Sēdi vada Latvijas Republikas 9.Saeimas priekšsēdētājs

Gundars Daudze.

Sēdes darba kārtība
Satura rādītājs
Balsojumi

Sēdes vadītājs. Labdien, cienījamie kolēģi! Lūdzu, ieņemiet vietas!

Turpināsim Saeimas ārkārtas sēdi.

Es atgādinu, ka sēdes darba kārtībā mums ir viens jautājums – lēmuma projekts „Par uzdevumiem Ministru kabinetam saistībā ar ekonomiskas krīzes pārvarēšanu”, ko iesnieguši 34 deputāti.

Iesniedzēju vārdā – deputāts Dzintars Zaķis.

Dz.Zaķis (frakcija „Jaunais laiks”).

Labdien, godājamie kolēģi! Premjerministra kungs! Ministru kungi! Priekšsēdētāja kungs!

Frakcija „Jaunais laiks” ierosināja sasaukt šādu Saeimas ārkārtas sēdi un iesniedza lēmuma projektu, kura būtība ir šāda. Tātad līdz 2008.gada 1.jūlijam valdībai ir jāiesniedz Saeimai, pirmkārt, detalizēts ziņojums par to, kā pildās budžets; otrkārt, rīcības plāns, kā samazināt inflācijas ietekmi uz sociāli neaizsargātajiem iedzīvotājiem, un, treškārt, ziņot Saeimai arī par to, kādi pasākumi tiks veikti, lai Latvijā pārvarētu ekonomiskās grūtības.

Taču, pirms sāku stāstīt par visām šīm lietām detalizēti, nedaudz atkāpsimies netālā pagātnē.

2005.gadā, kad visi ekonomikas un finanšu eksperti brīdināja Latviju: „Jūsu uzvedība gan saistībā ar budžetu, gan arī ar ekonomikas pārkaršanas slāpēšanas pasākumiem… jums nav tādu pasākumu, tāpēc jums draud augsta, liela inflācija…” 2005.gadā toreizējais ekonomikas ministrs Krišjānis Kariņš iesniedza Kalvīša kungam plānu, kā samazināt inflāciju. Šis inflācijas plāns tika ielikts atvilktnē uz diviem gadiem, bet pēc diviem gadiem šis plāns, tikai nedaudz uzlabotā formā, tika atjaunots un pieņemts. Nekā slikta jau nav, ka tas tika pieņemts 2007.gadā, izņemot vienīgi to, ka tas tika izdarīts tieši divus gadus par vēlu.

Manas bažas un arī „Jaunā laika” bažas tomēr šobrīd saglabājas, jo, ja eksperti runā par briestošo krīzi, ja visi mēs labi saprotam, ka situācija ar katru dienu paliek arvien drūmāka, tad valdībai ir jārīkojas jau šodien, nevis pēc analoģijas, kā tas bija pirms trim gadiem, – ir jārīkojas tūdaļ, nevis pēc nezin cik gadiem, tāpēc mēs aicinām valdību rīkoties nekavējoties un neatlikt vajadzīgos darbus uz nezināmu laiku.

Kādas ir tās pazīmes, kas, mūsuprāt, šobrīd, šķiet, dara bažīgus ne tikai mūs, bet arī, kā to liecina socioloģiskās aptaujas, teju vai 85% iedzīvotāju?

Tā pirmā lieta ir budžets. Mēs labi zinām, ka šobrīd valsts pamatbudžets nepildās. Pēc ekspertu domām, līdz gada beigām, ja nekas netiks mainīts, budžets varētu nepiepildīties par 300–400 miljoniem latu. Tā tiešām ir milzīga summa!

Tad, kad valstī pieņēma budžetu, mēs darījām visiem zināmu un arī brīdinājām par to, ka gan kopprodukta pieauguma prognoze ir par lielu, gan arī inflācijas rādītāji, kādi tika ieplānoti, ir par mazu – tātad plānotie ieņēmumi jau toreiz šķita par lielu, bet veselais saprāts koalīcijai toreiz neatradās, lai pieņemtu daudz saudzīgāku budžetu. Un šobrīd mēs redzam, ka teju 300–400 miljoni latu budžetā varētu arī netikt ieņemti. Tā tik tiešām, kolēģi, ir nopietna problēma, jo rīcība varētu būt…

Faktiski ir trīs veidi, kā mēs varētu rīkoties šajā brīdī.

Viens no rīcības veidiem varētu būt budžeta atvieglošana, kārtējo reizi aizņemoties naudu no pensionāriem, lai gan mēs labi zinām, ka mūsu pensionāriem jau tagad klājas grūti. Tuvojoties rudenim, šī situācija paliks vēl sliktāka. Tas nozīmē, ka sociālais budžets ir jātērē sociālajam budžetam paredzētajam mērķim, proti, jāizlieto pensijām, nevis jāaizdod līdzekļi ierēdņu tēriņiem.

Tas faktiski nozīmē, ka šis scenārijs – aizņemties līdzekļus pamatbudžetam no sociālā budžeta – ir pagalam nederīgs scenārijs, un tādu rīcību pieļaut nedrīkstētu.

Otrs iespējamais scenārijs, neapšaubāmi, ir atvērt Budžeta likumu un pieņemt to ar deficītu. Tomēr arī šis ir pagalam nederīgs scenārijs, jo Latvija ir apsolījusi gan uzņēmumiem, kas darbojas Latvijā, gan ārvalstu investoriem, gan sabiedrībai kopumā to, ka budžets būs bez deficīta… pat ar pārpalikumu.

Gadījumā, ja tiks mēģināts budžetu pieņemt ar deficītu – es esmu par to pilnīgi pārliecināts –, virkne ārvalstu investoru nekavējoties, tā teikt, balsos ar kājām – virkne investoru aizies no Latvijas, arī virkne ārzemju banku savus kredītportfeļus mēģinās izvest no Latvijas. Tas nozīmē, ka sekas mūsu ekonomikai varētu būt dramatiskas. Mums var būt īsta „cietā piezemēšanās”. Tātad arī šis scenārijs nav pieļaujams.

Vienīgais scenārijs, kas ir pieļaujams, – samazināt ministriju izdevumus, bet tas nozīmē, ka šai rīcībai ir jābūt tūlītējai, jo laiks rit ātri. Tātad, ja ministriju tēriņu samazināšanu atliks uz gada beigām, tad tur vairs nebūs ko samazināt, jo lielākā daļa naudas būs iztērēta. Tāpēc es aicinu valdību nopietni izturēties pret šo lietu un budžeta grozījumus skatīt pēc iespējas ātrāk.

Jūsu zināšanai: piemēram, Igaunijā tas tika izdarīts jau aprīlī un – budžets tika samazināts.

Budžets tātad ir viena lieta, bet ir vēl virkne citu lietu, kas, mūsuprāt, ir diskutējamas uz kopējo ekonomikas grūtību fona. Un šī nākamā lieta, faktiski divas ļoti saistītas lietas, ir uzņēmumu bankroti un bezdarbs.

Godājamie kolēģi! Ja uzņēmumu attīstība Latvijā tiek atstāta pašu uzņēmēju ziņā, respektīvi, vadoties pēc leģendārā teiciena, ka „slīcēja glābšana ir paša slīcēja rokās”, tad nekādu normālu ekonomikas attīstību mēs savā valstī neieraudzīsim. Mēs vispār šobrīd neredzam tautsaimniecības attīstības kopējo vīziju, kāda tā būs šogad, nākamgad, pēc pieciem un vairāk gadiem.

Mēs dzirdam, protams, daudzus un dažādus solījumus no vadošās koalīcijas par to, ka varbūt tiks mainīts viens nodoklis, ka varbūt tiks mainīts vēl kāds nodoklis, bet mēs neredzam vienu skaidru, nepārprotamu vīziju par to, kā tiks atbalstīti mazie un vidējie uzņēmēji, kā tiks sakārtotas lietas saistībā ar dažnedažādu nodokļu iekasēšanu.

Es ceru, ka mani kolēģi… es zinu, ka mani kolēģi par nodokļiem un par citām šīm lietām runās varbūt detalizētāk, tāpēc uzreiz minēšu trešo lietu, kas, manuprāt, ir ļoti problemātiska un kas arī liecina par to, ka šobrīd valstī situācija tiešām veidojas diezgan nopietna; proti, strauji pieaug dažnedažādu noziegumu skaits, kas ir saistīti ar personīgās drošības lietām. Respektīvi, ir noziedzība, kas ir gan zādzības, gan uzbrukumi privātā līmenī. Tiklīdz situācija ekonomikā sāk pasliktināties, tā arīdzan jautājumi saistībā ar indivīda drošību sāk arvien vairāk pasliktināties, un arī šajā jomā situācija ir kritiska.

Es droši vien tikai aptuveni iezīmēju to jautājumu loku, kuri mums liekas svarīgi. Es uzskatu, ka šī Saeimas sēde bija ļoti nepieciešama, un paldies Godmaņa kungam, ka viņš uzskatīja par iespējamu šeit ierasties un diskutēt, jo uzskatu, ka tieši šodien ir tā reize un vieta, kur mums ir jāsaņem no valdības skaidri solījumi par to, kad un kas tiks izdarīts, lai stabilizētu situāciju ekonomikā, lai samazinātu budžetu, lai samazinātu valsts tēriņus tur, kur tie varbūt nav lietderīgi, un kā tiks uzlabota drošības situācija valstī.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies. Sākam debates.

Vārds debatēs deputātei Ingrīdai Circenei.

I.Circene (frakcija „Jaunais laiks”).

Labdien, cienījamie kolēģi! Ministru kungi! Premjer! Mēs šodien esam sanākuši kopā ne jau sava laba prāta dēļ, lai papildus pavadītu vienu pēcpusdienu darbā.

Tas, kas pašlaik notiek Latvijā, ir daudzu ģimeņu reāla traģēdija, jo nav samērojami ģimeņu ienākumi ar to, ko par šiem ienākumiem var dzīvē panākt – nopirkt, iegūt un tā tālāk.

Saeimas šodienas ārkārtas sēde ir sasaukta saistībā ar ārkārtas situāciju Latvijas ekonomikā. Pieņemu, ka gan premjers, gan vismaz daļa no ministriem un maniem kolēģiem zina, kas ir Maslova piramīda. Taču atkārtošana ir zināšanu māte, tādēļ dažos vārdos es to pieminēšu.

Šī piramīda parāda proporciju attiecības starp pamatvērtībām, kuras nodrošina sabalansētu procesu attīstību. Pamatnē šai piramīdai jebkurā dzīves jomā ir kvantitāte – vienkāršāko cilvēka pamatvajadzību nodrošināšana. Organisma dzīvē tās ir dzīvības funkcijas – elpošana, ūdens un pārtikas uzņemšana, dzimtas turpināšana, miegs un vielmaiņa.

Līdzīgi ir arī medicīnā: ir primārā ambulatorā veselības aprūpe (tas ir, feldšeru punkti), neatliekamā medicīniskā palīdzība un ģimenes ārsti. Slimības vai traumas gadījumā jābūt pieejamai visvienkāršākajai un visātrākajai palīdzībai, kuras sniegšanai nav nepieciešamas nedz supermodernas tehnoloģijas, nedz supermodernas slimnīcas miljonu vērtībā, nedz superkvalitatīvi eksperti. Cilvēkam tādā brīdī ir vajadzīga elementāra palīdzība, kas viņam ir pieejama vismaz tuvāko 10 vai 20 kilometru attālumā.

Piramīdas pašā spicē ir kvalitāte – vajadzības, kuras, kaut arī ļoti nepieciešamas sabalansētai attīstībai, ir ekskluzīvas. Medicīnā tās varētu pielīdzināt augstākajām tehnoloģijām un terciārās medicīniskās aprūpes centriem, ko izmanto tad, kad nav līdzējis vairs nekas no iepriekš minētā. Šī spice ir ļoti, ļoti, ļoti dārga, taču vajadzīga tikai ļoti, ļoti mazai cilvēku grupai, jo lielākoties mūsu slimības ir saaukstēšanās, traumas, aklās zarnas iekaisums un tamlīdzīgas.

Neapšaubāmi, šī pati piramīda ir vērojama arī ikdienā: visiem vajag maizi, taču bez zelta tilta izdzīvos visi, es varu to simtprocentīgi droši teikt!

Kāpēc medicīnā šodien ir šī dramatiskā krīze? Tāpēc, ka ar katru dienu mērķtiecīgi tiek nojaukts piramīdas pamats – feldšeri, kuri ārpus Rīgas ļoti daudziem iedzīvotājiem ir vienīgie pieejamie mediķi, visa šā gada laikā tiek pazemoti. Viņiem pieprasa, lai būtu turpat 6000 apmeklējumu gadā, pretējā gadījumā alga netikšot maksāta: „Nāks mazāk cilvēku – maksāsim pusi, nāks vēl mazāk – maksāsim 75 latus mēnesī.” Lielākoties šie feldšeri ir pensijas vai pirmspensijas vecuma cilvēki, un viņi tad vienkārši no darba aizies. Laukos alternatīvas nav un nebūs. Nebūs! Diemžēl cilvēkiem vajadzība pēc šīs minimālās palīdzības paliks. Vienīgā iespēja: ja nebūs šo cilvēku, tad nebūs arī šo vajadzību. Ģimenes ārsti jau ir skaidri pateikuši: ja nekas nemainīsies, nākamgad viņi strādās privāti, prasot no iedzīvotājiem pilnu pakalpojuma samaksu, tas ir, vismaz 15 latus par apmeklējumu.

Veselības ministrs Eglīša kungs brīnās: „Kādēļ?” Pa to laiku šajā gadā jau 580 speciālisti nav noslēguši līgumu ar VOAVA un ir pārgājuši uz privātpraksi, jo, protams, šie santīmi, kas ir par pacienta apmeklējumu, viņus neapmierina. Es neticu, ka ir tik grūti saprast, ka šis atvieglojums, ko viņi saņem pēc vairāk nekā 10 gadus ilgām mācībām, – trīs minimālās algas „uz rokas” –, nav samērojams ar ārsta atbildību.

Piemērs. Kuldīgas un Aizputes slimnīcu reorganizācijas rezultātā pērn no vairāk nekā 78 tūkstošus latu lielajiem plānotajiem līdzekļiem tika iztērēts tikai 21 tūkstotis, tas ir, apmēram ceturtā daļa. Nav vairs ne speciālistu, ne izmeklējumu. Pie kā tad tiem cilvēkiem iet un kas tad to naudu tērēs? Pēc visām šīm māsterplānā paredzētajām reorganizācijām cilvēks ir palicis absolūti pēdējā vietā. Tagad vēl plāno no divām neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādēm atstāt vienu, jo nav, lūk, pietiekami daudz izsaukumu. Tādā gadījumā arī neatliekamā palīdzība, līdzīgi kā primārā veselības aprūpe, vienkārši tiks likvidēta. Nav cilvēku – nav problēmu!

Tādu pašu absurdu bez jebkāda pamatojuma Veselības ministrija vēlas pilnā sparā realizēt vēl atlikušajā veselības aprūpes zonā Lejaskurzemē, tas ir, Priekules slimnīcas apkalpes zonā. Pēc Veselības ministrijas vārdiem, tā saucas „reorganizācija”: tiek likvidēta pilnībā funkcionējoša, bez parādiem strādājoša slimnīca, atstājot tur 30 gultas narkoloģiskajiem pacientiem. Nav vairs vajadzīga nedz ķirurģija, nedz traumatoloģija, nedz dzemdniecība, nedz arī kāda cita veida medicīniskā palīdzība! No Leišmales līdz Kuldīgai un Liepājai palīdzība būs katra paša rokās! Pērn netika iztērēti 64 procenti no profilaksei atvēlētās naudas, taču nevienu no Veselības ministrijas ierēdņiem tas absolūti neuztrauc. Līdzīga situācija ir jau trīs gadus.

Tas, ka Priekulē uz tikšanos ar veselības ministru Eglīša kungu bija ieradušies vairāk nekā 400 vietējie iedzīvotāji, kas bija sabraukuši arī no apkārtējiem pagastiem, diemžēl nav radījis pārliecību, ka šajā ministrijā kāds ir sapratis, par ko vispār bija runa.

Vēl par Maslova piramīdas principu slimnīcu dienestā. Pēc statistikas datiem, visvairāk gultu Latvijā ir psihiski slimajiem: vairāk nekā 3 tūkstoši! Psihiski slimiem cilvēkiem ir 3119 gultas un nepilns tūkstotis – tuberkulozes slimniekiem. Runājot par plānošanu attiecībā uz šo stacionāro dienestu, es gribu salīdzinājuma labad pieminēt, ka, lai gan Latvijā nāves iemeslu ziņā pirmajā vietā vīriešiem ir mirstība no plaušu vēža, plaušu slimību ārstēšanai visā Latvijā ir atvēlētas 113 gultas. Cik tas ir procentu, jūs varat arī katrs pats izrēķināt: tie ir 3,6 procenti. Bērnu slimību ārstēšanai visā Latvijā ir atvēlēts tikai nedaudz vairāk par 500 gultām. Tā ka no šiem skaitļiem jums ir pilnīgi skaidrs, kādas ir prioritātes Latvijā un kādas tās būs arī nākotnē.

Pēdējo trīs gadu laikā zīdaiņu mirstība ir palielinājusies par desmit procentiem, māšu mirstība ir palielinājusies dramatiski – piecas reizes. Tāda skaitļa nav nevienas citas valsts statistikā visā Eiropā! Toties pozitīvisma kampaņās sludina: „Cik daudz mēs esam sasnieguši!” No tribīnēm, no televizoru ekrāniem, no masu medijiem mēs tikai to vien dzirdam – par ārkārtīgi pozitīvajiem panākumiem visās dzīves jomās.

Godmaņa valdība grezno piramīdas spici – plāno augsto tehnoloģiju iepirkumus, vienlaikus grozīdama likumu tā, lai būtiski sašaurinātu jēdziena „noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācija” definīciju. Rīgas domes Attīstības departaments jau ir pierādījis, kāda ir naudas vara un pie kā tas noved. Šī valdība iegulda miljoniem latu kardioloģijā, taču daudzos Latvijas rajonos nav neviena kardiologa. Toties mēs attīstām sirds slimību ārstēšanas pēdējo stadiju – sirds operācijas, kas ir vajadzīgas dažiem simtiem pacientu. Ja būtu šī dārgā nozare attīstīta elementārā piramīdas bāzes līmenī, tad iespējams, ka šīs dārgās operācijas, sirds operācijas, būtu vajadzīgas tikai dažiem. Tiek iepirkti kompjūtertomogrāfi un magnētiskās rezonanses aparāti, kuri maksā miljonus, taču rindas kā ir, tā ir un vēl aug garumā, jo nav jau vairs neviena speciālista, kas ar šiem aparātiem strādā. Atlikušie virzās uz streiku rudenī. Izdrupušie pamati un smagā pozitīvisma smaile – tas viss ir novedis pie tā, ka gan veselības aprūpes, gan ekonomikas piramīda ir apgāzusies. Dod, Dievs, mums no tās apakšas izkārpīties!

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Debatēs vārds deputātam Artim Kamparam.

A.Kampars (frakcija „Jaunais laiks”).

Godātais priekšsēdētāja kungs! Ministru prezidenta kungs! Ministri! Godātie deputāti!

Šajā sēdē mēs runājam par, manuprāt, jau neapšaubāmo ekonomisko krīzi. Acīmredzot tas ir jautājums, par ko dažiem domas dalās: vai mēs jau esam šīs krīzes apakšā vai tuvu tai, vai tikai tuvojamies? Pēdējie dati par iekšzemes kopprodukta pieaugumu un par inflāciju ir tam spilgts apliecinājums. Es domāju, ka gan skolēni, gan Ekonomikas fakultātes pirmā kursa studenti apliecinātu to, ka faktu ir pilnīgi pietiekami, lai runātu par to, ka šīs ekonomikas problēmas ir ļoti akūtas un būtiskas.

Es domāju, ka nedz šajā zālē, nedz arī ekspertu un to cilvēku vidū, kuri raugās līdzi ekonomikai, nebūs domstarpību par to, ka izeja no krīzes ir eksportspējīgu uzņēmumu attīstības veicināšanā, tātad arī jaunu, uz inovācijām un zināšanām bāzētu uzņēmumu balstīšanā. Tomēr, es domāju, mēs visi ļoti labi saprotam, ka šis virziens nav ātri attīstāms. Saprotam, ka šī ir tā lieta, uz ko Latvija varētu bāzēties nākotnē un ar gudru politiku varētu pēc gadiem pieciem vai varbūt desmit plūkt augļus, kā to savulaik darīja Somija. Bet krīze ir šodien, un Latvijas cilvēki vēlas dzīvot šodien! Arī budžeta problēmas ir šodien! Tāpēc, manuprāt, būtu ļoti nopietni jāraugās ne tikai uz dažādu programmu, dažādu jaunu ideju, inovāciju, jaunu virzienu attīstību, bet gan jādomā arī par to, kādā veidā mēs šogad un nākamgad pietiekami ātri stabilizēsim ekonomiku, dosim darbu cilvēkiem un galvenais, iedosim ticību, ka šajā valstī dzīve var turpināties un attīsties.

Tāpēc man liekas, ka ļoti būtiski ir runāt par konkrētām lietām, par to, kādā veidā varētu stimulēt jau esošās nozares, kuras gadu gaitā jau ir pierādījušas to, ka spēj eksportēt, spēj radīt produktus, spēj radīt pievienoto vērtību, jo daudz ir investēts, latviešu uzņēmēji ir investējuši, ieguldījuši. Zināšanas ir iegūtas, darba pieredze ir iegūta, arī noieta tirgi līdz šim ir bijuši pietiekami plaši, un arī tā pieredze, kas ir iegūta, strādājot pēc neatkarības atgūšanas, ir pietiekami plaša.

Tāpēc, kolēģi, es gribētu detalizēti apskatīt divas trīs nozares, kuras līdz šim ir bijušas mūsu Latvijas eksporta flagmaņi. Un šīs nozares ir tās, kurās strādā tūkstošiem un tūkstošiem cilvēku un kurās šobrīd, spriežot pēc ekonomikas un statistikas datiem, parādās ļoti nopietnas problēmas.

Tātad es apskatīšu, vadoties no Latvijas Republikas Centrālās statistikas pārvaldes ziņojuma par ārējo tirdzniecību 2008.gada aprīlī, trīs vadošās nozares, un tās ir šādas: lauksaimniecības un pārtikas preču eksports, koksnes un koka izstrādājumu eksports un metāla un metāla izstrādājumu eksports. Tas viss kopā aizņem vairāk nekā pusi no Latvijas eksporta, un dati ir ļoti interesanti.

Kolēģi! Ir viens ļoti straujš kāpums šajā lielajā trijniekā, un tas ir metāla un metāla izstrādājumu eksportā. Šeit kāpums kopš pagājušā gada aprīļa ir gandrīz 50 procentu: 49,1 procents. Ļoti interesanti, lai cik tas arī būtu dīvaini, jo Latvijā nav metāla ieguves vietu un metāla ieguves tehnoloģijas! Acīmredzot tāpēc, ka valdībai šajā jomā ir bijis maz lietu jeb virzienu, ko ietekmēt, tāds uzņēmums kā „Liepājas metalurgs” un ar to saistītie ir attīstījušies, viņi ir veicinājuši gan savu izaugsmi, gan arī valsts izaugsmi, maksādami nodokļus un attīstīdami darba vietas.

Kas ir divas pārējās nozares, kuras Latvijā līdz šim ir bijušas tajā lielajā trijniekā? Kā jau teicu, pārtikas preču eksports, to skaitā tieši zivju un līdzīgu produktu un preču eksports, kā arī kokmateriālu eksports.

Kas notiek šajās nozarēs? Pārtikas eksporta ziņā mums ir kritums – 5,5 procenti. Savukārt koksnes un koka izstrādājumu eksporta ziņā – veseli 9 procenti! Pirmo reizi kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas kokmateriālu un koka izstrādājumu eksports ir aizgājis no pirmās vietas, to vietu tagad ieņem šie metālapstrādes uzņēmumi un viņu eksportējamās preces.

Godātie kolēģi! Manuprāt, šeit ir, par ko padomāt, jo šīs divas nozares, kuras ir ar negatīvu zīmi, tiek kūrētas no vienas konkrētas ministrijas, un tā ir Zemkopības ministrija. Jo pārējās nozares, kuras attīstās brīvajā tirgū, principā aug.

Un, lai nerunātu ļoti plaši par tādām vispārīgām tēmām, es atļaušos analizēt divas šaurākas jomas, kas, manuprāt, ļoti zīmīgi apliecina pamattendences Latvijas ekonomikā.

Viena no tām ir mežrūpniecības produktu, koku eksports – mūsu līdzšinējais līderis, viena no mūsu cerībām. Joma, kurā tieši latviešu uzņēmēji ir investējuši gan laiku, gan naudu, gan arī resursus.

Taču pagājušajā gadā, pēc tiem datiem, ko es saņēmu tieši no nozares speciālistiem, ir aizvērušies vairāk nekā 30 mazie un vidējie uzņēmumi… vai arī ļoti būtiski sašaurinājuši savu darbību. Turpretī ziņojumā… Es internetā atradu un izkopēju Latvijas valsts uzņēmuma „Latvijas valsts meži” ziņojumu par pagājušā gada rezultātiem. Un ko es tajā ieraugu? Es ieraugu, ka apgrozījums sasniedzis 162,4 miljonus, no kā peļņa ir 92,7 miljoni. Tātad uzņēmuma rentabilitāte ir 58 procenti. Lūk, tāda tā ir valsts monopolistam, uzņēmumam, kurš ir tiesīgs un pilnvarots pārvaldīt Latvijas zaļo zeltu – mūsu mežu resursus. Vai uzņēmuma „Latvijas valsts meži” vienīgais pienākums ir iegūt lielāku peļņu un no tās samaksāt 25 procentus dividendēs, noslēpjot to pārējo? Domāju, ka ne. Es domāju, ka šā valsts uzņēmuma, šā valsts monopolista, viens no būtiskākajiem uzdevumiem un viena no būtiskākajām funkcijām ir nodrošināt līdzsvaru tirgū un ar valdības un atbildīgo ministru starpniecību regulēt šo tirgu, un jebkādā veidā atbalstīt to uzņēmumu eksportspēju, kuri strādā šajā tirgū. Jo šis ir tas resurss, uz kura viss šis bizness bāzējas jeb balstās.

Kolēģi, ko mēs lasām uzņēmuma „Latvijas valsts meži” valdes priekšsēdētāja Strīpnieka kunga komentārā? Viņš saka, ka lielie Eiropas koksnes tirgus „smagsvari” uzsāk asu cīņu par Latvijas resursiem, uzdzenot koksnes cenas vēl nebijušos augstumos. Tas nozīmē, ka šie lielie „smagsvari” ir spējīgi, kādu brīdi strādājot ar negatīvu bilanci, ar negatīvu peļņu, vienkārši „izdzīvot ārā” no savas vietas tos mazos un vidējos latviešu zēnus, kuri gadu desmitiem ilgi ir cēluši savus uzņēmumus.

Un šādā veidā, ministrijai šobrīd vienkārši neliekoties ne zinis par šo kvotēto un atbildīgo nozari, esam nonākuši pie tā, ka šis eksports ir ar 10 procentu kritumu kopš pagājušā gada aprīļa.

Es domāju, kolēģi, ka šeit ir ko ļoti nopietni pārdomāt. Es nebūt neatbalstu kādu īpašu, teiksim, pret tirgu vērstu, pasākumu masīvu ieviešanu. Taču situācijā, kad Latvijā runājam par konkrēta, taustāma atbalsta sniegšanu eksportam īpaši tagad, kad visi mēs runājam par krīzi, mēs nevaram pieļaut, ka viens monopolists pelna vairāk nekā 90 miljonus latu, savukārt pārējie, mazie, uzņēmumi, kuri šajā nozarē strādā, vienkārši bankrotē.

Ir jābūt risinājumam, un risinājumam ir jānāk no valdības, no ministrijas.

Es nezinu, kāds tas ir. Tas ir komplicēts jautājums, tāpēc būtu jārunā ar nozares pārstāvjiem, būtu jāskatās, kāda ir tendence tirgus virzībā uz ārzemēm. Šis jautājums ir konkrēti risināms, šis jautājums nav pakarināms gaisā!

Kolēģi, otra lieta ir pārtikas eksports, kurš arī ir krities.

Es minēšu jums trīs piemērus par vienu no Latvijas lepnumiem – zivju pārstrādi un zivju eksportu. Tie ir mazi gadījumi, kādi, manuprāt, ir ne tikai šajā vienā nozarē. Manuprāt, tie ļoti precīzi parāda to tendenci un to domāšanu, kas valda Latvijas valdībā, it īpaši Zemkopības ministrijā.

Kādā veidā notiek šis taustāmais atbalsts? Nevis ar programmām vai idejām, vai koncepcijām, bet ar taustāmu, konkrētu lobēšanu, piedodiet, kvotētā Eiropas Savienības tirgū.

Pirmā lieta. Mēs ļoti labi zinām, ka Eiropas Savienība šajā tirgū nosaka dažādus ierobežojumus attiecībā uz dažādu ķīmisko vielu līmeni pārtikas produktos.

Viens no tādiem zivju pārstrādē un produkcijas ražošanā un eksportā ir dioksīna līmenis zivju aknās. Un tas nav atkarīgs no mūsu ražotāja, tas ir atkarīgs no konkrētās zivju populācijas konkrētajā vietā. To vienkārši ķīmiski izmēra, un pēc tam Eiropas Savienībā vienojas. Eiropas Savienība vienojas par to, kāds ir šis mehānisms. Līdz ar to ir arī konkrēta metode.

Kad pagājušā gada 14.decembrī Eiropas Komisija aicināja dalībvalstis diskutēt un iesniegt priekšlikumus, argumentētus priekšlikumus, par šo dioksīna līmeni, balsojums bija paredzēts 11.aprīlī, un, kā saka zivrūpnieki, šis laiks bija pilnīgi pietiekams, lai precīzi izmērītu mums vēlamo, Latvijas ražotājiem vēlamo, līmeni un to pierādītu, runājot un, jā, arī lobējot Eiropas Savienībā. Jāpierāda taču sava taisnība!

Kas faktiski notika? Informāciju par šādu Eiropas Komisijas aicinājumu zivrūpnieki saņēma 27.martā, tātad tikai desmit dienas pirms lēmuma pieņemšanas Eiropas Komisijā.

Tātad zivrūpnieki būtu gatavi visu paši izdarīt, būtu gatavi paši apmaksāt visus šos pētījumus un iegūt visus šos datus, tomēr ministrija nespēj pat tik daudz – informēt par to, ka kaut kas tāds notiek!

Arī otrs piemērs ir tikpat būtisks. Mēs zinām, ka viena no redzamākajām Latvijas eksportprecēm ir mūsu slavenās šprotes. Tās atšķiras no daudzām Eiropā pieprasītām lietām ar to, ka tās ir ar kūpinājumu, kas piedod tām īpašu garšu. Lai šo garšu nodrošinātu, ir tāda ķīmiska viela kā benzopirēns klāt šajā produktā. Un šīs benzopirēna normas ir šajā produktā tā sastāvdaļa, par kuru vienmēr ir diskusijas, cik šim līmenim ir jābūt augstam.

Un atkal ir stāsts par to procedūru, to veidu, kādā mēs, mūsu ministrs, mūsu cilvēki aizstāv šīs mūsu eksportētāju tiesības.

Eiropas Komisija 2005.gadā jau bija pieņēmusi pēc garām diskusijām šādu normu. Un, protams, tajā brīdī bija diezgan grūti to ietekmēt. Tomēr 2005.gada beigās Eiropas Komisijas atbildīgā iestāde lūdza dalībvalstīm iesniegt savus pētījumus, savus mērījumus un savus argumentus par to, cik lielai un cik augstai šai normai vajadzētu būt.

Tātad Eiropas Komisija to izdarīja jau 2005.gada oktobrī, taču līdz pat 2006.gada oktobrim Latvijas valstī neviens no ražotājiem nezināja par to, ka kaut kas tāds tiek lūgts un jautāts. Un pilnīgi nejauši 2006.gada novembrī paši zivrūpnieki, vēršoties Eiropas Komisijā un mēģinot paši to jautājumu risināt, uzzināja, ka veselu gadu jau ir atvērts šāds piedāvājums! Un viņi ir paši ar savām rokām mēģinājuši kaut ko darīt lietas labā. Tas nozīmē, ka ministrija neko nav darījusi arī šajā gadījumā, kur tai būtu ne tikai pilnas tiesības, bet, manuprāt, arī liels pienākums lobēt šādus latviešu uzņēmējus, kā to attiecībā uz saviem uzņēmējiem dara pilnīgi visas Eiropas Savienības dalībvalstis. Neviens ministrijā to nav darījis, un neviens to pat nav mēģinājis darīt, nav mēģinājis pat informēt nozari!

Trešā lieta, kolēģi. Ja jūs pētāt šo pašu mūsu zivju eksporta virzienus, izrādās, ka viena no galvenajām mūsu eksporta saņēmējām ir Igaunija. Jums liekas ļoti dīvaini: kāpēc gan igauņi, kam ir pašiem sava jūra, ēd tās mūsu šprotes, mūsu zivis? Izrādās, situācija ir ļoti vienkārša. Igauņu muitas noliktavas, kas ir tā vieta, caur kurieni notiek eksporta procedūra, ir Latvijas eksportētājiem krietni izdevīgākas kaut vai dēļ tā iemesla, ka par procedūrām, kas notiek, teiksim, muitas noliktavas iekšpusē, netiek piemērots pievienotās vērtības nodoklis. Latvijā tāds tiek piemērots. Tāpēc mēs savu eksportu veicam nevis caur mūsu noliktavām, kur tas būtu mierīgi un pietiekami ātri izdarāms, bet gan ar igauņu bāleliņu starpniecību. Priecājamies par eksportu uz Igauniju un maksājam, teiksim, attiecīgas summas šiem cilvēkiem, kas darbojas Igaunijas muitas noliktavās, un līdz ar to visas šīs lietas iet mums garām.

Šie bija vienkārši piemēri, kas ilustrē to konkrēto situāciju, kāda ir valstī.

Ja runājam par nodokļiem, par administratīvā aparāta izmaksu samazināšanu, tad jāteic, ka tas viss ir pareizi. Tas ir jādara, un tas ir, neapšaubāmi, pareizs un labs darbs. Bet ir konkrētas, taustāmas lietas, ko mēs varam izdarīt jau šobrīd. Taču tad ir vajadzīgi vienkārši atbildīgi un godprātīgi cilvēki mūsu ministriju vadībā, departamentu un visu pārējo lietu vadībā.

Tā ka es ļoti, ļoti aicinātu Godmaņa kungu pievērst uzmanību ne tikai makroekonomiskām un lielām lietām, bet arī šīm konkrētajām, taustāmajām un ļoti viegli pierādāmajām lietām, kuras pašlaik notiek un, kā izskatās, notiks arī turpmāk.

Kolēģi! Es aicinu ļoti nopietni visu pārdomāt, nosūtīt šo mūsu Saeimas lēmumu valdībai un neaizmirst par to, ka ekonomika šobrīd atrodas objektīvi krītošā fāzē. Mūsu uzdevums un mūsu iespējas ir šo kritienu vai nu mīkstināt, vai pat apturēt.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds Ministru prezidentam Ivaram Godmanim.

I.Godmanis (Ministru prezidents).

Augsti godātais Saeimas priekšsēdētāj! Prezidij! Augsti godātie deputāti! Klātesošie! Ministri!

Es tiešām lūdzu mani uzklausīt. Varbūt man neizdosies ļoti sistēmiski jums izklāstīt savu sakāmo, jo es gatavojos uzstāties jūsu darba noslēgumā – jūsu šīs sesijas pēdējā sēdē. Tomēr, tā kā ir sasaukta ārkārtas sēde un šis jautājums, pēc manām domām, ir arhisvarīgs, es tiešām uzskatu, ka šī diskusija acīmredzot būtu vajadzīga. Es varbūt mēģināšu īsi iepazīstināt jūs ar pašiem pēdējiem datiem, kas publiski nav pieejami ne presē, ne vēl kur citur, lai jūs arī paši varētu izvērtēt situāciju.

Es mēģināšu tomēr pa blokiem iepazīstināt jūs, kāpēc mēs esam tur, kur mēs esam, ko mēs darīsim, bet pirms tam – ko mēs esam jau izdarījuši. Pēc tam es lūgšu jūs uzklausīt arī ministrus, kuri ir ieradušies šeit un kuri noteikti sniegs padziļinātāku un profesionālāku skatījumu uz lietām, par kurām es gribētu jums stāstīt.

Ja atļaujat… es centīšos būt pilnīgi atklāts… Atļaujiet man ievadā pateikt vairākas lietas, ar ko šis brīdis ir raksturīgs. Tas faktiski ir raksturīgs ar ne tik daudzām lietām.

Pirmā lieta ir tā, ka mēs reāli pēc šā garā ceļa, sākot no 1990.gada, beidzot esam nokļuvuši globalizētā ekonomikā – pilnīgi visās šīs globalizētās ekonomikas jomās. Ko tas nozīmē? Minēšu kaut vai pāris piemēru.

Mēs viennozīmīgi esam cenu globālajā vidē. Pilnīgi neatkarīgi no tā, kādi ir mūsu ienākumi, cenas nenosaka tikai mūsu ienākumi, bet arī tās cenas, kas eksistē ārpus Latvijas, atstājot ļoti lielu iespaidu uz cenām šeit. Minēšu kaut vai, teiksim, piena nozari, taču es varētu minēt vēl arī citas nozares. Tā ir pirmo reizi! Tā nekad vēl nav bijis!

Tā otrā lieta ir tāda, ka mēs esam kļuvuši pilnīgi globāli, un tāds ir arī viss finansējums, kas mums šeit pēc 2004.gada ir ieplūdis. Ja mēs paskatāmies, kas tad galu galā ir finansējis mūsu mājsaimniecības, tad redzam, ka tās ļoti lielā mērā nav mūsu bankas. Tās ir bankas, kas darbojas šeit, bet šo banku kapitāls un šo banku avots ir Eiropā, nevis Latvijā.

Mēs esam globāli iesaistīti arī finanšu pasaulē, un, ja mēs runājam, teiksim, par kādām atsevišķām jomām, par ko vairāk zemkopības ministrs jums pateiks, tad redzam, ka arī tur visdažādākajā veidā darbojas globālais atbalsts, kas nācis no Eiropas Savienības. Tas ir konkrēts un nav atkarīgs no mūsu ienākumiem. Tātad mūsu dilemma ir tāda, ka mēs esam globālā pasaulē cenu, apgrozījuma un visa pārējā ziņā, taču mūsu ienākumi diemžēl vēl ne tuvu nav tādi, lai mēs varētu teikt, ka jūtamies labi šajā vidē. Tas ir punkts viens.

Punkts divi. Redziet, mūsu lielākajai daļai, kas esam šajā zālē, arī jūsu padevīgajam kalpam, nebija iespēju piedzimt, mācīties skolā un augstskolā tajā vidē, ko sauc par kapitālistisko ekonomiku, kaut gan zālē deputātu vidū es redzu arī cilvēkus, kas to ir darījuši. Un mums nav vienkārši pieņemt šo situāciju, ko var raksturot vienā teikumā: „Kapitālismā ekonomika attīstās cikliski.” Cikliski! Ir buma fāze, un ir recesijas fāze. Un mēs varam tikai minēt, vai to var mainīt. Daži ir mēģinājuši to darīt. Tāds ir bijis arī Keins, ļoti slavens ekonomists, kas ir iedibinājis savu sistēmu, cenšoties šo parādību mainīt.

Reāli tā nav izmaināma! Un no tā ir radies viens jautājums: kā mums vajadzētu reaģēt uz šiem cikliem? Un tas ir jautājums, ko mēs varam uzdot sev, arī tai paaudzei, pie kuras piederu es un kura sēž šajā zālē. Vai mēs spējam uz šo parādību reaģēt pragmatiski, nevis politiski, nevis histēriski? Tas ir labs jautājums. Es domāju, ka mums vajag spēt to izdarīt. Mēs jau trīs lejupslīdošus ciklus tagad esam piedzīvojuši. Divas krīzes bija 1995.gadā saistībā ar banku krīzi, taču tad gan mums vēl nebija globalizētas ekonomikas. Otra – Krievijas krīze, kas jau bija solis uz globalizētu ekonomiku. Un tagad, lūk, ir šī trešā krīze.

Tagad ir jautājums – vai šī ir krīze? Ja mēs runāsim politiski, es pilnīgi saprotu, ka opozīcija teiks: „Ir pilnīgs krahs, krīze, un visi mēs…” Nu, pēc definīcijas!

Ko var teikt pozīcija? Redziet, ir trīs definīcijas! Pirmā definīcija, kas ir „vismīkstākā”, ir tāda, ka, dzīvojot vairāk nekā četrus gadus divciparu kopprodukta pieauguma apstākļos, ir dabīgi, ka mēs piedzīvojam ciklu, kas ir saistīts ar to, ka mums samazinās kopprodukts. Un tam, ka valdībai pie tā nav nekāda nopelna, ir arī pierādījums, jo tas samazinās arī mūsu brāļu tautām – Lietuvai un Igaunijai, kā arī vēl veselā virknē citu valstu. Tātad tas ir globāls process! Un mēs varētu nosaukt šo situāciju, kas ir vērojama šodien, – kopprodukta pieauguma tempa samazināšanās. Protams, mums atradīsies cilvēki, kas teiks, ka tas ir ļoti daudz un ļoti labi, ja mēs paņemam ciparus, kas ir Rietumeiropā. Tur 3,3% bieži vien ir pat sapnis, nevis traģēdija!

Otrs vārds varētu būt recesija, kurš ir drusku „smagāks” vārds un kurš viennozīmīgi parāda tendenci, ilgstošāku tendenci, ka IKP mums varētu samazināties pietiekami ilgstoši bez kaut kādām īpaši optimistiskām cerībām, ka mēs tūlīt pat apstāsimies un sāksim virzīties uz augšu. Šādu situāciju es piedzīvoju Igaunijā, kad ierados tur februārī un tikos ar Igaunijas premjeru, ar Igaunijas ministriem. Viņiem absolūti visas reitingu aģentūras bija paziņojušas, ka janvāra beigās, februārī ekonomika Igaunijā radikāli uzlabosies – no 6% nokritīs uz 3,6%, tad uzlabosies atpakaļ un gada vidū sasniegs vismaz 5,6 procentus. Nu rezultāts ir pilnīgi cits! Nulle procentu pieaugums! Acīmredzot optimistiskie scenāriji bija nepatiesi.

Arī mums – gribu uzreiz teikt – visas reitingu aģentūras, visas banku analīzes… man tās visas šeit ir, ja kāds netic, varu parādīt… Neviena no tām nespēja prognozēt šādas izmaiņas. Ekonomikā tik straujas izmaiņas nav prognozējamas pēc definīcijas!

Es varētu minēt tās pilnīgi visas. Mums zīmēja tādu ainu, ka mums būs 7,2%, 5,2%, 5,6%, ka tūlīt pat ies uz augšu… Pēc tam ar katru mēnesi šīs pašas reitingu aģentūras sāk pazemināt šo mūsu pieauguma līmeni, un tagad mēs esam otrā galējībā, jo mums zīmē 0… 0,5… 0,3 procentus.

Labi! Reālā situācija ir cikliska, mēs esam lejupejošā cikla daļā, bet tas jau mums nedod tiesības vienkārši stāvēt un teikt: „Nu jā! Ekonomika mainās, mēs neko tur izdarīt nevaram! Gaidīsim, kamēr sasniegsim tā saucamo dibenu, un tad iesim uz augšu…” Tā, kā apmēram, starp citu, darīja igauņi. Es viņiem prasīju: „Vai jums ir kaut kādi īpaši pasākumi? Es jums tūlīt pateikšu, ko mēs esam izdarījuši pusgada laikā.” Tad atbilde tika dota šāda: „Nē, nekādu īpašu pasākumu nav! Jo pati no sevis, tā teikt, ekonomika atgriezīsies…” Tomēr tā pati no sevis neatgriežas! Var jau būt, ka arī mēs ar saviem pasākumiem to uzreiz nepagriezīsim uz augšu, bet mūsu valdības pienākums ir vismaz darīt visu, ko sauc par anticiklisku politiku.

Un tur ir tā problēma, ka faktiski pasaulē nav daudz valdību, kas rīkojas ekonomiski pareizi. Tad, kad pieaug kopprodukts, tad vai nu tur nodokļus uz vietas, vai palielina tos… Starp citu, palielina, lai veidotu rezervi… Tad, kad šis līmenis krītas, tad nodokļi ir jāsamazina un jāpalielina piedāvājums.

Taču parasti viss notiek otrādi. Tad, kad ir labi laiki, tad nodokļus vēl samazina un paplašina budžeta izdevumus, bet tad, kad ir slikti laiki, tad, neieņemot naudu, cenšas uz nodokļu paaugstināšanas rēķina iegūt papildu naudu un dabū to pašu efektu, kā, piemēram, braucot ar tramvaju. Jums nav pietiekami daudz naudas, jūs paceļat biļetei cenu, bet cilvēki brauc mazāk ar tramvaju…. Vēl reizi paceļat cenu, un brauc vēl mazāk… Un tad izrādās, ka rezultātā naudas jums kļūst nevis vairāk, bet mazāk, kaut gan cenu politika ir gājusi uz augšu…

Jā! Bet tagad parunāsim konkrētāk. Ir ļoti svarīgi tomēr parunāt par šo pēdējo definīciju. Nu, pēdējā ir politiskā definīcija! Mēs esam traģiskā krīzē, bet vai mēs vēl arvien esam pietiekami pozitīvā vidē? Problēma ir izmaiņās. Problēma ir izmaiņās! Arī mani padomnieki raksta, ka tieši izmaiņas, to straujais temps atstāj tīri emocionālu un tīri politisku iespaidu uz cilvēku. Un tās atstāj lielu iespaidu, starp citu, arī uz tautsaimniecību, lai cik dīvaini tas būtu.

Noklausoties kaut vai to, ka valdības vadītājs saka, ka laiki nav tie labākie, tiešām pārstāj naudu tērēt. Sāk uzkrāt! Tas, no vienas puses, ir pozitīvi, bet mazumtirdzniecības apgrozījumā mēs ieraugām, protams, ne pārāk pozitīvus ciparus. Nu, lūk!

Bet tagad es atļaušos tālāk runāt bez politiskiem kruzuļiem.

Mums tomēr ir ļoti svarīgi pateikt, no kāda punkta mēs startējam. Mēs startējam no vairākus gadus ilguša divciparu kopprodukta pieauguma: 10,6% – 2005.gadā, 12,2% – 2006.gadā un 10,3% – 2007.gadā. Šādu ciparu mums apkārt nevienam nebija. Mūs sauc par Baltijas tīģeriem. Un ne tikai par Baltijas, bet arī par jaunajiem tīģeriem Eiropas Savienībā.

Tātad, ja mēs salīdzinām šos kalniņus – Igaunijas, Latvijas un Lietuvas kalniņus –, tad mēs bijām visaugstākajā kalniņā. Tas ir punkts viens! Ja runājam par ragaviņām, ar kurām brauc lejā, tad ātrums ir atkarīgs no kalna augstuma…

Tad, lūk! Mums gan bija tas divciparu cipars, bet, ja mēs paskatāmies, kas tad veidoja šo kopproduktu, tad ir jāsaka godīgi, ka izdevumu pusē privātais patēriņš pat vēl 2007.gadā, kad jau faktiski varēja sākt domāt, ka būs cikla izmaiņas uz leju, vēl arvien bija augsts. Privātā patēriņa sadaļa kopprodukta pieaugumā 2007.gada pirmajā ceturksnī bija 29%, 2002. – 17%, 2003. – 13,6%. Jā! Un tad notika straujš kritums! Taču pie tā es vēl atgriezīšos.

Tātad mēs startējām no situācijas, kad ir bijuši samērā augsti kopprodukta pieauguma tempi. Nu labi! Varētu minēt vēl… Un ļoti svarīgi minēt, kāpēc tie tādi bija! Kā mēs to varējām panākt līdz šim? Faktiski es neko jaunu nepateikšu, tomēr ir ļoti svarīgi to uzsvērt, lai mēs neaizmirstu saknes, ja mēs runājam tālāk par koku un par tā zariem.

Milzīgi straujš kredītu pieaugums, turklāt mums pašiem tādu kredītu resursu šeit, protams, nekad nav bijis. No 62% 2006.gadā līdz pat 2007.gada otrajam, trešajam ceturksnim mums vēl arvien kredīti bija 55% gads pret gadu. Turklāt, ja mēs runājam par hipotekārajiem māju kredītiem, tad tur bija plus 91% gads pret gadu… Un, ja mēs runājam nopietni, tad var teikt: ja šie resursi mums nebūtu bijuši tādi, tad mums, protams, nebūtu tāda IKP. Tad mums nebūtu tādas inflācijas, bet mēs arī būtu bez mājām un bez dzīvokļiem, jo diezin vai kāda no pašvaldībām vai no esošajām valdībām, kas pirms tam ir bijušas un kas tagad strādā, ir apveltītas ar tādiem resursiem, kas spētu šādus resursus novirzīt šajā sektorā.

Mēs patlaban esam vēl vienā tādā interesantā situācijā. Mēs četru gadu laikā esam kļuvuši par kredītu aizņēmušos nopietnu nāciju. Vairāk nekā 170 tūkstoši mājsaimniecību ir aizņēmušās… Es negribētu te saukt ciparus, lai jūs neapgrūtinātu, bet dažus tomēr minēšu salīdzinājuma labad. Mums ir 980 tūkstoši mājsaimniecību, un no tām vairāk nekā 170 tūkstoši mājsaimniecību ir aizņēmušās. Un, ja izdala šo aizņēmumos paņemto naudu uz visiem 2,3 miljoniem cilvēku (aptuveni tik daudz mūsu ir, no zīdaiņiem līdz pat pensionāriem), tad iznāk, ka jāatdod katram 156 lati mēnesī 18 gadus pēc kārtas – katru mēnesi, katru gadu.

Tas viss ir noticis pēdējos četros gados. Protams, ne jau katrs no tiem 2,3 miljoniem ir aizņēmies, bet tā ir ļoti milzīga summa! Un valdība faktiski nav šeit pielikusi neko daudz, jo valdības ārējie parādi (gan šīs, gan iepriekšējās valdības, kurā es arī biju, gan arī vēl iepriekšējās) nekad nav bijuši tādi, ka būtu bijis jāmaksā vairāk par pieciem sešiem procentiem; nu, septiņi ir maksimums. Un kopā ar iekšējo parādu nekad nebija vairāk par 13 procentiem. Bet, ja paņem sabiedrību klāt, tad ir 134 vai 135 procenti.

Protams, varētu teikt: „Nu jā, bet mēs varējām izdarīt kaut kā tā, lai neaizņemas cilvēki!” Nē, nevarējām to darīt. Mums nav tiesību to darīt, jo bankas kvalificē aizņēmējus. Kvalificē, ka viņi nevar varbūt uzreiz nopirkt māju vai dzīvokli, bet viņi var ņemt kredītu un atmaksāt to 25 gados vai pat vēl ilgākā laikā. Tātad mums nav tiesību to liegt! Tikko mēs to liedzam, mēs esam citā ekonomikā, tajā, kurā mēs kādreiz dzīvojām. Tas ir punkts viens.

Protams, punkts divi ir saistīts ar kaut ko citu. Otra lieta ir diemžēl saistīta ar pirmo, jo ne jau visi mūsu sabiedrībā šos kredītus saņēma. Palika vēl ļoti liela daļa mājsaimniecību, kas šo kredītu saņemšanu ieraudzīja citā veidā – cenu veidā veikalos. Jo visa šī naudas masa, kas ieplūda Latvijā, galu galā atstāja iespaidu uz cenām mazumtirdzniecībā, sākot ar būvmateriālu cenām un beidzot ar pārtikas cenām. Un šī sabiedrības daļa atnāca gan pie valdības – Aigara Kalvīša valdības –, gan arī pie iepriekšējām valdībām, arī pie jums, deputāti, kas, starp citu, par to balsojāt, un precīzi pieprasīja sev kādu zināmu kompensāciju, jo viņi šos kredītus saņēmuši nebija. Un šī kompensācija bija jādod, jo veikali ir visiem vieni, jūs tos nevarat nodalīt. Un tad rezultātā faktiski… Nu jā, algu pieaugums – 30 procenti 2007.gadā, vēl 2008.gada 1.ceturksnī algu pieaugums (gads pret gadu, ceturksnis pret ceturksni) – 28,1 procents. Es rēķinu, ņemot vērā 2006.gadu; tie bija ļoti lieli algu pieaugumi. Ja skatāmies uz produktivitāti, tad jāteic, ka grūti aprēķināt… Nu, par 5 vai 6 procentiem pieauga darba ražīgums, algas savukārt pieauga šādi.

Viegli ir teikt: „Kļūda! Valdības nedrīkstēja to darīt!” Nu jā, nu, saņemiet to dūšu!... Atceramies, kā tad bija ar to algu pielikumu. Valdība Aigara Kalvīša vadībā atnāca… Bija runa par 10 procentiem, tie pārtapa par 30 procentiem tad, kad viņš izgāja no Saeimas. Nu, bet valdībai jau nebija tāda nostāja, ka tad mēs atkāpjamies un visa tā atbildība nāk līdzi. Bet, tīri objektīvi raugoties – nekādas šanses!... Viena sabiedrības daļa – jaunākā, maksātspējīgākā… un, lai kā mūs arī baidītu par to, ka viņi nevarēs atdot kredītus, uz 1.maiju rezervju daudzums sliktajiem kredītiem ir 0,65–0,63, tas nemainās pa mēnešiem.

Valūtas fonds man pateica, ka tā starpība starp Ameriku un Latviju ir tā, ka tās mājsaimniecības, kas tika kvalificētas, tiešām arī bija kvalificētas – lielākā daļa, nevis visas, kas saņēma kredītus. Un tā ir mūsu nākotnes šanse.

Un tas nozīmē, ka uzdevums mums, valdībai, – un ne tikai valdībai, bet arī parlamentam – ir rīkoties tā, lai šie cilvēki varētu nopelnīt, dzīvot un atdot šo naudu, kas ir jāatdod – jāatdod ne jau viena gada, bet 20 gadu laikā. Kvalitatīvā ziņā tā ir pilnīgi cita situācija valstī, kolēģi!

Labi. Mēs tagad runājam par šo naudas masu. Protams, ir vēl arī trešais avots – imports. Arī liels imports. Mēs importējām daudz – 27 procenti bija 2004.gadā; 28,6 procenti – tāds bija pieaugums 2005.gadā. Bet rekords tika sasniegts 2007.gada 1.ceturksnī: imports, gads pret gadu, sastādīja 36,2 procentus. Starp citu, salīdzinājumam: šā gada 1.ceturksnī imports ir bijis negatīvs – mīnus 1,8. Mēs vairs nevaram importēt tāpēc, ka nu nav to resursu.

Es jau šeit negribētu runāt par visādām sekundārām lietām. Par to, ka nekustamā īpašuma cenas piedzīvoja strauju kāpumu – līdz pat 1700 eiro par kvadrātmetru. Tās 2007.gada aprīlī strauji uzlēca augšā. Un tātad vēl arī tā joma piesaistīja sev resursus. Jo nauda piesaista naudu.

Tas, protams, nosūca kredītresursus nost gan no ražošanas, gan arī no eksporta sfēras. Diemžēl tā tas ir, bet tā ir tirgus ekonomika, dāmas un kungi! Jūs nevarat to tā regulēt, lai arī kā jūs to gribētu. Ja jūs to sāksiet darīt, tad mēs atgriezīsimies tur, kur mēs bijām pirms kādiem 20 gadiem.

Protams, jāpiemin arī tāda nepatīkama lieta, ka latos izsniegto aizdevumu likmes pieauga ļoti strauji. Un faktiski, ja vēl 2007.gada oktobrī mums RIGIBOR bija 13,3 procenti, tas nozīmē, ka komercbanku aizdevumiem tās likmes jau bija pāri par 15 procentiem. Tagad tās ir kritušās.

Plus visiem tiem pasākumiem, kas ir saistīti ar globālu finansēšanu, ar globālu pieprasījumu, mums nācās izturēt pasaules – pasaules! – energocenu spiedienu uz mūsu valsti. Un, proti, tas izpaudās kā siltuma tarifu kāpumi. 2008.gada februārī un martā Rīgā vien tarifu kāpums elektrībai bija 23 procenti, un aprīlī pa visu valsti – 40 procenti. Šādi sitieni Rietumu pasaulē nav iedomājami vispār! Jā! Bet mums neviens neprasa, vai tie sitieni mums ir lieli vai mazi. Mums ir jāmaksā pasaules cena. Un mēs varam stāstīt visai pasaulei, ka mums nav pietiekamu ieņēmumu, bet tas absolūti nemazinās prasību, ka jāmaksā, vadoties pēc pasaules tarifiem. Nu jā!

Un tad mēs uz savas ādas pārbaudījām vēl vienu faktoru – to, ko tik tiešām sauc par konjunktūru. Un nu es lūdzu ieklausīties! Sākumā tas šķiet ļoti vienkārši: pārtikas produktu cenas ceļas tāpēc, ka Ķīna un Indija sāk lietot vairāk gaļas un piena. Cienījamie kolēģi, tā lielā mērā ir preses „pīle”! (Ir pīles, un ir arī preses „pīles”.) Tā lielā mērā ir preses „pīle”! Ir objektīvi Eiropas Komisijas dati. Starp citu, ir pētījums par pārtikas cenu pieaugumu Eiropā, Eiropas Savienībā un pasaulē, un tur ir minēti vismaz 12 iemesli un absolūti marginālais ir šis, par ko es runāju nupat. Ir pilnīgi citas lietas, ja lieli naudas līdzekļi iziet ārā no vērtspapīriem, kas bija saistīti ar hipotekārajām ķīlu zīmēm. Un šos naudas līdzekļus sāka izmantot nākotnes darījumos, uzpērkot gan naftas produktus, gan pārtikas produktus. Tad var uzskrūvēt īsā laikā cenu tik augstu, kā tas, starp citu, arī notika ar pārtikas cenām, piena un graudu cenām, pagājušā gada vidū… Bet arī tā kritās par 30 procentiem Eiropā!... Un, starp citu, mūsu uzņēmēju tendence ir iet līdzi šīm cenām – un ne jau tāpēc, ka būtu kāds pircis produkciju no viņiem eksportam… Nē! Viņi ieraudzīja, kāda šī cena ir Eiropā, viņi var atļauties arī šeit tādu cenu likt… Un, kamēr šie kredītresursi bija šeit, tikmēr cilvēkiem vēl bija nauda, par ko pirkt, un uzņēmēji lika lielākas cenas. Rezultāts: mēs esam nonākuši tajā situācijā, par kuru jau runāja Kampara kungs.

Mums samērā grūti eksportēt, jo cenas starpība piena pulverim vēl arvien ir 15–20 procenti. Nu jā! Bet arī tas tika darīts tādēļ, lai varētu samaksāt lielāku iepirkuma cenu piena ražotājiem – pielikt klāt tos 7–8 santīmus. Nelaime tikai tā, ka jūs vienreiz ieved paradīzē un tūlīt pat izmet ārā ellē… Saprot, ka tūlīt pat to visu ņems nost, un tad reakcijas ir tās, ko mēs sagaidām un sagaidīsim. Bet tā arī ir tirgus ekonomika, un tā faktiski nav iespaidojama!

Protams, tā nu gluži nav, ka valdība var nedarīt neko.

Bet tagad runāsim par tālāko stadiju.

Labi! Mēs bijām tajā stadijā. Pilnīgi loģiski, ka tajā stadijā atradās arī gan Igaunija, gan Lietuva, gan arī vesela virkne pārējo jauno dalībvalstu. Un tad sākās strauja samazināšanās. Un tagad, protams, ir jautājums: kāpēc tas IKP mums tik strauji mazinās un, kā mums prognozē, nākotnē samazināsies vēl straujāk? Nu tāpēc, ka, pēc Latvijas Bankas datiem, mums vairs nav kredītu pieauguma gadu no gada – 90 procenti hipotekārajiem vai 60 procenti parastajiem kredītiem –, bet nu jau ir tuvu pie 20 procentiem, un ir prognoze, ka gada beigās būs 10 procentu pieaugums. Runa par resursiem vairs nav tik viennozīmīga. Un tas ir normāli, jo ir mājsaimniecības, kas vairs nekvalificējas šiem kredītiem. Jūs varat prasīt, cik gribat, taču bankas izvērtē un saka: „Nē, piedošanu! Jums vēl kaut kas jāpelna, lai jūs varētu paņemt šo kredītu!” Tas nav triviāli. Tas nav triviāli!

Tas ir punkts viens. Tātad ir mazinājusies viena no tās eļļas vai degvielas plūsmām, kas uzkurināja privāto patēriņu un līdz ar to arī kopproduktu. Tas ir punkts viens.

Punkts divi. Mēs esam tādā ļoti interesantā stadijā ar Eiropas fondiem. Mēs beidzam vienu Eiropas fondu daļu, tas ir 2004.–2006.gads, kopā ir 625 miljoni eiro. Mēs neesam paši sliktākie, kā teica Urbanoviča kungs, kurš te runāja par to, ka apsūdzību izvirzīs… Es gan neredzu te apsūdzētāju… Nu jā. Es domāju, ka Broka kungs jums paskaidros. Mēs neesam sliktākie. Mums ir atlicis līdz 31.oktobrim savākt atskaites, lai mēs varētu atgūt to naudu, kas ir apmēram 157 miljoni, un tai ir 25 procenti. Mēs rūpīgi katru mēnesi to skatāmies. Bet ir viena nelaime, ka faktiski to „tranšu” esam pabeiguši, bet jauno mēs nule tikai esam sākuši izmaksāt. Un pirmā sociālā fonda izmaksa, 13 miljoni eiro, ir ar izglītību saistītiem projektiem.

Tur ir 150 Ministru kabineta noteikumi jāapstiprina, jo nevar deleģēt ministrijām lēmumu pieņemšanu. Diemžēl tāda ir mūsu likumdošana! Tie noteikumi ir jāapstiprina Ministru kabinetā, un tādi ir 150 noteikumi. Mēs no tiem šogad esam apstiprinājuši gandrīz 40, un es domāju, ka 40, varbūt pat vairāk, mēs vēl apstiprināsim un spēsim šo naudu nopietni sākt apgūt tikai pašās gada beigās. Tas nozīmē, ka tai naudas plūsmai, kas mums visu laiku bija no Eiropas fondiem, šinī brīdī ir zināms pārrāvums. Tas ir nākamās eļļas vai degvielas samazinājums ekonomikas motoram.

Un, ja mēs runājam, protams, arī par trešo lietu, tad pilnīgi pareizi Kalvīša valdība darīja, ka tā pieņēma antiinflācijas plānu. Protams, tagad ir ļoti viegli pateikt: „Kurš varēja zināt, ka pasaulē būs šāds samazinājums konjunktūrā, ka būs pieprasījuma samazinājums, tajā skaitā pēc kokmateriāliem, par ko runāja arī Kampara kungs?” Tur jau ļoti dziļi par to visu jārunā – no 1.janvāra līdz 50 eiro ievedmuita Krievijā, apmēram 15 procenti – importam, lētajiem apaļkokiem, ko mēs te zāģējam, – 15 procenti, bet kopumā tātad ir gandrīz 25 procenti. Ja šis imports samazinās, tad, protams, pieaug pašizmaksa mūsu produkcijai, ko šeit uz vietas zāģējam, turklāt cenā to ielikt diemžēl nevar, jo konjunktūra lielākajos tirgos, it īpaši Amerikas Savienotajās Valstīs, nav mūs stimulējoša. Tas varbūt nav tik daudz saistīts ar „Latvijas valsts mežu” rīcību. Te būs īpašs plāns jāpieņem, kā vispār šīs divas nozares, kas mums ir vissliktākajā stāvoklī, īpaši mēbeļu ražošana – mīnus 25 procenti... Šeit būs jāpieliek, protams, visas pūles, lai kaut kādā veidā to stimulētu. Taču triviāli tas nav! Labi, mēs neimportējam 15–17 miljonus kubikmetru apaļkoku, kā to dara Somija, kura būvē visu savu biznesu uz papīra un celulozes rūpniecību, uz pārstrādi, zāģēšanu un uz lētu importu. Labi, ka mēs tik daudz vēl neimportējam, bet tagad ir cita situācija. Mēs atkal esam globālā vidē. Nu jā!

Ja mēs runājam tālāk par Aigara Kalvīša valdības pieņemtajiem antiinflācijas plāniem, tad es domāju, ka īpašu kritiku izteikt par tiem man personīgi neveras mute, jo viss bija ļoti loģiski. Tādā situācijā, kad mums karsa ekonomika, šie cipari, šie fakti bija pieņemami, un es domāju, ka tas bija viens no faktoriem, kas nostrādāja.

Tikai tagad ir radies šis jautājums. Tagad mēs esam nonākuši otrajā stadijā: ekonomikas samazināšanās, sašaurināšanās, krīze, traģēdija… un ir vienalga, kā mēs to definējam.

Runāsim pragmatiski! Protams, cik tad daudz to pasākumu bija? Desmit procentu liels pašfinansējums, obligātās VID izziņas, palielinātas valsts nodevas par vairākkārtēju īpašuma pārreģistrāciju, papildu nodokļi automobiļu tirdzniecībai… Un vēl bija ierobežojums saistībā ar luksusa mašīnām. Neko daudz vairāk nenosaukšu. Es domāju, ka viens no pretinflācijas līdzekļiem, protams, bija arī šīs programmas pieņemšana, bet man ir jāsaka godīgi, ka tas, ko es minēju, – banku izsniegto kredītu skaita būtisks samazinājums, atstāja arī iespaidu uz tautsaimniecības nozarēm: gan uz būvniecību, gan arī līdz ar to uz nekustamo īpašumu, gan uz eirofondiem, ko es jau minēju. Nav arī vairs tik straujš algu pielikums, kolēģi! Viss! Neviens vairs tā īpaši strauji neliek algas klāt privātajā sektorā, un arī valsts vairs ne. Ir jau pielikts! Protams, nevienam tās nav pietiekami lielas, ir par maz, ja mēs runājam matemātiski un integrēti, bet ir jau pielikts. Un tāpēc, neapšaubāmi, ir samērā pagrūti uzskatīt, ka mums būtu bijušas kaut kādas ļoti īpašas metodes, kā mēs varētu to kopproduktu vienā brīdī pagriezt uz augstāko variantu.

Protams, arī inflācijas slogs ir absolūti viennozīmīgs un vēl arvien ar inerci.

Labi! Es nerunāšu par tām lietām, par ko vienmēr raksta avīzēs. To ir samērā grūti pierādīt, un tomēr netieši ir starptautiskā kredītu krīze, likviditātes pasliktināšanās, eksporta tirgus konjunktūra, pārtikas cenu konjunktūra, energoresursu konjunktūra…

Nu labi! Tomēr vienu es pateikšu pilnīgi precīzi: ja kāds saka, ka prognoze šādā pārmaiņu laikā bijusi absolūti neprecīza, kad vērtēja situāciju pirms krituma, tad es uzņemšos apgalvot, ka vesela virkne aģentūru, kas tagad mums zīmēja visdrūmākos… no visdrūmākajiem variantiem, arī ir sniegušas samērā nepamatotas prognozes. Un mūsu uzdevums, kā es jau teicu Starptautiskajam Valūtas fondam, ir darīt visu, lai šīs prognozes nebūtu tik sliktas. Tas ir mūsu galvenais uzdevums! Un tas nozīmē, ka mums ir jāstrādā anticikliski. Labi!

Tālāk es gribētu pateikt pilnīgi konkrētas lietas, ko mēs jau esam darījuši. Mēs faktiski esam nofiksējuši, ka reizē mums ir jārisina divas situācijas. Mums vienlaikus ir jāpretojas straujam kopprodukta samazinājumam, necerot, ka kopproduktu šoreiz dzīs uz augšu privātais patēriņš. Un tad atliek tikai vai nu eksports, vai investīciju piesaistīšana, ko sauc par pamatkapitālu, vai arī valdības izdevumi. Taču ar valdības izdevumiem mums ir zināmas problēmas. Mēs, pastāvot šādiem rādītājiem, nevaram atļauties deficītu, tāpēc cerēt uz valdības izdevumu palielināšanu, kā parasti to dažreiz dara anticikliski… Un 1998.gada aprīlī jūsu padevīgais kalps kaut ko līdzīgu izdarīja, būdams finanšu ministrs, bet tas ir darāms, pastāvot drusku citiem inflācijas rādītājiem un drusku citādiem apstākļiem kopumā. Ir jāņem vērā tas, ka resursu cenas pieaug, un līdz ar to tas ir negatīvs signāls gan valstij, gan bankām, gan visam finanšu sektoram. To mēs atļauties nevaram! Līdz ar to mums ir citādi viss jārisina. Nevienu neinteresē, ka krītas kopprodukts, bet mums tas ir jārisina un jāceļ tas uz augšu.

No otras puses, mums ir jācīnās arī pret inflācijas pieaugumu. Tur mums to ieroču ir ļoti maz, tāpēc ka energocenu administratīvais pieaugums ir faktiski neiespaidojams. Mēs varam cīnīties par to, lai samazina savu peļņu monopolpiegādātāji. Tas ir fakts!

Vai mums ir vēl kāda īpaša lieta? Vai mēs varam mēģināt diversificēt piegādātājus? Vai mēs varam kaut kādā veidā stimulēt visu šo lietu un palielināt konkurenci? Tas gan! Bet, būsim atklāti, šo ieroču nemaz tik daudz mūsu rokās nav.

Un tomēr. Ko mēs esam jau izdarījuši? Mēs pieņēmām lēmumu, un šajā brīdī tas ir absolūti pretimejošs. Mazinām inflāciju… Inflāciju mazinošie pasākumi un ekonomiku stimulējošie pasākumi ir vice versa… Jūs nekādi nevarat tos abus bīdīt vienā virzienā, jo mums visu laiku ir jādomā par proporciju. Inflācijas apkarošanā vai, teiksim, mazināšanā mēs izvēlējāmies drusciņ citu principu. Mēs izvēlējāmies citu principu – programmu, kā atbalstīt tos cilvēkus, kuri ir sociāli maznodrošināti vai kuri nav pietiekami turīgi. Nevis citādu soli!

Kas attiecas uz ekonomikas stimulēšanu, mums bija tikai divi lieli plāni: viens – mēģināt to stimulēt ar valsts pasūtījumu ekonomiku. Mums kopumā ir 827 miljonu latu liels iepirkums, pa visām valsts iestādēm kopā ņemot. Tas ir pietiekami liels cipars, rēķinot no 5 miljardiem. Jūs varētu izrēķināt, cik tas ir procentu.

Mēs nevis gaidām pašas gada beigas, kā tas vienmēr ir bijis labos gados, bet mēs mēģinām to visu vilkt uz priekšu un teikt, kas ir jāpērk, jo līdz ar to mēs stimulējam ekonomiku… Tas ir viens.

Otrs – mēģināt ātrāk izmantot Eiropas fondu līdzekļus, taču izrādās, ka Eiropas fondu izmantošanā nemaz tik vienkārši to tempu palielināt nevar, jo gadījumā, ja mēs pārsteigsimies, Eiropas Savienība mums vienkārši neatmaksās nevienu santīmu, ko mēs uz kredīta iemaksāsim. Un tiklīdz mēs tur iekļausim kaut kādas neattaisnotas izmaksas, mēs uzreiz iegūsim veselu virkni problēmu no turienes.

Nu, lūk! Mēs izvēlējāmies šādu soli. Izanalizējuši situāciju, kāda mums ir pēc intensīvām konsultācijām ar komercbankām, mēs valdībā ierosinājām Saeimai atcelt 10 procentu obligāto iemaksu kredīta ņēmējiem. Tas bija banku lūgums un prasība. Pēc mana jautājuma, vai tas tiešām dos papildu resursus, viņi teica: „Jā!” Redzēsim! Punkts viens.

Ja tas varbūt arī nedos resursus jauniem kredītiem, tad katrā ziņā tas dos iespēju pārkreditēt jau esošos, kas patlaban ir daudz populārāka lieta nekā ņemt jaunus. Punkts divi.

Mēs labu laiku nocīnījāmies ar visām konkurences lietām. Mēs gan nevaram īpaši lielīties, bet vienu likumu ar jūsu palīdzību mēs tomēr pieņēmām un tādējādi tirdzniecībā pastiprinājām konkurenci. Runa ir par dominējošo lomu vairumtirdzniecībā un mazumtirdzniecībā. Mūsu uzdevums ir mēģināt atrast šādas pašas metodes jebkurā citā sfērā Latvijā. Tāds uzdevums ir dots. Vienu mēs jau esam izdarījuši – no 1.oktobra šis likums sāks darboties. Tas tagad diemžēl vēl nestrādā. Diemžēl! Tā likumā ir ierakstīts.

Trešais. It kā skan jau tā pavisam sīki, bet tomēr. Ko var darīt… Ir tāds teiciens, ka grūtos laikos mušas ēd arī viens otrs cits, nevis tikai zvirbulis… Taču varu teikt tā, ka valdība atbalsta Ekonomikas ministrijas ierosinājumu par iespējām iedzīvotājiem bezskaidras naudas norēķinu veidā iepirkumus veikt arī vairumtirdzniecības bāzēs, nevis tikai lielveikalos un nevis tikai mazajos veikalos. Jā, pieņemsim, ka tas nav nekas liels, un tomēr arī tas ir signāls…

Ceturtais. It īpaši svarīgs, kā es jau šeit teicu, ir eksporta pieaugums, kas Igaunijā aizgāja mīnusā, bet mums tas nekad mīnusā nav bijis, un nominālajās cenās tas vēl arvien ir 26 procenti, bet reālajās salīdzināmajās cenās – apmēram 8,5–10 procenti gads pret gadu. Un tas, ko mēs tagad papildus darām, ir centieni ar visādiem spēkiem mēģināt sabalansēt atbalstu uzņēmējiem, un tas ir jādara viena iemesla dēļ. Viņiem uzņēmējdarbībā nāk papildus klāt slogs – izdevumi par energoresursiem, izdevumi par siltumu, izdevumi par elektrību. Tie visi nāk klāt! Un tāpēc mums tie zināmā mērā ir jākompensē. Ja mēs to nekompensēsim, tad tā, ko viņi saražos, būs mazāk, tā, ko pārdos, – arī mazāk. Arī nodokļu ieņēmumi būs mazāki, un sociālās programmas beigsies tādā apjomā, kādā mēs ceram tās palielināt.

Ir jābūt ļoti precīziem un uzmanīgiem šajā jomā, tāpēc es teikšu tā, ka mēs pamazām… Mēs par četrām dienām samazinājām (no 14 uz 10) uzņēmēju izmaksas par darbinieku slimības lapām. Spersim arī tālākus soļus, ja būs finansiālas iespējas nākamajā gadā.

Mēs pieņēmām lēmumu, kas ir ļoti neviennozīmīgi traktējams, un tas ir lēmums, kas, neapšaubāmi, ir vērsts uz darba ražīguma pieaugumu. Mēs novienādojām uzņēmēju maksājumus par piesaistīto darbaspēku Latvijā, Igaunijā un Lietuvā. Mēs bijām iedibinājuši tādu sistēmu, ka mēs maksājām daudz, daudz reižu vairāk par darbaspēka vienu piesaistīto personu. Mēs to novienādojām! Patlaban maksa šajās trīs republikās ir vienāda. Vairāk mēs te neko nedarīsim. Bet mēs esam runājuši ar darba devējiem un tālāk iet nevaram. Mēs nevedīsim neko speciāli šeit iekšā. Katrā ziņā nevarēs mums pārmest, ka Latvijas valdība darbojas tā, ka nostāda mūsu uzņēmējus nevienādā situācijā attiecībā pret citu valstu, tas ir, Igaunijas un Lietuvas, uzņēmējiem, ņemot vērā, ka mums tirdzniecības apgrozījums ir tas lielākais starp trim Baltijas valstīm. Tas risks ir nepareizs, ja mēs pazeminām mūsu uzņēmējdarbības konkurētspēju.

Ko vēl mēs darījām? Es ceru, ka zemkopības ministrs varbūt precīzāk pateiks par piena iepirkuma cenu izmaiņām. Arī tas ir ļoti atsevišķs jautājums. Valdība uzskata, ka jāatbalsta – un arī atbalstīja – īpaši piensaimniecību. Nu, ne jau tieši piena ražotājus, to mēs nevaram. Bet zināmā mērā tomēr arī piena ražošanu atbalstījām ar to, ka ciltslietām un citiem pasākumiem ir 2,5 miljoni – pluss. Neapšaubāmi, ir vēl arī pasākumi īpašam atbalstam, lai uzņēmēji būtu stimulēti savākt pienu no maziem piena ražotājiem, kuru diemžēl mums ir 95 procenti.

Tādi ir pasākumi.

Un tuvākajā laikā veicamie pasākumi, kolēģi, mums ir ļoti vienkārši. It kā ļoti vienkārši, bet vienlaikus arī sarežģīti. Tie ir trīs. Mēs izmainīsim, atvieglināsim nosacījumus uzņēmējiem: uzglabāt degvielu varēs 36 dienas… Līdz šim bija sistēma, ka viņi drīkst glabāt tikai pie sevis. Daudzās Eiropas Savienības valstīs atļauj to glabāt arī ārpus valsts. Eiropas Savienības ietvaros mēs to nodrošināsim. Un likvidēsim to sistēmu, kas mums ir palikusi degvielas apritē, it kā mēs nebūtu Šengenas zonā. Tas nozīmē: ja no Mažeiķu rūpnīcas ved degvielu „pa tiešo” pārdošanai, piemēram, Talsos, tad tā nav Rīgā jāizlej ārā bāzē, pēc tam jālej atpakaļ mašīnā un tad jāved uz Talsiem… Faktiski mēs veiksim pasākumus, kas mazinās sadārdzinājumu degvielas pārdošanas izmaksām.

Un tālāk. Tā ir mūsu iniciatīva – bet, es domāju, ne mūsu vien –, ka mēs tomēr mēģināsim Eiropas Padomē izvirzīt jautājumu par akcīzes nodokļa turpmāku palielinājumu degvielai, ņemot vērā degvielas sadārdzinājumu kā tādu. Kaut gan man ir zināmas aizdomas, ka arī degvielai, tāpat kā piena produktiem, liela daļa spekulatīvo darījumu ir noteikuši šo ļoti straujo cenas pieaugumu.

Es gribētu vēl, ja atļausiet, runāt par krīzi. Tas ir ļoti svarīgi – runāt par to objektīvi. No politiskā viedokļa to var traktēt dažādi. Skatāmies uz tiem datiem, ko mums dod Nodarbinātības valsts aģentūra: janvāris, februāris, marts, aprīlis… Visi uzņēmumi visā Latvijā… Šī ir pieejama informācija, jūs varat mājaslapā to apskatīt. Es to esmu izpētījis un izanalizējis. Darbaspēks tiek pieprasīts visā Latvijā: visus šos četrus mēnešus ir par 2,5 tūkstošiem cilvēku vairāk darbaspēka, nekā tiek atbrīvots. Nav tā, ka atbrīvotu vairāk, nekā pieprasītu vietā! Šis faktors neliecina par to, ka mēs esam traģēdijā, krīzē, gāžamies un krītam.

Ir viena cita nepatīkama lieta, ka tos, kurus atbrīvo… daļa no viņiem ir sezonas strādnieki, kurinātāji, daļa ir konduktori uzņēmumā „Rīgas satiksme”, daļa ir bijušie akciju sabiedrības „Diena” pastnieki… Varētu teikt, viņus nepārtaisīs ne par saldētājiekārtu operatoriem, ne par metinātājiem, lai kā arī Izglītības un zinātnes ministrija censtos. Un tā ir problēma. Bet teikt, ka mums šī bilance ir traģiska, es pagaidām nevaru.

Otrs fakts. Tas otrs fakts ir šāds. Ja mēs runājam par krīzi, par ekonomiku, ļoti svarīgi ir saprast, kas notiek ekonomikā, ja mēs izmantojam trīs lietas: apgrozījumu, fiziskās vienības un cenu politiku gan eksporta, gan vietējā tirgū.

Šeit man ir pēdējie dati – aprīļa dati, kolēģi! Tie jums vēl nav pieejami. Te mēs varam redzēt apgrozījumu. Ja runājam par apstrādājošo rūpniecību, tad jāteic, ka tā mums kopumā diemžēl neiet ar plusu tajā 3,3 procentu „trendā” attiecībā pret 10,1 procentu, kas bija 2007.gadā. Ja mēs skatāmies, vai ir vietējā tirgū un eksportā kaut kur apgrozījuma samazinājums salīdzināmās cenās, tad varu pateikt, ka aprīlī, gads pret gadu, koksnes izstrādājumu eksportā ir 7 procenti, jā!

Un vēl es varu nosaukt… Faktiski vairāk es nevaru nosaukt neko.

Apģērbu ražošana – 99,8 procenti… Tas faktiski ir uz nulles palicis. Visam pārējam ir 128, 131, 142, 143… – gads pret gadu. Es runāju par apgrozījuma datiem.

Tagad par fizisko apjomu… Par vietējo un eksporta tirgu.

Papriekš runāšu par vietējo un eksporta tirgu. Es nupat pateicu par apgrozījumu… Ja mēs eksporta sadaļā skatāmies, kāds ir apgrozījums mūsu apstrādājošā rūpniecībā (tā ir tā, kas pārsvarā kaut ko eksportē, ja neskaita vēl arī pakalpojumus; pakalpojumi ir tie, kas mūs glābj patlaban, kas mūs velk uz augšu, lai kā arī gribētu traktēt to savādāk), tad tur mēs redzam, kā ir ar eksportu apstrādājošā rūpniecībā (gads pret gadu): aprīlī – 128,4 procenti eksporta sadaļā. Un tas ir vairāk nekā vietējā tirgū. Vietējā tirgū ir 112,3 procenti.

Ja skatām pa sadaļām, tad redzam, ka zem 100 procentiem ir tikai koksnei, koka apstrādājumiem… Visas citas nozares ir ar plusu, nav nevienas nozares ar mīnusu.

Labi! Varētu teikt, ka tas ir uz cenu rēķina. Ja paskatāmies, kādas te ir cenas, ražotāju cenas, – tās tāpat ir precīzi pa visām nozarēm –, tad varam ieraudzīt – ko? Ja skatāmies ražotāju cenu indeksu vietējā tirgū, tad redzam, ka kopā tas ir 114 procenti. Bet apgrozījums, es jums pateicu, ir tuvu pie 114… drusku mazāks. Bet, ja skatāmies eksportā – kolēģi, tas ir ļoti svarīgi! –, tad redzam, ka eksportā, eksporta sadaļā, apstrādes rūpniecībā ir tikai 102,2 procenti. Jā, cenu politika, ražotāju cenu politika, – tas ir otrs faktors. Un, ja skatāmies uz vietējo un eksporta tirgu, tad redzam: nu nav tur bijis tādas lielas iespējas tās cenas celt! Nu nav! Maksimums te ir 3 procenti… Ir arī, kur ir vairāk, bet ir arī, kur ir zemāk. Un man jāteic attiecībā uz to pašu koksni, kurai mēs ieraudzījām mazāku to eksportu: tur nav tās tendences, ka ir mēģinājuši celt cenu un cerēt, ka kāds nopirks „pa dārgo”. Tur ir cenu samazinājuši par 10 procentiem.

Ja skatām, piemēram, izdevējdarbību, poligrāfiju, tad redzam – tur ir par 20 procentiem pat samazinātas… Mums firmas ir spiestas reaģēt uz konjunktūru, kāda ir pasaulē.

Arī iekšējā tirgū… Un tagad es pateikšu vienu ļoti būtisku lietu, es jau to vienreiz teicu: ja analizējam ļoti precīzi trīs lietas – fizisko apjomu, cenas un apgrozījumu –, tad redzam, ka esam sasnieguši to situāciju, ka visā tautsaimniecībā, 99 procentos nozaru, ir sasniegti cenu griesti. Politika, kas bija līdz šim, pēdējos četrus gadus, – ka, liekot cenu klāt, varēja apgrozījumu palielināt pat tad, ja neražoja vairs fiziski mantas –, ir beigusies. Pēdējie to izdarīja būvmateriālu ražotāji: viņi, pastāvot 18 procentus lielam fiziskās ražošanas samazinājumam (2007.gads pret 2006.gadu), 26 procentus ielika cenās un dabūja 20 procentu samazinājumu apgrozījumam iekšējā tirgū.

Pārtikas ražošanas joma ir beigusi to darīt. Pārtikas cenu pieaugums bija 23 procenti, un tos 23 procentus dabūja ar apgrozījumu, fiziskais ražošanas apjoms principā nedaudz pat samazinājās.

Tālākās tendences. Ja jūs skatāties inflācijas rādītājus, jūs redzat: piena produktu cenas jau trešo mēnesi iet uz leju – ne strauji, bet konsekventi uz leju. Un tas nav tāpēc, ka cenas samazina kādu emocionālu iemeslu dēļ. Tās iet uz leju tāpēc, ka nav apgrozījuma, ka cilvēki nav gatavi maksāt tik lielu naudu.

Tā ka es personīgi domāju… Ja skatām šos ciparus un ja atskaitām mēbeļu nozari un kokapstrādi, kur ir īpaša programma par cirsmas apjoma izmainīšanu, tāpēc ka mēs pēdējo divu gadu laikā neizcirtām (mums būs jāpārskata gada tāme, lai mēs varētu kompensēt importu), es neredzu pagaidām vēl nekur tos signālus, kuri liecinātu par to, ko sauc par pilnīgu traģēdiju un krīzi.

Jā, situācija ir ļoti saspringta, jo mūsu uzņēmumi pirmo reizi (ieklausieties – pirmo reizi!) ir tādā situācijā, ka ar cenu paaugstinājumu vairs nav iespējams atrisināt apgrozījuma problēmas. Un tad ir jāiet tas nepatīkamais ceļš: tad ir jāsamazina izmaksas. Būtiski jāmazina izmaksas, jo eksportā jūs neesat spējīgs konkurēt, ja jums tā cena ir diezgan augsta. Un valdībai ir jāmēģina palīdzēt šīs izmaksas samazināt. Tāpēc tie soļi, kuri, kā es jau teicu, līdz šim ir sperti, un arī tie, kas tiks sperti nākotnē, būs tajā virzienā vērsti.

Es negribētu ieiet vēl dziļāk atsevišķās nozarēs, es ceru, ka ministrs varbūt paturpinās. Es gribētu vēl tikai dažus teikumus pasacīt attiecībā uz sociālo bloku. Kā jau es teicu, mums sociālajā blokā programma bija sekojoša: mēs kā galveno prioritāti izvirzījām pensionāru atbalstu un lūdzām pašvaldības uzņemties šajā grūtajā brīdī atbildību arī par ģimenēm ar bērniem un sniegt tām lielāku atbalstu. Kā par nelaimi, lielajās pašvaldībās šis atbalsts ir „iesalis” 13 procentu līmenī, jau ilgāk nekā pēdējos četrus gadus tas procentuāli nemainās ne par vienu santīmu. Es personīgi vairākkārt esmu vērsies pie pilsētu pašvaldību vadītājiem, sacīdams: „Mēs, valdība, nākam ar savu programmu, kā pensionāriem palīdzēt. Esiet tik laipni un paņemiet uz sevi šo sadaļu jūsu sociālo pabalstu struktūrā! Jūs, pašvaldības, suverēni pieņemat lēmumu, kam dot pabalstus, kam – ne.” Jā, jāvadās no GMI… Piekrītu! Bet tomēr es tiešām ceru, ka šī sadarbība mums īstenosies. Kurš par ko atbildēs? Kaut gan ir valdībai jāatbild par visu, tomēr uz zināmu līdzatbildību es aicinu attiecībā uz ģimenēm ar bērniem. It īpaši vēršos pie lielo pilsētu pašvaldībām, jo tur šis atbalsts procentuāli tomēr visu laiku stāv uz vietas, un tas nav pareizi.

Kolēģi! Ja runājam par sociālajiem pasākumiem, tad atcerēsimies, ka mums priekšā ir vesela virkne referendumu, to skaitā acīmredzot arī par pensijām… Es domāju, laikam būs arī referendums par pensijām. Un es varu pateikt, ka to, ko liek priekšā, es nevaru atbalstīt. Es negribu ielaisties šeit polemikā, vienkārši pateikšu, kāda ir konkrētā valdības programma – sociālo pasākumu plāns īpaši attiecībā uz pensionāriem. Un ieklausieties! Jūs taču vēl varat manis teiktajā drusku paklausīties. Tagad mums ir konkrēts maznodrošināto pensionāru atbalsta plāns, un mēs to īstenojam. Pirmkārt, 2008.gadā, veicot pensiju indeksāciju, mēs indeksējamo slieksni paaugstinājām līdz 150 latiem. Indeksācijas piemaksas svārstās robežās no 8,54 latiem līdz 15,91 latam. Tās ir saistītas ar stāžu, tās ir saistītas ar pensijas apmēru.

Otrkārt, kopš 2008.gada jūnija mēs turpinām to politiku, ko uzsāka Aigara Kalvīša valdība. Mēs par 21 santīmu palielinājām piemaksu par nostrādātajiem gadiem, tikai ar to starpību, ka noņēmām 30 gadu ierobežojumu un piemaksājām līdz 225 latiem. Kopējā piemaksa pensionāriem ir no 10 latiem līdz 18 latiem. Kā mēs rēķinājām, 2008.gada oktobrī indeksācija pat pie vidējās inflācijas, kas bija 12,5 procenti pirms sešiem mēnešiem, faktiski sastādīs piemaksu robežās no 21 lata līdz 28 latiem. Rezultāts būs tas, ka kopējais pieaugums pensijām, ņemot vērā, ka dažāds ir stāžs un dažāds ir pensijas apmērs, būs no 31 lata līdz 41 latam, tas ir, no 21 procenta līdz 38 procentiem (gads pret gadu). Tas vēl, paldies Dievam, ir mazāks nekā inflācija. Bet, protams, mēs to neuzskatām par milzīgu panākumu. Un jāteic tā: ja mēs visu to realizējam, vadīdamies pēc principa, ka iztikas minimuma apjoms ir tāds, par kādu mēs, sadarbodamies ar Latvijas Pensionāru federāciju, visu laiku runājam, proti, ja iztikas minimums gada beigās ir 175 lati, tad pat ar visu šo programmu mums zem iztikas minimuma paliek 27 procenti pensionāru. Mūsu uzdevums ir no 1.janvāra (jo šoreiz piemaksa par stāžu būs no 1.janvāra, un Ministru kabinets nosaka piemaksas lielumu) prognozēt tā, lai mēs pēc iespējas vairāk samazinātu to daļu, kas ir šie 27 procenti. Mēs šo programmu īstenosim, ja jūs mums ļausiet to darīt tā.

Un pēdējais. Es nedaudz ieskicēšu nākotni. Man nav laika pieskarties visām sfērām, jo tad man ir jāstāsta gan par iepirkumiem, gan par pašvaldību budžetiem. Par budžetu runās finanšu ministrs, bet es gribētu vēl parunāt pa to, kā būs ar nodokļiem nākotnē. Es daudz ko esmu dzirdējis. Es varu pateikt pilnīgi skaidri: mums nav iespējams mainīt un mēs nemainīsim nodokļus 2008.gadā. Tas ir vienkārši tā iemesla dēļ, ka mums ir jābūt precīzai atskaitei par to, kāds ir efekts no nodokļu izmaiņām. Ja mēs sāksim tos „raustīt” un darīt to gada vidū, mums būs ļoti grūti fiksēt, kāds ir efekts no šiem pasākumiem. Bet, kā mēs rakstījām mūsu neatliekamajos uzdevumos un deklarācijā, mēs tomēr modelēsim katru izmaiņu. Un mēs esam patlaban, lūk, šādā darba režīmā.

Cienījamie deputāti! Es gribu jūs informēt, ka valdība strādā pie šāda modeļa: nepalielināt nekustamā īpašuma nodokli nedz uzņēmējiem, nedz iedzīvotājiem. Situācijā, kad palielinātas izmaksas elektroenerģijai, siltumam, cerēt, ka valdībā varēs iegūt pašvaldībām lielākus līdzekļus, – tas nebūtu pareizi. Mēs skatām pašvaldību budžetus, kādi tie bija plānoti septiņās lielajās pilsētās. Plānots 87,5 miljonu deficīts abos budžetos 2008.gadā. Uz 2008.gada pirmo ceturksni ir pārpalikums – apmēram 25,4 miljoni, turklāt visām pilsētām. Protams, dažādā proporcijā. Rīgā pārpalikums ir tuvu pie 15 miljoniem. Ja mēs skatāmies, cik lielu nodokli šīs pilsētas iekasē no uzņēmumiem (mēs runājam par ražošanas ēkām), tad redzam, ka, pastāvot normai, ka 25 procenti būtu jāiekasē ceturksnī, tās ir iekasējušas četrus, piecus, sešus procentus, ne vairāk. Tāpēc mēs tomēr pēc smagām sarunām ar pašvaldībām uzskatām, ka mums patlaban jādod ir divi signāli. Uzņēmējiem, kas tomēr centīsies būvēt un investēt nekustamā īpašumā, – signāls, lai viņi rēķinātos ar to, ka vismaz septiņus gadus nodokli nepaaugstināsim. Septiņi gadi ir tas pirmais investīciju atgriešanās ātrums, un nebūtu pareizi, ka mēs tajā laikā nodokli paaugstinātu. Nebūtu pareizi! Un savukārt, par iedzīvotājiem runājot, ir skaidri jāvadās no elektrības un siltuma izmaksām.

Kolēģi! Mēs uzskatām, ka jāstrādā pie tāda ļoti sarežģīta modeļa (būdams sarežģīts, tas tomēr ir viens no tiem, kuri patlaban ir mūsu darba kārtībā), ka, paturot esošās amortizācijas normas, kas ir ļoti labvēlīgas uzņēmējiem, mēs varētu iedibināt sistēmu, lai vienādos apstākļos būtu gan uzņēmums, kas finansējas no kredīta, gan arī tāds, kas finansējas no pašu kapitāla. Patlaban ir atšķirība: ja jūs finansējaties no kredītiestādes, jums atļauj izdevumos ieskaitīt iekšā izdevumus, kas saistīti ar kredīta maksājumiem, bet, ja jūsu finansējums ir no pašu kapitāla, tad ne.

Mums nāksies zināmā mērā piemērot vidējo pašu kapitāla likmi, kuru tad, vadoties no kopējās likmes valstī, mēs varētu izmantot kā argumentu, lai atšķirība starp šiem uzņēmumiem tiktu nolīdzināta.

Un pēdējais jautājums ir nodokļu jomā – tas skar iedzīvotāju ienākuma nodokli. Es šobrīd neesmu tādā informētības stadijā, lai es varētu jums pateikt precīzi… Mēs ļoti daudz runājam par to, bet es pateikšu tikai tendences. Iedzīvotāju ienākuma nodokli valdība plāno veidot tā, lai palielinātu taisnīgu apliekamo bāzi. Punkts! To es varu pateikt šodien.

Un attiecībā uz automobiļu nodokli es jums minēšu vienu (tas varbūt skan it kā ļoti minimāli!) piemēru, kas parāda, cik globālā situācijā mēs esam. Es tikos ar visiem automobiļu tirgotājiem, viņi atnāca un pateica, ka nu ir pilnīgi jātaisa viss ciet… Viņiem tirdzniecībā līdz šim ir bijis pluss – ik gadu pārdevuši par 50 procentiem vairāk jaunu mašīnu pēdējos trīsarpus vai četrus gadus. Gandrīz vai 50 procentu pluss ir bijis atsevišķās firmās! Un nu viņi saka: „Tagad mums tas tā vairs nav. Un jūs esat pieņēmuši divus muļķīgus nodokļus – 250 latu, ja tilpums virs 3000 kubikcentimetriem, un nodokli, kurš būs jāmaksā par to, ka uzņēmuma izdevumi, kas būs par 30 000 latiem lielāki, nebūs attaisnojami.” Es teicu: „Labi, mēs noņemsim. Lūdzu! Noņemsim! Bet, cienījamie tirgotāji, saprotiet: tie 50 procenti, kas jums bija pēdējos trīs gadus un ar ko pieauga jūsu pārdošanas apjoms, bija saistīti ar to, ka lielu daļu tās naudas jums atnesa tie cilvēki, kas to naudu bija paņēmuši bankās. Bet tur ir limitēts aizņemšanās laiks! Cerēt, ka arī turpmāk 50 procentu pieaugums būs katru gadu, – tā ir kļūda. Tā tas nevar iet tālāk!” Un arī tas ir konkrēts piemērs, kas jums rāda, ko nozīmē globalizācija.

Noslēgumā es atļaušos pateikt tās lietas, ko saka mani padomnieki.

Par budžetu, es ceru, runās finanšu ministrs. Es varētu vēl ilgi un dikti runāt par to, kāpēc es pilnīgi piekrītu visām šīm korekcijām, par šiem pieciem nodokļiem, par to, kuri nodokļi izpildās un kuri neizpildās, un par to, kāpēc mēs varam to darīt un kāpēc mums tas ir jādara. Taču tas jau būs acīmredzot par daudz, jo tā es pārāk aizņemšu jūsu laiku. Bet atļaujiet man beigās pateikt tās galvenās frāzes, kas varbūt tomēr būs vieglāk saprotamas.

Ko tad galu galā gaida no valdības? Es ļoti atvainojos, man ir tas teksts te jāatrod, jo tie nav mani vārdi…

Kādus signālus konkrēti gaida no valdības šinī brīdī?

It kā tādas samērā vienkāršas, tomēr grūti izpildāmas lietas… Ko gaida no valdības? Ir nepieciešami signāli no valdības, jo ātrāk, jo labāk.

Pirmkārt. Tāpēc, ka lielā daļā rādītāju atspoguļojas apjukums, ir nepieciešams pēc iespējas ātrāk raidīt signālus par valdības soļiem ekonomikā šim un nākamajam gadam. Tie palīdzētu izšķirties par tēriņiem vai taupību, par investīcijām. Valdībai jau ir iestrādes un apņemšanās, arī padarītie darbi, un tas viss ir jāliek lietā, jāizmanto mūsu darbā, lai būtu skaidrība, lai apklusinātu destruktīvo kritiku. Es runāju par destruktīvo kritiku…

Signāli ir vienkārši: budžets, nodokļi, tarifi, Eiropas Savienības fondi, eksports un ražošana.

Budžets. Jau laikus samazināt plānotos izdevumus ministrijām un iestādēm. Es šeit negribētu izvērsti runāt par valsts pārvaldes ietaupījumiem, jo to visu pateiks finanšu ministrs. Un tad, kad mēs spriedīsim par budžeta grozījumiem, es ceru, ka arī Saeima tos apspriedīs.

Ir plānots „griezt nost” tos izdevumus, kuri tracina sabiedrību galvenokārt ar savu nekaunību un ar pilnīgu neefektivitāti.

Konferences, algu pielikumi, prēmijas, tā saucamie investīciju izdevumi. Nākamgad ir paredzēts zināmā mērā „iesaldēt” daudzu lielu vadītāju algas, kas faktiski ir pārsniegušas veselu virkni ierobežojumu.

Nodokļi. Kā jau es teicu, nekustamā īpašuma nodoklis un fiksētais nodoklis mazajiem uzņēmumiem, iespējams, tiks apspriests. Tiks pārrunāta arī amortizācija, reinvestētā peļņa vai pašu kapitāla finansēšana.

Tarifi. Jā, mums šoreiz varētu būt ļoti nopietna saruna par Sabiedrisko pakalpojumu regulatora pozīciju attiecībā uz energoresursiem. Zinot šos tarifu kāpumus, kas mums vēl būs jāpārdzīvo, es neredzu variantu, ka monopolpiegādātājiem varētu būt peļņas iespējas.

Nu, lūk! Noslēgumā es gribu pateikt vienu.

Mēs jums jau atskaitījāmies par simts dienām. Pēc šīm simts dienām mēs, visi ministri, pildīsim nākamās simts dienas. Katram ministram ir dots savs uzdevums, kura ietvaros ir konkrēti pienākumi, kas veicami nākamajās simts dienās. Šīs nākamās simts dienas faktiski, pēc mana aprēķina, ir jūlijs. Jūlijā mēs apkoposim visu mūsu veikto pasākumu rezultātus, visu, kas ir izdarīts, bet par to, kas darīts papildus tam, ko es jau teicu, mēs informēsim jūs gan rakstiski, gan arī, ja vajadzēs, uzstāsimies sēdēs.

Paldies jums par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Paldies Ministru prezidentam Ivaram Godmanim. (Aplausi.)

Debatēs vārds deputātei Silvai Bendrātei.

Taču, pirms deputāte Bendrāte sāk runāt, es vēlos jūs informēt, ka Saeimas Prezidijs ir saņēmis desmit deputātu parakstītu iesniegumu ar priekšlikumu turpināt Saeimas ārkārtas sēdi bez pārtraukuma.

Vai deputātiem ir iebildumi? Deputāti prasa balsojumu. Lūdzu zvanu! Balsosim par ārkārtas sēdes darba turpināšanu bez pārtraukuma! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 65, pret - 24, atturas - nav. Saeimas sēde tiek turpināta bez pārtraukuma.

Vārds deputātei Silvai Bendrātei. Lūdzu!

S.Bendrāte (frakcija „Jaunais laiks”).

Cienījamie kolēģi! Es saprotu, ka mēs visi esam noguruši. Diena ir bijusi gara, tomēr arī Saeimas šodienas sēdes tēma ir ļoti aktuāla, tāpēc nav lieki par to diskutēt un runāt.

Paldies premjeram par garo stāstījumu! Jūs tiešām esat liels runātājs, un jūsu argumenti droši vien daudziem šeit ir tā vērti, lai tos paklausītos, jo situācija makroekonomikā patiešām ir sarežģīta, tāpēc vadīt makroekonomisko procesu attīstību tiešām ir grūti, it īpaši tādai valstij kā Latvija, kura ir atguvusi savu neatkarību pirms 17 gadiem un vēl arvien ir pārejas procesā.

Tikai tie pozitīvie signāli, kas jums tādi šķiet un kas vēl nekādu uztraukumu nerada, var pilnīgi pagaist jau rudenī, un „Jaunais laiks” neuzskata, ka mums šobrīd būtu pamats kādām īpaši optimistiskām prognozēm, kas turpināsies mūžīgi. Līdz ar to arī satraukumu par šo situāciju, kāda ir izveidojusies Latvijas ekonomikā, vairs nevar nosaukt par nepamatotu. Un arī jūsu teiktais to apliecināja. „Jaunā laika” reakcija uz notiekošo nav pārāk saasināta, un arī sabiedrības reakcija uz notiekošo valstī nav viennozīmīga.

Mums priekšā ir divi sabiedrības ierosināti referendumu balsojumi, un arī no valdības rīcībspējas un lēmumiem būs atkarīgs šo balsojumu rezultāts.

Sekojot līdzi tam, kā turpina augt inflācija, kas nu jau ir sasniegusi turpat vai 18 procentus, un redzot to, ko dara valdība, „Jaunais laiks” tomēr uzskata, ka Godmaņa valdības rīcība līdz šim nav bijusi atbilstoša un pietiekama, izvērtējot ekonomiskās situācijas nopietnību. Šī rīcība līdz šim tomēr ir bijusi lēna un nenoteikta, un arī anticikliskā ekonomikas politika tomēr joprojām vēl nav pamanāma.

Ir speciālisti, kas šo situāciju jau dēvē par kuģi, kas vairs nav vadāms, vai par valsts mēroga gremošanas traucējumiem, kam varētu būt ļoti smagas sekas jau šajā rudenī, tāpēc ir ļoti labi, ka mēs par to diskutējam jau šobrīd, jo droši vien tie, kuri klausās, varēs salīdzināt šos argumentus, šo informāciju un to visu vērtēt.

Var tikai minēt, vai ir bijis pilnmēness vai – gluži otrādi! – Mēness aptumsums, kas ir ietekmējis iepriekšējo – Kalvīša valdību, kad tā prognozēja un iestrādāja šāgada budžetā pieticīgo 6,3 procentu inflācijas līmeni, lai gan tas, ka tāda tā nebūs, bija pavisam skaidri redzams jau pagājušā gada nogalē. Tāpēc no Godmaņa valdības mēs gaidījām aktīvu un konkrētu rīcību visupirms tieši augošās inflācijas riska ierobežošanā, kur ļoti daudz var darīt, tiešām veidojot situācijai atbilstošu nodokļu politiku un strikti samazinot budžeta izmaksas. Tomēr tā tas nav noticis.

Runājot par nodokļu politiku, kāda tā būs, mēs šodien kaut ko jau uzzinājām, bet tam, kā tas viss būs, tomēr vēl īstu garantiju nav. Tad jau redzēsim! Taču par šo situāciju nākas dārgi maksāt visiem, jo solītā rīcība ir tiešām novēlota. Šādos apstākļos, kad aug inflācija, visvairāk cieš tās sociālās grupas, kuras saņem fiksētus ienākumus, piemēram, visa veida pensiju un pabalstu saņēmēji. Indeksētas tiek tikai pensijas, tomēr arī šī indeksācija inflācijas postu nenovērš, jo pensionāru izmantoto preču un pakalpojumu grozu veido galvenokārt pārtika, zāles un komunālie maksājumi, turklāt inflācijas procents valstī ir ievērojami augstāks, nekā ir vidējie rādītāji. Un arī to jūs, premjera kungs, pieminējāt, ka mēs spējam segt tikai daļu.

Jāatgādina, ka viena no valdībai deleģētajām pilnvarām ir radīt drošību trūcīgajiem. Pagaidām valdība šādu sajūtu nav spējusi radīt. Raksturojot šādu situāciju, rakstniece Izabella Patersone ir secinājusi, ka šādā situācijā rīcības nespējīga valdība sagrābj privātpersonu pašu drošībai saražoto.

Latvijas situācijā šis apgalvojums ir ļoti aktuāls, jo viss valsts sociālā budžeta uzkrājums – un tie ir 829 miljoni latu – tiek izmantots pamatbudžeta deficīta dzēšanai un tā vajadzību finansēšanai, tikai par inflācijas daļu palielinot pensijas un pabalstus. nevis sociālā budžeta mērķim – sociālo risku kliedēšanai un nabadzības reālai mazināšanai. Šādi manipulējot, tā ir nepamatota aizbildināšanās ar konsolidētā budžeta iespējām un tiesībām.

Visu sociālā budžeta uzkrājumu izmantošanu pamatbudžeta vajadzībām apliecina Labklājības ministrijas vēstule, atbildot uz frakcijas „Jaunais laiks” jautājumiem par sociālā budžeta uzkrājumu apsaimniekošanu. Šie līdzekļi ir palienēti, un par tiem tiek maksāti nepilni 6 procenti par gada termiņnoguldījumu Valsts kases depozītā, bet 4 procenti – par tā saucamo dienas atlikumu, kas ir milzīgs. Tie ir 140 miljoni, kas katru dienu apgrozās šādā veidā. Tiek arī apgalvots, ka šis ir izdevīgs un drošs darījums. Tad jājautā: kuram tas ir izdevīgs un drošs darījums? Valdības vajadzībām tas noteikti ir izdevīgs darījums, jo tā ir garantēta nauda, kas ienāk katru mēnesi, turklāt ar pārpildi, ar plusu – tātad vairāk, nekā pagaidām bija plānots.

Taču šis darījums ir noslēgts uz sociāli aizsargājamās sabiedrības daļas rēķina, piemēram, nepildot solījumus. Tika taču solīts, ka piemaksa pie vecuma pensijas būs no šā gada 1.janvāra… tie 40 santīmi. Bet nekā! Būs tikai no 1.jūnija. Noskauda vien 16 miljonus latu – tādu „nieku”, lai gan sociālajā budžetā pārpalikums, kā es jau minēju, ir 829 miljoni latu. Publiskajā telpā jau ir izskanējis jauns solījums, ka no 2009.gada 1.janvāra piemaksa pie pensijas būs 1 lats par katru līdz 1996.gadam uzkrāto darba stāža gadu, tomēr valdības komitejā atkal tiek spriests, kā šo solījumu „apcirpt” līdz 61 santīmam par gadu.

No vēstures mēs zinām, ka ekonomikas krīzi pavada sociālā krīze, un mēs zinām arī to, par ko tā pāraug. Neko tādu gan negribētos vairs piedzīvot… Taču to nevar panākt ar bezgalīgu apelēšanu pie sabiedrības nabadzīgākās daļas pacietības, kas nu jau ir sasniegusi kritisku robežu.

Jau minētajā Labklājības ministrijas skaidrojumā par sociālā budžeta uzkrājuma apsaimniekošanu ir izklāstīts, kāds apdraudējums mūs sagaida, ja pamatbudžetam vajadzētu atteikties no šīs naudas izmantošanas. Tad mums nāktos aizņemties visai lielus naudas resursus ārpus valsts, bet tas savukārt palielinātu valsts ārējo parādu un sabojātu starptautisko kredītreitingu aģentūru vērtējumu par Latviju.

Tomēr pašu cilvēku – mūsu pašu cilvēku! – vērtējums par savu valdību, parlamentu un valsti, kas izpaužas, no tās aizbraucot uz visiem laikiem… šis vērtējums, manuprāt, ir vēl daudz svarīgāks. Šajā situācijā ciniski skan Labklājības ministrijas skaidrojumā teiktais, ka pašreizējā valsts sociālā budžeta uzkrājuma izvietošanas un apsaimniekošanas prakse ir vienīgā optimālā alternatīva, raugoties no izmaksu un risku sabalansētības viedokļa, kas neatstāj negatīvu ietekmi uz dažādiem valsts makroekonomikas un finanšu tirgus rādītājiem.

Nē! Optimāla prakse būtu tad, ja valsts gādātu, lai adekvāti nodokļi tiek maksāti no bagātības, ja valsts samazinātu ēnu ekonomikas īpatsvaru un aplokšņu algas, samazinātu valdības izdevumus un izvērtētu budžeta izlietojuma lietderību, sperot konkrētus, nepārprotamus soļus, nevis balstot valsts attīstību uz sabiedrības nabadzīgākās daļas rēķina.

Kolēģi! Tā kā situācija tiešām ir ļoti sarežģīta, mums jārīkojas ātrāk un noteiktāk, nekā to līdz šim ir darījusi mūsu valdība, tāpēc es „Jaunā laika” vārdā aicinu atbalstīt 34 Saeimas deputātu sagatavoto lēmuma projektu „Par uzdevumiem Ministru kabinetam saistībā ar ekonomiskas krīzes pārvarēšanu”.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Debatēs vārds deputātam Jurim Sokolovskim

J.Sokolovskis (PCTVL frakcija).

Godātie kolēģi! Man rodas tāda sajūta, ka mums ir divas pavisam dažādas valdības. Iepriekšējos trijos „treknajos” gados mums bija valdība, kas pārvaldīja situāciju. Pateicoties šai valdībai, mums bija straujš visa kā pieaugums: mums bija visai straujš ienākumu pieaugums, ekonomikas pieaugums, un mēs neko nedzirdējām par globālo pasauli, par izmaiņām tajā un tā tālāk. Tagad ir iestājusies recesija, krīze, cikla lejupejošā daļa – kā nu kuram patīk to saukt. Tagad mēs dzirdam no premjerministra to, ka mums eksistē globālas tendences un ka no valdības maz kas ir atkarīgs, lai, teiksim, apkarotu šīs globālās tendences. Taču es, godātie kolēģi, gribētu runāt par ko citu.

Lai izdarītu pareizi, izvēlētos kādu pareizu taktiku, mums ir svarīgi apzināties, kāda ir esošā situācija un kādas tendences ir gaidāmas nākotnē. Mums ir vajadzīga pareiza prognoze! Šajā jomā, manuprāt, ir vislielākās problēmas. Mums kārtējo reizi decembrī negaidīti iestājās ziema…

Man ir kāds dokuments, kuru mēs saņēmām, kad iepriekšējā gadā balsojām par valsts budžetu. Šā dokumenta nosaukums ir tāds: „Vidēja termiņa makroekonomiskās attīstības un fiskālās politikas ietvars 2008.–2010.gadā (precizēts)”.

Ko mēs tajā varam izlasīt? Nav pagājis pat gads, kopš mēs ieraudzījām šo dokumentu. Piemēram, paskatīsimies, kāda ir situācija ar inflāciju? Prognoze (citēju): „2008.gadā vidējā inflācija samazināsies līdz 6,3 procentiem”. Atkārtoju – 2008.gadā vidējā inflācija samazināsies līdz 6,3 procentiem! Atgādināšu, kolēģi, ka nav pagājis pat gads pēc šīs prognozes tapšanas.

Nākamā prognoze – par IKP pieaugumu 2008.gadā. Kā mēs dzirdējām, tagad tas ir 3,3 procenti, bet šajā dokumentā ir minēti 7,5 procenti. Tātad IKP pieaugums uz pusi mazāks! Godātie kolēģi, mums ir lielas problēmas ar prognozēšanu. Kādā veidā mēs varam pieņemt kādu rīcības programmu, ja nespējam prognozēt notikumus pat gadu uz priekšu?

Mēs šeit pilnīgi pareizi dzirdējām par ekonomikas ciklisku attīstību. Es mācījos pavisam nesen, un tā ir ābece. Tātad ekonomika attīstās cikliski un pēc ekonomikas pieauguma un pārkaršanas sākas lejupejošā cikla daļa. Ar ko tad ir raksturīga šī daļa? Šī daļa raksturīga ar to, ka paaugstinās bezdarba līmenis, taču šajā dokumentā ir rakstīts, ka bezdarba līmenis būs mazāks, nekā tas bija iepriekšējos trijos „treknajos” gados. Šajā nedēļā izskanēja arī ziņa par to, ka Rēzeknē „Rebir” ir atlaidis 550 darbiniekus, bet Liepājā „Lauma” pārceļ savu ražotni uz citu valsti. Ir vēl arī dažādi citi piemēri, kādā veidā tiks… (No zāles dep. I.Rībena: „„Liepājā” atlaiž darbiniekus!”) atbrīvoti, atlaisti daudzi darbinieki. Kādā veidā, skatoties pēc klasiskās teorijas, var samazināties bezdarbs?

Makroekonomika. Protams, runa ir par inflāciju. Protams, šajā fāzē inflācija samazināsies. Nākamajā gadā tā samazināsies tik un tā…

Protams, ir globālas tendences – ir naftas cenu pieaugums, ir nelabvēlīgas tendences globālajā pārtikas tirgū, bet tomēr, godātie kolēģi, pirms mēs izlemjam, ko darīt tālāk, mums ir jāizlemj, kādā veidā mēs prognozēsim situāciju ne tikai vienam gadam, bet gan pieciem vai desmit gadiem.

Paldies par uzmanību!

Sēdi vada Latvijas Republikas 9.Saeimas priekšsēdētāja biedre

Vineta Muižniece.

Sēdes vadītāja. Nākamais debatēs runās deputāts Krišjānis Kariņš.

A.K.Kariņš (frakcija „Jaunais laiks”).

Cienījamā sēdes vadītāja! Premjera kungs! Godātie kolēģi! Ministri!

Es pirms pāris dienām dzirdēju kādu cilvēku, kurš, analizējot situāciju, teica aptuveni šādi: „Visu cieņu Godmaņa kungam! Kamēr tas Godmaņpaps noraizējies mēģina kaut ko izdomāt, tikmēr tie pārējie viņam šeptējas aiz muguras.”

Es pie sevis tā prātoju: ko tas cilvēks te īsti ir domājis? Godmaņpaps… Tas laikam ir domāts mūsu godājamais premjers, bet tie pārējie – es te tā sapratu – varētu būt tie citi koalīcijas partneri.

Taču padomāsim, ko mēs šodien… faktiski jau līdz šim… šajā sēdē esam novērojuši.

Godmaņa kungs pirms nedaudzām minūtēm mums sniedza apmēram stundu garu lekciju – makroekonomikas analīzi, kāda viņam ir… Vietām viņam var piekrist, vietām var nepiekrist, bet padomāsim par to, cik Godmaņa kunga teiktajam ir cieša saskarsme ar to, kas valstī notiek šobrīd… (Starpsauciens: „It nekas.”) Es uzdošu mums visiem padomāt par to, kas ir tie lielie darbi, kurus šī koalīcija faktiski veic, nevis tie, par kuriem godājamais premjers stāsta, kas būtu jādara, kas ir bijis vai kas vēl būs…

Kādi reāli darbi tad ir izdarīti?

Man prātā nāk divi galveni darbi, kuri pavisam nesen… Viens jau ir veikts vai vismaz daļēji veikts, bet varbūt izrādīsies, ka tas nemaz nebūs izdevies… bet saistībā ar otru briest darbības, lai viss notiktu, proti, ekonomiskās krīzes radīto grūtību un lejupslīdes (neatkarīgi no tā, kā mēs to nodēvēsim) apstākļos, kādos mēs nenoliedzami esam nonākuši… Valdības koalīcijas viens no lielākajiem darbiem šogad ir tas, ka tā ir paspējusi mīkstināt tā saucamo Nelegālās naudas aprites likumu; respektīvi, Latvijai nu ir atšķirīgi noteikumi nelegālās naudas apritei. Un tagad koalīcijas veiksmīgās darbības rezultātā un sakarā ar zināmu deputātu latīniskā jaunieviesuma atbalstīšanu mūsu likumdošanā Latvijas likumi šobrīd ir vieni no mīkstākajiem visā Eiropas Savienībā. Valsts prezidents pat ir bijis spiests – visu cieņu viņam! – šo likumu atgriezt Saeimai. Tātad tas ir brāķīgs darbs, bet ir arī mēģinājums kādā jomā – pataisīt Latviju par labāku vidi nelegālās naudas legalizēšanai.

Otrs darbs, kas briest šajos krīzes apstākļos, ir tāds, ka visnotaļ tiek gatavota mūsu korupcijas apkarotāju galvenā priekšnieka nomaiņa. Un tas viss notiek apstākļos, kad cilvēkiem, kuri, piemēram, dzīvo Rīgā blokmājās, tūlīt rudenī būs jāmaksā simts latu rēķins katru mēnesi par apkuri un elektrību, bet pensija varbūt sniegsies tikai nedaudz virs tā… turklāt vēl ir jāēd…

Kad ir reālas problēmas, valdības koalīcija darbojas kā Dons Kihots pret vējdzirnavām – cīnās pret galveno korupcijas apkarotāju, it kā tas uzlabotu cilvēku dzīvi… Un pie tam vēl mēģina pazemināt mūsu valsti… Es tiešām tā domāju – mēģina pazemināt mūsu valsti, padarot labākus apstākļus vieglākai naudas atmazgāšanai.

Šis, manuprāt, ir īstais raksturojums tam, ko kāds cilvēks teica, ka tas Godmaņpaps noraizējies mēģina kaut ko izdomāt, bet tie citi šeftējas aiz viņa muguras, jo Godmaņa kunga analīze – varam tai piekrist vai nepiekrist kādai daļai, tomēr ir atrauta no darbiem.

Paanalizēsim darbus! Es esmu viens no tiem deputātiem, kurš ikdienā strādā Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijā. Šī ir tā komisija, kur mēs gaidām un gaidām, un gaidām, kad cienījamais finanšu ministrs nāks ar saviem priekšlikumiem, kādā veidā mēs mainīsim mūsu valsts budžetu, lai mums gada beigās būtu pārpalikums, nevis deficīts. (No zāles dep. V.A.Krauklis: „Tūlīt būs!”)

Es minēšu divus konkrētus likumus: vienu, kuru mēs jau esam izskatījuši, un otru, kuru rītdien Saeimā skatīs (tas vēl būs ceļā uz Budžeta un finanšu (nodokļu) komisiju). Tie raksturo situācijas traģiskumu.

Tagad, kad blokmājā dzīvojošam cilvēkam tūlīt būs jāmaksā katru mēnesi 100 latus liels rēķins par komunālajiem pakalpojumiem, Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija ir izskatījusi ļoti svarīgu likumprojektu – mazināt iemaksas, tas ir, piemērot 30 procentus… proti, sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas noteikumus, kādi ir lauku saimniecībām, piemērot arī zvejnieku saimniecībām, ja tām ir traktortehnika, kas velk laivas ārā no jūras. Ja uzmanīgi izlasām minētā likumprojekta anotāciju, tad saprotam, ka tādējādi būsim atvieglinājuši civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas iemaksas deviņām Latvijas zvejnieku saimniecībām. Deviņām saimniecībām! Es nesaku, ka tiem cilvēkiem, tām saimniecībām, tas nav no svara. Tas tik tiešām viņiem ir no svara. Bet apstākļos, kad viss, varētu teikt, ļogās, šķīst un plīst, valdība nodarbojas, es atvainojos, ar sīkumiem! Man liekas, būtu pareizi, ka mēs tikai pēc tam, kad lielo plānu esam apstiprinājuši, apstiprinātu arī civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas polises noteikumu maiņu deviņām saimniecībām (tām, protams, tas ir no svara). Bet mēs neskatām lielos jautājumus, mēs skatām sīkumus!

Un nu es pievērsīšu jūsu uzmanību tam otram likumprojektam. Tam, kas nupat ir atsūtīts no Ministru kabineta un ko ir paredzēts rītdien skatīt Saeimas kārtējā sēdē. Proti, es runāju par likumprojektu „Grozījumi likumā „Par nodokļiem un nodevām””. Es to ar lielu interesi skatīju: nu beidzot būs valdības redzējums, Godmaņa kunga, varētu teikt, filozofijas iemiesojums! Un ko es tur izlasīju? Ka saistībā ar dzīvnieku barības apriti veicama nodevas precizēšana tādai barībai, kura ir ražota no ģenētiski modificētām vielām. Es izlasīju otro reizi, es izlasīju trešo reizi. Es nevaru ticēt tam, ko es tur lasīju. Laikā, kad mums būtu jāķeras klāt problēmu risināšanai, mēs atkal nodarbosimies ar kārtējiem sīkumiem!

Un šeit, kolēģi, ir tā problēma, kas mums šajā Saeimā un līdz ar to arī valdībā pastāv, – ka lielu problēmu risināšanai mums ir ļoti erudīts premjers, kurš var veselu stundu runāt, tā teikt, vienā laidā, gandrīz bez elpas pauzes, un turklāt runāt tīri gudri, bet darbības nav, labuma no tā nav nekāda! Tas ir kā mašīna dubļos – „spolē” riepas un vispār neiet uz priekšu.

Lēmuma projekts, kas šodien Saeimai ir piedāvāts, uzdod Ministru kabinetam veikt konkrētus darbus, lai varētu palīdzēt fokusēt un orientēt to darbu arī uz kaut kādu rezultātu.

Kāpēc mēs šodien esam šeit sanākuši? Daudzi kolēģi jau ir runājuši – un, kā es saprotu, vēl daudzi runās – konkrēti par to, kas vēl būtu labojams. Bet tā īstenā problēma ir tā, ka starp tiem viedajiem vārdiem, kas nāk no premjera, un tiem darbiem, kuriem būtu jāseko šiem vārdiem, ir milzīga aiza. Un Saeimas uzdevums ir šo aizu piepildīt ar darbiem.

Es aicinu kolēģus atbalstīt šo lēmuma projektu – uzdot Ministru kabinetam veikt konkrētus darbus. Skatīsimies uz rezultātiem, nevis klausīsimies kārtējo reizi tukšos vārdos!

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītāja. Nākamais debatēs runās ekonomikas ministrs Kaspars Gerhards.

K.Gerhards (ekonomikas ministrs).

Cienījamā sēdes vadītāja! Ministru prezidenta kungs! Cienījamie deputāti!

Es biju gatavojies varbūt vēl plašāk runāt par to, kā mēs vērtējam šodienas Latvijas ekonomisko situāciju, bet pēc premjera ļoti detalizētā ziņojuma es tam visam tik daudz nepieskaršos, tikai gribētu nosaukt dažus skaitļus.

Kas tad īsti mums ir attīstījies šajā gadā un kas nav?

Ja mēs paskatāmies, kādi atsevišķām nozarēm ir skaitļi uz šā gada 1.ceturksni, mēs redzam: gatavie metālizstrādājumi apstrādes rūpniecībā – 9 procentu pieaugums; sakari – 13 procentu pieaugums; kravas transports – 9 procenti; transports un darbība transporta jomā – 9 procenti; pasažieru transports – 3 procenti; rūpniecības ēku būvniecība – 33 procenti; administratīvo ēku būvniecība – 28 procenti; šosejas, ielas un ceļi – 39 procenti. Labi pieauguma procenti!

Protams, ir arī nozares, kurās pieauguma tempi ir smagi samazinājušies: mēbeļu rūpniecība – mīnus 25 procenti, tirdzniecības ēku būvniecība – mīnus 33 procenti, automašīnu tirdzniecība – mīnus 8 procenti, dzīvojamo ēku celtniecība – mīnus 17 procenti.

Tātad, kā mēs redzam, ir novērojama stabila attīstība pietiekamā apmērā atsevišķās nozarēs, taču tajā pašā laikā liels kritums ir nozarēs, kas pēdējos gados bijušas vienas no mūsu attīstības virzītājām.

Mans secinājums ir tāds: mēs šodien izjūtam tās nesabalansētības sekas, ko izraisīja iepriekšējo gadu straujā attīstība. Mēs jau pirms diviem mēnešiem, valdībā izvērtējot esošo situāciju un domājot par to, ko darīsim turpmāk, apstiprinājām pasākumus makroekonomiskās situācijas stabilizācijai 2008.–2009.gadā. Šajā plānā mēs galveno uzsvaru likām uz jau iesākto fiskālo konsolidāciju, budžeta efektivitātes paaugstināšanu, nodokļu politikas pilnveidošanu, produktīvās kapacitātes paaugstināšanu (it īpaši ar tirdzniecību saistītās nozarēs), kā arī uz zināšanietilpīgu ekonomiku vērstas politikas īstenošanu.

Vienkāršoti sakot, virzieni, kuros pastiprināti strādā valdība, lai stimulētu ekonomiku, ir trīs:

pirmkārt, sabalansēts budžets un pilnveidota nodokļu politika;

otrkārt, atbalsts uzņēmējiem, eksports, godīga konkurence

un, treškārt, zināšanietilpīga ekonomika.

Lai atbalstītu uzņēmējdarbību, mēs strādājam pie būtiskiem grozījumiem esošajos nodokļu politiku regulējošajos likumos. Kā jau Ministru prezidents atzīmēja, ir runa par to, kā noņemt nodokļu slogu no investīcijām. Jau pirms mēneša Ekonomikas ministrija parakstīja sadarbības līgumu ar četru komercsabiedrību vadītājiem par aprēķinu veikšanu, lai uz šo uzņēmumu saimnieciskās darbības bāzes izstrādātu priekšlikumus par uzņēmumu ienākuma nodokļa un nekustamā īpašuma nodokļa iespējamo grozījumu ietekmi uz komersantu saimniecisko darbību. Balstoties uz veiktajiem aprēķiniem, darba grupa jau tuvākajā laikā iesniegs valdībai konkrētus priekšlikumus par nepieciešamajiem grozījumiem minētajos likumos.

Intensīvs darbs ir vērsts uz to, lai uzlabotu uzņēmējdarbības vidi, lai veicinātu uzņēmējdarbības uzsākšanu, finanšu pieejamību, veicinātu eksportu un nodrošinātu godīgu konkurenci. Valdībā ir apstiprināts ikgadējais uzņēmējdarbības vides uzlabošanas pasākumu plāns 2008.gadam. Tajā ietverti 32 pasākumi, kas vērsti uz nodokļu…

Sēdes vadītāja. Es ļoti atvainojos runātājam. Es aicinu deputāti Kantāni ieņemt savu vietu un nerunāt pilnā balsī. Jūs traucējat runātājam un klausītājiem zālē.

Lūdzu, turpiniet!

K.Gerhards. …uz nodarbinātības veicināšanu, būvniecības procesu vienkāršošanu un uzlabošanu, nekustamā īpašuma reģistrācijas procesa vienkāršošanu, valsts pārvaldes pakalpojumu uzlabošanu.

Valdība velta visas pūles arī eksporta sekmēšanai, uz ko uzmanību ir vērsuši arī ekonomikas jomas eksperti. Apstākļos, kad ir samazinājies mūsu valstī iekšējais pieprasījums, kā pozitīvs faktors ir jāmin šā gada pirmajos trijos mēnešos vērojamais eksporta apjoma palielinājums. Kaut arī palielinājies nedaudz lēnākos tempos – tikai par 17,9 procentiem bijis lielāks nekā iepriekšējā gada atbilstošajā periodā, kad bija 24,8 procenti, – eksports tomēr palielinājies krietni straujāk nekā imports, līdz ar to ievērojami uzlabodams mūsu valsts tirdzniecības bilanci.

Kādi ir galvenie eksporta veicināšanas pasākumi? Pārsvarā tās ir eksportkredīta garantijas un Latvijas ārējo ekonomisko pārstāvniecību darba optimizācija. Jau pirms mēneša valdība apstiprināja Finanšu ministrijas sagatavoto programmu – uzņēmumu konkurētspējas uzlabošanas atbalsta programmu. Programma atvieglos mazajiem un vidējiem komersantiem iespējas rast finansējumu investīcijām tehnoloģijās, kā arī apgrozāmajiem līdzekļiem.

Jaunās programmas ietvaros īpaši tiks atbalstīti uzņēmumi, kuri orientējas uz starptautisko tirgu, ražo produkciju vai sniedz pakalpojumus ar augstu pievienoto vērtību; atbalstīs arī tehnoloģiski ietilpīgu ražošanas uzņēmumu, kā arī jaunu uzņēmumu izveidi. Programmā paredzēto investīciju kopējais apjoms sasniegs 200 miljonus latu, to skaitā jau šogad gandrīz 50 miljonus latu, un dos iespēju sniegt atbalstu vismaz 300 uzņēmumiem. Programma ir jau atvērta, un uz šā atbalsta saņemšanu ir jau sākusies pieteikšanās.

Tiek veidots ieguldījumu fonds (ar kopējo finansējuma apjomu 200 miljoni eiro), kas veiks investīcijas garantijās, paaugstināta riska aizdevumos, riska kapitāla fondos un cita veida finanšu atbalsta instrumentos, lai nodrošinātu mazo un vidējo komersantu pieeju finansējumam, komercdarbības uzsākšanai un attīstībai, kā arī eksportkredīta garantēšanai. Jau pirms mēneša valdība apstiprināja modeli jeb veidu, kādā mēs šo fondu veidosim, un jūlijā starp Latvijas valsti un Eiropas Investīciju fondu tiks noslēgts līgums par šā fonda izveidošanu, un tas nodrošinās jau šajā gadā iespēju pieteikties uz ieguldījumu fonda līdzekļiem.

Ekonomikas ministrija ir veikusi Latvijas ārējo ekonomisko sakaru pārstāvniecību un Tūrisma attīstības valsts aģentūras pārstāvniecību darbības efektivitātes izvērtējumu. Ir secināts, ka, lai gan pārstāvniecību līdzšinējā darbība kopumā sasniedz izvirzītos mērķus, pārstāvniecību ģeogrāfiskais pārklājums globalizācijas apstākļos tomēr nav pietiekams nedz Latvijas eksportam, nedz arī ar tūrismu saistīto pakalpojumu eksporta struktūrai un attīstībai. Līdz ar to ir nepieciešams pilnveidot Latvijas ārējo ekonomisko sakaru pārstāvniecību pārklājumu. Būtiskākie priekšlikumi ir šādi: atvērt jaunas pārstāvniecības Lietuvā, Igaunijā, Ukrainā, Baltkrievijā un Ķīnā, kā arī pilnveidot Latvijas Investīciju attīstības aģentūras pārstāvniecības Amerikas Savienotajās Valstīs darbību un iespējamo izvietojumu.

Esmu sasaucis visu Latvijas Investīciju attīstības aģentūras pārstāvniecību vadītājus, lai nākamnedēļ pārrunātu iespējamās izmaiņas un valdības uzstādījumus eksporta veicināšanai.

Trešais virziens ir saistīts ar pasākumu kopumu, kuri dos atdevi vidēja termiņa periodā un kuri ir vērsti uz zināšanietilpīgas ekonomikas veicināšanu, tas ir, uz zināšanu tehnoloģiju pārneses veicināšanu ražošanā, lai nodrošinātu tādas produkcijas ražošanu, kam ir augstāka pievienotā vērtība. Tehnoloģiju pārneses mērķis ir sekmēt zinātnieku un uzņēmēju sadarbību un nodrošināt valsts pētniecības institūciju veikto pētījumu rezultātu efektīvu ieviešanu ražošanā.

Pasākumu kopums šā mērķa sasniegšanai ir ļoti plašs, tāpēc minēšu tikai dažus. Lai atbalstītu un veicinātu Latvijas uzņēmēju sadarbību ar lielākajām pētniecības institūcijām, tika izsludināts konkurss Kompetences centra izveides stratēģijas atbalstam. Pēc konkursa komisijas izvērtējuma tika apstiprināti 12 projekti dažādās nozarēs, tādās kā elektronika un elektrotehnika, farmācija un biotehnoloģija, mežu nozare, biodegvielas, informācijas un komunikāciju tehnoloģija un citās. Piesaistot Eiropas Savienības struktūrfondu finansējumu, plānots šajā gadā uzsākt Kompetences centra darbības programmas īstenošanu. Programmas mērķis ir uzņēmumu konkurētspējas paaugstināšana, veicinot pētniecības un rūpniecības sektoru sadarbību rūpniecisko pētījumu, jaunu produktu un tehnoloģiju attīstības projektu īstenošanā. Programmas kopējais finansējums ir 55 miljoni latu.

Ekonomikas ministrija sākusi īstenot arī inovācijas centru un biznesa inkubatoru attīstības programmu. Tās mērķis ir veicināt inovāciju infrastruktūras izveides pilnveidošanu, atbalstīt inovācijas centru un biznesa inkubatoru izveidi un darbību, kā arī inovācijas centru un biznesa inkubatoru pakalpojumu nodrošināšanu jauniem uzņēmumiem. Programmas ietvaros jau ir atbalstīti 11 inovācijas centru un biznesa inkubatoru projekti. Centru un inkubatoru darbībai ir jau pagājušajā gadā piešķirti 1,6 miljoni latu, šajā gadā – tikpat daudz. Rezultāts: Latvijā ir radītas 69 jaunas inovatīvas kompānijas.

Piesaistot Eiropas struktūrfondu finansējumu, plānots šogad uzsākt valsts atbalsta programmu jaunu produktu un tehnoloģiju izstrādei. Programmas mērķis – atbalstīt jaunu vai nozīmīgi uzlabotu produktu, pakalpojumu vai tehnoloģisko procesu izstrādi, kā arī nodrošināt atbalstu veiksmīgi izstrādāto jauno produktu, pakalpojumu vai tehnoloģisko procesu ieviešanai ražošanā. Aktivitātes ietvaros paredzētas trīs apakšaktivitātes: atbalsts jaunu produktu un tehnoloģiju izstrādei (šīs aktivitātes ietvaros uzņēmēji varēs saņemt atbalstu rūpnieciskiem pētījumiem prototipu izstrādei), atbalsts jaunu produktu un tehnoloģiju ieviešanai ražošanā un atbalsts rūpnieciskā īpašuma tiesību nostiprināšanai.

Kopējais finansējums programmai 2008.-2013.gadam – 162 miljoni latu, no kuriem publiskais finansējums – 103 miljoni latu. Noteikumu projektu plānots iesniegt apstiprināšanai Ministru kabinetā jau šajā mēnesī.

Burtiski pirms divām nedēļām Latvijas Investīciju attīstības aģentūra ir beigusi projektu iesniegumu vērtējumu valsts atbalsta programmā „Atbalsts ieguldījumiem sīko (mazo) komersantu attīstībai īpaši atbalstāmajās teritorijās”. Un ir jau pieņemts lēmums par 150 projektu atbalstīšanu šajās īpaši atbalstāmajās teritorijās: 35 procenti šo projektu ir Latgalē, 30 procenti – Vidzemē, 18 procenti – Kurzemē, 10 procenti – Zemgalē un 7 procenti – Rīgas plānošanas reģionā. Un 50 no šiem apstiprinātajiem projektiem ir tādā nozarē kā apstrādājošā rūpniecība.

Godājamie deputāti! Es gribētu atgādināt valdības izvirzīto galveno uzdevumu, lai risinātu jautājumu par šābrīža ekonomisko situāciju, – nepieļaut strauju izaugsmes tempu samazinājumu un nodrošināt apstākļus ilgtspējīgai izaugsmei. Mērķis ir stabila, prognozējama un ilgtspējīga ekonomika!

Valdības izstrādātais pasākumu plāns ekonomikas stabilizācijai, ar kuru jūs iepazīstināju un kura īstenošana jau sākta, visupirms prasa konsekventu tā izpildi.

Pirms nācu uz Saeimas ārkārtas sēdi, es labi apzinājos, ka ir daudz ko teikt – ka darbs tiek darīts un ka valdības noteiktie soļi izvēlēti rūpīgāk nekā jebkad agrāk. Taču man tīri cilvēciski ir saprotams arī tas, ka tiek gaidītas atbildes un priekšlikumi, kuri situāciju mainītu jau šodien vai rīt. Un tie ir: profesionāla pieeja, noturība mērķu īstenošanā un spēja radīt pārliecību par nākotni. Tie ir trīs priekšnosacījumi, lai mēs pēc iespējas ātrāk stabilizētu valsts ekonomiku.

Pieiesim situācijas risinājumam profesionāli! Īstenosim to, ko apņemamies, nebiedēsim tautu ar runām par dzīvošanu zem tiltiem, bet ar darbiem stiprināsim sabiedrības pārliecību par stabilitāti!

Diskusijām ir jābūt, un es, kā jau ekonomikas ministrs, iesaistos un iesaistīšos ikvienas jaunas idejas apspriešanā.

Valdībai ir redzējums, ko darīt. Valdība ne mirkli nebeidz domāt par arvien jauniem un jauniem risinājumiem, lai sasniegtu mērķi – stabilu, prognozējamu un ilgtspējīgu ekonomiku.

Es nerunāju par tādiem risinājumiem, kas būtu vērsti uz to, lai mēs atgrieztos pie tā, ka ir pāri par 10 procentiem liels iekšzemes kopprodukta pieaugums. Es runāju par stabilu Latvijas ekonomiku, kam izaugsmes temps būtu aptuveni 5 procentu līmenī.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdi vada Latvijas Republikas 9.Saeimas priekšsēdētājs

Gundars Daudze.

Sēdes vadītājs. Paldies ekonomikas ministram.

Debatēs vārds deputātam Artim Pabrikam.

A.Pabriks (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Labdien, dāmas un kungi! Klausos šodien valdības pārstāvju un premjera runās, un man tās nedaudz atgādina jau aizgājušo vēsturi. Kaut kas līdzīgs PSKP kongresam. Valdība saka vienu, bet sabiedrība grib sadzirdēt un sagaidīt kaut ko citu. (No zāles dep. A.Barča: „Ej nu ej!”)

Klausoties Godmaņa kunga runā, kas ilga apmēram stundu, mēs tiešām redzējām analīzi, kurai var piekrist un var nepiekrist, – par to, kāpēc mēs esam šajā un ne citā situācijā. Bet es gribētu atgādināt, ka par to, ka mēs šodien šeit sanācām, mums ir jāpateicas vienotam opozīcijas atbalstam. Sanācām, lai rastu atbildi uz vienu svarīgu jautājumu – kā tikt galā ar krīzi mūsu valstī.

Klausoties mūsu premjera runu, es pierakstīju: apmēram no pulksten 4.16 līdz pulksten 4.19 runāja par to, kas tiks darīts. Trīs minūtes tātad tika veltītas tam, lai runātu par to, kas tiks darīts!

Toties visā pārējā laikā gan premjers, gan ekonomikas ministrs Gerharda kungs mums stāstīja par to, kas ir izdarīts vai ko varbūt vajadzētu darīt. Nu tieši tā, kā tas parasti bija tajos PSKP kongresos!

Pie tam, ja mēs tā rūpīgāk pasekojam līdzi tam, ko šīs sēdes laikā ir teicis mūsu premjerministrs un ko ir teicis mūsu ekonomikas ministrs, tad mēs patiesībā redzam šeit zināmā mērā pretrunas. Jo vienā no nesenajām intervijām premjera kungs teica, ka nākamais gads noteikti nebūšot izplešanās gads. Tas nozīmē, ka droši vien mēs netērēsim vairāk nekā šogad. Turpretim ekonomikas ministrs mums nupat stāstīja par nākamā gada un nākotnes plāniem, par to, kā atvērt jaunas pārstāvniecības un kā tālāk paplašināties! Nu, šo diskusiju es atstāšu viņiem.

Bet katram gadījumam mēs, kas esam no organizācijas „Sabiedrība citai politikai”, šai Saeimas sēdei gatavojāmies saskaņā ar izvirzīto uzdevumu – proti, rast plānu mūsu ekonomikas stabilizācijai.

Mēs uzskatām, ka mūsu valsts ekonomika pašreiz ir krīzes situācijā. Mēs uzskatām, ka Latvija ir pēdējā vietā starp Baltijas valstīm. Protams, ja premjera kungs un valdība neuzskata tā, tad nav brīnums, ka viņi uz šo sēdi ir atnākuši bez plāna, jo, ja jau nav krīzes, tad nav vajadzīgs arī plāns.

Man tomēr šķiet, ka tā ir valdības maldīšanās pašai sevī. Mēs esam gatavi ar izpalīdzīgu roku pasniegt salmiņu priekš glābšanās un piedāvāt vismaz dažus punktus, kurus valdība varētu labprāt no mums paņemt un savā ekonomiskās darbības plānā īstenot – turklāt īstenot nevis nākamgad vai aiznākamgad, kad varbūt šīs valdības vispār vairs nebūs, bet sākt īstenot tagad, jo krīze ir šodien.

Ar ko tad mēs sāksim pirmām kārtām, ja mēs tiešām paskatāmies uz to situāciju, kurā esam? Ja mēs skatāmies uz budžeta izpildes analīzi, tad redzam, ka šā gada pirmajos četros mēnešos nav izpildīts budžets. Proti, valsts budžeta ieņēmumi ir par 243 miljoniem mazāki nekā plānotie.

Un kur tad vēl ir problēmas?

Mēs redzam, ka nav piesaistīta ārvalstu finanšu palīdzība par apmēram 33 miljoniem. Tāpat nav budžets izpildīts arī attiecībā uz nenodokļu ieņēmumiem. Kopumā iedzīvotāju atalgojums un atbilstošo nodokļu pieaugums lielā mērā atbilst budžetā plānotajam, taču uzņēmumu peļņa (es uzsveru šeit – uzņēmumu peļņa!) un apgrozījums tālu atpaliek no prognozētā.

Ko tad krietns saimnieks vai normāla ekonomiski domājoša valdība šādos apstākļos piedāvātu? Nu, pirmām kārtām jau droši vien samazinātu izdevumus. Un otrām kārtām – veicinātu ieņēmumu pieaugumu. Es domāju, ka valdībai šajā krīzes situācijā droši vien būtu pirmajai jārāda piemērs arī pārējiem – privātā sektora darbiniekiem.

Ko mēs piedāvājam? Mēs pirmām kārtām iesakām izdevumu samazināšanu, to nelietderīgo budžeta izdevumu pārtraukšanu, uz kuriem ir norādījusi Valsts kontrole.

Tālāk. Mēs uzskatām, ka mūsu ierēdņu armija pašreiz, krīzes situācijā, ir pārāk liela. Mums ir vislielākais ministriju skaits Baltijas valstīs. Mēs domājam, ka mūsu valstī var ierēdņu skaitu kopumā samazināt par 22 vai 23 procentiem.

Tāpat mēs uzskatām, ka valsts pārvaldes jomā ir iespējams pašreizējo 18 ministriju vietā iztikt ar 11 ministrijām. Mēs neesam liela valsts. Mums ir 2,3 miljoni cilvēku. Mums nevajag tik daudz lielu ministriju!

Tālāk. Es domāju, ka mums ir noteikti jāiet uz priekšu un jālikvidē vadības līgumi. Mēs uzskatām, ka tie neatbilst mūsu likumdošanai.

Mēs esam gatavi palīdzēt valdībai un valdošajai koalīcijai (protams, ja viņi to vēlēsies), iesniedzot arī Aplokšņu algu apkarošanas likuma projektu.

Liels laiks šeit tika veltīts atskaitei par to, kā strādā mūsu uzņēmumi un ko varētu nedarīt vai kas ir ticis darīts. Mēs savukārt ierosinām uzņēmumu konkurētspējas palielināšanas virzienā izdarīt virkni lietu, kuras neviens no līdzšinējiem valdības runātājiem nepieminēja.

Pirmkārt. Ja paskatāmies uz darbaspēka nodokļiem, tad šajā tabulā, kas varbūt bez brillēm īsti nav saskatāma, mēs redzam, ka Latvija starp visām trim Baltijas valstīm ir tā, kurā darbaspēkam ir vislielākais nodoklis.

Otrkārt. Mēs domājam, ka varam ienākuma nodokļa slogu vienkāršajiem darba ņēmējiem samazināt no 25 procentiem uz 20 procentiem. Mēs šādā veidā varētu, kā latvieši saka, nošaut divus zaķus uzreiz: ne tikai atvieglot ekonomisko situāciju šiem cilvēkiem, bet atrisināt arī situāciju, ar kādu nākas saskarties tiem latviešiem, kas strādā Īrijā. Jo, kā mēs zinām, ir vēlme papildus iekasēt piecus procentus no šiem cilvēkiem. Ienākuma nodokli samazinot par pieciem procentiem, šis jautājums pats par sevi automātiski atkritīs.

Tālāk. Es domāju, ka mums ir jāpalīdz uzņēmumiem reinvestēt, un tas nozīmē, ka mēs dosim atlaides reinvestētai peļņai.

Tālāk. Mēs gribam pievērst sevišķu uzmanību grūtajai situācijai, kādā nākas darboties mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. Mēs ierosinām, ka tiem uzņēmumiem, kuriem apgrozījums nepārsniedz 2 miljonus un darbinieku skaits nepārsniedz 49 cilvēkus, nodokli vajag samazināt no 15 procentiem uz 10 procentiem.

Tālāk. Ir būtiski, lai mēs domātu arī par Latvijas Bankas noteiktās lata refinansēšanas likmes samazinājumu no 6 procentiem līdz Eiropas Centrālās bankas noteiktajam eiro refinansēšanas likmes līmenim – 4 procentiem.

Ir vēl arī virkne citu lietu, kuras mēs varam jums piedāvāt, ja jums ir vēlme ieklausīties opozīcijā. Šie mūsu piedāvātie punkti, kurus es nupat minēju, – tas vēl nebūt nav viss! Mēs ļoti ceram, ka valdība nebūs lepna un ieklausīsies opozīcijas piedāvājumā. Bet, ja viņa negrib ieklausīties mūsu piedāvājumā, tad mēs aicinām izstrādāt kaut ko labāku un vērtīgāku mūsu sabiedrībai un to darīt šodien, nevis nākamgad vai aiznākamgad.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Paldies deputātam Pabrikam.

Debatēs vārds deputātam Valērijam Buhvalovam.

V.Buhvalovs (PCTVL frakcija).

Godātie deputāti! Ministru prezidenta kungs! Ministri! Mūsu frakcija uzskata, ka valstī ir ne tikai ekonomiskā krīze, bet arī skolu izglītības sistēmas krīze. Mēs visi zinām, ka izglītība ir pilnīgi atkarīga no valsts ekonomiskā stāvokļa.

Kas notiek mūsu skolās? Gribētos atgādināt, ka 67,5 procenti pamatskolu audzēkņu nokārto pamatskolas kursa izlaiduma eksāmenus 1–6 ballu līmenī. Tas ir kritiski zems rādītājs! Gandrīz trīs ceturtdaļas mūsu pamatskolu absolventu eksāmenos labākajā gadījumā saņem atzīmi „3+” (pēc piecu ballu skalas). 51,1 procents vidusskolas audzēkņu nokārto vidusskolas kursa izlaiduma eksāmenus 1–6 ballu līmenī. Puse vidusskolas absolventu savas attīstības ziņā paliek pamatskolas līmenī. Pēdējo septiņu gadu laikā šie skaitļi bez būtiskām izmaiņām praktiski paliek vienā un tajā pašā līmenī. Tas nozīmē, ka izglītības sistēma atrodas ilgstošā stagnācijas stāvoklī. Tikai 9 procenti pedagoģisko fakultāšu absolventu dodas strādāt uz skolām. Kādēļ gan pūlēties par nelielu algu? Arī karjeru, strādādams skolā, neizveidosi. Var jau būt, ka pēc 20 gadiem kļūsi par mācību daļas vadītāju, taču galvassāpju būs vēl vairāk…

Arī vecāki saprot, ka pieaug skolēnu mājasdarbu apjomi, ka bilingvālā apmācība krievu skolās nav nekas cits kā vien papildu (bieži – slikti sagatavota un nereti – nevajadzīga) slodze skolēniem. Pēdējie dati, kas ir mūsu rīcībā, ir visai bēdīgi: veselu skolēnu ir ne vairāk par 25 procentiem. Kā mācību pārslodze ietekmē bērnu veselību – to neviens nezina.

Valsts prezidents Valdis Zatlers, uzstājoties Jelgavā, ir teicis: „Neskatoties uz to, ka gadu no gada valsts palielina finansējumu izglītības vajadzībām, adekvāta atdeve nav vērojama.” Izglītības kvalitāti nekādi neietekmē skolu finansēšanas apjoms, nav radīti apstākļi veselīgai konkurencei skolu starpā. Pedagogu kvalifikācijas celšana tiek īstenota, nevis izejot no principa – kursi, lai atrisinātu pastāvošās problēmas, bet kursi pašu kursu dēļ. Skolu materiālā bāze principiāli netiek atjaunota jau vairāk nekā 15 gadu laikā. Ierēdņi rīko populistiskas kampaņas, kuras visbiežāk beidzas bez jebkāda rezultāta. Pirms dažiem gadiem tika uzsākta cīņa par skolēnu somu svara atvieglošanu. Sākās un tā arī apklusa, jo atvieglot skolēnu somu svaru var tikai vienā veidā – nopirkt skolām mācību grāmatu dubultkomplektus visām klasēm, lai viens komplekts būtu skolā, bet otrs – mājās.

Godātie kolēģi! Ko mēs šodien dzirdējām no Ministru prezidenta? Globalizācija, objektīvie apstākļi, izdarīt nevar gandrīz neko! Mēs uzskatām, ka, mērķtiecīgi un cītīgi strādājot, var pilnveidot gan ekonomiskos rādītājus, gan skolas izglītības nozari.

Paldies par uzmanību. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Paldies.

Debatēs vārds deputātam Dzintaram Ābiķim.

Dz.Ābiķis (Tautas partijas frakcija).

Augsti godātais priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi! Sarežģītā situācijā cilvēki nereti domā īstermiņā, tāpēc pirmais, ko valdībai, īstenojot dažādus lēmumus, vajadzētu atcerēties, ir tas, ka, neskatoties uz sarežģīto situāciju, ko, kā jau premjers pareizi norādīja, pamatā ir radījuši ārējie faktori, mums ir jādomā ilgtermiņā. Un tāpēc vienmēr ir jāatceras, ka, neskatoties uz sarežģīto situāciju, mums ir jāatbalsta zinātne, mums ir jāatbalsta izglītība, mums ir jāatbalsta profesionālā izglītība – visu līmeņu profesionālā izglītība –, kas šodien ir ļoti svarīga! – jo pašlaik redzam, ka mēs nevaram konkurēt ar lēta darbaspēka zemēm. Mūsu trikotāžas rūpnīcas bankrotē, tās pārceļas tālāk uz austrumiem. Savukārt tās nozares, kuras ražo preces ar pievienotu vērtību un kurās ir nepieciešams kvalificēts darbaspēks, strādā sekmīgi, un tāda ir metālapstrāde, aparātu būve un citas tamlīdzīgas nozares. Tā ka šī ir ļoti svarīga lieta, ko vajadzētu atcerēties.

Otrkārt. Valdība, kā es to saprotu, ir pasludinājusi taupīšanas programmu, un ir vairāk nekā skaidrs, ka tad, ja budžets nepildās tā, kā to vajadzētu, ja ir grūtības budžeta izpildē, tad ir jātaupa. Pirmām kārtām es gribētu, lai mēs neatkārtotu tās kļūdas, kuras pieļāva Repšes valdība. Atcerieties, uz kādu izdevumu rēķina Repšes valdība gribēja taupīt, – uz minerālūdeni ministrijās! Arī tas varbūt bija vajadzīgs. Mēs redzam, ka vienam otram ministram ir nācies atkāpties kafijas un kūku dēļ… Bet gribēja taupīt arī uz nacionālās kultūras rēķina, uz nacionālā kino rēķina, kas, protams, nav pieļaujami, jo neviena cita valsts mūsu nacionālo kino neatbalstīs. Tomēr tanī pašā laikā šī valdība izveidoja divas jaunas ministrijas, tapa divi jauni sekretariāti, kas faktiski pilda ministriju funkcijas.

Es negribu daudz runāt par trim no šīm institūcijām, taču, manuprāt, Bērnu un ģimenes lietu ministrija, kā arī tā sauktais e-lietu sekretariāts sevi vairāk vai mazāk ir attaisnojis, kaut gan tikpat labi šīs darbības varētu veikt, arī atrodoties kādas citas ministrijas sastāvā. Negribu īpaši runāt arī par Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariātu, kura funkcijas tik tiešām, rīkojot kultūras pasākumus mazākumtautībām, varētu sekmīgi pārņemt Kultūras ministrija, savukārt atkārtotu koncepciju regulāru rakstīšanu varētu veikt zinātnieki Latvijas Universitātē vai kaut kur citur.

Tomēr par divām ministrijām diezgan maz runā, lai gan tur, manuprāt, ir ļoti lielas problēmas. Pēc tam, kad Repšes valdības laikā tika sadalīta viena ministrija un tika izveidotas divas ministrijas – Vides ministrija un Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija – ir radušās tikai problēmas. Būvniekiem ir problēmas, jo vajag vairāk saskaņojumu. Mēs redzam, kādas problēmas ir ar Baltijas jūras piekrastes attīstību, jo ministrijas nespēj rast kopīgu valodu. Turklāt jāatceras, ka Baltijas jūras piekraste ir ne tikai dabas resurss, bet ir arī ekonomisks resurss.

Un tagad pēdējais. Runa ir par kādu lietu, kura vienam otram varbūt liekas ļoti nenopietna, lai gan tanī pašā laikā, pēc manas izpratnes, tā ir ļoti nopietna, jo ir ļoti svarīgi, lai tauta šo valdības pasludināto taupīšanas režīmu atbalstītu. Un tāpēc nekādā gadījumā nedrīkstētu pieļaut lēmumus, kas varētu izraisīt pilnīgu neizpratni tautā. Tā ir it kā nenopietna lieta, bet šā iemesla dēļ, manuprāt, ir pietiekami nopietna lieta.

Turpināšu savu uzstāšanos ar tādu piemēru. Pieņemsim, ka ir kāda daudzbērnu ģimene, kas iztiek brīžiem labāk, brīžiem sliktāk – brīžiem ēd maizīti ar sviestu, bet brīžiem arī tam sviestam naudiņas nepietiek. Un tad pēkšņi viena viņu meita, pusaudze, ierauga, ka turīgā kaimiņa meita ir iegādājusies brīnišķīgu kruzuļotu, ar dimantiem rotātu kleitu. Un šī pusaudze sit kāju pie zemes: „Man arī vajag tādu kleitu!”, neskatoties uz to, ka pārējie bērni ģimenē mēģina šo māsiņu atrunāt: „Nu, nedari tā! Nu neesam mēs tik turīgi!” Tomēr māsa sit to kāju pie zemes. Un mamma, kas šo meitu ir radījusi, starp citu, arī aizstāv savu meitiņu: „Nu kā tad es savu mīļo meitiņu aiztikšu…” (Izsaucieni no zāles.)

Un tad tomēr ir jāiejaucas pat tēvam. Pat tēvam ir jāiejaucas un jāpasaka skaidri un gaiši: „Es te esmu maka turētājs! Mēs nevaram atļauties! Meitiņ, ja gribi pirkt kleitu, aizbrauc uz laukiem un padzīvo tur! Pastrādā lauku saimniecībā smagāku darbu, un tad varbūt tev tās domas mainīsies…”

Jūs jau apmēram saprotat, par ko ir runa, cienījamie kolēģi! Un runa tik tiešām ir par to, vai Latvijai šobrīd, kad visa šī ģimene, daudzbērnu ģimene, kas ir mūsu tauta, kas, protams, necieš badu, kam maizei vēl pietiek, bet kam, jāsaka atklāti, ne vienmēr visiem tam sviestiņam pietiek… Vai tiešām Latvijā, kura nav ne monarhija ar monarhijas tradīcijām, kura nav bijusi un arī tagad nav impērija, vai tiešām mums armijā vajag šādu jātnieku nodaļu, kas piedalītos reprezentācijas pasākumos? (Aplausi.) Nu nevajag acīmredzot…

Un es sākumā jau teicu: no vienas puses, tas šķiet it kā nebūtisks jautājums, un arī šie izdevumi nav tik lieli, bet, cienījamais Godmaņa kungs un pārējie valdības locekļi, ja jūs atbalstīsiet šādus nevajadzīgus lēmumus, tad, manuprāt, tauta nesapratīs arī tos vajadzīgos! Un to der ievērot! Un tāpēc, cienījamie kolēģi… Es nezinu, vai šeit vēl ir arī Valsts prezidenta Kancelejas pārstāvis, bet es gribētu lūgt arī Valsts prezidentu, kura ceremonijās acīmredzot ir iecerēts izmantot šo vienību, aicināt mūsu cienījamo aizsardzības ministru atteikties no šīs idejas.

Paldies par uzmanību. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds finanšu ministram Atim Slakterim.

A.Slakteris (finanšu ministrs).

Priekšsēdētāja kungs! Deputāti! Deputātes! Es saprotu, ka jums laikam vairs negribas gari klausīties, ko esmu sagatavojis.

Un tomēr. Man šķita svarīgi jūs uzrunāt trīs būtisku faktoru kopsakarā, jo tajā situācijā, kādā mēs atrodamies pašreiz, tomēr nevajag aizmirst valsts vidējā un ilgtermiņa mērķus. Ir jāsaka, ka tajā brīdī, kad kāds kurina histēriju, ir svarīgi nepazaudēt galvenos orientierus.

Mēs nevaram radikāli rakāties šāgada vai nākamā gada budžetā, ja piemirstam valsts attīstības stratēģiju. Mēs nedrīkstam kaut ko mehāniski īsināt izdevumos vai pārcilāt nodokļus, nedomājot par vērtībām, uz kurām balstās valsts nākotne… Ābiķis jau to daļēji arī pieminēja… Un šie mērķi patiesībā nav jāizdomā, jo tie jau ir atrodami dokumentos. Tie ir fundamentāli izklāstīti nacionālās attīstības plānā. Es varbūt tālāk tam nepieskaršos.

Un tomēr ir vēl otrs faktors, ko daudz pieminēja arī premjers, – tā ir globālā attīstība: dolāra vājums, pārtikas cenu lēciens, naftas cenas… Tik nepatīkamu pasaules procesu ietekmi, kādi tie ir šogad, Latvija nav piedzīvojusi visos savas atjaunotās neatkarības gados. Iepriekšējie procesi bija šaurāki.

Tāpēc uzreiz tomēr runāšu atklāti un skaidri. Jūtama pārtikas cenu samazināšanās nav gaidāma, ja pasaulē nekļūs lētāka degviela. Turklāt jau rudens pusē kļūs dārgāka gāze un siltums. Un visu šo cenu kāpumu mums uzspiež ekonomiskā attīstība ārpus Latvijas. Tā, protams, ne tikai ietekmēs inflāciju, bet arī negatīvi atsauksies uz iekšzemes kopproduktu.

Nezinu, kā jūs, bet es savā mājsaimniecībā lietoju gāzi, tāpēc esmu jau paspējis sarēķināt, ka apkure man izmaksās vismaz par trešdaļu dārgāk. Un kaut arī par gāzes plīti virtuvē būs jāpiemaksā tikai viens lats klāt, arī viens lats Latvijā ir vērtība.

Pašu rīcība. Es principā esmu gandarīts par to, kas līdz šim ir ticis nolemts gan iepriekšējā, gan šajā valdībā. Tie ir tieši, izsvērti un loģiski soļi, kuriem ir pozitīvi rezultāti. Ir izdevies apturēt pārmērīgi straujo kreditēšanas pieaugumu dažādu iemeslu dēļ. Tagad tas viss tomēr ir nostabilizējies un notiek saprātīgāk – apmēram 94 procentu apmērā no iekšzemes kopprodukta.

Šīs nedēļas laikā mēs valdībā to jau esam izrunājuši, bet oficiālo lēmumu, visticamāk, pieņemsim rīt, ka šajā situācijā, kad ekonomikas pieauguma tempi ir sarukuši, bet inflācija joprojām ir pati augstākā Baltijā, tiks pārskatīti valdības izdevumi.

Un, kaut arī daudzi plānotie nodokļu ieņēmumi pildās vai pat pārpildās, pievienotās vērtības nodokļa ieņēmumi nepildās. Un līdz ar to valsts iestādēm būs jāsamazina tie iepirkumi, kas neattīsta ekonomiku. Vienkārša mehāniska pieeja šoreiz patiešām nederēs.

Taču tajā pašā laikā, kaut arī mums ir grūti apstākļi, valdība tomēr turpinās stimulēt uzņēmējdarbību, jo tieši tā rada nodokļu ieņēmumus.

Jau ir sākusi funkcionēt vidējo un mazo uzņēmumu atbalsta programma Hipotēku bankā. Valdībā tā tika apstiprināta salīdzinoši nesen.

Pašlaik tiek analizētas lielo uzņēmumu atbalstīšanas iespējas, kā arī mikrokreditēšanas izredzes mazāk nodrošinātiem cilvēkiem. Tāda pieredze, kā to darīt ar Hipotēku bankas palīdzību, mums jau ir.

Jāteic, ka ir arī labas lietas, un es gribētu labus vārdus teikt par Valsts ieņēmumu dienesta darbu; īpaši rezultatīvāk ir sākusi strādāt Finanšu policija. Un jāsaka, ka ar dažu nedēļu atstarpi tika pārcirstas desmitiem miljonu latu lielas naudas atmazgāšanas shēmas. Un jāsaka, ka šis dienests varbūt strādā krietni efektīvāk par dažu labāk atalgotu dienestu.

Ir skaidrs, ka taupības režīms nebūs vienīgais tāds mehānisms. Mēs tiešām vērtēsim tos izdevumus, kas reāli neveicina ekonomikas attīstību, un mēģināsim to ierobežot.

Beigu beigās arī iepirkumu sadaļā ir iespējama taupība.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies finanšu ministram. (Aplausi.)

Debatēs vārds deputātam Nikolajam Kabanovam.

N.Kabanovs (PCTVL frakcija).

Labdien, cienījamie deputāti! Cienījamais Ministru prezidenta kungs! Starp citu, šīs ekonomiskās grūtības, kurās tagad grimst mūsu valsts, nav pirmās mūsu neatkarības gados. Pēc transformācijas 90.gadu sākumā bija arī Krievijas ekonomiskā krīze – tieši pirms 10 gadiem. Mēs varam šo jubileju atzīmēt un padomāt par to, kāpēc mums šodien klājas tik, maigi sakot, ne labi. Mēs taču pirms 10 gadiem virzījāmies uz rietumiem. Kur tagad ir mūsu rietumu sabiedrotie? Kāpēc viņi mums nepalīdz?

Jūs man jautāsiet: „Kāpēc viņiem vispār būtu mums jāpalīdz?” Minēšu jums piemēru. Nesen trīs Skandināvijas valstis – Zviedrija, Dānija un Norvēģija – izveidoja speciālu fondu, lai palīdzētu Īslandei noturēt līmenī Īslandes kronas kursu un saglabātu šīs valsts ekonomiku. Šīs minētās valstis palīdzēja Īslandei ar savu naudu, izveidojot tādu rezerves fondu, kura finansiālais apjoms ir tikpat liels kā Īslandes Centrālajai bankai. Es domāju, ka neviena valsts, kas atrodas blakus Latvijai gan ziemeļos, gan dienvidos, nevar mums palīdzēt.

Kas var palīdzēt Latvijai?

Es domāju, ka Gerharda kungs, kurš nesen piedalījās Baltijas forumā, pats apliecināja pareizo virzienu, kuru pieņēma mūsu līdzšinējā valdība. Neraugoties uz visiem trūkumiem, kas piemīt Godmaņa valdībai, tai ir arī viens reālistisks virziens, kuru šī valdība cer īstenot, – tā ir virzība uz austrumu eksportu. Jo paskatīsimies mūsu eksporta struktūru! Vai tur ir kādi ekskluzīvi produkti, kuru Eiropā nav? Vai Zviedrijas koksne nav vērtīgāka par Latvijas koksni? Tas ir blefs!

Cienījamie kungi! Eiropa nav Latvijas produktiem pati piemērotākā vieta. Paanalizēsim, piemēram, zemkopību. Zemkopība Latvijā ir riskanta, jo mēs atrodamies diezgan tālu ziemeļos, tāpēc Spānijas un Francijas produkti vienmēr būs lētāki un konkurētspējīgāki nekā Latvijas produkti. Es domāju, ka, tikai palīdzot padomju nostalģijai, tās šprotes, par kurām „Jaunais laiks” šeit cīnījās, vēl ir pieprasītas. Pretējā gadījumā, es domāju, mūsu zvejnieki jau sen būtu beigti.

Es domāju, ka Ministru prezidentam ir pēdējais laiks braukt uz austrumiem un noslēgt „jumta” līgumu par to, lai mūsu eksportam tiktu piemēroti speciāli, teiksim tā, noteikumi. Un tas ir brīvās tirdzniecības līgums! Tas būs speciālais līgums, apejot Eiropas Savienības tirdzniecības noteikumus, bet Latvijai tas būs. Piemērs ir ļoti vienkāršs. Somijai ir likums, kas paredz 300 procentu lielu eksporta nodokļa likmi, teiksim, gaļas importam uz Somiju. Kāpēc mēs nevaram noslēgt ar Krieviju tādu starpvalstu līgumu?

Mans novēlējums Latvijas Ministru kabinetam un Latvijas Ministru prezidentam būtu šāds: uzlabot ekonomiskās attiecības ar Krieviju! Pretējā gadījumā, es domāju, mēs būsim spiesti pēc diviem vai trim gadiem šeit izveidot otru valsts valodu, lai tikai Krievijas kapitālisti nopirktu mūsu bankas.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Debatēs vārds deputātam Dzintaram Rasnačam.

Dz.Rasnačs (TB/LNNK frakcija).

Godātais Saeimas priekšsēdētāj! Godātais Ministru prezidenta kungs, Godmaņa kungs! Arī es būšu viens no tiem retajiem pozīcijas pārstāvjiem, kuri tomēr dažus vārdus bildīs par valdības darbu tautsaimniecības situācijas uzlabošanai.

No apvienības „Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK viedokļa raugoties, mēs valdības darbā saskatām vienu diezgan būtisku kļūdu, un tā ir viesstrādnieku piesaistīšanas nodevas samazināšana. Es personīgi un arī mūsu apvienība aicina šo jautājumu risināt kompleksi, saistot to gan ar darbinieku pietiekami augstu kvalifikāciju, gan arī ar citiem jautājumiem.

Tas būs īstermiņa, pavisam īsa termiņa ieguvums, tāpēc apvienība „Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK neatbalsta šādas nodevas samazināšanu, jo nākotnē tas var radīt diezgan lielas sociālās problēmas. Tādas jau ir iezīmējušās gan Lietuvā, gan arī… Protams, mēs redzam, kas notiek Parīzē, mēs redzam, kas notiek kaut vai tajā pašā Vācijā. Pat Vācijas „kreisie” atnāk pie mums un stāsta, kādu milzīgu kļūdu viņi ir pieļāvuši iepriekšējās desmitgadēs, piesaistot viesstrādniekus.

Tā ka man ir lūgums šai valdībai respektēt apvienības „Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK ministra viedokli un neradīt tādus apstākļus, kas mūsu darbaspēkam veidotu negodīgu konkurenci.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Paldies. Debates beidzam.

Lēmuma projekta iesniedzēju vārdā – deputāts Dzintars Zaķis.

Dz.Zaķis (frakcija „Jaunais laiks”).

Godājamie kolēģi! Šodien jūs lieliski redzējāt to, kā darbojas demokrātija. Šodien opozīcijas iniciatīvas rezultātā valdība skaidroja gan mums, gan arī – un tas ir pats svarīgākais! – sabiedrībai to, kā valsts domā pārvarēt ekonomiskās grūtības. Mēs daudz dzirdējām par to, kā bija un kā būtu, ja būtu… Diemžēl mēs maz dzirdējām konkrētus solījumus un pavisam konkrētus risinājumus ar konkrētiem datumiem. Tāpēc iesniedzēju vārdā es aicinu atbalstīt lēmuma projektu un atgriezties pie šīs diskusijas jau tuvākajā laikā!

Sēdes vadītājs. Paldies.

Lūdzu zvanu! Balsosim par lēmuma projektu „Par uzdevumiem Ministru kabinetam saistībā ar ekonomiskas krīzes pārvarēšanu”! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 42, pret - 50, atturas - 1. Lēmuma projekts ir noraidīts.

Cienījamie kolēģi, ir laiks reģistrēties! Lūdzu zvanu reģistrācijai. Reģistrēsimies ar balsošanas kartēm!

Vārds reģistrācijas rezultātu nolasīšanai Saeimas sekretāra biedram Andrejam Klementjevam.

A.Klementjevs (9.Saeimas sekretāra biedrs).

Augsti godātie deputāti! Nav reģistrējušies: Dzintars Ābiķis, Aigars Štokenbergs, Uldis Briedis, Augusts Brigmanis, Boriss Cilevičs, Ina Druviete, Jānis Dukšinskis, Nikolajs Kabanovs, Jānis Klaužs, Anna Seile, Kārlis Šadurskis, Viktors Ščerbatihs, Jānis Tutins, Nils Ušakovs un Dzintars Zaķis.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Līdz ar to Saeimas ārkārtas sēdi pasludinu par slēgtu.

Balsojumi

Lēmuma projekts "Par uzdevumiem Ministru kabinetam saistībā ar ekonomiskas krīzes pārvarēšanu"
Datums: 11.06.2008. 16:36:20 bal002
Balsošanas motīvs: Par lēmuma projektu ar dok. nr.2484