Vakara sēde

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns.

Priekšsēdētājs: Cienījamie kolēģi! Sākam mūsu pēcpusdienas sēdi. Saskaņā ar Augstākās padomes darba kārtību mums šobrīd jāveic svēts pienākums- jāapstiprina Latvijas Republikas olimpiskie karogi, kuri pavisam drīz dosies uz vasaras un ziemas olimpisko spēļu vietām- Albervilu un Barselonu. Lūdzu olimpiešus iznest olimpiskos karogus!

Vārds Latvijas Olimpiskās komitejas priekšsēdētājam Vilnim Baltiņa kungam.

(Baltiņa kungs runā no zāles.)

Priekšsēdētājs: Cienījamie kolēģi un cienījamie olimpieši! Es atceros, ka šā paša gada janvārī, pēc tam kad mūsu sportisti bija parādījuši savu garu un savu lepnību, nepiedalīdamies PSRS čempionātos un stāvēdami šeit uz barikādēm, es Augstākās padomes vārdā pieņēmu mūsu toreiz potenciālo olimpisko bobslejistu komandu. Un galvenais jautājums, ko olimpieši mums uzdeva, bija: "Kad jūs panāksit Latvijas neatkarības atjaunošanu?" Jo tikai tad mums būs iespēja startēt pasaules olimpiskajās spēlēs. Tagad šis brīdis ir pienācis. Patlaban Latvijas Republikas vārdu un Latvijas tautas vārdu pasaulē nesīs pirmā mūsu lielākā neoficiālā delegācija- Latvijas olimpiskā izlase. Un droši vien nav nemaz tik svarīgi, cik cilvēku no Latvijas piedalīsies gan ziemas, gan vasaras olimpiskajās spēlēs. Svarīgi ir tas, ka viņi piedalīsies un ka aiz Latvijas olimpiskā karoga soļos nevis viens cilvēks, bet soļos Latvija, soļos visa mūsu tauta. Kā jau bieži mēdz teikt, nav svarīgi, vai mēs šajās olimpiskajās spēlēs uzvarēsim, vai mūsu sportisti gūs uzvarētāju laurus. Svarīgi tas, ka viņi būs šajās olimpiskajās spēlēs. Un, protams, jebkuram no mums- gan Augstākās padomes deputātiem, gan visai mūsu tautai- ļoti, ļoti gribētos, lai mūsu olimpieši pakāptos uz goda pjedestāla un lai kaut reizi vienās no šīm spēlēm atskanētu Latvijas Republikas himna.

Mūsu olimpiešu misija Albervilā un Barselonā nebūs tikai sportiska akcija, viņi reprezentēs ne tikai Latvijas sportistus un Latvijas sporta līdzjutējus, viņi demonstrēs to, kas ir mūsu valsts un cik spējīga ir mūsu valsts. Vai mēs esam nīkuļi, kas nespēj konkurēt ar citas pasaules valsts sportistiem, vai mēs esam spējīgi konkurēt, vai mēs esam līdzvērtīgi un vai mēs esam spējīgi uzvarēt. Un tieši tāpēc Latvijas Republikas Augstākās padomes vārdā ļaujiet jums izteikt vislielāko pateicību par to, ka jūs esat šajos gados trenējušies un gatavojušies, lai varētu startēt olimpiskajās spēlēs. Atļaujiet jums novēlēt lielus panākumus šajās olimpiskajās spēlēs un, protams, arī lielu sportisku veiksmi! Jūsu pašu spēks un izturība, un šī veiksme mums tiešām ļaus ar lepnumu raudzīties, varbūt pat nobirdināt kādu asaru, ja pēkšņi olimpiskajās spēlēs atskanēs Latvijas Republikas himna.

Un tagad pati oficiālākā šīsdienas ceremonija. Lūdzu olimpiskos karogus apstiprināšanai. (Aplausi. Skan Latvijas Republikas himna "Dievs, svētī Latviju!".)

Cienītie kolēģi, šīsdienas darba kārtības punkts prasa no mums zināmu lemšanu par budžeta līdzekļiem, kas jāvelta sportam, un, protams, arī olimpiešus interesē pilsonības jautājums, jo olimpiskajās spēlēs drīkst piedalīties tikai valsts pilsoņi ar oficiālajām pasēm. Un, ja mēs šo jautājumu neatrisināsim, tad būs zināmas grūtības. Lūdzu, turpināsim!

Cik es saprotu, atsākas debates. Debatēs pirmā ir pieteikusies deputāte Ždanoka, nākamais ir deputāts Celmiņš.

T.Ždanoka: */Cienījamie deputāti, cienījamais priekšsēdētāj! Raksturīgi, ka tieši šodien, kad Augstākā padome sāk izskatīt likumu par pilsonību, ir šis svinīgais notikums- olimpisko karogu iesvētīšana. Un pilnīgi pareizi godātais Īvāna kungs atzīmēja, ka jau vakar, runājot par pilsonību, vairākas reizes atcerējās: "Bet ko mums darīt ar olimpiešiem?" Vai pārbaudīt valodas zināšanas? Vai pārbaudīt šeit nodzīvošanas 16 gadu cenzu? Ja atcerēsimies tās uzstāšanās, kas par šo jautājumu šeit jau izskanējušas, tad nu jau nav runas par šo cenzu piemērošanu, kurus es uzskatu par apšaubāmiem un nepiederošiem pie pilsonības problēmas. Man liekas, ka valodas jautājums jārisina pavisam citādā veidā. Droši vien valdība ir visvairāk vainīga, ka jaunietis, kas fiziski sagatavots lieliski, neprot latviešu valodu. Vienīgā iespēja, kā to izlabot, ir valstij nopietni nodarboties ar to, ko tai uzliek likums par izglītību, likums par valodām.

Tad, lūk, atgriežoties pie jau izskanējušajām runām, kurās bija izteiktas šaubas par šo cenzu izmantošanu vispār, ja tie pieņemti ar vakardienas lēmumu, līdz Saeimas vēlēšanām, man jāsaka, ka šīs runas bija loģiskas, jo tiešām pašreizējai Augstākajai padomei, kuru ievēlējuši visi pilngadīgie republikas pastāvīgie iedzīvotāji, nav citas izejas, kā visiem saviem vēlētājiem pasludināt vienādas pilnas tiesības, tajā skaitā arī vēlēšanu tiesības, vai arī pasludināt sevi par darbotiesnespējīgu. Trešā ceļa nav, un te es esmu pilnīgi solidāra ar tiem, kas apgalvo, ka Augstākā padome, vakar neizskatījusi vienu no piedāvātajiem variantiem, kurā bija paredzēts visus republikas pastāvīgos iedzīvotājus uz noteiktu momentu, teiksim, uz 1990.gada 4.maiju, pasludināt par republikas pilsoņiem, ir uzdevusi lielu jautājumu, ļoti daudzus jautājumus, es par to esmu pārliecināta. Katrā mūsu cienījamo radikālo uzskatu pārstāvju runā arvien vairāk un vairāk tiek uzsvērts jautājums par pašas Augstākās padomes pilnvarām. Es pie šā jautājuma apstājos tādēļ, ka ceru, ka tas ir pārpratums, bet ne ļauns nodoms. Man vakar debatēs netika dots vārds tā iemesla dēļ, ka mana iesūtītā zīmīte it kā esot pazudusi.
Tāpēc tā arī neizskanēja jautājums par to, kāpēc tomēr notiek tāda vēlētāju gribas ignorēšana, jo visas socioloģiskās aptaujas liecina, ka apmēram 10 procenti no latviešu tautības vēlētājiem un 50 procenti no citu tautību vēlētājiem iestājas par nulles variantu. Priekšlikums par nulles variantu tika izteikts pirms gada, atbilstošs lēmuma projekts Augstākajai padomei tika iesniegts, septembrī tas tika apstiprināts ar otrreizēju iesniegšanu. Kāpēc gan šis variants apspriešanai netika pat piedāvāts?

Es uzskatu, ka šodien izskatāmais likumprojekts būtu apspriežams korekti, ja runa būtu par to cilvēku naturalizāciju, par to daļēji runa ir 19.pantā, kas zina, uz ko viņi iet. Es domāju par tiem cilvēkiem, kas uz Latviju pārcēlušies pēc 1990.gada 4.maija, pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas. Šeit tiešām var spriest par 19.pantu un cenziem. Bet attiecībā uz republikas pastāvīgajiem iedzīvotājiem man tas nav pieņemami, tāpēc man nav pieņemams arī piedāvātais likumprojekts. Paldies./

Priekšsēdētājs: Deputāts Celmiņš, nākamais- deputāts Ščipcovs.

J.Celmiņš: Cienījamie kolēģi! Mani mazliet pārsteidz tas, cik maz vērības salīdzinājumā ar vakardienu mēs pievēršam pilsonības likumam. Par to liecina tas, ka debatēm atvēlētas tikai piecas minūtes, par to liecina arī deputātu skaits zālē, bet jebkurā valstī taču pilsonības institūts funkcionē, balstoties uz pilsonības likumu, nevis uz kādu atsevišķu lēmumu vai kaut ko tamlīdzīgu, bet tieši uz pilsonības likumu.

Vakardienas lēmuma sakarā jāteic, ka mums vajadzētu vienkārši nobalsot un uzdot darba grupai, sagatavojot likumprojektu otrajam lasījumam, iestrādāt tajā vakardienas lēmumā pieņemtos punktus. Pēc tam esam tiesīgi otrajā lasījumā par katru no tiem atsevišķi balsot, mēs esam tiesīgi, ja tā nobalsojam, pat redakcionāli vai kā savādāk mainīt šos punktus, mēs esam tiesīgi, pieņemot lēmumu par likuma stāšanos spēkā, pat atcelt, kas, manuprāt, arī būtu darāms ar vakar pieņemtā lēmuma 3.punktu. Naturalizācija ir jāparedz tieši pilsonības likumā.

Es domāju, ka nevajadzētu mums arī īpaši steigties ar lēmumu par likuma stāšanos spēkā izstrādāšanu, jo ir jātiek skaidrībā, kāds ir sabiedrības viedoklis, kāds ir Tautas frontes viedoklis. Tuvojas Tautas frontes kongress, un, ja šajā kongresā tiks pieprasīts referendums, manuprāt, mūsu pienākums ir iestrādāt lēmumā par likuma stāšanos spēkā punktu, ka pēc trešā lasījuma pilsonības likums stājas spēkā tikai tad, kad tas tiek apstiprināts, kad par to ir nobalsots Latvijas Republikas pilsoņu referendumā. Un tas būtu vistaisnīgākais, vispareizākais ceļš, kāds būtu ejams, risinot pilsonības jautājumu. Citu ceļu es neredzu un pat nevaru iedomāties.

Tālāk- par konkrētiem ierosinājumiem. Par nepieļaujamību Latvijas Republikas pilsoni izdot ārvalstīm. Nostāja ir kategoriska, taču mēs zinām, ka starptautiski līgumi atsevišķos gadījumos paredz arī citus variantus, piemēram, kara noziedznieku izdošanu; varu pieļaut arī iespēju, ka kāds no Latvijas Republikas pilsoņiem kļūst par starptautisku noziedznieku. Šeit, manuprāt, vajadzētu fiksēt, ka tas attiecas uz gadījumiem, kuri nav paredzēti starptautiskajos līgumos.

10.pants- dubultā pilsonība. Es atbalstu dubultās pilsonības nepieļaujamību, taču šeit mums ir jādomā par vienu momentu. Ir vairāki Latvijas Republikas pilsoņi, kuri savā laikā ir bijuši spiesti Latvijas Republiku atstāt, emigrēt uz Rietumiem, tagad viņi jau ir pensijas vecumā, viņi varbūt būs ar mieru atgriezties Latvijas Republikas pilsonībā, bet diemžēl daudzu valstu pensijas likumi paredz, ka, zaudējot šīs valsts pilsonību, viņi zaudē arī šīs valsts nodrošināto pensiju. Vai šeit nevajadzētu izdarīt atrunu, lai varētu atgriezties Latvijas Republikas pilsonībā tie cilvēki, kuri savā laikā ir bijuši spiesti emigrēt no Latvijas.

Tālāk- 20.pants. 2., 4. un 5.apakšpunktu es ierosinu rakstīt konkrēti un minēt, kas ir sodīti par attiecīgajos punktos norādītajām darbībām- tā, piemēram, sodīti par piedalīšanos 1991.gada janvāra un augusta valsts apvērsumā. Tad tiks likvidēti visi pārpratumi, jo pierādīt to, kas ir atbalstījis un kas nav atbalstījis, būs diezgan grūti un tas radīs arī veselu virkni sarežģījumu.

Tālāk- 31.pants par nepilngadīgajiem. Manuprāt, vajadzētu fiksēt arī gadījumus, kādos nepilngadīgie patstāvīgi var mainīt pilsonību, un atsevišķos gadījumos tas varētu būt jau no 16 gadu vecuma. Piemēram, gadījumos, kad vecākiem ir atšķirīga pilsonība vai vecāku vispār nav, var būt arī citi gadījumi.

Noslēgumā ierosinu likumu pieņemt trijos lasījumos, nodot to tautas apspriešanai un nobalsošanai.

Priekšsēdētājs: Deputāts Ščipcovs, nākamais- deputāts Buka.

O.Ščipcovs: */Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Šodien es dotu priekšroku apspriest pirmajā lasījumā tādu likumprojektu par pilsonību, kas attiektos nevis uz tiem iedzīvotājiem, kas šeit jau daudzus gadus nodzīvojuši, bet uz tiem, kas uz šejieni pārcēlušies pēc 1990.gada 4.maija vai pēc 1991.gada 21.augusta, jau zinādami, ko tas viņiem nozīmē. Taču vairākums ir izlēmis citādi, tāpēc es izteikšu tikai dažas domas un labojumus likumprojektā.

10.pants. Man liekas, ka pēc vārdiem "izņemot likumā noteiktos gadījumus" vajag norādīt pantu vai pantus, kur tas teikts. Tā būtu konkrētāk.

15.pants. Pēc vārdiem "Latvijas Republikas teritorijā dzīvojošo apatrīdu bērni dzimstot saņem Latvijas Republikas pilsonību" iekavās jāieraksta: "attiecas arī uz pastāvīgi dzīvojošo apatrīdu bērniem, kas dzimuši pēc 1940.gada 17.jūnija". Lieta tā, ka apatrīdu bērni nu gan nav vainīgi.

16.pantā "Bāreņu pilsonība" pēc teksta ir jāpasaka tas pats, jo arī bāreņi ne par ko nav vainīgi: attiecas arī uz tiem bāreņiem, kas Latvijas Republikā radušies pēc 1940.gada 17.jūnija. Abi šie akti no likumdevēju puses būtu īsta humānisma izpausme.

Tālāk. 17.pantā vārdu "no kuģa vai lidmašīnas" vietā- kā civilās aviācijas speciālists, mūsdienu terminoloģijas, arī starptautiskās aviācijas organizācijas kodeksa zinātājs, domāju, ka precīzāk būtu rakstīt nevis "lidmašīna", bet "gaisa kuģis", tāpēc ka tagad termins "lidmašīna" netiek lietots. Ir dažādi veidi, šeit jāieraksta precīzi "uz upes, jūras vai gaisa kuģa borta", un tālāk kā tekstā.

19.pants. Pēc "e" punkta jānorāda: "personām, kas pieder pie šī panta "d" un "e" punktā nosauktajām kategorijām, naturalizāciju izdara pēc augstākā valsts varas orgāna apstiprinātas rekomendācijas".

20.pants. Tur norādīti narkomāni, prostitūtas, alkoholiķi. Es ierosinu vārdu "prostitūtas" tomēr izsvītrot. Negribu to argumentēt, jo tam nav laika, kā arī tādēļ, lai zālē neradītu šai reizei neveselīgu jautrības noskaņu.

Un pēdējais. Par tā paša 20.panta 8.punktu. Tur runa ir, rupji sakot, par "stukačiem", par slepenpolicijas darbiniekiem. Jāpapildina: "gadījumos, ja pierādījumi iesniegti likumā noteiktā kārtībā". Runa ir par to, par ko Bojāra kungam jau tika uzdots jautājums, lai cilvēkam nenāktos pierādīt, ka viņš nav kamielis. Vispirms lai citi pierāda, ka viņš ir, tēlaini sakot, kamielis.

Un pēdējais par 39.pantu- Latvijas Republikas pilsoņa zvēresta tekstu. Pirmajā rindkopā es ierosinu izsvītrot vārdus "uz visiem laikiem". Tur teikts: "un uz visiem laikiem atsakos no jebkuras citas valsts pilsonības vai pavalstniecības". Es domāju, ka šie vārdi ir pretrunā ar Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 15.pantu un citiem šī apspriežamā likumprojekta pantiem. No otrās rindkopas jāizsvītro vārdi "visiem spēkiem", bet no trešās rindkopas "nežēlojot savu dzīvību", jo tās ir tikai emocijas. Teksts arī bez šiem vārdiem pauž tāda veida darbību.

Lūk, tādi konkrēti priekšlikumi, kuri, iespējams, var būt pieņemami likumprojekta izstrādātājiem, var būt pieņemami arī likumdevējiem. Pateicos par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Deputāts Buka. Nākamais- deputāts Gavrilovs.

S.Buka: */Cienījamie deputāti! Pirms runājam par atsevišķiem pantiem, dažas piezīmes par likumprojektu kopumā. Es domāju, ka šobrīd šajā tekstā pēc vakar pieņemtā lēmuma ieviesušās vairākas pretrunas. Tās jānovērš. Acīmredzot tas jāuzdod tai darba grupai, kas līdz galam izstrādāja vakardienas lēmuma tekstu. Tas jāizdara līdz galīgajai nobalsošanai, iespējams, ka rītdien no rīta, lai mēs nenonāktu pretrunā ar vakardienas lēmumu.

Līdzās tam es ierosinu pēc mūsu balsojuma, bet pirms otrā lasījuma šo likumprojektu publicēt, lai cilvēki zinātu, kādas prasības Latvijas Republika izvirza tiem, kas vēlas saņemt Latvijas pilsonību.

Tagad par pašu likumprojekta tekstu. Par 1.nodaļu. Mēs bieži izmantojam terminu "naturalizācija", taču šeit tā nav. Tas ir pirmais labojums, kas šeit nepieciešams. Es, tāpat kā daudzi deputāti, uzskatu, ka dubultās pilsonības problēma ir ļoti sarežģīta. 10.pants un jo sevišķi 11.pants var novest pie tā, ka latvieši, bijušie vai pašlaik esošie Latvijas Republikas pilsoņi, kas dzīvo Amerikā, Austrālijā un citās valstīs, tajā skaitā arī Krievijā, var no Latvijas Republikas pilsonības atteikties, lai saglabātu tās valsts pilsonību, kurā viņi dzīvo. Šodien nebūtu pareizi viņus nolikt šādas izvēles priekšā, zaudēt viņus kā pilsoņus.

Nākamais pants, kas, manuprāt, izsauks problēmas, ir 19.pants un tā 4.apakšpunkts, kas nosaka prasību zināt latviešu valodu. Vakar mēs pieņēmām lēmumu, ka Augstākā padome apstiprinās nolikumu par latviešu valodas zināšanu līmeni, kas būs atsevišķs dokuments. Tajā pašā laikā mums precīzi jāatbild uz jautājumu, vai ir spēkā likums par valsts valodu, kura spēkā stāšanās termiņš tika noteikts- 1992.gada maijs? Tajā bija trīs valodas zināšanu līmeņi. Vai tagad mēs ar speciālu nolikumu ieviesīsim vēl ceturto valodas zināšanu līmeni?

20.pants. Pants, kas, manuprāt, ievieš dubultstandartu. Pirmkārt, to, ko ir darījuši tie, uz kuriem attiecas uzskaitītie, Latvijas Republikai nepieņemamie uzskati, kam kabatā bija PSRS pase, tajā skaitā arī diplomātiskā PSRS pase, bet kam bija laime piedzimt kā pilsonim, tieši to pašu ir darījuši tie ar PSRS pilsoņu pasēm un diplomātiskajām pasēm, kam nebija tā laime piedzimt kā pilsoņiem. Tāpēc es ierosinu 20.pantu izteikt citā redakcijā. Tai būtu jāsaucas "Iemesli atteikumam pieņemt Latvijas Republikas pilsonībā" vai "Par Latvijas Republikas pilsonības atjaunošanu" tiem cilvēkiem, kuri, nodarot kaitējumu Latvijai un Latvijas PSR iepriekšējos gados, šodien, spekulējot ar savu piedzimšanas vietu, cenšas iegūt dubultpilsonību. Vai nu mēs šos cilvēkus pieņemam vai ne.

Kas attiecas uz zvērestu, tad es uzskatu, ka tā ir redakcionāla problēma. Nevar dot zvērestu par uzticību konstitūcijai kā tādai. Var dot uzticības zvērestu tautai vai kam citam, bet ne konstitūcijai. Var zvērēt pie konstitūcijas vai Bībeles, bet nevar zvērēt uzticību konstitūcijai, jo tā taču var mainīties.

Un pēdējā piezīme par 31.pantu. Šeit noteikts 18 gadu nodzīvošanas cenzs nepilngadīgajiem. Ar to mēs šodien atzīstam, ka, izmantojot noteiktās tiesības no 16 līdz 18 gadiem, viņiem šo tiesību vairs nebūs, jo tiek pielīdzināti nepilngadīgajiem. Tas ir solis atpakaļ un neatbilst vispārpieņemtajām pasaules tendencēm./

Priekšsēdētājs: Deputāts Gavrilovs. Nākamais- deputāts Preinbergs.

M.Gavrilovs: */Cienījamie kolēģi! Mēs turpinām apspriest šo svarīgo jautājumu. Izskatot likumprojektu par pilsonību, mēs izjūtam cilpas un ķēdes, ko izmetis vakar pieņemtais lēmums. Vakar nolemtā dēļ šodien likumprojektu lasīt ir ļoti grūti.

Un tā vakar mēs pieņēmām lēmumu, kurā iezīmēta faktiski konsekventa pilsonības atjaunošana līdz 1992.gada 1.jūlijam, bet pēc 1992.gada 1.jūlija pilsonības piešķiršana. Tāpēc mums tagad vajag apzināt, uz kuru laika posmu attiecas šis likums par pilsonību. Acīm redzams, ka tas pirmām kārtām attiecas uz pilsonības piešķiršanas posmu. Tad vajag precizēt un skaidri pamatot, ka likums stājas spēkā- te izskanēja dažu deputātu satraukums- ne agrāk kā 1992.gada 1.jūlijā. Kad mēs vakar apspriedām lēmumu, tad bija pilnīgi skaidrs, ka runa ir par tiem cilvēkiem, kas dzīvo Latvijas Republikā. Kā viņiem saņemt pilsonību? Ar kādiem nosacījumiem? Tika izdarīts labojums, ka tas notiek atbilstoši likumam par pilsonību, kaut kāda procedūra tika ielikta. Šo likumu tagad var traktēt kā tādu, kas attiecas uz no jauna atbraukušajiem, piemēram, pēc 1992.gada 1.jūlija. Ja to traktējam šādi, tad daudziem pantiem var piekrist, tieši tiem, kas attiecas uz jaunajiem atbraucējiem, kuri vēlas kļūt pilsoņi. Tā kā šo divu dokumentu koordinācija vēl nav notikusi un var paredzēt, ka, ņemot vērā norādi uz pilsonības likumu vakardienas dokumentā, visiem nosacījumiem būs atpakaļejošs spēks un, izrādās, tas attiecas uz tagadējiem iedzīvotājiem, tad šādam likumam, tāpat kā vakardienas lēmumam, es nevaru piekrist. Vajag diferencēt, lai būtu skaidrs, par kādu cilvēku kopumu runā abi šie dokumenti. Taču acīmredzot to varēs izdarīt tikai pēc lēmuma stāšanās spēkā. To vajag "attīrīt", lai padarītu tehniski vienkāršāku. Tāpēc ka, piemēram, 35.pantā noteikts, ka uzņemšana pilsonībā jāizskata trīs mēnešu laikā. Ja likums stājas spēkā 1992.gada 1.jūlijā, tad vēl jāpieskaita trīs mēneši, un tikai tad cilvēks varēs saņemt pilsonību. Tādu nesaskaņotību ir ļoti daudz, jo koordinācijas starp abiem dokumentiem nav.

Tālāk. Palicis neievērots viens ļoti liels jautājums sakarā ar to, ka prasīts, tāpat kā vakardienas lēmumā, saņemt atļauju no iepriekšējās pilsonības valsts varas orgāniem, šajā gadījumā PSRS, par ekspatriāciju. Ja balstāmies uz PSRS Konstitūciju un PSRS likumu par pilsonību, tad tajos teikts, ka primārā ir republikāniskā pilsonība, bet otrā- PSRS pilsonība. Ja, Latvijas Republikai kļūstot neatkarīgai, zaudēta tās pilsonība, tad iedzīvotāji automātiski zaudē arī PSRS pilsonību. Šāds ieraksts vispār nav vajadzīgs. Bet, ja tas paliek, tad būs tāda situācija. Mēs griežamies pie prezidenta Gorbačova, bet viņš atbilstoši likumam atbild: "Bet jūs taču neesat mūsu pilsoņi." Protams, nekādu atļauju nerakstīs. Arī mums jāņem vērā, ka PSRS ir sava likumdošana, kurā rakstīts tieši tā un ne citādi. Mēs to cilvēku kopumu, kas grib kļūt par Latvijas Republikas pilsoņiem, atstājam bezizejas situācijā.

Un pēdējais. "Latvijas Republikas pilsonību nevar saņemt personas, kas izplata šovinismu, fašisma, komunisma idejas." Es uzskatu, ka šajā rindā jāieliek arī nacionālsociālisms kā vēsturisks precedents. Fašisms ir specifiska totalitārās pārvaldes forma, kas bija raksturīga Itālijai, un tā nebija visbriesmīgākā. Visbriesmīgākais bija nacionālsociālisms un tas, kas notika pie mums un ko sauc par staļinismu. Tie, protams, šajā rindā jāieliek, citādi varēs domāt, ka tas darīts ar nodomu. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Deputāts Preinbergs.

G.Preinbergs: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Latvieši savā tēvzemē jau pietuvojušies tai robežai, aiz kuras neglābjami sākas tautas bojāeja. Kāpēc nevienam ne Rietumos, ne Austrumos, ne te, Latvijā, ne arī šeit, Augstākajā padomē, nav jāuztraucas par to, ka netiek meklētas iespējas, lai šo traģisko tendenci apturētu vai pārtrauktu? Viens no šiem ceļiem ir godprātīgs- likums par pilsonību. Lai gan vakar es balsoju par lēmumu "Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un naturalizācijas pamatnoteikumiem", tomēr zināms sarūgtinājums un šaubas ir palikušas. Un pamats tam ir tas, ka mēs nemitīgi domājam un lemjam, kā jutīsies iebraucēji, bet pilnīgi aizmirstam, kā jūtas pamatiedzīvotāji, un maz domājam par savas tautas aizsardzību. Šajā sakarā mani satrauc 2.nodaļas 20.panta 5.apakšpunkts, jo vakardienas lēmuma normās ir frāze: "dienē un pēc demobilizēšanās", bet šajā likumā pēdējās frāzes vispār nav, turklāt, neliedzot pilsonību arī demobilizēto virsnieku dzīvesbiedrēm, ne bērniem, es akcentēju- ne bērniem, atstājam atvērtus vārtiņus, lai visniknākais okupants- represiju organizētājs un izpildītājs- tiktu uzņemts Latvijas Republikas pilsoņu kārtā. Manā skatījumā tas ir murgs, un šādu redakciju, šādu likumu tauta mums nekad nepiedos. Bez tam pie viena mēs sekmēsim Žirinovska draudu piepildīšanos.

Par 5.nodaļas saturu. Tam ir jāietver garantijas, ka primārais ir Latvijas Republikas likums "Par pilsonību", un sekundārais varētu būt starptautiskie vai starpvaldību nolīgumi. Nekādā gadījumā otrādi.

Kas attiecas uz vairāku runātāju gan vakar, gan šodien teikto par sportistiem, tad, manā skatījumā, ir tā, ka Latvija nedrīkst kļūt par ACSK un tamlīdzīgu PSRS sporta dižklubu modeļa atveidu. Tāpēc uzskatu, ka jāsvītro 19.punkta "e" un "f" apakšpunkts, jāievieš jēdziens "goda pilsonis".

Es saprotu, ka lēmumam jābūt reizē ar trešo lasījumu. Tomēr gribu likumprojekta autoriem atgādināt tos 42 procentus, kuri balsoja par deputātu izvirzīto priekšlikumu, ka iespējamo pilsoņu naturalizācija uzsākama tikai pēc PSRS Bruņoto spēku pēdējā kareivja izvešanas no Latvijas Republikas. Vakar pieņemtais termiņš- 1992.gada 1.jūlijs- ir nereāls gan pēc savas būtības, gan arī tehniski neizpildāms. Jo atcerieties- Pļavnieka kungs teica, ka reģistrācija, tātad tautu inventarizācija, veicama tikai gada laikā. Ja tomēr deputātu korpuss uzskata, ka šis nav pieņemams priekšlikums, tad tiešām ir nepieciešams Latvijas Republikas pilsoņu referendums. Bet, ja vakardienas lēmuma autori ir aizmirsuši, ka likumi prevalē pār lēmumu, un uzskata, ka ar lēmumu savažojuši savas lemtspējas, tad viss notiekošais būtībā ir savu kolēģu maldināšana.

Visbeidzot jautājums: vai likumā par pilsonību nebūtu jāparedz arī kāda maksa par naturalizāciju? Man šķiet, ka tas būtu nepieciešams. Bez tam nav arī mehānisma, kā šo vienu miljonu iedzīvotāju naturalizēs. Tas ir milzīgs darbs. Un tas nav izdarāms ne viena, ne divu mēnešu laikā. Es uzskatu, ka šis process var vilkties vairākus gadus. Paldies.

Priekšsēdētājs: Debatēs vairs neviens nav pieteicies. Deputāts Bojārs lūdz galavārdu.

J.Bojārs: Cienījamie deputāti, man, protams, ir šis tas, ko sacīt par tām domām, kuras patlaban izteica deputāti. Es galīgi nevaru piekrist opozīcijas domai, kuru viņi atkārtoja viens pēc otra, ka mēs grasāmies mākslīgi sadalīt republikas iedzīvotājus pilsoņos un nepilsoņos. Tādā gadījumā mākslīgi pilsoņos un nepilsoņos ir sadalīti visas pasaules valstu iedzīvotāji. Mēs neko mākslīgi šeit netaisām. Ir opozīcijas daļa, kas uzstājas un apelē pie cilvēka tiesībām, pie Cilvēktiesību deklarācijas. Es vēlreiz atgādinu, ka 15.pantā- šis ir oriģinālais krājums- ir skaidri un gaiši rakstīts: "Katram ir tiesības uz pilsonību." Un tas ir viss. Uz pilsonību vispār, nevis uz konkrētas valsts pilsonību. Šajā pašā līnijā iekļaujas arī opozīcijas prasība atteikties no jebkādiem kritērijiem vispār. Mani nupat viens no opozicionāriem centās pārliecināt, ka nekādi kritēriji vispār nav vajadzīgi un ka vajag acīmredzot naturalizēt visus, kas dzīvo šajā teritorijā, jo Gavrilova kungs, piemēram, tā ļoti skaisti teica, ka "vse žiteļi Latviji utratiļi graždanstvo SSSR"("visi Latvijas iedzīvotāji ir zaudējuši PSRS pilsonību" - Red.). It kā viņi ir zaudējuši pilsonību ar Latvijas neatkarības atjaunošanu. Es ļoti šaubos, vai Gorbačova kungs piekritīs tādai koncepcijai. Un man ļoti negribētos šajā ziņā strīdēties ar Gorbačova kungu un atņemt viņam viņa likumīgos pilsoņus. Ja mēs tādā līnijā turpinām spriest, tad iznāk, ka padomju armija arī ir zaudējusi PSRS pilsonību. Un tad mēs nonākam galīgi absurdā variantā. Es ļoti šaubos par to, ka padomju armija un šie oficieru kungi, kas ir šeit, un Baltijas kara apgabala pavēlnieks ir gribējis zaudēt PSRS pilsonību un kļūt par Latvijas Republikas pilsoni. Atvainojiet, cienījamais Gavrilova kungs, bet es jums šeit nekādi nevaru piekrist.

Lai mazliet izskaidrotu pasaules praksi, es gribētu pateikt, kā tad tomēr ir bijis analogos gadījumos, kad valstis iegūst savu neatkarību, valstis, kuras vairākus gadsimtus bija zaudējušas savu neatkarību. Mēs tikai 50 gadus esam zaudējuši savu neatkarību, bet paskatīsimies, kā bija, teiksim, ar Austriju, kaut gan te ir mazliet cits variants. 1919.gadā, kad izveidojās jaunās Eiropas robežas pēc Pirmā pasaules kara un kad sabruka vairākas impērijas, bija Senžermēnas līgums. Kas mums tagad ir? Mums ir impērijas sabrukšanas variants, kura rezultātā republika atgūst savu neatkarību, kāda tā bija pirms iekļaušanas impērijā. Senžermēnas līgumā par Austriju ir teikts: "Visas personas, kuras ir dzimušas Austrijas teritorijā un kuras nav dzimstot ieguvušas citas valsts pilsonību, ir Austrijas pilsoņi." Redziet, kuras nav citu valstu pilsoņi. Lūk, kur kritērijs. Bet PSRS pilsoņi ir citas valsts pilsoņi. Tālāk- Nellisiannas līgumā 1919.gadā (tas ir Versaļas līgumu sērijas līgums par Bulgāriju) Bulgārija "atzīst un pasludina, ka Bulgārijas pilsoņi ipso facto bez prasībām un formalitātēm ir personas, kuras pastāvīgi dzīvoja Bulgārijas teritorijā un kuras nav citas valsts pilsoņi". Kristāltīra, skaista formula. Ko mums vēl vajag? Lai mēs neiekļaujamies šajā formulā? Cienījamie kungi, tā ir pasaules prakse. Labi, paņemsim Ungāriju, kas izveidojās kā neatkarīga valsts sabrukušās Austroungārijas impērijas vietā. Prianonas līgums noformēja šīs valsts izveidošanos 1920.gada 4.jūlijā. Arī Versaļas līguma sistēmā. Visas personas, kuras dzimušas Ungārijas teritorijā un kuras dzimstot nav ieguvušas citas valsts pilsonību, ir Ungārijas pilsoņi. Cienījamie kungi, ko mums vēl vajag? Mēs nevienā vārdā, nevienā burtā nepārkāpjam starptautisko praksi un tādu svarīgu līgumsistēmu, kāda bija Versaļas līgumi. Tāpēc es pilnīgi nevaru piekrist un pieņemt, lūk, šo pieeju par visu kritēriju atmešanu un par tādu absolūtu bezizmēra pilsonību. Tas tā nekad nav bijis nevienā valstī, un es ceru, ka nebūs arī šeit.

Tālāk konkrēti vēl par dažiem deputātiem. Cilinska kungs teica, ka likums nevar būt lēmums un par tā stāšanos spēkā nevarētu balsot. Cienījamie kungi, es tomēr nevaru uzrakstīt- un neviens nevar uzrakstīt- šādu lēmumu par šā likuma spēkā stāšanos, kamēr mums nav precīzi zināmas šā likuma kontūras. Mums jāzina šā likuma kontūras. Un, tikai saskaņojot vakardienas lēmumu un šo likumu, mēs varam uzrakstīt kaut kādu lēmumu. Nevar uz fantāzijas pamata neko uzrakstīt, jo tad tas rīt nesakritīs ne ar ko. Un būs pilnīga likumdošanas aktu nesaskaņa.

Par naturalizācijas kvotām. Cilinskis- nu, redzat, es tiešām trāpīju punktā- bija tieši tas, kas aizstāvēja šo kvotu principu. Tātad, kā es sapratu no viņa teiktā, vajadzētu noteikt tādas kvotas, cik mēs varam naturalizēt no PSRS pilsoņiem, kuri jau dzīvo Latvijas teritorijā. Lai Cilinska kungs liek priekšā, kāds būtu viņa modelis, lai mēs varam zināt, vai balsot par to vai nebalsot. Bet man tās kvotas ne visai patīk. Tā ir amerikāņu sistēma, tā labi iederas pie imigrācijas, bet pie naturalizācijas šī kvotu būšana... Jums jāsaprot, ka mums būs viena dzelžaina kvota. Cik ilgā laikā vispār var apstrādāt lietas Naturalizācijas, imigrācijas un pilsonības departaments. Šīs iespējas ir limitētas. Pajautājiet precīzi mūsu ekspertam, kas ir strādājis Austrālijā Imigrācijas departamentā, un viņš pateiks, cik lietu var paspēt apstrādāt gada laikā, un tad jūs redzēsiet, ka būs īsta matu plēšana, kas ir absolūti nevajadzīga. Tā mēs vienīgi varam nonākt pie tādas frizūras, kāda ir mana, cienījamie kolēģi.

Lagzdiņa kungs. Lagzdiņa kungu es vispār nesaprotu. Vai viņš visu to domā nopietni, vai viņš ir vispār godīgs cilvēks vai nav? Jo, pirmkārt, viņš sāka ar to, ka nozaga mūsu likuma principus. Jūs atvainojiet, Lagzdiņa kungs, bet ir civilā likumdošana, kur ir ļoti stingri noteikumi šajā sakarā, un arī Bernes starptautiskajā līgumā ir šādi noteikumi. Pēc tam viņš man staigā apkārt un lūdzas, lai es nepretojos, ka tas ir ceļš, lūk, uz mana pilsonības likuma pieņemšanu. Es vārds vārdā runāju taisnību. Bet šorīt viņš kāpj tribīnē un saka: "Zināt, nevajag tagad pieņemt, pagaidīsim!" Šeit izveidojas tādas parlamentāras spēles. Pieņemsim kaut kādus naturalizācijas principus, kas, protams, nestrādās un pēc kuriem nevienu nenaturalizēs, bet pilsonības likumu nobremzēsim. Tā būs negodīga spēle. Es gribu teikt ļoti atklāti, cienījamie kolēģi, es negribu piedalīties un neesmu šajā parlamentā piedalījies nevienā negodīgā spēlē.

Tālāk vispār bija fantastiski. Kad mēs apspriedām to lēmuma projektu, tad viņš ļoti veikli inkriminēja man, ka es to neesmu ņēmis vērā un to neesmu ņēmis vērā, kas ir pilsonības likumprojektā. Bet šodien viņš teica, ka es, respektīvi, darba grupa, gribot uzņemt tos, kuri dienē ārvalsts armijā, un ka viņiem, lūk, Liepāja esot pilna ar tiem, kuri dienē ārvalsts armijā. Jūs atvainojiet, bet 20.panta 5.punktā ir skaidri teikts, ka mēs neuzņemam tos, kas dienē ārvalstu armijā, drošības dienestā, policijā, valsts justīcijas vai varas pārvaldes aparātā. Ja te nav pietiekami skaidri pateikts, tad es gribu dzirdēt skaidrāku formulu. Un es vienmēr būšu ar mieru balsot par formulu, kas būs skaidrāka, labāk izteikta un korektāka.

Tad viņš liek priekšā neuzņemt dzīvesbiedru. Viņš principā inkriminē man, ka es lieku priekšā uzņemt dzīvesbiedrus tiem, kuri dienē armijā. Bet dienē armijā arī, atvainojiet, latvieši- un ļoti daudzi. Latvieši vēl joprojām ir oficieri un dienē armijā. Viņiem, protams, neatvaļinātiem, arī ir dzīvesbiedres, un tā riskēt, visus ar vienu rokas vēzienu atmest malā... Lieciet priekšā kaut ko konkrētu, lai auditorija izlemj.

Kiršteins lika priekšā pateikt, cik komisijās vajadzētu izziņas par to, ka tu neesi prostitūta. Es vispār tādu nostādni nesaprotu. Ja Kiršteinam vajadzīgas šādas izziņas, lai tad viņš mokās ar šo problēmu pats. Man personīgi šāda izziņa nav vajadzīga. (Zālē smiekli.) Arī politikā, es ceru.

Ždanokas kundze izteicās tā, tā burtiski ir viņas teiktā frāze: "objavitj samovo sebja ņedejesposobnim" ("pašam sevi pasludināt par rīcības nespējīgu" - Red.). "Nedejesposobnim"("Rīcības nespējīgs" - Red.), atvainojiet, justīcijā vai mūsu Kriminālkodeksā un Civilkodeksā ir persona, kas ir "prah"("līķis" - Red.), tautas valodā runājot. Vājprātīga. Ja to domājusi Ždanokas kundze, ka mēs gribam pasludināt sevi vai kādu par vājprātīgu, tad es nesaprotu. Viņa, es klausījos ļoti uzmanīgi, manuprāt, ārkārtīgi veikli izdomās sajaukt jebkuru saprātīgu lietu. Sajaukt tā, ka neviens neko vairs nevarēs saprast no šīs problēmas. Tur arī ir vajadzīgs īpašs talants. Tad viņa izteicās par labu nulles variantam. Es uzskatu, ka šis parlaments nulles variantu nepieņems nekad. Un es arī esmu pret to iestājies.

Celmiņa kungs teica, ka vajadzētu paredzēt izdošanu, jo savādi ir paredzēt starptautiskajā līgumā. Tā jau varētu izdarīt, bet mums par to ir vispārēja norāde uz starptautiskā līguma tekstiem, ja līgumā ir paredzēts savādāk nekā šajā likumā. Tā ir tradīcija vispār jebkurā likumdošanā. Likuma beigās pieliek tādu tēzi: "Ja starptautiskajā līgumā ir savādāk nekā šajā likumā, tad pielieto starptautiskā līguma normu." Bet es neesmu pret Celmiņa kunga variantu. Tā varētu. Es tikai vienkārši paskaidroju, kā rīkojas parasti un kāda bija pieeja šajā gadījumā. Paredzēt pensionāru tiesības atgriezties Latvijā pilnībā. Mēs jau paredzējām repatriāciju. Repatriantiem nav nekādu cenzu, ja viņi atgriežas un atgūst pilsonību. Ja Celmiņa kungam ir kaut kas labāks padomā, kā visu to domu noformēt, mēs būtu ļoti priecīgi par tādu normu. Viņam bija tēze tāda, ka vajadzētu mums palikt pie šiem apsvērumiem un apstāties pie varianta- ja persona ir sodīta par kādu noziegumu. Bet, lūk, kas par lietu. Mums jau par kriminālu sodu norma ir. Ja persona ir krimināli sodīta par apzinātu kriminālnoziegumu. Te nav runas par auto sadursmi vai, teiksim, par to, ka darba drošības pārkāpumu gadījumā ķieģelis kādam uzkritis uz galvas. Tie nav apzināti noziegumi. Cilvēku var diezgan smagi sodīt dažos gadījumos. Bet jūs saprotiet, cik mums pašlaik ir gatavas krimināllietas. Kad mūsu Prokuratūra novadīs šīs lietas līdz galam- to zina vienīgi Dievs. Bet, ja mums tas imigrācijas dienests strādās, tad cilvēks jebkurā gadījumā varēs griezties Prokuratūrā, varēs griezties iekšlietu vai nākamajās Latvijas drošības iestādēs pēc informācijas. Un tad viņi paši pārbauda, cik šī informācija ir svarīga un ticama un cik uz to var paļauties. Un šis imigrācijas dienesta pārstāvis pats atbild par to, ka viņš lieto šo informāciju. Es tikai gribu teikt, ka tā rīkojas jebkurā valstī pasaulē. Mums nav obligāti jāoperē tikai ar tiesas materiāliem. Lūk, cienījamie kungi, ja mēs visi televīzijā redzējām, kā Aleksejeva kungs pārņēma varu Latvijā, vai mums vēl ir jāgriežas tiesā, lai tiesa apliecinātu, ka viss tiešām tā bija? Miljoniem latviešu to ir redzējuši pa televizoru. Tā ka ir ļoti dažādi momenti. Diez vai mēs šeit varētu apstāties pie tiesas varianta, kaut gan viss ir atkarīgs no tā, kā jūs nobalsosit.

Ščipcovam nepatika zvērests. Pirmais- "na vse vremena"("uz visiem laikiem" - Red.). Es uzskatu, ka tulkojums "na vse vremena" ir tiešām slikts. No latviešu valodas krievu valodā tas ir slikti iztulkots. Krieviski, manuprāt, protams, būtu labāk "navsegda". Bet, ja atsakās no kādas valsts pilsonības vai uzticības kādam suverēnam, tad visu valstu zvērestos, kur vien šis teksts ir, parasti saka: "uz visiem laikiem". "Navsegda". Nevis es šodien atsakos, bet jūs man atstājat tās durtiņas vaļā, lai es varu atsprukt atpakaļ uz Padomju Savienību. Nu, tad nenāc šurp, ja tu gribi sprukt atpakaļ. Kāpēc tad jāatstāj tās durtiņas vaļā?

Tālāk. "Vse sili"("Visus spēkus" - Red.). Jūs saprotat, cienījamais Ščipcova kungs! Tas bija pat PSRS zvērestā, pat PSRS; kad mēs armijā visi dienējām, tad arī bija tāda kārtība. Jūs taču atceraties savu zvērestu, jūs nodevāt militāro zvērestu. Tur taču arī saku: "vsemi silami, ņežaļeja života svojego"("visiem spēkiem, nežēlojot savu dzīvību" - Red.) - tā kā no Pētera Pirmā zvēresta. Nežēlojot savu dzīvību, tā, lūk, ir pilsonības galvenā un visasākā ideja. Ka es esmu ar mieru aizstāvēt šo valsti un tās neatkarību, nežēlojot savu dzīvību. Nevis tā ar vārdiem es esmu ar mieru, bet, ja kaut kas, tad es aiz stūra. Atvainojiet, tad, kad bija jāaizstāv, es nebiju mājās! Es vēl gribu atgādināt, cik deputātu šeit bija apvērsuma laikā. Šajā zālē.

Priekšsēdētājs: Es ļoti atvainojos, Bojāra kungs... Tie deputāti, kuri nelasa avīzes, tā nervozi skatās uz pulksteņiem.

J.Bojārs: Jā, es beidzu. Par Gavrilova domām es jau pateicu. Pēdējais- Bukas domas. "Dvoinoj standart" ("Dubultstandarts" - Red.)- 20.pants, kas nosaka dubulto standartu un izdala personas, kurām ir bijusi tā laime piedzimt par Latvijas Republikas pilsoņiem. Atvainojiet, bet ir arī personas, kurām ir bijusi laime piedzimt par Amerikas pilsoņiem, par Šveices pilsoņiem, un tas nebūt nav diskriminatīvi. Tāda, lūk, ir bijusi tā laime vienam dzimt miljonāra ģimenē, otram- ne. Paldies par uzmanību, cienījamie kolēģi!

Priekšsēdētājs: Paldies.

J.Bojārs: Es vēl dažus vārdus tomēr gribu teikt par procedūru- un tieši par balsošanu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

J.Bojārs: Es ieteiktu jums nobalsot- tā, kā jūsu sirdsapziņa to atļauj,- vai nu par šo koncepciju, vai pret. Es atbildu par to, ka tas, par ko vakar tika nobalsots, tiks iestrādāts šajā likumprojektā. Un es tomēr lūgtu nesaistīt visu to ar lēmuma projektu, jo var iznākt, ka tad, kad mēs otrajā lasījumā balsosim par visu šo lietu pa pantiem, būs jauni priekšlikumi un atkal kaut kas grozīsies, un arī šie priekšlikumi būs jāņem vērā, izstrādājot lēmumu. Šis lēmums būs, lūk, tas, kas sabalansēs visus tekstus kopā. Un pēdējo domu šajā sabalansēšanā, šajā tekstā mēs varēsim iestarpināt tikai tad, kad pilnībā redzēsim šo likumu. Tādas ir manas domas. Es iesaku jums tomēr nobalsot, kā katrs grib un kā atzīst par pareizu. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Bojāra kunga galavārds izraisīja vēlēšanos deputātam Aleksejevam un deputātam Lagzdiņam izteikt īsu repliku. Lūdzu, pie zāles mikrofoniem, deputāt Aleksejev! Līdz vienai minūtei, kā mēs parasti to darām.

A.Aleksejevs: */Cienījamie deputāti! Es gribu pievērst jūsu uzmanību tam, ka piedāvātā pilsonības likuma koncepcija mums visiem ir sajaukusi galvas un tiek izmantota apstākļos, ka mēs jau ļoti sen neesam ieskatījušies tik mazā grāmatiņā kā Latvijas PSR Konstitūcija. Bet šīs mazās grāmatiņas 31.pantā teikts, ka "Latvijas PSR pilsoņi ir PSRS pilsoņi", tas ir, PSRS pilsoņi viņi ir tāpēc, ka ir Latvijas PSR pilsoņi. Tā kā Latvijas PSR vairs neeksistē, bet ir Latvijas Republika, tad Latvijas Republika ir Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas mantiniece un visi pilsoņi, kas bija Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas pilsoņi, šodien ir Latvijas Republikas pilsoņi. Tāpēc prasīt atļauju atteikties no PSRS pilsonības nevienam nav vajadzīgs, Latvijas Republikai pašai tas jāizlemj. Es lūdzu speciālistus pie šā jautājuma vēlreiz atgriezties, jo tas ir fundamentāls jautājums. Bojāra kungs, savā mācību iestādē labi iemācīts, kā vienmēr mums jauc galvas. Un pēdējā laikā viņam pat halucinācijas ir sākušās, tādēļ es ļoti šaubos, vai viņam vispār var ļaut sagatavot dokumentus un uzstāties./

Priekšsēdētājs: Deputāts Lagzdiņš.

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi! Man ļoti žēl, ka deputāts Bojārs joprojām turpina to diezgan sen iesākto apmelojumu kampaņu pret saviem kolēģiem, Augstākās padomes deputātiem. Atcerēsimies, ka viņš savulaik apmeloja deputātu Grūtupu nez kādos noziegumos. Pēc tam viņš apmeloja deputātu Endziņu, un tagad viņš uzsācis apmelojumu kampaņu pret mani. It kā man būtu bijis nepieciešams no Bojāra kunga izstrādātā likuma nozagt, kā viņš pats saka, naturalizācijas normas. Šīs naturalizācijas normas ir izstrādātas daudzu gadu desmitu gaitā un pieņemtas daudzās valstīs. Bojāra kungs pats šeit ir izgudrojis velosipēdu, un man nav nepieciešams zagt jau kādu desmito reizi izgudroto velosipēdu, jo nav iespējams ar šo velosipēdu tikt līdz mērķim, tas ir pirmkārt.

Godātie kolēģi, es tomēr protestēju pret to, ka šeit, Augstākajā padomē, tiek izmantotas vecās, komunistiskās, Valsts drošības komitejai raksturīgās metodes, ka politisko mērķu sasniegšanas nolūkā šo ideju nesēji un projektu autori kompromitē, nevis runā lietišķi par konkrētiem projektiem.

Priekšsēdētājs: Deputātam Ščipcovam arī vārds replikai, gatavojas deputāts Grūbe, pēc tam, es ceru, mēs varēsim pāriet pie apspriešanas par balsošanu. Lūdzu.

O.Ščipcovs: */Es gribētu uzdot mazu jautājumu zvēresta sakarā. Karavīra zvērests ir viena lieta, bet pilsoņa zvērests- pavisam cita. Kāpēc tomēr šeit ir pretruna ar Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 15.pantu? Bojāra kungs nolasīja tikai tās 1.punktu: "Katram cilvēkam ir tiesības uz pilsonību." Bet ir arī 2.punkts: "Neviens nevar patvaļīgi atņemt pilsonību vai tiesības savu pilsonību mainīt." Tāpēc, ja mēs ierakstīsim: "Es zvēru, ka nekad nemainīšu savu pilsonību," bet pēc tam šo zvērestu pārkāpju- tas nebūs labi, būs negodīgi.

Kungi! Jūsu pienākums ir noklausīties, pēc tam izlemsiet ar balsu vairākumu. Es vienkārši izklāstu savu viedokli. Paldies./

Priekšsēdētājs: Paldies. Mēs esam saņēmuši deputāta Ščipcova rakstiskos priekšlikumus, kas tiks nodoti komisijai, un otrajā lasījumā tos varēs apspriest.

Lūdzu, deputāts Grūbe.

G.Grūbe: Es gribēju par procedūru. Es gribētu atgādināt sēdes vadītajam, ka ir 20 deputātu parakstīts iesniegums par balsošanu, ir priekšlikums atlikt šā dokumenta apstiprināšanu pirmajā lasījumā, kamēr nav iestrādātas vakar pieņemtā lēmuma normas. Es lūgtu to vienkārši likt uz balsošanu, nevis klausīties Bojāra kunga demagoģiju.

Priekšsēdētājs: Paldies, Grūbes kungs. Balsojot mēs izšķirsim šo jautājumu, man tiešām ir šis jūsu iesniegums, un tas ir viens no priekšlikumiem balsošanai. Par procedūru, Freimaņa kungs? Lūdzu, trešais mikrofons.

J.Freimanis: Īvāna kungs, es gribētu pievērst uzmanību vēl tādam faktam, ka mums šis jautājums, par ko runāja Grūbes kungs, ir svarīgs ne tikai ētikas vai vārda turēšanas dēļ, runa ir par to, kurš teksts tiks publicēts. Mēs drīkstam publicēt tikai to tekstu, kas ir identisks ar vakarējo. Ja mēs šodien nobalsojam par šīsdienas tekstu, tad, es atvainojos, mēs nezinām, ko Bojāra kungs tur ir ierakstījis.

Priekšsēdētājs: Freimaņa kungs, mēs visi par šo tekstu balsosim... Bojāra kungs paskaidros.

J.Bojārs: Cienījamie kolēģi! Protams, ņemot vērā vakardienas balsojumu, to tekstu, kas jums šodien ir priekšā un kas jums ir izdalīts pirms vairākiem mēnešiem, mēs nevaram publicēt, tas taču ir skaidrs. Tas ir jāsaskaņo. Bet varbūt nobalsosim. Es domāju, ka varbūt būtu labāk pat publicēt pēc otrā balsojuma, kad būs precizētas normas. Jūs taču noteikti kaut ko vēl teiksit otrajā balsojumā, kad mēs ņemsim pantu pēc panta. Tas būtu labāks teksts, kas jau tiktu nodots tautas apspriešanai. Tāda ir mana pieeja. Var lemt arī savādāk. Es ierosinu divus variantus- vai nu mēs piestrādājam pie teksta tagad, ņemot vērā vakardienas balsojumu, un publicējam, vai publicējam pēc otrā lasījuma, iestrādājot arī tās piebildes un labojumus, kurus iesniegs otrā lasījuma laikā. Man liekas, ka mēs varētu tādā veidā vienoties. Es būtu pret šā pārsteidzīgā teksta publikāciju.

Priekšsēdētājs: Bojāra kungs, es saprotu, ka jūs pats kā darba grupas vadītājs ierosināt izveidot nelielu komisiju, lai uzaicinātu visus cilvēkus, kas ir ieinteresēti, sagatavot šo tekstu, pārtraukt pirmo lasījumu un nobalsot tikai tad, kad teksts būs galdā.

J.Bojārs: Es ierosināju nobalsot konceptuāli. Jo konceptuālas iebildes, izņemot opozīciju, nebija. No Tautas frontes frakcijas nebija neviena cilvēka, kas teiktu: nē to mēs nevaram pieņemt, jo tas neatbilst latviešu tautas interesēm. Tā nebija, iebilda pret atsevišķām normām. Mēs taču tā strādājam pie likumiem. Iebilst pret normām- tas ir normāli.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tālāk - Rikarda kungs.

R.Rikards: Mūsu vispārējā prakse ir tāda, ka sevišķi svarīgos likumus- tā tas bija ar izglītības likumu un ar likumu par zemes reformu gan pilsētās, gan laukos- mēs publicējam pēc pirmā lasījuma tautas apspriešanai. Tā kā pilsonības likums ir vēl svarīgāks par tiem svarīgajiem likumiem, kurus mēs esam jau pieņēmuši, tas būtu obligāti jāpublicē pēc pirmā lasījuma tautas apspriešanai. Bet tagad rodas jautājums- ko mēs publicēsim? Mums ir jāpublicē likums, kura normas nav pretrunā ar vakar pieņemto lēmumu. Tam jābūt absolūti saskaņotam. Tas nozīmē, ka komisijai jāpiestrādā, lai saskaņotu. Un es šodien nevaru balsot konceptuāli, jo es nezinu, ko komisija iestrādās. Manā rīcībā jābūt pilnīgam tekstam, par ko es balsoju pirmajā lasījumā un kurš tiks nodots tautas apspriešanai. Mēs varam pārtraukt pirmo lasījumu, komisija strādās šonedēļ, un otrdien mēs nobalsosim pirmajā lasījumā un publicēsim tautas apspriešanai. Tāds ir mans priekšlikums.

Priekšsēdētājs: Deputāts Ābiķis.

Dz.Ābiķis: Es pilnīgi piekrītu gan Grūbes kungam, gan Rikarda kungam. Ja mēs būtu ideāla sabiedrība, tad varētu rīkoties tā, kā Bojāra kungs teica. Principā viņam ir taisnība. Atcerēsimies kaut vai to, kā bija ar izglītības likumu, ka Kremļa kongresu pilī tika izplatīti kaut kādi mistiski darba varianti kā oficiāli dokumenti. Šis ir nodrukāts dokuments, kas ir visiem priekšā, un neizbēgami šis variants tādā gadījumā arī aizies pa pasauli. Tāpēc es tiešām gribētu, lai balsošana notiktu tad, kad mums ir gatavais teksts priekšā, lai mazāk pieļautu visas šīs manipulācijas. Manipulācijas būs šā vai tā, bet tad to būs mazāk, ja mēs šobrīd balsošanu atliksim un balsosim tad, kad mums būs šis gatavais teksts priekšā.

Priekšsēdētājs: Šobrīd ir divi varianti. Viens- balsot kā parasti. Vai otrs priekšlikums, ko ierosinājuši deputāti,- balsot par pārstrādāšanu saskaņā ar vakardienas lēmumu. Lūdzu, Grūbes kungs!

G.Grūbe: Es tikai gribētu lūgt kolēģus atcerēties, ka katrs apakšpunkts šajā likumā ir konceptuāls, tāpēc vispārējās tēzēs balsot par šo likumu nedrīkst. Es lūdzu atbalstīt deputātu grupas iesniegumu.

Priekšsēdētājs: Deputāts Lagzdiņš.

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi! Es lieku priekšā publicēt Bojāra kunga izstrādāto likumprojektu bez jebkādiem grozījumiem, lai tauta redz, kāds patiesi ir šis likumprojekts.

Priekšsēdētājs: Deputāts Preinbergs.

G.Preinbergs: Būsim saprātīgi. Es gribētu teikt, ka gan Grūbes kunga, gan Ābiķa kunga argumenti ir sevišķi nozīmīgi. Un negatavu materiālu palaist tautā būtu vienkārši neprāts. Mans priekšlikums šobrīd ir nobalsot konceptuāli, piestrādāt līdz otrajam lasījumam, izskatīt arī otrajā lasījumā un tikai tad publicēt. Tad, kad tas būs maksimāli tuvs īstajam. Paldies.

Priekšsēdētājs: Deputāts Panteļejevs.

A.Panteļejevs: Es arī parakstīju to 20 deputātu iesniegumu, un atļaušos papildināt, lai noņemtu šīs šaubas. Mēs šodien nolemjam, ka pārtraucam pirmo lasījumu tieši tā iemesla dēļ, lai varētu iestrādāt šīs normas, un šodien nolemjam un nobalsojam, ka pirmais darba kārtības punkts otrdien būs šā likumprojekta apspriešanas pabeigšana pirmajā lasījumā. Tad Bojāra kungam zudīs bailes, ka viņa likums pazudīs kaut kādās zālēs. Mēs būsim nolēmuši, ka skatīsim otrdien, otrdien būs dokuments, par kuru balsosim, un es uzskatu, ka pēc pirmā lasījuma tas ir jāpublicē, jo pašlaik notiek sagatavošanās Tautas frontes kongresam visās nodaļās un visur par šo jautājumu tiek debatēts. Un tur ir jābūt konkrētam materiālam, par ko cilvēki var debatēt un lemt.

Priekšsēdētājs: Deputāts Aleksejevs.

A.Aleksejevs: */Es uzskatu, ka vajadzīga jebkura dokumenta publikācija, lai iedzīvotāji ar to iepazītos un izteiktu savu redzesviedokli. Bet publicēt pavisam jēlu materiālu tikai ar to mērķi, lai pierādītu Bojāra kunga pilnīgu nespēju sagatavot nopietnus dokumentus, es uzskatu, ka nav nepieciešams. Tāpēc es atbalstu priekšlikumu to vispirms izlabot un publicēt nākamajā nedēļā./

Priekšsēdētājs: Paldies. Ir divi priekšlikumi- viens ir darba grupas vadītāja Bojāra izvirzītais priekšlikums. Parasti mēs balsojam "par" vai "pret" to materiālu, kas ir šeit. Un tikai pēc tam, ja nobalsojam, tad izlemjam, vai publicēt otrajā lasījumā, kā ierosināja deputāts Freimanis. Otrs variants ir šāds, es nolasīšu šo priekšlikumu, lai būtu precīzi: "Balsošanu par likumu "Par pilsonību" pirmajā lasījumā izdarīt tikai tad, kad darba grupa šo likumu būs pārstrādājusi un tas būs saskaņā ar Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmumu "Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un naturalizācijas pamatnoteikumiem"." Pievienosim šim otrajam variantam arī tos ierosinājumus, ko deputāti izteica debatēs, un pievienosim arī to ierosinājumu, ka otrdien balsosim jau par pārstrādātu un iestrādātu likumprojektu.

Lūdzu, reģistrēsimies. Pagaidīsim pāris minūtes, varbūt kāds no kolēģiem ir aizkavējies. Lūdzu rezultātu. 92. Deputāts Dozorcevs. Mēs pieņemsim, ka šajā gadījumā varēs pacelt roku balsojot.

Ja nevar, tad, lūdzu, dzēsiet rezultātu un pārreģistrēsimies deputāta Dozorceva dēļ. Viņš atvainojas. Reģistrāciju! Lūdzu rezultātu. 93. Mums jau reizēm tā gadās, ka kaut kas nesakrīt reģistrējoties un balsojot.

Pirmais balsojums būs par deputāta Bojāra iesniegto likumprojektu šādā variantā, par tā konceptuālu pieņemšanu.

Lūdzu, Bojāra kungs!

J.Bojārs: Atvainojiet, nevis deputāta Bojāra, bet gan darba grupas, Tautas frontes darba grupas...

Priekšsēdētājs: Darba grupas- piedodiet, es tā arī gribēju teikt. Lūdzu, deputāt Rikard!

R.Rikards: Es kā darba grupas loceklis kategoriski atsakos publicēt tādu tekstu, kas nav saskaņots ar vakardienas lēmumu. Es atsakos, tas ir Bojārs viens pats. Es tur neesmu klāt. (Zālē smiekli.)

Priekšsēdētājs: Labi. Darba grupa atsakoties. Lūdzu, deputāte Seile!

A.Seile: Es jau sen taupīju deputātu laiku un negribēju nākt pie mikrofona, bet tagad ir jānāk, jo no darba grupas zālē ir tikai divi locekļi- Rikards un Bojārs, bet viņu viedokļi ir dažādi. Pārējo nav. Lūdzu, ņemiet to vērā balsojumā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, balsosim par dokumentu, kurš ir šeit lasāms. Jūs zināt otro variantu, par kuru mēs balsosim pēc tam, ja būs jābalso. Deputāti, kuri atturas no balsošanas vai nebalso, atcerieties, ka pirmajā lasījumā izšķir vairākums no balsojošajiem. Ja nobalsos tikai 20 cilvēki un 11 būs "par", tad likumprojekts būs pieņemts pirmajā lasījumā. Lūdzu. 15- par. Tas nav vairākums no balsojošajiem.

Tādā gadījumā mums ir jābalso par priekšlikumu, kuru izvirzīja deputātu grupa un kas izskanēja arī, apspriežot balsošanas motīvus. Tātad priekšlikums ir šāds: darba grupa strādās līdz otrdienai pie šā likuma, deputāts Bojārs pats uzaicinās darba grupu un visus cilvēkus, kuri šeit izteica priekšlikumus saskaņot ar vakardienas lēmumu, un otrdien automātiski šis jautājums tiks iekļauts plenārsēdes darba kārtībā kā pirmais punkts.

Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu rezultātu. 72. Pieņemts ir šis priekšlikums. Man ir arī rakstiskie labojumi, sekretariātu lūdzu nodot Bojāra kungam visus priekšlikumus. Darba grupai jānāk kopā un jāstrādā saskaņā ar Augstākās padomes šīsdienas lēmumu. Līdz pārtraukumam ir sešas minūtes.

Paziņojumam vārds deputātam Preinbergam.

G.Preinbergs: Cienījamie kolēģi no Lubānas ielas! Mājās ejot, iegriezieties pie komandanta caurlaižu saņemšanai. Es atkārtoju, Lubānas ielas deputāti, iegriezieties pie komandanta caurlaižu saņemšanai.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai kādas komisijas priekšsēdētājam ir vēl kaut kas ziņojams? Cilinska kungs, jūs gribat ziņot? Paldies.

Pārtraukums līdz pulksten 17.00.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns.

Priekšsēdētājs: Atsāksim darbu, bet vispirms man ir jākonsultējas par vakar pieņemto lēmumu. Mūsu lēmumu var publicēt tikai tad- pēc mūsu dokumentiem, ko Augstākā padome pieņēmusi,- ja to ir parakstījis priekšsēdētājs vai priekšsēdētāja pilnvarota persona. Tā kā Andrejs Krastiņš vadīja, viņš parakstīja un šajā brīdī uzņēmās pilnvaras. Likuma tulkojums ir jāparaksta sekretāram vai sekretāra pilnvarotai personai, kas apliecina šā tulkojuma autentiskumu. Šobrīd nav ne sekretāra, ne arī sekretārs ir pilnvarojis kādu personu, tāpēc publicēt vakardienas lēmuma krievu tulkojumu mēs nevaram. Šajā sakarībā cienījamai plenārsēdei ir jāizlemj, ko mums darīt, lai šo lēmuma projektu varētu publicēt. Turklāt par lēmuma projektu interesi ir izrādījusi jau Eiropas Padome, un mums ir vajadzīgs arī tulkojums angļu valodā. Un arī šā tulkojuma autentiskums būs kādam jāapliecina.

Lūdzu, deputāts Cupruns.

I.Cupruns: Īvāna kungs, jūs atbildējāt uz savu jautājumu, jūs visu laiku runājat par lēmuma projektu.

Priekšsēdētājs: Jā.

I.Cupruns: Nu, tad vajag to arī publicēt kā lēmuma projektu, bet galīgā veidā, kāds tas izskatās šodien.

Priekšsēdētājs: Nē, cienītais kungs!

I.Cupruns: Es runāju par vakardienu.

Priekšsēdētājs: Visu Augstākās padomes dokumentu- es runāju gan par lēmumu, gan par likumu, gan par mūsu paziņojumu- tulkojumu autentiskumu apliecina sekretārs.

Lūdzu, Rikarda kungs!

R.Rikards: Tātad mums ir spēkā pagājušā gada 19.jūnijā pieņemtais lēmums par likumprojektu izskatīšanas kārtību. Atšķirsim šā lēmuma 20.pantu, kur ir teikts, ka Augstākās padomes pieņemto likumu tekstu latviešu valodā paraksta Augstākās padomes priekšsēdētājs un sekretārs, bet viņa prombūtnē- priekšsēdētāja pilnvarots vietnieks un sekretāra vietas izpildītājs. Par oriģinālu uzskatāms šajā punktā noteiktajā kārtībā parakstītais teksts latviešu valodā. Tātad vienīgais oriģinālais teksts ir latviešu valodā un nekādi citi teksti nav nekādi oriģināli. Vienīgais ir latviešu valodā. Visās pārējās- angļu, krievu, ķīniešu, igauņu, zviedru un tā tālāk- var tulkot pēc brīvas gribas jebkurā laikā, absolūti nesaistot to ar šo oriģinālu latviešu valodā. Jebkurā citā valodā tulkota likuma teksta autentiskumu ar savu parakstu apstiprina Augstākās padomes sekretārs, respektīvi, tas krievu valodā tulkotais teksts nav likums, likums ir tikai latviešu valodā. Likums ir latviešu teksts. Pārējie visi ir tulkojumi. Lai tie skaitītos autentiski tulkojumi, ir vajadzīgs sekretāra paraksts.

Priekšsēdētājs: Bet, Rikarda kungs, ja jūs būtu vērīgi klausījies, kā jūs parasti to darāt, jūs saprastu, ka mani nodarbina problēma, kur ir sekretārs un kurš aizvieto sekretāru, jo sekretāra šobrīd nav. Mums vajadzīgs sekretāra aizvietotājs.

R.Rikards: Bet es saprotu, ka ar latviešu oriģinālo tekstu nav problēmu?

Priekšsēdētājs: Latviešu oriģinālo tekstu ir parakstījis tikai Krastiņa kungs. Latviešu oriģinālu nav parakstījis Daudiša kungs, jo Daudiša kunga gluži vienkārši šeit nav, un mums nav arī Daudiša kunga aizvietotāja.

R.Rikards: Tad es ierosinu pavisam vienkārši ar Augstākās padomes lēmumu kādu norīkot par sekretāra vietas izpildītāju, un viņš parakstīs.

Priekšsēdētājs: Man arī tāds pats ierosinājums- ar Augstākās padomes lēmumu kādu norīkot. Bet tad es atklāšu tālāk savu lielo problēmu, ka, skatoties uz mūsu sastāvu zālē, man ir zināmas aizdomas, ka mēs lēmumu šodien nepieņemsim. Bet mēs varam reģistrēties, protams, lai visiem būtu skaidrs. Var būt, ka pieņemsim.

V.Eglājs: Es vēl par procedūru.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

V.Eglājs: Ja likuma vai lēmuma beigās ir pierakstīts, ka šis lēmums stājas spēkā ar pieņemšanas brīdi, tas nozīmē, ka tas ir brīdis, kad šeit uz tablo parādās skaitļi un vadītājs pasaka, ka ir pieņemts. Tā ka ne latviešu, ne krievu teksta parakstīšanai ar spēkā stāšanās brīdi nav sakara. Vienkārši būtu milzīgi negodīgi kaut kādā veidā slēpt tik būtiskus jautājumus. Tas ir stājies spēkā, un visiem jāzina, kādā veidā tas ir stājies spēkā.

Priekšsēdētājs: Atceroties to, kā mēs izmeklējām Konstitucionālā likuma jautājumu, es, protams, neieteiktu mūsu kancelejas darbiniekiem likt savus parakstus un uzņemties atbildību par šā nozīmīgā teksta publicēšanu. Tam jābūt parakstītam ar visiem parakstiem, tikai tad Kancelejas darbinieki to nodos.

Lūdzu, Rikarda kungs!

R.Rikards: Es vēlreiz atkārtoju, ka tas ir stājies spēkā vakar pulksten 18.15.

Priekšsēdētājs: Jā, es saprotu, tas ir stājies spēkā, bet mēs nevaram publicēt.

R.Rikards: Un tas, ko norīkot par vietas izpildītāju, ir procedūras jautājums, tikai procedūras jautājums. Te varētu būt arī 10 balsis, teiksim, sešas balsis no 10 klātesošajiem. Un ar to pietiek. Tas ir procedūras jautājums. Jūs kā vietnieks arī varat kādu pilnvarot.

Priekšsēdētājs: Pilnvarot Augstākās padomes sekretāra vietas izpildītāju mēs varam tikai ar Augstākās padomes lēmumu. Lūdzu, Eglāja kungs!

V.Eglājs: Es gribu vēlreiz sacīt, ka šim parakstam ir tikai formāla nozīme. Tikai formāla. Tas cilvēks, kas paraksta, nenes absolūti nekādu atbildību. Viņš paraksta tikai tāpēc, ka ir tādā amatā, kur pienākums ir parakstīt. Tas tiešām ir procedūras jautājums.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Bojāra kungs!

J.Bojārs: Eglājam nav taisnība, cienījamie kolēģi. Daudiša kungs ir atbildīgs par to, ka teksts ir autentisks, ka tiešām par tādu tekstu tika nobalsots. Bet mēs varētu arī nobalsot par jebkuru citu cilvēku, kas apliecina ar savu parakstu šo autentiskumu. Ja būtu Dobelis, varētu balsot par Dobeli, es nezinu, kā mēs izvēlēsimies. Ar šo parakstu apliecina teksta autentiskumu, jā, tik tiešām mēs par tādu tekstu nobalsojām.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, jūsu priekšlikumus sekretāra aizvietotājam, kas varētu parakstīt un garantēt šā teksta autentiskumu. Lūdzu, Felsa kungs!

A.Felss: Mans priekšlikums- dot šīs paraksta tiesības Kancelejas vadītājam.

Priekšsēdētājs: Kancelejas vadītājs nav deputāts. Mēs jau reiz gribējām balsot- dot viņam šādas tiesības, bet tad deputāti ļoti karsti iebilda, jo tikai deputātam ir šīs lielā runasvīra tiesības. Lūdzu, Gulbja kungs!

J.Gulbis: Man ir priekšlikums, lai šo autentiskumu apliecina tās darba grupas pārstāvji vai ziņotāji. Lai viņi paši izšķiras, kurš būs tas, kas to parakstu liek virsū. Tas būs visprecīzākais, jo darba grupa vāca un apkopoja visu, un tai arī jābūt atbildīgai. Neviens cits precīzāk nezina šo lēmumu. Tikai viņiem pašiem jāizlemj, ko viņi liek priekšā, kurš parakstīs.

J.Bojārs: Mums jānobalso.

Priekšsēdētājs: Grūbes kungs!

G.Grūbe: Man ir priekšlikums- mums ir Likumdošanas jautājumu komisija, tātad pastāvīgā komisija, tai ir priekšsēdētājs, un tam mēs varam dot šādas tiesības.

Priekšsēdētājs: Tātad Endziņa kungs. Endziņa kunga kandidatūra. Aizvietot Daudiša kungu. Starp darba grupu es nevaru izšķirties, es īsti nezinu, kurš bija darba grupā. Mēs varam izvirzīt Endziņa kunga kandidatūru.

Lūdzu, reģistrēsimies. Lūdzu rezultātu. 73. Balsosim par Augstākās padomes lēmumu- mūsu sekretāra Daudiša kunga prombūtnes laikā uzticēt tiesības parakstīt un apliecināt dokumentu autentiskumu deputātam Endziņam, Likumdošanas komisijas priekšsēdētājam. Es atvainojos, varbūt dzēsiet, vispirms tiešām pamēģināsim zvanīt. Pagaidīsim pāris minūtes. Kaut gan translācija ir pieslēgta un visos kabinetos praktiski dzird visu. Vēlreiz reģistrāciju, jo daži deputāti tomēr parādījās.

Godātie kolēģi, kas ir šajā mājā un blakusmājā, lūdzu, nāciet uz balsošanu! Reģistrāciju! Paldies. Rezultātu- 73. Labs rezultāts!

Balsosim par deputāta Endziņa pilnvarošanu, lai dotu viņam tiesības parakstīt divus dokumentus sekretāra Daudiša vietā. Vajadzīgas 67 balsis. Ne mazāk kā 67. Jā, 66. Lūdzu. 56. Lēmums nav pieņemts.

Turpinām darbu. Dokumenti paliek nepublicēti. Konstitucionālā likuma projekts "Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi".

J.Bojārs: Cienījamie deputāti! Mans uzdevums šajā ziņā ir daudz vienkāršāks salīdzinājumā ar iepriekšējo reizi, jo patlaban mēs varam atsaukties tikai uz šo krājumu, nevis uz to milzīgo kalnu, kāds iepriekš bija mūsu rīcībā.

Tātad galvenās ideoloģiskās ievirzes. Cienījamiem kungiem un dāmām, pareizāk būtu teikt- cienījamām dāmām un kungiem, ir jāņem vērā, ka šis cilvēku un pilsoņu tiesību un pienākumu konstitucionālais likums tika sagatavots tajā laikā, kad mēs vēl nebijām pat formāli brīvi. Tāpēc mēs daudzas domas un tēzes formulējām ļoti uzmanīgi un ļoti taktiski, varbūt pārlieku taktiski, tik taktiski un tik uzmanīgi, cik bija nepieciešams tādā politiskā situācijā, kādā mēs atradāmies, veidojot šo likumprojektu. Es uzskatu, ka, situācijai mainoties, mēs varētu vienu otru frāzi pastiprināt, padarot to asāku, labāk saprotamu. It sevišķi tas attiecas uz pirmo nodaļu, kas reglamentē cilvēku un pilsoņu tiesības. Tāpēc tagad pāris vārdu par konstitucionālā likuma konstrukciju un metodoloģiju.

Pirmajos trijos pantos mēs formulējām gan likuma galvenos uzdevumus, gan likuma galvenos principus. Šā likuma galvenā virzība ir cilvēks: viņa brīvība, cieņa un tiesības ir Latvijas valsts augstākā pamatvērtība. Es gribu vēl cienījamiem kolēģiem teikt, ka mēs ļoti ilgi strādājām pie šā projekta formulām, veidojām tās pēc iespējas vienkāršākas tādēļ, lai ļautu katram mūsu republikas iedzīvotājam to saprast. Šim likumprojektam un likumam, kad to pieņems, jābūt rakstītam nevis tādās formulās kā vakar pieņemtais lēmums, ko ir grūti saprast, vai kā pilsonības likums, kas tomēr ir ļoti specifisks un ko nevar tik vienkārši uztvert. Šim likumprojektam un šim likumam, kas reglamentē katra cilvēka statusu Latvijā, jābūt formulētam tik vienkāršā un saprotamā valodā, ka to varētu izprast, uztvert un akceptēt pat ganuzēns. Tāda bija mūsu pieeja, un pēc tā mēs centāmies, tiecoties pēc iespējas saīsināt šīs formulas, rakstīt latviešu valodā, pēc iespējas mazāk lietot svešvalodu terminoloģiju, kāda bija nepieciešama pilsonības likumā un bez kuras mēs tur nevarējām iztikt, jo tas ir ļoti specifisks un tehniskas dabas likums.

Likuma 2.pantā mēs ielikām ļoti svarīgu, respektīvi, otru pašu svarīgāko cilvēka statusa standartu, ka katram ir tiesības uz rīcību, kas nav aizliegta ar likumu. Jūs zināt, ka administratīvi birokrātiskās sistēmas ietvaros bija tieši pretēja koncepcija, ka cilvēkam ir atļauts darīt vienīgi to, kas ir speciāli atļauts ar likumu, un tas, kas nav speciāli ietverts likuma priekšrakstos, jau bija konceptuāli aizliegts. It sevišķi tas attiecās uz uzņēmējdarbību.

3.pantā ir ietverta trešā vissvarīgākā šā likumprojekta norma, ka valsts pienākums ir aizsargāt cilvēku, viņa brīvību, drošību, cieņu, tiesības un īpašumu. Mēs domājam, ka šīs ir tā sauktās jumta normas jeb cepures normas, jeb dominējošās normas šajā likumprojektā.

Mēs likumprojektā reglamentējam pilsoņu tiesības un pienākumus- un reglamentējam tās kopumā, jo pilsoņu tiesības nav atraujamas no pienākumiem, tāda pieeja arī ir abos starptautiskajos ANO 1960.gada cilvēktiesību paktos.

Otrajā nodaļā mēs reglamentējam personas tiesības un pienākumus. Kāpēc mēs lietojam vārdu "personas"? Šajā sakarībā mēs labprāt uzklausītu arī jūsu domas. Šajā nodaļā gribējām reglamentēt vispārpieņemtās cilvēktiesības un pienākumus, kuras jāgarantē jebkurai personai, kas atrodas Latvijas Republikas teritorijā, pat jebkuram iebraucējam.

Pirmais variants, pie kura strādājām, bija tāds, ka mēs atsevišķi izdalījām republikas pastāvīgos iedzīvotājus ar augstāku tiesību un pienākumu kopumu, jo man jāatzīst, ka vairumā demokrātisko pasaules valstu tā sauktajiem domicilētajiem ārvalstniekiem tik tiešām ir vairāk tiesību nekā ārvalstniekiem, kas gadījuma pēc ir iebraukuši šīs valsts teritorijā. Lūk, tāpēc ir šāds vispārējais sadalījums.

Pilsoņu tiesību nodaļā mēs atkārtojam dažas formulas un normas no pilsonības likuma tāpēc, lai šīs normas būtu kopā vienā likumprojektā vēlreiz pārskatāmas. Ja runājam par pilsoņiem, lai mēs redzētu, lai mums būtu zināms no šā teksta, kas ir mūsu priekšā, kas ir pilsonis un kas veido pilsoņa tiesības un pienākumus un to kopumu. 5.pantā ietvērām pilsonības vienlīdzības principu un tālāk- kārtību, kādā veidā pilsonību iegūst un zaudē, un tā saukto dubultās pilsonības nolieguma principu, bet īsākā formulā, nekā tas mums ir pilsonības likumā.

6.pantā ir tēze par to, ka pilsoni neizdod ārvalstīm, un tas ir ļoti būtiski. Šāda satura likumprojektā vai likumā obligāti ir nepieciešama norma par to, ka pilsoni principā neizdod ārvalstīm. Es gribētu atgādināt, ka vairums valstu neizdod savus pilsoņus, kaut gan angļu un amerikāņu jeb tā sauktajā atklātajā tiesību sistēmā pilsoņus dažkārt izdod tai valstij, kur ir pastrādāts noziegums, bet tikai tad, ja to paredz valstu savstarpējā vienošanās.

8.pantā acīmredzot ir ieviesusies kompjūtera kļūda, jo vajadzēja rakstīt tā, ka "pilsoņi piedalās valsts un sabiedrības lietās", turklāt garumzīmi šeit vajadzēja... "tieši vai ar brīvi ievēlētu pārstāvju starpniecību". Tātad šeit ietverts tā sauktais tiešās demokrātijas un pārstāvības demokrātijas princips, parlamentārās demokrātijas princips.

Tālāk seko princips, ka pilsoņiem ir vienlīdzīgas tiesības ieņemt valsts amatus, bet tādas tiesības ir tikai pilsoņiem. Tagad, kad mēs esam neatkarīgi, acīmredzot būtu nepieciešams arī pateikt, ka vienīgi pilsoņiem ir tiesības ieņemt augstākos valsts amatus. Un varbūt pat varētu precīzi noteikt, kādus valsts amatus var ieņemt. Tie varētu būt tikai paši augstākie posteņi, kuri būtu jāmin. Varētu runāt par ministriem, par premjerministru un par valsts prezidentu, jo beigu beigās jāatceras, ka Amerikas Konstitūcijā tas ir noteikts, pie tam Amerikas Konstitūcijā ir pateikts ne tikai, ka Amerikas prezidents var būt pilsonis, bet ir arī pateikts, ka Amerikas prezidents var būt vienīgi persona, kas ieguvusi Amerikas pilsonību dzimstot. Amerikas likumdošanā ir vēl vairāki kritēriji, tur ir speciālas pilsoņu tiesības jeb kritēriji tiem pilsoņiem, kuri ieņem augstākos valsts amatus.

Pilsonim ir noteiktas rezervētas tiesības turēt īpašumā, pirkt vai pārdot zemi un citus dabas resursus.

10.pantā ir noteikts, ka pilsonis var brīvi izvēlēties dzīvesvietu jebkurā Latvijas teritorijas daļā. Es atceros, ka opozīcija pret šo principu iebilda, bet ņemsim vērā, ka arī demokrātiskajās valstīs ārvalstniekiem ir tā sauktās aizsardzības vai aizlieguma zonas, kur ārvalstniekus vienkārši neizmitina. Turpretī pilsoņu pārvietošanās brīvību savas valsts teritorijā nedrīkst ierobežot demokrātiskā valstī.

Un beigu beigās 11.pantā mēs paziņojam jeb pasludinām, ka pilsonim jābūt uzticīgam Latvijas Republikai, ka viņam ir tiesības un pienākums aizsargāt tās brīvību, neatkarību un demokrātisko parlamentāro valsts iekārtu. Pilsonim jāpilda obligātais valsts dienests un citas likumā noteiktās saistības pret valsti. Kā redzat, pilsonim ir paredzēts samērā neliels rezervēto jeb ekskluzīvo tiesību kopums, kuru, pēc jūsu ieskatiem, varētu arī papildināt. Es to nenoliedzu, es vēlreiz atgādinu, ka šis teksts tika sastādīts pirms 21.augusta.

Visas tālākās tiesības ir vispāratzītās cilvēktiesības, kādas tās ir ietvertas starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos. Tās ir vairākkārt pārbaudītas un saskaņotas, formulas ir vairākkārt saīsinātas, un es uzskatu, ka tās ir daudz konspektīvākas nekā tās, kas ir cilvēktiesību paktos, tāpēc tās ir izdevīgākas un ērtākas lietošanai justīcijā.

Es gribu atgādināt, ka cilvēktiesību paktos ir metodoloģiski neērta pieeja, jo pie katra panta, kas regulē kaut kādas ļoti svarīgas cilvēka politiskās tiesības, ir atruna, ka šīs cilvēktiesības var ierobežot un kādos apstākļos to var darīt. Mēs gājām universālāku un vienkāršāku ceļu, saīsinot kopējo likuma tekstu, vienīgi 44.pantā fiksējot, ka cilvēka tiesībām un brīvībām ar likumu var noteikt nepieciešamos ierobežojumus, lai aizsargātu citu personu tiesības, cieņu, veselību un tikumību un lai garantētu valsts drošību, sabiedrisko kārtību un mieru. Tie ir vispāratzītie starptautiskie cilvēktiesību standarti, jo vienas personas tiesību un brīvību ierobežošana nedrīkst pārkāpt citas personas tiesības, brīvības, mieru un cieņu.

Lūk, tā ir vispārējā ievirze. Es uzskatu par nevajadzīgu citēt pārējos vispārējos cilvēktiesību principus, kuri acīmredzot jums zināmi.

Es esmu jūsu rīcībā vēl 10 minūtes, pēc tam man diemžēl jāaiziet, un es gribētu dot vietu tribīnē cienījamam profesoram Rikardam, kas arī strādāja darba grupā un varbūt pat pirmais kopā ar Eglāju sāka strādāt pie šī cilvēktiesību konstitucionālā likuma. Tātad es lūgtu visasākos un nejaukākos jautājumus uzdot tieši man, jo man tie patīk.

Priekšsēdētājs: Deputāts Bojārs ir gatavs uzklausīt jautājumus. Pēc tam, kā es saprotu, mēs varēsim uzdot jautājumus deputātam Rikardam. Jautāt pagaidām pieteikušies deviņi deputāti. Deputāts Panteļejevs, nākamais- deputāts Zaļetajevs.

A.Panteļejevs: Bojāra kungs, man ir divi jautājumi. Pirmais jautājums- saskaņā ar šā likuma 11.pantu es saprotu, ka brīdī, kad mēs pieņemsim šo likumu, mums būs jāpārskata likums par obligāto valsts dienestu, kurš ir paredzēts kā pienākums visiem pastāvīgajiem iedzīvotājiem. Vai jūs citādi domājat par šo momentu?

J.Bojārs: Cienījamais Panteļejeva kungs, es no paša sākuma esmu iestājies par to, ka valsts dienestu vajadzētu pildīt vienīgi pilsoņiem. Tad, kad mēs izstrādājām šo likumprojektu, nebija pieņemts likums par valsts dienestu. Ja plenārsēde un jūs visi nolemsit, ka paliek tā formula spēkā, kas ir likumā par valsts dienestu, tad tā arī būs. Kā deputātu kungi nolems, tā arī būs.

A.Panteļejevs: Man ir jautājums jums kā juristam- vai ir precedenti, ka obligātajā valsts dienestā tiek iesaukti tās valsts nepilsoņi?

J.Bojārs: Nē. Armijā nekad neiesauc nepilsoņus, tādā gadījumā tie ir algotņi.

A.Panteļejevs: Un otrs jautājums, ko es jums pāradresēju no jūsu bijušā vai tagadējā kolēģa Meļķisa kunga. Jautājums par 2.nodaļu kopumā. Personu tiesības. Protams, personas ir arī bērni. Bet daudzas no šīm tiesībām un pienākumiem tiešā veidā nevar attiecināt uz bērniem, turklāt tie nav ne psihiski slimie, ne kaut kas tāds, ko tiesa noteiktu. Vai šajā sfērā nav speciāla atruna vajadzīga? Vai te neveidojas pretruna, jo bērni arī ir personas?

J.Bojārs: Jā. Doma ir ļoti interesanta, un par to, protams, ir jāpadomā. Es tikai gribētu teikt, ka nevienā cilvēktiesību dokumentā nekad neatsaucas uz gadiem, jo ir zināms vecums, kas mūsu likumdošanā jau ir nostiprināts, kad iestājas noteikta tiesībspēja. Es šaubos, vai to vajadzētu atgādināt un vēlreiz atkārtot arī šeit. Es gribētu, lai šajā jautājumā izteiktos Endziņa kungs- Likumdošanas komisijas priekšsēdētājs. Es neesmu pārliecināts, ka tik vispārīgā likumā, kurā jāietver tik vispārīgas normas, vajadzētu atsaukties uz vecumu, ja šie tiesībspēju vecumi mums ir zināmi, jo jūs saprotat, ka ir viens cilvēks, kurš ir debils, arī 60 gadu vecumā ir dumjš kā zābaks, bet otrs 13 gadu vecumā beidz universitāti. Lūk, tāda ir starpība. Tāpēc es ļoti, ļoti šaubos, vai mums vajadzētu kaut kā speciāli orientēties uz vecuma kritērijiem.

A.Panteļejevs: Bojāra kungs, vienkārši Meļķisa kungs min piemēru no Vācijas Konstitūcijas, kur esot ierakstīts, ka bērniem nav pienākuma pret valsti. Šāds formulējums. Attiecībā uz cilvēktiesību dokumentiem jums ir taisnība, bet attiecīgo valstu konstitūcijās tas parādās, jo mēs vienkārši bērnus varam...

J.Bojārs: Bet redziet, kas par lietu. Arī bērnam tomēr ir zināmi pienākumi. Arī bērnam ir... Mums vispār nav pat tāda termina likumdošanā, mums ir pilngadīgie un nepilngadīgie. Ko nozīmē bērns? Un tad tūlīt iestājas zināma tiesībspēja, un mēs zinām, ka par noteiktiem kriminālnoziegumiem ir jāatbild no noteikta vecuma. Un šis vecums nebūt nav pilngadības vecums. Tātad formāli arī nepilngadīgam ir jāpilda likumi un tā tālāk. Bet es gribētu paklausīties, ko domā Endziņa kungs šajā jautājumā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Endziņa kungs!

A.Endziņš: Es pilnībā atbalstu Bojāra kungu, jo mēs nevaram šajā likumprojektā ierakstīt kaut kādu noteiktu skaitu vai kaut ko attiecināt, jo, piemēram, tiesībspēja mantisko attiecību sfērā rodas ar dzimšanu un beidzas ar nāvi, tad jau rīcībspēja ir saistīta ar noteiktu vecumu, un šis vecums nav vienāds mantiskajā sfērā, nav vienāds, teiksim, valsts tiesiskajā sfērā, nav vienāds darba tiesiskajā sfērā, krimināltiesiskajā sfērā un tā tālāk. Tad jau iznāks tā, ka mums šai problēmai vajadzēs veltīt veselu sadaļu.

J.Bojārs: Jā, jā... veselu tabulu...

A.Endziņš: Tā ka šinī gadījumā noteikti tas nav vajadzīgs.

Priekšsēdētājs: Deputāts Zaļetajevs, nākamais- deputāts Buka.

No zāles: Es arī gribēju...

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, Zaļetajeva kungs, deputāts Rikards arī grib atbildēt uz šo jautājumu.

R.Rikards: Es gribēju vienkārši paskaidrot, ka tā ir tīrā tautoloģija, jo bērns arī ir pilsonis. PSRS pilsonības likumā tā arī ir ierakstīts- ja abi vecāki ir PSRS pilsoņi, tad bērns ir PSRS pilsonis. Tātad 1 gads, 2 gadi- viņš arī ir pilsonis, un Latvijas Republikas pilsonis ir arī 1 vai 2 gadus vecs bērns. Un, ja mēs rakstām pilsoņu tiesības, tad mēs nerakstām tiem bērniem, bet attiecinām uz pilngadīgajiem...

J.Bojārs: Silāra kungs varbūt man piekritīs, ka dakteri spriež, ka no zināma brīža iestājas augļa kaut kādas tiesības, kamēr viņš nav pat nācis pasaulē. Tas viss ir ļoti plūstoši dzīvē un laikā. Bet Silāra kungs to noteikti zina labāk. Ir pat doma, ka jāizstāv augļa tiesības, pat ne bērna, ka auglim ir noteiktas tiesības.

Priekšsēdētājs: Deputāts Zaļetajevs, nākamais- deputāts Buka. Pārējos lūdzu pierakstīties uz jautājumiem.

S.Zaļetajevs: */Es gribētu, lai godātais profesors, kas pašlaik ir ļoti aizrāvies, tomēr uzklausītu manu jautājumu./

Priekšsēdētājs: Cienījamais profesora kungs, vai jūs esat gatavs uzklausīt jautājumus?

S.Zaļetajevs: */Nu tagad, es domāju, viņš jau var uzklausīt./

No zāles: Atvainojiet, lūdzu!

S.Zaļetajevs: */Tāda rakstura jautājums. Piedāvātajam likumprojektam ir šāda uzbūve. Vispirms ir trīs vispārēja rakstura panti, tad 1.nodaļa: "Pilsonība. Pilsoņa tiesības un pienākumi". Pēc tam ir 2.nodaļa: "Personas tiesības un pienākumi". Mani tāda uzbūve pārsteidz, jo 2.nodaļa acīmredzot reglamentē vispārējāka rakstura normas nekā 1.nodaļa, tomēr ielikta aiz 1.nodaļas. Parasti taču sākumā ir vispārējākas normas, bet pēc tam daļējās./

J.Bojārs: Es vispār domāju, ka sāk skaitīt no "viens" un pēc tam nonāk pie "divi". Bet, ja tas tomēr ir Latvijas Republikas likums, tad acīmredzot būtu korekti sākt ar pilsoņu tiesībām. Tāda ir mūsu pieeja, jo viena no valsts definīcijām ir tāda, ka valsts ir pilsoņu teritoriāla organizācija. Tā ir viena no vispārpieņemtajām definīcijām. Un, ja Latvija ir Latvijas Republikas pilsoņu teritoriāla organizācija, tad acīmredzot vajadzētu sākt no pilsoņiem. Bet, ja jūs uzskatāt, ka tas nav pareizi, ierosiniet nobalsot.

S.Zaļetajevs: */Citiem vārdiem sakot, rodas iespaids, ka personu vairums ir zem pilsoņu vairuma./

J.Bojārs: */Nu, pilsoņi arī ir personas./

S.Zaļetajevs: */Nē, tieši otrādi. Pilsoņi ietilpst personu vairumā, bet personas neietilpst pilsoņu vairumā. Jūs tur droši vien visu neesat noskaidrojis.

Otrais ir tāda veida jautājums. Augstākās padomes deklarācijā, kas tika pieņemta 4.maijā, bet ne tajā Deklarācijā par republikas neatkarības atjaunošanu- Deklarācijā par Latvijas Republikas pievienošanos starptautiskajiem tiesiskajiem dokumentiem cilvēktiesību jautājumā, ir teikts, ka Latvijas Republika pievienojas šādiem starptautiskajiem tiesību aktiem: Vispārējai deklarācijai par cilvēktiesībām, Starptautiskajam paktam par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, Starptautiskajam paktam par pilsoņu un politiskajām tiesībām, Deklarācijai par neatkarības atzīšanu koloniālajām valstīm un tautām, Starptautiskajai konvencijai par visu formu rasu diskriminācijas likvidēšanu, Starptautiskajai konvencijai par aparteīda noziegumu pārtraukšanu un sodīšanu par tiem, Starptautiskajai konvencijai pret aparteīdu sportā, Konvencijai par cīņu pret diskrimināciju izglītības jomā.../

Priekšsēdētājs: Zaļetajeva kungs, varbūt nelasiet visu, uzdodiet jautājumu deputātam Bojāram.

J.Bojārs: Mēs šo sarakstu zinām.

S.Zaļetajevs: */Šeit uzskaitīts 51 dokuments./

Priekšsēdētājs: Mēs saprotam, tas ir daudz, un jums ir grūti lasīt, bet mums grūti klausīties.

S.Zaļetajevs: */Es gribētu zināt, kas jauns šeit parādās, ko jaunu likumprojekts piedāvā mūsu uzmanībai, salīdzinot ar to, kas, spriežot pēc deklarācijas, jau darbojas? Un arī no otras puses- kādu normu, kurām esam pievienojušies, šajā likumprojektā nav? Un kāpēc nav?/

J.Bojārs: Cienījamais Zaļetajeva kungs, man par lielu nožēlu jāteic, ka ne tikai Latvijas Republikā, bet arī mūsu draudzīgajā kaimiņvalstī- PSRS- ir ļoti grūti iegūt šo krājumu krievu valodā, tas faktiski nav iespējams. Latvijā šis krājums arī vēl nav nodrukāts. Vismaz viena daļa no šā krājuma tika nodrukāta Latvijā, un es tur biju redaktors. Bet viss vēl nav nodrukāts. Ir vajadzīgs likums, kurā būtu redzamas šīs galvenās cilvēku tiesības un pienākumi. Bez tam gribētu teikt, ka vairumā no demokrātiskajām Eiropas valstīm konstitucionālo likumu starpā ir likumi, kuri ir vairumā noteikti. Atvainojiet, Bukas kungs, tur nav viss. Es tos zinu, man tie ir, bet tur nav viss.

S.Zaļetajevs: */Tas nozīmē- ja es jūs pareizi sapratu -, ka, lai nevajadzētu izdot vienu derīgu grāmatu, mēs esam nolēmuši pieņemt konstitucionālu likumu?/

J.Bojārs: Vai jums tas nepatīk? Ņemiet vērā, ka demokrātiskajās valstīs tomēr ir šie likumi vai arī sadaļas konstitūcijā.

S.Zaļetajevs: */Bet šo grāmatiņu, ja mēs tiesiskajiem aktiem esam pievienojušies, mums tomēr nāksies izdot./

Priekšsēdētājs: Cienījamie deputāti, lūdzu, neskariet debašu jautājumus. Uzdodiet deputātam Bojāram īsus, kodolīgus jautājumus. Viņš tikpat īsi un precīzi atbildēs. Lūdzu, deputāts Buka, nākamais- deputāts Gavrilovs.

S.Buka: */Es gribu teikt tikai to, ka man nav bijis iespēju izmantot dokumentu oriģinālus, kā Bojāra kungam, tāpēc es izmantoju uzziņu krājumus, kuros publicētas deklarācijas, citi starptautiskie dokumenti.../

J.Bojārs: Tur arī partijas deklarācijas ir ietvertas.

S.Buka: */Tāpēc mani arī interesē, kas oriģinālajos dokumentos teikts sakarā ar 20. un 29.pantu. 29.pantā teikts, ka persona, precīzāk, katrs ir tiesīgs brīvi pārvietoties pa Latvijas teritoriju. Te faktiski ir atšķirība no 10.panta, kur teikts, ka pilsonis var brīvi izvēlēties savu dzīvesvietu jebkurā Latvijas teritorijas vietā. Vispārējās cilvēku tiesību deklarācijas 13.pantā teikts, ka katram ir tiesības brīvi pārvietoties, pārceļot, izvēlēties sev dzīvesvietu. Vai šeit, pēc jūsu uzskatiem, ir kādas problēmas? Vai jūsu oriģinālajos tekstos tā ir?/

J.Bojārs: Jau otrreiz es atgādinu, ka cilvēktiesību deklarācija ir vispārējie labie novēlējumi, kas nav obligāti nevienai valstij. Tas ir pirmais.

Otrais, jebkurā valstī ir militārās zonas, aizsardzības zonas, pierobežas zonas; Padomju Savienībā ir ļoti plašas pierobežas zonas, kurās neļauj apmesties ārvalstniekiem. Tāpēc mēs varam ārvalstniekam labākajā gadījumā rezervēt pārvietošanās brīvības tiesības, nevis pastāvīgās dzīvesvietas izvēles brīvību. Tādas brīvības vairumā pasaules valstu ārvalstniekiem nav. Zviedrijā, kura ir viena no visdemokrātiskākajām valstīm, ārvalstniekam precīzi pie iebraukšanas pasaka, kurā komūnā viņam būs dzīvot, un vairāk viņam vispār nekur dauzīties apkārt nav atļauts.

S.Buka: */Tas ir, mūsu pievienošanās vispārējai deklarācijai neko nemaina? Mēs vienkārši par to tikai runājam./

J.Bojārs: Bukas kungs, vai jūs saprotat, ko es jums saku vai ne? Cilvēktiesību deklarācijā ir labie novēlējumi, turpretī cilvēku tiesībām ir obligātas normas.

S.Buka: */Skaidrs. Un otrais jautājums par 20.pantu. Tās pašas Vispārējās deklarācijas 21.panta 2.apakšpunktā teikts, ka valsts dienests tikai savā valstī netiek uzskatīts par piespiedu darbu un faktiski ir obligāts. Šeit mēs šo normu piemērojam arī personām, kas ir ārzemnieki, pastāvīgie iedzīvotāji, pat ja viņi nav pilsoņi, bet apatrīdi. Kā, jūsuprāt, tas atbilst starptautiskajām tiesību normām?/

J.Bojārs: Brīnišķīgi saskan. 21.pantā, jūs atvainojiet, es tulkošu no angļu valodas, jo man ir teksts angļu valodā, ir teikts, ka katram ir tiesības piedalīties savas valsts pārvaldē. Savas valsts. Atvainojiet, Bukas kungs, ārzemniekiem tā nav sava valsts. Tā nu tas ir. Vai ar brīvi ievēlētiem pārstāvjiem. Tas ir 1.punkts.

S.Buka: */Tas nozīmē, ka mēs to attiecinām uz personām? 20.pants to attiecina uz visiem. Valsts dienests neskaitās kā piespiedu darbs pat nepilsoņiem un visiem pārējiem. Vai tomēr šeit nevajadzētu precizēt?/

J.Bojārs: Kā jūs redzat, ar valsts dienesta likumu tas saskan pilnībā. Šeit bija šaubas, vai saskanēs. Tādā gadījumā tas pilnīgi saskan ar valsts dienesta likumu. Kaut gan es uzskatu, ka mums vajadzētu šo to precizēt.

S.Buka: */Un pēdējais jautājums. Vai jūs nedomājat, ievērojot arī jūsu šodienas uzstāšanos, ka šo likumprojektu mums vajadzētu izskatīt tikai tad, kad būs pieņemts likums par pilsonību? Tā 1.pants, kas šodien pieņemts pirmajā lasījumā, kaut kādā veidā var traucēt likuma pieņemšanu vai konceptuāli atšķirties no likuma par pilsonību un no vakardienas lēmuma? Vai nebūtu godīgāk šodien vienkārši noņemt projektu no apspriešanas?/

J.Bojārs: Es domāju, vai nebūtu godīgāk noņemt šo apspriešanu, jo mums jāvirzās uz priekšu. Mums visi likumi ķeras aiz pilsonības likuma un viens aiz otra, jo likuma kompleksā bieži vien normām jābūt saskaņotām vienai ar otru. Un tad, kad katru likumprojektu pieņem pēdējā lasījumā, šīm normām jāsaskan ar visiem pārējiem, jau spēkā esošajiem likumiem. Vai arī spēkā esošie likumi ir jāmaina tā, lai likumi savstarpēji būtu saskaņoti. Šeit nekādu pretrunu nav. Būtiski ir tas, ka mums ir jāvirzās uz priekšu šajos svarīgajos politiskajos likumos.

Priekšsēdētājs: Cienītie deputāti, es vēlreiz lūdzu- uzdodiet nedaudz īsākus jautājumus, jo ne atbildētājs, ne klausītājs nespēj atcerēties jautājuma sākumu, kamēr deputāts nonāk līdz...

J.Bojārs: Es atvainojos, bet es esmu spiests nodot tribīni Rikarda kungam, tas nenozīmē, ka man būtu kādas iebildes pret atbildēšanu. Divi? Dodiet divus, un tad...

M.Gavrilovs: */Man divi īsi jautājumi. Pirmais jautājums par 8.pantu. "Pilsoņiem ir vienādas tiesības ieņemt valsts amatus." Sakiet, lūdzu, vai valsts uzņēmuma direktors ir valsts amats?/

J.Bojārs: Te mums jāpaskatās, kā mēs likumā reglamentēsim jautājumu par valsts uzņēmumu vadību. Te vajadzētu piestrādāt. Es personīgi būtu par to. Te varētu būt divas koncepcijas. Viena koncepcija ir tāda, ka šādu valsts uzņēmumu direktors varētu būt tikai republikas pilsonis, bet es zinu, ka tikpat spēcīgi argumentēta ir cita koncepcija. Mēs varam uzaicināt menedžeru komandu un atdot valsts uzņēmumu ļoti spēcīgai menedžeru komandai, lai vada šo uzņēmumu. Tā ka te mums vajadzētu padomāt, jo var būt tāda pieeja un tāda pieeja, tās abas ir balsošanas vērtas.

M.Gavrilovs: */Un otrais jautājums. Gribētu dzirdēt no juridiskā redzesviedokļa, kāda atšķirība ir jēdzieniem "brīvi izvēlēties dzīvesvietu" un "brīvi pārvietoties"./

J.Bojārs: Es jau atbildēju Bukas kungam attiecībā uz šo jautājumu.

M.Gavrilovs: */Tomēr gribētu dzirdēt, kāda starpība.../

J.Bojārs: Pārvietošanās brīvība ir pārvietošanās brīvība. Un dzīvesvietas izvēles brīvība ir dzīvesvietas izvēles brīvība. Braukt var visur, bet dzīvot...

M.Gavrilovs: */Tas ir, lai mainītu dzīvesvietu, katru reizi jāsaņem atļauja?/

J.Bojārs: */Nē./ Nekādā gadījumā. Acīmredzot doma ir tāda, ka valstij var būt noteiktas aizsardzības zonas, kur ārvalstniekiem dzīvot nebūs atļauts. Tāpat tas ir Padomju Savienībā. Tas ir tieši tā Padomju Savienībā. Tikai tā.

M.Gavrilovs: */Nu, ja ir tā, tad es savas uzstāšanās laikā pastāstīšu, ka var arī citādi./

J.Bojārs: Varbūt es neprecīzi izteicos. Tādā gadījumā es lūdzu atvainot. Paldies par uzmanību, cienījamie kolēģi, es atdodu tribīni Rikarda kungam. Visa tālākā atbildība viņam.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tribīni ieņem Rikarda kungs. Un jautājumu Rikarda kungam kā Bojāra kunga domubiedram uzdod deputāts Rešetņikovs, nākamais- deputāts Priščepovs.

A.Rešetņikovs: */Es gribētu uzdot jautājumu par 9.pantu. "Zeme un citi dabas resursi var tikt nodoti īpašumā vai pārdoti tikai pilsoņiem". Tālāk ir interesanti. Par zemi vairāk vai mazāk skaidrs, bet kas attiecas uz dabas resursiem, tad man jautājums. Iznāk tā, ka nepilsonis savas mājas būvei karjerā nevar nopirkt grants kravu?/

R.Rikards: Pagājušā gada 23.oktobrī mēs pieņēmām šo pantu LPSR Konstitūcijā, kas šodien vairs nav spēkā, tas ir precīzs pants. Mēs par to nobalsojām un to pieņēmām, toreiz vēl bija vajadzīgas 143 balsis. Un šis pants ir precīzi no pagājušā gada 23.oktobra balsojuma ar 143 balsīm LPSR Konstitūcijā. Precīzi tāds pats. Toreiz par šo pantu dikti strīdējāmies, un tika atbildēts, kas ir prece. Kad grants kaudze tiek pārnesta, tad tā ir prece, tad tā nav resursi. Varbūt jūs toreiz nebijāt klāt. Mēs veselu stundu strīdējāmies. Es domāju, nav vajadzīgs atkārtot šos strīdus stundu garumā par grants kaudzi.

Priekšsēdētājs: Deputāts Priščepovs, nākamais- deputāts Cilinskis.

V.Priščepovs: */Rikarda kungs! Es gribētu no jums dzirdēt atbildi par 10.pantu, kur teikts, ka pilsonis var brīvi izvēlēties sev dzīvesvietu jebkurā Latvijas teritorijas vietā, bet 29.pantā teikts, ka katram ir tiesības brīvi pārvietoties pa Latvijas teritoriju. Vai šie panti paredz, ka tiks atcelta pierakstīšanās sistēma dzīvesvietās?/

R.Rikards: Pilsonis var izvēlēties dzīvesvietu pilnīgi brīvi visā Latvijas teritorijā. Un tas ir visu valstu konstitūcijās, ka pilsonis var pilnīgi brīvi, izņemot totalitārās valstis... Ierobežojumi attiecas uz tiem, kuri nav valsts pilsoņi. Teiksim, Šveicē nevar tikt kantonos tuvāk par 20 km no robežas. Citas valsts pilsoņi nevar tikt. Krievijas pilsoņi nopirks visu Latgales un Krievijas pierobežu un beigās pārnesīs robežu tuvāk. Tāpēc tādi ir ierobežojumi attiecībā uz dzīvesvietu.

Attiecībā uz pārvietošanās brīvību- pārvietoties visi var brīvi. Bet, tiklīdz mēs pieņemsim konstitucionālā likuma 10.pantu trešajā lasījumā kā konstitucionālu likumu ar divām trešdaļām, tas nozīmē, ka attiecībā uz pilsoņiem nekāds pieraksts nebūs saistošs. Viņš varēs brīvi izvēlēties dzīvesvietu. Un visus tos Ministru padomes izdotos normatīvos aktus, kuri attiecas uz pierakstiem un tamlīdzīgi, uz pilsoņiem nevarēs attiecināt. Tad, ja mēs pieņemsim 10.pantu trešajā lasījumā, kad stāsies spēkā šis likums.

V.Priščepovs: */Otrais jautājums. 38.pants nosaka, ka katram ir tiesības uz izglītību. Valsts garantē obligāto bezmaksas izglītības iegūšanu, kā arī nodrošina tālāko izglītību atbilstoši spējām. Kā to saprast- garantē iespēju? Iespējas būs, iespēju nebūs./

R.Rikards: Tā arī vajag saprast, kā te ir. Valsts garantē iespēju iegūt obligāto izglītību bez maksas. Starp citu, tulkojums skan pareizi. Nevis bezmaksas izglītība, bezmaksas izglītības vispār nav. Par to kāds samaksā. Bet izglītība ir bez maksas. Tas nozīmē, ka nemaksā tā persona, kas izglītojas. Kāds vienalga samaksās, samaksās valsts. Es nezinu, kā to krieviski vispār var izteikt, bet krievu tulkojums katrā ziņā neatbilst latviešu oriģinālam. Tā arī vajag saprast- valsts garantē iespēju iegūt obligāto izglītību bez maksas. Tā arī vajag saprast, kā tur ir uzrakstīts. Vārds vārdā.

Priekšsēdētājs: Cilinskis, nākamais- Silārs.

E.Cilinskis: Sākotnējā koncepcijā darba grupas līmenī figurēja pilsoņu tiesības, pastāvīgo iedzīvotāju tiesības un ārvalstnieku, kuri nav pastāvīgie iedzīvotāji, tiesības. Šobrīd otrajā daļā ir palikusi mistiska formula- "katrai personai" un tā tālāk. Man ir jautājums: vai tādā gadījumā mums tomēr nav jāraksta- "pastāvīgie iedzīvotāji"? Nevar būt katram iespēja iegūt obligāto izglītību bez maksas, arī tiem, kuri ir iebraukuši, teiksim, PSRS armijas virsnieki un tā tālāk, kas ir pagaidu iedzīvotāji ar kaut kādu uzturēšanās atļauju. Mēs līdz tām uzturēšanās atļaujām tūlīt nonāksim. Vai tomēr nevajadzētu atgriezties pie šīs koncepcijas?

R.Rikards: Šeit nav nekādu pretrunu, mēs vienkārši šo likumu sadalījām tā. Pirmā nodaļa- pilsoņu tiesības un viņu pienākumi, bet otrajā nodaļā, kur ir runāts par personām, visus cilvēkus, kas šeit ir- gan pilsoņus, gan ārvalstniekus, gan bezpavalstniekus -, kopumā nosauc par personu (neatkarīgi no tā, kādas valsts pilsonis viņš ir). Un šīs tiesības ir visas. Mēs runājām par to, ka, tikko iebraucis, cilvēks uzreiz varēs bez maksas izglītoties. Bet 44.pants aizsargā citu personu tiesības. Nodokļus maksā pastāvīgi dzīvojošie cilvēki, bet no nodokļiem tiek segta obligātā izglītība. Lai netiktu pārkāptas cilvēku tiesības, ka kāds cits uz viņu rēķina izglītojas, attiecīgi Ministru padomes vai zemāka ranga likums noteiks, ka tiem, kuri nemaksā nodokļus Latvijā, par izglītību būs jāmaksā.

E.Cilinskis: Es atvainojos, bet vai to visi tā sapratīs? Vai tas nav pārāk šifrēts? Jo iebraucis virsnieks teiks: "Šeit jums ir paredzēts, ka Latvijas Republikā katram ir tiesības iegūt obligāto izglītību bez maksas. Garantējiet manam bērnam!"

R.Rikards: Virsnieks, kas šeit ir iebraucis, vispār neko nesapratīs. Šis konstitucionālais likums galvenokārt ir rakstīts mums, lai mēs pieņemtu likumus, kas nebūtu pretrunā ar šiem. Un mēs saprotam, ko tas nozīmē- 44.pants saistībā.

Priekšsēdētājs: Deputāts Silārs, nākamā- deputāte Čepāne.

I.Silārs: Man ir jautājums par 15.pantu, kur ir rakstīts, ka jebkura persona triju diennakšu laikā no aizturēšanas brīža jāsauc tiesas priekšā. Man ir jautājums- vai atbrīvot nedrīkst?

R.Rikards: Kurš pants?

I.Silārs: 15.pants. Šeit ir strikti noteikts, ka persona triju diennakšu laikā no aizturēšanas brīža jāsauc tiesas priekšā. Man ir jautājums- vai atbrīvot nedrīkst?

R.Rikards: Atbrīvot drīkst, ja viņš nav vainīgs. Bet tad nedrīkst turēt vairāk par trijām dienām bez tiesas sankcijas. Tā tas ir.

I.Silārs: Paldies. Nākamais jautājums: ko jūs uzskatāt par piespiedu darbu?

R.Rikards: Kurā vietā tas ir?

I.Silārs: Jebkurā vietā. Ko jūs uzskatāt par piespiedu darbu?

R.Rikards: Kurā pantā tas ir?

I.Silārs: 20.pantā.

R.Rikards: Piespiedu darbs ir tas, ko PSRS organizēja. Tas ir piespiedu darbs. Par piespiedu darbu netiek uzskatīts obligātais valsts dienests, iesaistīšanās katastrofu likvidēšanā un tā tālāk.

I.Silārs: Tur ir skaidri uzrakstīts, ka tas netiek uzskatīts, ka viss pārējais ir piespiedu darbs.

R.Rikards: Noteikt saskaņā ar tiesas spriedumu. Tas viss, ko PSRS pašreiz praktizē, ir piespiedu darbs. Sūtīšana uz kolhozu un tamlīdzīgi- tas viss ir piespiedu darbs, ar partijas komitejas lēmumu.

I.Silārs: Skaidrs, ka viss, kas nav uzskaitīts otrajā rindkopā, ir piespiedu darbs. Man ir jautājums par 37.pantu, kur teikts, ka valsts aizsargā iedzīvotāju veselību. Man ir jautājums: kādā veidā?

R.Rikards: Valsts aizsargā iedzīvotāju veselību. To tā arī vajag saprast, ka valstij, pieņemot šo likumu, jārūpējas, pirmām kārtām, par vides ekoloģisko tīrību, lai veselība netiktu bojāta, lai tiktu pieņemta ekoloģiski maksimāli pieļaujamā kaitīgo vielu koncentrācija gaisā un tā tālāk. Tas nozīmē to.

I.Silārs: Paldies.

Priekšsēdētājs: Deputāte Čepāne, nākamais- deputāts Celmiņš.

I.Čepāne: Cienījamais Rikarda kungs! Lai gan kolēģis Bojārs mēģināja atbildēt kolēģim Gavrilovam par 8.pantu, kur rakstīts, ka pilsoņiem ir vienlīdzīgas tiesības ieņemt valsts amatus, es gribētu šo pantu saistīt ar 22. un 33.pantu, kur ir teikts, ka katram ir tiesības brīvi izvēlēties profesiju, nodarbošanos un darba devēju. Šie divi panti parasti tiek interpretēti ļoti dažādi. Un arī manā rajonā dzīvojošie, acīmredzot pagaidām potenciālie pastāvīgie iedzīvotāji, saka, ka viņi būs tā sauktie otrās šķiras cilvēki, vergi un tā tālāk. Vai šeit nevajadzētu bez atsevišķiem likumdošanas aktiem, kur jau par valsts amatiem paredzēts (piemēram, te runa bija par uzņēmumu direktoriem), konkrētāk paredzēt šīs lietas, lai šīs normas nebūtu spekulācijas objekts.

R.Rikards: 23.pants attiecas pilnīgi uz visiem. Tātad brīvi var izvēlēties profesiju, nodarbošanos, darba devēju, tas attiecas uz visiem- gan uz pilsoņiem, gan uz citu valstu pilsoņiem.

I.Čepāne: Bet vai tas tomēr nav daļēji pretrunā ar 8.pantu?

R.Rikards: 8.pantā...

I.Čepāne: Viņš tomēr nevar brīvi... Kas tie būs par valsts amatiem? Vai būs kāds saraksts?

R.Rikards: 8.pantā ir domāti tie valsts amati, kurus var ieņemt tikai pilsoņi.

I.Čepāne: Bet kuri tie būtu? Kādi amati? To regulē darba likumdošana. Parasti šādu amatu uzskaitījums ir ārkārtīgi plašs. Piemēram, kaitīgie darba apstākļi un visādi...

R.Rikards: Te ir domāti augstākie valsts amati- ministri, ministru prezidents, valsts prezidents, prokurors, tiesnesis, tie, kurus var ieņemt tikai pilsoņi. Un tie ir jānosaka. Mums pašiem būs jānosaka ar kaut kādu likumu visi tie valsts amati, kurus var ieņemt tikai pilsoņi. Tādi likumi ir daudzās valstīs. Mums vienkārši visi šie amati ir jānosaka.

I.Čepāne: Paldies, es sapratu.

R.Rikards: Šos amatus var ieņemt pilsoņi, viņiem ir vienlīdzīgas tiesības tos ieņemt.

I.Čepāne: Vai jums neliekas, ka pēdējais- 44.pants ir diezgan nosacīts? Ja cilvēku tiesībām un brīvībām, tad es saprotu, ka gan personām, gan pilsoņiem var noteikt šos ierobežojumus, lai, piemēram, garantētu valsts drošību, sabiedrisko kārtību un mieru.

R.Rikards: Principā neviena šī norma nav absolūta. Jebkurā pantā. Katrā pantā it kā vajadzēja likt piebildi, ka viņš var izmantot šīs brīvības, nepārkāpjot citu personu tiesības. Teiksim, radošā darba brīvību. Ja viņš nostājas pliks un pasaka- tā ir kultūra, ja tas aizskar cita cilvēka morāli... Šeit ir vienā ierobežojošā pantā šī norma ietverta, un tas nozīmē, ka attiecīgos pakārtotos likumos mēs varam sīkāk regulēt, kādas ir attiecības starp tām garantētajām cilvēku brīvībām un kādas ir tās, kad tiek aizskartas cilvēku tiesības. Šeit tās smalkās regulēšanas nav. Šeit pamatā ir tikai vispārējās normas.

Priekšsēdētājs: Deputāts Celmiņš. Nākamais- deputāts Kostins.

J.Celmiņš: 35.panta pēdējā rindkopa: "Reliģiski ideoloģiskie motīvi nevienu neatbrīvo no pienākumiem pret valsti." Kā mēs zinām, mums ir alternatīvā dienesta likums, kurš tomēr paredz, ka šie pienākumi pret valsti attiecīgi reliģisku motīvu dēļ var tikt izmainīti. Vai šeit nevajadzētu mazliet citādu redakciju?

R.Rikards: Mēs par šo redakciju ilgi strīdējāmies. Un strīdi bija tieši šā iemesla dēļ. Ir vajadzīgs līdzīgs formulējums tam, ka neviens nevar pateikt, ka viņš ir komunists un tāpēc viņš ignorēs likumus. Apmēram tā ir. Dodiet labāku formulējumu, un tad mēs to pamēģināsim iestrādāt.

J.Celmiņš: Un otrs īss jautājums par 27.panta pēdējo rindkopu: "Personai ir tiesības uz bezdarbnieku pabalstu, ja tai nav citu iztikas līdzekļu." Mēs no prakses zinām, ka neviena valsts pasaulē negarantē bezgalīgi ilgstošu bezdarbnieku pabalstu. Vai šeit nevajadzētu kaut kādu ierobežojumu uzrakstīt, ko nosaka likums, vai tamlīdzīgi.

R.Rikards: Ierobežojums jau ir. 44.pantā ir ierobežojums. Nekad bezgalīgi visi pārējie neuzturēs bezdarbnieku, ja viņš būs bezdarbnieks tāpēc, ka viņš negrib strādāt. Var jau noteikt 6 mēnešu ierobežojumu vai 8 mēnešu. Var jau noteikt pat gadu. Pēc 44.panta to var ierakstīt.

J.Celmiņš: Paldies.

Priekšsēdētājs: Deputāts Kostins. Nākamā- deputāte Ždanoka.

V.Kostins: */Cienījamo kolēģi! Man jums daži jautājumi. Pirmais. 4.pantā rakstīts, ka Latvijas Republikas pilsonība ir personas droša politiski tiesiska saite ar Latvijas Republiku. Bet kā, ja šī saite nav droša? Kas jāsaprot ar drošu saiti?/

R.Rikards: Tā arī ir jāsaprot. Lai kur tas pilsonis dzīvotu- Jaunzēlandē, Austrālijā, Latvijas Republikā, Kanādā vai, teiksim, Japānā -, viņam ir saite ar Latvijas Republiku. Viņam ir politiska saite ar Latvijas Republiku. Viņš paliek, kamēr viņš ir tās pilsonis. Tā arī jāsaprot. Tur ir politiski tiesiska saite ar to valsti. Tā arī tas saprotams.

V.Kostins: */Labi. Otrais jautājums. 11.panta pēdējā rindkopā ir runa par to, ka pilsonim jāpilda obligātais valsts dienests, jāpilda citas likumos noteiktās saistības ar valsti. Es saprotu tā, ka šeit ir runa par valsts dienestu un vēl par kādām saistībām atkal ar to pašu dienestu. Kas šeit ir domāts ar vārdu "citas"?/

R.Rikards: Citu valstu konstitūcijās šis punkts skan tā, ka pilsonim jāpilda obligātais karadienests. Bet, tā kā mums tas vēl nebija, mēs rakstījām "valsts dienests", jo mums ir likums par valsts dienestu. Ja mums būs pilnīgs karadienests, tad pēc tā karadienesta. Un tā arī tas jāsaprot.

V.Kostins: */Es visu saprotu, bet šeit runa ir par valsts dienestu. Bet kādas vēl var būt saistības valsts priekšā? Ja tas attiecas uz karadienestu, tad tas droši vien būs valsts dienesta vietā. Bet kādas šodien ir vēl citas saistības? Šeit taču runa ir tikai par valsts dienestu./

R.Rikards: Jūs iesakāt tur ierakstīt "karadienestu". Tad mēs ierakstīsim. Saīsināsim.

V.Kostins: */Es rekomendēju to vispār izsvītrot. "Pilsonim jāpilda obligātais valsts dienests." Un pielikt punktu./

R.Rikards: Labi, uzrakstiet priekšlikumu, mēs apspriedīsim un varbūt ņemsim vērā.

V.Kostins: */Labi. 16.pants. "Personas dzīvoklis ir neaizskarams. Nevienam nav tiesību ieiet dzīvoklī bez tur dzīvojošo atļaujas vai izdarīt kratīšanu bez tiesas sankcijas." Tālāk ir šāds teksts: "izņemot gadījumus, kad persona tiek aizturēta nozieguma vietā vai kad citu personu dzīvība atrodas briesmās." Nav saprotams, kad un kā persona tiek aizturēta nozieguma vietā un dzīvoklī var būt briesmas citu dzīvībām. Vai šeit runa ir tikai par dzīvokli vai par aizturēšanu nozieguma vietā? Nozieguma vieta var arī nebūt dzīvoklis, tā var būt arī iela, kafejnīca, restorāns?/

R.Rikards: Šajā pantā ir runa tikai par dzīvokli. Ja noziedznieks ienāk dzīvoklī un policija viņu vajā, tad viņu var aizturēt arī dzīvoklī. Te ir runa par dzīvokli un par to, vai viņš apdraud citu personu dzīvību. Ja var redzēt, ka tūlīt, tūlīt tiks izdarīta slepkavība dzīvoklī, tad policists iet iekšā bez sankcijas. Var būt ļoti dažādi gadījumi. Atcerieties, ka mēs likumā par policiju diezgan ilgi strīdējāmies par to, bet šeit ir vispārīga norma. Un likums par policiju, starp citu, ir piekārtots pēc šīs normas, kaut gan mēs vēl nebijām to pieņēmuši.

V.Kostins: */Tad varbūt mērķtiecīgāk šeit būtu beigās pierakstīt, ka "tieši kaut kas atrodas dzīvoklī"./

R.Rikards: Viss pants runā tikai par dzīvokli, nevis par ko citu. Viss pants- arī pirmā norma par personas dzīvokļa neaizskaramību. Nevienam nav tiesību ieiet dzīvoklī. Tas ir viens teikums, kas viss attiecas tikai uz dzīvokli un ne uz ko citu. Gan pirmā, gan otrā norma runā tikai par dzīvokli. Te vēlreiz to dzīvokli, es domāju, nevajag likt iekšā. Varbūt krievu tulkojumā tas nav saprotams?

V.Kostins: */Un pēdējais jautājums. Tā kā šeit nav Bojāra kunga, tad izskaidrojumu prasīšu no jums. Pirms iepriekšējā dokumenta apspriešanas es kolēģim Bojāram uzdevu jautājumu par pastāvīgo iedzīvotāju statusu, pienākumiem un tiesībām. Viņš man teica, ka par to būs runa nākamajā dokumentā. Lūk, te ir tas nākamais dokuments- konstitucionālā likuma projekts "Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi". Taču šeit es neatrodu neviena vārda par pastāvīgajiem iedzīvotājiem, pat tāda formulējuma nav. Kā to saprast?/

R.Rikards: Šeit ar personām, kā es jau teicu, ir saprotami pilsoņi- gan pilsoņi, gan visu citu valstu pilsoņi, gan bezpavalstnieki, kas ir Latvijā. Un šīs tiesības un pienākumi attiecas uz visiem. Ja tiks pieņemts kaut kāds speciāls likums par pastāvīgo iedzīvotāju statusu un tiks īpaši izdalīts, tad tas būs pakārtots likums. Mums pašiem jālemj, vai tāds speciāls likums vēl būs vai nebūs vajadzīgs. Tas ir lemjams jautājums. Bet pašlaik šeit ir runa par visiem.

V.Kostins: */Tas nozīmē, ka šis ir par visiem, tajā skaitā arī par pastāvīgajiem iedzīvotājiem? Vai es jūs pareizi sapratu?/

R.Rikards: Arī par pastāvīgajiem iedzīvotājiem, protams. Galvenokārt tas attiecas uz pastāvīgajiem.

Priekšsēdētājs: Deputāte Ždanoka. Nākamais- deputāts Cupruns. Vēl deputāts Safonovs ir pierakstījies, un tad vairs neviena jautātāja nav. Tad varēsim sākt debates.

T.Ždanoka: */Sakiet, lūdzu, Rikarda kungs, kā tas nāk, ka šeit visos pantos ir atsauces uz likumiem? Par to jūs jau atbildējāt deputātei Čepānei un izskaidrojāt, bet man no tā saprotamāk nekļuva, tāpēc šo jautājumu uzdodu vēlreiz. Mums tiek piedāvāts konstitucionālais likums, tas ir, pamatlikums. Tad kas gan ir pamatā: šis teksts, kas cilvēkam garantē tiesības un uzliek pienākumus, vai zināmās starptautiskās deklarācijas, uz kurām Bojāra kungs atsaucas? Tās veidotas tā, it kā būtu galvenās, tur nav norāžu uz kādiem citiem dokumentiem. Šī likumprojekta konstrukcija liecina, ka tas ne tuvu nav pamatlikums, bet virs tā ir kādi citi likumi. Visur atsauces.

Bet konkrēti es jums gribēju jautāt par 21.pantu, kas attiecas uz īpašumu. Lūk, piemēram, šeit teikts, ka valsts atzīst un aizsargā īpašumu, tiesības to mantot, taču arī piebilsts, ka tas var tikt atsavināts likumā noteiktā kārtībā. Bet mēs zinām, ka pašlaik darbojas Kriminālkodekss, atbilstoši kuram par dažiem noziegumiem ir paredzēta mantas konfiskācija. Tad kā gan var tikt konfiscēts īpašums, ja tas iegūts, kā saka, likumīgā ceļā, bet cilvēku soda pēc politiskiem motīviem? Kā tas saskan ar pantu par īpašuma aizsardzību? Tas nozīmē, ka šis pants ir tukšs, jo arī tam ir norāde uz pašreizējo likumdošanu./

R.Rikards: Jā, es pilnīgi sapratu jūs. Mēs pagājušā gada novembrī, kad sākām pie šā likumprojekta strādāt, pamatā grupā bijām trīs cilvēki- Liepiņš no Cilvēktiesību komisijas, Eglājs un es. Mēs bijām izstrādājuši projektu, kur neviens netika ierobežots ar likumu. Nekāda ierobežojuma nebija. Mēs iestājāmies par to, lai nebūtu nekādu ierobežojumu ar likumu. Tad juristi iebilda. Bojārs, Endziņš un vēl citi juristi teica: jūs esat devuši tik lielu brīvību, ka nu vispār būs haoss. Šur tur mēs cīnījāmies pretī, šur tur parādījās formulējums, ka katram ir tiesības veikt uzņēmējdarbību, kas ierobežota ar likumu. Šeit ir tā ierobežotā ražošana un tā tālāk. Šur tur parādījās atsauce uz likumu.

Attiecībā uz īpašuma atsavināšanu jāteic, ka es personīgi grupā biju tikai tad, kad bija runa par sabiedrisku projektu īstenošanu. Teiksim, ja kāds ceļ tiltu, tad, pilnīgi kompensējot, var ar tiesas lēmumu atsavināt. Bet es biju pret to, lai atsavinātu īpašumu, lai konfiscētu ar tiesas lēmumu kā padomju likumos. Lai tā 1.panta trešās normas pirmā daļa būtu saprotamāka, protams, var maksimāli iztīrīt šīs atsauces uz likumiem. Es esmu par to, lai šo atsauču vispār nebūtu, bet laikam ir grūti juridiski to izdarīt. Tātad nāciet ar saviem priekšlikumiem.

T.Ždanoka: */Paldies./

A.Panteļejevs (no zāles): Man būtu viena piezīme.

Var teikt, ka arī starptautiskajos dokumentos ir atsauce uz nacionāliem likumiem- saskaņā ar nacionāliem likumiem. Es nolasīšu, lai nebūtu pārpratumu. 29.pants. Vispārējā cilvēktiesību deklarācija. Man tā ir krievu valodā:

*/Savu tiesību un brīvību realizēšanā cilvēks var tikt pakļauts tikai tādiem ierobežojumiem, kas noteikti ar likumu, tikai ar tādu mērķi, lai nodrošinātu citu cilvēku uzskatu atzīšanu, citu cilvēku tiesības un brīvības, nodrošinātu morāles prasības, sabiedrisko kārtību, demokrātiju.../

Tātad ir atsauce uz likumu, ka var pielietot atbilstoši likumam, lai ievērotu citu cilvēku un sabiedrības locekļu...

Priekšsēdētājs: Deputāts Cupruns, un nākamais- deputāts Safonovs.

I.Cupruns: Rikarda kungs, es tomēr gribētu atgriezties pie Cilinska kunga uzdotā jautājuma, jo atbilde mani personīgi neapmierināja, varbūt Cilinska kungu gan.

Tātad runa ir par 29.pantu un par 10.pantu. Godīgi sakot, 29.pantā viss ir kārtībā. Tas varētu tāds palikt, bet 10.pants- pilsonis var brīvi izvēlēties dzīvesvietu jebkurā Latvijas teritorijas daļā. Bet vai tikai pilsonis? Jūs paskaidrojāt, ka varbūt būs vajadzīgas zonas. Sakiet, lūdzu, vai tā īsti varētu likt uz viena svaru kausa ārzemnieku, kas ir tikko iebraucis un grib kaut kur Latvijā apmesties uz dzīvi, un pastāvīgo iedzīvotāju, kas nav pilsonis? Jūs uzskatāt, ka var?

R.Rikards: Pirmkārt, es vienmēr esmu bijis pret jebkādiem pierakstiem šajā padomju sistēmā, un tas ir vienalga, vai viņš ir pilsonis vai citas valsts pilsonis. Kaut kādi pieraksti- tā ir staļinisma sistēma. Tāda sistēma vispār ir jālikvidē. Vienīgi varētu būt ierobežojums, ka citas valsts pilsonis nedrīkstētu dzīvot kaut kur 20 kilometrus ap robežu. Varētu būt tāds ierobežojums. Protams, varētu arī diferencēt ārvalstnieku, kas atbraucis dzīvot šeit uz pusgadu vai gadu, vai uz trim gadiem, vai uz diviem gadiem, tātad ar uzturēšanās atļaujas termiņu. Un citas valsts pilsoņi vai bezpavalstnieki, kas šeit dzīvo jau 40 gadus, 50 gadus,- tādas lietas arī būs. Šeit vienkārši jāregulē, tātad tos, kuri dzīvo šeit ļoti, ļoti ilgi, bet nav pilsoņi, šajā ziņā varētu pilnīgi pielīdzināt pilsoņiem.

I.Cupruns: Es gribēju uzzināt konkrētāku shēmu, kā rodas teritorijas, kurās nevarētu apmesties ārvalstnieki. Bet veidosies situācija, ka tajā teritorijā jau dzīvo ārvalstnieki. Un būs process, kura rezultātā tie pastāvīgie iedzīvotāji, kas ir ārvalstnieki, tiks izvesti no tās teritorijas un viņu vietā tur iebrauks pilsoņi. Es gribētu zināt, kā varētu nosaukt šo personu?

R.Rikards: Te jau nav domāts tā, ka kāds tiks kaut kur izvests. Nav domāts, ka kāds tiks izvests.

Priekšsēdētājs: Deputāts Safonovs. Nākamais- deputāts Drobots.

A.Safonovs: */Man daži nelieli jautājumi. 18.pants, trešais teikums. "Katram ir tiesības uz atklātu tiesas procesu." Man jautājums. Jūs zināt, ka valstī notiek pučistu tiesas process. Ja jums nav saprotams- Padomju Savienībā, ārkārtējās komitejas process. Dzird runas, ka šis process būšot slēgts. Tas nozīmē, ka divi mūsu republikas pārstāvji- Rubiks un viņa palīgs Serdjukovs- it kā arī tiekot apvainoti. Maskavā šis process būs slēgts. Vai tas nozīmē, ka Rubika process jebkādos apstākļos būs atklāts?/

R.Rikards: Neapšaubāmi. Tā ir kaimiņvalsts, un kaimiņvalsts likumi mūs pilnīgi neinteresē; protams, mūs interesē, lai tur būtu demokrātiski, jo viņi ir tieši kaimiņos. Bet mēs pieņemsim šo likumu, un te 18.pantā ir skaidri pateikts, ka katram ir tiesības atklāt procesu, tātad katram būs tiesības atklāt procesu, arī Rubikam.

A.Safonovs: */Tas nozīmē, ka es pareizi sapratu, ja?/

R.Rikards: Jā, protams.

A.Safonovs: */Paldies. Nākamais jautājums attiecas uz 19.un 20.pantu. 20.panta sākumā rakstīts, ka piespiedu darbs ir aizliegts. Bet 19.panta otrajā teikumā rakstīts, ka notiesātajam nedrīkst atņemt apmaksāta darba tiesības. Vai tas mums jāsaprot tā, ka pēc šā likuma pieņemšanas notiesātie mūsu ieslodzījumu vietās varēs pēc savas izvēles strādāt vai nestrādāt? Tas ir, ja viņš negribēs saņemt naudu, viņš nestrādās? Vai arī tomēr būs piespiedu darbs?/

R.Rikards: Te ir teikts, ka par piespiedu darbu netiek uzskatīti labošanas darbi. Tas ir viens. 19.pantā ir teikts, ka notiesātajam nedrīkst atņemt tiesības uz apmaksātu darbu, uz atpūtu un veselības aizsardzību. Šā 19.panta otrā daļa ir pilnībā, burts burtā paņemta no konvencijas par notiesātā tiesībām.

A.Safonovs: */Pareizi, bet kā pēc šī likuma pieņemšanas strādās mūsu ieslodzītie? Viss skaidrs, tas būs atbilstoši tiesas spriedumam. Bet to vajadzēja šeit ierakstīt.

Jautājums par 40.pantu. Runa ir par skolām, kuras tiek no jauna izveidotas. "Personām un apvienībām ir tiesības dibināt dažādu līmeņu mācību iestādes ar jebkuru mācību valodu. Izglītības iegūšana šajās skolās notiek valsts uzraudzībā." Kas ir domāts ar vārdiem "valsts uzraudzība"?/

R.Rikards: Tas ir tāpat, kā bija Latvijas Republikas laikā, kad bija skolas astoņās valodās. Tās ir ģimnāzijas. Vidējā līmeņa ģimnāzijas bija astoņās valodās, bet skolu valžu inspektori tik un tā pārraudzīja, vai šajās skolās vidējās izglītības līmenis ir tāds, ka tas atbilst ģimnāzijas līmenim. Vai šis līmenis ir tāds, lai ar šīs skolas atestātu viņš varētu iestāties augstskolā, lai tas būtu tas līmenis, kāds ir nepieciešams un kādu prasa Latvijas izglītības likums.

A.Safonovs: */Īsi sakot.../

R.Rikards: Respektīvi, tā būs it kā viņa atestāta sertifikācija. Tā ir tā sertifikācija, par kuru mēs izglītības likumā domājām, lai tomēr būtu valsts pārraudzība, lai nav tā, ka valsts neliekas ne zinis, kas tur notiek.

A.Safonovs: */Paldies./

Priekšsēdētājs: Deputāts Drobots.

J.Drobots: */Rikarda kungs! Man mazs un konkrēts jautājums par 44.pantu. "Ar likumu var tikt noteikti nepieciešamie cilvēka tiesību un brīvību ierobežojumi, lai nodrošinātu citu personu tiesības, cieņu, veselību un tikumību, valsts drošības garantijas un sabiedrisko kārtību un mieru." Es saprotu, ja tiek noteikti ierobežojumi valsts amatu ieņemšanā. Ar to droši vien valsts drošības garantijas tiek nodrošinātas. Bet sakiet man, kas tiek sargāts, ja tiek noteikti ierobežojumi zemes iegūšanā, tiek ieviesti ierobežojumi izglītības likumā, likumā par akciju sabiedrībām- ierobežojumi vadošo amatu ieņemšanā šajās sabiedrībās? Konkrēti- kas tiek sargāts šajos gadījumos? Veselība, tikumība, miers, vai ir kādi citi kritēriji?/

R.Rikards: Ja mēs pieņemsim šo konstitucionālo likumu trešajā lasījumā, tas nozīmē, ka ļoti daudzi LPSR likumi, kas vēl joprojām ir spēkā un ko mēs izmantojam, un arī viena daļa mūsu kopš 4.maija pieņemto likumu, kas neatbildīs šim konstitucionālajam likumam, būs jāpārkārto un jāgroza, jo šis ir augstāka ranga likums. Ja kaut kas neatbildīs no visiem tiem likumiem, kuri pašlaik darbojas, tad tajos būs jāizdara grozījumi, lai nav tā kā šodien, kad Ministru padome atnes lēmumu, kas ir pretrunā ar likumu par tautas deputātu statusu. Tātad konstitucionālais likums un konstitūcija ir augstāka par parastajiem likumiem un likumi ir augstāki par Ministru padomes lēmumiem. Tātad tā hierarhija ir jāievēro. Tas nozīmē, ka visi likumi būs jāpārskata, un tieši tāpēc ir vajadzīga konstitucionālā tiesa, kas skatīs visu šīs hierarhijas atbilstību visos līmeņos. Pašlaik tādas nav, un tas nozīmē, ka šis darbs mums pašiem ir jādara.

J.Drobots: */Paldies./

Priekšsēdētājs: Paldies. Jautātāju vairs nav. Paldies Rikarda kungam. Debatēs ir pieteikušies deputāti Gavrilovs, Silārs, Ždanoka un Zaļetajevs. Ja deputāti ir ar mieru uzsākt šodien debates, tad- lūdzu. Paliekam pie piecām minūtēm debatēs? Labi. Lūdzu.

M.Gavrilovs: */Mēs šajā rindā izskatām jau trešo dokumentu un tādēļ, ka laiks ir ierobežots, gribu pilnīgi precīzi pasvītrot un izskaidrot dažas atšķirības starp Latvijas Republikā dzīvojošo pilsoņu un nepilsoņu tiesībām. Ierobežojumi ir šādi.

Pēc 8.panta, tas saprotams- aktīvās un pasīvās vēlēšanu tiesības, vēl vairāk, šodien izsniegtajā projektā piedāvāts, ka sabiedrisko politisko organizāciju un partiju biedri var būt tikai pilsoņi. Tas nozīmē, ka cilvēki no šiem procesiem tiek norobežoti, tādu ir simtiem tūkstošu cilvēki, kas, es domāju, nevarēdami savas intereses pārstāvēt parlamentārā līmenī, meklēs kaut kādas iespējas par tām pastāvēt. Mēs uzskatām, ka visām problēmām jābūt atrisinātām, šodien nedrīkstam iedibināt konfliktu.

Tālāk. "Pilsoņiem ir vienādas tiesības ieņemt valsts amatus." Par nožēlu, pie mums pašlaik notiek ačgārns privatizācijas, nacionalizācijas process, tikai no mums ir atkarīgs, kā šis process noritēs tālāk. Šis formulējums ļoti daudzus cilvēkus noliks tādā situācijā, ka viņiem tiks atņemta iniciatīva un perspektīva, kas atstās ļoti graujošu ietekmi uz ražošanas efektivitāti.

Tālāk. Tikai pilsoņiem var tikt nodota zeme īpašumā. Pie mums Ekonomikas komisijā bija diskusija par ārvalstu investīcijām. Tur bija Rietumu biznesa pārstāvis, kas trīs reizes atgādināja: "Jābūt uzrakstītam, ka tas zemes gabaliņš, uz kura būs rūpnīca, ir privātīpašums! Citādi neviens biznesmenis šeit līdzekļus neieguldīs!" Trīs reizes viņam atbildējām, ka politisku motīvu dēļ tas nav iespējams. Tas nozīmē, ka neviens nopietns uzņēmējs necels rūpnīcu, nevedīs iekārtas un vispār nedarbosies ar perspektīvu, ja nebūs pārliecināts, ka šis mazais zemes gabaliņš, varbūt pat 10 kvadrātmetri, viņam nebūs nopērkams īpašumā, jo tas būs viņa investīciju garants. Tas ir tā, šeit nekāda noma nepalīdzēs, jo jebkura noma tādā vai citādā veidā var tikt pārtraukta. Šis būs liels šķērslis uzņēmējdarbībā, un, ja 22.pantā ir runa par brīvu uzņēmējdarbību, tad patiesībā tā ar citu pantu tiek ļoti un ļoti apgrūtināta, reizē ar to samazinoties budžeta ienākumiem, no kā cietīs kultūra un tā tālāk.

Tālāk 10.pants. "Pilsonis var brīvi izvēlēties sev dzīvesvietu." 29.pants. "...ir tiesības brīvi pārvietoties". Šeit mums tika paskaidrots, ka būs kaut kādas zonas. Par nožēlu- loģikas šeit nav. Ko nozīmē "dzīvesvieta", ja būs zonas? Kā pārvietošanās brīvība pa tām tiks dota? Būtība cita. Pilsoņi tiks atbrīvoti no pierakstīšanās, bet nepilsoņi- nē. Lūk, kas šeit ielikts! Un tas ir ļoti nopietni, jo pat Krievijā pierakstīšanās tiks atcelta. Nepilsoņi tiks pakļauti feodāliem ierobežojumiem. Jā, tā tas šeit ierakstīts, citādi tas nav izskaidrojams.

Lūk, tas attiecas uz šiem galvenajiem, principiālajiem ierobežojumiem, kas ietver valstisko līmeni, uzņēmējdarbības līmeni, darba tirgus līmeni, jo pierakstīšanās izslēdz brīvu darba tirgu- tā ir pilnīga vertikāle. Un šī vertikāle aptvers gandrīz pusi iedzīvotāju, jo pēc šī likuma puse iedzīvotāju pilsonību neiegūs. Ko iegūs tautas saimniecība? Mēs iegūsim sagrūstošu ekonomisko sistēmu. Lūk, ko dod it kā ļoti vienkāršas atšķirības.

Tāda ir mana pozīcija. Paies pusgads, kauss būs sasists. Salīmēt mēs to vairs nevarēsim. Paldies./

Priekšsēdētājs: Paldies. Acīmredzot mums debates būs jāturpina otrdien pēc pilsonības likuma pieņemšanas. Un pirmais tad uzstāsies deputāts Silārs, pēc tam deputāte Ždanoka un deputāts Zaļetajevs. Es nododu sekretariātam sarakstu, lai neaizmirstu.