Sēdi vada Latvijas Republikas 9.Saeimas priekšsēdētājs

Gundars Daudze.

Sēdes vadītājs. Labdien, godātie kolēģi! Lūdzu, ieņemiet vietas!

Sākam Saeimas 2009.gada 4.februāra ārkārtas sēdi. Es vēlreiz lūdzu visiem ieņemt vietas.

Šodienas sēdes darba kārtībā ir viens jautājums – lēmuma projekts „Par neuzticības izteikšanu Ministru prezidentam”.

Iesniedzēju vārdā – deputāte Solvita Āboltiņa.

S.Āboltiņa (frakcija „Jaunais laiks”).

Dāmas un kungi! Godātie kolēģi! Šodien es no šīs tribīnes pirmām kārtām vēlos pateikt paldies, lielu paldies, Ivaram Godmanim. Viņš pēc neatkarības atjaunošanas ir mūsu pirmais un vienlaikus arī četrpadsmitais Ministru prezidents. Viņš ir pildījis arī finanšu ministra un iekšlietu ministra amatus, un nav daudz Latvijā tādu cilvēku, kas var lepoties ar šādu pieredzes bagāžu. Faktiski mums ir tikai viens tāds – Ivars Godmanis.

To, cik kritiskā situācijā mūsu valsts atrodas šodien, lai gan pēc vakardienas šī situācija atkal ir citāda, jo vakar cilvēki saprata, ka ar citām metodēm varbūt ir iespējams kaut ko panākt… cik mēs sliktā un kādā situācijā atrodamies, un to, kāda ir gan mana, gan „Jaunā laika” pozīcija, es pēdējo nedēļu laikā esmu paudusi vairākkārt. Tāpēc nez vai būtu pareizi šodien no šīs tribīnes tērēt gan Ministru prezidenta, gan mūsu visu kopējo laiku, lai to atkārtotu vēlreiz.

Es šodien no šīs tribīnes gribu pateikt to, kādu es vēlētos savu valsti redzēt šodien. Un es vēlētos, lai Latvija un Latvijas tauta būtu ziedoša (No zāles dep. A.Bērziņš (LPP/LC: „Pareizi!”), lai Latvijā cilvēki būtu laimīgi un lai viņiem nekad mūžā nenāktu prātā braukt projām no šīs tēvzemes. Lai viņi justos vajadzīgi savai valstij, lai viņi justos sabiedrībā pieņemti, jo viņu dzimtene ir Latvija un viņi ir īstenie savas valsts patrioti.

Es vēlos, lai ikvienam Latvijas iedzīvotājam būtu iespēja iegūt labu izglītību, neskatoties uz to, kurā vietā – lielpilsētā, mazā lauku miestiņā vai novada ciematā – viņš dzīvo. Lai ikvienam latvietim būtu darbs – darbs, ar kuru viņš var nopelnīt pietiekami daudz iztikas līdzekļu, un lai viņš varētu dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi.

Es vēlos, lai mūsu vidū būtu daudz uzņēmīgu tautiešu, kuri dibinātu savus uzņēmumus, lai viņi ražotu Latvijas preci gan vietējam patēriņam, gan eksportam. Lai uzņēmēji varētu būt droši, ka spēles noteikumi visiem ir vienādi un ka tie netiek pēkšņi mainīti sabiedrībai nesaprotamu ieganstiņu vai vēlmīšu dēļ, ka valsts, ja ne gluži palīdzēs, tad vismaz netraucēs uzņēmējiem strādāt, lai pildītu valsts kasi ar nodokļiem.

Es vēlos redzēt daudz jaunu un laimīgu ģimeņu, kuras nenomāc rūpes par savu vietu šajā dzīvē un par vietu savam mazulim bērnudārzā, un lai viņas nenomāc neatdodamo kredītu nasta par savu maziņo dzīvoklīti.

Es vēlos, lai Latvijas zemnieki būtu saimnieki savā zemē un lai visi Latvijas lauki būtu sakopti. Lai Latvijas piens līdzīgi Latvijas cukuram nekļūtu par pagātni un lai zemnieki ar saviem traktoriem apstrādātu tēvzemes laukus, nevis būtu spiesti braukt uz Rīgu, lai piespiestu politiķus beidzot viņus sadzirdēt.

Es vēlos redzēt daudz gudru un starptautiski atzītu Latvijas zinātnieku, kas savus pētījumus un akadēmisko karjeru veidotu Latvijā un, sadarbojoties ar Latvijas uzņēmējiem un lauksaimniekiem, radītu unikālu Latvijas produktu eksportam uz citām zemēm. Es vēlos, lai pensijas vecumu sasniegušie cilvēki par valsts garantētajām pensijām varētu dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi, nevis eksistēt.

Es vēlos modernu veselības sistēmu, lai slimi cilvēki nebūtu nolikti izvēles priekšā – sava dzīvība vai ģimenes labklājība. Lai ārstiem un medmāsām nebūtu jānāk kā pabērniem šeit, pie parlamenta, izlūgties iespēju arī viņiem izdzīvot.

Es vēlos, lai cilvēki vairāk laika pavadītu kopā ar ģimeni, lai cilvēki dzīvotu saticīgi, mīlētu savus bērnus, neatstājot tos likteņa varā.

Es vēlos piederēt tādu politiķu saimei, kuri kalpotu tautai un kurus varētu cienīt par paveikto, nevis ienīst par sastrādāto.

Es vēlos redzēt Latvijā efektīvu un godīgu valsts pārvaldi, kas palīdz atrisināt sabiedrības problēmas, nevis tās vairot, pašai kļūstot par vēl vienu sabiedrības problēmu. Es vēlos, lai cilvēki uzticētos cits citam, būtu vienoti un palīdzētu cits citam grūtā brīdī. Un lai uz ielas un arī mums šeit, šajā zālē, būtu iemesls daudz biežāk uzsmaidīt saviem kolēģiem.

Es ticu un esmu pārliecināta, ka to vēlas lielākā sabiedrības daļa, un es esmu pārliecināta, ka tas viss mums kādreiz būs. Agri vai vēlu, bet būs, jo Latvijā ir cilvēki, kas mīl savu dzimto zemi, cilvēki, kas ir gatavi strādāt, kas ir gatavi ziedot visu, lai Latvija attīstītos un plauktu.

Bet šodien? Šodien mums ir tas, kas mums ir: slikta ekonomiskā situācija, cilvēku neuzticība, valdošā koalīcija ar premjerministru Ivaru Godmani.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Sākam debates. Vārds debatēs deputātam Visvaldim Lācim.

V.Lācis (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Cienījamais Saeimas priekšsēdētāj! Ministru prezident! Ministri! Kolēģi! Pirms vairāk nekā gada es arī debatēs kā viens no pirmajiem kāpu šajā tribīnē, lai vērstos pret to, ka par Ministru prezidenta amata kandidātu Saeima atbalstītu Ivaru Godmani. Arī šodien tikai tādēļ es esmu kāpis tribīnē, lai lūgtu Saeimu to nedarīt, neizdarīt šo kļūdu otrreiz un neatbalstīt par Ministru prezidentu Ivaru Godmani. Kādēļ?

Tādēļ, ka šodien jums nav morālu tiesību būt par Ministru prezidentu, un galveno iemeslu es saskatu tajā pašā apstāklī, uz kuru norādīju pagājušajā gadā; proti, jūs runājat par vienlīdzību, jūs runājat par taupību, bet jūs esat atstājis – otrreiz to saku, minot Orvela, šī politikas klasiķa, vārdus, – Latvijā daudzus vienlīdzīgākus par vienlīdzīgiem. Proti, visiem ir samazinātas algas par 15 procentiem, un neviens Latvijā pret to nav iebildis, bet jūs esat iesaldējis un neesat samazinājis algas, milzīgas algas, tiem cilvēkiem, kas Latvijā
saņem – un joprojām saņem! – 175, 135, 115 tūkstošus, 187 tūkstošus, un tā tālāk, tūkstošiem latu gadā. (No zāles dep. K.Leiškalns: „Ir jau samazināts!”) „Nav samazinātas, nav! Saņem joprojām. Nesteidzieties, Leiškalna kungs! Tautas folklora ir spēcīgāka par jūsu apgalvojumu. Kad jūs…

Sēdes vadītājs. Nesarunājieties ar zāli!

V.Lācis. Jūs man liekat runā pāriet uz citu tematu. (No zāles dep. K.Leiškalns: „Piekrītu oratoram!”) Labi, pāriesim! Pārejam pie folkloras. Plašsaziņas līdzekļi vēsta, ka veikalos vairs nepieprasa grāmatas, un, ja arī pieprasa „Zvejnieka dēlu”, tad veikalā pasaka: „Šīs grāmatas mums nav, bet tagad pieprasa jaunu grāmatu – „Šofera dēls”.”

Arī šāda folklora no Jelgavas jau atnākusi līdz Rīgai. Jelgavā atrodas lauksaimniecības literatūras apgāds. Proti, ieiet pircējs un prasa: „Vai var dabūt šajā lauksaimniecības apgādā grāmatu par lašu un foreļu audzēšanu?” Un viņam atbild: „Nē, nu tādas grāmatas mums vairs nav, un tādu vairs neprasa. Tagad mums prasa Laura Dripes grāmatu „Kā iegūt lašus dabiskā lieguma strautos un upēs”.”

Lūk, tauta jau ir devusi jums atbildi par samazinājumu! (No zāles dep. K.Leiškalns: „Tā ir taisnība!”) Paldies, ka atzināt to.

Un tas viss notiek ar Ivara Godmaņa ziņu – kā valdības vadītāja ziņu! Tāpēc sīkākiem faktiem nepieskarsimies.

Vakar mēs redzējām, ka zemnieki, burtiski novesti līdz izmisumam, gandrīz centās ieņemt Rīgu. Arī tā ir jūsu atbildība, jo jūs kā valdības vadītājs esat pieļāvis, ka jūsu ministri pieturas pie Makjavelli principa. Nu kāds tad ir šis princips? Slavens klasiskās politikas princips: „Pirms jūs tautai kaut ko gribat atņemt, vispirms soliet tai kaut ko dot.” Un šīs valdības ministri ir solījuši zemniekiem sešu gadu laikā dot. To taču nesaka Visvaldis Lācis, to saka tauta un prese. Tātad jūs arī par vakardienu esat atbildīgs – par tiem nemieriem. (No zāles dep. K.Leiškalns: „Protams!”) Man patiktu, ka Leiškalna kungs neatbildētu, jo pēc tam atbildēs Ministru prezidents pats.

Tālāk. Mēs visi zinām, ka pagājušajā gadā nebija… šogad ir 48 miljoni Latvijas Valsts radio un televīzijas centra rīcībā. Un pagājušajā gadā, kad bija nepieciešami 3 miljoni latu, lai pasts varētu iesākt e-pasta izveidi, ar vieglu roku un ļoti ātri jūs tos vajadzīgos 3 miljonus piešķīrāt. Bet šodien, kad Latvijas Radio nonācis katastrofālā situācijā (No zāles dep. A.Bērziņš (LPP/LC: „Izsaimniekots!”), kad… Nesteidzieties!... Kad Latvijā liela cilvēku daļa vairs nevar trūkuma dēļ abonēt avīzes lauku apvidos… Konkrēts piemērs. Mans darba kolēģis – pensionārs no Basu pagasta – raksta: „Jāiet uz pastu 9 kilometrus pēc avīzēm, es vairs nevaru aiziet līdz turienei.” Bet tuvākas pasta nodaļas un tātad arī avīzes nav… Kaut gan Latvijas Radio spēlē ārkārtīgi svarīgu lomu vispār, īpaši ar savu pirmo programmu, vēl diezgan vareno kultūras programmu un ir vienīgā saikne starp Rīgu un attāliem lauku nostūriem, jūs nevarat no 40 miljoniem atrast 1,05 miljonus latu šīs darbības veikšanai un 740 tūkstošu parāda nolīdzināšanai! Vispār to netaisīja 300 darbinieki, to taisīja Latvijas Radio ģenerāldirektors Semēvics (No zāles dep. A.Bērziņš (LPP/LC: „Kauns!”), kas ir godprātīgi atkāpies no šā amata (No zāles dep. A.Bērziņš (LPP/LC: „Cietumā Semēvicu!”), un koalīcijas partiju apstiprinātais un ieceltais uzraudzības iestādes vadītājs – jūs zināt viņa uzvārdu (No zāles: „Nezinām!”) – Ābrams Kleckins. Un jums jānes arī par to atbildība!

Šajā laikā, kad mums materiālā kultūra jau drūp un materiālais stāvoklis ir ļoti zems, ir ārkārtīgi svarīgi būtu bijis tieši Ministru prezidentam atrast to līdzsvaru starp garīgo un materiālo, starp garīgās dzīves attīstību un materiālās dzīves attīstību. Jūs neesat mācējis to atrast. Neesat!

Gluži otrādi! Varētu teikt ar mazu ironiju, tāpat kā romānā „Mērnieku laiki” Ķencis saka: „Nu jā, lai diez cik gudrs būtu un attīstīts būtu, bet ēst gribas tik un tā.” Un jūs esat devis tiem ēdājiem. Un jūsu politika ir bijusi kalpības politika. To nav ko noliegt! Kalpības politika tādā nozīmē, ka jūsu partijas glābējam, tagadējam satiksmes ministram Šleseram, jūs esat kalpojis uzticīgi, viņam nepieskaroties. Un no šīs pašas tribīnes skanēja jau pirms gada un arī tagad 20 stundu maratonsesijā šeit, no Saeimas tribīnes, skan, lūk, šie vārdi, ka jums vajadzēja šajā ziņā iejaukties šajā nebūšanā, kur turpinās valsts un tautas mantas izzagšana ar milzīgām algām. Un ko jūs atbildējāt? Mums jūs atbildējāt, ka tas nav loģiski. Un pēc tam, kad otrreiz deputāte Čepāne ļoti sīki un precīzi izskaidroja šo koalīcijas partiju… jā, un arī Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas… jau pagājušā gadsimta 90.gados iedibināto oficiālo institūciju – valsts apzagšanas institūciju – darbību ar šīm padomēm un valdēm kapitālsabiedrībās, tad otrreiz jūs atbildējāt – un tas ir presē –, ka, lūk, jums jālasa Komerclikums. Bet jūs jau šo Komerclikumu paši radījāt... pašas partijas. Arī jūsu partija to radīja. Un šis likums bija tieši radīts, lai nokārtotu šo tautas un valsts mantas izzagšanu tā, ka ne Ekonomiskā policija, ne Finanšu policija, ne KNAB, ne arī ģenerālprokurors nevarētu jums pieskarties. Jūs radījāt likumus institucionālai valsts atzīšanai. Tieši, lūk, no šā morālā viedokļa, nerunājot nemaz par to, lai arī kāds būtu jūsu plāns valsts materiālās dzīves celšanai jeb glābšanai, jums ir jāatkāpjas no šā amata.

Otrs. Ja mēs vēl runājam tieši par jūsu kā Ministru prezidenta darbību – un tas attiecas atkal uz koalīcijas partijām –, tad jūs pieturējāties, varētu teikt, pie latviešu aforismu lielmeistara Franča Usāna teiktajiem vārdiem. Ko tad viņš ir teicis? Diemžēl ļoti daudz cilvēku nokļūst saimnieciskā ellē, noticot pasaciņām par paradīzi. Jūs solījāt paradīzi! Jūsu līdzgaitnieks no koalīcijas partijas solīja septiņu trekno gadu paradīzi. Septiņu trekno gadu paradīzi! Kur šī paradīze ir? Tātad jūsu vadība vai jūsu līdzgaitnieki ir mētājušies ar nepamatotiem solījumiem, un jūs zināmā mērā esat viņus atbalstījis, vai nu klusējot, vai šos solījumus arī virzot taisni tautai saprotamā veidā.

Lūk, ir pienācis laiks, kad jūs esat zaudējis pilnīgi tautas uzticību, jums pašam atkāpties vai arī Saeimai pieņemt lēmumu, ka Saeima atbrīvo Ivaru Godmani no Ministru prezidenta amata.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs finanšu ministram Atim Slakterim.

A.Slakteris (finanšu ministrs).

Saeimas priekšsēdētāja kungs! Deputāti! Kolēģi! Ministru prezidenta kungs! Es vēlētos viest skaidrību kaut kādos salīdzinājumos. Šāgada janvāris nekādi nav salīdzināms ar barikāžu laika janvāri. Kāpēc toreiz pie neapturamas inflācijas, taloniem un visām pārējām nebūšanām ļaudis ticēja saviem līderiem, patiesībā redzēdami pat viņu cilvēcisko vājumu? Tāpēc, ka tautu vienoja divas ļoti lielas lietas: pirmā – mērķis par valsts neatkarību, otra – ārējs rupjš spēks, kas šo sapni varēja iznīcināt. Tādā brīdī cilvēks, indivīds, saņemas, nomierinās un beigu beigās tāpēc arī uzvar. Kad ir jāsasniedz liels mērķis, tad pretī stāv milzīgs drauds.

Šobrīd ir pilnīgi pretēja situācija. Abi faktori ir pazuduši. Nav, kas vieno. Sīkumi nevieno. Uzpeld drazas. Kopējais lielais mērķis ir sabiris… jā, tajā skaitā personiskajos bankas kontos. Ārējā drauda vairs nav. Par to paldies NATO. Viens otrs savu mērķi ir realizējis, sēž tādā kā John Deere sēdeklī, un tas patiesībā nav sliktākais variants.

Cits ir iedomājies, ka laime un mērķis ir naudas nesaturēšanā, tāpēc cenšas pirkt bez atskatīšanās. Ir vēl simtiem un tūkstošiem citu personiskās neatkarības mērķu – jandalēt un trobelēt bez atskatīšanās. Šie mērķi, starp citu, visi ir kļuvuši sasniedzami. Nesasniedzama ir kļuvusi iedomātā nauda. Un man ir jābrīdina, te pavisam atklāti sakot, ka arī tās reālās naudas paliek arvien mazāk.

Tajā laikā – toreiz pie barikāžu ugunskuriem – runāja par to, kas tā brīvība tāda būs, un bija skaidrs, ka neatkarība būs darbs. Baigā šance! Sīzifa darbs! Pirms gada šī valdība uzķēra šo Sīzifa akmeni, kas jau palēnām ripoja atpakaļ…

Jūs šodien lemsiet – palaist vaļā, lai paripo vēl zemāk, lai nāk citi... Problēmas būtība nav – citi vai mēs, problēma ir, kā to akmeni noturēt. Kā noturēt neatkarību un censties to akmeni velt atpakaļ.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies,

Vārds debatēs deputātam Jurim Dobelim.

J.Dobelis (TB/LNNK frakcija).

Godāto Ministru prezident! Godāto Saeimas priekšsēdētāj! Cienītie kolēģi!

Nu te izskan un izskanēs jaukas vēlmes, burbuļos ļoti jauki un arī nejauki vārdiņi, bet kāds tam visam ir sakars ar valdības turpmāko darbu? To nepasaka neviens, jo nav arī spējīgs to pateikt.

Ak tad šodien gāzīsim valdību? Nu tad kuri būtu tie gāzēji? Un es tagad skatos to papīru, kurā tie gāzēji ir sačupojušies: tur ir Latvijas okupācijas noliedzējs, tur ir zvēresta lauzējs baznīcā, tur ir latviešu nacionālo vērtību apskādētāji... tam līdzīgs sastāvs. Ārkārtīgi… Izlasiet, lūdzu, uzmanīgi! Šī ir jaunās valdības iecere.

Lūk! Un tāpēc ir interesanti paskatīties, ar kādu nolūku tas viss tiek darīts. Vai Latvijas labā? Latviešu tautas labā? Pilnīgi izslēgts! Jo katram ir skaidrs, ka šis iesniegtais lēmuma projekts ir dzīvs mironis. Tas taču neko nedos. Absolūti neko! Tas vienīgi – un tas tiešām ir jāatzīst – dos iespēju neslēpti un pamatīgi izrādīties, protams, ar dzelošu kritiku, plašākas sabiedrības daļas priekšā.

Jā, paldies! Jūs, godātie iesniedzēji, esat devuši iespēju arī pozīcijas deputātiem izteikties, uz ko es kolēģus arī aicinu. Paskatieties, cik starp šiem iesniedzējiem sēž bijušo ministru dažādās valdībās, bijušo Saeimas deputātu no pozīcijas! Atcerieties, kā viņi ir balsojuši, par ko viņi ir balsojuši… Pavelciet ārā avīzītes, pavelciet ārā vecus ierakstus, paklausieties un salīdziniet, lūdzu, ko šie kungi un dāmas šur un tur šad un tad ir runājuši! (No zāles dep. K.Leiškalns: „Bet padomēs viņi savējos nelika!”)

Daži no viņiem ir bijuši arī padomēs un vēl šur tur... Daži no viņiem saņem skaistas kompensācijas par darbošanos Eiropas mērogā, bet par to viņi nestāsta. Taču viņi no jauna grib tikt Eiropā iekšā.

Redziet, vienīgais cilvēciski saprotamais, ko es no jums, visiem iesniedzējiem, saprotu, ir tas, ka jūsu vidū ir tādi cilvēki, kam putni nepatīk un kam ir zināmas antipātijas pret pingvīniem. Nu tas varbūt ir zināms attaisnojums kādai daļai no tiem, kuri ir parakstījuši šo iesniegumu.

Un nerodas arī pārliecība, ka lēmuma projekta iesniedzēji lāgā saprot, ko viņi grib panākt... kādu šīs sēdes iznākumu. Jo nav jau nekādas atbildes uz to, kas notiks rīt vai parīt. Nav par to runas vispār! Un ne jau nu tas būtu tas galvenais – šīs valdības krišana.

Kāds ir piedāvājums tālākai darbībai? Vai jūs vienkārši gribat nomainīt vienu cilvēku ar otru cilvēku? Kur viņi ir? Es jau vienreiz teicu: vecie vēži un vecās vēzenes, atcerieties to, ka jūs neesat vairs spējīgi neko jaunu piedāvāt – vismaz šodien! –, ja jūs strādāsiet ar tādiem paņēmieniem kā patlaban. (No zāles dep. A.Bērziņš (LPP/LC: „Kauns!”)

Kurš tad te grib nopietni strādāt? Nopietns strādātājs atnāk ar padarītu darbu un noliek priekšā: „Es to esmu izdarījis – vērtējiet!” Varbūt labāk, varbūt sliktāk, bet nākt tribīnē… Viens stāsta, ka viņš gribētu, lai te visi laimīgi dzīvotu. Kurš tad no visiem jums negrib, lai mūsu tauta laimīgi dzīvotu? Parādiet man vienu tādu! Lūk, par ko ir runa! Diemžēl šī indeve, šī patīkamā kritika, kad ir ļoti jauki... Un tad tevi slavē un aicina uz visādām tikšanām... tad tu esi mīļš un labs, ja tu esi pamatīgi nozākājis savus kolēģus, tu esi jauks cilvēks...

Žēl, ka šad un tad arī koalīcijas partneri savā starpā nevar novaldīties un aiziet līdz tam, ka viens pasaka: „Es esmu tā teicis!”, bet otrs saka: „Tu esi melojis!” Tā nevajadzētu darīt! Nevajag ņemt paraugu no tiem cilvēkiem, kuriem šeit tribīne ir tikai priekš gānīšanās un ne priekš cita kā... Nevis priekš sava padarītā darba atspoguļošanas.

Kurš veidos jauno valdību – vēl viens interesants jautājums. Kurš tur vēlas nopietni darboties, ja ir tādi cilvēciņi, kas pasaka: „Vajag ārkārtas vēlēšanas! Jo ātrāk, jo labāk!” Tad padomājiet par to ministru, padomājiet par to Ministru prezidentu, kuram skaidri pasaka: „Veco zēn, trīs mēneši, un tad tu vairs mums nebūsi vajadzīgs!” Skaisti, vai ne, ir vienlaikus runāt par ārkārtas vēlēšanām, vienlaikus runāt par valdības gāšanu, pretī nedodot absolūti neko?

Es uzskatu tā, ka visi tie, kas runā par ārkārtas vēlēšanām – visi, bez izņēmuma! –, nav tiesīgi startēt vairs nākamajās vēlēšanās! Vienkārši nav tiesīgi! Tāpēc ka katram ir godīgi jānostrādā tas laiks, uz kādu viņš ir ievēlēts.

Tagad vēl interesants ir sastāvs no šīs iesniedzēju grupas jaunajā, iespējamā valdībā, ko viņi tur gribētu redzēt. Vieni vispār ir aizmirsuši, kas ir darbs, tāpēc ka viņi sen nav neko darījuši, bet ir bijuši ļoti aktīvi, ir nākuši un visu ko nolieguši. Nu tie būs tie īstie vienas daļas sastādītāji, bet otri, uz ko tie pirmie arī cer, būs otrās valsts valodas ieviesēji: būs nepilsoņu vēlēšanu tiesību aizstāvji, būs Izglītības likuma pārskatītāji, jo to viņi ir solījuši saviem vēlētājiem, tāpēc neceriet, ka viņi no tā atkāpsies. Viņi to nedarīs! Un tad nu jūs tur visi kopā varēsiet lemt par internacionālismu, beigās varbūt arī visi sāksiet dziedāt: viens – vienā valodā, otrs – otrā valodā Internacionāli... Es nebrīnītos.

Tagad šīs te saldi skābās runas par bezpartijisko premjeru... Vēl viena „pīle”! Kurš ir spējīgs tādu jautājumu kaut vai piedāvāt? Nemaz nerunāsim par atrisināšanu... Tā atkal ir tāda frāzīte, kas ārkārtīgi visiem patīk, – bezpartijisks premjers, ne ar vienu nav saistīts, nevienam nepakļausies, būs pilnīgi individuāls. A kā tad būs ar tiem, kas šo bezpartijisko premjeru būs uzaicinājuši? Tie būs vai nebūs saistīti ar viņu? Un kuri tie būs, tie ģēniji, kas šo bezpartijisko premjeru izvilks dienasgaismā? Jūs varbūt parunājiet ar tiem cilvēkiem Latvijā, kuri vēl ir spējīgi kaut ko saprast un izdarīt, uzziniet, kāda ir viņu attieksme pret šādiem bezpartijiskiem premjeriem!

Lūk! Līdz ar to skaidrs ir viens – mums visiem patīk dzīvot šinī tracināšanas ēnā. Un tas jau ir skaidrs, kāpēc tā ir! Tie daži politiskie spēki, kas nāca uz 9.Saeimu ar naudas maisiem aiz muguras un netika pie varas, jau no pirmā 9.Saeimas darba gada sāka graušanu. Tāpēc arī ir visi šie referendumi, tāpēc arī ir visvisādas sapulces, mītiņi un, es nezinu, vēl kas… Un vēl ir slavas dziesmas, ka tikai tā vajag. Pareizi! Blieziet pa logiem! Raujiet dēļus ārā no grīdas, gāziet ar to dēli konkurentam pa galvu, un viss atrisināsies, izrādās, ļoti labi!

Redziet, un sabiedrība dzīvoja šos divarpus gadus kaut kādā uzvilktā, satracinātā stāvoklī. Saeimas deputāti ir nostrādājuši vairāk nekā pusi no šā sasaukuma – vairāk nekā pusi! Lūdzu katru deputātu: paskatieties, ko jūs esat izdarījis pa šo laiku! Cik likumprojektiem jūs esat pielicis roku? Vai vispār jūs esat pielicis roku? (No zāles dep. S.Āboltiņa: „Juri, cik tu esi izdarījis?”) Un tā tālāk un tā joprojām…

Un tāpēc es neredzu nekādu jēgu šo valdību aiztikt. Ļaujiet viņai strādāt mierīgi! Lai premjers kļūst aktīvāks varbūt tad, kad ir runa par kādu atsevišķu ministru. Nav problēmas nekādas! Un Saeimas deputātiem kaut kad vajadzētu šad un tad ieskatīties padarītajā un kopīgi apspriest to, kas vēl ir jāizdara. Saeimas deputāts ir ievēlēts uz četriem gadiem. Kāda te runa var būt par kaut kādu priekšlaicīgu sava darba pabeigšanu? Ja jau cilvēks tā runā, tad tas nozīmē, ka viņš nav nopietni spējīgs koncentrēties darbam. Viņš jau domā par to, kas būs tad, kas es tur būšu un vai es tur būšu. (No zāles dep. A.Bērziņš (LPP/LC): „Eņģelis!”) Lūk!

Eņģeļu šeit ir ļoti daudz – mums ir pilns ar eņģeļiem. Pēc manis nāks eņģeļi, eņģelienes (No zāles dep. K.Leiškalns: „Eņģeļiem nav dzimuma!”), un jūs te visi zilus brīnumus dzirdēsiet! Es domāju, ka tūlīt pēc manis kāda eņģeliene atnāks un būs tāda varena kritika, ka tikai turies… Tikai vairāk par savu darbu vajadzētu nākt un stāstīt! Vairāk par to vajadzētu pastāstīt, jo es vienu otru eņģelieni esmu redzējis darbā, pareizāk sakot, ne darbos…

Un ar to visu laikam būs jāsamierinās. Šitāds spēku samērs šeit ir. Es tikai gribu atgādināt, ka vairāk nekā divus gadus koalīcija visus balsojumus ir veikusi sekmīgi, bez lielām problēmām. Tas vienkārši ir aizņēmis mums laiku, un koalīcijas deputāti parasti nav bijuši sevišķi aktīvi uz runāšanu, jo viņiem kaut kā neērti ir bijis. Nu kādreiz šī neērtības sajūta ir jāpārvar un drusciņ jāatgādina tiem varenajiem kritiķiem, kas viņi paši tādi ir un uz ko viņi paši ir spējīgi. Vai viņi ir spējīgi tikai uz cukursaldām runām, kas būs un ko es gribētu, vai arī viņi ir spējīgi arī uz kādiem kaut cik jēdzīgiem darbiem.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātei Sandrai Kalnietei.

S.Kalniete (partijas „Pilsoniskā Savienība” frakcija).

Godātais Saeimas priekšsēdētāja kungs! Godātais Ministru prezidenta kungs! Valdības locekļi un kolēģi!

Pēdējās nedēļās es esmu daudz tikusies ar cilvēkiem, un viņi ir sarūgtināti, sašutuši, nikni un bezcerīgi. Un to vakar, es domāju, mēs visi jutām.

Bet kas ir visnomācošākais? (No zāles dep. V.A.Krauklis: „Pasaules krīze!”) Viņi jūt pazemojumu no valsts puses un prasa: „Kāpēc mani var atlaist, bet viņus, kas valsti ir iegrūduši tādā postā, nevar atlaist?” Cilvēki prasa atbildību. Viņi sauc vienus un tos pašus uzvārdus: Roze, Slakteris, Šlesers. Viņi prasa šos ministrus saukt pie kriminālatbildības. Un viņiem ir taisnība, jo Latvijas apstākļos politiska atbildība diemžēl ir bezatbildība. Diemžēl mūsu likumdošanā nav tādu likuma normu, kas pieļautu šāda līmeņa amatpersonu saukšanu pie kriminālatbildības. Vienīgā norma, kas ir, attiecas uz amatpersonas bezdarbību. Un nesen mēs redzējām, ka divus augstus valsts ierēdņus no KNAB par viņu kriminālajiem pārkāpumiem taisnīgi sodīja.

Tomēr tagad nav laiks taisnai tiesai. Nav laiks meklēt, kam, kā un kur būtu jāatbild. Jo, kad visi kopā gāžas bezdibenī, tad vairs nav svarīgi, kurš kuru ir pagrūdis. Tāpēc, ka lejā sasitīsies visi. Kā vainīgie, tā nevainīgie. Tagad ir jāglābj valsts. Un cilvēki ir gatavi to darīt. Tas ir aizkustinoši. Viņi ir gatavi savilkt jostas un atlikt malā savas personīgās vajadzības un sāpes, lai glābtu savu valsti. Es gribu pasvītrot – valsti, nevis politisko eliti. Vienīgais, ko viņi sagaida, – lai tie, kas ir augšā, mainītu savu savtīgo attieksmi pret viņiem un pret valsti. Lai tie nokāptu no savas augstprātības un visatļautības torņa un pārtrauktu kampt. Lai tie, kas aicina tautu solidarizēties, paši būtu solidāri. Lai nebūtu tā, ka vienlīdzīgākie pingvīni uzskatītu par pašsaprotamu, ka ierindas pingvīnu pienākums ir iet bojā, lai augstākās rases pingvīni izdzīvotu. To lietu litānija, kuras var pārmest šai valdībai un iepriekšējām valdībām, ir bezgalīga. Taču es runāšu tikai par divām lietām – par komandu un par komunikāciju.

Ir ministri, kā Vējonis, Roze, Baštiks un Šlesers, kas valdībā ir jau sešus gadus, un viņi atšķirībā no Ministru prezidenta nevar atļauties cīnīties tikai ar sekām. Viņi ir atbildīgi gan par tiem septiņiem treknajiem gadiem, gan par „Gāzi grīdā!” politiku. Protams, arī Ministru prezidentam ir sava atbildība. Tāpēc, ka viņš jūtas – un to daudzkārt ir teicis – kā kuģa kapteinis, kam uzticēts vadīt kuģi, kurš vēl pirms stūres pārņemšanas ir dabūjis sūci un tagad arvien straujāk grimst. Bet kuģa kapteinis vada ne tikai kuģi. Kuģa kapteinis vada arī savu komandu. Un tā vietā, lai patriektu no komandas tos, kas nespēj strādāt un glābt kuģi, viņš skaļi paziņo, ka viņš kā kapteinis paliks pēdējais uz klāja, bet savējos neļaus aiztikt. Ar godmanisku sīkumainību viņš mēģina savas komandas nespējnieku vietā strādāt pats. Pārsteidzošu vēlējumu ir izteicis Valsts prezidents: valdībā vajadzētu vismaz desmit Godmaņus. Nevajag vis desmit Godmaņus! Vajag vienu, bet Ministru prezidentu!

Ja Ministru prezidents nevar atlaist savus padotos un izveidot rīcībspējīgu komandu, kam uzticas arī kuģa pasažieri, tad jāatlaiž ir viņš pats. Nespējīgu ministru darba darīšana nav valsts vadīšana.

Otra lieta, ko Ivaram Godmanim var pārmest, ir neprasme – tāpat kā valdības locekļiem ir neprasme – komunicēt ar sabiedrību. Nepietiek ar to, ka visus apstulbina ar garām skaitļu virknēm. Tajā pašā laikā ir jāprot dažos teikumos izskaidrot, ko šie skaitļi nozīmē valsts attīstībai un katra iedzīvotāja labklājībai. Tā vietā atskan: „Es zinu, cik slikti būs! Jūs to nezināt!”

Kāpēc mēs nezinām? Tāpēc, ka Godmaņa kungs mums to nestāsta. Viņš atrunājas ar informācijas slepenību. Kopš 8.novembra, kad valdība pieņēma lēmumu par „Parex bankas” daļas un vēlāk arī visas bankas pārņemšanu, šī komunikācijas neprasme ir bijusi katastrofāla un ar Slaktera kunga skaisto frāžu palīdzību arī valsts bankām maksājusi miljonu aizplūšanu. To paši baņķieri ir teikuši. Atrunas ar Starptautiskā Valūtas fonda un Eiropas Komisijas sarunu slepenību ir tikai atrunas. Lai arī kādas ir šo institūciju prasības, cilvēkiem Latvijā ir tiesības zināt, ko valdība dara ar viņu dzīvi. Viņiem ir jāsaprot, cik katrs un ikviens no viņiem par šiem lēmumiem maksās vistiešākajā veidā un vēl daudzus gadus no sava maka.

Toreiz, novembrī, skaidru atbildi par to, cik valstij maksās „Parex bankas” nacionalizācija, nesaņēmām ne no Ministru prezidenta, ne no finanšu ministra, un sabiedrībai bija jāapmierinās ar dažāda līmeņa amatpersonu un banku ekspertu teikto. Sākotnēji bija runa par apmēram 200 miljoniem, tad jau sāka skanēt runas par 400 miljoniem; vēl nedaudz vēlāk, pēc pusmēneša, runa bija par 700 miljoniem, un tad sekoja – miljards. Un tas jau bija skaitlis, kas uzdzina baisas nojautas par patieso stāvokli Latvijas ekonomikā. Šodien, kolēģi, mēs jau runājam par pusotru miljardu.

Toreiz „Pilsoniskā Savienība” prasīja, lai Saeimas Prezidijs sasauc Saeimas ārkārtas sēdi un lai valdība sniedz deputātiem ziņojumu, lai arī sabiedrība saprot, ko nozīmē šie lēmumi un kā tie ietekmēs valsts ekonomiku. Tāpēc, ka gan deputātiem vēlētāju vārdā ir pienākums zināt, kāda būs šo lēmumu ietekme uz valsts budžetu un kopējām valsts parādsaistībām, gan arī sabiedrību tas interesē.

Un es citēšu finanšu ministru: „Pavisam drošas un stabilas sistēmas bez likviditātes problēmām.” Tā viņš raksturoja „Parex banku”. Cilvēki tā arī nesaprata toreiz un šodien, kā tas tā varēja notikt, ka pāris nedēļās pēkšņi šī stabilā banka nonāca situācijā, ka tai bija vajadzīgi tik masīva valsts palīdzība. Žēl, ka toreiz šī Saeimas sēde nenotika, jo Prezidijs neuzskatīja, ka tas ir jādara. Toreiz, 18.decembrī, kad pieņēma budžeta grozījumus, kuri ultimatīvā veidā gandrīz vai tika Saeimai uzspiesti, mums to skaidri nepateica, bet mēs zinājām, ka valsts atrodas tikai dažas dienas no bankrota, un tas bija vienīgais iemesls, kāpēc es balsoju „par” šo krīzes budžetu. Es uzskatīju, ka citādi vairs nebūtu no kā maksāt pensijas un algas, pašvaldību darbs apstātos un valsts iestādes bankrotētu.

Kopš tā laika ir pagājis pusotrs mēnesis, bet sabiedrībai vēl arvien nav nekādas skaidrības par stabilizācijas plānu. (Un tas rada iespaidu, ka skaidrības nav arī valdībai, un arī es vairs šai valdībai neuzticos, tāpat kā es to nekad neesmu darījusi.) Tā vietā mēs saņemam ļoti nekonkrētus Ministru prezidenta un finanšu ministra izteikumus, kas tomēr arvien vairāk liek nojaust, ka naudas ekonomikas iekustināšanai šajā stabilizācijas plānā nav. Un te nu mēs nonākam pie visdramatiskākā jautājuma – kā šie lēmumi ietekmēs turpmāko valsts attīstību un vai valdība šodien rīkojas pareizi.

Pēdējās dienās apritē arvien biežāk parādās baisais salīdzinājums ar krahu, kas notika Argentīnā. Un tāpat kā, es domāju, ļoti daudzi no mums es šodien gribētu būt droša par to, ka Latviju negaida tāds pats scenārijs.
Vispirms – naudas aizplūšana no valsts, ko neaptur arī papildu naudas iesūknēšana bankās… Arī budžeta izdevumu strauja samazināšana šeit nav glābiņš, jo tā nedod attīstības stimulus, jo katastrofāli ir krities apgrozījums. Vai mēs varam mēģināt iztēloties, kas notiks, ja šeit, Latvijā, tāpat kā toreiz tur, Argentīnā, sāksies valūtas spekulantu uzbrukums latam? Tad varbūt būs par vēlu nacionālo valūtu devalvēt. Tā vienkārši sabruks, un iestāsies arī pilnīgs valsts sabrukums. Un atkal būs jāaizņemas nauda. Kur tad mēs to aizņemsimies? Jo šodien brīvas naudas apgrozībā pasaulē tikpat kā vairs nav. Un cik ilgi pēc tam mēs šos parādus maksāsim?

Un tāpēc es uzskatu – un arī „Pilsoniskā Savienība” uzskata –, ka ir vajadzīga rīcībspējīga valdība. Šodien Godmaņa valdība ir rīcībnespējīga, jo tā pat vārdos vairs nebauda koalīcijas partneru atbalstu. Brīžiem tas ir, brīžiem tā nav. Te ZZS ir iekšā, te ārā no koalīcijas. Te Tautas partija prasa Godmanim uzsākt konsultācijas ar opozīcijas partijām par jaunu valdību, te apliecina koalīcijas nesatricināmo vienotību. Kā šo raustīšanos nosaukt? Vai par komēdiju? Drīzāk par traģikomēdiju.

Tomēr baisi, jo tas sāk izskatīties pēc traģēdijas Latvijas valstij un tautai. Ir jārīkojas, un tāpēc „Pilsoniskā Savienība” uzskata, ka politiskajām partijām ir jāpārtrauc tradicionālās politiskās spēlītes un jāvienojas par skaidru politiskās krīzes noregulējumu.

Vispirms – par ārkārtas vēlēšanu datumu 2009.gadā. Līdz tam jāpieņem Satversmes grozījumi un taisnīgs Vēlēšanu likums. Partijām ir jāizveido pagaidu valdība, kas bauda pozīcijas un opozīcijas atbalstu un spēj strādāt pie steidzami nepieciešamajiem pasākumiem ekonomikas stabilizācijai, sagatavot 2009.gada budžeta grozījumus, sagatavot parādu restrukturizācijas un maksātnespējas regulējumu un sagatavot Ministru kabineta un valsts aģentūru reformas pirmo etapu.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātei Ilmai Čepānei.

I.Čepāne (partijas „Pilsoniskā Savienība” frakcija).

Godātais sēdes vadītāj! Godātais premjera kungs! Godātie ministri! Kolēģi! Valsts prezidents šorīt Latvijas Radio, raksturodams ekonomiskās un politiskās situācijas nopietnību, aicināja nemeklēt vainīgos. Es arī aicinu nemeklēt vainīgos, tomēr es aicinu valdību un mūs visus izvērtēt kļūdas, jo, neizvērtējuši Kalvīša, Godmaņa valdības pieļautās kļūdas, mēs nevaram pašreizējo situāciju vērst uz labu. Un tāpēc es vēlos valdībai uzdot jautājumus un dzirdēt uz tiem atbildes.

Vai pie pašreizējās ekonomiskās situācijas mūsu valstī ir vainīga tikai pasaules ekonomiskā krīze? Vai šī ekonomiskā krīze tomēr nav vienlaikus vīģes lapa, ar kuru tā saucamie rīcības cilvēki un darītāji piesedz savu nekompetenci un savtīgās intereses? Un visupirms es lūgtu atbildēt uz ekonomiska rakstura jautājumiem. Man tiešām šo jautājumu būs daudz.

Pirmkārt. Kāpēc Latvijā ir visstraujākais kopprodukta kritums Eiropas Savienībā? Kāpēc Latvijā bija un, šķiet, joprojām ir visaugstākā inflācija Eiropas Savienībā? Kāpēc Latvijas zinātnes attīstībai mēs atvēlam četras reizes mazāk līdzekļu nekā plāno Igaunija? Igaunija 2009.gadā šim mērķim plāno tērēt 1,5 procentus no iekšzemes kopprodukta. Bet mēs? Kā jūs domājat? Mazāk par 0,4 procentiem! Kāpēc Latvijai salīdzinājumā ar citām Baltijas valstīm draud visnopietnākā krīze veselības aizsardzībā? Kāpēc nedz Kalvīša, nedz Godmaņa valdība jau vismaz divus... pirms diviem gadiem neuzklausīja pašmāju un ārvalstu ekonomistu brīdinājumus par iespējamo Latvijas tautsaimniecības sabrukumu?

Es arī krāju šādas tādas avīzītes, kā te viens korifejs visās lietās un mūsu visu mācītājs teica, un vakar ieskatījos, kolēģi, 2007.gada 27.aprīļa laikrakstā „Diena”, kur bija Stokholmas Ekonomikas skolas profesora Maikla Hadsona un Džefrija Samersa pētnieciskais raksts „Jauna ekonomika vai jauna verdzība?”. Es jums tiešām ieteiktu izlasīt. Mums ir… draud verdzība, un viņi ir it kā burtiski nosapņojuši visu to, kas šodien notiek.

Nākamais jautājums: kāpēc valdība neanalizēja brīdinājumus, ka pieaugošās nekustamā īpašuma, akciju, vērtspapīru un privatizēto uzņēmumu cenas nav tā bagātības forma, no kuras gūst labumu visa sabiedrība? Vai jūs nezinājāt, ka kredīts var būt produktīvs tikai tad, kad tas tiek ieguldīts reālā ekonomikā, lai ražotu preces un sniegtu pakalpojumus? Vai jūs neredzējāt, ka tad, ja kredīts tiek izmantots spekulācijas uzkurināšanai, bagātībā iedzīvojas tikai neliels pašmāju spekulantu slānis un jaunā birokrātiskā oligarhija? Proti, vai jūs neredzējāt, ka aizvien pieaugošā bagātība Latvijas ekonomiskās piramīdas augšgalā nepadara bagātāku visu sabiedrību? Vai jūs nezinājāt, ka 2008.gadā Latvijā preču un pakalpojumu imports par aptuveni 2,7 miljardiem latu pārsniedza eksportu?

Šeit tiek nievāta opozīcija. Tad, kad es biju „Jaunajā laikā”, „Jaunais laiks”… nepārtraukti mēs runājām par nepieciešamiem eksporta veicināšanas, stimulācijas priekšnoteikumiem. Vai jūs nezinājāt, ka 2008.gada rudenī ārējais parāds jau bija sasniedzis gandrīz 21 miljardu latu? Un kāpēc jūs nepārskatījāt nodokļu politiku, par kuru neskaitāmas reizes ir runājusi opozīcija? Un kāpēc spekulatīvie darījumi netika aplikti ar nodokli? Kāpēc, piemēram, zemes transformācija netika aplikta ar nodokli? Es zinu vienu gadījumu: Rīgas apkārtnē nopirka lauksaimniecībā izmantojamo zemi par 3 santīmiem kvadrātmetrā, bet pēc transformācijas par apbūves zemi tā tika pārdota par 30 latiem kvadrātmetrā. Noprivatizējot vērtīgas valsts un pašvaldības zemes, piemēram, kāpu joslā Vaivaros, par 98 santīmiem kvadrātmetrā, 80 procentus maksājot sertifikātos un 20 procentus – naudā, tika… Jūs saprotat, par cik šī zeme tika pārdota pēc tam, kad tā bija transformēta?

Šodien Eiropas Savienības direktīvas prasības… es domāju, šeit finansisti ļoti labi to zina… prasības aplikt apbūves zemes gabalus ar PVN ir nokavētas. Taču tas mums būs jādara, bet tas mums būs ļoti, ļoti sāpīgi.

Kāpēc jūs pieļāvāt valsts budžeta, valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību līdzekļu izšķērdēšanu, nesamērīgi palielinot algas valsts sektorā, kad uzņēmēji privātajā sektorā vairs nevarēja samaksāt saviem darbiniekiem? Kāpēc tika pieļauts, ka valsts nauda bezjēdzīgi tika tērēta politiskam „tūrismam” uz hokeja čempionātiem, plenēriem, ziedojumiem, maziem un lieliem pārgājieniem Meža dienās? Mēs esam skatījuši šādus pieprasījumus.

Godātais Godmaņa kungs un valdība! Ja jūs to zinājāt, tad kāpēc neveicāt ekonomikas ciklu līdzsvarojošus pasākumus? Kāpēc, Slaktera kungs, jūs šo akmeni kalna galā nenoturējāt, bet tagad ļaujat, lai tas veļas mums virsū?

Šodien, izmantojot Godmaņa kunga klātbūtni, es īpaši viņam gribu jautāt: kāpēc valdības solītie grozījumi likumā, kas regulē valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību padomju un valžu tiesisko statusu, ir tikai fikcija? Es sliecos domāt, ka jūs, Godmaņa kungs, vienkārši esat maldināts. Pagājušajā Saeimas sēdē es minēju, ka sabiedrības nomierināšanai tiek plānots tikai neliels likuma „kosmētiskais remonts”, jo saskaņā ar Ministru kabineta iesniegtajiem likuma grozījumiem šīs politizētās padomes un valdes joprojām tiek saglabātas kā valdošo partiju finansēšanas avots. Kāpēc? Tāpēc, godātais Godmaņa kungs, ka iesniegtie grozījumi likuma 60. un 61.pantā tiek attiecināti tikai uz vienu kapitālsabiedrības veidu – uz sabiedrībām ar ierobežotu atbildību. Izbazūnētās kvalifikācijas prasības par augstskolas izglītību vai pieredzi tiek attiecinātas tikai uz sabiedrību ar ierobežotu atbildību padomes locekļiem. Netiek aizskartas ne SIA valdes, ne akciju sabiedrību padomes un valdes. Ierobežojumi ieņemt amatus trijās vietās arī tiek attiecināti tikai uz sabiedrībām ar ierobežotu atbildību. To jums pateiks jebkurš jurists: šīs lietas neregulē, Godmaņa kungs, Komerclikums!

Es perfekti pārzinu likumu „Par valsts un pašvaldību kapitāla daļām un kapitālsabiedrībām”. Ņemot vērā likuma uzbūves struktūru… Šeit sēž tieslietu ministrs… ja viņš to paskatītos, tad redzētu, ka 60. un 61.pants regulē tikai SIA pārvaldi… šo pārvaldi, nevis valsts pārvaldi… Vai tiešām valdībai, ņemot vērā grūto ekonomisko situāciju, nekad nav ienācis prātā, ka atsevišķu valsts vai pašvaldību SIA un šīs akciju sabiedrības ar likuma grozījumu palīdzību varētu tikt pārveidotas par tiešās vai pastarpinātās pārvaldes iestādēm? Tāpat kā ministriju pārvaldes struktūras savulaik tika pārveidotas par šīm SIA un akciju sabiedrībām.

Es strādāju Satiksmes ministrijā tajā laikā, kad ministrs bija Krištopana kungs, un es ļoti labi atceros, kādā veidā ritēja šis process, kad šīs pārvaldes iestādes tika pārvērstas par SIA, par akciju sabiedrībām, par aģentūrām. Un, kā jūs domājat, kāds bija galvenais, slēptais, mērķis? Es par to daudzkārt esmu runājusi. Sākumā tas nebija tik spilgti redzams. Galvenokārt šajās valsts pārvaldes institūcijās strādājošie varēja noteikt sev daudz lielāku atalgojumu. Tas, nenoliedzami, tajā laikā valsts pārvaldes iestādēs bija nožēlojami, bet mums kaut kā vajadzēja saglabāt tomēr šos darbiniekus.

Un pēdējais jautājums: kādai vajadzētu būt valdības atbildībai par šodienas sabiedrībai nodarīto kaitējumu? Jūs visi teiksiet – politiskai! Es varētu tam piekrist, ka politiskā atbildība ir jānes par cilvēku mānīšanu. Šeit Lāča kungs par to ļoti skaidri runāja. Es ceru, ka pie varas esošajām partijām būs jānes politiskā atbildība par to, ka tās ir nekaunīgi muļķojušas savus vēlētājus. Piemēram, es nezinu, vai jūs, premjera kungs, atceraties, ka savā 4 tūkstošu zīmju… savas partijas 4 tūkstošu zīmju lielajā priekšvēlēšanu programmā jūs esat solījuši iedzīvotāju ienākuma nodokli un PVN nodokli samazināt līdz 15 procentiem, bezmaksas mācību grāmatas visiem skolēniem, māmiņu algas līdz bērna 3 gadu vecumam un atbalstu bērniem līdz pilngadībai. Savukārt Tautas partija, kas aicināja savā programmā balsot (citēju) „Par tiem, kas dara” (citāta beigas), ir solījusi palielināt atalgojumu skolotājiem, ārstiem un policistiem, kā arī īpaši rūpēties par zinātnes lomu. Es jums varu parādīt, ja kādam tas interesē. Man ir līdzi šī 4 tūkstošu zīmju programma.

Kā jau teica Kalnietes kundze, pēdējā laikā, tiekoties ar ļaudīm, it īpaši Latvijas laukos… Mēs esam bijuši… es pati biju Limbažos, kolēģi bijuši Bauskā, Ogrē… Šie cilvēki teica, ka viņi ir spiesti dzīvot noziedzīga režīma apstākļos. Uz šīm tikšanās reizēm nenāk kā uz priekšvēlēšanām, kad tādi ir parasti 10 vai 15 dīvaiņi. Bet tagad auditorijas ir pārpildītas, un cilvēkiem – ticiet man! – vairs pat neinteresē pensijas. Viņiem neinteresē pabalsts, bet viņi baidās par Latvijas valsti, ka mēs varam to zaudēt. Viņiem ir tieši tādas pašas sajūtas, kādas bija man 1989., 1990.gadā, kad mēs ar Godmaņa kungu bijām barikāžu vienā pusē. Un cilvēki pieprasa, ka bez politiskās atbildības ir jābūt arī kriminālatbildībai – kriminālatbildībai par sabiedrībai nodarīto kaitējumu, jo pie varas esošās amatpersonas ar savu darbību vai bezdarbību vieglprātīgi ir pieļāvušas visai būtisku ekonomiskās situācijas pasliktināšanos.

Pirms 13.janvāra un pirms vakardienas notikumiem es bieži esmu domājusi par to, kāpēc Latvijā cilvēki ir it kā nolēmēti un iet pretī savas valsts sagraušanai, kāpēc nenotika pretošanās šim ārprātam. Bet iespējams, ka tas ir tas… Es esmu pētījusi arī to, ko saka ārvalstu pētnieki, politologi. Ir iespējams, ka tas ir tās saucamās iekšējās korsetes jautājums, ko savulaik tēlaini ir aprakstījuši šie Rietumu politologi, piemēram, Sebastians Hafers. Autors savā grāmatā ļoti interesantā veidā raksturo pamatproblēmu postdiktatūras laikā; proti, cilvēki diktatūras laikā ir tikuši sistemātiski apspiesti. Viss viņiem ir ticis diktēts, viņi visu sava mūža lielāko daļu ir bijuši spiesti dzīvot korsetē, taču, kad viņus atbrīvo, viņi nav spējīgi apieties ar savu jauno brīvību, jo viņiem nav attīstījusies iekšējā korsete.

Šodien sāpju slieksnis ir sasniedzis arī tautu, un, ja politiķi neatzīs savas kļūdas un turpinās imitēt demokrātiju, tautas un politiķu izlīgums nav iespējams. Un viens no izlīguma priekšnoteikumiem ir jauna valdība.

Nevajadzētu izplatīt arī mītu, ka vienīgie izredzētie ir koalīcijas partneri, ka pārējie visi ir pajoliņi un pamuļķīši, trešie tēvadēli. Un es aicinu kolēģus, turpmāk runājot, neaizskart nevienu personīgi… neaizskart ar tādu indi, kā šeit to darīja viens no runātājiem, jo pretējā gadījumā jūs varat izlasīt aforismos… Ja es kādu esmu aizskārusi, es atvainojos! Es domāju… es centos to nedarīt, jo pretējā gadījumā… Es domāju, ka jūs visi esat lasījuši aforismu, ka ne visi politiķi ir kretīni kopš dzimšanas, bet daži tomēr ir kretīni pēc aicinājuma.

Paldies par uzmanību. (No zāles dep. V.A.Krauklis: „Ļoti smieklīgi!”)

Sēdes vadītājs. Man tomēr visiem tiešām būtu lūgums ievērot Deputātu ētikas kodeksu.

Vārds deputātam Dzintaram Ābiķim.

Dz.Ābiķis (Tautas partijas frakcija).

Augsti godātais priekšsēdētāj! Augsti godātais Ministru prezident! Cienījamie kolēģi! Nepārprotami pagātne ir jāanalizē un no kļūdām ir jāmācās. Jūs gan, cienījamā Čepānes kundze, pašās beigās drusku nonācāt pretrunā, sacīdama, ka netika paaugstinātas algas skolotājiem un policistiem, lai gan pirms tam teicāt, ka tēriņi bija jāierobežo. Bet tas nu tā… No kļūdām ir jāmācās, bet šobrīd ir svarīgi izvairīties no kļūdām turpmāk un pieņemt pareizos lēmumus. (No zāles dep. A.Bērziņš (LPP/LC frakcija): „Pareizi!”)

Kas šobrīd ir ārkārtīgi svarīgi šajā krīzes situācijā?

Pirmkārt, tā ir visu varas institūciju – Saeimas, Prezidenta, valdības – saskaņota sadarbība, kompromisa meklēšana, savstarpējas izpratnes meklēšana, un nav vietā apvainojumi, nav vietā kategoriskums. Tas neatrisina problēmas.

Otrkārt, šajā saspringtajā situācijā partijas, vienalga, vai tās būtu pozīcijas partijas vai opozīcijas partijas, nedrīkst domāt par savām šaurajām partijas interesēm, bet ir jādomā par valsts vai, pareizāk sakot, sabiedrības interesēm. Un šobrīd nav pareizi rēķināt, kad būtu izdevīgāk pamest valdību, kad būtu izdevīgāk rīkot ārkārtas vēlēšanas – ātrāk vai pēc tam. Šobrīd ir svarīgi stabilizēt finanšu situāciju, stimulēt ekonomiku, atbalstīt ražotājus, eksportētājus, un atbildīgiem ir jābūt gan pozīcijai, gan opozīcijai – visiem.

Es nebalsošu „par” neuzticības izteikšanu Ivaram Godmanim un viņa valdībai, bet tomēr es gribu atgādināt, ka ir lietas, kas valdībai, un pirmām kārtām Ministru prezidentam, ir diezgan steidzīgi jāizdara. Tā ir valdības reorganizācija. Es personīgi domāju, ka tas variants, ko piedāvā ministrs Zalāns, ir diezgan tuvs optimālajam. Tā ir valdības paplašināšana… paplašināšana ar opozīcijas iesaistīšanu valdībā. To vēlas arī Valsts prezidents. Tā ir vienotas atalgojuma sistēmas sakārtošana pirmām kārtām jau valsts pārvaldes struktūrās. Ja šos darbus, pirmām kārtām jau pirmos divus darbus, Ministru prezidents nespēj veikt, tad acīmredzot ir nepieciešama jauna
valdība – plašāka valdība, kas, es ceru, baudīs lielāku sabiedrības uzticību.

Cienījamie kolēģi! Ārkārtas vēlēšanas nav panaceja, jo mums ir jāatbild uz jautājumu – kas būs pēc tam? Ja ārkārtas vēlēšanas būtu nākamajā svētdienā, vai no tā kļūtu labāka valsts finansiālā situācija? Lietuvā pavisam nesen notika vēlēšanas. Lietuvā finansiālā un ekonomiskā situācija ir nedaudz labāka kā Latvijā. Lietuvā nomainījās ne tikai valdība, bet nomainījās arī parlaments, un Lietuvā pie varas nonāca principā tie politiskie spēki, kas bija opozīcijā. Bet vai Lietuvā šobrīd ir mierīgi? Vai Lietuvā nebija līdzīgi notikumi pie parlamenta tāpat kā Latvijā?

Jaunas vēlēšanas pašas par sevi neko neatrisina, jo, ja jaunā Saeima nespēs situāciju stabilizēt... Un visticamāk, ka arī jaunajai Saeimai vajadzēs pieņemt ļoti nepopulārus lēmumus. Es pieļauju iespēju, ka, samazinoties ražošanai, samazinoties valsts ieņēmumiem, būs jāpieņem jau tuvākajā laikā vēl nepopulārāki lēmumi un ka varbūt algas vajadzēs samazināt vēl par 30 procentiem, varbūt pat vēl vairāk. Es ļoti šaubos, vai Saeima, kurā, visticamāk, būtu, ja vēlēšanas būtu tūlīt... Ja mēs analizējam šos partiju šodienas reitingus, tad, visticamāk, kādas 35 vietas būtu opozīcijai, kas sēž no manis pa kreisi, un pārējām visām partijām, tām, kas šobrīd ir pozīcijā… tām, kas šobrīd ir opozīcijā, būtu apmēram no 7 līdz 10 vietām... Vai šāda Saeima būtu spējīgāka pieņemt nepopulārus lēmumus, atbildīgus lēmumus? Mani māc šaubas par to.

Tāpat mēs esam iecerējuši Satversmes grozījumus. Jā, daudzi no tiem iecerētajiem ir pamatoti, bet es tomēr gribu atgādināt, ka mēs Satversmes grozījumus nerakstām šai Saeimai, šī Saeima aizies; arī pēc 10 gadiem, pēc 20 gadiem būs Saeima. Mēs rakstām Satversmes grozījumus arī tai Saeimai, kas būs pēc 10 un pēc 20 gadiem, un tāpēc es aicinu nepārsteigties ar šiem grozījumiem.

Es aicinu saprast vēl arī to, ka ir jāatšķir tauta no pūļa. Tie, kas bija šeit, pie Saeimas ēkas, un kas laupīja veikalus, – tā nebija tauta, tas bija pūlis. Un tiem politiķiem, kam ir bail no pūļa, nav vietas politikā.

Es arī gribu, lai mēs saprastu, ka miermīlīgas akcijas, tādas akcijas, kādas mēs redzējām vakar, ko rīkoja zemnieki, ir vispārpieņemta protesta forma demokrātiskās valstīs. Jā, vakar tie bija zemnieki ar traktoriem; es pieļauju, ka rīt tie var būt dakteri ar šļircēm, parīt tie var būt skolotāji ar pildspalvām, un tā tālāk. Mums, protams, ir viņos jāieklausās, viņi ir jāuzklausa, bet nedrīkst arī nekavējoties pieņemt sasteigtus, neizsvērtus lēmumus. Mums nav jāpakļaujas ultimātiem. Es piekrītu, ka zemnieku problēmas ir jācenšas risināt, bet es šaubos, vai vakar valdībā ātri pieņemtais lēmums viņu problēmas atrisinās. To derētu turpmāk atcerēties.

Un, nobeidzot savu uzrunu, es gribu vēlreiz atgādināt, ka es novēlu visiem, tātad arī opozīcijai, saprast, ka turpmāk mēs varēsim tērēt tikai tik, cik mēs nopelnām, un, ja mēs nopelnīsim tik, cik mēs nopelnījām 2000.gadā vai 2001.gadā, tad arī budžeta tēriņi būs jāsamazina līdz tam līmenim. Mēs jau pieļāvām smagas kļūdas, neierobežojot tēriņus pēdējo gadu uzplaukuma – nosacītā uzplaukuma – laikā.

Es ļoti aicinu arī uz to, uz ko es aicināju jau sākumā, – domāt par sabiedrības, nevis savas partijas interesēm. (No zāles dep. A.Bērziņš LPP/LC): „Malacis!”) Mums ir jāizanalizē pieļautās kļūdas, mums ir jāatrod izeja no šīs situācijas. Ticiet man, Latvijā ir bijuši laiki, kad situācija ir bijusi daudz smagāka, kad valdība atradās uz kuģa, kad valdības pārraudzībā pat nebija valsts ar teritoriju... Un tomēr valdība nezaudēja galvu, rīkojās tālredzīgi, un mēs atguvām gan savu teritoriju, gan nodibinājām valsti.

Un arī šobrīd, ja mēs rīkosimies saprātīgi, mēs atradīsim izeju no šīs smagās situācijas. Citādi vienkārši nevar būt.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātam Pēterim Tabūnam.

P.Tabūns (TB/LNNK frakcija).

Pirms sākšu runāt, paņemšu nēzdodziņu un noslaucīšu asaras. Sen nebiju raudājis tribīnē, vairākus gadus.

Dzirdot deputātu runas, it īpaši Solvitas Āboltiņas konstruktīvo piedāvājumu, kā iziet no krīzes, man gribas izsaukties: „Ak Dievs!” Ziedošu valsti gribot Solvita Āboltiņas kundze… Kurš gan to negrib šajā valstī un šajā pasaulē? Pilnīgi visi, pat Buzajeva kungs grib ziedošu Latviju, jo viņam te ērti dzīvot. Un arī daudziem simtiem tūkstošu, kuri vēl nav iemācījušies latviešu valodu, – arī viņiem ziedoša Latvija vajadzīga.

Bet kā to sasniegt, draugi mīļie? Par to šodien netiek runāts diemžēl. Kritizētāji to nepiedāvā.

Dīvaina, skumīga – jebkādi apzīmējumi būtu par vārgiem, lai raksturotu šo situāciju, kāda ir valstī. Politiķi, partijas, koalīcija, opozīcija un pozīcija ir kā tādi zirnekļi burkā, stikla burkā, kur šaurajā telpā cits citu plosa. Plosa cits citu, cenšas iznīcināt ziedošās Latvijas vārdā, izrādās! (No zāles dep. K.Leiškalns: „Pareizi, Pēteri!”) Šīs politiskās spēles ne pie kā laba nenovedīs. To ir teicis un jau daudzkārt ir atkārtojis Valsts prezidents Zatlera kungs. Nenovedīs! Atgādina un atgādina to, bet jūs kā neielāgojat, tā neielāgojat.

Piedodiet par maniem skarbajiem vārdiem, bet es domāju, ka ir īstais laiks... Lai gan es ne reizi vien esmu līdzīgi runājis, arī šodien teikšu: apstājieties, cilvēki, šeit, Saeimas zālē, un ārpus tās! Ja mēs tā turpināsim, tad sagrausim šo valsti, nevis izveidosim, ko gribējām Atmodas laikā un par ko iestājāmies visi. Atsevišķu politiķu un partiju plāni ir tik plāni un niecīgi – kauns uz tiem skatīties. Viņi aizmirst pašu galveno – to, ko jau Ābiķa kungs un vēl daži teica, – aizmirst tautu un valsti. Draugi mīļie, tā jau ir tā doma: tikai tad mūsu darbs būs svarīgs, ja mēs to darīsim, domādami nevis par to, kā iekļūt nākamajā Saeimā vienai vai otrai partijai vai jaunai partijai, bet par to, kā strādāt valsts un tautas labā. Mums, šeit esošajiem, visupirms jādomā par to!

Lūk! Jāieskatās taču patiesībai acīs! Tīrās anekdotes ir šie piedāvājumi, kas ir skanējuši dienām un nedēļām ilgi un dzirdami visapkārt. Vieni saka: „Sāksim ar baltu lapu veidot valdību.” Citi saka: „Nost ar vecajām sejām! Nost ar valdību! Nost ar Saeimu!”, neko nepiedāvājot vietā. Vienīgi kaut kādu fantastisku izlīguma valdību. Man gribas jautāt: kas tas par zvēru – izlīguma valdība? Ar ko tad ir jāizlīgst – valdībai ar Saeimu vai koalīcijai ar opozīciju, lai gan esam šeit ievēlēti viena mērķa labā?

Plašāku koalīciju? Kādu tad? Godmaņa kungs, veidojot valdību, lūdzās gandrīz vai uz ceļiem – es par to jau esmu runājis šeit – „Jauno laiku” iet valdībā. Uz ceļiem lūdzās! (No zāles dep. A.Bērziņš (LPP/LC): „Pareizi!”) Un arī visi pārējie – kur tad jūs bijāt? (No zāles dep. A.Ziedone-Kantāne: „Tā nebija!”) Kur jūs bijāt? Kāpēc jūs to nedarījāt?

Jūs, ienākot Saeimā pirms daudziem gadiem, uzņēmāties valdības vadību. Tas smagums bija tik liels, ka jūs nometāt šo nastu sev uz kājām, satraumējāties un tādi palikāt līdz pat šai dienai. Un tālāk par skaistām runām jūs neesat tikuši nevienu soli.

Es saprotu, ka šie vārdi ir ļoti skarbi, bet citādi jūs laikam nepamodīsieties. Un ne tikai jūs, ja nepateiksim cits citam patiesību acīs. Tas taču ir vienkārši nožēlojami: „Nost vecās sejas! Jaunas sejas politikā!” Labi! Tad nolemsim šodien, draugi mīļie – visi, šeit zālē sēdošie –, ka nekandidēsim 10. Saeimas vēlēšanās. Lai nāk jaunas sejas! Neviens! Ne „Jaunais laiks”, ne dižie štokenbergi un pabriki, un tā tālāk. Neviens! Lai nāk jaunas sejas! Vai esat ar mieru? (No zāles: „Jā!”, „Piekrītam!”)

Tūlīt jūs teiksiet: „Nē, draugi mīļie! Redziet, nē!... (No zāles: „Jā!”) Tur tie, tur ir tās vecās sejas! Mēs tās vecās sejas neesam. Mēs gribam Saeimā būt jauni vienmēr un priši.” Saprotat?

Mēs visu laiku šeit, Saeimā, dalāmies: „mēs” un „jūs”. Par to mēs esam runājuši jau pirms gada, pirms diviem, sākot šo Saeimu. Kad mēs to izbeigsim, draugi mīļie? (No zāles dep. J.Dobelis: „Nekad!”) Un, ja neizbeigsim, tad šo ziedošo Latviju, kuru gribam visi, ne tikai Solvita Āboltiņa un „Jaunais laiks”, mēs nekad nesagaidīsim. Tur jau ir tā bēda! Jo blefotāju ir pilna pasaule.

Es nolasīšu vienu interesantu citātu un tad beigās pateikšu, kas to ir teicis par blefotājiem: „Lielāku blefotāju par Štokenbergu es nezinu. Ja saliktu rindā visus Latvijas blefotājus, es Štokenbergu noteikti ievietotu pirmajā pieciniekā. Savukārt Pabriks tur ir. Ja kāds domā, ka šie kungi var izcelties ar saimniecisku darbību, tad tas ir vairāk nekā vientiesīgi. Es neesmu redzējis sliktākus vīriņus par (No zāles: „Slinkākus!”) viņiem…” Slinkākus... es atvainojos! Paldies! Redziet, arī jūs esat lasījuši šo citātu. Paturiet prātā! Un kas to ir teicis? Bijušais Štokenberga un Pabrika partijas biedrs (No zāles dep. Dz.Zaķis: „Tēvzemietis!”), kādreiz arī „tēvzemietis” diemžēl… jā, Andris Ārgalis. Nu, redziet! Un mēs – tauta arī – tie, kas sanācām 13.janvārī… Pēc tam tas beidzās ar drausmīgu demolēšanu, ar Saeimas demolēšanu, un tā tālāk. Šie blefotāji tagad ir varoņu lomā gandrīz. Viņus aicina katru dienu radio, televīzija un prese. Ak tu Dievs! Viņi būtu sodāmi par to, ko viņi izdarīja, bet viņi tagad gandrīz ir varoņu lomā. Saprotiet! Un tikai ar blefošanu. Pensionāru priekšā viņi blefoja tā, ka ausis svilst. Saprotiet!

Nu tad šodien jūs, opozīcija, aicināsim: pievienojieties valdībai! Strādāsim visi kopā, plecu pie pleca! Darba mums daudz – gan ar lāpstām, gan ar buldozeriem, gan ar arkliem, izkaptīm… (No zāles dep. A.Rugāte: „Ar prātu arī!”) Bez dakšām!… Bez dakšām, draugi mīļie! Bez draudiem, bez musināšanas... bez tautas musināšanas, bez šantāžas citam pret citu. Godīgi strādāsim! Citādi nekas neiznāks, jo musinātāju un visādu gudru vīriņu saradies atliku likām.

Jūs pazīstat droši vien tādu dižu komunikāciju speciālistu zinātņu doktora līmenī Sergeju Kruku. (No zāles dep. K.Leiškalns: „Ir tāds!”) Ziniet, ko viņš saka? Mēs ar Strazdiņa kungu vēl vakar paklausījāmies tās kosmiskās atziņas (No zāles dep. V,A.Krauklis: „Nevajadzēja!”), ko viņš saka, – pilnīgi pārrakstīt Latvijas Satversmi, konstitūciju… (No zāles dep. J.Dobelis: „Ārā viņu no Latvijas!”) Pilnīgi! Apmēram tā. Tur vairs nav vajadzīgs ne prezidents, ne valdība, ne Saeima… (No zāles: „Kruks ir vajadzīgs!”) Kruks ir vajadzīgs, jā! Un kas vietā? Lai valsti – gandrīz tā! – pārvaldot uzņēmēji. Pilnīgi... Komunikāciju speciālists! Tādu gudrinieku sarodas aizvien vairāk. Tas vienmēr tā ir bijis šādos kritiskos brīžos. Arī ģimenē tā ir bieži vien, par valsti nemaz nerunājot… Kritiski brīži ir tā vieta, kur rodas visādas muļķības, draugi mīļie!

Lūk! Tādēļ es aicinu jūs… Es aicinu jūs visā nopietnībā – pilnīgi un absolūti visā nopietnībā aicinu: atmetiet šantāžu, atmetiet tautas musināšanu, atmetiet naida kurināšanu! Gan pozīcija, gan opozīcija! Jo pozīcija arī pēdējā laikā ir izcēlusies (No zāles dep. K.Leiškalns: „Ar dažu labu joku!”) ar šīm lietām. Un strādāsim! Jo nestrādājot vai tā strādājot, kā mēs līdz šim to darām, šo ziedošo valsti, kuru ļoti gribam un patiešām esam pelnījuši ar barikādēm, ar mūsu vienreizējo, neredzēto pretošanos padomju režīmam, bez lielgabaliem, ar plikām rokām, ar garu, nevis ar spēku…

Un tādēļ es aicinu šodien izdarīt secinājumus. Es ļoti jūs lūdzu! Es ļoti lūdzu: dariet to! Uzskatīsim šo brīdi… Paldies, ka galu galā mēs esam sanākuši! Par visām šīm lietām bija jāizrunājas un bija jāpasaka patiesība acīs cits citam. Varbūt ir par skarbu tā, kā es šodien runāju. Ja ir par skarbu... ja tas nav patiesības labā, taisnības labā, tad es ļoti atvainojos! Bet es teicu to visu no sirds.

Paldies jums! Es ceru, ka jūs ieklausīsieties manī.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Līdz pārtraukumam ir atlikušas septiņas minūtes. Nākamajai vārds būtu dodams deputātei Vairai Paeglei. Vai jums pietiks ar septiņām minūtēm? Ja jums pietiek ar septiņām minūtēm, tad… (No zāles dep. V.Paegle: „Es domāju, ka nē!”) ja ne, tādā gadījumā acīmredzot mēs ejam pārtraukumā un pēc tam… Un pēc tam atgriežamies. Lūdzu zvanu reģistrācijai! Reģistrēsimies ar balsošanas kartēm.

Kamēr tiek apkopoti reģistrācijas rezultāti, godātie kolēģi, es gribu mūsu visu vārdā sveikt kolēģi Imantu Valeru, kuram tieši šodien ir dzimšanas diena. (Aplausi.)

Vārds reģistrācijas rezultātu nolasīšanai Saeimas sekretāra biedram Andrejam Klementjevam.

A.Klementjevs (9.Saeimas sekretāra biedrs).

Labdien, augsti godātie deputāti! Nav reģistrējušies: Oļegs Deņisovs, Sergejs Fjodorovs, Vents Armands Krauklis, Sergejs Mirskis, Miroslavs Mitrofanovs, Leopolds Ozoliņš, Aigars Kalvītis, Raimonds Pauls, Anta Rugāte, Staņislavs Šķesters, Dainis Turlais un Artis Pabriks.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Vārds paziņojumam deputātam Jurim Dalbiņam.

J.Dalbiņš (Tautas partijas frakcija).

Cienījamie Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas locekļi, lūdzu uz komisijas sēdi komisijas telpās. Tūlīt!

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Pārtraukums līdz pulksten 16.00.

Sēdi vada Latvijas Republikas 9.Saeimas priekšsēdētājs

Gundars Daudze.

Sēdes vadītājs. Godātie kolēģi! Lūdzu, ieņemiet vietas! Kolēģi, lūdzu, ieņemiet vietas! Turpinām Saeimas sēdi, turpinām debates.

Vārds debatēs deputātei Vairai Paeglei. Man būtu lūgums ievērot klusumu zālē!

Lūdzu, Paegles kundze.

V.Paegle (Tautas partijas frakcija).

Augsti godātais Saeimas priekšsēdētāja kungs! Ministru prezidenta kungs! Cienījamie kolēģi! Es situāciju Latvijā varu raksturot kā pūķi ar trim, proti, ar ekonomiskās, ar sabiedrības neuzticības un ar politiskās nestabilitātes krīzes galvām.

Par pirmajām divām viss ir skaidrs. Tās kompleksi vairāku gadu garumā uzaudzēja varas elites augstprātība, mazspēja veidot pozitīvu mijiedarbību ar sabiedrību un plašsaziņas līdzekļiem, kā arī mazspēja un dažkārt pat, es teiktu, nekompetence pārvērst Latvijas attīstības idejas konkrētos rezultātos.

Palīdzīgu roku pielika arī banku nozares liberālā kreditēšanas politika, visu iedzīvotāju vēlme tērēt, nevis taupīt un visbeidzot – globālās finanšu sistēmas sabrukums.

Taču trešo pūķa galvu diennakts laikā ar populismu iedvesmota mītiņa palīdzību un reaģējot uz bruģa revolūcijas grautiņiem uzaudzēja augstu amatpersonu un dažu politisko partiju ultimāti, diktāti un šantāža. Šī galva apdraud mūsu spējas nocirst pūķa galvas kopumā, jo izvirzās jautājums par politisko stabilitāti valstī. Vienubrīd pat šķita, ka nelikumīgi tiks izjaukta valsts pastāvošā iekārta.

Šobrīd gan liekas, ka konstitucionālās krīzes pazīmes ir mazinājušās. Latvija ir parlamentāra, nevis prezidentāla republika. Tikai Saeimai ir tiesības noteikt darba kārtību un laika grafiku, kādā jāpieņem likumi vai jāpilda citi uzdevumi. Un noteikti tikai Ministru prezidentam vai šā amata kandidātam ir tiesības sastādīt valdību, noteicot, kādām partijām vai sejām tur būt vai nebūt. Dialogs ir vajadzīgs, ultimāti – nav.

Es vēlos uzsvērt arī to, ka Latvijas parlaments, neskatoties uz kritiķiem, kuri tā īsti nesaprot, kā darbojas parlamentārā sistēma, no konstitucionālā viedokļa ir rīcībspējīgs. Komisijas strādā, kvorums sanāk, un likumi tiek pieņemti lielākoties ar Saeimas deputātu vairākuma balsīm. Ja darba kārtība kādreiz ir īsa, tas tāpēc, ka Ministru kabinets nav iesniedzis likumprojektus.

Es vēlos vērsties pie tiem deputātiem, kuri varbūt nezina, ka Latvijas parlamentārā sistēma ir celta uz britu parlamentārās sistēmas pamatiem, par kuriem ir rakstīts (es citēju): „Britu parlamentam ir maz ietekmes uz valsts pārvaldes veidoto politiku tāpēc, ka valdība kontrolē norises parlamentā. Ministru prezidents var būt drošs, ka Ministru kabineta ierosinātie likumprojekti tiks laikus izskatīti, jo izpildvara ierosina likumprojektus un kontrolē iesniegtos priekšlikumus.” Es beidzu šo citātu.

Šī sistēma Lielbritānijā ir darbojusies simtiem gadu, un neviens nav kliedzis, ka britu sistēma ir nedemokrātiska un darbojas tikai kā Ministru kabineta balsošanas mašīna.

Kolēģi! Protams, ir funkcijas, kuras Saeimai jāuzlabo, it sevišķi Ministru kabineta darbības kontrole un uzraudzība, neskatoties uz to, vai ministrijas ir koalīcijas partneru rokās. Tieši konkrētu darbu izpilde ir Latvijas valsts pārvaldes efektivitātes vājākais ķēdes posms.

Arī valdībai ir savi uzdevumi. Pirmām kārtām nekavējoties īstenot ekonomikas glābšanas rīcības plānu. Šeit gan man jāsaka, ka mēs Latvijā dzīvojam it kā Bermudu trīsstūrī – atrauti no visa, kas notiek pārējā pasaulē.

Pavadot vairākas nedēļas Amerikas Savienotajās Valstīs, konstatēju, ka tur problēmas ir tikpat nopietnas kā pie mums un ka pat jaunievēlētajam prezidentam Obamam nav zelta atslēdziņas krīzes pārvarēšanai. Arī bijušais britu Ministru prezidents Tonijs Blērs nesen komentēja (es citēju): „Prasi ekspertiem, prasi ekspertiem, ko darīt! Un patiesā atbilde ir: „Es nezinu.””

Latvijā attīstības plānu ir gana, sākot ar Lisabonas stratēģiju, konverģences programmu un beidzot ar ekonomikas glābšanas rīcības plānu. Taču bieži vien konkrēti darbi neseko idejām. Reformējot valsts pārvaldi (un šeit Tautas partijai ir ļoti konkrēts piedāvājums), ir jārevidē ierēdniecība, atgriežoties pie principa, ka pieredze, zināšanas un produktivitāte, nevis jaunība ir galvenie kritēriji ieņemamiem amatiem. Un, ja ministrijām ir jāstrādā diennakti, tad noteikti problēma ir darba organizēšanā un kontrolē, nevis cilvēkresursu trūkums.

Cienījamie kolēģi! Tikai ar konkrētiem rezultātiem nocirtīsim ekonomiskā un sabiedrības neuzticības pūķa galvas. Bet, ja dzīvos politiskās krīzes galva, kas ne vien rada apjukumu valsts institūcijās un sabiedrībā, bet arī kaitē Latvijas starptautiskajam tēlam, lēnām ataugs arī iepriekš minētās galvas. Tikai dzelžaini ievērojot Satversmes paredzētās varas dalīšanas principu, Saeimai un valdībai kopumā uzņemto atbildību par valstī notiekošo, uzvarēsim pašu radīto pūķi. Es domāju, ka nu ir laiks nolikt malā bērnišķīgos politiskos kašķus, aizvainotību un populistiskos taktiskos gājienus.

Ministru prezidents Godmanis ļoti sarežģītā laikā uzņēmās vadīt valdību un turpina uzņemties šo atbildību. Valdībai ir jāstrādā, un mums ir tai jāpalīdz šajā darbā. Es balsošu „pret” neuzticības izteikšanu Ministru prezidentam cerībā, ka Ministru prezidents nekavējoties veidos jaunu valdību ar plašas koalīcijas atbalstu.

Paldies jums! (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātei Ingrīdai Circenei.

I.Circene (frakcija „Jaunais laiks”).

Cienījamais Prezidij! Cienījamais premjera kungs! Cienījamie kolēģi! „Cenzdamies padarīt pēc iespējas jo vairāk, mēs maz ko padarām patiesi labi. Bez elpas skriedami no blāzmas līdz tumsai, mēs aizmirstam sasiet trešo mezglu.” – Kārlis Ulmanis, 1927.gads. Nekas nav mainījies šodien. Haoss, kas ir pārņēmis Latviju, ir šīs valdības vadītāja tieša atbildība. Skaties, kur gribi. Paskaties uz Rietumiem – Liepājas slimnīca informē par draudošo bankrotu ar pasreizējo pusfinansējumu. Paskaties uz Zemgali – Īles sociālās aprūpes centrā
izmisums – nespēja samaksāt rēķinus, nespēja nopirkt zāles. Zemnieki izkauj lopus un ved govju galvas uz Ministru kabinetu, jo valdības lēmumi un personīgās intereses ir viņus novedušas bankrotā. Denacionalizēto namu īrnieki 16 grādu salā nakšņo pie Rīgas domes, lai saņemtu kompensāciju, ko solījusi valdība, un priecājas, ka viņus ielaiž priekšnamā sasildīties. Lēmumi veselības aprūpē pārkāpj Satversmes 111.pantu, kur teikts, ka valsts aizsargā cilvēka veselību un veselība pieder pie cilvēka pamattiesībām. Tiek pārkāpti solidaritātes principi. Valsts negarantē elementāro medicīnisko palīdzību, ne nodrošina elementāro palīdzību, kad pēkšņi ir notikusi nelaime. Nekad Latvijā veselības aprūpei nav atvēlēti 2,8 procenti no IKP. Tagad ir. Zemākais kopprodukts Eiropas Savienībā un zemākais procents veselībai Eiropas Savienībā.

Jau 2008.gadā mēs bijām 33., nevis 27.vietā Eiropā veselības aprūpes pakalpojumu pieejamības ziņā – ar 40 procentu līdzmaksājumu no pacientu kabatām. Tagad līdzmaksājums ir pacelts divas vai trīs reizes, reizēm – arī piecas reizes – kā onkoloģiskajiem slimniekiem. Maksa par gultasdienu slimnīcā sasniegusi 12 latus un 30 latus – par operāciju. Vienu nedēļu ilga ārstēšana ir līdzvērtīga pensijai. Pamatkontingents, kas nonāk slimnīcā, ir pensionāri. Ko viņiem iesākt pārējās trīs nedēļās? Neēst? Nekad Latvija vēl nebija piedzīvojusi kvotu sistēmu ambulatorajā pieņemšanā. Pieļauju, ka premjera kungs nekad mūžā nav sēdējis poliklīnikas koridorā, gaidot pieņemšanu pie ārsta, tādēļ varbūt arī viņam grūti novērtēt, ko viņa uzteiktais veselības ministrs ir reorganizējis. Kvotu speciālistiem nosaka ar apmeklējumu skaitu, ko apmaksā valsts. Piemēram, šodien jūs drīkstat veikt piecas elektrokardiogrammas. Ja jūs esat sestais, tad tas ir maksas pakalpojums. Ķirurgs drīkst pieņemt desmit cilvēkus. Tie maksā piecus latus par vizīti, agrāk – divus. Bet jums nav paveicies – jūs esat rindā vienpadsmitais un tādēļ, ka esat numur vienpadsmit, jums ir jāmaksā 15 lati. Kā krievu ruletē. Paveiksies – dzīvos, nepaveiksies – nomirs. Ja plāna operāciju var gaidīt arī divus, trīs vai sešus mēnešus, kvota ambulatorajā aprūpē ir tiešs vienlīdzības principa pārkāpums. Kādēļ maksāt nodokļus?

Vakar Sabiedrības veselības apakškomisijā mums ziņoja, ka psihiatriskajā aprūpē Rīgā šodien ir 620 gultas. Akūtām psihozēm, kas ir drauds apkārtējiem iedzīvotājiem, ir vajadzīgas 480 gultas. Ministru kabinets, veselības ministrs ir pieņēmis lēmumu, ka paliks 200. Kur paliks 280 cilvēki, kuri apdraud pārējo drošību? Atbildi nesaņēmām.

Premjera kungs svētdienas „Panorāmā” veselības ministra darbu nosauca par drosmi. Tad ir jāsaka, ka laikam, lai nogrūstu blakusstāvētāju no klints, arī ir vajadzīga zināma drosme. Ja slimnīcā diennakts medicīnas personāla dežūru nodrošināšanai ir vajadzīgas 4,5 slodzes, tad tagad, samazinot algu fondu par 15 procentiem, ir tikai viena iespēja, tas ir, pazemināt aprūpes līmeni vidējā medicīniskā personāla līmenī un ārsta pakalpojumu turpmāk uzskatīt par maksas pakalpojumu. Ja nauda makā ir, iztiks ne tikai ar medmāsu, bet varēs samaksāt arī par ārstu.

Kompensējamo medikamentu sistēmas izmaiņas samazina ārstēšanās iespējas vairāk nekā 400 tūkstošiem iedzīvotāju Latvijā. Piektajai daļai! Samazinātās algas, ārsts par maksu, lai medikamentus nopirktu nepietiek naudas, slimnīcas ārstēšana nav samaksājama – tāds varētu būt kopsavilkums, rezumējums par drosmīgo veselības aprūpes reorganizēšanu. Tā tik uz priekšu!

Bet ne jau tikai veselības aprūpe ir novesta līdz bankrotam. Tas pats ir noticis ar pasta pakalpojumiem laukos, lauksaimniecības iznīcināšanu, valsts resursu piesavināšanos ģimenes lokā un finansiālo jautājumu risināšanas pilnīgu mazspēju. Starptautiskais Valūtas fonds tiek likts priekšā kā bubulis: fonds prasīja samazināt algas, fonds prasīja iesaldēt pensijas, un tā tālāk. Nē! Starptautiskais Valūtas fonds prasīja sabalansētu budžetu. Un sabalansēts budžets nav sinonīms iedzīvotāju iedzīšanai nabadzībā un bankrotā.

Lai sabalansētu budžetu, ir arī otrs ceļš – celt darba efektivitāti. Taču šāda pieeja prasa vairāk zināšanu un izpratnes. Kad trīs dienas Starptautiskais Valūtas fonds prasīja, cik naudiņas jūs īsti gribat, tad skaidru atbildi nesaņēma. Tādēļ arī šī valdība ir saņēmusi kredītu pilnā valsts budžeta apmērā, jo nespēja pateikt, ne cik grib, ne kādiem mērķiem grib, un nezina to arī tagad.

Starptautiskajam Valūtas fondam tas ir bizness. Kādēļ nedot, ja par to maksā procentus? Katram Latvijas iedzīvotājam šī nekompetence ir maksājusi 3000 latu. Uzsveru – katram! Katram iedzīvotājam. Jau pusotru mēnesi pirmās saņemtās naudas summas ir ieskaitītas, taču Godmaņa valdībai nav konkrēta plāna ekonomikas atbalstam un stimulēšanai. Ir tikai gudras runas un paštīksmināšanās televīzijas ekrānos. Bilde kā greizo spoguļu karaļvalstī.

Taču laiks iet, un nauda neizmantota guļ. Varbūt nevajadzēja mazināt algas un celt nodokļus, bet stimulēt ekonomiku, saglabāt darba vietas un nodrošināt sociālo aizsardzību? Latvijas iedzīvotāji taču it kā nav valdības lielākie ienaidnieki, kuri par katru cenu ir jāiznīcina. Godmaņa kungs un viņa ministri mīl ļoti bieži atgādināt, ka finanšu krīze ir visā pasaulē. Taču ne vārda nesaka par to, kas šajā pasaulē tiek darīts, lai krīzi pārvarētu.

Pagājušā gada novembrī notika trīs būtiski starptautiski finanšu notikumi: 15.novembrī Vašingtonā notika 20 lielāko ekonomiski stiprāko valstu samits „G-20”, kur tika rekomendēts stimulēt ekonomiku, nodrošināt likviditāti un stiprināt finanšu institūcijas. Latvijā ekonomikas stimulācija trīs mēnešu laikā nav pat uzsākta.

21.novembrī Ženēvā sanāca Starptautiskās Darba organizācijas administratīvā padome, kurā pieņēma sešu specifisku pasākumu kompleksu, lai aizsargātu iedzīvotājus, atbalstītu ražotājus un saglabātu darba vietas. Latvijā šī sadaļa varētu būt Nothing special. Tādēļ izslēdzama kā nevajadzīga.

Tajā pašā laikā Eiropas Padomes cilvēktiesību komisārs paziņoja par nepieciešamo programmu ekonomisko un sociālo tiesību aizsardzībai, lai mīkstinātu recesiju un reformētu globālo finanšu sistēmu. Kā būtiskākie pasākumi tika minēta vidējo un mazo uzņēmumu darbības stimulēšana, maksimāla infrastruktūras attīstība un bezdarbnieku apmācība. Arī Obama Pasaules ekonomikas forumā Davosā uzsvēra nepieciešamību investēt infrastruktūrā un veselības aprūpē un samazināt nodokļus lielākajai daļai amerikāņu ģimeņu. Pie mums viss ir pilnīgi pretēji. Pat Franklins Rūzvelts Lielās depresijas laikā bezdarba mazināšanai paredzēja apjomīgas investīcijas infrastruktūrā. Visos šajos starptautiskajos finanšu forumos tika uzsvērta nepieciešamība nodrošināt finanšu plūsmu caurskatāmību un atklātību, informētību par riskiem, kā arī augsta riska ieguldījumu novēršanu. To nevaram attiecināt uz procesiem, kas ir saistīti ar „Parex banku”. Visu šo pasākumu pamats ir pilnīga un nepārprotama likumdošana, kas regulē finanšu tirgu. Neskatoties uz krīzi, valdībai ir jānodrošina iedzīvotāju sociālekonomiskā un cilvēktiesību aizsardzība, kā arī jāgarantē iedzīvotāju uzticība savas valsts ekonomikai.

Runājot par to, kā mēs – Latvija kā valsts – izskatāmies šajā globālajā krīzē un starptautiski, teiksim, salīdzinājumā ar kaimiņiem igauņiem, kuriem ir divi miljardi eiro rezerves spilvens, tad mums ir gandrīz 8 miljardu parāds. Mūs raksturo starptautiskajā telpā 3 simboli: nothing special, Gaismas pils mēra laikā un dārgākais tilts pasaulē. Šiem izteicieniem parasti seko smiekli.

Godmaņa kungs, man ir kauns par to, ko jūs un jūsu nekompetentā valdība ir nodarījusi Latvijai. Atkāpieties pats.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Vārds debatēs deputātam Uldim Gravam.

Pirms Gravas kungs sāk runāt, es atvainojos, kolēģi: vai jums neliekas, ka šis trokšņu līmenis zālē ir mazliet par lielu? (No zāles dep. K.Leiškalns: „Orators piespiedīs klausīties!”) Ja kādam gadījumā šeit ir garlaicīgi, līdz nākamajai reģistrācijai un balsojumam vēl diezgan ilgs laiks. Jūs pilnīgi droši varat atrast vietu Saeimas namā, kur parunāt.

Lūdzu, Gravas kungs!

U.I.Grava (frakcija „Jaunais laiks”).

Godājamie ministri! Cienījamie deputāti! Šķiet, ka mēs esam pietiekami daudz runājuši par valdības grimstošo kuģi – kā mainīt apkalpi pret pieredzējušākiem matrožiem, vai kapteinim ir jāpaliek uz kuģa kā pēdējam vai jānogrimst ar visu kuģi. Bet mēs neesam pietiekami domājuši, kā glābt šā kuģa kravu, kas nav nekas cits kā mūsu pašu valsts.

Glābšanas laivas jau it kā kuģi ir aplenkušas, dažās mēs esam šo kravu jau iekrāvuši, piemēram, Starptautiskā Valūtas fonda laivā, bet vai neesam iekrāvuši tur par daudz jau, kad sāk šī krava iet pāri pār malām. Dažās laivās kuģa apkalpe strīdas – vai dot priekšroku zemnieku vai policistu, vai skolotāju, vai veselības nozaru ražai. Savukārt premjers un Tautas partija domā, ka vispirms jānoorganizē un jāpārorganizē Ministru kabineta struktūra, pirms ķeramies klāt glābšanas riņķiem.

Es tomēr sāktu no pavisam citas puses – mēģinātu apturēt visiem zināmās kuģa lielākās sūces un strādātu pie šīm prioritātēm kopējiem spēkiem, piesaistot labākos speciālistus, neatkarīgi no tā, kādi ir uzpleči ministriem vai kāda ir partijas biedra karte kabatā.

Beidzot taču jāsāk strādāt pie izkļūšanas no šīs krīzes. Un šodien Latvijas valsts visstraujāk augošā problēma ir nodarbinātība. Bezdarba pieauguma temps pašreiz pārsniedz pagājušajā gadā aulekšojošo inflāciju. Ja katru dienu tagad Latvijā darbu zaudē 500 cilvēku, tas nozīmē, ka jau nākamo triju mēnešu laikā bezdarba procents, kas saskaņā ar oficiāliem decembra datiem bija 8 procenti, būs sasniedzis jau 12 procentus. Un, ja vienīgais risinājums būs tikai ministru krēslu samazināšana un bīdīšana, tad līdz Jāņiem, pieaugot šādā tempā, bezdarbs būs jau 16 procenti.

Tāpēc ir jādomā nevis tikai par šodienas darba kārtības jautājumu – par valdības nomaiņu, jo ir vienalga, vai tas notiks šodien, vai tas notiks pēc pāris nedēļām –, bet gan drīzāk par Latvijas iedzīvotāju izdzīvošanu. Jaunajā valdībā šīs krīzes laikā ir jādibina Darba ministrija vai vismaz nopietns Darba departaments kādā ministrijā.

Darba vietu radīšana ir jaunās valdības 2009.gada pirmā prioritāte. Jānodrošina iedzīvotāju nodarbinātība un jāaptur šis bezdarba bezdibenis. Un no tā faktiski izriet visa pārējā valdības vajadzīgā programma: jaunu darba vietu radīšana, sniedzot atbalstu uzņēmējiem, sevišķi tiem, kas attīsta ražošanu ar produkciju, kuru var eksportēt; darba vietu radīšana valsts pārraudzībā, attīstot savu infrastruktūru, kas galu galā ir pārbaudīta tradicionāla izeja no depresijas visās valstīs; pārkvalificēšanās programmas, migrācijas risinājumi, demogrāfijas uzplaukums, reģenerācijas atdzīvināšana, darba drošība, brīvā tirgus vajadzība, profesionālā izglītība, profesiju prioritātes, darbinieku tiesības, iespējas invalīdiem, darba apdrošināšana, taisnīgs atalgojums, pensiju nodrošinājums, budžeta piepildījums un tā tālāk. Tas viss ietilpst šajās valdības pirmajās prioritātēs.

Ir laiks apturēt mūsu kritienu bezdibenī un sākt programmas, lai no šīs krīzes izkļūtu. Un tādēļ ir laiks pateikt paldies Ivaram Godmanim par viņa rūpēm, par viņa centību. Jo visas – pozīcijas un opozīcijas – partijas jau vienprātīgi ir konstatējušas, ka šī valdība vairs nav rīcībspējīga. Un mūsu, Saeimas, uzdevums tagad ir šīm valdības mokām pielikt punktu, sastādīt jaunu, vienotu, visu partiju vienlīdzīgu krīzes pagaidu valdību, kura darbotos pārejas periodā, līdz īstenojam tautas gribu ar sakārtotu Satversmi un jaunu Saeimas sastāvu.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātam Krišjānim Kariņam.

A.K.Kariņš (frakcija „Jaunais laiks”).

Godājamais priekšsēdētāja kungs! Premjera kungs! Cienījamie kolēģi!

Tas velns varbūt nemaz nav tik melns, kā viņu mālē. Tas velns varbūt tiešām nav tik melns, kā viņu mālē. Kolēģi! Es nerunāju par mūsu valdības premjerministru. Es runāju par situāciju tautsaimniecībā kopumā. Tā grūtība mums valstī faktiski ir tā, ka tas cilvēks, kura galvenais uzdevums būtu rādīt mums visiem cerību un ceļu, kā iziet no krīzes, faktiski ir iezīmējies kā galvenais cilvēks, kurš visos medijos atkārtoti pēdējā viena vai divu mēnešu laikā ir uzstājies, skaidrojot mums, cik ir slikti, cik vēl būs sliktāk un cik mums visiem jostas ir jāsavelk. Un tā grūtība šajā premjera uzstādījumā ir tā, ka faktiski tiek salaistas kopā vai pat sajauktas būtībā divas atšķirīgas problēmas.

Viena problēma ir tā, ko varētu saukt par fiskālo – par budžeta problēmu jeb krīzi. Tātad ieņēmumi valsts budžetā samazinās.

Otra grūtība ir tā, ko varētu saukt par tautsaimniecības ekonomikas krīzi; proti, mazinās uzņēmējdarbības pieprasījums, tātad patēriņš samazinās. Viens risinājums, kas ir jāpiedāvā valsts pārvaldei, tik tiešām ir jostas savilkšana. Kad premjerministrs uzstājas un saka: „Ir jāsavelk mums visiem jostas!” – tas attiecas uz valsts pārvaldi, uz valdības funkcijām. Mūsu valsts pārvalde, nenoliedzami, ir pārāk dārga. Tā ir pati dārgākā visā Eiropas Savienībā – aptuveni 20 procenti no mūsu budžeta izdevumiem. Vidēji ir 14 procenti, kaimiņiem igauņiem – aptuveni 7 procenti. Nenoliedzami, šeit ir nepieciešama štatu samazināšana, darbu apvienošana, algu samazināšana, kā tas ir visā valsts pārvaldes sektorā, arī Saeimā. Un ir jāmeklē veids, kā palielināt nodokļu ieņēmumus. Bet tā savilkšana un tā knapināšanās faktiski attiecas uz valsts pārvaldi.

Otrajā pusē, vienādojuma otrajā pusē, ir mūsu tautsaimniecība un ekonomika kopumā. Un šeit vajadzīga pretējā iedarbība. Mums vajag atrast veidu, kā stimulēt uzņēmējdarbību, kā stimulēt patēriņu, lai cilvēki vairāk aktivizētu, teiksim, preču pirkšanu un pārdošanu, kas, protams, dod tos pašus nodokļus, kuri ienāk pa otrām durvīm valsts budžetā. Un šeit ir vajadzīgi tādi risinājumi, kā, piemēram, valdības garantijas, sedzot daļu riska bankām, lai tās varētu atjaunot uzņēmējdarbības kreditēšanu. Tam vajag nopietnu pieeju galvenokārt no Ekonomikas ministrijas un no konkurences padomes puses, lai beidzot lauztu pārtikas jomā (bet ne tikai) šo pseidomonopolstāvokli, kur pāris tirgotāju uzdzen pircējiem ļoti augstas cenas, bet ražotājiem dzen uz leju. Un tam ir vajadzīgs nodokļu politikas risinājums, kas tieši veicinātu patēriņu, nevis to samazinātu.

Patlaban valdība ir pieņēmusi un šī Saeima, Saeimas vairākums, koalīcija, ir apstiprinājusi izmaiņas nodokļu politikā, proti, pievienotās vērtības nodoklis ir paaugstināts no 18 līdz 21 procentam, bet daudzos gadījumos, tajā skaitā daudzos mūsu komunālajos maksājumos, pievienotās vērtības nodokļa likme ir jau četrkāršojusies – no 5 procentiem līdz 21 procentam.

Ja mēs domājam par to, kādā veidā vajag stimulēt patēriņu, tad mēs redzam, ka visās pārējās Eiropas dalībvalstīs (izņemot Lietuvu), arī Ziemeļamerikā, tiek meklēti dažādi veidi, kā samazināt nodokļus, un parlamenti tos apstiprina. Jo ir skaidri saprotams: ja jebkurš nodoklis tiek samazināts, vairāk naudas būs privātajās kabatās. Un vairāk iespēju, ka cilvēki varētu šo naudu arī tērēt. Mūsu valdība diemžēl līdz šim ir pieņēmusi pretēju virzību. Taču, ja mēs vērojam šāgada janvāra, tātad pērnā mēneša, nodokļu ieņēmumus, mēs redzam, ka pēc plānotā budžeta visi nodokļi apmēram ienāk tādā apjomā, kā tas bija cerēts, ar redzamu izņēmumu tieši pievienotās vērtības nodoklī. Tātad piepildās tā prognoze, ko es un citi kolēģi izteica: palielināta pievienotās vērtības likme uz papīra izskatās labi, jo paredz budžetā ieņemt vairāk naudas, taču reāli budžetā ienāk mazāk naudas. Ja nemaldos, par aptuveni 18 miljoniem latu mazāk naudas, nekā bija plānots.

Tā vietā, lai mēs kā Saeima un kā politiķi debatētu, kādā veidā vislabāk, no vienas puses, mazināt valdības un valsts pārvaldes izdevumus, bet, no otras puses, efektīvi stimulēt tautsaimniecību, mēs jau vairāk nekā mēnesi esam iestrēguši vienā diezgan nopietnā politiskā krīzē, kur pat koalīcijas partiju vidū ir vērojams, ka partijas cita pēc citas saka, ka šī koalīcija ir rīcībnespējīga. Saka, ka valdībai ir jākrīt, saka, ka šādi turpmāk nevar strādāt, bet īstu, kā saka, seku šīm runām diemžēl nav.

Lai valdība… jebkura valdība varētu nopietni ķerties klāt pie šo ļoti sarežģīto jautājumu risinājumiem, tai ir vajadzīga uzticība. Ne tikai parlamenta uzticība, tātad Saeimas deputātu vairākuma uzticība, bet arī sabiedrības, tas ir, tautas uzticība. Ja mēs domājam par šo valdību, es aicinu jebkuru deputātu piecelties, aiziet pie aizmugurējā loga un no šī otrā stāva pavērot, kas notiek ielā, kas iet gar Jēkaba baznīcu līdz „Trim brāļiem”. Jūs redzēsiet, ka pie „Trim brāļiem” ir uzstādīts masīvs dzelzs žogs, tam garām un pāri nevar tikt; starp žogu un Saeimas ēku stāv ne mazāk kā desmit vai piecpadsmit bruņotas policijas vai militārās mašīnas ar režģotiem stikliem, bet pa šo eju staigā zēni, kas tērpti melnās uniformās ar bruņām uz rokām un kājām un ar maskām, lai nevar viņus atpazīt, ar automātiem, stekiem un vēl diezin ko, kas viņiem ir… Šis ir viens baiss gads, kādu es līdz šim vēl pie šīs ēkas nekad neesmu redzējis. Tur nav demonstrantu. Es redzēju, ka tur viens tūrists skatījās un mēģināja saprast, kas te īsti notiek, gāja tālāk un nekur netika.

Bet tas ir simptomātiski, kā valdība reāli baidās no tautas. Reāli baidās no tautas, jo drošībnieki saprot, ka tā tauta ir saniknota, un viņi nezina, kurā brīdī varētu sprāgt. (No zāles dep. V.A.Krauklis: „Tauta un pūlis nav viens un tas pats!”) Tās grūtības, draugi, nav tās, ka nebūtu deputātiem risinājuma, kā mēs varētu iziet no krīzes. Tie risinājumi ir, mēs varam arī redzēt, kas citās valstīs tiek darīts, arī mācīties no citu kļūdām, kā arī mācīties no viņu veiksmēm.

Tā patiesā problēma ir tā, ka mēs netiekam un mēs netiksim līdz reālu problēmu risināšanai, jo nav šai valdībai un līdz ar to visai Saeimai nav tautas uzticības. Un tas ir ļoti simboliski redzams tajā līdz zobiem bruņotajā apsardzē, kas mūs šobrīd ielenc.

Tas risinājums tātad ir meklējams tajā, kas ir arī šīs sēdes sasaukšanas mērķis, un tas ir – sastādīt jaunu valdību, kas ir iespējams tikai ar esošās valdības atsaukšanu. Tas nav jāuztver personīgi, Dievs pasarg! Es būšu pirmais, kas atzīs to, ka mūsu valdības premjers… es tik tiešām ticu, ka viņš vēlas… un viņš strādā savu iespēju robežās, lai situācija būtu labāka. Es nešaubos par to!

Es arī nešaubos, un mums visiem ir skaidrs, ka viņa, kā saka, vienam otram komandas biedram ir ļoti jūtami trūkumi, publiskajā telpā aizstāvot un argumentējot loģiku. Tas arī ir skaidrs. Viņam tā komanda sen ir par švaku. Bet tas nav maināms ar to, ka mēs tagad uzsitīsim premjeram uz pleca kā ļoti patīkamam cilvēkam un teiksim: „Nu tikai turpini to darbu!”… Tā problēma un tas izaicinājums, lai atjaunotu tautas uzticību, ir nomainīt valdību.

Tikai tad, kad šī valdība nepastāvēs, mūsu Valsts prezidentam būs iespēja, izmantojot savas konstitucionālās tiesības, izvirzīt jaunu premjera amata kandidātu. Tikai tad politiskajām partijām ir reāls pamats runāt par jaunas valdības un jaunas koalīcijas veidošanu. Un es zinu, ka vairākas koalīcijas partijas…. nu, tas sastāvs… gan Tautas partija, gan Zaļo un Zemnieku savienība atsevišķās reizēs un pēdējās nedēļas laikā ir teikušas, ka šai valdībai ir jākrīt un ka tā nespēj strādāt…

Draugi mīļie! Tagad ir tā iespēja, ir piedāvājums izdarīt šo darbu! Nevis ar naidu vai ar dusmām pret valdības premjeru. Tik tiešām, Āboltiņas kundze savā uzrunā izteica viņam paldies, kas, man liekas, tiešām ir viņam jāizsaka, bet mums ir jāstrādā tā, lai tad, kad sanāks Saeima kopā ar valdību, nebūtu nedz dzelzs barjeru, nedz militāru bruņotu mašīnu, nedz niknu, bruņotu zaldātu un policistu (No zāles dep. V.A.Krauklis: „Viņi nav nikni, viņi ir godprātīgi!”), kas mūs apsargā, bet lai tur būtu, kā parasti bija ierasts agrāk, miermīlīgi iedzīvotāji, kas staigā garām, izsaka savus viedokļus – kāds atbalsta, kāds neatbalsta… Bet cilvēki dzīvo savu dzīvi, jo saprot, ka pamatā valdībai un Saeimai ir tā uzticība un ka tās tiek galā ar saviem uzdevumiem. Bez uzticības netiks galā ne viens Godmanis, ne Zatlera piesauktie 10 godmaņi, ne tagad manis minētie 20 godmaņi. Nevar tādā veidā tikt ar problēmu galā, bet mēs kopējiem spēkiem to varam izdarīt, un mums ir jāsāk ar to, ka šī valdība ir jānomaina.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātam Mārim Kučinskim.

M.Kučinskis (Tautas partijas frakcija).

Godātais priekšsēdētāja kungs! Godātais Ministru prezidenta kungs! Deputāti! Tautas partijas frakcija balsos „pret” demisijas pieprasījumu. Mēs neatkāpjamies no saviem uzstādījumiem par valsts pārvaldes, tajā skaitā valdības, reorganizāciju, mēs neatkāpjamies no tā, ka ir nepieciešama arī plašāka koalīcija un jauna valdība. Tajā pašā laikā frakcijas lēmums pamatojas uz to, ka šodien ir neatbildēts jautājums: kas būs rīt, ja šodien tiek nobalsots „par” valdības demisiju? Un atbildīgi par to, ka rīt var iestāties haoss, zināmā mērā šodien esam arī mēs… Mēs esam saņēmuši tagad atbildi uz jautājumu, vai esam gatavi runāt par plašāku koalīciju šodien un par plašāku valdību, un diemžēl acīmredzot šī atbilde ir – nē, tāpēc ka vēl joprojām tiek runāts par to, ka mēs varam veidot plašu koalīciju, ielikt pagaidu valdību; kādu – to es nezinu, Kerenska vai kādu citu pagaidu valdību, kas tad kaut ko gatavos vēlēšanām. Šajā gadījumā, ja netiek atbalstīts Tautas partijas ierosinājums par ātrākām vēlēšanām, mums ir jāvienojas, ka valdība, ko veidosim, būs tā, kas varēs Latviju izvest no krīzes un kas varēs izpildīt šos smagos uzdevumus, kuri ir priekšā. Kamēr šīs atbildes nav, tikmēr runāt par kaut ko jaunu mēs nevaram.

Mēs nevaram runāt arī par jaunu... Piedodiet, bet tie deputāti, kas esošajam Ministru prezidentam ienes pātagu un alus pudeli, vēl nav izauguši no sava pusaudžu jeb pubertātes vecuma. Tāpēc pamatā tomēr šobrīd ir jārunā par to, kas ir jāizdara mums, kas ir jāizdara valdībai – šai vai nākamajai –, nevis vienkārši jārunā par to, ka šī nav laba.

Tautas partija izvirzīja… un es vēlos griezties pie Ministru prezidenta kunga saistībā ar mūsu ierosinājumu nekavējoties uzsākt šo reorganizāciju, kas ir nepieciešama, neatkarīgi no valdības, vai tā strādā šādā vai citādā sastāvā.

Valsts prezidents pareizi norādīja, ka Tautas partijas priekšsēdētājs jau 19.decembrī nāca klajā ar šādu ierosmi un ka šobrīd vēl nekas nenotiek. Tikai gribu teikt, ka ne jau iekšlietu ministrs ir tas, kas izdod rīkojumus un uzsāk šo darbību. To uzsāk Ministru prezidents, un mēs šādu rīcību gaidām.

Otrs. Jau divas nedēļas mēs runājam par šo jauno koalīciju, par jaunas valdības iespējamību, meklējam laimes lāci (ar to es domāju neitrālo Ministru prezidentu). (No zāles dep. A.Bērziņš (LPP/LC): „Pašiem savs lācis!”) Acīmredzot laimes lāča nebūs, jo mums nav Sūnu ciema, uz kuru aizbraukt; ja tāds lācis būtu bijis, šodien tas acīmredzot jau kaut kur sēdētu citā objektā. Mums ir jāskatās acīmredzot uz sevi... mēs uzskatām un paliekam pie tā... un aicinām Ministru prezidentu nākamajā nedēļā uzsākt sarunas par plašāku koalīciju. Tautas partijas frakcija šodien vienojās: ja šādas sarunas netiks uzsāktas, mēs ņemsim iniciatīvu savās rokās.

Paldies. Tautas partija atbalsta šo valdību.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātam Aleksandram Mirskim.

A.Mirskis (frakcija „Saskaņas Centrs”).

Godātie kolēģi! Godātie ministri! Vai jūs zināt, kas ir impotence? Kāda ir šā vārda nozīme? Impotence ir tad, kad cilvēks grib, bet nevar. Tulkojot no angļu valodas, tas ir kapacitātes trūkums. Tāpēc gribas jautāt: priekš kam mums vajadzīgs premjers bez kapacitātes? Premjers, kurš grib, bet nevar.

Mūsu vēlētāji Godmanim netic. Es arī jums neticu. Kļūdas, ko viņš pieļauj, robežojas ar noziedzību. Vai jūs neredzat, ka valdībā trūkst profesionāļu un to vada cilvēks, kurš nevar? Piemēri tālu nav jāmeklē. Demakova taisa brīnumus – un kas par to? Godmanis neko. (No zāles dep. V.A.Krauklis: „Demakova ir jau atkāpusies!”) Veldre grib zirgus pirkt. Godmanis neko. Slakteris dīvānus pērk kabinetam. Godmanis atkal neko. Lieljuksis policistus atlaiž no darba. Godmanis joprojām neko nevar izdarīt. Un pēdējais. Valstī plosās čekistu desantnieku banda. Arī to Godmanis nevar noķert.

Ja nevar, tad nevar. Nav ko mocīt nabaga cilvēku.

Un vēl. Impotence nav tikai termins medicīnā. Impotence var būt arī politiska, finansiāla un ekonomiska. Padomājiet par to – vai mums ir vajadzīga šī valdība?

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies. Es gan atkārtoti lūdzu censties tiešām „neizkāpt” ārpus Deputātu ētikas kodeksa rāmjiem.

Vārds deputātam Ventam Krauklim.

V.A.Krauklis (Tautas partijas frakcija).

Cienījamie kolēģi! Ministru prezidenta kungs! Ministri!

Es tomēr gribu vispirms atvainoties to deputātu vārdā, jo viņi paši to acīmredzot vienkārši nespēj (un tā tiešām varētu būt zināma impotence), kuri šodien šo nopietno tēmu pārvērš personīgos apvainojumos, pārvērš vulgārās izdarībās. Tas nav Saeimas cienīgi!

Bet tiešām es domāju, ka lielākā daļa šeit zālē sēdošo tomēr saprot, ka premjerministrs Ivars Godmanis strādā no sirds, viņš strādā ļoti daudz, ir kompetents. Protams, ir arī otra puse, ko mēs saprotam, jo bieži vien viņš dara to darbu, kas būtu jādara kādam ministram. (No zāles dep. S.Āboltiņa: „Nasing spešal!”) Un tas nav pareizi. Tas nav pareizi! Bet, no otras puses, atkal ir skaidrs: lai lietas virzītos uz priekšu, kādam tās ir jādara.

Un tādēļ es te negribu gari runāt par neapšaubāmi nepadarītajiem darbiem, kas ir šīs valdības kontā. Ir daudz padarītu un diemžēl arī nepadarītu darbu, jo viens cilvēks tos vienkārši nevar izdarīt. Tas nav iespējams. Tieši tādēļ ir nepieciešams, lai Ministru prezidents Godmanis, pret kura demisiju mēs šodien balsosim – Tautas partija un, es domāju, arī pārējā koalīcija –, tiešām reāli ķertos pie valdības reorganizācijas. Ministra Zalāna plāns ir ļoti labs, to noteikti var ņemt par pamatu. To var mierīgi izdarīt vienas nedēļas laikā, un to nevar atlikt.

Un tomēr, neskatoties uz šodienas nesmukajām, neglītajām runām, personiski aizvainojošajām runām, mēs gribam, lai premjers spētu būt pārāks, spētu nenolaisties līdz šo runātāju līmenim un nekavējoties uzsāktu sarunas par koalīcijas paplašināšanu. Nekavējoties! Jau rīt! Jo tiešām, ja tas nenotiek, Tautas partijai nekas cits neatliek, kā vien uzsākt šādas sarunas patstāvīgi. Labāk mēs to pasakām šeit, no tribīnes, pilnīgi atklāti, nekā tas notiek kaut kādās aizmuguriskās spēlītēs.

Novēlu veiksmi Ministru prezidentam!

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds deputātam Artim Kamparam.

A.Kampars (frakcija „Jaunais laiks”).

Cienītais Saeimas priekšsēdētāja kungs! Kolēģi! Godātais Ministru prezidenta kungs! Es sākšu tomēr ar repliku iepriekšējam runātājam – par Sūnu ciemu un par laimes lāci. Ja mēs, Saeimas deputāti, uzskatām, ka sabiedrības vēlme pēc tāda premjera, kurš vieš ticību, atkal dod ticību politikai, kurš spēj saliedēt vairumu… ja viņu uzskatām par laimes lāci un to Latviju, kura vakar beidzot bija pamodusies un pieprasīja to, kas tai pienākas, par Sūnu ciemu, nu tad es tomēr gribu oponēt šādam viedoklim. Manuprāt, „Jaunais laiks” jau ilgāk nekā divus mēnešus publiski ir paudis to, ka mums ir viens, manuprāt, labs premjera kandidāts, kurš nav pateicis „nē”, kurš ir pateicis ļoti skaidri sarunā ar „Jaunā laika” pārstāvjiem, ka viņš būtu kompetents, ka viņš vēlētos ieņemt šādu amatu, tikai viņam ir atsevišķi jautājumi tiem varas pārstāvjiem, kuri ievēlē šādu Ministru prezidentu. Bet diemžēl izrādās, ka nedz Prezidenta tuvākā apkārtne, nedz koalīcijas pārstāvji šo cilvēku nav uzrunājuši. Mums nav runa par laimes lāčiem. Mums ir runa par to, ka mēs nevēlamies šādus premjerus. Mēs nevēlamies šādus premjerus, jo acīmredzot mums ir atkal kādi citi plāni un šādi cilvēki acīmredzot nav vajadzīgi. Bet, kolēģi, ne jau par to es gribēju runāt!

Īstenībā es arī negribēju kritizēt esošo valdību un premjeru, jo, manuprāt, viņš ir kritizēts ļoti daudz, bieži pamatoti, reizēm arī nepamatoti. Bet tas, ko es gribēju šodien runāt, ir tādi varbūt cilvēcīgi Latvijas pilsoņa, Saeimas deputāta, nu nezinu, ieteikumi tam, kā Ministru prezidentam, manuprāt, būtu labāk strādāt uz priekšu un kā viņam būtu jārīkojas šobrīd. Es zinu ļoti labi, ka šādi ieteikumi no mūsu puses ir izskanējuši visa pagājušā gada garumā: gan Saeimas budžeta grozījumos pagājušā gada vasarā, gan budžeta izskatīšanas laikā rudenī. Nu diemžēl neviena no tām lietām, par kurām mēs esam runājuši un kuras ir piepildījušās un attaisnojušās, netika ņemtas vērā un uzklausītas, jo mēs esam opozīcija. Un, kā zināms, opozīcija nav uzklausāma pēc definīcijas. Jo opozīcija, lūk, ir kašķīga, konkurētnespējīga un principā iznīcināma un neuzklausāma. Tomēr realitāte diemžēl ir stipra līdzīga tai, ko mēs šeit uzbūrām pagājušajā vasarā un oktobrī, novembrī. Un jūs bijāt tie, kas to aizstāvēja. Un man šobrīd ir viena liela, liela iekšēja problēma, ko apliecināja vakar Godmaņa kungs.

Redziet, opozīcijai ar parlamentārām metodēm līdz šim nav izdevies neko būtiski mainīt, un tas ir fakts. Mēs esam bijuši pārāk vāji, tas ir jāatzīst. Taču mums ir divas lietas, kas ir mainījušas situāciju valdībā. Pirmā ir 13.janvāris ar akmeņiem Saeimas logā. Otrā ir vakardienas zemnieku protesta demonstrācija, kurai izdevās ar šādām metodēm tomēr panākt ministra demisiju. Tā ir reāla situācija, Godmaņa kungs, šīsdienas Latvijā. Ja opozīcija nav spējusi to izdarīt, tad sabiedrība to sāk darīt ar metodēm, kas ir tai pieejamas, un šīs metodes ir efektīvas. Padomājiet par to, kas varētu sekot kā nākamie soļi, jo tiešām sabiedrība ieraudzīs, ka šīs metodes ir efektīvas. Es neaicinu uz to. Bet tā ir realitāte, un tie ir fakti.

Nākamā lieta. Godmaņa kungs, jūsu darbība tiešām no paša sākuma vienmēr atgādinājusi Servantesa Dona Kihota rīcību. Jo es nevienu brīdi neesmu apšaubījis jūsu godaprātu. Tiešām ne! Es tiešām ticu un redzu, ka jūs darbojaties, mīlot Latviju, ar cerībām un iespējām, ka jūs viens pats varat izdarīt visu, kas ir vajadzīgs Latvijas valsts tālākai attīstībai, ekonomikas atjaunošanai.

Un tomēr tā problēma slēpjas tur, ka, lasot Servantesu, manuprāt, neviens lasītājs netic, ka šī Dona Kihota cīņa beigsies ar uzvaru pār vējdzirnavām. Es teiktu, koalīcijas vējdzirnavām, kuras maļ to pašu, ko ir malušas pēdējos astoņus gadus. Un arī šobrīd mēs arvien vairāk tuvojamies tam, ka šī jūsu cīņa, šķiet, beigsies līdzīgi kā vakar Mārtiņam Rozem. Vakar Mārtiņš Roze, lai arī četros publiski skaļi paziņoja, ka viņš ir gatavs strādāt, gatavs visu izdarīt, tomēr pulksten astoņos, pēc četrām stundām diezgan nožēlojami bija spiests pateikt: „Ziniet, es vairs neesmu spējīgs darboties tālāk!” Un tas vienkārši ir tāds cilvēcisks salīdzinājums. Vai jūs negribētu pārdomāt arī šo situāciju?

Un pēdējā lieta. Par tiem ieteikumiem, manuprāt, kur tās lielākās problēmas ir bijušas.

Pirmām kārtām par to, kā, manuprāt, demokrātiskā valstī veidojas visas sabiedrības grupas apmierinoša valsts pārvalde. Es gribu sākt tomēr ar pagājušā… šajā gadījumā ar jau aizpagājušā gada decembri, kad veidojās jūsu valdība un jūs divas reizes bijāt atnācis uz partijas „Jaunais laiks” frakciju. Jūs labi atceraties, ka te nebija nekāda lūgšanās uz ceļiem no Tabūna kunga puses, bet bija divas ļoti īsas sarunas, kurās „Jaunajam laikam” bija tikai divi lūgumi, es teiktu.

Pirmais bija par KNAB vadītāju – lai tas būtu sabiedrībā cienījams un iecelts pietiekami ātri. Otrais bija Satversmes grozījumi – lai tautai būtu dotas tiesības atlaist Saeimu gadījumā, ja Saeima nestrādātu, kā tautai liekas. Tās bija divas lietas, ko mēs kā atbildīga partija vēlējāmies saņemt. Diemžēl saruna mums beidzās ar to, ka tika nolikts datums – līdz Ziemassvētkiem, jo, lūk, daudzi pozīcijas deputāti braukšot brīvdienās ārpus Latvijas un, lūk, nevarēšot balsot par šo jauno valdību. Un mēs principā netikām atbalstīti pat divās mazās mūsu politiskās pozīcijās. Mēs bijām gatavi strādāt, visa mūsu frakcija bija nobriedusi. Diemžēl atkal tika radīta ilūzija un teātris.

Nākamā lieta. Godmaņa kungs! Mēs visu šo gadu esam gaidījuši, ka jūs kā premjers atnāksiet un parunāsieties ar opozīciju vienkārši par aktuāliem jautājumiem… Kaut vienu reizi! Ka jūs piezvanīsiet, teiksim, nu, kādam no mūsu partijas… kaut vai vadībai vai frakcijas vadībai un teiksiet: nu, parunāsimies par to, kas notiek valstī, kā mēs kopā varētu darīt, jo mēs jau gribam atbalstīt tās pareizās lietas, par ko jūs runājat. Bet mūs jau neviens nav uzrunājis! Ar mums neviens pat nav mēģinājis uzsākt koleģiāli cilvēcīgu sarunu. Ar mums ir runājuši tikai pa gabalu. Tajā skaitā pagājušonedēļ, kad mēs no rīta presē kārtējo reizi izlasījām, ka ar mums kāds runās. Visu dienu visi turējāmies ar telefoniem rokā un gaidījām, kad nu kāds zvanīs. Bet nu nezvanīja atkal. Un atkal kārtējo reizi tautai stāsta, ka „Jaunais laiks”, lūk, tiek uzrunāts, bet nekā. Atkal tas ir sabiedrisko attiecību gājiens, lai mēģinātu stāstīt, ka kaut kas tiek iesaistīts. Tā demokrātiskā sabiedrībā nekonsolidē politiskās partijas un Saeimas deputātus, kuri ir gatavi atbalstīt valsti.

Par ekonomikas jautājumiem, godātais Godmaņa kungs. Man ir priekšā, es ļoti uzmanīgi izstudēju to pasākumu plānu, kas ir pieņemts vakar... Paldies, tas ir viens liels solis uz priekšu. Paldies! Lai gan, cik es zinu, tas ir pieņemts tikai pēc ļoti intensīvas uzņēmēju organizāciju iešanas, pierunāšanas, draudēšanas un tā tālāk… Tas ir garš process, kurā pie manis decembrī griezās viens lielas organizācijas vadītājs, kas teica: „Ja man premjers paiet garām un pasaka: ko jūs te stāvat… tāpat mēs ar jums nerunāsim…” Tad pie manis viņš griezās tikai tāpēc, lai parunātos un saprastu, ka politiķis ir spējīgs stundu sava laika tērēt arī kaut kādiem nodokļu maksātājiem. Kā viņš teica – „kaut kādiem nodokļu maksātājiem”. Un tā ir būtiska problēma, Godmaņa kungs! Šī komunikācija gan ar darba devējiem, gan darba ņēmējiem šos pēdējos piecus mēnešus ir bijusi katastrofāli slikta. Tas nav mans viedoklis, tas ir principā viennozīmīgs šo uzņēmēju, darba ņēmēju pārstāvju viedoklis, ka šī komunikācija ir bijusi pilnīgi neiespējama.

Līdz ar to es ļoti, ļoti ceru, ka šajā procesā tomēr radikāli kaut kas mainīsies tieši jūsu attieksmē pret tiem cilvēkiem, uz kuriem tas tieši attiecas.

Vēl viena lieta. Par ekonomikas prioritātēm. Atkal. Šeit ir ļoti daudz pareizu un labu, es absolūti piekrītu – finansiālu… fiskālu soļu, kuri droši vien ir lietderīgi. Un tomēr.

Šajā krīzes situācijā vai mēs nevaram analizēt krietni vienkāršāk, paskatoties, piemēram, Latvijas pēdējo desmit gadu eksporta bilanci un paraugoties, kuras nozares ir bijušas eksportspējīgākās Latvijā. Un to nav daudz. Uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt: mežizstrāde, pārtikas pārstrāde, mašīnbūve, metāli… Mēs neko jaunu gada laikā neizdomāsim. Atradīsim metodi un pateiksim, ka šīs 3–5 nozares ir prioritāte, ka mēs tām dosim šo naudu un ka tās būs tās nozares, kas to saņems, protams, pretī saņemot reālu eksporta palielinājumu, protams, pretī saņemot taustāmu rezultātu darba vietu atjaunošanai Latvijā.

Šīs frāzes, šie abstraktie dokumenti – tie jau piecus gadus tiek rakstīti, lietoti un tiek pieņemti Ministru kabinetā, bet tie nav devuši taustāmu rezultātu, un tieši tāpēc šie uzņēmēji ir tik ļoti, ļoti, ļoti neapmierināti.

Un nobeidzot, kolēģi, es tiešām novēlu jums, Godmaņa kungs, lai jūsu premjerēšanas laiks nebeidzas tāpat kā vakar Mārtiņam Rozem, jo Mārtiņš Roze vakar televīzijā paziņoja par savu atkāpšanos. Izskatījās, kā cilvēks no Marsa… izskatījās, ka viņš vispār nav sapratis, kāpēc viņš ir atkāpies un kas vispār ir noticis, jo viss ir labi. Viss ir kārtībā!

Manuprāt, Godmaņa kungs, jūs esat saprātīgāks, un, manuprāt, jūs daudz labāk jūtat šo situāciju. Es domāju, ka jums ir īstais laiks šobrīd tautai pateikt: šī valdība vairs nebauda uzticību! Lai atjaunotu uzticību, valdība ir radikāli jāmaina! Ja mēs kavēsimies vēl mēnesi vai nedēļas, tad, ticiet man, vai nu tie būs autobusi, vai tās būs smagās mašīnas vai jebkas cits, bet Rīgā kāds brauks, un tad jums būs krietni grūtāk un sarežģītāk pateikt to, ko vakar izdarīja Mārtiņš Roze.

Es aicinu jūs, Godmaņa kungs, ar godu, koleģiāli, kā demokrātiskā valstī tas pienākas, pateikt, ka strādāsim kopā.

Paldies.

Sēdi vada Latvijas Republikas 9.Saeimas priekšsēdētāja biedre

Vineta Muižniece.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamā debatēs runās deputāte Ina Druviete.

I.Druviete (partijas „Pilsoniskā Savienība” frakcija).

Godmaņa kungs! Es jūs joprojām cienu un novērtēju jūsu intelektu un darbaspējas, bet es balsošu „par” jūsu demisijas pieprasījumu kaut vai viena vienīga iemesla dēļ. Un tā ir jūsu valdības attieksme pret valsts valodas politiku. Droši vien šajā brīdī jūs nodomājat: „Atkal par to… Cik var! Cik vajadzēs – tik arī varēs!” Ne Ministru kabinetā, ne Izglītības un zinātnes ministrijā netiek nopietni uzklausīti valodas politikas profesionāļi, tad nu atliek runāt vien otrā kapacitātē – kā opozīcijas deputātei. Un es ceru, ka tas, ko es tagad teikšu, netiks norakstīts uz opozīcijas tradicionālajiem iebildumiem. Jautājums ir pārāk nopietns, un galu galā tieši valsts valodas dēļ es iesaistījos politikā, un tādēļ man ir ne tikai tiesības, bet pat pienākums norādīt uz tām dīvainībām un nejēdzībām, kas notiek tieši jūsu valdīšanas laikā.

Ir dažas aksiomas, kuras šoreiz plašāk neiztirzāsim, – to, ka bez valodas nav tautas, ka latviešu valoda eksistē asas valodu konkurences apstākļos un ka valodas noturību šādā situācijā spēj garantēt tikai konsekventi īstenots valsts atbalsts, likumdošana, finansējums un pārdomāta atbildīgo institūciju sistēma. (No zāles dep. V.Orlovs: „Kāds sakars ar ekonomiku?”)

Tieši par beidzamo tagad arī runāsim. Kāds varbūt iedomājas, ka civilizētā valstī 21.gadsimtā valodas politiku var atstāt stihijas ziņā, bet, redziet, pat vislabāk izstrādātās valodas politikas pamatnostādnes pašas neīstenosies. Ir nepieciešams, lai tās īstenotu specializētu izglītību ieguvuši cilvēki pārdomāti izveidotās institūcijās, kas veic konkrētas funkcijas. Lai Latvijā rastos šāda sistēma, ilgi un grūti esam gājuši ceļu, kas citās valstīs ir bijis pašsaprotams. Izdarīts ir daudz, bet pat tagad Latvijā finansiālais atbalsts valsts valodai un tās attīstīšanā iesaistīto profesionāļu skaits ir vismazākais Eiropas Savienībā. Mums priekšā ir pat Malta, par Lietuvu un Igauniju nemaz nerunājot, un šķiet, ka mums vajadzētu izjust kaunu par savas valsts netālredzīgo politiku.

Bet tikpat labi ir iespējams, ka pašreizējo stāvokli pēc pāris gadiem mēs atcerēsimies ar skumju rezignāciju: „Redz, cik tad bija labi, kāds atbalsts bija mūsu valsts valodai!” Ir traģikomiski, ka pašlaik divas ministrijas un Ministru prezidents ir sagatavojuši plānu valodas institūciju reorganizācijai. Par tieslietu ministra Gaida Bērziņa konsekvento atbalstu valsts valodai un labo gribu šoreiz nerunāsim. Nerunāsim arī par izglītības un zinātnes ministres Tatjanas Koķes nu jau tradicionāli nelabvēlīgo nostāju pret valsts valodas politiku un tās īstenotājiem. Šoreiz runāsim par jūsu izstrādāto valsts institūciju reorganizācijas plānu.

Vai nu jūs to apzināties, vai ne, gribat to vai negribat, bet šis plāns, kas ir publicēts Ministru kabineta mājaslapā, veselu nozari – valsts valodas politiku – draud aizraidīt „pa skuju taku”. Es nevēlos skart jautājumu par speciālistiem, par institūcijām. Ja kādam patīk uzturēt mītu par neskaitāmām institūcijām, kas nodarbojas ar valsts valodas politiku, tad viņš vārdu „neskaitāms” lieto pēc mežoņu principa: viens, divi un daudz. Latvijā ir četras institūcijas, kuru funkcijas nedublējas. Ja bez jebkādas analīzes jūs atzīstat, ka tās jāapvieno, lai tā būtu. Strādāsim!

Es gribu runāt par nozari kopumā – vienalga, vai tā ir viena, divas, trīs vai četras aģentūras. Zinu, ka jums vislabāk patīk skaitļu valoda. Tad nu lūdzu! Pēc jūsu pašu sniegtajiem datiem, valodas politikas nozarē pašreiz nodarbināti 84 cilvēki (Lietuvā un Igaunijā viņu skaits sniedzas pāri trijiem simtiem). Saskaņā ar reorganizācijas plānu darbu turpinātu 45 (No zāles dep. V.Orlovs: „Par daudz! Par daudz!”) – tātad jāatbrīvo 39 cilvēki jeb samazinājums ir 46 procenti.

Salīdzināsim to ar citām nozarēm! Ja analizē tikai tās aģentūras, kas netiek pārsauktas par kapitālsabiedrībām, tad vidējais samazinājums šajā plānā ir 8 procenti. Tātad valodas joma cieš piecas reizes smagāk nekā citas. Vēlreiz atkārtoju: 46 procenti nodarbināto samazinājums valodas politikas nozarē un vidēji 8 procenti – citās. Es, protams, nevēlos atbildē dzirdēt, ka samazinājums ir 45,9 procenti, tātad tas, ko es saku, neatbilst patiesībai. Runa ir par principu.

Un līdz ar to ir divi retoriski jautājumi pārdomām, atbildi negaidu. Vai tā ir nejaušība vai pārliecība? Un, ja pārliecība, vai šāds krass nodarbināto samazinājums ir vai nav jāpamato? Kāds no tā būs labums, un vai tiešām mums kādam ir ilūzija par mūsu valodas situāciju?

Otrkārt, kuras valodas politikas funkcijas tad, jūsuprāt, varētu nepildīt, un vai sekos tikpat drakonisks finansējuma samazinājums? Ja nesekos, tad kāda jēga darbinieku skaita samazinājumam? Ja sekos, mūsu valsts nelabvēļi, protams, priecāsies.

Prātā nāk vēl viena doma. Varbūt ar valodu saistītās iestādes tiek iznīcinātas tāpēc, ka to darbs ir reāli pamanāms? Cik aģentūru un centru ir citās jomās! Likvidē kaut pusi – neviens nepamanīs.

Bet ar valodas lietām būs citādi. Kad neiznāks grāmatas valodas bagātināšanai, trūks vārdnīcu, gramatiku, neviens nerūpēsies par latviešu valodas mācīšanu gan Latvijā, gan ārzemēs. Eiropas dokumentu tulkojumi, kurus veiks neprofesionāļi, būs kļūdaini un ar nesaprotamu terminoloģiju. Kad latviešu valodu varēs ignorēt gan veikalos, gan valsts un pašvaldību iestādēs un kad valsts rīcībā nebūs kapacitātes to novērst, – jā, tad gan mēs pamanīsim, ka mums ir izdevies ietaupīt. Bet grūti gan iedomāties, ka tie, kas vēl labu Latvijas valstij, par to priecātos. Bet tad, kad to aptvers visi, tad jau būs par vēlu. Jārīkojas tūlīt!

Un beigās pieminēšu vēl vienu aksiomu. Neprofesionāļi kļūdaini domā, ka smagā ekonomiskā situācijā sabiedrība kļūst vienaldzīga pret jautājumiem, kas neskar ekonomisko un sociālo sfēru. Var jau izmest frāzi: „Ko jūs tur ar savu kultūru un valodu! Tagad cilvēkiem maize jānodrošina.” Taču pasaules pieredze rāda, ka ir gluži pretēji. Tautas pašsaglabāšanās instinkts liek apzināties, ka sagrautu ekonomiku agri vai vēlu mēs atjaunosim, bet, ja tiek sagrauta identitāte, tad tas ir neatgriezeniski. Un tieši tāpēc ir tā, ka grūtos laikos nacionālā identitāte, pirmām kārtām valoda, ieņem īpaši augstu vietu tautas vērtību skalā. Un saliedēšanās ap latviešu valodu notiks arī Latvijā. Ko tad jūs teiksiet?

Godmaņa kungs! Visticamāk jūs amatu saglabāsiet. Tādā gadījumā es jūs vienkārši aicinu pārskatīt šo lēmumu un ieklausīties argumentos. Jums ir iespēja labot šo mūsu valodas pastāvēšanai bīstamo kļūdu. Vēlu jums labu veiksmi un solu atbalstu.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamais debatēs runās deputāts Ainars Latkovskis.

A.Latkovskis (frakcija „Jaunais laiks”).

Kolēģi! Es tik skaisti runāt nemāku, tāpēc lai runā skaitļi. Un tie lēmumi, kas šeit pirms Ziemassvētkiem tika pieņemti nakts laikā, ieskaitot PVN likmes paaugstināšanu, – tie lēmumi noteikti atspoguļojas tajos datos, kurus es tagad gribu jums paziņot.

Ir apkopoti 2009.gada janvāra budžeta izpildes dati. Atcerieaties, lielākā daļa no jums, tātad valdošās koalīcijas deputāti, nobalsoja „par” PVN likmes paaugstināšanu, uzklausījuši arī premjerministra Godmaņa teikto, ka tas atrisināšot sasāpējušās budžeta problēmas. Tātad, paaugstinot PVN likmi, tikšot iekasēti vairāk arī citi nodokļi. Rezultāti ir sekojošie. Pēc plāna janvārī bija jāiekasē 110 miljoni latu, bet tika iekasēti 92, iztrūkums – 18 miljoni. Plāns izpildīts par 83,6 procentiem. Akcīzes nodoklis – plāns izpildīts par 86,1 procentu. PVN un akcīze sastāda lielāko budžeta daļu. Tieši abos šajos nodokļos izpilde ir zem paredzētajiem 100 procentiem. Tātad lēmums, par kuru jūs savulaik balsojāt, nav attaisnojies.

Īstenībā ir noticis otrādi: kad palielinājām PVN likmi, daži uzņēmēji, iespējams, ir meklējuši iespējas optimizēt nodokļus un tos nemaksāt. (Es negribu visus uzreiz vainot tajā, ka viņi izvairās maksāt nodokļus, par kuriem vēlāk tiek izmaksātas algas skolotājiem, ugunsdzēsējiem un policistiem.) Tātad šis lēmums, visticamāk, kā mēs redzam pēc janvāra datiem, nav bijis tālredzīgs. Un par to zināma daļa atbildības, ja pat ne visa, kā valdības vadītājam ir jāuzņemas arī Godmaņa kungam.

Tātad skaitļi runā diezgan precīzi.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamā debatēs runās deputāte Anna Seile.

A.Seile (partijas „Pilsoniskā Savienība” frakcija).

Godātie deputāti! Ministru kabineta locekļi un citi klātesošie! Vai var 9.Saeimā izveidot jaunu valdību? (No zāles: „Nevar!”) Es domāju, ka var un ka vajag. (No zāles: Un labu!”) Var izveidot labu un profesionālu valdību, tikai gribu vajag. Jo – kādas tad līdz šim ir bijušas visas šīs iniciatīvas? Kalvīša valdības laikā – par to jau mēs daudz esam runājuši – no īpašumu privatizācijas un valsts mežiem iegūtā nauda faktiski tika šķērdēta dažādās ballēs, tika iegādāta vislepnākā tehnika, tika ņemti ilgtermiņa un īstermiņa kredīti, un viss gāja uz urrā. Bet pēc tā lielā uzplaukuma – pēkšņi ekonomikas krīze! Mēs jau varam teikt, ka tā ir smaga un ka tā ir globāla krīze, un daļa taisnības tur ir. Bet kāpēc Latvijā tā ir vissmagākā? Un šeit tik tiešām ir vainīga gan Saeima, mēs visi kopumā, bet visvairāk – tā saucamā pozīcija, gan arī, protams, valdība.

Godmaņa kungs pārņēma valdības vadību visgrūtākajā laikā, kad īstenībā jau bija ekonomiskā riska situācija: budžeta prognozes nepildījās. Kredītprocenti aug, darba algas un ienākumi slīd uz leju bezcerīgi. Darba vietas zūd, bezdarbnieku skaits aug. Un ekonomisti jau sen brīdināja, ka plīsīs tas nekustamā īpašuma tirdzniecības burbulis. Ka nevar mūžīgi pirkt un pārdot, uzpirkt un pārdot, un ka šis burbulis plīsīs! Būtu vajadzējis maksāt nodokļus par to, bet – nē, negribēja pozīcija tomēr mainīt nodokļu sistēmu, lai ienākumi nāktu arī valsts budžetā.

Un kas tagad ir vainīgs? Tauta saka – Saeima un valdība. Sliktā Saeima iecēla sliktu valdību. „Atlaist Saeimu! Atlaist Saeimu!” – tā te skan, un arī šodien cilvēki stāv ārpusē un lozungi skan apmēram tā: vienīgie, kas mūsu valstī strādā, ir nodokļi!

Patiešām, vaina varbūt ir valstiskas domāšanas trūkumā. Aģentūras saauga kā sēnes pēc lietus, algas strauji pacēlās šeit, draugi, ģimenes locekļi, partijas biedri – visi tika labos amatos, uzņēmumu valdēs un padomēs. Par to jau daudz ir runāts.

Bet pensiju fonds glāba valsts budžetu. Un tagad pensiju fonds ir gandrīz tukšs. Bet Augstākās padomes laikā – vairāki deputāti šeit ir vēl no tiem laikiem – bija cita sistēma. Visi mēģināja lauzt pastāvošo ekonomisko sistēmu, sākt privatizāciju, un likumdošanu šajā jaunajā atjaunotajā valstī faktiski vajadzēja radīt no jauna. Bet pēdējo Saeimu laikā tā stratēģija ir apmēram tāda: balstām tikai savējos.

Es atceros, ka toreiz Godmanis iebilda pret sertifikātu ieviešanu. Un pareizi iebilda. Jo arī sertifikātu tirdzniecība, kas pēc tam notika, zināmā mērā noveda cilvēkus pie lieliem ienākumiem un izkropļoja sertifikātu sākotnējo būtību, ka par sertifikātu varēja iegādāties daļu no valsts mantas, kopīgi to sadalot. Tur Godmanim tik tiešām bija taisnība, bet viņa viedoklis netika uzklausīts toreiz.

Bet tagad? Ko darīsim tagad? Valsts vadības stilam ir jāmainās. Pašlaik ir tā – un tas ir spēkā jau no Māra Gaiļa valdības laikiem –, ka ierēdnis ir melns un maziņš, ka viņš nedrīkst izteikt savu domu, pat ja tā ir radoša; ka viņam ir jāapspiež visas savas iniciatīvas un jāklausa, un jādara tā, kā priekšā sēdošais politiķis viņam pamāj un pasaka. Taču tā nedrīkstētu darīt! Un nedrīkst būt arī tā, ka viena trešdaļa deputātu no Saeimas sastāva netiek absolūti ņemti vērā; par ko jau arī ļoti daudz šodien runāja. Opozīcija – tie taču nav ienaidnieki, opozīcija – tie nav pretinieki, opozīcija palīdz domāt. Vismaz „Pilsoniskā Savienība” par sakarīgiem likumprojektiem balso „par” kopā ar pozīciju un izsaka savus ierosinājumus, bet par to ir jādzird tikai tādi ļauni vārdi, kādus, piemēram, šodien no pozīcijas ierindas biedra dzirdējām. Inde viņam pil no mēles kā klaburčūskai, kuras galva ir piespiesta pie zemes. Nu klabina viņš to savu mēli. Ko lai darām! Samierināsimies!

Taču man ir tāda pieredze, kuru esmu guvusi, vadot nu jau likvidēto Agrārās, vides un reģionālās politikas komisiju, ka pozīcija un opozīcija tik tiešām lietas labā var strādāt kopā. Pat tik sarežģītajā Aizsargjoslu likumā (bija jādomā, kā realizēt Satversmes tiesas lēmumus Aizsargjoslu likumā) mēs varējām panākt labus kompromisus. Ir jāizmanto šis spēks, ir jāizmanto visas Saeimas potenciālās iespējas.

Manuprāt, daudznozaru tautsaimniecība – tas ir spēks valstī. Un par to ir jādomā, un katra iniciatīva, kas dod pašlaik darba vietas, ir jāatbalsta, jo Latvijā zeme ir laba, meži ir izcili. Lauksaimniecība ir tik viegli iznīcināma, tik jutīga nozare! Nevar iznīdēt piena lopus, jo atjaunot šos ganāmpulkus būs pārāk grūti!

Gan jau neapmierināti būs arī vēl graudkopji, dārzeņkopji un visi, kas vien Latvijā kaut ko pašreiz vēl dod Latvijas tautsaimniecībai un dod darba vietas.

Es domāju, ka Rozes demisija – tas ir tāds cerīgs fakts. Ja Godmaņa kungs varētu panākt arī dažu Tautas partijas ministru demisiju – Slaktera, Segliņa un Zalāna, kas faktiski ir panācis piespiedu kārtā lielo Latvijas „globalizāciju”, pilnīgi pārvērzdams šo administratīvi teritoriālo reformu par cietumu –, tad, es domāju, šī valdība būtu varējusi strādāt, jo Godmaņa kungs ir darbīgs, bet nespēj salauzt šo ierūsējušo sistēmu. Un, protams, visgrūtāk viņam būtu salauzt savas partijas ministru ietekmi valdībā, par kuru jau daudz sūdzību ir arī sabiedrībā, turklāt Valsts kontrole ir atklājusi pārkāpumus, tāpēc Šlesera kungam jau nu vajadzētu savu krēslu atstāt labi ātri.

Katra ministrija cīnās par sevi, un vislielākā „bremze”, manuprāt, šajā valdībā ir Finanšu ministrija. Ja Finanšu ministrija palīdzētu nozaru ministrijām… un šajā gadījumā visvairāk tas attiecas uz Zemkopības ministrijas problēmām… Lai arī kāds ministrs bija Roze, viņš nevarēja panākt atbalstu lauksaimniekiem, jo Finanšu ministrija nepiepalīdzēja un neatbalstīja.

Eiropas naudas apguvē birokrātija ir kolosāla. Es gribu teikt, te arī ir zināma Finanšu ministrijas „bremze” un Lauku atbalsta dienesta „bremze”, lai to nesaņemtu. Te varētu saukt desmitiem piemēru, un tieši pēdējās dienās zemnieki sūdzas par to, kā tiek noraidīti viņu ierosinājumi saņemt Eiropas naudu.

Jā, protams, varētu runāt arī par mazajām skolām, un tā tālāk… Bet viena iespēja, manuprāt, ir šajā situācijā. Laikam jau šī valdība savu laiku ir nodzīvojusi. Un, ja mums būtu „sudrabota” premjere, valdībā divi trīs Godmaņi un septiņi jauni profesionāli ministri ar kaskadieru iemaņām, tad gan tāda valdība strādāt varētu, tad nebūtu Saeima jānorobežo no tautas ar metāla žogiem un policijas papildspēki jāizsauc uz šādu ārkārtas sēdi.

Paldies par uzmanību! Nu balsosim pret Godmaņa valdību!

Sēdes vadītāja. Paldies.

Līdz pārtraukumam palikušas 12 minūtes. Nākamā pieteikusies runāt deputāte Linda Mūrniece. Vai jums pietiks ar 12 minūtēm, Mūrnieces kundze? Lūdzu, jums vārds!

L.Mūrniece (frakcija „Jaunais laiks”).

Cienījamie kolēģi! Šajās dienās man kāds cilvēks teica: ja pavēro televīzijā Godmaņa uzrunu, tad vienkārši ir jāsaprot, par kuru Latviju viņš runā, un tad varēs saprast, ko viņš saka. Man liekas, tas ir ļoti raksturīgi pašreizējai situācijai. Ir divas Latvijas – ir Godmaņa Latvija un Latvija, kurā dzīvo pārējie. Taču starp tām ir milzīga atšķirība.

Godmaņa Latvijā pie durvīm stāv policijas postenis, Godmaņa Latvijā pie kabineta durvīm stāv miesassargi, un Godmaņa Latvijā braukā ar mašīnām, kuras pavada eskorts. Tikmēr pārējā Latvijā cilvēkus atlaiž no darba, pārējā Latvijā uz ielām laupa un slepkavo, pārējā Latvijā cilvēki ir izmisumā, un, iekams Godmanis neizies uz ielas un nesapratīs, ka viņš dzīvo iedomātā Latvijā, bet patiesība ir pavisam cita, nekas nemainīsies.

Tāpēc es piedāvāju palīdzēt Godmaņa kungam atgriezties īstajā Latvijā un nobalsot „par” viņa demisiju.

Sēdi vada Latvijas Republikas 9.Saeimas priekšsēdētājs

Gundars Daudze.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Pirms dodu vārdu nākamajam deputātam, kurš vēlas runāt debatēs, es informēju, ka Saeimas Prezidijs ir saņēmis 10 deputātu parakstītu iesniegumu ar priekšlikumu turpināt sēdi bez pārtraukuma, līdz pēdējam debatētājam. (No zāles: „Nē! Jā! Līdz rītam!”)

Deputāti prasa balsojumu. Lūdzu zvanu! Balsosim par to, lai sēde tiktu turpināta bez pārtraukuma, līdz pēdējam debatētājam! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 44, pret - 33, atturas - 3. Sēde tiek turpināta bez pārtraukuma.

Vārds debatēs deputātam Einaram Repšem.

E.Repše (frakcija „Jaunais laiks”).

Godātie kolēģi! Situācija valstī tiešām grūta, kritiska, bet es negribētu teikt, ka mēs nevaram šo krīzi pārvarēt. Mēs varam to pārvarēt. Vēl vairāk! Vēsturē vairākkārt esam pārvarējuši līdzīgas krīzes, un arī citas tautas ir pārvarējušas. Bet, lai pārvarētu krīzi, mums ir vajadzīga zināma programma, zināma programmatiska rīcība, un var būt, ka pirmām kārtām mums būtu vajadzīgas aptuveni piecas lietas. Kā pirmo es minētu saliedētu sabiedrību. Saliedēta sabiedrība, vēlams, tautas uzticību baudošas enerģiskas, rīcībspējīgas un radoši strādājošas valdības vadībā. Bet varbūt var arī citādi.

Otrām kārtām mums būtu nepieciešams nekavējoties novērst jebkādus traucēkļus mūsu cilvēkiem viņu ikdienas gaitās; uzņēmējiem, pirmām kārtām es šeit domāju birokrātiskus traucēkļus. Tātad novērst, apzināti novērst, jebko, kas varētu traucēt jau tā grūtajos apstākļos šodien mūsu uzņēmējiem strādāt un radīt darba vietas cilvēkiem.

Trešām kārtām, kas mums ir akūti nepieciešams, lai beidzot izbeigtos šīs runas par nepārtraukto naudas diedelēšanu, turklāt nevis uzņēmēju atbalstam, bet valdībai notērēšanai, noēšanai, tekošajiem tā saucamajiem valsts pārvaldes izdevumiem, valdībai un birokrātiem; un arī valsts iestādēm vispār ir nekavējoties jāiemācās strādāt sev iedalītā budžeta ietvaros. Lai mums nebūtu… te ir runa par efektivitāti un citām lietām… lai mums nebūtu vairs tādu apkaunojošu faktu, ka, piemēram, viens Latvijai piederošs radio prasa 300 000 latu gadā, lai varētu nodrošināt sēžu translāciju vienu dienu nedēļā, bet cita – privātā – radiostacija, lai nodrošinātu cita pasākuma translāciju arī reizi nedēļā, izrādās, iztiek ar 30 000 latu gada budžetu.

Ceturtais. Visus brīvos līdzekļus, kas vien mums ir Latvijas valstī – nodokļu ieņēmumu veidā, valsts uzņēmumu pārpalikušās peļņas veidā, aizņemto, aizlienēto līdzekļu veidā –, visus brīvos līdzekļus novirzīt konkurētspējīgas tautsaimniecības atjaunošanai. Latvijas valsts tautsaimniecības atjaunošanai, jaunu darba vietu radīšanai, nevis birokrātiem, nevis budžeta deficīta segšanai, nevis kādiem citiem vāji argumentētiem mērķiem, bet tautsaimniecības atbalstam, pārdomātam atbalstam.

Un te nu mēs nonākam pie piektā, bez kā nekādi nevaram iztikt. Un tas ir – pie noteiktas politikas esamības. Mums ir vajadzīga skaidra politika, kuras mums šodien nav. Mums ir vajadzīgs zināt, ko mēs ražosim, kāpēc ražosim, vai mēs atbalstīsim, ko mēs atbalstīsim, vai mēs eksportēsim, kāpēc mēs eksportēsim, ko mēs eksportēsim, vai mēs eksportu atbalstīsim. Mums ir vajadzīgs zināt, vai mēs atbalstīsim energoefektivitātes veicināšanu Latvijā vai neatbalstīsim, vai mēs veicināsim energoneatkarību no Krievijas vai neveicināsim. Mums ir jāzina sava politika veselības aprūpes, izglītības, valodas politikas un daudzās citās jomās, bet tās šobrīd nav. Lūdzu, nevelciet laukā tās daudzās monogrāfijas, kuras varbūt nes valsts programmu vārdu, bet īstenībā aiz vārdu daudzuma slēpj absolūtu radošas domas vai kompetences trūkumu.

Tātad par pirmo punktu – par sabiedrības saliedētību. Pēc kara sevi ir atjaunojušas tādas valstis kā Vācija, Japāna, Amerika. Arī Latvija pēc Pirmā pasaules kara atjaunoja pilnībā sagrauto tautsaimniecību. Latvija sevi uzcēla par plaukstošu valsti, Eiropas līmeņa plaukstošu valsti, vienu no labākajām Eiropā. Toreiz mēs tālu pārspējām Somiju, konkurējām ar Zviedriju, daudzos rādītājos to pārspēdami 20 gadu laikā. Un, ja nebūtu bijis postošā Otrā pasaules kara ar tam sekojošo komunistisko režīmu, mēs šodien būtu ļoti, ļoti tālu tikuši un, neapšaubāmi, būtu plaukstoša Eiropas valsts.

Tātad šāda valsts atjaunošana ir vislabāk iespējama tādas valdības vadībā, kura patiešām ir radoša, enerģiska, bauda tautas uzticību vai vismaz netraucē ar pārmērīgu birokrātiju, ar nepārdomātiem lēmumiem, ar skaidras vīzijas neesamību un ar pārmērīgi augstiem nodokļiem. Nevis gremdējoties depresijā un grūtsirdībā, bet koncentrējoties kopīgam mērķim, mēs varam to panākt. Kopā mēs esam spēks. Un šobrīd mēs tikpat labi varam runāt par kopīga spēka nepieciešamību gan tautā, gan arī Saeimā un valdībā, jo mums patlaban ir veicami prioritāri uzdevumi krīzes apstākļos. Bet mēs, protams, nevaram izvairīties no tā, ka skaidri un gaiši pasakām: tā pati koalīcija, lielā mērā tie paši ministri, kas ir vadījuši savas nozares piecus gadus vai ilgāk un kas ir atbildīgi par līdzšinējās situācijas veidošanos, – tā pati valdība vai tādā pašā veidā pēc tādām pašām tradīcijām veidota valdība nu nebūs tā, kas mūs šodien vedīs saulainajā tālē un izvedīs no krīzes. Tā, manuprāt, ir skaidra patiesība, un šeit mums kaut kas ir jāmaina. Ir kaut kas jāmaina pietiekami ātri un enerģiski. Tāpēc arī šīsdienas sēde.

Otrais punkts. Mums ir jānovērš jebkādi traucēkļi, jebkādi šķēršļi. Nu nedrīkstam mēs nevienam Latvijas pilsonim, nevienam Latvijas uzņēmējam vairs likt stāvēt nevienā birokrātiskā rindā. Beidzot ir jāatceras sen, sen, sen pasāktais mēģinājums pieņemt un īstenot likumprojektu vai valdības lēmuma projektu par to, ka vismaz valsts iestādes nedrīkst cilvēku apgrūtināt ar to, ka liek viņam gādāt, iesniegt, apkopot no citām valsts iestādēm saņemamas izziņas. Mums būtu jārunā par steidzamu elektroniskās pārvaldes un elektroniskās dokumentu aprites reanimāciju. Mums būtu jānodrošina, lai vismaz valsts iestādēs, visās valsts iestādēs, kurās iedzīvotājiem ir par kaut ko jānorēķinās, būtu iespējams to izdarīt ar kredītkarti, nevis jāiet uz valsts iestādi, jāstāv rindā, pēc tam jānāk uz tuvāko bankas filiāli, lai apmaksātu rēķinu, pēc tam jādodas atpakaļ, un tā tālāk. Tas, ka šobrīd daudzi uzņēmēji, daudzi ārsti, nupat arī pašvaldību darbinieki, sevi vairāk sāk uztvert kā birokrātisku papīru aizpildītājus, kā grāmatvežus, – nu tas ir par traku. Uzņēmējam ir kaut kas jāsaprot no grāmatvedības, protams, viņš ir arī atbildīgs par grāmatvedību. Bet viņa pamatdarbs nevar būt atskaišu sastādīšana. Viņa pamatdarbs ir radīt jaunu produktu, nodrošināt darba vietas. Šobrīd, budžeta taupības apstākļos, nu pavisam absurdi ir runāt par jaunām atskaitēm, kas uzliktas valsts iestādēm un pašvaldībām, izpildāmas reizi divās nedēļās un kas prasa papildu darbu, jaunas štata vienības, gan šīs atskaites aizpildot, gan tās pēc tam acīmredzot kādās ministrijās analizējot bez jebkāda rezultāta un pamata.

Mums ir nepieciešams valsts funkciju audits, pārskats, efektivitātes nodrošināšana. Protams, jādara gals arī korupcijai, zagšanai un desmit vai piecpadsmit procentu „nošķērēšanai” dažādos valsts pasūtījumos. Par to visu mēs labi zinām, atklāti runājam, bet tas nav vēl izskausts līdz šai dienai. Nu tai lietai ir jāizbeidzas! Mēs vairs nedzīvojam solītajos treknajos gados. Mēs šobrīd esam situācijā, kad jebkurš lats, ko esam paņēmuši no cilvēkiem nodokļu veidā, ir jāizmanto iespējami efektīvi, lai radītu bāzi jaunām darba vietām un tātad – jauniem nodokļiem. Ministrijas un ministri nedrīkst žēloties par naudas trūkumu. Viņiem ir jāizdomā, kā izpildīt savu uzdevumu piešķirtā budžeta ietvaros. Tas ir viņu darbs. Nauda, kas tādējādi paliek brīva, ir jānovirza nevis birokrātijai, bet ražošanas atjaunošanai, konkurētspējas nodrošināšanai, eksportprodukcijas ražošanai, darba vietu radīšanai.

Man šeit gandrīz gribētos jautāt: vai tā ir taisnība, ka 180 miljoni latu, kas paredzēti Eksportkredīta garantijas aģentūrai, arvien vēl stāv bankā, jo kaut kādi resori nevar īsti vienoties, kura resora pakļautībā šī Eksportkredīta garantijas aģentūra būtu jāveido un darbība jāuzsāk?

Jebkurā gadījumā mums ir nepieciešams diskutēt par to, kā mēs brīvo, pieejamo naudu lietosim tautsaimniecības atjaunošanai, bet par šo jautājumu mēs diskusijas faktiski nedzirdam. Mēs šobrīd nediskutējam ne par to, kā nodrošināsim pelnītspējīgus lauksaimniecības uzņēmumus, ne par to, kā nodrošināsim eksportspējīgus uzņēmumus, ne par to, kā nodrošināsim uzņēmumus ar augstu pievienoto vērtību; nemaz nediskutējam par to, kāda mums vajadzīga izglītības politika, nediskutējam ne valdībā, ne Saeimā par to, kāda mums vajadzīga valsts valodas politika vai veselības aprūpes politika. Augstākais, par ko mēs diskutējam, ir par valsts budžeta caurumu lāpīšanu, par naudas piešķiršanu tad, kad tās ir acīm redzami par maz, bet vispār nepārdomājot neko no iepriekš minētajiem jautājumiem.

Un iznāk tā, ka tad, kad mums ir uz ielām revolucionāra situācija un lauksaimnieki aiz izmisuma atbrauc uz Rīgu ar smago tehniku, tad pēkšņi nez no kurienes atrodas 27 miljoni latu un tiek paziņots, ka šie miljoni tiks ieplūdināti. Bet kādā veidā ieplūdināti? Kam tieši doti, un vai tas sniegs vēlamo rezultātu? Par to mēs kārtējo reizi atkal nerunājam ne vārda, un tas nozīmē, ka pēc mēneša mēs būsim vai nu atkal nepieciešamības priekšā nodrošināt vēl lielākas summas lauksaimnieku atbalstam, vai arī citas nozares tāpat stāvēs rindā. Mēs nerunājam par politiku, mēs runājam tikai par naudas tērēšanu, turklāt tad, kad jau sen ir par vēlu.

Un te nu mēs esam pie pēdējā jautājuma – pie politikas. Tik tiešām – mums būtu nepieciešams speciālistu vidū un pirmām kārtām ministrijās, valdībā runāt par to, ko mēs ražosim, kā mēs veicināsim ražošanu, vai mēs eksportēsim veselības aprūpes pakalpojumus no Latvijas, kas jau zināmā mērā notiek, vai mēs eksportēsim datortehniku, vai mēs eksportēsim programmatūru, vai mēs eksportēsim zivis, zivju konservus, lauksaimnieciskos ražojumus… Kā mēs eksportēsim un kā atbalstīsim tos uzņēmumus, kas ir spējīgi eksportēt?

Vai mēs ražosim vai mēs patērēsim? Atceros, kāda valsts pēc kara nonāca dilemmas priekšā. Tai bija vajadzīgi ieroči un bija nedaudz naudas. Un jautājums bija: ko mēs tagad pirksim – ieročus vai darbgaldus? Šī valsts izvēlējās iegādāties darbgaldus un tagad ražo ieročus gan sev, gan eksportam, gan arī daudz ko citu. Šādu politisku izvēli es neesmu mūsu valdībā redzējis, mēs par to neesam parlamentā diskutējuši, bet tas ir tas, kas mums būtu nepieciešams. Kā mēs nodrošināsim savu energoneatkarību? Vai mēs turpināsim visu bāzēt uz tik viegli no Krievijas saņemamo, bet ļoti dārgo un nestabilo dabasgāzi vai mēs domāsim par vietējiem bioresursiem kurināmā nodrošināšanā, elektroenerģijas ražošanā, siltuma nodrošināšanā?

Mēs Latvijā spētu pilnībā savas vajadzības pēc siltuma nodrošināt ar vietējo biomasu. Par to ir attiecīgs speciālistu pētījums. Bet kur vien Latvijā ir mēģināts kaut ko tādu darīt, pēkšņi izrādās, kā runā, ka „Latvijas Gāze” iejaucas un pasaka: nē, mēs to nevaram atbalstīt! Runā, ka arī „Latvenergo” iejaucas un saka: nē, nē, mēs kaut ko tādu nevaram atbalstīt! Nu tad bezmaz vai iznāk, ka valdība arī iejaucas. Man gribētos šeit jautāt valdībai: vai taisnība, ka mēs apzināti cenšamies bremzēt Latvijas vietējās biomasas izmantošanu par kurināmo? Vai energoatkarība no Krievijas tik tiešām ir mūsu valsts politika?

Tāpat mēs varētu ilgi domāt un diskutēt Saeimā par to, kā aizlāpīt kārtējo caurumu Latvijas valsts budžetā. Bet, ja mēs tikai turpināsim segt budžeta deficītu ar aizņemtiem līdzekļiem, nedomājot par konkurētspējīgu ražošanu, tad, piedodiet, to sauc par Ponzi shēmu. Un mēs varam izrakstīt no Amerikas cietumiem droši vien ne vienu vien speciālistu, kas ir tur spējis, kā dzirdēts, Ponzi shēmu darbināt sekmīgi 20 gadus, bet ne ilgāk. Ja mums nav savas eksportspējīgas ražošanas, tādā gadījumā mēs, gluži vienkārši izmantojot milzīgas naudas budžeta deficīta segšanai, īstenībā tikai atliekam gan problēmas, gan to risināšanas uzsākšanu. Jo ilgāk mēs strādāsim šādā stagnatīvā režīmā, ka viss ir kārtībā, ka visi ministri ir labi un strādājoši un ka viņus no valdības ēkas dabūs laukā tikai tad, kad bezmaz vai iznesīs ar kājām pa priekšu, tad mēs uz priekšu netiksim.

Mēs nesākam jaunu darbu Latvijas valsts atjaunošanas virzienā. Es aicinu šodien sākt jaunu darbu. Un, ja kāds griezīsies pie „Jaunā laika” ar priekšlikumu piedalīties šajā darbā, lai nāk, mēs esam vienmēr bijuši gatavi strādāt, mums ir vienmēr bijuši priekšlikumi, un dažam labam birokrātam šodien vēl kā murgs prātā ir palicis tas laiks, kad mēs reāli ķērāmies pie darba darīšanas. Varbūt tas bija mazlietiņ par enerģisku un varbūt atverot pārāk daudzas frontes reizē, bet mēs esam gatavi strādāt. Taču, ja pie mums kāds nāk runāt par iešanu valdībā, tad vispirms nāciet ar pārliecību, ka mēs patiešām veidojam jaunu valdību, kura būs spējīga enerģiski risināt problēmas, nevis tikai imitēt darbību un tikai novērst tuvākās problēmas.

Un ja nu reiz kāds nāk pie mums aicināt, tad nāciet aicināt tā, lai nekļūtu skaidrs, ka īstenībā nāciena mērķis ir izdarīt visu, lai „Jaunais laiks” nevarētu piekrist strādāšanai šādā valdībā… Vai, kā pēdējo reizi, vispār nemaz neatnācāt uzaicināt, tikai runājāt presē par to, ka nu aicināsiet.

Mēs esam gatavi strādāt, bet mēs neesam gatavi lāpīt vienu stagnātisku valdību, kura acīmredzami nevēlas strādāt citādi. Mēs esam gatavi veidot jaunu valdību, kas enerģiski, radoši un, iesaistot Latvijas speciālistus, iesaistot tautu…

Sēdes vadītājs. Repšes kungs, jūsu laiks ir beidzies.

E.Repše. …varētu šīs problēmas risināt kopīgiem spēkiem.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātam Gunāram Laicānam.

G.Laicāns (partijas „Pilsoniskā Savienība” frakcija).

Godātie deputāti! Es runāšu par mazām lietām – es runāšu par mazām slimnīcām. Es arī atcerējos notikumus pirms 19 gadiem, kad biju Dundagas pagastvecis, kad Ivars Godmanis vadīja Ministru kabinetu un viņam bija nepolitiski ministri. Tajā laikā mēs zinājām, kas ir medicīniskie pakalpojumi jeb medicīniskā aprūpe, bet mēs pirms 19 gadiem neko nezinājām par to, kas ir sociālā aprūpe. 19 gados tika radīta šī veselības… sociālās aprūpes sistēma. Un tad nāca slavenais Māsterplāns, kas noteica, ka mazās slimnīcas, – tur bija divi gadījumi, – vai nu jāpārprofilē, vai jālikvidē.

Nu mēs esam nonākuši pilnīgi pretējā situācijā: tagad, kad ļoti labi zinām, kas ir sociālā aprūpe, mums liekas, ka medicīniskā aprūpe laukos nav vajadzīga, ka pietiek pagastvecim ar sociālo dienestu, ar pabalstiem un ar dievvārdiem, kā saka, lai visiem palīdzēt, visus reanimētu… tādā veidā strādātu pagastā.

Tad, lūk, ko es gribēju teikt, godātais premjera kungs! Un es griežos arī pie veselības ministra Eglīša kunga sakarā ar Veselības ministrijas lēmumu no 1.aprīļa ar 13 lauku slimnīcām neslēgt līgumu par stacionāru pakalpojumu sniegšanu. Es varu nosaukt konkrētas vietas: tā ir Auce, tie ir jaunie novadi – Aknīste, Ādaži, Ērgļi (No zāles dep. V.Orlovs: „Viesīte!”), Kārsava, Olaine, Saulkrasti, Sloka (No zāles dep. V.Orlovs: „Viesīte!”) (ietilpst Jūrmalā), Varakļāni, Viesīte, Viļāni, Dagda un Viļaka. Tur nebūs šo medicīnisko pakalpojumu, un tāpēc es centīšos paskaidrot.

Pirms septiņiem gadiem, zinot, ka ir šī situācija, lai glābtu mazo Dundagas slimnīcu, man bija skaidrs: lai nedemontētu rentgenaparātu, lai nelikvidētu medicīnisko analīžu laboratoriju, lai neiznīcinātu fizioterapijas kabinetu, lai neizdzenātu medicīnas māsiņas, lai saglabātu dakterus, ir jārīkojas. Bet jūs zināt, kā tiek sadalīts iedzīvotāju ienākuma nodoklis. Likuma „Par pašvaldībām” 15.pants paredzēja, ka mūsu uzdevums ir tikai uzstādīt norādījuma zīmes, kur atrodas šīs medicīniskās iestādes. Un tāpēc kopā ar dakteri Valdi Randi mēs tomēr pārliecinājām visus un pārprofilējām šo mazo slimnīcu par veselības un sociālās palīdzības centru. Un šeit ir tā problēma.

Šodien Dundagā 200 000 latu šai iestādei veidojas no trim ienākumu avotiem. Tie ir, pirmkārt, pašvaldība ar 60 000 latu, otrkārt, maksas pakalpojumi – 80 000 latu, un treškārt VOAVA – 40 000 latu. Es pats personīgi, mana ģimene... man nav bijis problēmu, es varu šos visus medicīniskos pakalpojumus tur saņemt.

Bet tam ir vajadzīgs laiks, un mēs spējam šo mazo slimnīcu saglābt. Es atceros arī vēl… žēl, ka nav Veldres kunga… 2005.gadā… paldies „tēvzemiešiem”, paldies „zemsaviešiem”, ka mēs saglābām mazo Dundagas pienotavu. Ko es ar to gribu pateikt? Premjera kungs! Līdzšinējais mazo lauku slimnīcu finansējums 1,4 miljonu latu apmērā salīdzinājumā ar Veselības ministrijas budžetu – 576 miljoniem latu – ir nebūtisks. Un tāpēc mans sākotnējais uzstādījums par mazām lietām ir šāds. Es varētu balsot par šo Ministru kabinetu, ja Ministru kabinetā, tur, kur ir tas uzraksts „Viens likums – viena taisnība visiem”, būtu apakšā vēl uzrakstīts (ne jau tāpēc, ka man mazs augums, bet tāpēc, ka mēs esam maza valsts): „Viss mazais ir brīnišķīgs”, un mēs saglabātu mazo šajā laikā, un arī Ministru kabineta locekļi to saprastu. Jā, tad es būtu gatavs balsot gan par šo Ministru prezidentu, gan arī par šā Ministru kabineta locekļiem. Bet diemžēl tā nav.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātam Kārlim Šadurskim.

K.Šadurskis (partijas „Pilsoniskā Savienība” frakcija).

Godājamo priekšsēdētāj! Godājamais premjer! Ministri! Kolēģi!

Latvijas televīzijā „Neprāta cena” ir beigusies. (No zāles dep. V.A.Krauklis: „TV3 būs!”) Taču seriāls turpinās: sabiedrība maksā neprāta cenu Latvijas valdībā. Mēs ik dienas varam sekot līdzi tam, kā iemīļotie varoņi mīl, nīst, krāpjas un mazliet zog. Mēs ik dienas televīzijas ziņu raidījumos redzam, kā desmit godmaņi kā zirnekļi burkā rosās.

Pretstatā tiem daudzajiem būtiskajiem jautājumiem, ko uzdeva kolēģe Čepānes kundze, es valdībai gribu uzdot vienu jautājumu: kāpēc, par kādiem latviešu tautas grēkiem Latvijas valdībai ir tikai divi režīmi – vieglprātība un panika? Kādēļ nav starpstāvokļa, normāla darba?

Sāksim ar vieglprātību. Opozīcijai mēdz pārmest vai arī tā tēvišķīgi, labvēlīgi teikt: nu, tā jau ir tā mūsu mazā opozīcija, viņi dara savu darbu. Kad šī mazā opozīcija, runājot par 2008.gada budžetu, kategoriski pieprasīja reāli sabalansēt Latvijas budžetu, nevis mākslīgi nosegt pamatbudžeta deficītu ar sociālā budžeta pārpalikumu, kādēļ tajā neieklausījās? Kādēļ tērēja bez bēdu lielā 2008.gada budžeta ietvaros sociālo budžetu? Notērēja 800 miljonus. Kādēļ tad, kad PVN prognozes, šodien kolēģis jau teica, janvārī nepiepildījās par apmēram 20 miljoniem latu, kādēļ valdība, kad pagājušā gada sākumā bija katru gadu šī PVN neizpilde apmēram 20 miljoni latu, turpināja tērēt bez bēdu? Kādēļ gada vidū, vasarā, pieņemtajos budžeta grozījumos izdarīja tikai kosmētiskus labojumus? Turpināja tērēt bez bēdu. Notrallināja sociālā budžeta naudu, un, kā izteicās Valsts prezidents, decembrī Latvija bija dažas dienas no maksātnespējas. Un tad režīms pārslēdzas. Vieglprātība pārvēršas panikā. Un tad mēs pieņemam reālus budžeta grozījumus, kā tas notika pagājušā gada nogalē, un tad viss sākas. Tad sākas panikas režīms.

Godātie kolēģi! Iestājoties šai panikai valdībā, visiem it kā vienādi, vienmērīgi samazināja finansējumu par 15 procentiem. Bet es uzsveru vārdus „it kā”. Tikai ne tiem, kas valdībai, ne valstij, ir īpaši tuvi un svarīgi. Repšes kungs uzdeva dažus jautājumus par gāzi. Un patiesi: visiem kurināmā veidiem palielina nodokļus, gāzei – ne. Tas ir valdības instruments. Nodokļu politika. Tātad skaidri tiek pateikta valdības prioritāte – Latvijas atkarība no Krievijas gāzes.

Otra neprātīgā rīcība. Akcīzi palielina daudzām precēm, arī degvielai, kas ir katras preces un pakalpojuma pamatā. Azartspēlēm ne! Turpretī tām jomām, kuras valsts nākotnei ir vitāli svarīgas, bet acīmredzot valdībai ne sevišķi saprotamas, šo finansējumu samazina daudz vairāk. Šeit es gribu runāt par nācijas dzīvotspējai un ekonomikas turpmākajai attīstībai izšķirošām jomām – par izglītību, zinātni, kultūru. Augstskolas ir faktiski sagrāves priekšā. Zinātnei augstskolās – nulle, finansējums – apmēram mīnus 40 procenti. Turklāt rektorus piespiež pārkāpt likumu. Tā, piemēram, Rēzeknes Augstskolas rektoram jāizdod rīkojums par darba samaksas samazināšanu, un tiem, kuri nav brīvprātīgi iesnieguši iesniegumu par bezalgas atvaļinājumu, samazina algu par 25 procentiem. Bez jebkāda tiesiska pamata. Rīgas Tehniskajā universitātē visiem brīvprātīgi liek parakstīties par piekrišanu darba algas samazinājumam, turklāt nelikumīgi, jo tiek samazināts nevis algas koeficients, kas pēc Ministru kabineta noteikumiem nedrīkst būt mazāks par 1, bet tiek samazināta darba slodze, kaut arī apjoms nemainās. Tiem, kuri nepiekrīt, tiek uzdots uzsākt procedūru par darba attiecību izbeigšanu.

Godātie kolēģi! Kultūra. Mūsu likums par Kultūrkapitāla fondu paredz budžeta dotācijas nesamazināšanu, un tas tiek klaji pārkāpts, samazinot Kultūrkapitāla fonda finansējumu. Tātad kultūra, izglītība, zinātne, šķiet, nav valdībai saprotamas lietas.

Mēs daudz runājam par jaunām sejām valdībā. Tik daudz, ka jau tā kā apnīk. Bet kā ir ar jaunām sejām zinātnē? Ja Latvijas zinātnē nebūtu bijis šā atkušņa perioda – 2004., 2005., 2006.gada (No zāles dep. V.A.Krauklis: „Kalvīša labie gadi!”), kad jaunatne sajuta, ka tā ir normāla, reāla darba vieta, kad par palielināto finansējumu tā nodibināja starptautiskus kontaktus, kad bija kopīgi projekti ar citām Eiropas valstīm, kad bija kopīgas publikācijas, vai šīs sejas būtu? Kas motivēs šos jauniešus turpināt darbu un izaugt Latvijas zinātnei? Vai šis nav signāls – atvadieties no Latvijas un uz visiem laikiem? Man ir nopietnas bažas par to.

Godātie kolēģi! Ko mēs šodien varētu darīt? Šeit bija daudz, es teiktu, programmatisku runu. Es teiktu – valstsvīru cienīgu runu. Vienu no tām mēs dzirdējām no bijušā premjera Repšes kunga. Tur ir ļoti daudz programmatisku jautājumu.

Godātie kolēģi! Vakar viens no desmit godmaņiem – vārdā Roze – neuzmanīgi izkrita no burkas. Deviņi vēl rosās.

Kolēģi! Laidīsim vaļā tos deviņus! Sāksim strādāt!

Sēdes vadītājs. Vārds debatēs deputātei Janīnai Kursītei-Pakulei.

J.Kursīte-Pakule (partijas „Pilsoniskā Savienība” frakcija).

Godātais sēdes vadītāj! Godātais premjer! Godātie ministri! Deputāti!

Laikā, kad apkārt tik daudz kas jūk un brūk, tomēr ir svarīgi paturēt prātā arī konkrētās lietas, kas brūk.

Par situāciju augstākajā izglītībā jau runāja Kārlis Šadurskis. Es gribētu runāt par iecerētās skolu finansējuma reformas saukli „Izglītībā nauda seko skolēnam!”…

Lai gan pēc būtības es nezinu, pie kā vērsties. Visu laiku runā par šo mītizēto „viens Godmanis”, „desmit godmaņi”, „deviņi godmaņi”… Te nav ne izglītības ministra, ne kultūras ministra, nav neviena tāda…

Šis sauklis „Nauda seko skolēnam” ir stulbs vārda senajā nozīmē, proti, „stulbs” senāk nozīmēja „akls”. Un vismaz attiecībā uz Latvijas lauku skolām tas ir iznīcinošs projekts. Daži konkrēti piemēri.

Saskaņā ar paredzēto slodžu normatīvu, piemēram, Ludzas rajona Ciblas vidusskolā, kur ir 150 skolēnu, pietrūkst 6 slodzes, savukārt pilsētas skolā, kur ir ap 800 skolēnu, 30 slodzes paliek pāri. Ludzas rajonā vien, ja nauda automātiski sekos skolēnam, būs jālikvidē puse no skolām. Zilupes vidusskolā… Es domāju, ka Ludzas rajona skolotāji eksperti to zina labāk. Ja kāds uzskata, ka tās ir muļķības, es priecāšos, ja tas tiks atspēkots… Zilupes vidusskolā ir latviešu un mazākumtautību programmas. Pēc likuma burta iznāks – ja ievēros šo likuma burtu –, ka jāslēdz ciet tieši latviešu programma.

Par satraucošo stāvokli Daugavpils rajona Skrudalienas skolā, kas ir Latvijas un Baltkrievijas pierobežā, raksta šīs skolas skolotāji. Īpaši no pierobežas rajoniem ir ļoti daudz satraucošu signālu. Ja mēs gribam saglabāt skolas pierobežā, laukos, lauku skolotāju darbam jāpaceļ koeficients uz 1,2 vai 1,3. Konkrētāk to zinās eksperti.

Runājot par konkrēto valdības rīcību attiecībā uz izglītību, zinātni, kultūru, tā pašreiz sāk, atvainojiet, atgādināt jau pirms simts gadiem piedzīvotu situāciju, kad viens saka: „Esmu palicis akls un kurls, varbūt man iet prom?” – „Nē, ko jūs, mēs pieturam visus līdz pilnīgam marasmam.” Vai tiešām situācija izglītībā un citās Latvijas dzīvībai svarīgās jomās ir jānoved līdz marasmam? Mazās skolas padomju laikos jau piedzīvoja varmācīgu mēģinājumu tās apvienot un iznīdēt.

Kāds klasiķis ir teicis: vēsture nemāca, vēsture tikai soda tos, kuri nemācās. Es pilnīgi piekrītu deputātes Vairas Paegles viedoklim, ka ir jāņem vērā, beidzot ir jāņem vērā ekspertu viedoklis, jo eksperti ir pēdējie, kuros diemžēl ieklausās vismaz izglītības, kultūras jomā strādājošie. Lai kāds būtu balsojums, Latvija rīt būs cita, svarīgi ir tikai – vai labāka? Tauta ir atmodusies. Jautājums – vai valdība un Saeima to ir pamanījusi.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātam Aigaram Štokenbergam.

A.Štokenbergs (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Godātais Saeimas priekšsēdētāja kungs! Ministru prezidenta kungs! Ministri! Dāmas un kungi! Es skatījos uz tiem cilvēkiem, kas ir šajā zālē, un domāju, kas mūs vieno. Un noteikti ir viena lieta, kas vieno mūs šeit visus. Mēs visi esam Latvijas pilsoņi. Un tā ir tā mūsu valsts, par kuru mēs jūtam atbildību. Tā ir mūsu valsts, kuras iekšzemes kopprodukts šogad samazināsies par 8–12 procentiem, kuras kopējais finansējuma deficīts, visticamāk, sasniegs 17 procentus. Ar to ir domāts ne tikai budžeta deficīts, bet kopējais finansējuma deficīts.

Un te, protams, debatēs tika meklētas atbildes uz to, kas ir vainīgs… Mēs varētu ilgu laiku pavadīt debatēs par to, kurš ir vainīgs, droši vien to skaitā Alans Grīnspens, uz kura turbulenci Ministru prezidents kādreiz atsaucas, arī viņš ir izrādījies nekompetents, jo nespēja paredzēt, kas notiks pasaules ekonomikā. Bet, es domāju, ka mums tagad vajadzētu koncentrēties uz to, kas ir jādara turpmāk.

Šodien ir tas patiesības mirklis, kurā atbildīgam politiķim vajadzētu pateikt, ka nepiedien mocīt savu valsti. Ne jau tāpēc, ka Ministru prezidents būtu nekompetents, bet es domāju, ka tieši Ministru prezidents, šodien atkāpjoties, var novērst to, ka šī valsts tiek mocīta, tāpēc es jūs aicinu atkāpties, Ministru prezidenta kungs.

Pēdējā mēneša laikā jūsu valdība ir jau atbrīvojusies no trim ministriem, un es esmu pārliecināts, ka sabiedrība piespiedīs jūsu ministrus atkāpties citu pēc cita, jo viņi ir nekompetenti, viņi nebauda sabiedrības uzticību, un tie pirmie trīs no šā saraksta droši vien būs Šlesers, Slakteris un Purne. Tas būs ilgi un mokoši, Ministru prezidenta kungs, bet jūs to varat izbeigt.

Kas ir jādara šobrīd? „Sabiedrība citai politikai” uzskata, ka ir jāorganizē Saeimas ārkārtas vēlēšanas. Valsts prezidentam Valdim Zatleram ir jāierosina tautas nobalsošana par Saeimas atlaišanu. (No zāles dep. V.A.Krauklis: „Kāpēc lieki naudu tērēt?”) Pārejas posmā līdz Saeimas ārkārtas vēlēšanām ir nepieciešams izveidot pārejas valdību, kurā strādātu profesionāli cilvēki, nevis politisko partiju ielikteņi. Ja pagaidu valdība, šī pārejas valdība, rosinās tādus likumprojektus, tādus lēmumu projektus, kas sekmēs ātrāku valsts izvešanu no ekonomiskās un politiskās krīzes, „Sabiedrība citai politikai” šīs iniciatīvas noteikti atbalstīs un balsos „par”. Valdības veidošana ir jāsāk ar principu definēšanu un rīcības plānu izstrādi, nevis ar personālijām. Satversmē jāiekļauj norma, kas tiesības atlaist Saeimu deleģē tautai.

Kādi ir uzdevumi, neatliekamie uzdevumi šādai pagaidu valdībai? Tie ir: aizliegt priekšvēlēšanu reklāmas elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos – radio un televīzijā, ierobežot trešo personu aģitāciju, lai mums, sabiedrībai, netiktu nozagtas arī nākamās vēlēšanas.

Par KNAB vadītāju. Manuprāt, absolūts sabiedrības vairākums uzskata, ka par KNAB vadītāju būtu jākļūst Jutai Strīķei, jo viņa no visiem konkursa dalībniekiem ir viskompetentākā.

Ir nepieciešams, un to jau minēja iepriekšējie runātāji, novirzīt būtisku daļu starptautiskā aizdevuma līdzekļu uzņēmējdarbības un lauksaimniecības nozares stabilizēšanai Latvijā, izmantojot valsts rīcībā esošās struktūras. Ir jāpanāk hipotekāro kredītu pamatsummas atmaksas atlikšana ģimenēm uz laiku, līdz ekonomikas krīze būs beigusies, un jānosaka, ka parādsaistības pret banku nevar būt lielākas par nekustamā īpašuma vērtību.

Kā to izdarīt? Mēs esam gatavi izteikt konkrētus priekšlikumus un sīki debatēt par šo jautājumu. Ir jāpanāk kredītu pamatsummas atmaksas atlikšana uzņēmumiem un lauku saimniecībām ne mazāk kā uz vienu gadu un kredītlīguma nosacījumu nepasliktināšana. Politiskie, partiju ieceltie pārstāvji valdēs un padomēs uzņēmumos ar valsts kapitālu aizstājami ar kompetentiem attiecīgās nozares valsts iestāžu darbiniekiem. Nedrīkst pieļaut, ka sevi sakompromitējuši, nekompetenti ministri turpmāk strādā valdībā. Nodokļu likumdošanā jāievieš princips „mazāk turīgie maksā mazākus nodokļus, bagātie – lielākus”. Jāsamazina lielās algas valsts pārvaldē un pašvaldībās, nepieļaujot samazinājumu mazajām algām, kas nav lielākas par diviem iztikas minimumiem.

Ir jāmaina PVN likums. Te jau kolēģi pieminēja, ka nu ir pilnīgi absurda situācija: pievienotās vērtības nodoklis vietējai enerģētiskajai šķeldai ir 21 procents, bet importētajai gāzei – 10 procenti. Un tā ir ābece! Tādējādi tiek veicināts imports, nevis iekšzemes izejvielu izmantošana.

Es varētu atgādināt vēl vienu lietu, kas attiecas uz gāzi un ko es teicu jau pirms diviem mēnešiem: ir jāmaina regulatora metodika. Šobrīd Latvijas patērētāji par gāzi maksā nepamatoti augstas cenas.

Arī Repšes kungs pieminēja vēl vienu lietu – būtiski samazināt birokrātiski administratīvos ierobežojumus uzņēmējdarbībai ar gada ieņēmumiem līdz 100 000 latiem, dodot iespēju naudas trūkumā nonākušajiem iedzīvotājiem parūpēties pašiem par sevi.

Esmu pārliecināts, Ministru prezidenta kungs, ka jūs esat sagatavojis atkal ļoti daudzus grafikus, kuri parāda valsts ekonomisko stāvokli. Ticiet man, mēs zinām, kādā stāvoklī ir valsts! Es domāju, ka vissvarīgākais no visiem grafikiem, vissvarīgākā no visām tabulām būtu tā, kas ievietota Starptautiskā Valūtas fonda dokumenta 26.lappusē, kur ir pārliecinoši redzams, kāds scenārijs sagaida Latvijas ekonomiku, ja šī valdība joprojām būs nekompetenta. Starpība, šī nekompetences starpība 8 – vai 12 procenti starp kritumu iekšzemes kopproduktā, ir teju 600 miljoni latu. Tā būs nekompetences cena.

Visbeidzot. Ja jūs esat gatavi šodien runāt šajā sēdē, es aicinu atbildēt tikai uz vienu vienīgu jautājumu. Vai Latvija ir izpildījusi visas tās saistības, ko tā ir apsolījusi aizdevējiem izpildīt līdz 31.decembrim? Vai jums ir pilnas garantijas, ka tiks izpildītas šīs saistības, šie pienākumi, ko Latvijas valdība bija apsolījusi izpildīt līdz 30.martam?

Paldies.

Sēdes vadītājs. Vārds debatēs deputātei Silvai Bendrātei.

S.Bendrāte (frakcija „Jaunais laiks”).

Cienījamie kolēģi! Man nav pieņemama tāda roku nolaišana, deguna nokāršana un tādas nevarības demonstrēšana, kādu raksturoja finanšu ministrs Slakteris, teikdams, ka tas, kas šobrīd mums traucē pārvarēt ekonomisko krīzi, tie ir sīkumi, kas nevieno, un tās drazas, kas uzpeld… Un tāpēc es domāju, ka mums būtu jāpievēršas tiem lielajiem mērķiem, kas varētu konsolidēt, kas varētu spārnot, kas ļautu šo situāciju pārvarēt. Kā vienu no lielākajiem mērķiem un prioritāti šīs situācijas pārvarēšanā es minētu to, ko mani kolēģi no manas partijas – vien divi runātāji – ir minējuši. Un tas ir darbs, tā ir nodarbinātība, kas jāliek šīs situācijas centrā.

Mēs zinām, ka latviskā tikumiskā ideāla centrālā vērtība ir darbs. Šī ir īpaša vērtība, jo tā cilvēkos rada iekšējo līdzsvaru, bet bezdarbs ir tas, kas pazemo. Tas ir pazemojošs. Tas atņem pašapziņu. Tas atņem vērtības, pašu vērtības sajūtu un rimto attieksmi pret ārējām ietekmēm. Un kā tas izpaužas un ar ko tas beidzas, mēs jau redzējām 13.janvārī, kad notika šis sociālais sprādziens. (No zāles dep. V.A.Krauklis: „Tas pats no sevis neuzsprāga!”) Bet tādi sprādzieni var būt vēl lielāki.

Kas notiek šādās situācijās, kad valstī ir bezdarbs, līdz brīdim, kamēr šī situācija tiek normalizēta? Iedarbojas sociālās drošības sistēma. Tāda mūsu valstī ir izveidota. Tomēr, ja mēs pētām tuvāk sociālās drošības sistēmu, redzam, ka tā nav spējīga izturēt ilgstošu bezdarbu valstī. Visu laiku tiek tērēta nauda bezdarba pabalstiem, ko maksā četrus, sešus vai deviņus mēnešus, kā tas ir noteikts atkarībā no darba stāža katram cilvēkam. Bet kas notiek pēc tam? Nav atbildes uz šo jautājumu. Tomēr mūsu sociālās drošības sistēma dara vēl vienu ļoti labu darbu, proti, piesaista sociālā fonda – Eiropas Sociālā fonda līdzekļus, lai īstenotu aktīvos nodarbinātības pasākumus un preventīvi bezdarbu šajā situācijā mazinātu. Un šajā ziņā, kad mēs pētījām, kā tas tiek darīts, tie gandrīz 13 miljoni, manuprāt, ir liela nauda. Tad, protams, ir ļoti labi, ka 52 tūkstoši būs karjeras konsultācijām, ka bezdarbnieki tiks motivēti, pārapmācīti un viņu kvalifikācija paaugstināta. Tomēr kāds būs rezultāts? Tas nav zināms. Protams, sociālā psiholoģija ir ļoti vajadzīga šajā situācijā. Tomēr vēl vairāk ir vajadzīgs reāli radīt šīs darba vietas. Šajā sociālās drošības sistēmā viena no programmām ir paredzēta pasākumiem komercdarbības vai pašnodarbinātības uzsākšanai, tomēr mēs redzējām, ka šī reālo darba vietu radīšana ir nepietiekama. Pagājušajā gadā bija 93 darba vietas šādas komercdarbības uzsākšanai. Šajā gadā ir plānotas 270 tādas darba vietas, tērējot 650 tūkstošus. Tā ir liela nauda, bet tā nevar atrisināt bezdarba situāciju valstī, kurā ir jau 83 tūkstoši bezdarbnieku. Mēs varam skatīties vienīgi tādā virzienā, kā aktivizēt savu ekonomiku, kurā atkal varētu veidoties jaunas darba vietas, un domāt, ko mēs šajā virzienā varētu izdarīt.

Mēs zinām, ka šim nolūkam, kā mēs bijām cerējuši, mūsu valsts budžeta apjomā tiks tērēta arī tā starptautisko finanšu institūciju nauda, kura ir apsolīta valstij. Un tad izvirzās tas loģiskais jautājums, kā šo naudu labāk likt lietā. Varbūt dažas idejas, kas ir saklausītas un kas varbūt ir, tā domājot, izkristalizējuši, varētu arī minēt.

Manuprāt, viens no tādiem virzieniem, kā šo naudu likt lietā, jo mēs tieši par to runājam, ir lielas, apjomīgas valsts nozīmes investīcijas kādās programmās, kuras varētu radīt, iesaistot nozares, kas varētu izveidot ražotnes, radīt daudz jaunu darba vietu. Tas, mūsuprāt, bija simpātisks piedāvājums, ko vienā tikšanās reizē minēja Latvijas Bankas prezidents Rimšēviča kungs, nosaucot kaut vai tādu programmu kā „Vislatvijas siltināšana”. Mums šādu siltināšanas vajadzību Latvijā ir ļoti daudz, tur var iesaistīt ļoti daudzas darba rokas, lai to īstenotu, un arī rezultāts būs labs – deficīto energoresursu taupīšana.

Otrs virziens, kur varētu šo naudu efektīvi tērēt, ir eksportspējīgu uzņēmumu un nozaru atbalstīšana. Tikai ir jautājums, vai mēs zinām, kuras ir tās eksportspējīgās nozares, kuras varētu atbalstīt. Tad ir jautājums arī par to, vai, piemēram, izglītība ir tāda eksportspējīga nozare, vai medicīna ir tāda eksportspējīga nozare. Pētot šo jautājumu, varu teikt, ka, piemēram, nupat oficiālā vizītē Latvijā uzturējās Šrilankas ārlietu ministrs, uzsverot tieši jautājumu par izglītības eksportu, par šīs ieinteresētības īstenošanu, jo pie mums šobrīd augstskolās studē 56 Šrilankas jaunieši, viena studenta apmācība vidēji maksā 7000 eiro. Viņus īpaši interesējot tieši medicīnas studijas. Ja būtu vismaz 200-300 šādu jauniešu, tad tie jau būtu 3 līdz 5 miljoni eiro. Tā tomēr arī ir nauda.

Tāpat, piemēram, ir arī, runājot par medicīnas eksporta iespējām. Sociālās drošības apakškomisijas un Sabiedrības veselības apakškomisijas kopsēdē mums veselības ministrs teica, ka privātajā sektorā jau tas notiek, šo pakalpojumu pārdod. Bet valsts slimnīcās mums arī koncentrēti ļoti labi kadri, tāpat kā labas tehnoloģijas un laba aparatūra, varbūt varētu arī to labāk likt lietā. Šādas programmas pagaidām Veselības ministrijai nav. To atzina ministrs.

Patiesībā vēl ir arī trešais virziens, kam mēs varētu pievērst uzmanību. Tas ir jau pieminētais struktūrfondu jautājums – kā šos fondus labāk tērēt tieši ekonomikas krīzes pārvarēšanas virzienā. Jāteic, ka šo projektu pārskatīšanai nemaz nebūtu tik ilgs laiks vajadzīgs. Tomēr Eiropas lietu komisijas sēdē uzklausot darba devēju organizācijas un Ekonomikas ministriju, pārsteidza divas dzirdētas lietas. Un pirmā ir tā, ka tika teikts, ka joprojām birokrātijas samežģījumi ir ļoti nepārvarami, tie ir ļoti lieli, ka šī birokrātija traucē šādus projektus īstenot. Latvija ir iemanījusies būt pirmajā vietā Eiropā dažādu Eiropas prasību īstenošanā. Un pārsteidza vēl arī tas, ka, redzat, ir jāmaksā pat desmitā tiesa, lai vispār dabūtu šādu projektu, naudu šādam projektam. Un tas bija pārsteidzoši un absolūti nepieņemami.

Un ja to saka lielas darba devēju organizācijas, tad tam tomēr ir jāpievērš uzmanība.

Kolēģi, lai pārvarētu šo ārkārtas situāciju mūsu valstī, tomēr ir jārīkojas ļoti ātri un neatliekami. Ir jārīkojas arī profesionāli, jo mēs zaudējam laiku, visu laiku mēs kavējamies. Ir nepieciešams, pirmkārt, koncentrēt valsts intelektu un visu iespējamo iesaistīt šajā procesā, bet tas nenotiek. Nevar paļauties tikai uz ministru intelektu, ja kas notiek, jo tas neko nedod.

Un otrs, kā jau minēju, ir saliedēt sabiedrību. Vai sabiedrību var saliedēt ar to, ka mēs apliecinām, cik valdība ir laba, cik valdības vadītājs ir labs? Droši vien nevar. Mēs jau redzam, ka nevar. To nevar izdarīt reāli, lai kā gribētu, lai cik kāds no valdības locekļiem vai valdības vadītājs būtu simpātisks. To nevar! Sabiedrība tam netic, sabiedrībai ir vajadzīga cerība un gudri karavadoņi. Šādos gadījumos, lai uzvarētu kaujā, pārgrupē rindas, savas priekšējās rindas, virzot tur jaunas sejas, jaunus talantīgus šo rindu priekšposteņos.

Tātad būtu jāpārslēdz šīs pārmijas, jo vairs nav ticības, ka pa vecajām sliedēm tiksim tur, kur mums jātiek. Ir jādod cerība, jādod sabiedrībai un cilvēkiem cerība, un to var izdarīt tikai tad, ja mēs pārgrupējam rindas un pārslēdzam pārmijas. Ir vajadzīga jauna valdība un jauns valdības līderis. Bet tā kā mums politikā tādu, kas apmierinātu visus, nav, un mēs nevaram atrast un ieraudzīt tādu, kam varētu uzticēties visi, kas varētu konsolidēt visus, kam varētu uzticēties sabiedrība, tad tomēr ir jāmeklē bezpartijisks cilvēks, un tādi piedāvājumi, tādi cilvēki mūsu valstī ir.

Tātad intelektu koncentrācija, sabiedrības saliedēšana un objektīvu iemeslu dēļ jaunas valdības, jauna premjera meklēšana – tas patiešām ir objektīvi, ja mēs domājam par valsti un par sabiedrību.

Un es aicinātu domāt par to.

Sēdes vadītājs. Vārds deputātam Dzintaram Zaķim.

Dz.Zaķis (frakcija „Jaunais laiks”).

Labdien, dāmas un kungi! Augsti godājamais premjerministra kungs! Prezidija priekšsēdētāja kungs! Un visi citi klātesošie! Mēģināšu jums izstāstīt, kā man šķiet, kāpēc šī valdība zaudē uzticību un kāpēc šī valdība būtu jāmaina. (No zāles dep. A.Bērziņš (ZZS): „Nu labi!”) Un kāpēc būtu diemžēl arī Godmaņa kungs jāmaina.

Mēģināšu paskaidrot. Vēl nav pagājušas 100 dienas, kad pagājušā gada nogalē mēs šeit diskutējām vienā no sēdēm un es jautāju Godmaņa kungam, vai viņš apzinās, vai viņš kontrolē situāciju valstī. Godmaņa kungs ne mirkli nešauboties nāca tribīnē un teica: „Jā, es kontrolēju situāciju valstī!” Nu, tanī brīdī, es domāju, ne tikai manā sirdī, bet arī daudzu citu klausītāju sirdīs ielija siltums, jo, raugi, kārtība valstī ir.

Ko mēs redzam tālāk?

Tālāk mēs redzam, ka Saeimas logos lido akmeņi, mēs redzam, ka zemnieki brauc uz Rīgu un mēģina ar ļoti aktīvu rīcību panākt savas prasības, mēs redzam, ka, piemēram, „Parex bankā” nauda tikai līst iekšā, un nevienam nav skaidrs, kad vienreiz būs kaut kāds risinājums. Mēs redzam arī to, starp citu, ka ļoti daudzās mājsaimniecībās, – es vēlāk detalizētāk pieskaršos tēmai par mājsaimniecību stāvokli –, turklāt ļoti daudzās mājsaimniecībās, briest nopietni bankroti, nopietnas problēmas briest. Un, ja Godmaņa kungs apgalvo, ka viņš joprojām kontrolē situāciju valstī, tad gribot negribot ir jāizdara secinājums. Kurā pusē tad Godmaņa kungs stāv: vai valsts pusē, vai iedzīvotāju pusē, vai kaut kādā citā pusē? Bet diemžēl izskatās, ka šābrīža situācijā… Vai, ja to apgalvo, tad nepasaka īsti līdz galam taisnību. Šis, manuprāt, kolēģi, ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc ir zudusi ticība tam, ko runā šī valdība, un tam, ko runā Godmaņa kungs.

Un šī ticība ir ticamība. Ticība, kas sākumā bija, ir zudusi ne tikai cilvēkiem, ne tikai man personīgi, bet arī koalīcijas partneriem. Diemžēl man ir jāmin tāds tēlains salīdzinājums, ka Godmaņa kungs šobrīd ir kā tāds papīra tīģeris. Sākumā bija tīģeris, kurš mēģināja panākt daudz ko, bet šobrīd Godmaņa kungs kā tāds papīra tīģeris mēģina saviem koalīcijas partneriem pierādīt daudzas lietas, mēģina dusmoties, šņākt un piespiest kaut ko darīt. Bet ko dara koalīcijas partneri? Pasmejas un vēl ļoti bieži savu eventuālo priekšnieku nostāda ļoti nelāgās situācijās.

Tam ir neskaitāmi daudz piemēru. Atcerieties, pirms kāda laika Godmaņa kungs teica, ka vajadzētu šajā valdībā samazināt gan ministru skaitu, gan, iespējams, vēl kaut kādas izmaiņas veikt. Tas viss velkas garumā jau, paskatieties, cik ilgi, bet reāla rīcība vēl nav izpaudusies. Tādu piemēru ir neskaitāmi daudz, es necentīšos atkārtot, jo jūs katrs pats labi atceraties, cik daudz ir solīts. Godmaņa kungs sākumā, kad nāca par premjeru, teica: „Es runāšu ar tautu.” Tik tiešām – mēs ļoti bieži Godmaņa kungu redzam televīzijā. Bet diemžēl tās sarunas ir neauglīgas, jo daudz kas tiek solīts, bet ļoti maz kas izdarīts praksē. Rezultātā zūd ticība.

Kolēģi, manuprāt, ir kāda ļoti zīmīga parādība šobrīd. Nav ātri pieņemtu lēmumu. Šī valdība diemžēl nespēj ātri pieņemt lēmumus. Atkal kaut kādi klasiski piemēri.

Ja vecā gada pēdējā dienā tika noslēgts līgums par koncertzāles projektēšanu… Nu, godīgi sakot, janvāra pirmajā dienā, tādā gadījumā, ja to atzina par kļūdu, šo līgumu vajadzēja apturēt. Bet vajadzēja nekavējoties, zibenīgi pieņemt lēmumu. Punkts, un balle beigta! Vajadzēja paiet veselam mēnesim, lai beidzot saprastu, ka tomēr kaut kas nav riktīgi un kaut kas ir jāaptur.

Tieši tas pats jau ir ar manis pieminēto valdības maiņu. Ja reiz lēma,
tad – viens, divi un gatavs! Tikko dzirdēju televīzijā, ka Godmaņa kungs, tā tēlaini izsakoties, noslānīja vairākus ministrus, tajā skaitā satiksmes ministru. Bet kur ir tālākā rīcība? Ar slānīšanu vien nepietiek. Nepietiek nākt tribīnē un skaisti stāstīt par to, kā būtu, ja būtu, bet tālāk neko nedarīt.

Vēl viena lieta, kas man šķiet ļoti būtiska, ir tā, ka netiek pietiekami ātri un kvalitatīvi pieņemti lēmumi. Tā ir ekonomikas sakārtošana. Iedomājieties, kas šobrīd notiek mazajos un vidējos uzņēmumos, bet, manuprāt, arī lielajos situācija ir līdzīga. Ir viens uzņēmums, kas normāli tirgo savu produkciju vai savus pakalpojumus. Normāls modelis daudzos pēdējos gados ir bijis tāds, ka šim uzņēmumam ir kredītlīnija vai kredīts, nu visbiežāk tā ir kredītlīnija. Bet tagad iedomājieties: bankas ļoti daudzos gadījumos ir nonākušas pašas savas vainas dēļ… Bankas pašas ļoti nopietni pārvērtēja tos kredītus, tos nekustamos īpašumus, pret kuriem deva kredītus, pašas centās uzpūst to burbuli un pašas nonāca ļoti nopietnās problēmās. Tāpēc šobrīd bankas šiem mazajiem uzņēmumiem, kuri vēl joprojām ir spējīgi maksāt, sāk samazināt tās kredītlīnijas un sāk likt arvien lielākus procentus par kredītiem. Nu ar ko tad ir vainīgs tas mazais vai vidējais uzņēmējs, ka bankas bija pārcentušās, finansējot hipotekāros darījumus? Un mazais taču nav vainīgs, bet viņam šobrīd tiek ņemts nost!

Es nesen runāju ar vienu no lielāko banku vadošajiem ekspertiem tieši ekonomikas jautājumu jomā. Viens no tiem apgalvojumiem ir šāds: Latvijas bankās ir plus mīnus, bet apmēram miljards latu, ko bankas būtu gatavas iepludināt ekonomikā. Apmēram 200 miljoni varētu aiziet hipotekārajām lietām, vieni 800 miljoni varētu aiziet ekonomikas stabilizācijai. Bet bankas baidās. Bankas baidās dot uzņēmējiem naudu, jo šobrīd risks ir pārāk liels, un gaida, kad valdība nāks talkā un diversificēs vai sadalīs riskus.

Bet šim lēmumam, kolēģi, bija jābūt jau vakar! Šiem risku diversificēšanas lēmumiem bija jābūt jau vakar, lai uzņēmējs, kurš šodien strādā, var būt mierīgs par to, ka viņam rīt to kredītlīniju „neaizgriezīs” pavisam ciet. Tas ir megasvarīgi sevišķi tiem mazajiem, kuri ir dažādi lauku… Vai viņiem ir veikali, vai viņi ir pakalpojumu sniedzēji, vienalga, bet tas ir ļoti svarīgs jautājums. Un atrisināt to var! Es ticu, ka jūs varbūt martā, aprīlī, maijā, vai vēl kaut kad to atrisināsiet, bet to vajadzēja izdarīt jau vakar. Tam bija jābūt gatavam vakar!

Un vēl pēdējā lieta, kolēģi! Jūs vakar pieredzējāt situāciju, ka uz Rīgu atbrauca zemnieki un pietiekami aktīvi panāca savu… Vienu no saviem mērķiem – atlaida Rozi, bet, kas vēl būtiskāk, panāca arī sev to atbalsta apjomu, ko vēlējās, lai zemkopība šobrīd nepaiet zem ūdens. Bet iedomājieties, kolēģi, kas šobrīd ir par precedentu atklāts! Iedomājieties: ja valdība zināja, ka naudu gan no „Latvijas Valsts mežiem” varēja paņemt zemnieku vajadzībām, gan arī kaut kādus miljonus pārcelt no subsīdijām – atbildot Leiškalna kungam, kur tā nauda ir, – gan panāca to, ka ir kaut kādi, laikam 17 miljoni, no budžeta dodamā nauda… Ja šī nauda bija, tad šo lēmumu vajadzēja pieņemt nekavējoties, nevis izraisīt situāciju, ka zemnieki atbrauc un pauž aktīvu rīcību pie Zemkopības ministrijas, pie Ministru kabineta un panāk šo lēmumu izpildi. Jūs iedomājieties, kādam maisam jūs tagad dabūjāt galu vaļā! Tagad ikkatrai no mērķgrupām, kuras ir Latvijā un kuras iedomāsies, ka tām vienā vai otrā jomā trūkst finansējuma, būs māksla rokā! Nāks pie Satiksmes ministrijas, pie Saeimas, nāks pie Prezidenta pils… Un tā tālāk un tā tālāk.

Labi jau ir, no vienas puses, ka jūs iemācāt cilvēkiem, kā pareizi un aktīvi iesaistīties savas taisnības panākšanā. Bet es uzskatu, ka šeit atkal ir situācija ar ticības zaudēšanu. Ja reiz to situāciju bija iespējams atrisināt, to vajadzēja darīt nekavējoties, jau grozot budžetu. Bet, ja nebija to iespējams darīt, tad arī to nevajadzēja darīt. Nedrīkst darīt tā – pa vidam! Sākumā stāstu, ka man nav, bet beigās, kad uzspiež, parādu, ka viss ir kārtībā un var izdarīt.

Šie visi iepriekš minētie iemesli ir tie iemesli, kāpēc šai valdībai būtu jāatkāpjas, kāpēc Godmaņa kungam pašam būtu jānovērtē situācija un jādemisionē.

Noslēgumā minēšu vēl vienu frāzi, kuru reiz no šīs tribīnes jau esmu teicis. Tie ir Konfūcija vārdi, ka vadītājs ir cerību tirgonis. Godmaņa kungs, jūs esat vadītājs. Kādas cerības jūs tirgojat Latvijas iedzīvotājiem?

Sēdes vadītājs. Vārds debatēs deputātei Ilmai Čepānei, otro reizi.

I.Čepāne (partijas „Pilsoniskā Savienība” frakcija).

Godātie kolēģi! Es ļoti negribētu, lai tiktu pārprasta. Savā pirmajā uzstāšanās reizē es teicu, ka pēdējās dienās, tiekoties ar ļaudīm Latvijas laukos, piemēram, Limbažos, Bauskā, Ogrē, viņi teica, ka spiesti dzīvot noziedzīga režīma apstākļos. Cilvēki pieprasa, ka bez politiskās atbildības ir jābūt arī kriminālatbildībai. (No zāles dep. V.A.Krauklis: „Paldies Dievam!”) To pieprasa cilvēki! To nepieprasa „Pilsoniskā Savienība”, to nepieprasa deputāte Čepāne. Jo deputāte Čepāne kā juriste ļoti labi saprot, ka Saeima nevar pieņemt likumus, kuriem būtu atpakaļejošs spēks, īpaši saistībā ar kriminālatbildību. Un tāpēc, novēršot pārpratumu, es gribu teikt, ka šiem cilvēkiem esmu stāstījusi, ka tas tiesiskā valstī nav iespējams, lai gan viņi saka: ja jūs pieņemsiet tādu likumu, mēs visi par jums balsosim.

Otra lieta, ko es gribētu pateikt, ja esmu šeit atnākusi. Es nepiekrītu godātai kolēģei Vairai Paegles kundzei, ka valdībai ir jākontrolē parlaments. Mūsu Satversme paredz trīs neatkarīgas varas. Tā ir likumdevēju vara, tā ir izpildvara, un tā ir tiesu vara. Tieši otrādi! Drīzāk parlamentam ir jākontrolē izpildvara. Šajā gadījumā diemžēl parlaments ir pārvērties par valdības piedēkli. Un tā nedrīkstētu būt.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Vārds debatēs deputātam Ingmāram Līdakam.

I.Līdaka (ZZS frakcija).

Esiet sveicināts, cienījamais Godmaņa kungs! Esiet sveicināta cienījamā Saeima! Patiesībā es jau tautai arī vēlu tieši to pašu, ko vēlas Solvita Āboltiņa, ko viņa teica savā kvēlajā runā debašu sākumā. Tikai es mazliet šaubos par tiem taisnajiem, līdzenajiem ceļiem, kā to tautas labklājību panākt. Atlaist valdību šodien – tas ir tas taisnais ceļš, līdzenais ceļš. Bet to jau tautas ticējumi atgādina, ka tie taisnie, līdzenie ceļi nereti tomēr ved uz elli…

Bet nu par lietu. Kā jau vairākkārt es esmu norādījis, manu attieksmi pret valdību un, protams, arī pret premjeru zināmā mērā nosaka arī valdības un premjera attieksme pret Vides ministriju, pret vides jomu kā tādu. Pret vienīgo ministriju, kura ir aicināta rūpēties ne tikai par cilvēku labklājību, bet arī par dabas saglabāšanu. Ar to es nedomāju tikai Raimonda Vējoņa būšanu vai nebūšanu ministra amatā. Ja ir Vides ministrija, tad katram tās ministram tieši vides aizsardzībai jābūt galvenajai prioritātei un atbilstoši arī jāstrādā.

Šobrīd tomēr jūtu zināmu Ivara Godmaņa izpratni par vides sektora saglabāšanu, tāpēc parunāšu par ūdenssaimniecības jautājumiem šīs valdības būt vai nebūt kontekstā. Redz, gudri lauku ļaudis teic, ka sausā laikā nedrīkst veco aku aizbērt, kamēr jauna vēl nav izrakta. Šobrīd daži oponenti ar mēlēm ir gatavi to veco aku uz līdzenas vietas ar dubļiem aizķēpāt, kamēr paši vēl tikai kā rīkstnieki staigā pa pļavu, to dzidrāko āderi meklējot. Meklē un piemirst, ka šajā klimatā tās meklētās jaunās dzidrās āderes, tās jaunās sejas neizbēgami priekšlaicīgi atkal novecos, nosirmos, sakrunkosies un arī kļūs aklas un kurlas pret pilsoņu palīgā saucieniem. Tāds nu grūts laiks tagad.

Jā, starp citu, ne viens vien esošais ministrs pavisam nesen bija tā jaunā seja. Nu, kāda tā šobrīd izskatās, tautasprāt, tas mums visiem ir skaidrs.

Nav Latvijā vairs lietainā, dāsnā tropu klimata, tagad ir tāds attīstības tuksnesis. Un, ja slāpst, tad tomēr tā vecā aka, tā vecā valdība vēl arī kādu brīdi var noderēt, kaut nu jau tā vecā aka ir ar pienu pielijusi un paši zināt, kas notiek ar aku, ja tur nonāk nedaudz piena… Ūdens tajā skābst.

Es vēlu veiksmi un labus rezultātus visiem tiem rīkstniekiem, kuri tagad meklē valdības, jaunas valdības iedīgļus.

Bet pagaidām – vēl kāda atziņa no lauku dzīves.

Vislielākā skāde patiesībā esot tad, kad govs pieķēza aku. Tad neesot ne ūdens, ko dzert, ne arī mēslu, ko uz lauka vest.

Būsim taupīgi!

Un vēl, protams, es gribu teikt… Paldies Mārtiņam Rozem par patiešām labu darbu!

Sēdes vadītājs. Vārds debatēs deputātam Jānim Lagzdiņam.

J.Lagzdiņš (Tautas partijas frakcija).

Godātie kolēģi deputāti no koalīcijas! Premjerministra kungs!

Mana visdziļākā pārliecība ir tāda, ka šodien Saeimas balsojums dos vēl vienu iespēju, pēdējo iespēju, Godmaņa kungs, jūsu valdībai un arī mums, koalīcijai, strādāt.

Kas, godātie kolēģi, ir tie darbi, kas jāveic? Par to, kas ir jādara finanšu situācijas stabilizācijai, ekonomikas jomā, runāja ļoti precīzi un daudz kolēģis Einars Repše. Protams, daudz ieceru, kā realizēt un izpildīt finanšu stabilizācijas programmu, sniedz vakar valdībā pieņemtais rīcības plāns.

Bet, kolēģi, es gribu runāt par vienu citu lietu, ko jūs, kolēģi, šeit arī mazliet pieminējāt savās debatēs, – kā stabilizēt politisko situāciju un ko mums darīt šajā jomā? Un man ir visdziļākā pārliecība, Godmaņa kungs, ka ja jūs gribat strādāt, un ja mēs visi kopīgi gribam strādāt, tad vistuvākajā laikā ir jāpaveic trīs darbi.

Pirmais. Tas ir tas, par ko mēs, kolēģi, ļoti daudz šeit esam runājuši, par ko ir runājusi valdība, ko jūs, Godmaņa kungs, esat vairākkārt ierosinājis valdībā, par ko ir rakstīts gan presē, gan arī Zalāna kungs no Tautas partijas nācis ar ierosinājumu. Vissteidzamāk, vistuvākajās dienās, Godmaņa kungs, Tautas partija un parlaments gaida, kādā veidā tiks optimizēta valdība, Ministru kabinets, un kāds beigu beigās būs reformētais valdības sastāvs, kādas ministrijas jūs piedāvāsiet saglabāt. Vistuvākajās dienās… Nevis runāt, bet reāli izdarīt!

Nākamais ir jautājums, par ko mēs, it sevišķi pozīcijas deputāti, ļoti uzmanīgi runājam publiski, kaut gan kuluāros ļoti bieži un ļoti daudz par to esam runājuši un mums katram ir savs viedoklis. Skaidrs ir viens: diemžēl daļa ministru ir izsmēluši savas iespējas turpināt darbu. (No zāles dep. A.Latkovskis: „Kuri?”) Tāds ir mans viedoklis, un es to atļaujos paust no šīs tribīnes. Tātad otrais kategoriskais uzdevums, Godmaņa kungs, ir tas, kuri būs tie ministri, kuri atstās savus amatus, kas būs tie cilvēki, kuri nāks viņu vietā, kādā veidā mēs nomainīsim šos ministrus ar kvalitatīvāk strādājošiem, profesionālākiem, uzticību vairāk baudošiem cilvēkiem.

Ir dažādi apstākļi, godātie kolēģi ministri un kolēģi pozīcijas deputāti, kuru dēļ mūsu kolēģi, kuri ir ievēlēti ministru amatos, ir zaudējuši varbūt… nu, iespēju strādāt. Dažkārt tās ir subjektīvas kļūdas vai kāda apstākļu sakritība, bet diemžēl jāatzīst, ka šāda situācija ir.

Trešais uzdevums ir arī tāds, par ko mēs daudz esam runājuši. Vai tiešām pastāv iespēja, Godmaņa kungs, jūsu valdību papildināt ar kādu opozīcijas politisko spēku? Vai šāda iespēja ir? Šodienas debates, kolēģi deputāti, apliecina vienu – to, ka ir vismaz divi politiskie spēki, kuri, iespējams, var sekmīgi iesaistīties pozīcijas darbā, vienalga, vai tā būtu Godmaņa valdība vai arī reformēta valdība kāda cita premjerministra vadībā. Tas ir „Jaunais laiks”, un, protams, tas ir no kreisās opozīcijas „Saskaņas Centrs”. Tie ir divi politiskie spēki, kas nopietni varētu pretendēt uz darbu valdībā. Es aicinu godātos koalīcijas frakciju vadītājus, partiju vadītājus premjerministra vadībā šos trīs jautājumus steidzami risināt. Pretējā gadījumā… Mana visdziļākā pārliecība ir tāda, ka, neatrisinot šos politiskos jautājumus, mēs diez vai spēsim risināt svarīgos finanšu un ekonomikas jautājumus, kas, protams, ir paši galvenie un, protams, prioritāri svarīgākie, lai mēs reāli izietu no krīzes.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātam Oskaram Kastēnam.

O.Kastēns (LPP/LC frakcija).

Cienījamais Saeimas priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Premjerministr, ministri! Šodienas debates brīžiem jau atgādināja angļu rakstniecības klasiku par liekulības tirgu. Kad deputāti vērsās pie Ivara Godmaņa, viņi teica: „Jūs tik esat labs patriots, jūs taču daudz strādājat, jūs esat labs cilvēks. Valdībā desmit tādus kā jūs! Sanumurēsim visus tā smuki rindiņā no viena līdz desmit, un tad valstī laikam tomēr būs kārtība, bet, kamēr jums tur apkārt tādi liekēži ministri, tikmēr varbūt laikam tās kārtības valdībā nebūs.”

Es gribu teikt, ka pašreizējā situācijā, kāda ir izveidojusies, tādā situācijā, ka Latvijā gadiem ilgi ieplūdušas milzīgas naudas masas, bet šobrīd izrādījies, ka tikai apmēram 20 procentiem no tās naudas masas, kas ir pasaulē, ir reāls segums, kā apgalvo daži finansisti… Es domāju, ka šādā situācijā, kad finansiālas vētras plosa ne tikai Eiropu, ne tikai Austrumeiropu, bet visu pasauli, mums uz lietām ir jāskatās kontekstā.

Pasaule šobrīd piedzīvo smagāko finanšu situāciju, kāda bijusi pēc Savienoto Valstu depresijas 1929.gadā, un neizbēgami tas ved arī uz politisku radikalizāciju. Kā mēs atceramies, tieši pēc Lielās depresijas arī Eiropā sākās totalitārisma režīmu dibināšanās, kas beidzās ar to, ka pirms Otrā pasaules kara Austrumeiropā, manuprāt, Čehoslovākija bija vienīgā valsts, kurā bija demokrātiska valsts iekārta. (No zāles dep. V.A.Krauklis: „Somija arī!”) Somija nav Austrumeiropa, es gribētu precizēt…

Sēdes vadītājs. Lūdzu, nesarunājieties ar zāli.

O.Kastēns. Bet katrā gadījumā es gribu teikt, ka, ja mēs šobrīd, kad ekonomiskā situācija pasliktinās, izraisām vēl arī kādu politisko krīzi, tad, es domāju, raugoties uz nākamo Saeimu, mēs varam droši lietot tādu valodniecisku kalku kā „maz neliksies”, jo radikālu spēku ievēlēšana Saeimā – tas ir, es domāju, sliktākais, kas vien ar šo ēku var notikt. Es pieļauju, ka tādā gadījumā mums logi būs, teiksim, jāstiklo nevis dēļ tiem akmeņiem, kas ir lidojuši no ārpuses, bet tad mums drīzāk būs jāskatās, lai logi netiktu sisti ārā no šs zāles ietvariem, lai šeit vispār varētu nodrošināt elementāru kārtību.

Un es arī apskatījos pirms runas dažu labu tādu radikālāk noskaņotu politisko spēku mājaslapas. Piemēram, PCTVL savā kongresā pieņemtajā rezolūcijā raksta, ka Ivara Godmaņa valdība atrodas dziļā prostrācijā. (No zāles dep. J.Pliners: „Segliņš arī pateica, ka mums nav spējīga valdība!”) Šodien mēs dzirdējām runas par potenci, ka mums ir potenciāli deputāti, potenciāli politiskie spēki, kas ar lielu potenci var nākt un nomainīt pašreizējo ne tik potento politisko eliti.

Nu ko! Ja mums ir tādi potenciāli deputāti, tad gaidīsim viņus un skatīsimies, kas notiks tālāk.

Viena kritika gan, es domāju, mums ir godīgi jāatzīst… ko ir teikusi opozīcija par Ivara Godmaņa valdību. Es pilnīgi piekrītu apgalvojumiem, ka ir pietrūcis komunikācijas. Tas arī nav nekas īpašs, kas būtu raksturīgs tikai Latvijas apstākļiem, jo vēl šajās dienās arī Eiropas Savienībā tika kritizētas daudzas komunikācijas stratēģijas. Tā dēvētais plāns „D”, kas bija tieši veltīts tam, lai nodrošinātu komunikāciju ar Eiropas Savienības iedzīvotājiem, – tiek uzskatīts, ka tas ir izgāzies. Un šeit mēs runājam par to pašu, par tiem pašiem procesiem, kas notiek ne tikai Latvijā, bet arī citur.

Un savas runas beigās es gribētu Godmaņa kungam teikt dažas īsas lietas.

Pirmkārt, Godmaņa kungs, uzlabojiet komunikāciju, otrkārt, varbūt ieklausieties aicinājumos paplašināt koalīciju un turpināt strādāt – ar jaunām sejām, bez jaunām sejām. Nospiediet pogu „Refresh”, Godmaņa kungs, un turpiniet darbu!

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātam Nikolajam Kabanovam.

N.Kabanovs (frakcija „Saskaņas Centrs”).

Cienījamie klātesošie! Cienījamie „Radio NABA” klausītāji! Pirms gada es domāju, ka Ministru prezidenta kungs ir labs politiskais dīdžejs. Tomēr pēdējais „sets” (pēdiņās) viņam galīgi neizdevās. Publika vairs nedejo un met pudeles uz dīdžeja pulti. Bet dīdžejs atšķiras no rokgrupas ar to, ka viņš nespēlē savas dziesmas, bet atskaņo – labi vai ne gluži labi – svešas.

Mūsu gadījumā Latvijas valdība realizē nevis kaut kādu neatkarīgas valsts ekonomisko modeli, bet akli kopē amerikāņu spekulatīvā kapitālisma doktrīnu. Un tas krahs, kas iezīmēja tādu milžu bojāeju kā „Lehman Brothers” un investīciju banka „Morgan”, norāda uz to, ka patiešām nenotiek nothing special. Latvija ir tikai mikromodelis no tā parazitārā naudas bubuļa, kas bija raksturīgs Džordža Buša radītajai hipotekāro subprime kredītu pseidoekonomikai. Tāpēc mums nav jārunā par Godmaņa kungam personāli raksturīgo. Daži no viņa kritiķiem jau bija augstākajos valsts amatos, un viņiem piemīt arī ne īpaši gluds raksturs.

Mēs, „Saskaņas Centra” frakcija, uzskatām, ka jāmaina ne tikai Ministru prezidents, bet visa valstiskuma un tautsaimniecības paradigma. Kopš novembra „Saskaņas Centrs” veido ēnu valdību. Mēs esam gatavi uzņemties atbildību. Mums ir profesionāļi – latvieši un krievi. Un nevajag biedēt sabiedrību ar otrās valsts valodas spoku! Tā nav nevienā „Saskaņas Centra” programmdokumentā.

Beigu beigās mēs balsosim „par” Godmaņa kunga demisiju tikai tāpēc, ka drīzumā Latvijai paliek 20 gadu. Tagad valda tas pats cilvēks, kas valdīja sākumā, un pasaulē ir saspringta situācija. Kaut ko tas mums atgādina, vai ne? Bet šodien Latvijas Saeimai kā demokrātiski ievēlētai institūcijai ir iespēja izslēgt tikai vienu no šiem bīstamajiem faktoriem.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs Ministru prezidentam Ivaram Godmanim.

I.Godmanis (Ministru prezidents).

Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamais Prezidij! Cienījamie deputāti! Klātesošie!

Nu, pirmkārt, man tiešām ir jāizsaka tas, kas man jāsaka. Pats fakts, ka jūs esat sapulcējušies, lai runātu par valdības demisiju, konkrēti, par manu demisiju, rāda, ka acīmredzot mans darbs un valdības darbs nav pienācīgos augstumos, jo pretējā gadījumā mēs par šo jautājumu nerunātu. Tas ir viens.

Protams, ir ļoti svarīgi… Noklausījies to, ko šeit dzirdēju, es mēģināšu nedaudz komentēt, vienkārši atbildēt uz jautājumiem. Pēc tam mēģināšu iezīmēt vairākas lietas, kuras pirms tam neesmu teicis.

Bet pirmais uzstādījums ir ļoti svarīgs mūsu valstij. Mēs nevaram mētāties – vai ir šis vai cits parlaments, vai priekšā ir ārkārtas vēlēšanas, vai prezidents atlaidīs. Un, ja notiek tā, ka valdība zaudē savu mandātu, bet jauna valdība nav izveidota, tad tā, kas ir nobalsota, nav tiesīga pieņemt tos lēmumus, kas mums ir jāpieņem. Tikai nevajag arī pārāk baidīt ar tiem nākamajiem lēmumiem. Savukārt Saeima arī visu laiku atrodas vai nu atlaišanas, vai tik tiešām atlaišanas referenduma fāzē. Piedošanu, tad mēs esam tādā situācijā, ka to neatrisinās ne Valsts prezidents, ne sabiedriskās organizācijas, ne sabiedrība kopumā. Par to ir jābūt pilnīgā pārliecībā. Mēs nevaram būt tādā kvazibezsvara situācijā. Pie kam es šeit runāju pēc būtības, nevis pēc formas. Un tāpēc ir kaut kādā veidā jābūt vismaz prioritārai secībai. Man vienmēr ir bijusi prioritāra secība… mēs dzīvojam parlamentārā valstī, un es to esmu vienmēr uzsvēris, jo, ja man ir jāsalīdzina valdības un parlamenti, tad loma šajā valstī... Es, neapšaubāmi, vienmēr to esmu darījis – arī tad, kad 90.gadu sākumā es te stāvēju priekšā katru dienu. Katru dienu. Arī tad, kad sēdēju Augstākajā padomē katru dienu... Es vienmēr esmu uzskatījis, un arī tajā laikā tas pierādījās, ka parlaments ir tas, kas toreiz faktiski atrisināja valsts atjaunošanas jautājumus. Un man ir dziļa pārliecība, ka parlaments ir tas, kas spēj atrisināt arī tos jautājumus, kas saistīti ar krīzes pārvarēšanu. Es neesmu pārliecināts, ka to var izdarīt tikai viens parlaments. Var būt, ka daļa būs jāveic arī nākamajam. Bet esmu pilnīgi pārliecināts, ka to nevarēs izdarīt tad, ja mēs nonāksim tādā neskaidrā situācijā, ka mums nav ne parlamenta, ne īsti arī valdības. To pieļaut nevajadzētu. To es adresēju visiem, visiem, visām varas institūcijām. Šoreiz es varu teikt – arī Valsts prezidentam, arī pozīcijas partijām, arī opozīcijas partijām. Un arī, protams, sabiedriskajām organizācijām. Tas ir viens.

Un tāpēc ir ļoti svarīgi, lai tad, kad jūs runājat par pārejas valdībām, kad runājat par izlīguma valdībām un tā tālāk, par nākamo etapu valdības līmenī, ir ļoti svarīgi, ko jūs ar to saprotat. Ko jūs ar to saprotat. Un nebaidiet mani, Kampara kungs! Es esmu cilvēks, kas izgājis caur uguni un ūdeni, es nebaidos no tā, ko jūs man caur puķēm mēģināt pateikt. Es nebaidos. Tiesa gan, es negribu būt arī tas cilvēks, kura dēļ nevar atrisināt to loģisko un, es domāju, konstitucionālo, un, patiesību sakot, arī to nepieciešamo, ja parlaments tā domā, lēmumu gaitu tikai vienpersoniski. Man tādu tiesību nav.

Man problēma šeit ir viena. Un to es varu pateikt ar pilnu atbildību. Ja mēs arī ejam uz jaunu valdību un mainām, es atkāpjos. Es pilnīgi izslēdzu tādu situāciju, ka ir bezskaidrība kādu laiku. Tādā gadījumā pārstājiet runāt par kandidātiem, kuri kaut kur ir, bet kuriem nav konkrētas programmas. Jo tikai tad, kad ir konkrēts kandidāts un ir konkrēta programma, arī es savu necilo balsi varētu pielikt klāt un teikt – labi, es to stafeti esmu ar mieru atdot. Viena elementāra iemesla dēļ. Īpaši jaunie deputāti, jaunie deputāti, es pie jums vēršos. Vecie deputāti zina, par ko es runāju. Redziet, tā situācija ir tāda. Cik ilgi šis jaunais premjers un šī jaunā valdība izturēs sitienus? Tas, ko es šeit klausos no opozīcijas... Diemžēl varbūt es esmu retrospektīvs, bet man ir tāda sajūta, ka īstu sitienu no jums visiem, opozīcija, var izturēt tikai Einars Repše. Pārējie – es baidos, ka ne. Baidos, ka ne. Tas, ko es esmu dzirdējis līdz šim... Un man nav tiesību prasīt no jums programmas, jūsu piedāvājumus. Es to varu prasīt no nākamā premjera kandidāta. Ir taisnība – opozīcijai nav tik daudz informācijas. Tas ir loģiski. Viņi nezina tik daudz, cik zina valdība. Galu galā arī pozīcija nezina tik daudz. Es domāju, ka neatkarīgi no tā, kas vada valdību, ja mēs ieejam tādā stadijā, ka acīmredzot būs jāmaina tas rullis, kas tur ir, tad acīmredzot nāksies ziņot par situāciju ja ne reizi nedēļā, tad vismaz reizi divās nedēļās. Tāpēc ka tajā brīdī, kad jūs nesaņemat tiešu informāciju, šo informāciju jums mēģina iespēlēt nepareizi. Daļa to dara tīri politisku apsvērumu dēļ, ko es saprotu. Pie kam pieredzējuši bijušie ministri to dara. Tas nav godprātīgi. Es saprotu, to var izmantot konjunktūrai. Bet es baidos, ka mēs… es nebaidos. Es domāju, ka šis režīms ir pienācis. Augstākajā padomē tā bija. Tur gan katru dienu bija sēdes. Nedomāju, ka uz to režīmu mēs esam gatavi pāriet, bet domāju, ka reizi nedēļā, man tā šķiet, reizi divās nedēļās būs jāinformē par situāciju valstī.

Un šeit ar masu informācijas līdzekļiem, žurnālistiem un ar televīzijas kanāliem nepietiek… Tur nav daudz laika, un tur arī cilvēki bieži vien negrib dzirdēt to nepatīkamo patiesību, kas ir jāizsaka.

Ja mēs ejam vienu līmeni tālāk... Par to sitienu izturēšanu. Redziet, mēs neesam tādā mierīgā diskusiju stadijā, kā teica Repšes kungs. Šeit vairs nav laika diskutēt. Diemžēl. Diemžēl… Mums nav pārāk daudz brīvas izvēles, lai, kā es te dzirdēju no vairākiem deputātiem, mēs varētu tā brīvi spriest par nodokļiem, brīvi spriest par budžeta palielinājumiem un samazinājumiem… Tādas iespējas mums nav. Mēs esam pilnīgi citā situācijā.

Man kā pašreizējās valdības vadītājam izšķiroša ir viena lieta: vai tā valdība, kas nāks manā vietā, mūsu vietā – tas ir pats pirmais un pats izšķirošākais –, vai tā turpinās to programmu izpildi, kuras mēs esam uzsākuši? Un šeit vienam otram bijušajam ministram varu pateikt… Redziet, tādas institūcijas kā Starptautiskais Valūtas fonds vai Eiropas Kopiena, arī Skandināvijas valstu valdības nav ar mieru parakstīt memorandus vai līgumus ar nekompetentām valdībām. Es nezinu, kādus punktus bijušais ministrs ir lasījis, bet tas lai paliek uz viņa politiskās konjunktūras rēķina. Mēs esam pilnīgi citā situācijā, kolēģi! Mēs esam programmā, un šī programma nav vienkārši mūsu izdomāta, tā ir starptautiski akceptēta. Un mēs esam situācijā… Jā, kopā ar visu pasauli… un mums ļoti strauji samazinās ekonomika. Ļoti strauji.

Un te uzreiz ir pirmā atbilde uz Čepānes kundzes viedokli… uz Čepānes kundzes jautājumu, kāpēc mums tik strauji ir tāds kritums. Tāpēc, ka mums ilgu laiku bija visstraujākais kāpums. Elementāra atbilde!

Es tiešām esmu priecīgs, ka Čepānes kundze izlaboja savu teikto… ko es nevaru teikt par Kalnietes kundzi. Jo, redziet, mēs taču visi zinām, ka tirgus ekonomika neiet visu laiku kalnup. Tā iet augšā un lejā, un, ja notiek tas, ko es te dzirdu no Kalnietes kundzes… Labi, ka Čepānes kundze kā juriste to izlaboja. Tad es tā īsti nestādos priekšā, kura valdība būs ar mieru strādāt situācijā, kad ekonomika pasliktinās. Tad uzreiz gatavoties cietumiem, tiesai, vai? Tad uzreiz runāsim par kriminālatbildību? Vajadzētu tomēr apzināties, ko runājam no šīs tribīnes. It sevišķi tad, ja grib risināt Eiropā lauksaimniecības lietas. Es varētu būt priecīgs, ja jūs būtu atnākusi uz mūsu sēdi, kura bija atklāta, kur jūs varējāt izteikt savu atbalstu perspektīvai Eiropā… tātad risināt jautājumus... Tās sēdes ir atklātas. Viens no bijušajiem ministriem mums tur veselu virkni priekšlikumu deva un referēja. Tiesa, pēc tam nobalsoja pilnīgi pretēji. Ir jāapzinās, ko šeit runā. Jo, ja jūs iedibināsiet tādu sistēmu, ka katra valdība, kura uzņemsies atbildību lejupejošā ekonomikā, stāv zem kriminālatbildības... Vai jūs apmēram apzināties, ko runājat no šīs tribīnes, ja gribat būt vēl turpmāk citā parlamentā?

Ja mēs runājam tālāk, kolēģi… Jā, cerību pārdevējs es neesmu un atšķirībā no mana tēva, nu jau nelaiķa, drauga, cienījamā Lāča kunga teiktā… Jūs, Lāča kungs, mani nenoķersiet, ka es no pirmā brīža, kad sāku strādāt, ka es te būtu kādam solījis paradīzi un saldus sapņus… tāpēc, ka jau no pirmā brīža bija pilnīgi skaidrs, ka mēs uzsākam to ļoti rūgto ceļu, kad nepieciešams visiem spēkiem noturēties situācijā, kad ekonomika pazeminās… Un tāpēc es jau teicu, ka mēs esam tādā stāvoklī… ne mēs vienīgie. Jā, mēs krītam, mēs cenšamies pie klints noturēties, un es esmu pārliecināts, ka mēs noturēsimies, bet nekad nenoturēsimies, ja mēs viens otru rausim nost vai aiz rokām turēsim, vai kā tamlīdzīgi. Un diemžēl racionālisms, šoreiz racionālisms… un arī pietiekami ātra, operatīva reakcija būs tas, kas izšķirs, vai mēs ātrāk aizķersimies nekā citi. Diemžēl tā īsti arī starptautiskais atbalsts mums ir tikai viens.

Tas, kurš sāk runāt apmēram tādas runas, ka varētu te visu ko pamainīt… Īpaši sāpina profesionālu ekonomistu, dziļi izglītotu ekonomistu publiskie paziņojumi par to, kāpēc vispār Starptautiskais Valūtas fonds… Varbūt varēja tā pa tiešo aizņemties? Es nezinu… Man šeit nav laika, lai es aizņemtu jūsu… nu, es negribu aizņemt jūsu uzmanību, lai teiktu, ka tas ir triviāli… ka mēs tā nevarējām izdarīt, bet, redziet, kā es stādos priekšā, ja man būs lemts vadīt valdības turpmāko darbu šajā gadā... Es runāju tikai par šo gadu, es to esmu teicis Valsts prezidentam arī.

Visi tie pasākumi nekad netiks sagaidīti ar fanfarām. Gluži otrādi! Es pieļauju, ka reakcija varētu būt vēl asāka. Diemžēl. Bet tie ir absolūti nepieciešami. Tos vajadzēja veikt tad, kad bija daudz naudas, tagad tos veikt ir ļoti grūti. Ja ir daudz naudas, kāpēc vajag kaut ko samazināt? Mēs varam visu nofinansēt. Kāpēc mums vajag samazināt mazās slimnīcas? Tātad vairāk līdzekļu vajag koncentrēt reģionālās, īstās slimnīcās. Kāpēc? Mēs varam to nofinansēt! Kāpēc mums ir skolu skaits jāmazina un... ne jau tik brutāli, kā šeit dzirdu, jo tomēr ir atšķirīgi šie kritēriji... skolēnu nauda, kas iet līdzi skolēnam. Un tomēr! Ja ir labi laiki, mums ir nauda un mēs finansējam. Nu jā, tagad to izdarīt ir grūtāk. Tagad to izdarīt nav vienkārši. Ir tikai viens arguments: mēs to nofinansēt ar savu naudu, ar saviem ienākumiem nevaram! Mēs nevaram! Tāpēc es stādījos priekšā to situāciju…

Kādi tad ir mūsu četri galvenie uzdevumi?

Tas, par ko runāja arī Repšes kungs… Ir jau viss ļoti patīkami, tikai ir zināmas problēmas. Mēs vieni paši to izdarīt nevaram. Mēs tad, kad sākām strādāt, griezāmies pie darba devējiem, mēs tā arī uzdevām. Es teicu: ir zināma hartas shēma – Vācijas valdība tad, kad tā izgāja no 2004.gada krīzes, bija ļoti precīza, tā iecēla „Volkswagen” personāla šefu par hartas komisijas vadītāju, un viņš ceturtajā variantā lika priekšā programmu, kas tika akceptēta, un Vācija gan izgāja no deficīta situācijas, gan kļuva par eksportētājvalsti numur viens visā pasaulē un, pirms sākās globālā krīze, faktiski bija viena no vadošajām ekonomikām.

Kā Vācija to izdarīja? Tā izdarīja drusku citādāk. Tas, ko es piedāvāju mūsu darba devējiem tad, kad mēs pagājušajā gadā sākām strādāt, bija: definēsim nozares! Definēsim nozares. Atbilde bija: „Nekādā gadījumā!” Es varu daļēji saprast, kāpēc nevar definēt eksporta nozares, kas ir ļoti izšķirīgi. Redziet, sevišķi no opozīcijas esmu bieži dzirdējis, ka mums vairs nav lielās ražošanas. Un tā tālāk. Jūs apmēram stādāties priekšā, kādā krīzē mēs būtu bijuši šodien, ja mums būtu lielražošana? Es domāju, labāk nemaz neiedomāties… Pie kam lielražošana, kas balstās uz ievestu izejvielu, uz ievestu enerģētiku un vēl daļēji uz ievestu darbaspēku… Mēs būtu tādās krīzēs, par kurām es esmu runājis ar cilvēkiem, kas dzīvo pilsētās, kur ir viena divas lielas rūpnīcas un nekā cita.

Zināmā mērā tas, ka šajos 18 gados mums tas kopprodukts ir veidojies atbilstoši tur, kur mēs esam, – uz pakalpojumu rēķina, kur mums visas nozares ir sadalītas, mūs šinī brīdī glābj vairāk, nekā tas, ja mēs būtu monopolizējuši vienu otru... Mani ļoti uztrauc, piemēram, pēc lauksaimnieku problēmām, problēmas „Liepājas metalurgā” – lielā pilsētā, Liepājā. Un visiem spēkiem ir jāatrod variants, kā palīdzēt tiem cilvēkiem ekonomiski.

Tātad, ja mēs runājam par to, ko vajadzētu izdarīt.

Pirmkārt. Es kategoriski noraidu jebkādus tādus variantus, ka mēs nebūtu rīkojušies ātri. Mēs rīkojāmies ļoti ātri. Bieži vien nežēlīgi, bet ātri! Nežēlīgi pirmām kārtām pret sevi. Kā jau es teicu vakar, pie šādas rīcības mūs atšauj pa vienam. Bet ne jau par to ir stāsts! Stāsts ir par to, ka mēs, valdība, kas šeit sēžam… un man ir tas gods ar jums kopā strādāt, kolēģi, kamēr mēs to darām... Mani maz interesē citu domas par jūsu darbu, es esmu tas, kas visprofesionālāk spēj jūsu darbu novērtēt. Arī tos, kurus te piesauca ar ne pārāk glaimojošiem vārdiem. Mēs esam rīcībspējīga valdība. Tad, kad mēs nespēsim, mēs paziņosim. Vai tā valdība, par ko šeit runāja, ir rīcībspējīga – pagaidām neredzu pierādījumus tam. Es neredzu klasiskus pierādījumus.

Tātad kas būtu jādara un ko mēs darām? Pirmkārt. Un tad ir tie mani jautājumi tam eventuālajam valdības vadītājam. Jā, es neizslēdzu, ka tas var būt. Kāpēc ne? Bet ir vismaz 5 jautājumi: vai spēj to izdarīt vai nespēj un vai būs tos sitienus spējīgs izturēt, kas ir jāiztur, nebaidoties no tā, ar ko Kampara kungs baida mani?

Tas pirmais. Ir strikti… jā, budžetāri strikti, jāturas pie tās programmas, kas mums ir saskaņota. Tā ir ļoti smaga, un patlaban, janvārī, ļoti daudzas nozares to izjūt ļoti smagi. Mēs tam bijām gatavi. Nozares – ne! Valsts pārvaldes iestādes – ne! Gan 10 procentu ietaupījumi, kas ir rezervē, gan situācijas ar 21 procenta atvērumu, gan situācijas, kad ir par 15 procentiem jāsamazina atlīdzība, bet mēģina to vilkt uz nākamo gadu. Un visiem spēkiem mēģina iestāstīt arī man!

Un šeit, pieskaroties Šadurska kunga teiktajam… Es tikos ar rektoriem, viņi saka to pašu, ka viss grūst. Bet, ja mēs paskatāmies, kas ir tā kritiskā… Es teicu: „Mani interesē tikai viena lieta – kritiskā masa.” Cienījamie kolēģi, jūs zināt, ko nozīmē kritiskā masa, ko mēs nedrīkstam zaudēt! Tas, kas jums bija līdz šim, tā zināmu laiku jums vairs nebūs. Jūs esat gudrāki par mani. Rēķiniet savas kritiskās masas! Nenāciet ar uzstādījumu, ka, ja nebūs tā, kā bija 2007., 2008.gadā, tad iestājas pilnīgs, kā es teicu, Armagedons. Tā nav taisnība! Būsim atklāti!

Un, starp citu, cienījamie profesori saprata, ko es teicu. Tas nenozīmē, ka mēs nekoriģējam visas šīs lietas – gan likviditātē, gan arī naudā. Mēs to darām katru nedēļu, starp citu, finanšu ministra vadībā. Bet ir viena lieta. Mēs esam uzsākuši vienu tādu sāpīgu lietu, kas te netika darīta desmit gadus, – mēs sākām nepatīkamā veidā savus izdevumus pakārtot saviem ieņēmumiem. Ticiet man, tas ir ārkārtīgi smags posms, ņemot vērā to, ka mūsu ieņēmumi, tiešā veidā ņemot, daudzus gadus nebija mūsu.

Tātad pirmais jautājums: vai to var izturēt jaunais valdības vadītājs, jaunā valdība, nevis momentāni sākot savā starpā strīdēties par nozarēm un sakot, ka man vajag vairāk, tev mazāk, un tā tālāk? Ja to nevar, tad vispār nav vērts par to domāt. Mēs to varam! Mēs to varam. Mēs to varam.

Otrs… Vismaz līdz šim varam… Otrs jautājums ir saistīts ar daudz… ar divām ļoti, ļoti nepatīkamām lietām. Es jau vienai klasiski pieskāros. Ir jāpārtrauc sevi mānīt! Un sevi mānīt attiecībā uz izglītību un tāpat arī uz veselības aprūpi. Es visu to saprotu, ko teica cienījamais Laicāna kungs. Bet mēs to nofinansēt nevaram! Tas, kas mums ir jāizdara, ir jādara, es esmu to vairākas reizes teicis, un šis ir tas gads, kad tas jādara. Mums ir jāizdara šajās divās sfērās reformas. Un tas programmas punkts… un tie būs labākajā gadījumā 15–20 procenti no Pasaules Bankas ieteiktā, ne vairāk, un tur nav tādā veidā, ka ar vienu cirtienu tiek taisīts izglītībā… Bet tā palikt, kā ir… Jūs nevarēsiet to izdarīt! Un, ja kāds no jums teiks, ka to var, tad es ar viņu vispār neesmu ar mieru runāt. Nu, nevar izdarīt to diemžēl!

Tad mums ir jābūt godīgai atbildei. Tas ir ārkārtīgi smagi, jo tas ir daudzos gadu desmitos mums tā bijis. Mums ir jāaizstāj… Es teicu, veselības aprūpes jomā jābūt centralizētai ārkārtas palīdzībai… bez tā vispār, bez transporta vispār nekur. Ir, protams, jābūt izstrādātai tādai programmai, ka mazās slimnīcas, tajā skaitā tās, par kurām jūs runājāt, pamazām kļūs par sociālās aprūpes centriem ar pilnīgi citu finansējumu. Un tagad tāpat aprūpe tiek dota, un tāpat es stādos priekšā ģimenes ārstu… teiksim, kaut vai doktorātu… šajā mājā… es tāpat stādos… Bet tur nav! Tur nav vairs visu to programmu, kuras mēs nevaram nofinansēt un kuras kvalitatīvi nevar paveikt. Tas ir ārkārtīgi smagi latvietim, kas ir pieradis pie maza un skaista, nevis pie liela un sveša. Diemžēl.

Tas pats ir izglītībā. Diemžēl. Tomēr attiecībā uz izglītību es esmu mierīgāks, jo uzticos izglītības ministrei. Un tas, ko viņa vēlas… jūs varat griezties… Jūs nākat no dažādām vietām, parunājiet ar sava rajona izglītības pārvaldes cilvēkiem. Tas tiek darīts nu jau gandrīz nepilnu gadu, un tā reforma, kas tur tiek paredzēta, ir pakāpeniska, bet absolūti nepieciešama. Jo vēlreiz… ja mēs tikai vienu brīdi stādīsimies priekšā, ka mēs to turpināsim, bet nevaram to nofinansēt, tad iebrauksim vēl lielākā deficītā.

Trešais, par ko šeit daudz runāja, ir valsts pārvaldes samazināšana. Es varu pieņemt kritiku, ka es uzreiz nenācu un klaji, skaļi nesāku stāstīt, cik ministriju un cik aģentūru. Bet koalīcijas partneri zina, ka viens no maniem mērķiem, kāpēc es to darīju, varbūt lielākoties adresējot viņiem un dokumentu projektus iedodot viņiem, bija ļoti vienkāršs: nav vērts skaļi runāt, ja nevar neko realizēt. Un man jāsaka tā: šodien laikam es nesaņemšos, lai gan solījos, bet rīt centīšos kopā ar saviem speciālistiem, kuri man tiešām trīs mēnešos izstrādāja jautājumu, noturēt preses konferenci. Esiet tik laipni, ieejiet mājaslapā! Tur nav runas par ministriju skaitu – tā ir sekundāra, bet ļoti labi politiski diskutējama lieta, bet tā jau nedod to reālo valsts pārvaldes samazinājumu. Tas valsts pārvaldes samazinājums manā modelī reducējas tik tiešām uz 27 miljonu un 2,7 tūkstošu vietu samazinājumu. Tas paredz gan aģentūru apvienošanu, nevis kā es te dzirdēju… Es nepiekrītu, Čepānes kundze! Ir ejams pretējs ceļš! Aģentūras nevis jāvelk atpakaļ par tiešās pārvaldes iestādēm, bet jāpadara drīzāk par valsts SIA, kuras strādā pamatā uz maksas pakalpojumiem. Ja to budžets ir mazāks nekā 30 procenti, tas budžets ir jānoņem. Un aģentūras tiek apvienotas tādā veidā, ka atbrīvoti tiek tie cilvēki, kuri ir universāli. Katrā aģentūrā ir savs IT, savs juridiskais dienests, sava personāldaļa. Tie cilvēki darbu atradīs, neatradīs darbu tas, kas strādā tieši šīs aģentūras frontē, teiksim, vides inspektors. Šis princips šeit ir ielikts. Ja man to neizdosies izdarīt, es būšu ļoti priecīgs, ja to izdarīs kāds cits pēc manis. Bet… kāpēc es uzskatu, ka… kāpēc mans uzstādījums bija izdarīt to? Tāpēc, ka neatkarīgi no tā, kāda partija gribētu nākt valdībā bez manis vai ar mani, būs ļoti grūti pēc tam palielināt to aģentūru skaitu un to ministriju skaitu, īpaši laikos, kad finanšu nav. Diemžēl. Tad būs daudz grūtāk! Es ceru.

Un tad – pēdējais. Es nezinu… es varu izteikt tikai zināmas bažas par vienu lietu. Es tiešām negribu… Vienu lietu es noteikti negribu. Lūdzu mani pareizi saprast. Man nav tādu ambīciju – sēdēt bezgalīgi ilgi. Man nav tādu ambīciju – kādam … sev vai kādam citam pierādīt, ka es varu nosēdēt ilgāk. Ka es esmu bijis, faktiski runājot, kopš neatkarības atjaunošanas tas cilvēks, kas valdību vadījis visilgāk. Nu jau ar šo gadu diez vai kāds… Nu, cerēsim varbūt, ka nākotnē. Stāsts nav par to.

Stāsts ir viens. Atkārtošu galveno. Parlaments… Lai nebūtu tā, ka mēs paliekam bez valdības un bez parlamenta. To jūs garantēt nevarat! Tā ir tā lieta, ko jūs nevarat garantēt pat sev, cienījamie opozīcijas cilvēki! Mēs varam šeit mainīt dažādas kombinācijas. Parlamentā varbūt tas palīdz. Ņemot vērā pašreizējo ekonomikas pasliktināšanos, es neesmu pārliecināts, ka reakcija ārpus parlamenta radikāli uzlabosies. Baidos, ka ne. Tāpēc, ja jau ir jāpilda tas, kas ir jāpilda, man šķiet, ka sabiedrībai ārpusē nebūs pārāk svarīgi, vai šajā valdībā būs šīs vai tās partijas. Baidos, ka ne. Nevajag sevi mānīt. Nevajag sevi mānīt! Attieksme uzlabosies tikai tad, kad mēs ieraudzīsim kaut vai nelielu uzlabojumu. Kaut vai nelielu! Tāpēc, īsos vārdos, tas ir viens.

Otrs. Ir šie sitieni jāiztur. Vai esat spējīgi? Apzinieties to.

Un trešais. Es vienu lietu aizmirsu pateikt. Ļoti svarīgu lietu. Es runāju par parlamentu. Bet neaizmirsīsim, ka mums ir vēl viens varas atzars. Es šodien tikos ar pašvaldību vadītājiem. Patlaban smaguma centrs tiek pārcelts uz turieni. Viņu budžeta konsolidācija, viņu problēmas patlaban kļūst smagākas nekā valdības problēmas. Mēs to zinām, un mēs visiem spēkiem mēģināsim viņiem palīdzēt, lai arī kādi mums principā būtu resursu trūkumi. Bet, cienījamie deputāti, esiet atbildīgi un stādieties priekšā situāciju, kāda ir iespējama tad, ja nav ne Saeimas, ne valdības un vēl priekšā ir pašvaldību vēlēšanas. Es biju dziļi pārliecināts, ka viens no valdības uzdevumiem bija nodrošināt, lai pašvaldību vēlēšanas, kas notiks jaunos apstākļos, jaunā politiskajā klimatā, cik nu mēs to varam ietekmēt vismaz juridiskajā un finansiālajā ziņā, būtu tādas, ka mēs vēlāk pēc vēlēšanām, kas notiek četrreiz mazākā apgabalu skaitā, nesagaidītu dienu vai situāciju, kas pieliek šim haosam vēl vienu haosu klāt. Un, ja tur ir trīs haosi, tad runa par to, ka mēs kaut kādā veidā uz klints noturēsimies, ir absolūti bezatbildīga runāšana.

Jūsu rokās ir lemt. Tas ir viss, ko es varu teikt. Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Paldies. Debates beidzam.

Iesniedzēju vārdā – deputāte Solvita Āboltiņa.

S.Āboltiņa. Augsti godātais premjer! Vēlreiz jums paldies.

Kolēģi, paldies par runām – asprātīgām, lietišķām, varbūt dažkārt arī nekorektām. Mēs piecas stundas runājām par to, kas būtu jādara un vai šai valdībai jāstrādā vai nav jāstrādā tālāk. Un trīs lietas no šīm debatēm.

Pirmā – pārsteidzoši daudz lietišķu priekšlikumu par to, ko vajadzētu darīt. Un priekšlikumu par to, kas tomēr būtu tālāk darāms.

Otra lieta ir klasiska. Aizbildināšanās ar to, ka iestāsies haoss, ka neko nedrīkst mainīt, ka, pasarg Dievs, jauna valdība… un labāk jau mēs, vecie, zināmais ļaunums, nevis kaut kas cits, nezināms labums. Tas ir dzirdēts šeit vienmēr un nebija nekas jauns.

Tas, kas bija jauns, tomēr bija pozīcijas partiju debates. Pirmo reizi pēc ilga laika tik daudzi Tautas partijas pārstāvji nāca šajā tribīnē, lai pamatotu savu balsojumu. Ļoti jau labi, Godmaņa kungs, ka jums ir tik uzticami partneri, kas nāk un apliecina, ka viņi balsos „par”. Tikai vai tā ir tā stabilā valdība, kura tālāk strādās un visu risinās, ja katrs pasaka: šodien mēs – „par”, bet, ja rīt nebūs tā, tā, tā, tad mēs… tad gan? Vai tas ir tas, kāpēc mēs šodien piecas stundas debatējām? Un kāpēc tad, ja pagājušonedēļ tika pateikts, ka šī valdība ir rīcībnespējīga, ja pagājušonedēļ tika pateikts: mēs atsauksim savus ministrus, šodien jau skanēja: nu, ja būs tā ministrija, tad gan nekas nebūs… Un galvenais jau nu tas… nu taču skaidrs uzdevums jums tika dots, Godmaņa kungs! Vai tas ir tas, kas vedīs uz šo stabilitāti, kas izvedīs valsti no krīzes?

Kamēr mēs šeit runājām, pulksten 16.02 masu informācijas līdzekļos ir ziņa no Latvijas Pašvaldību savienības. Ziņa, kas apliecina to, ko es teicu sarunas sākumā, – ka ir cita situācija.

Vakardien zemnieki panāca savu. Ja līdz 1.martam netiks izpildītas Pašvaldību savienības un attiecīgo organizāciju vēlmes, viņi sola darīt to pašu, ko vakar darīja zemnieki. Tā sniega pika, kas sāka velties vakar, veļas. Tā veļas un aizslauka savā ceļā visu.

Un mēs šodien lemsim ne jau par valdību. Ir šie uzdevumi grūti! Godmaņa kungs, es piekrītu! Un varbūt tā ir tā lielākā valdības un koalīcijas nelaime, ka, rēķinot visu skaitļos, procentos un saskaitot… Jūs ļoti labi zināt, kādi ir šie skaitļi, kādi ir šie noteikumi, ka tur tiešām nekā laba nav. Bet tas, ko grib dzirdēt un redzēt sabiedrība, ir tas, ka mēs kaut nedaudz redzam cilvēku aiz tā visa. Ka mēs viņu dzirdam, ka mēs viņu saklausām. Ka mēs runājam ne tikai par budžetu, ne tikai par procentiem, ne tikai par samazinājumiem, bet ka mēs runājam arī par cilvēku mūsu valstī. Tas, ka mēs runājam ne tikai par to, ka būs laba vai slikta valdība un ka būs sliktāk… bet ka mēs pasakām, ka tur, aiz tiem kokiem, tur, aiz tās sliktās bedres, ir gaisma un mēs jums parādīsim, kā līdz tai aizkļūt…

Un es esmu pārliecināta, ka jūs visi jau… Šis balsojums ir zināms, tā podziņa, kas šodien jāspiež koalīcijai, ir podziņa numur 2 uz balsojamiem aparātiem un opozīcijai – numur 4, un rezultāts būs zināms. Bet joprojām tas ir… un mēs runājam nevis par šo valdību, mēs runājam par šo valsti. Un vai tas... vai mēs šodien varam dot kaut mazu cerību mūsu cilvēkiem, ka ir taču… ka mēs dzirdam un ka mēs varam?

Sēdes vadītājs. Paldies.

Lūdzu zvanu! Balsosim par lēmuma projektu „Par neuzticības izteikšanu Ministru prezidentam”! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 40, pret - 51, atturas - 1. Lēmuma projekts noraidīts.

Līdz ar to šodienas sēdes darba kārtība ir izskatīta.

Lūdzu zvanu reģistrācijai! Reģistrēsimies ar balsošanas kartēm!

Vārds reģistrācijas rezultātu nolasīšanai Saeimas sekretāra biedram Andrejam Klementjevam.

A.Klementjevs (9.Saeimas sekretāra biedrs).

Labvakar, augsti godātie deputāti! Nav reģistrējušies: Oļegs Deņisovs, Ina Druviete, Sergejs Fjodorovs, Visvaldis Lācis (Deputāts V.Lācis: „Esmu!”), Sergejs Mirskis, Vineta Muižniece, Aigars Kalvītis. Jānis Strazdiņš, Dainis Turlais, Artis Pabriks un Dzintars Zaķis (Starpsauciens: „Ir!”).

Paldies par darbu. Uz redzēšanos.

Sēdes vadītājs. Paldies. Saeimas ārkārtas sēdi pasludinu par slēgtu.

Balsojumi

Par neuzticības izteikšanu Ministru prezidentam
Datums: 04.02.2009. 19:14:02 bal002
Balsošanas motīvs: Par lēmuma projektu ar dok. nr.3655