, bet pietiek tikai ar spiedienu no Krievijas puses, lai pavērstu notikumus sev labvēlīgā virzienā.

Tāpēc man ir ļoti bail no šā spiediena, un tāpēc arī es neieteiktu balsot par šādu valdību, bet aicinātu izveidot nevis, kā Kiršteina kungs teica, mazākumvaldību, bet vairākumvaldību. Iespējas tam vēl ir.

Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Deputāts Jānis Strazdiņš.

J.Strazdiņš (Zaļo un zemnieku savienības frakcija).

Cienītā Saeimas priekšsēdētāja! Cienītie kolēģi! Mēs esam nostrādājuši 488 dienas. “Jaunajam laikam” bija daudz ko pateikt par to, kas izdarīts šajā laikā. Es domāju, īpašu ambīciju dēļ jūs pēkšņi kavējat laiku tagad, kad līdz Eiropas Savienībai, līdz 1.maijam, mums palikušas 52 dienas. Līdz 12.martam mums jāpaspēj nodot visus nepieciešamos likumprojektus. Visam Saeimas procesam vēl jānotiek. Mums katra diena ir zelta vērta, bet šodien ir dzirdēts tik daudz tukšu runu, personīgu apvainojumu paušanas, savstarpēju apvainojumu! Es gribētu jums vienkārši lūgt: padomājiet, cik ilgi mums visiem vēl kopā jāstrādā! Mēs šūpojam šo laivu, kurā tik daudz ir labējo spēku, partiju. Nav atšķirības to programmās, bet, es jūtu, šoreiz ir vairāk personīgu problēmu. Un tās ir pirmām kārtām dialoga trūkuma, demokrātiskā procesa trūkuma problēmas, kas mums izraisīja daudzus konfliktus un radīja dažas citas problēmas. Un to ļoti izmantoja tie spēki, kuriem varbūt nerūp Latvijas nākotne tik daudz kā mums šeit.

Man bija tas gods piedalīties piektdien organizētajā Baltijas forumā, kurā piedalījās daudzi inteliģences pārstāvji, dažādu nāciju pārstāvji, un kuru vadīja profesors Ābrams Kļeckina kungs. Viņš pamatoti pārmeta, ka mums viena no galvenajām problēmām ir tā, ka mēs vēl neesam iemācījušies demokrātiju, neesam iemācījušies pieņemt lēmumus, kā pārliecināt vēlētājus un kā neradīt liekas nesaskaņas sabiedrībā un arī savā starpā. Man bija jāpiekrīt profesoram. Mums visiem tiešām ļoti daudz jāmācās – un vispirms ir jāmācās taisni saskarsmes kultūra. Tās mums bieži vien pietrūkst, un tās trūkums rada problēmas, kurām nevajadzētu būt. Un tāpēc es jūs visus ļoti aicinu – neļaut, ka dažs labs, kā, piemēram, Dmitrija Rogozina palīgs Latvijā (es nesaprotu, kā viņš šeit var atrasties!), sāk apšaubīt Latvijas valstiskumu vispār, sāk veidot pie mums jau divkopienu valsti, prasīt divvalodību un tā tālāk. Tas traucētu integrācijas procesu un radītu vēl lielākas ekonomiskas problēmas un šķelšanos sabiedrībā. Šādā Latvijai tik atbildīgā brīdī mēs šeit savstarpēji plēšamies. Un es ļoti gribētu apsolīt Inai Druvietes kundzei... Mēs daudz ko kopēju esam jau darījuši un arī turpināsim darīt. Tieši šie integrācijas procesi mūsu sabiedrībā pašreiz ir vissmagākie, visgrūtākie, un tieši šajā ziņā mums ir vajadzīga gan liela profesionalitāte, gan arī liela gudrība. Un jūs esat vajadzīgi valdībā. Jūs esat vajadzīgi kolektīvā, jūs esat vajadzīgi vienotā komandā, lai mēs veidotu labāku Latvijas valsti, nevis šeit ķildotos, nepatiesi viens otru apvainotu un faktiski pārkāptu to zvērestu, ko mēs devām saviem vēlētājiem.

Es aicinu pieņemt valdību. Latvija nevar tik ilgi atrasties bez valdības. Katra diena, kas traucē valdības apstiprināšanu, kaitē Latvijas valstij. Domāsim valstiski!

Sēdes vadītāja. Deputāts Paulis Kļaviņš.

P.Kļaviņš (frakcija “Jaunais laiks”).

Cienījamā priekšsēdētāja! Godājamie kolēģi un kolēģes! Es nepiedalīšos apvainojumu meklēšanā un dalīšanā, nepiedalīšos kādas personas demonizēšanā, bet pateikšu, kas mani mudina strādāt politikā, atrasties šeit. Pateikšu to, kāpēc es šeit esmu un ko esmu nodomājis darīt.

Man ir tas pienākums savu vēlētāju priekšā – pateikt to, kāpēc es esmu šeit, nevis kaut kur citur. Man ir cita dimensija, kas ir svarīga kļuvusi tieši šeit, tieši mūsu Saeimas darbā. Un man ir jāatceras tas senais laiks, kad es “Gaismas” akcijā strādāju un to vadīju. Mans motīvs bija – nepiedalīties neauglīgajos tumsības darbos, bet celt tos gaismā!

Latvijas valsts politikā pēc neatkarības atjaunošanas visvairāk trūkst notikumu caurskatāmības jeb transparences un ir pārāk daudz tumsas un neskaidrības. Tikai šādā atmosfērā ir bijusi iespējama tāda virzība, ko jau no ārpuses pamana un kam dod šo vārdu – “valsts nozagšana”. Tā nav notikusi beidzamajos 15 mēnešos, tā ir notikusi visā šajā laikā kopš neatkarības atjaunošanas. Un neviens šodien nevar identificēt nevienu, kurš ir tas miljonu zaglis. Nevar! Un, lūk, šis noslēpums, kura apņemti mēs dzīvojam savā valstī, man liek meklēt sabiedrotos tur, kur ir apņēmība strādāt atklāti, godīgi, strādāt valsts labā.

Un šajā sakarā man jāsaka, kāpēc es nevaru balsot par nupat priekšā stādīto mazākumvaldību. Ir atklātuma trūkums un neskaidrība, kādi spēki, kādas intereses šo valdību valda. Redzat, ja Valdības deklarācija būtu uzrakstīta uz vienas lappuses, tad es to lasītu. Ja to uzraksta uz 20 lappusēm, tad es varu ieteikt izlasīt visas valdību deklarācijas, kādas vien ir radušās neatkarīgajā Latvijā. Neviena nav slikta, visās ir labi nodomi, taču maz konkrētības, reti kad ir kaut kāds tiešs projekts, kā ko darīt. Jā, mērķi ir augsti un cēli, un labi. Bet kā to panākt? Ar kādu naudu? Ar kādu paņēmienu? Kā mēs atjaunosim Latvijā taisnīgu, tiesisku valsti? Kā? Lūdzu, pasakiet to un, galvenais, pierādiet! Viss tad būs kārtībā. Pierādiet, ka mēs varam atjaunot Latvijā taisnīgu, tiesisku valsti, kur likumam ir spēks un kur tiesu darbi ir transparenti, caurskatāmi; kur mēs zinām, kāpēc un kā strādā tiesneši, prokurori, policija, kriminālpolicija un tā tālāk! Tad šī tumsa beigsies.

Un tāpēc es negribu nevienu nosaukt nekādā vārdā un sargos no apvainojumiem. Taču man rūp, lai mūsu zemē beidzot sāktu valdīt taisnīga, tiesiska iekārta un nevarētu “nozagt valsti”. Lūk, tas man rūp!

No kādas naudas tad gribam maksāt pensijas, algas, veikt medicīnisko aprūpi? No kurienes tad nāk šī nauda? Protams, no ieņēmumiem, no nodokļiem. Kādas investīcijas mēs šeit gaidām? Es jums varu nolikt priekšā listi ar to apkrāpto investoru vārdiem, kas ir miljonus Latvijā zaudējuši atjaunotās neatkarības laikā.

Vispirms – tiesiska valsts. Tikai tad nāk labklājība, nekad nav otrādi. Ņemsim to vērā!

Sēdes vadītāja. Deputāts Jānis Jurkāns.

J.Jurkāns (Tautas saskaņas partijas frakcija).

Godātie kolēģi! Emša kungs savā runā minēja vienu salīdzinājumu. Viņš tur runāja par to, ka uz pārbrauktuves zirgus nemaina. Kāds Austrumu gudrais šo sakāmo ir papildinājis ar tādu patiesību, ka zirgus nemaina, ēzeļus – gan, jo... (Aplausi.) Paldies! Jo stūrgalvība ir ļoti liela problēma. Šī stūrgalvība diemžēl nosēdināja “Jauno laiku” uz rezervistu soliņa.

Tad, kad “Jaunais laiks” uznāca uz politiskās skatuves, arī mēs, Tautas saskaņas partija, cerējām un ticējām, ka jūsu caurspīdīgā lēmumu pieņemšanas sistēma, cīņa pret dubultgrāmatvedību, sakārtotās muitas un robežas, un algu palielinājums policistiem, un tā tālāk, – ka tas viss tiešām ieviesīs Latvijā “jaunos laikus”. Mēs pat pārkārtojām savu partiju un nolikām to uz konstruktīvas opozīcijas sliedēm. Pagāja 15 mēneši, un ko mēs redzam? Vai šodien, pēc 15 mēnešiem, tauta dzīvo labāk nekā pirms 15 mēnešiem? Jūs esat būtībā ar savu stūrgalvību, piedodiet, sagrāvuši ne tikai savu atbalstītāju cerības, bet arī to politisko spēku cerības, kuri gribēja jums palīdzēt. Gribēja jums palīdzēt tanī laikā, kad jūsu kuģis stipri sašķiebās un tajā radās sūce.

Mēs tikāmies ar Repšes kungu un Kariņa kungu. Un, ziniet, kolēģi, es toreiz sapratu, ka Repšes kungs ir palicis diezgan vientuļš savā, teiksim, pārliecībā un savā vēlmē sakārtot valsti. Jo sarunā piedalījās arī Kariņa kungs. Kariņa kungs uzvedās tā, ka viņš pat nemēģināja noslēpt to, ka viņš jau jūtas kā iespējamais Ministru prezidents.

Tas, ka viņš tā uzvedās, bija redzams tad, kad mēs pieņēmām Izglītības likumu. Tanī laikā Kariņa kungam nebija absolūti nekas iebilstams pret sadarbību ar Maskavas “spalvaino roku”. Diemžēl nelaime bija tā, ka “Jaunā laika” komandā bija ļoti lielas problēmas. Un tas jau bija tajā laikā, kad cienījamais Klausa kungs bija gatavs Repši sūtīt strādāt uz Briseli, un tā tālāk, un tā tālāk. Šīs ir “Jaunā laika” problēmas. Es ceru, ka šis “rezervistu soliņš” palīdzēs jums lielā mērā noskaidrot, kur bija tās kļūdas, kāpēc jūs nonācāt tur, kur jūs nonācāt, un kāpēc jūs sagrāvāt tik daudzu cilvēku cerības.

Protams, šodien tas galvenais “atslēgas vārds”, ko mēs šeit dzirdējām no tribīnes, ir tas briesmu sauciens: “Sarkanie nāk! Nu tik būs! Valsts pakļauta lielām briesmām!” Par to runā ne tikai ierindas deputāti, bet arī mūsu ārlietu ministre, kā arī aizsardzības ministrs. Tie uzrakstīja pat kādu aicinājumu, sabiedrību biedējot ar divkopienu valsti un visām citām nelaimēm.

Divkopienu valsts jau sen ir izveidota. Mēs jau vairākus gadus dzīvojam divkopienu valstī. Šo divkopienu valsti neizveidoja kreisie, kas nekad nav bijuši pie teikšanas. Šo divkopienu valsti izveidoja tās labējās partijas, kuras šodien te dižojas ar lieliem panākumiem. Jūs esat panākuši to, ka mēs esam divkopienu valstī. Šadurska kunga politika ir izsaukusi uz ielām tūkstošiem jaunu cilvēku. Šī būs ļoti liela un smaga problēma Emša kungam. Es nezinu, kā viņš to risinās, deklarācijā tādas formulas nav. Taču es ceru, ka tanī dienā, kad viņš varēs justies kā premjers – un es ceru, ka tas būs šodien –, viņam būs skaidrs, kā viņš risinās šo samilzušo problēmu.

Tālāk. Varētu būt jautājums – ko darīs Tautas saskaņas partija? Daudzi cer un sagaida, ka mēs balsosim pret Emša sastādīto valdību, gan tādēļ, ka mūsu šajā valdībā nav – un tā ir patiesība –, gan arī tādēļ, ka labējie un kreisie nekad nekādi draugi nav bijuši. Un trešais arguments varētu būt tas, ka mums ļoti gribētos sariebt Latvijas Pirmajai partijai, kas pieņēma pārbēdzējus. Jā, nu tā tas ir, mēs tiešām varētu šodien šo valdību “izgāzt”. Taču mēs uzdodam sev jautājumu: kādu apsvērumu dēļ mums tas būtu jādara? Kariņa kunga un “Tēvzemei un Brīvībai” eksperimenta dēļ? Paldies, mums tāda “laboratorija” jau ir bijusi. Mēs to vairs negribam.

Un tad es vēl uzdodu jautājumu: cik ilgi valsts var dzīvot bez stabilas valdības laikā, kad te garām iet Eiropas Savienības nauda un viss tas, kas saistīts ar integrācijas procesu Eiropas Savienībā un NATO? Šis ir nopietns jautājums ne tikai Tautas saskaņas partijai, bet arī pārējām opozīcijas partijām. Ja tās nedomā tikai par personīgiem pāridarījumiem un tām nav vienaldzīgs valsts liktenis, tās šodien nobalsos par Emša valdību.

Protams, tas ir diezgan grūts moments – balsot par Emša valdību. Tur ir ļoti daudz problēmu. Taču mēs sev jautājam – ko mēs iegūsim, ja atbalstīsim Emša valdību? Kādā variantā mēs varam īstenot kaut vai daļu no iecerētā, par ko runājām pirms vēlēšanām? Šīs ieceres ir vienkāršas, un tās ir trīs.

Pirmā – īstenot sociālo programmu, kuras galvenais jautājums ir cilvēku izdzīvošana.

Otrā – cīņa pret korupciju.

Un trešā – sabiedrības integrācija.

Šie ir tie galvenie jautājumi, kurus mēs uzsvērām sarunās ar Emša kungu. Emša kungs mums solīja, ka šie jautājumi ir arī viņa valdības prioritātes. Emša kungs teica, ka viņš saprot, ka šie ir eiropeiskās Latvijas uzdevumi. Mēs gribam Emša kungam palīdzēt un gribam Emša kungam novēlēt: lai jums veicas!

Es personīgi Emša kungu pazīstu jau kopš Tautas frontes laikiem, pazīstu Emša kungu kā godavīru, kā inteliģentu cilvēku. Zināt, Emša kungs, ar ko inteliģents cilvēks atšķiras no pārējiem? Ar to: kā ir teicis kāds dzejnieks, inteliģents cilvēks sarkst, kad valdība melo. Es ceru, ka jūs esat saglabājis šādu krietna cilvēka īpašību. Tāpēc novēlu: lai jums Dievs stāv klāt! (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Cienījamie kolēģi, pirms turpinām debates, paziņoju, ka ir saņemts desmit deputātu – Jāņa Lagzdiņa, Silvas Goldes, Aigara Kalvīša, Oskara Kastēna un citu – iesniegums ar lūgumu 9.marta ārkārtas sēdi turpināt bez pārtraukuma izsludināšanas, līdz tiek izskatīti visi darba kārtības jautājumi. Vai deputātiem ir iebildumi? (Starpsauciens: “Nav!”) Deputātiem iebildumu nav. Tātad, lūdzu, turpināsim debates.

Nākamais debatēs pieteicies deputāts Vilnis-Edvīns Bresis.

V.-E.Bresis (Zaļo un zemnieku savienības frakcija).

Godātā priekšsēdētāja! Godātie kolēģi! Šodien debatēs mūsu dārgais kolēģis Krišjānis Kariņš acīmredzot savu deputātu vārdā, manuprāt, uzdeva pravietisku jautājumu: “Kur mēs atrodamies?” Tiešām tas ir ārkārtīgi, man liekas, dziļdomīgs jautājums: “Kur mēs atrodamies?”

Un tad man prātā ienāca kāda skaista anekdote, tā kā mēs šodien daudz runājam par lidošanu: Šerloks Holmss un Vatsons, lidojot virs Anglijas, apmaldās biezā miglā. Un, protams, Holmss saka Vatsonam: “Nolaidīsimies mazliet zemāk un kādam pajautāsim, kur mēs atrodamies.” Tā arī notiek. Protams, viņi sastop pļavā kādu vīru un tam jautā: “Godātais, kur mēs atrodamies?” Un tad šis vīrs paskatās debesīs un saka: “Jūs atrodaties miglā, kaut kur aizķērušies, pavisam neskaidrās debesīs!”

Un man šķiet, ka simboliski to varētu attiecināt arī uz mūsu kolēģiem, jo galvenā nelaime jau nav tā, kur ir tās atšķirības vai kur ir tās līdzības. Galvenā nelaime ir tā, ka jūs neprotat pietiekami ātri un efektīvi sekot līdzi politiskajiem notikumiem, izvērtēt tos un pieņemt attiecīgus lēmumus.

Es ļoti vēlētos šodien dzirdēt kaut vai vienu labu runu no jums, kāpēc demisionēja mūsu kopējā valdība. Kāpēc? Jūs tomēr bijāt it kā lielākais mūsu “brālis”, it kā vairāk informācijas varējāt uzņemt un tātad arī vairāk lēmumus pieņemt. Un tāpēc man ir it kā tiesības jautāt: “Kāpēc demisionēja šī valdība?” Gadījums ar Latvijas Pirmo partiju – tas bija tikai kā augoņa atvēršanās, tās jau bija sekas. Tātad iemesls bija kaut kur citur. Un man šķiet, godātie kolēģi, ka, kamēr jūs paši neiemācīsieties uz šo jautājumu atbildēt, tikmēr jūs nevarēsiet pieņemt citus pareizus lēmumus. Acīmredzot vēl ir jāpaiet zināmam laikam, lai jūs to pārdomātu un tad arī, protams, sekotu pareiziem lēmumiem.

Es aicinu visus balsot, dabīgi, par Induļa Emša valdību un gribētu ieteikt viņam divus teikumus, kas nav jādara, un vienu teikumu, kas būtu jādara. Es gribētu aicināt jauno valdību: “Nekad nejauciet divus jēdzienus – “demokrātija” un “diktatūra”. Tās ir pilnīgi nesavienojamas lietas!” Protams, mazākumvaldība nekad nevarēs darboties ar diktatūras paņēmieniem, bet gan ar sarunām, ar demokrātiju, tikai uzklausot citu domas un pieņemot lēmumu, kas visus apmierina. Tādai ir jābūt šai valdībai.

Otrkārt: “Nekad nesoliet tautai neiespējamo!” Tauta drīzāk sapratīs jūs tad, kad būs problēmas, būs grūtības, bet salti meli viņu neapmierinās. Valdība nāk, lai kalpotu tautai, nevis lai tai melotu.

Un vienīgais, ko es aicinātu darīt valdībai, ir patiešām turēt augstu šo morālo latiņu. Nekad neprivatizējiet naktī bankas! Nekad nenododiet mūsu tautas intereses lielajiem monopoliem! Nekad nedaliet to naudu, kura vēl nav iekasēta! Un tad tauta jūs sapratīs.

Es gribu teikt, ka Kariņa nominēšana premjera amatam, protams, ir stipri novēlots, bet pareizs solis pareizajā virzienā. Līdz ar to “Jaunais laiks”, mūsu kolēģi, sūta sabiedrībai it kā tādus signālus, ka varētu notikt zināmas izmaiņas, par ko mēs tikai priecātos un jūs apsveiktu. Un es izsaku dziļas cerības, ka tas balons tajā miglā, kurā jūs vēl pašreiz atrodaties, laimīgā kārtā nosēdīsies uz zemes, jūs nostāsieties uz kājām blakām mums un stiprināsiet mūsu Latviju. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Deputāte Anna Seile.

A.Seile (frakcija “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK).

Godātie deputāti! Šajā mirklī es uzskatu par savu pienākumu informēt jūs par Latvijas Republikas Augstākās padomes Latvijas Tautas frontes frakcijas deputātu kluba valdes Aicinājumu. Šis Aicinājums ir datēts ar vakardienu – 8.martu un skan šādi:

“1990.gada 4.maija balsojums par Latvijas valstisko neatkarību uzliek mums par pienākumu joprojām stāvēt Latvijas valsts neatkarības sardzē. Esam norūpējušies, ka var tikt izveidots Ministru kabinets, kas būs atkarīgs no Latvijai nedraudzīgo spēku atbalsta Saeimā. Lai Latvijas valsts turpinātu iesākto pievienošanās procesu Eiropas Savienībai un kopā ar citām Eiropas Savienības valstīm attīstītu demokrātiju, ir nepieciešama Tautas partijas un “Jaunā laika” vienošanās par kopēju rīcību no kreisajiem spēkiem neatkarīgas valdības veidošanai.

Latvijas Republikas Augstākās padomes LTF frakcijas deputātu kluba valdes vārdā kluba prezidents Juris Karlsons.”

No savas puses šim Aicinājumam es varu piebilst tikai to, ka šeit, zālē, sēž tiešām 8 toreizējās Augstākās padomes deputāti: Dzintars Ābiķis, Jānis Lagzdiņš, Anna Seile, Juris Dobelis, Aleksandrs Kiršteins, Vilnis-Edvīns Bresis, Indulis Emsis un Arvīds Ulme un ka pašreiz zālē atrodas arī LTF vadībā bijusī Sandra Kalniete, kas ir pašreizējā ārlietu ministre.

Papildus šiem argumentiem es gribu atzīmēt vēl to, ka tad, ja mēs nobalsosim šajās minūtēs par Induļa Emša pašreiz sastādīto valdību, tā, protams, būs atšķirīga no visām iepriekšējām valdībām. 7.Saeimas laikā izveidotā valdība bija ievērojama ar to, ka tajā darbojās trīs Bērziņi – Ministru prezidents, finanšu ministrs un ārlietu ministrs, savukārt šī valdība būs tāda, kurā darbosies divi brāļi Radzeviči, kuri viens otru varēs aizvietot, bet aizsardzības ministrs mums būs Slakteris! Iesaku pārdomāt savu balsojumu!

Sēdes vadītāja. Deputāte Solvita Āboltiņa.

S.Āboltiņa (frakcija “Jaunais laiks”).

Cienījamie kolēģi! Jau kuro stundu mēs viens otru apvainojam, analizējam mūsu kļūdas. Tikai daži cilvēki no tiem, kuri šo vairāku stundu laikā ir kāpuši tribīnē, ir aicinājuši domāt par kaut ko gaišu un labu. Ir aicinājuši domāt par valsti.

Kā vienmēr mēs viens otram mācām vēsturi, atgādinām visu to, ko mēs visi jau zinām. Mēs visi zinām, kas bija. Mēs zinām, ka bija 50 okupācijas gadi un ka tagad ir 14 neatkarības gadi. Mēs visi zinām, ka tūlīt, tūlīt būsim Eiropas Savienībā, ka tūlīt, tūlīt būsim NATO. Mēs visi zinām, ka pašreiz valstī nav stabilas valdības, ka it kā tiek veidota stabila valdība.

Bet mēs arī visi redzējām, ko par saprātīgiem tautas kalpiem uzrunāja šodien Emša kungs. Saprātīgie tautas kalpi sēž tur! Viņš nevērsās pie jums, Tautas partija! Jūs neesat saprātīgi tautas kalpi. Uzrunāta tajā brīdī tika šī puse zālē.

Nu ko, Emša kungs, jūs runājat, ka Latvija būtu Eiropā valsts, kas ir draudzīga cilvēkiem, videi, dabai. Videi un dabai – es ceru, ka būs. Jūs aicinājāt, lai Latvija ir “zaļa” valsts Eiropā. Lai jums veicas, lai jūs uzņematies šo atbildību, lai šī valsts nav “sarkana” valsts Eiropā!

Tautas partija, padomājiet par to, lai Latvija nekad nekļūtu par “sarkanu” valsti Eiropā! Bija jau 50 gadi. Tos nevar izdzēst, tos nevar aizmirst!

Domājiet par pozitīvo, domājiet par Latvijas nākotni!

Sēdes vadītāja. Deputāte Ausma Ziedone-Kantāne.

A.Ziedone-Kantāne (frakcija “Jaunais laiks”).

Cienījamā priekšsēdētāja un godātie biedri! Man ir tikai viena replika. Es esmu politikā iesācēja, nepraša, neziņa un nemākule. Un es klausos pieredzējušu, pieredzes bagātu politiķi Jāni Jurkānu. Un es klausos, un es gribētu tik tiešām viņu līdz sirds mielēm saprast, bet es nesaprotu. Un atkal es skatos. Kad mēs ienācām šeit novembrī, viņš teica: “Mūsu, jūsu valdība ne ilgāk noturēsies kā līdz Ziemassvētkiem!” Nu neiznāca tā, kā viņš teica.

Pagāja laiks, apmēram mēnesis vai divas nedēļas – es nezinu precīzu laiku –, un viņš no šīs tribīnes teica: “Tikai mēs – Tautas saskaņas partija un “Jaunais laiks” – esam vienīgie, kas var cīnīties pret korupciju, jo šajā zālē visi ir korumpēti. Ar tiem jūs nekad neko neizcīnīsiet!” Šodien Jānis Jurkāns saka, kad, kā to liecina 3.punkts, mēs cīnīsimies pret korupciju ar, lūk, šiem te visiem cilvēkiem. Tas, ko viņš teica, ir pilnīgi par simts... jāsaka, tas ir par 360 grādiem otrādi.

Es tagad gribu zināt, mīļais Jurkāna kungs, ko man mācīties no jums? Vai tā ir politika? Vai tā ir tā demokrātija vai tā ir tā demagoģija? Kur tad ir tā jūsu... Kur esat jūs, Jāni, – jūs, cilvēk? Es gribu jūs kā cilvēku saprast, bet es nesaprotu. Es jūtu: meli, meli, meli, meli un meli! Un man sāp sirds. Es te smoku nost.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Deputāts Jānis Jurkāns, otro reizi.

J.Jurkāns (Tautas saskaņas partijas frakcija).

Godātie kolēģi! Es saprotu, Kantātes kundze, jūsu problēmu – saprast mani. Es pats sevi vēl līdz galam neesmu sapratis. Tā ka es apsveicu visus tos šajā zālē, kuri sevi ir sapratuši līdz galam un ir sevī iemīlējušies, un sevi mīl.

Bet, Kantānes kundze, kas attiecas uz patiesībām un meliem, tā patiesība ir tāda, ka tas, ko mēs esam runājuši no šīs tribīnes un runājam šodien, – tā ir patiesība. Arī jūs, kad ienācāt Saeimā, sapratāt, ka vieni paši – 26 deputāti – jūs neizdarīsiet to, ko jūs gribējāt un cerējāt, un tad jūs pateicāt, ka ar zināmiem spēkiem, ar zināmas nokrāsas politiķiem – nekad! Nu to taču visa sabiedrība zina!

Šodien šiem kaimiņiem jums no kreisās puses jūs pārmetat to, ka viņi negrib ar jums strādāt un ka viņi valsti ir iegrūduši kaut kādās “kreisās” briesmās. Kur tad ir jūsu patiesības?

Jā, man tā ir, un es to paužu, un tāds ir jebkuras demokrātijas liktenis – mīcīt tos mālus, kādi tie ir. Un šodien tie ir šādi. Un kāpēc gan lai man šodien jūsu bijušo kolēģi Emša kungu, ar kuru jūs kopā strādājāt 15 mēnešus, būtu problēmas atbalstīt, cerot, ka viņš izdarīs vairāk nekā jūs, jo jūs šo cerību sagrāvāt? Jūs to izdarījāt! Un ne tikai man.

Paskaitiet, cik tūkstoši cilvēku ticēja jums, un cik šodien ir vīlušos! Tieši tāpēc, ka jūs to varu, to lielo atbildību, kas jums tika dota, jūs sev uzmetāt uz kājām, un jūs tagad no sāpēm bļaujat. Un jūs neko citu nevarat izdomāt kā vien emocionāli runāt: “Melo, melo, melo, “sarkanie”, komunisti...” un tā tālāk, jo nav jau argumentu.

Kariņa kungu es saprotu, jo viņš ir izaudzis ASV. Viņš zina, kas ir makartisms. Tur katru vakaru lien zem gultām un meklē “sarkanos”. Kariņa kungs arī Latvijā šodien neko citu nedara. (Zālē smiekli un aplausi.)

Bet tagad ir citi laiki, Kariņa kungs! Latvija teju būs ASV sabiedrotā Eiropas Savienībā. Tās ir tās patiesības!

Iedomājieties, cik stundas mēs šodien šeit nostāvējām un par ko mēs runājām? Ko tas cilvēks, kas klausās, dzirdēja šodien no šīs Saeimas tribīnes? Vai par to, kā jūs palīdzēsiet viņam izdzīvot? Vai jūs no tribīnes pateicāt mūsu sabiedrotajiem, kuri ir ienesuši Latviju “melnajā” sarakstā, raksturojuši mūs kā valsti, kas tirgojas ar narkotikām, valsti, kurā “atmazgā” naudu, valsti, kuras bankās ir ļoti daudz nepilsoņu, nerezidentu, kontu? Kariņa kungs, bankas ir jūsu sfēra! Jums te ir speciālisti, kas sēž un kasa degunus. Ko tad jūs esat izdarījuši vismaz vienā sfērā, kuru jūs it kā saprotat? Kur ir rezultāti?

Mana draudzene Brigmanes kundze runāja par sasniegumiem, kādi ir “Jaunajam laikam”. Jā, tur daudz kas ir labs, un daudz patiesības, Kantānes kundze! Bet es runāju par lielām lietām. Nāciet un pastāstiet, ko jūs 15 mēnešu laikā esat izdarījuši šinī jomā! Kā jūs izvilksiet valsti no šā “melnā” saraksta! Un tas ir ļoti nopietni.

Un, redziet, tā vietā, lai runātu par to un stāstītu cilvēkiem, kā mēs to darīsim, jūs visi vienā balsī... Komjaunatnes krastmalas lakstīgala, Tabūna kungs, vai ne... (Aplausi.) Vai jūs esat pateikuši cilvēkiem, Tabūna kungs, kā viņi dzīvos labāk? Kariņa kungs, jūs un pārējie, pasakiet cilvēkam, tam nabaga cilvēkam, kurš dzīvo tā, kā nu viņš šodien dzīvo, kas viņu sagaida! Jums jau nav atbilžu! Jūs tikai draudat ar to, ka tagad valstī būs “sarkanās” briesmas. Un tas nav godīgi!

Jūs paši tam neticat, un vismazāk jau tam tic “Jaunais laiks”. Jūs taču gribējāt saņemt arī mūsu palīdzību, taču jums nesanāca. Un vēlreiz, Kantānes kundze, es saku: “Jums nesanāca! Jo jūs nodevāt paši sevi no “iekšpuses””. Un es jums to varu pierādīt ļoti, ļoti ātri, bet ne jau tagad un ne no tribīnes. Un tur ir jūsu lielā nelaime!

Vai tur ir meklējama Maskavas “spalvainā roka”? Varbūt. Ja jūs par to tik daudz runājat, tad varbūt jūs zināt, ko jūs darāt un ko jūs sakāt? Bet to jau vēsturnieki izpētīs, laiks to parādīs.

Paldies par uzmanību! (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Deputāts Ainārs Šlesers.

A.Šlesers (Latvijas Pirmās partijas frakcija).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Godājamie kolēģi! Šodien diezgan daudzi cilvēki ir izteikušies debatēs, ir izteikuši savus viedokļus par to, kā viņi redz Latvijas iespējamo attīstību. Un es gribētu teikt, sākt savu uzrunu ar to, ka Latvijas Pirmā partija, kopš tā ir dibināta, ir skaidri pateikusi, ka latviešu valoda ir un būs vienīgā valoda Latvijā. Mēs neesam mainījuši šo pozīciju. Mēs neesam runājuši par divkopienu valsti. Mēs iestājamies pret divkopienu valsti!

Bet es gribētu teikt, ka apvienība “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK un tagad, kā redzu, arī lielā mērā “Jaunais laiks” dara visu iespējamo, lai Latvija būtu divkopienu valsts. Paskatieties, kas notiek! Visas šīs runas par “sarkanajiem”, par “baltajiem”, par “tumšajiem” spēkiem – tas viss tiek darīts ļoti mērķtiecīgi — lai sabiedrība sašķeltos.

No kā jūs baidāt pašreiz mūs visus? 1.maijā mēs stājamies Eiropas Savienībā. Latvijas neatkarība ir neatgriezeniska! Mēs stājamies NATO, un līdz ar to neviens mums neuzbruks. Bet tas, ka Latvijā ir ļoti daudz nelatviešu, cittautiešu, - tas ir fakts. Man nav kauns, ka es esmu dzīvojis Ķengaragā, es neesmu dzīvojis Maskavā, bet tur ir daudz nelatviešu. Jā, man ir bijuši un ir daudzi krievvalodīgie draugi un es iestājos par to, ka mums ir jādzīvo saticībā. Es iestājos par to, ka mums ir jāsaprot tas, ka arī Eiropa no mums prasa vienotību.

Pagājušajā gadā man bija iespēja viesoties Vācijā kopā ar Valsts prezidenti valsts vizītes laikā, un, tiekoties ar kancleru Šrēderu, viņš ļoti skaidri teica: “Eiropa ir ieinteresēta, lai Latvijai būtu labas kaimiņattiecības ar Krieviju.” Es runāju par labām kaimiņattiecībām ar Krieviju. Es domāju, ka šodien Saeimas zālē visi ir gatavi atbalstīt šādu pozīciju. Mēs neko citu neesam teikuši.

Mēs uzskatām, ka ir nepieciešams strādāt un ka ir jāizbeidz visa šī lamāšanās, kas ir saistīta ar to, kurš ir “sarkans”, kurš – “balts”, kurš – “melns”. Ir jāsāk runāt konstruktīvi – par to, kā mēs dzīvosim labāk, kādas ir iespējas dzīvot labāk, kā mēs aizstāvēsim savas nacionālās intereses Eiropā, kas to darīs un kuri būs tie politiķi.

Es domāju, ka pēdējo 15 mēnešu laikā šīs diskusijas nav bijušas pietiekamas. Diemžēl es nevaru teikt arī to, ka viss, kas notiks nākamo 15 mēnešu laikā, būs ideāls, bet ir jācenšas, jo, tikai un vienīgi veidojot dialogu, mēs kaut ko varam panākt.

Kāpēc Latvijas Pirmā partija pēdējā laikā tiek nosodīta kā šis “melnais” spēks? Kas aiz tā stāv? Un šodien es esmu spiests atbildēt. Tas viss sākās iepriekšējā gada augustā – tad, kad mēs tikāmies ar jūsu partijas priekšsēdētāju Repšes kungu un viņa “labo roku” Danu Titavu, kurš nemaz nav jūsu partijas biedrs. Mēs tikāmies, un tajā tikšanās reizē piedalījās pietiekami plašs cilvēku skaits no Latvijas Pirmās partijas – gan es biju, gan Ēriks Jēkabsons, gan Oskars Kastēns, gan Juris Lujāns, gan arī mācītājs un tālaika ministrs Ainars Baštiks.

Zināt, ko jūsu partijas priekšsēdētājs teica tajā laikā, kad viņš mēģināja atmodināt zvēru ministros, lai viņi varētu labāk strādāt? Viņš teica: “Ja kāds nostāsies pret mani, es to nekad nepiedošu!” Tie bija viņa vārdi, un šodien viņš ļoti konsekvents ir savā rīcībā. Viņš nekad nepiedos Latvijas Pirmajai partijai to, ka mēs atļāvāmies runāt viņam pretī.

Vēl vairāk. Viņš pateica arī to: “Ja būs nepieciešams, mēs ņemsim Tautas saskaņas partiju valdībā, mēs to darīsim, un es pārliecināšu sabiedrību, ka viņi ir daudz labāki par Tautas partiju.” Kas tad ir mainījies, ka tagad Tautas partija, kuru vēl nesen jūs saukājāt par korumpantiem, tagad ir tie labie, ar ko ir jāsadarbojas? Vienkārši jums tas pašreiz ir izdevīgi. Jūs vienmēr izmantojat to, kas jums šodien ir izdevīgi.

Kā tika veidota valdība? Nu, runāsim atklāti! Kāpēc tad jūs neesat šajā Emša valdībā? Tāpēc, ka jums nav deviņu amatu. Tāpēc, ka jums nav kontrolpaketes šajā valdībā. Jūs baidāties no koleģialitātes. Jūs baidāties strādāt kopā ar citām partijām. Taču ir jāapzinās, ka ārkārtas vēlēšanu nebūs. Ir nepieciešams strādāt valsts vārdā.

Un visbeidzot. Ja jūs pārmetat, ka tagad pēkšņi būs kreisie lēmumi, sarkanie lēmumi, tad jāteic: tas tā būs tikai un vienīgi ar jūsu palīdzību. Ja jūs, strādādami opozīcijā, tiešām kļūsiet sarkani, tad tas lielā mērā būs atkarīgs tieši no jums un jums būs jāuzņemas atbildība.

Un visbeidzot. Tie piesauktie cilvēki, kas Tautas frontes laikā ir strādājuši Latvijas valsts interesēs, tie, kas ir balsojuši par Latvijas
neatkarību, – tie cilvēki ir tiešām jāgodā.

Es aicinu Saeimu godāt ar klusuma brīdi Mavrika Vulfsona piemiņu. Viņš bija cilvēks, kurš tiešām ir darījis Latvijas labā daudz laba. Jāatceras, ka viņš bija viens no tiem cilvēkiem, kuri nebaidījās ļoti skaidri un atklāti pasaulei stāstīt par slepeno Molotova-Ribentropa paktu. Tā ka mēģināsim ne tikai runāt par šiem cilvēkiem, bet arī ar klusuma brīdi viņus pieminēt! (Klusuma brīdis.)

Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Deputāts Aldis Kušķis.

A.Kušķis (frakcija “Jaunais laiks”).

Cienījamā priekšsēdētāja! Godājamie kolēģi! Indulis Emsis saņēma uzdevumu (un tā tas tika arī formulēts) un uzņēmās izpildīt uzdevumu – izveidot labēju valdību. Šis uzdevums nav izpildīts, un dažādu valstu politiķi beidzot ir laimīgi, jo mūža sapnis ir piepildījies – ir varavīksnes valdība. (Zālē starpsaucieni. Deputāts L.Ozoliņš: “Ļoti labi!”) Ļoti labi! Ļoti labi! Redzams, ka ir arī zināma piekrišana šim faktam, ka ir varavīksnes valdība. Politika un ekonomika – šis divas lietas Latvijā, tāpat kā visā pasaulē, protams, iet roku rokā. Un nu paskatīsimies uz politiskajiem un ekonomiskajiem aspektiem šajā varavīksnes valdībā!

Politiski konservatīva, labēja partija, nav divu domu, ir Tautas partija. Mūsu kolēģi, tā saucamā Zemnieku partija, vienmēr ir sevi kā centrisku spēku proponējuši un pieteikuši.

Latvijas Pirmās partijas kolēģiem – iekšējās pretrunas. Pirmajā rindā pa labi – labējie politiķi, pirmajā rindā pa kreisi – kreisie politiķi. Rezultāts – ap centru kaut kas mums labs sanāk.

Zaļā partija. Visu cieņu Emša kunga panākumiem, kopā ar savu partiju strādājot Eiropas Zaļo partijā! Un nu viņi var lepoties ar to, ka, ja apstiprināsim šo valdību, tad Emša kunga veidotā valdība būs pirmā “zaļā” premjera valdība Eiropas Savienībā. Mums gan būs zināma problēma (zināma problēma!) – paskaidrot Eiropai, ka mums nav kreisa valdība. Jo visi Eiropas kolēģi zina un saprot, ka Zaļā partija Eiropas un pasaules politiskajā sistēmā ir kreisa.

No labās puses līdz kreisajai pusei - viss mums ir, pilns spektrs!

Paskatīsimies no ekonomiskā viedokļa vai no uzņēmējdarbības viedokļa. Ir politiķi, uzņēmēji, kuri atbalsta partijas, ar kurām kopā viņi strādā. Visu cieņu!

Nacionāls uzņēmējs, nacionāls bizness - pārtikas pārstrāde, viss pārējais... Latvijā daži uzņēmumi pārdoti arī uz Krieviju, bet tas ir minimāli.

Lemberga kungs, latviešu uzņēmējs - tranzīta bizness... Šveices prokuratūrā meklē, risina jautājumus Šveicē un Lihtenšteinā... Visādi var būt.

Šlesera kungs, latviešu uzņēmējs - tirdzniecības bizness, nekustamie īpašumi... Norvēģija, Krievija, visādas intereses...

Visā šajā spektrā varbūt nedaudz trūkst lielā banku biznesa, bet atbalsts no kreisās frontes - pilnā varavīksnes spektrā - acīmredzot meklējams arī šeit.

Kolēģi! Bija iespējams un vēl arvien ir iespējams izveidot konkrētu labēju, konservatīvu valdību. Šī iespēja, ja šodien Saeima nobalsos par šo valdību, būs zudusi. Tā būs varavīksnes valdība, un lai tie, kas priecājas par to, paliek mazākumā!

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītāja. Deputāts Atis Slakteris.

A.Slakteris (Tautas partijas frakcija).

Priekšsēdētājas kundze! Kolēģi! Visticamāk, ka šodien Latvijā tiks apstiprināta jauna labēja valdība. Latvija ir unikālā situācijā, jo Latvija ir vienīgā Eiropas Savienības kandidātvalsts, kur visu neatkarības laiku ir
bijušas – līdz pat šodienai ir bijušas! – tikai labējas valdības. Un arī šī valdība ir un būs labēja. Garants tam ir Tautas partija. Gan Valodas likumā, gan Izglītības likumā, gan Pilsonības likumā, gan arī ekonomikā – visās šajās jomās tas tā būs. Un mani priecē, ka šo valdību vadīs viens no mūsu vecajiem kolēģiem, kas ir balsojis par mūsu valsts neatkarību.

Paldies. Un aicinu jūs piebiedroties. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Deputāts Artis Kampars.

A.Kampars (frakcija “Jaunais laiks”).

Cienītā priekšsēdētājas kundze! Cienījamie kolēģi! Es gribētu ļoti īsi izskaidrot kādus melus, kas no šīs tribīnes nesen tika teikti.

Jūs labi zināt, ka šajā Saeimā jau ilgu laiku sēž viena partija, kura kā tāda nepieņemta līgava visu laiku cenšas būt valdībā. Un pēkšņi tiešām pēdējā gada laikā šai līgavai teju, teju ir izdevies nokļūt pie altāra. Un šī līgava saka, ka, lūk, ka viņa esot atteikusi. Tā tas nebija.

Godātie kolēģi! “Jaunais laiks”, kā jau demokrātiska partija, garā diskusijā teica: “Mēs saviem vēlētājiem esam solījuši un precīzi pateikuši – nekad ar jurkāniešiem, rubikiešiem, ždanokiešiem! Un to mēs arī izpildījām.” Tieši to pašu ir solījuši arī mūsu kolēģi no Tautas partijas. Diemžēl viņi šobrīd dara ko citu. Viņi nepilda savus solījumus.

Kolēģi, un vēl otra lieta. Par šo banku krīzi, par šīm naudām, kas iet caur Latviju. Es ļoti ceru, ka nākamā valdība turpinās mūsu valdības aizsākto darbu pie tiesu sistēmas pilnveidošanas un ka vislielākais Latvijas banku izzadzējs Laventa kungs, ar ko cienījami politiķi kopā sēž koncertos, beidzot varbūt arī tiks notiesāts.

Paldies jums!

Sēdes vadītāja. Deputāts Juris Dobelis - otro reizi.

J.Dobelis (frakcija “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK).

Cienītie kolēģi! Es tiešām nebiju vairs plānojis nākt šodien tribīnē, taču, nedaudz parakņājoties internetā, es atradu interesantu dokumentu, no kura es jums tūlīt nolasīšu dažus fragmentus.

Šis dokuments ir vakar tapis Krievijas analītiķu darba rezultātā. Tas ir pieejams jebkuram, es varu to pavairot. Es nolasīšu dažas rindiņas no šā dokumenta. Es negribu šodien nevienu ne aiztikt, ne neaiztikt, vienkārši nolasīšu dažas rindiņas.

“Iepriekšējā valdība, kuru vadīja Latvijas Žirinovskis, ultralabējās partijas “Jaunais laiks” vadonis Einars Repše, bija stingrās nacionālistiskās pretkrievu pozīcijās.” Tālāk: “Tāpēc konstruktīvs dialogs ar Repšes valdību bija praktiski neiespējams.” Tā uzskata vadošie krievu politiķi.

“Jaunajā kabinetā...” Es vienkārši tulkoju no krievu valodas, nu, tā teikt, savā līmenī... Nelasīšu krievu valodā, nomierinieties! Nomierinieties! Šis dokuments tiks izplatīts saziņas līdzekļos, varat būt pārliecināti par to. “Jaunajā kabinetā, kuru acīmredzot šonedēļ apstiprinās, atslēgas loma būs tam spēkam, kas ir orientēts uz Krieviju. Runa ir par...” piedošanu, Ainār, šeit ir skaidri minēta Latvijas Pirmā partija, “kura ir izprovocējusi Einara Repšes kabineta krišanu. Latvijas Pirmās partijas līderis Ainārs Šlesers jau sen ir ciešos sakaros ar Krievijas politiskās un biznesa elites pārstāvjiem. Iepriekšējā valdībā Latvijas Pirmās partijas pārstāvji bija vienīgais spēks, vienīgais, kas bija stingri pret attiecību pasliktināšanos starp divām valstīm.” Es vienkārši nolasu dokumentu.

“Tā, piemēram, tieši Šlesers bija pret to, ka Latvijā ir aizliegts iebraukt Vladimiram Žirinovskim un Dmitrijam Rogozinam. Latvijas nacionālistiskie spēki kā atbildi izplatīja attiecīgo informāciju par Latvijas Pirmo partiju. Pēc Repšes kabineta kraha, kurš nevarēja pārvarēt pretrunu starp Latvijas ekonomiskām problēmām un sliktām attiecībām ar Krieviju...” tātad tā ir tā galvenā pretruna, “Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga veidot valdību aicināja mazpazīstamu figūru – ekologu Induli Emsi, cilvēku, kas nevienam nav izsaucis naidu un tāpēc ir ļoti izdevīgs kā vajadzīgais pēctecis.”

Draugi mīļie, tas ir krievu politiķu vērtējums, neņemiet ļaunā! (Starpsaucieni.) Nomierinieties! Nomierinieties, lūdzu! Nenervozējiet par savām kļūdām!

“Tātad nav šaubu, ka Emša kabinetā vislielākā ietekme būs visprofesionālākajai partijai – Latvijas Pirmajai partijai. Īpaši ir jāatzīmē kā pozitīvs fakts tas, ka šī saruna ar Latvijas Pirmo partiju jau ir sākusies ar Tautas saskaņas partijas palīdzību, kuras līderis – Jānis Jurkāns – ir viens no galvenajiem cīnītājiem par nacionālo vienlīdzību Latvijā pēdējos 12 gadus. Tā kā krievu vara šodien nevar Latvijā vicināt rungu, ar kuru var iesist arī pa savējiem, jāizmanto visas iespējas, lai radītu Latvijā valdību, kuras galvenā stratēģija ir partnersadarbība ar Krieviju. Pirmo reizi pa ilgiem gadiem šāda iespēja ir. Ir ļoti svarīgi neizlaist no rokām šo momentu.”

Paldies par uzmanību. (Starpsaucieni.)

Sēdes vadītāja. Cienījamie kolēģi, lūdzu jūs emocionāli nomierināties un atcerēties, ka demokrātiskā valstī ir ar pašcieņu jāizturas pret dažādiem viedokļiem.

Nākamais debatēs ir pieteicies deputāts Boriss Cilevičs.

B.Cilevičs (Tautas saskaņas partijas frakcija).

Cienījamie kolēģi! Pēdējo 15 mēnešu laikā mēs pārliecinājāmies, ka partijas “Jaunais laiks” deputāti ļoti daudz ko neprot. Un šodien jūs ļoti skaidri parādījāt, ka jūs neprotat vēl vienu lietu – zaudēt ar godu un aiziet skaisti!

Paldies par uzmanību! (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Deputāts Ainārs Šlesers – otro reizi.

A.Šlesers (Latvijas Pirmās partijas frakcija).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Godājamie kolēģi!

Godājamais Dobeļa kungs! Ir jāatceras viens interesants fakts, ka tieši jūsu partija ir bijusi tā, kura bija atbildīga par čekas maisiem. Un te rodas atbilde, kāpēc ļoti maz cilvēku jūsu rindās ir tādu, kas saistīti ar šo organizāciju. Ja ir runa par mani, tad es gribētu teikt, ka jūs varējāt nocitēt ne tikai to, ka es iestājos par vienādiem nosacījumiem, ja mēs kādu neielaižam mūsu valstī. Pirms kāda laika, pirms pāris dienām, es intervijās ļoti skaidri teicu, ka es atbalstu Ārlietu ministrijas viedokli, to, ka Ārlietu ministrija ir nolēmusi nedot iebraukšanas vīzu Rogozina kungam, jo es uzskatu, ka tiešām viņa vizīte Latvijā nav nepieciešama. Izmantot kaut kādu informāciju, kura kaut kur tiek publicēta, – tā ir tieši jūsu, kā saka, prakse, jūsu stiprā puse. Jo, kā es zinu, jūsu rindās cilvēki ļoti regulāri un ļoti bieži saka: “Dzīsim tos krievus ārā no Latvijas!” Nevajag nodarboties ar provokācijām! Ja kāds vēlas kaut kur parādīt kaut kādu informāciju, tad tā informācija nekādā gadījumā nav oficiāli publicējama. Un, ja kāds publicē, tad viņam tiešām ir mērķi. Es gribu vēlreiz pateikt tikai un vienīgi to, ka mēs esam ieinteresēti, lai Latvijai būtu labas attiecības ar visām kaimiņvalstīm. Mēs to vienmēr atbalstīsim. Un es esmu gatavs atbildēt par visiem vārdiem, ko es esmu teicis.

Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Debates beidzam. (Zālē troksnis.)

Cienījamie kolēģi! Mums ir jābalso par lēmuma projektu “Par uzticības izteikšanu Ministru kabinetam”. Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 56, pret - 33, neviens deputāts neatturas. (Aplausi.) Lēmums pieņemts.

Cienījamie kolēģi! Man ir tas gods Saeimas vārdā apsveikt mūsu jauno Ministru prezidentu Induli Emsi. (Aplausi.)

Īsai uzrunai vārds Ministru prezidentam.

I.Emsis (Ministru prezidents).

Godātie kolēģi! Es pateicos par šo uzticību. Es pateicos par šiem vārdiem. Es pateicos, ka viedokļi ir ļoti atšķirīgi. Tikai atšķirīgu viedokļu rosināti, mēs nonāksim pie patiesības. Es apsolu jums, ka manas acis būs atvērtas, manas ausis būs dzirdīgas un es veidošu valdības darbu tā, lai tas būtu komandas darbs un lai tas vestu valsti uz priekšu, uz pārticību. Un es vienmēr būšu zaļš, lai ko jūs arī te runātu.

Paldies! (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies Ministru prezidentam.

Lūdzu deputātus reģistrēties ar reģistrācijas kartēm! Lūdzu zvanu! Reģistrācijas režīmu! Lūdzu Saeimas sekretāra biedru nolasīt reģistrācijas rezultātus!

A.Bartaševičs (8.Saeimas sekretāra biedrs).

Cienījamie kolēģi! Nav reģistrējušies: Ainārs Šlesers, Martijans Bekasovs, Augusts Brigmanis, Aldis Kušķis, Silva Golde, Nikolajs Kabanovs, Artis Kampars, Andis Kāposts, Oskars Kastēns, Paulis Kļaviņš, Dzintars Jaundžeikars, Liene Liepiņa, Vitālijs Orlovs, Raimonds Pauls, Mihails Pietkevičs, Ēriks Škapars, Juris Sokolovskis, Viesturs Šiliņš, Jānis Strazdiņš, Ainars Baštiks, Andris Tolmačovs un Dzintars Zaķis. Paldies.

Sēdes vadītāja. Cienījamie kolēģi, līdz ar to 9.marta ārkārtas sēde ir slēgta.

Balsojumi