Latvijas PSR vienpadsmitā sasaukuma
Augstākās Padomes
Trīspadsmitā sesija
Otrā sēde
1989.gada 10.novembrī
Sēdi vada Latvijas PSR Augstākās Padomes priekšsēdētājs
deputāts A.Gorbunovs.
Priekšsēdētājs. Godātie deputāti! Reģistrācijas rezultāti atļauj mums turpināt Latvijas PSR vienpadsmitā sasaukuma Augstākās Padomes trīspadsmitās sesijas darbu.
Tātad reģistrējušies 268 no 319 deputātiem. Acīmredzot pirms katras balsošanas, kad vajadzēs precīzi zināt balsu skaitu un arī deputātu skaitu, kas piedalās balsošanā, balsu skaitīšanas komisijai būs jāveic šī reģistrācija. Tālāk. Tā kā mēs turpinām trīspadsmitās sesijas darbu, mums jāizlemj daži organizatoriski jautājumi. Pagājušajā sesijas sēdē mēs ievēlējām gan sekretariātu, gan redakcijas komisiju, gan balsu skaitīšanas komisiju. Protams, redakcijas komisija attiecas tikai uz likumprojektiem, kas saistīti ar vēlēšanām. Vai jums ir kādi iebildumi vai priekšlikumi? Vajadzētu uzticēt šīm komisijām un sekretariātam turpināt darbu, kas bija sākts pagājušajā sēdē, jo mēs turpinām iepriekšējās sēdes darba kārtības galveno jautājumu. Vai ir iebildumi vai citi priekšlikumi? Tātad balsot nav nepieciešams.
Otrs jautājums, kas tūlīt jāizlemj, ir sesijas darba kārtības un darba gaitas apstiprināšana. Šis jautājums ir iesniegts jūsu izskatīšanai. Mēs esam pieslēgti translācijai, tātad acīmredzot mums tas jānolasa. Tātad Augstākās Padomes Prezidija un Vecāko padomes vārdā ierosināts izskatīt Latvijas PSR Augstākās Padomes sēdē šādus jautājumus:
1. Par Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas likumu projektiem Par Latvijas PSR Konstitūcijas (Pamatlikuma) grozījumiem un papildinājumiem, Par Latvijas PSR tautas deputātu vēlēšanām un Par republikas prezidenta vēlēšanām.
Jautājumu iesniedz Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs.
2. Par Latvijas PSR tautas deputātu vēlēšanām.
Jautājumu iesniedz Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs.
3. Par Latvijas PSR ekonomiskās un sociālās attīstības 1990.gada valsts plānu un Latvijas PSR ekonomiskās un sociālās attīstības 1989.gada valsts plāna izpildes gaitu.
Jautājumu iesniedz Latvijas PSR Ministru Padome.
4. Par Latvijas PSR 1990.gada valsts budžetu un par Latvijas PSR 1988.gada valsts budžeta izpildi.
Jautājumu iesniedz Latvijas PSR Ministru Padome.
5. Par svētku un atceres dienām.
Jautājumu iesniedz Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs.
6. Par Latvijas PSR pilsoņu karadienestu.
Jautājumu iesniedz Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs.
7. Par Latvijas PSR likuma projektu Par grozījumiem un papildinājumiem dažos Latvijas PSR likumdošanas aktos jautājumos par zemnieku saimniecībām.
Jautājumu iesniedz Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs.
8. Par pagaidu kārtību, kādā Latvijas PSR teritorijā stājas spēkā un tiek apturēti PSRS likumi un tiesiskie akti, kurus pieņēmuši PSRS valsts varas un pārvaldes orgāni.
Jautājumu iesniedz Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs.
9. Par PSRS likuma Par kolektīvo darba strīdu (konfliktu) izšķiršanas kārtību spēkā stāšanos Latvijas PSR teritorijā un par Latvijas PSR likuma projektu par streikiem.
Jautājumu iesniedz Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs.
10. Par Latvijas PSR likumu projektiem Par pagastu (ciemu) pašvaldību, Par pilsētas pašvaldību, Par rajona pašvaldību un Par tautas pašvaldības sistēmas izveidošanu.
Jautājumu iesniedz Latvijas PSR Ministru Padome.
11. Informācija par Latvijas PSR Augstākās Padomes komisijas darbu, kura novērtē politiskās un tiesiskās sekas, kādas Latvijai izraisīja 1939. - 1940. gadā starp PSRS un Vāciju noslēgtās vienošanās.
Jautājumu iesniedz Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs.
12. Par Latvijas PSR veselības aizsardzības ministru.
Jautājumu iesniedz Latvijas PSR Ministru Padome.
13. Par dažu Latvijas PSR rajonu (pilsētu) tautas tiesnešu ievēlēšanu.
Jautājumu iesniedz Latvijas PSR Tieslietu ministrija.
14. Par Latvijas PSR rajonu (pilsētu) tautas tiesu tautas piesēdētāju vēlēšanu noteikšanu.
Jautājumu iesniedz Latvijas PSR Tieslietu ministrija.
Vecāko padomes sēdē tika izskatīti arī daudzi iesniegumi. Viena daļa iesniegumu saistīta ar dārzkopības kooperatīvu attīstību Rīgas un Limbažu rajonā. Mēs jau iepriekš esam izveidojuši komisiju biedra Ābeļa vadībā, un tāpēc Vecāko padome, ņemot vērā šīs komisijas darbu un reālo situāciju, kas izveidojusies sakarā ar dārzkopības sabiedrību tālāko attīstību Rīgas un Limbažu rajonā, ierosina iekļaut šīs komisijas ziņojumu mūsu sesijas darba kārtībā. Tātad tas ir piecpadsmitais jautājums.
Ļoti daudzi iesniegumi saistīti ar dienestu armijā. Tā kā šis jautājums jau ir darba kārtībā, mēs ierosinām visus šos kolektīvos iesniegumus nolasīt tad, kad mēs apspriedīsim šo jautājumu. Vēl esam saņēmuši iesniegumu jeb aicinājumu no Latvijas politiski represēto apvienības pirmās konferences, gan bez paraksta. Mēs lūdzam visas sabiedriskās organizācijas: ja tās vēršas savu koleģiālo orgānu vārdā, tad katrā ziņā jābūt šo koleģiālo orgānu vadītāju parakstiem, ja tās ir sapulces un konferences, tad jābūt šo sapulču vai konferenču vadītāju parakstiem. Tā ir formālā puse, bet pēc būtības represēto apvienības konference griežas pie Augstākās Padomes deputātiem un Prezidija priekšsēdētāja ar aicinājumu pieņemt likumu, uz kura pamata varētu saukt pie atbildības tos, kas ir piedalījušies nelikumīgās represijās. Tā kā tas ir tikai aicinājums un lūgums veidot tādu likumu, tad mēs šo aicinājumu arī nododam mūsu deputātu Likumdošanas ierosinājumu komisijai tālākajam darbam. Komisija turpmāk ziņos par šī aicinājuma izskatīšanas rezultātiem. Tie ir visi kolektīvie aicinājumi, neskaitot pilsoņu iesniegumus, ko saņēmusi mūsu šīsdienas sesija. Kādi jums ir jautājumi, ieteikumi vai papildinājumi darba kārtībai? Lūdzu, izsakiet tos. Atgādinu gan tāpēc, ka mūs klausās radioklausītāji, gan arī tāpēc, ka mums jādomā par protokolu, ka precīzi jāfiksē visi runātāji. Tiem, kas runās zālē, jānosauc gan savs uzvārds, gan apgabals. Lūdzu.
L.Vītols (Vaiņodes 228.vēlēšanu apgabals).
Ņemot vērā Latvijas iedzīvotāju, tanī skaitā manu vēlētāju un mežsaimniecības nozarē strādājošo, interesi un, varētu sacīt, arī satraukumu attiecībā uz PSRS likumprojekta izstrādāšanu par PSRS valsts valodu, ierosinu darba kārtībā paredzēt vietu un laiku PSRS tautas deputāta biedra Plotnieka informācijai par šī likumprojekta izstrādāšanas gaitu.
Priekšsēdētājs. Vai jūs, profesor, esat gatavs sniegt informāciju? Paldies. Vai ir vēl kādi ierosinājumi? Lūdzu. Biedrs Dzebalis.
V.Dzebalis (Jūrmalas pilsētas Tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētāja v.i.).
Mēs iesniedzām ierosinājumu no Jūrmalas pilsētas darba kolektīvu pārstāvju sapulces, un es gribētu dzirdēt, vai tas tiks pieņemts, vai tiks izskatīts.
Priekšsēdētājs. Es jūsu priekšlikumu nenolasīju, jo uzskatīju, ka tas saistīts ar vēlēšanu likumu pieņemšanu un ka tas ir viens no priekšlikumiem, kuru īpaši apspriest, apspriežot darba kārtību, nevajag. Līdzko izskatīsim šo jautājumu, tas tiks nolasīts un tiks pieņemts attiecīgs lēmums.
V.Dzebalis. Paldies.
Priekšsēdētājs. Kādi vēl ir ierosinājumi? Nav. Tātad mums ir sešpadsmit darba kārtības jautājumu. Ja citu ierosinājumu nav, lūdzu balsot par šādas darba kārtības apstiprināšanu.
Kas ir par, lūdzu pacelt balsošanas kartītes. Lūdzu nolaist. Kas pret? Nav. Kas atturas? Nav. Darba kārtība apstiprināta vienbalsīgi.
Tālāk otrs organizatorisks jautājums - par darba gaitu. Mēs jau ziņojām, ka Augstākās Padomes Prezidijs ierosina strādāt divas dienas - šodien un rīt. Es domāju, ja ir sešpadsmit jautājumu, tad citas alternatīvas mums nemaz nav. Tieši par pašu darba gaitu. Tātad šodien diena varētu izskatīties tā, ja jūs to atbalstītu: no pulksten 14.00 līdz pulksten 15.00 pusdienas pārtraukums. Darbu turpināt līdz pulksten 20.00. Ņemot vērā, ka mums ir ļoti svarīgi jautājumi, kurus nevajadzētu atlikt, nevajadzētu arī turpināt sesijas darbu citreiz, tādēļ jāpabeidz šī sesija ar darba kārtību, ko mēs šodien apstiprinājām. Rīt mēs varētu sākt darbu pulksten 9.00, lai pēcpusdien darbu beigtu. Es, protams, necenšos pašreiz prognozēt, vai tas būs pulksten 16.00 vai 17.00, bet katrā ziņā uz šo laiku mums vajadzētu orientēties. Kādas ir jūsu domas par sesijas darba gaitu? Vēl kāda piezīme. Mēs tagad sāksim darbu un redzēsim, cik ātri veiksies šo jautājumu izskatīšana, jo neviens nevar paredzēt, kāds reglaments būs vajadzīgs katra jautājuma izskatīšanai. Domāsim arī par tādu momentu - ja mēs jutīsim nepieciešamību darba kārtības jautājumus mainīt vietām, tad to arī kopīgi lemsim. Kādi šai sakarā ir jūsu apsvērumi? Piekrist? Jā. Tad balsosim. Kas par ierosināto sesijas darba gaitu, lūdzu pacelt balsošanas kartītes. Lūdzu nolaist. Kas pret? Nav. Kas atturas? Nav. Tātad darba gaitu esam apstiprinājuši.
Pirms mēs sākam izskatīt pirmo jautājumu un dodam vārdu referentam, biedrs Krūmiņš, Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Juridiskās nodaļas vadītājs, lūdz redakcijas komisiju sakarā ar pirmo jautājumu tagad pulcēties Juridiskajā nodaļā. Tāpēc lūdzu redakcijas komisiju sapulcēties Juridiskajā nodaļā, tur būs translācija un jūs dzirdēsiet, ko mēs šeit, zālē, runāsim.
Sāksim izskatīt darba kārtības pirmo jautājumu.
Ziņojuma nolasīšanai jautājumā par Latvijas PSR likumu projektiem Par Latvijas PSR Konstitūcijas (Pamatlikuma) grozījumiem un papildinājumiem, Par Latvijas PSR tautas deputātu vēlēšanām un Par republikas prezidenta vēlēšanām vārds Latvijas PSR Konstitūcijas jaunās redakcijas un vēlēšanu likuma projektu izstrādāšanas komisijas priekšsēdētājam deputātam Jānim Vagrim, Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas pirmajam sekretāram.
J.Vagris (Rīgas 87.vēlēšanu apgabals).
Par Latvijas PSR likumu projektiem Par Latvijas PSR Konstitūcijas (Pamatlikuma) grozījumiem un papildinājumiem, Par Latvijas PSR tautas deputātu vēlēšanām un Par republikas prezidenta vēlēšanām.
Biedri deputāti! Mums Augstākās Padomes sesijā šodien jāvienojas un jāizlemj, kādai būt augstākai valsts varai republikā, tās funkcijām.
Pārtraukumā starp abām sēdēm, kurš ilga apmēram mēnesi, jums visiem bija iespēja iepazīties un pārdomāt izskatīšanai iesniegtos likumprojektus par izmaiņām Latvijas PSR Konstitūcijā un par vēlēšanām.
Tie ir divi likumprojekti: pirmajā paredzēts, ka republikas augstākais valsts varas orgāns ir Augstākā Padome, kuru ievēlē, kā pagājušajā sēdē nolēma, pēc pārstāvības normām: viens deputāts no 10 tūkstošiem vēlētāju, otrajā likumprojektā par izmaiņām Konstitūcijā līdzās Augstākajai Padomei paredzēts nodibināt republikas prezidenta posteni. Tātad, kurš no šiem projektiem būtu mūsu republikai piemērotākais?
Likumprojektu tautas apspriešana rāda, ka republikas iedzīvotāji tos nav uzņēmuši viennozīmīgi. Izteiktos viedokļus nosacīti varētu iedalīt trīs daļās: vieni atbalsta valsts prezidenta institūtu, otri iebilst pret to, pie tam diezgan kategoriski, vēl citi uzskata, ka prezidenta institūts republikā būtu pieņemams, taču to vajadzētu lemt ne šodien, bet jaunajai Augstākajai Padomei.
Kādi ir motīvi? Ļoti dažādi un pat pretrunīgi. Prezidenta institūta noliedzēji norāda, ka prezidenta postenis nav raksturīgs padomju iekārtai, ka tas zināmā mērā ierobežos tautas ievēlēto parlamentu, ka mūsu republikā vēl nav tādi apstākļi, lai šo republiku varētu reprezentēt prezidents. Tādās domās ir Latvijas Tautas frontes radikālā apvienība un Dome, Interfronte, Latvijas Nacionālās neatkarības kustība un citi.
Savukārt prezidenta institūta atbalstītāji norāda, ka šāda posteņa nodibināšana būtu principiāli jauns solis parlamentārās evolūcijas ceļā, realizējot dzīvē jūlija sesijā pieņemto deklarāciju par Latvijas PSR valstisko suverenitāti, ka prezidenta institūta nodibināšana cels republikas prestižu gan Padomju Savienībā, gan visā pasaulē. Šādas domas atbalsta Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāti no Tukuma rajona, Latvijas Tautas frontes Tukuma rajona nodaļa, grupa Latvijā ievēlēto PSRS tautas deputātu, Latvijas Komunistiskās partijas Bauskas rajona komitejas plēnums, ražošanas apvienības Alfa 150 darbinieki, bērnudārza Zīlīte 32 darbinieki un citi.
Un vēl trešais viedoklis. Tās ir šaubas par šī institūta lietderīgumu vispār vai tuvākajā laikā.
Visus trīs viedokļus ir izteikuši arī atsevišķi pilsoņi, ne tikai sabiedriskās organizācijas. Tiek norādīts, ka pašreiz republikā pastāv pārāk liela uzskatu polarizācija, ka šajā situācijā prezidenta vēlēšanas var kļūt nevis par iedzīvotāju konsolidācijas procesa veicinātāju, bet gan par tālākas šķelšanās izraisītāju, ka tikmēr, kamēr nav skaidrs Latvijas PSR pilsonības jautājums, nav zināms, ko reprezentēs pirmais prezidents, ka prezidenta institūta radīšana prasīs izdevumu palielināšanu valsts aparāta uzturēšanai, bet pašreizējais republikas finansiālais stāvoklis to nepieļauj.
Tātad, izlemjot prezidenta institūta jautājumu, mums jāapsver visi par un pret.
Neapšaubāmi, mūsu mērķis ir radīt tiesisku demokrātisku valsti, un šodien izskatāmajiem projektiem jākļūst par šādas valsts stūrakmeni. Prezidenta ievēlēšana vispārējās, tiešās vēlēšanās runā par labu demokrātijai. Taču tai pašā laikā projektā paredzētās prezidenta pilnvaras piešķir viņam lielu vienpersonisku varu. Prezidenta kompetencē ir republikas augstāko amatpersonu - Augstākās Padomes priekšsēdētāja, Ministru Padomes priekšsēdētāja, republikas prokurora, Augstākās tiesas priekšsēdētāja un citu izvirzāmo iecelšanai vai ievēlēšanai amatā, republikas diplomātisko pārstāvju iecelšana, kā arī republikas pastāvīgo pārstāvju iecelšana pārstāvniecībās, kuras paredzētas atvērt citās savienotajās republikās. Līdz šim jautājumi par amatpersonu iecelšanu tika izlemti koleģiāli.
Paredzēts, ka prezidents apbalvo ar Latvijas PSR apbalvojumiem, izdara notiesāto apžēlošanu, izsludina referendumu, kā arī paredzētas citas pilnvaras.
Ja ņem vērā, ka Augstākā Padome prezidenta dekrētu var atcelt tikai gadījumos, kad tas ir pretrunā ar likumu, prezidentam tiek nodotas samērā plašas varas funkcijas. Bažas izsauc arī tas, ka likumprojekts paredz prezidentam tiesības Augstākās Padomes sesiju starplaikā vienpersoniski izsludināt karastāvokli vai ārkārtējo stāvokli visā republikā vai atsevišķos apvidos un noteikt īpašas pārvaldes formas.
Prezidents ir tiesīgs likumu neparakstīt un nosūtīt atkārtotai izskatīšanai Augstākajā Padomē, tas ir, apturēt tādu likumu stāšanos spēkā, kuri neatbilst tautas interesēm, kā teikts likuma projektā. Taču nevar izslēgt arī tādu varbūtību, ka tiek nobremzēts uz laiku arī tāds likums, kas ir tautas interesēs.
Tik plašas ir vienpersoniskas pilnvaras, mūsuprāt, jau pašā sākumā varētu ierobežot Augstākās Padomes darbību, tās Augstākās Padomes darbību, kuru republikas vēsturē mēs pirmo reizi vēlēsim pilnīgi demokrātiski un kurai būtu jāuzsāk īsta parlamenta darbs. Likumprojektā nav mehānisma, kas novērstu autoritārisma izveidošanos. Pašreizējā grūtajā un sarežģītajā situācijā jāizmanto ikviena iespēja, kas varētu uzlabot stāvokli republikā, kas veicinātu demokrātijas un progresa attīstību, kas virzītu mūsu sabiedrību uz radikālām pārmaiņām ekonomiskajā un politiskajā dzīvē. Taču nav pārliecinošu garantiju, ka prezidenta posteņa ieviešana paātrinās un uzlabos sakrājušos problēmu risināšanu.
Mūsuprāt, būtu pareizāk, ja mēs, nenoliedzot, ka nākotnē prezidenta institūts var iemantot vispārēju autoritāti, piešķirt valsts varai stabilitāti, celt republikas prestižu, šī jautājuma izskatīšanu atstātu jaunajai Augstākajai Padomei. Izskatot šo jautājumu šinīs dienās Konstitūcijas sagatavošanas deputātu komisijā, viedoklis bija vienprātīgs, ka ar prezidenta posteņa ieviešanu nevajag steigties. Deputātu izskatīšanai komisijas vārdā tiek ieteikts likumprojekta pirmais variants, tas ir, Augstākā Padome bez prezidenta.
Otrais jautājums. Par Latvijas PSR tautas deputātu vēlēšanu likumu. Sakarā ar to, ka pašreizējā pāreja uz alternatīvu deputātu kandidātu izvirzīšanas un deputātu ievēlēšanas sistēmu var novest pat pie tā, ka vienām vai otrām tautām zūd pārstāvība republikas varas orgānos, jāpārdomā republikas nacionālo kultūras biedrību piedalīšanās vēlēšanās. Saskaņā ar Latvijas PSR tautas deputātu vēlēšanu likumprojekta 31.pantu deputātu kandidātus var izvirzīt sabiedrisko organizāciju rajonu, pilsētu un pilsētas rajonu orgānu plēnumi un konferences. Taču rajonu un pilsētu orgāni ir tikai dažām nacionālās kultūras biedrībām. Tādējādi vairums šo biedrību deputātu kandidātu izvirzīšanā piedalīties nevar. Deputātu komisija, apspriežot savā sēdē šos likumprojektus, nonāca pie slēdziena, ka tām nacionālo kultūru biedrībām, kuru struktūrā nav rajonu un pilsētu nodaļu, jādod iespēja izvirzīt Latvijas PSR deputātu kandidātus šo biedrību republikāniskās konferencēs, pie tam šeit kandidātus varētu izvirzīt vēlēšanu apgabalā, kurā kompakti dzīvo šīs tautības pārstāvji, vai dzīvo deputāta kandidāts, vai arī jebkurā no vēlēšanu apgabaliem pēc konferences ieskatiem. Tātad šeit ir iespējami dažādi varianti. Domāju, ka šāds risinājums ir pareizs.
Jau Latvijas tautu forums savā rezolūcijā Par Latvijas PSR nacionālo un etnisko grupu nacionālo un kultūras attīstību atzīmēja, ka, izstrādājot Latvijas PSR Konstitūciju jaunā redakcijā un citus likumdošanas aktus, nepieciešams izskatīt Latvijas PSR nacionālo un etnisko grupu interešu tiesiskās nodrošināšanas jautājumus, noteikt nacionālo kultūras biedrību tiesisko statusu un to tiesības izvirzīt deputātu kandidātus Latvijas PSR Augstākajā Padomē un vietējās padomēs.
Skaidrības labad nepieciešams pasvītrot, ka deputātu kandidātu izvirzīšana šajās biedrībās salīdzinājumā ar citām sabiedriskajām organizācijām un darba kolektīviem nedod nacionālo kultūru biedrībām nekādas priekšrocības, jo šiem kandidātiem, tāpat kā visiem pārējiem, savos vēlēšanu apgabalos jāiztur visa priekšvēlēšanu cīņa un jāiegūst vairākuma atbalsts, lai varētu saņemt deputāta mandātu. Paredzot nacionālās kultūras biedrībām tiesības izvirzīt deputātu kandidātus, netiek ierobežotas citu kolektīvu un sapulču tiesības izvirzīt par deputātu kandidātu jebkuras tautības pārstāvi vai pat nacionālo kultūras biedrību biedru.
Jautājums par sabiedriskās konsultatīvās tautību padomes statusu, ko Latvijas tautu forums nolēma izveidot pie Latvijas PSR Augstākās Padomes, pašreizējā Konstitūcijas izmaiņu projekta 106.pantā ir tikai neliela frāze, ka šāda konsultatīva padome tiek izveidota, taču tās tiesiskais statuss nav noteikts. Domāju, ka pamatots ir Nacionālo kultūras biedrību asociācijas priekšlikums piešķirt konsultatīvajai tautību padomei likumdošanas iniciatīvas tiesības. Šo priekšlikumu atbalstīja arī deputātu komisija. Konsultatīvā tautību padome pēc savas būtības ir republikānisks sabiedrisks orgāns, un, tāpat kā citiem sabiedrisko organizāciju republikāniskajiem orgāniem, arī konsultatīvajai tautību padomei būtu jādod iespējas izstrādāt likumprojektus un iesniegt tos Augstākajā Padomē.
Jautājums par vienlīdzīgu vēlēšanu tiesību nodrošināšanu un karavīru piedalīšanos vēlēšanās. Jau pagājušajā Augstākās Padomes sēdē vairāki deputāti izteicās par to, ka jāpārskata Konstitūcijas 85. pants, jāatceļ ierobežojumi attiecībā uz vienā vietā nodzīvoto laiku un jāparedz karavīru piedalīšanās vēlēšanās uz vispārējiem pamatiem. Šādu priekšlikumu saņēmām arī no grupas Latvijā ievēlēto PSRS tautas deputātu, vairākām karaspēka daļām un pilsoņiem.
Domāju, ka šādi priekšlikumi būtu atbalstāmi, jo tie atbilst demokrātijas principiem, ko cenšamies realizēt dzīvē. Nevienā demokrātiskā valstī pilsoņa vēlēšanu tiesības netiek ierobežotas ar vienā vietā nodzīvotā laika cenzu. Tiesības vēlēt un tiesības tikt ievēlētam parasti ir saistītas ar pilsonību.
Likumā par pilsonību tiek noteikts gan nodzīvotā laika cenzs, gan citi kritēriji, kas nepieciešami, lai iebraucējs kļūtu par šīs valsts pilsoni. Taču mūsu republikā vēl nav pieņemts pilsonības likums. Šobrīd mēs visi esam PSRS un Latvijas PSR pilsoņi. Tāpēc mūsu republikas Konstitūcijā ierobežojumi nav īsti saprotami ne mūsu valstī, ne arī aiz tās robežām.
Par karavīriem. Konstitūcijas 85.pantā noteiktā īpašā kārtība, kādā vēlēšanās piedalās karavīri, neliecina par demokrātisku principu konsekventu ievērošanu. No vienas puses, pārstāvības normas noteikšana karavīriem Augstākajā Padomē dod šai kategorijai tādas garantijas, kādas likums nepiešķir nevienai sociālai vai nacionālai grupai vai sabiedriskajai organizācijai. No otras puses, karavīru piedalīšanās vēlēšanās uz vispārējiem pamatiem, karavīru kandidātu priekšvēlēšanu cīņa vienos vēlēšanu apgabalos ar kandidātiem, ko izvirzījuši darba kolektīvi, sabiedriskās organizācijas un iedzīvotāju sapulces, nodrošinātu gan vispusīgākus sakarus starp iedzīvotājiem un karavīriem, gan dažādu problēmu kopīgu risinājumu meklējumus. Pieņemot likumu par šāda veida izmaiņām republikas Konstitūcijas 85.pantā, tās gan nevarētu attiecināt uz vietējo padomju tautas deputātu vēlēšanām, jo šodien beidzas deputātu kandidātu izvirzīšana un arī vēlētāju saraksti ir jau sastādīti. Te arī jāatzīmē, ka, nosakot īpašu kārtību karavīriem vietējo padomju tautas deputātu vēlēšanās, bija jārēķinās arī ar to, ka atsevišķo vietējo padomju teritorijās karavīru ir vairāk nekā iedzīvotāju vai arī to īpatsvars vēlētāju skaitā ir liels. Šādos apstākļos karavīru piedalīšanās vietējo Tautas deputātu padomju vēlēšanās savos apgabalos nodrošinās vispusīgu tautas pārstāvību šajās padomēs.
Un pēdējais jautājums, kas skar Latvijas PSR tautas deputātu vēlēšanas. Jūlija sesijā mēs pieņēmām grozījumus Latvijas PSR Konstitūcijā, tai skaitā Konstitūcijas 79.pantā, un noteicām, ka Latvijas PSR tautas deputātu vēlēšanas jānosaka četrus mēnešus pirms Augstākās Padomes pilnvaru laika izbeigšanās, šādā veidā paredzot vēlēšanu kampaņai četrus mēnešus.
Mums vēlreiz vajadzētu atgriezties pie šī termiņa un rūpīgi apsvērt, vai nav iespējams to saīsināt. Augstākās Padomes pilnvaru laiks beidzas nākošā gada februāra beigās. Ja ņemam vērā, ka vietējo padomju tautas deputātu vēlēšanas notiks šā gada 10.decembrī, bet nav izslēgta arī atkārtotas balsošanas organizēšana, vēlēšanu kampaņa praktiski var beigties tikai pēc 20.decembra. Tas nozīmē, ka vienlaicīgi ar vietējo padomju vēlēšanām jāuzsāk darbs republikas tautas deputātu vēlēšanu organizēšanā. Domāju, ka mūsu republikas apstākļos, ņemot vērā, ka vēlēšanu apgabalu teritorijas nav lielas, visu priekšvēlēšanu kampaņu ir iespējams veikt trīs mēnešos. Tādējādi arī Konstitūcijas 85.pantā vajadzētu paredzēt, ka tautas deputātu vēlēšanas nosaka ne vēlāk par trim mēnešiem pirms attiecīgo valsts varas orgānu pilnvaru izbeigšanās. Tādi ir priekšlikumi, kurus Konstitūcijas sagatavošanas komisija uzdeva man paziņot deputātiem. (Aplausi.)
Priekšsēdētājs. Tur acīmredzot vienā vietā ir iznākusi pārteikšanās. Prezidentu nevis ieceļ, bet izvirza. Tā vienkārši ir pārteikšanās.
Kādi ir jautājumi? Kā mēs tagad apspriedīsim? Ir trīs projekti. Ir priekšlikums - lai mēs būtu daudzmaz konstruktīvāki un ātrāk tiktu pie rezultāta, pirmo apspriest likumprojektu par prezidenta vēlēšanām. Ja mēs izsakāmies pret, tad acīmredzot par to būtu jānobalso. Tad mēs varētu strādāt tieši pie vēlēšanu likuma un turpināt to, ko esam sākuši pagājušajā sesijā. Vai iebildumu nav? Lūdzu runātājus izteikties par jautājumu, kas saistīts ar republikas prezidenta statusu un republikas prezidenta vēlēšanām, par šiem likumprojektiem, tad mums būs skaidrība un mēs virzīsimies uz priekšu. Par šo jautājumu ir pieteikušies runāt biedri J.Āboliņa, J.Plotnieks, J.Salenieks un T.Jundzis. Ļoti liels lūgums - tik tiešām runāt īsi, izteikt savu attieksmi, jo mums visiem šie likumprojekti ir izsniegti. Pirms es došu vārdu biedrei Āboliņai, nolasīšu Latvijas juristu biedrības prezidija paziņojumu. Kā jūs zināt, juristu biedrība, tās prezidijs bija viens no iniciatoriem šī jautājuma iekļaušanai darba kārtībā un tā apspriešanai. Latvijas juristu biedrības prezidijs paplašinātā sēdē atkārtoti apsprieda jautājumu par prezidenta vēlēšanām un nolēma Latvijas PSR Augstākajā Padomē iesniegtos likumprojektus prezidenta jautājumā neatsaukt. Latvijas juristu biedrības prezidijs uzskata, ka apspriešanai paredzētais laiks bija daudz par īsu, lai sabiedrībai izskaidrotu prezidenta institūta jēgu, izvairītos no pārsteidzīgiem spriedumiem un emocijām. Rezultātā argumentēta viedokļu apmaiņa šinī jautājumā tikpat kā nav notikusi, par ko daļa atbildības jāuzņemas Latvijas juristu biedrībai. Tai pašā laikā Latvijas juristu biedrība uzskata, ka republikas juristu pienākums ir piedāvāt sabiedrībai jaunu likumdošanas aktu projektus, neizlemjot tautas vai tās pilnvaroto pārstāvju vietā, kas tai vairāk vajadzīga. Ņemot vērā radušos situāciju, Latvijas juristu biedrības prezidijs aicina turpināt diskusiju sabiedrībā par prezidenta institūta ieviešanu un vēlreiz apspriest šo jautājumu, strādājot pie republikas Konstitūcijas jaunās redakcijas. Šo slēdzienu parakstījis Latvijas juristu biedrības prezidents Valdis Birkavs.
Vārds deputātei biedrei Āboliņai.
J.Āboliņa (Ogres 253.vēlēšanu apgabals).
Cienījamo priekšsēdētāj un cienījamie deputāti! Es tomēr domāju, ka mums vajadzētu vēlēšanu likumu sākt apspriest, vadoties no tā, ka prezidents ir saistīts ar šo vēlēšanu likumu. Tāpēc mana uzstāšanās tomēr skars abus šos jautājumus. Esmu tā sagatavojusies un gribētu arī tādā redakcijā šo jautājumu izklāstīt.
Cienītie deputāti! Uz mirkli atcerēsimies pagājušo sesiju. Sesiju, kur viss noritēja ļoti gludi, debates neizvērsās plaši. Mēs visi, kā izteicās biedrs Gorbunovs, lielā vienprātībā pieņēmām likuma projektu par Latvijas PSR tautas deputātu vēlēšanām attiecībā uz cenzu, uz armijas piedalīšanos vēlēšanās, uz prezidenta statusu, kaut gan par iepriekšējā projekta redakciju, tas ir, pirmo, bijām nobalsojuši iepriekšējā sesijā. Personīgi man pašai - un zinu, ka arī zināmai daļai klātesošo deputātu, - pēc tam bija tāda iekšēja neapmierinātība. Pietrūka tā mūsu nemiera, spraiguma, degsmes, dziļas, vispusīgas, analizējošas apspriešanas, kas valdīja daudzās iepriekšējās sesijās. Nav labi šodien sevi kritizēt, kad tas jau ir aiz muguras, bet tomēr, kā saka, no kļūdām ir jāmācās. Šodien mēs jau pieņemsim likumu galīgajā variantā par to, kā vēlēsim republikas augstāko valsts varas orgānu. Tāpēc ir īpaši svarīgi, lai mēs ļoti rūpīgi izskatītu katru tā pantu. Republikas nākotne būs jaunā sasaukuma deputātu rokās. Tautas gribu izteiks tie, kuri būs pelnījuši patiesu tautas cieņu ar savu uzticību un nelokāmību cīņā par tiem gaišajiem mērķiem, kas izteikti mūsu pašu pieņemtajā deklarācijā par republikas valstisko suverenitāti. Tās būs mūsu tautas gaišās galvas, kas ne tikai pratīs saskatīt republikas samilzušās problēmas, bet ļoti operatīvi, konkrēti tās risinās, kuri pratīs izvest republiku no stagnācijas gadu ekonomiskās un sociālās krīzes.
Man gribētos atgriezties pie likuma projekta pirmā varianta, kur ir runa par deputāta cenzu. Gribu izteikt ne tikai savas domas, bet arī atbalstīt pagājušajā sesijā izteikto deputāta Holšteina priekšlikumu. Viņš formulēja četru republikas deputātu no Ogres rajona domas, tas ir, Misāna, Podnieka, Holšteina un Āboliņas domas, kas savukārt balstījās uz vēlētāju vispusīgi apspriestu platformu.
Cik atceros, par to pašu iestājās arī deputāte biedre Ziemele. Šo priekšlikumu būtība ir tāda, ka par Latvijas PSR tautas deputātu var tikt ievēlēts Latvijas PSR pilsonis, kas sasniedzis 21 gada vecumu un pēdējos desmit gadus pastāvīgi dzīvo Latvijas PSR teritorijā. Tātad, lai spriestu par republikas attīstību, tās nākotni, jāzina tās pagātne. Jāpārzina tagadne un vēl jo vairāk jāredz nākotne. To spēj cilvēks, kurš pazīst republikas ekonomiku, tās vājās vietas, kurš orientējas tautas kultūrā, tās tradīcijās, prot valodu, spēj saskatīt tautas sāpi un ir gatavs runāt par šiem sasāpējušajiem jautājumiem no parlamenta tribīnes. Atcerēsimies, ka pats par sevi jebkurš deputāts vēl nav nekas, lai cik svarīgs būtu viņa ieņemamais amats, ja viņš neies kopā ar tautu, nesapratīs to un nekonsultēsies ar to.
Otrkārt, ja jau mēs esam noteikuši un nobalsojuši par piecu gadu cenzu ciemu, ciematu, pilsētu un rajonu deputātiem, kāpēc mums ir tāda nekonsekventa attieksme pret augstāko varas orgānu?
Treškārt, mēs gribam noteikt, ka vēlēt drīkst tikai no 18, bet nevis no 16 gadu vecuma, kaut gan faktiski zinām, ka jaunieši, saņemot pasi, kļūst par pilntiesīgiem sabiedrības locekļiem. Vai arī nosakām cenzu, ka par deputātu var tikt ievēlēts pilsonis, kas sasniedzis 21 gada vecumu. Bet kāpēc ne 18 vai 20 gadu vecumu? Mēs paši nonākam zināmās pretrunās, jo tikpat labi arī šie jautājumi ir diskutējami.
Iepriekšējā sesijā PSRS tautas deputāts I.Bišers runāja par to, ka daļa republikas iedzīvotāju it kā to nesapratīs un, iespējams, pat boikotēs vēlēšanas. Domāju, ka tieši otrādi. Mums ir pietiekami erudēti, gudri cilvēki, lai saprastu, ka jebkuras tautības pārstāvis, kurš tiks izvirzīts, vispirms būs jau labi iepazīts savā kolektīvā. Viņš būs izgājis lielu pārbaudījuma skolu. To nevar teikt par nupat atbraukušajiem cilvēkiem. Un tad vēl no ētikas puses - cik tad reižu mēs varam balsot, ja jau mums domas nedalījās par likuma pirmā varianta projektu. Uz kaut ko mēs taču balstījāmies. Ja runa ir par to, ka nav pieņemts pilsonības likums, tad es domāju, ka tas tomēr nevarētu būt par galveno iemeslu vai šķērsli. Laiks rādīs, ka arī pilsonības likumā mēs varbūt šādā pat redakcijā izvirzīsim šos jautājumus.
Otrs jautājums, par ko gribētu izteikt savas domas ir prezidenta vēlēšanas. Kā mēs zinām, tas radīja lielu rezonansi plašās tautas masās. Domas patiešām nav viennozīmīgas. Es personīgi iestājos par tiešām visas tautas prezidenta vēlēšanām. Mēs neesam gatavi? Man liekas, ka mēs ļoti daudz kur mīņājamies uz vietas. Tas būtu kaut arī neliels, bet tomēr vēl viens solis ceļā uz republikas patstāvības un suverenitātes nostiprināšanu. Jārēķinās ar to, ka mēs arvien plašāk izejam un iziesim uz ārējiem sakariem ar citām valstīm. Tas ir lielā mērā republikas gods un mūsu prestižs.
Un pēdējais, par ko jau biedrs Vītols šodien izteicās. Varbūt tas gluži nav šodien darba kārtības jautājums, tomēr, izmantojot šo tribīni, gribu griezties pie jums ar priekšlikumu. Zinot, ka PSRS Augstākajā Padomē tiek izlemts jautājums par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai Padomju Savienības teritorijā, mums būtu ļoti lietderīgi šeit noteikt savu attieksmi pret šo ļoti svarīgo jautājumu. Atcerēsimies, cik plaši tauta apsprieda valodu likumu, kurā noteikts, ka Latvijas PSR valsts valoda ir latviešu valoda. Mēs izdarījām arī attiecīgus grozījumus republikas Konstitūcijā. Pieņemtajā deklarācijā par republikas suverenitāti tas vēl jo īpaši tika uzsvērts. Ierosinu izveidot nelielu darba grupu PSRS Augstākajai Padomei adresēta teksta sagatavošanai ar domu, ka valsts valodu nosaka katras republikas augstākais valsts varas orgāns. Savukārt krievu valodai ierādāma ne mazāk svarīga loma, tas ir, starpnacionālās sazināšanās valodas loma. (Aplausi.)
Priekšsēdētājs. Vārds PSRS tautas deputātam Andrim Plotniekam.
A.Plotnieks.
Godātie Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāti! Man šķiet, ka šodien, tāpat kā katrā no aizvadītajām dienām, mūsu priekšā ir jautājums - lozungu eskalācija vai darbības eskalācija? Lozungu eskalācijā mums līdz šim ir veicies. Ne ar ko dažkārt nepastiprinātie lozungi ir radījuši aizvien jaunus uzdevumus, varētu teikt, ka līdz ar to radījuši arī jaunas nesaskaņas un domstarpības. Darbības eskalācijā varbūt mums ir veicies mazāk. Ja mēs ar politisku darbību saprotam enerģisku likumdevēja darbību, ja mēs ar to saprotam izpildvaras bezierunu pakļaušanu pārstāvības iestādēm, ja mēs ar to saprotam tautas vērīgu līdzgaitu un līdzdarbību likumu jaunradē, tad daudzus no šiem komponentiem šodien mēs nosaukt nevaram. Tai pašā laikā es gribētu teikt, ka tagadējā sasaukuma Augstākā Padome ir apliecinājusi sevi kā likumdevējs orgāns, kas ir spējīgs uz politisku darbību, kas ir enerģiski radījis jaunus likumus. Un es domāju, ka tauta par to teiks deputātiem paldies.
Šodien jūsu priekšā ir jauni projekti, tātad pieteikums turpmākai darbībai. Pievienojoties Jāņa Vagra referātā teiktajam, es tajā pašā laikā gribētu runāt par dažām detaļām. Tās ir tikai detaļas, bet, ja mēs tās aizmirsīsim, var gadīties, ka solis uz priekšu var pārvērsties par pussoli vai pat vēl vairāk - par soli atpakaļ. Šai sakarā ir daži jautājumi, kurus mums vajadzētu uzdot pašiem sev. Protams, ka jūlija karsto laiku, kad mēs visi šeit svīdām, ir nomainījis novembris. Laiks ir kļuvis vēsāks. Vai arī politiskais barometrs rāda temperatūras pazemināšanos? Es gribētu teikt, ka politiskais barometrs joprojām rāda karstu laiku.
Šai sakarībā mums šodien ir jāizvērtē sava attieksme pret to, ko mēs esam darījuši jūlijā. Vakar es biju Jelgavā, tikos ar vēlētājiem un informēju viņus par šīsdienas sesijā izskatāmajiem projektiem, šīs sanāksmes dalībnieki pieņēma rezolūciju. Es jums to nolasīšu: Mēs, Jelgavas rajona un pilsētas iedzīvotāji, izsakām protestu pret to likumu grozīšanu, kuri tika pieņemti Latvijas PSR Augstākās Padomes sesijā 1989.gada 29.jūlijā. Ar gandarījumu un dziļu saviļņojumu mēs uzņēmām Deklarāciju par Latvijas PSR suverenitāti un likumu par Konstitūcijas grozījumiem un papildinājumiem. Mēs nedrīkstam atkāpties no progresīvajām normām, kas ietvertas šajos likumos. Tauta ar tiem saista savas cerības un saprot, ka tie dod iespēju pašai lemt savas tiesības. Mēs prasām atstāt likumā punktu par augstāko valsts varas orgānu kompetenci tādā redakcijā, kādā tas tika pieņemts 1989. gada 29.jūlijā. Noteikt republikā nodzīvotā laika cenzu, lai varētu tikt ievēlēti par Latvijas PSR Augstākās Padomes deputātiem, desmit gadus, bet ievēlēšanai par vietējās padomes deputātu - piecus gadus. Uzskatām, ka tas ir minimāls kompetences cenzs parlamenta loceklim. Viņam būtu jābūt ļoti kompetentam par tās teritorijas attīstības problēmām, iedzīvotāju sociāliem un kultūras dzīves apstākļiem, kuras intereses viņš pārstāvēs padomēs. Prasām, lai Augstākās Padomes darba organizācijas formas būtu tādas, lai to ietvaros uz vienlīdzīgiem pamatiem sadarbotos visas administratīvās vienības. Seko paraksti.
Kāda ir mana attieksme pret šādu jautājuma nostādni? Gribētu izteikt arī savu viedokli. Šobrīd Latvijas PSR Augstākās Padomes pilnvaru uzskaitījumā 97.pantā (29.jūlija redakcijā) ir 31 punkts. Tajā projektā, kas ir jūsu rīcībā, ir 27 punkti. Vai tas nozīmē, ka no kaut kā esam būtiski atbrīvojušies? To es negribētu teikt. Attiecīgajā pantā jūs atradīsiet rindkopu, kurā šie jautājumi vairāk vai mazāk skarti. Un tomēr man šķiet, ka šobrīd varbūt mazāk juridiski, bet vairāk politiski nepareizi būtu grozīt tās formulas, kuras mēs esam ieviesuši, precīzāk sakot - jūs esat ieviesuši Konstitūcijā. Es atļaušos šai sakarā nocitēt tikai vienu normu: Kontrolēt Konstitūcijas un likumu ievērošanu valsts un sabiedriskajos orgānos, uzņēmumos, iestādēs un organizācijās, tai skaitā Bruņoto Spēku daļās, kā arī aizsardzības rūpniecības uzņēmumos, kas izvietoti Latvijas PSR teritorijā. Šī ir principiāli jauna norma, kaut arī tā pēc savas izteiksmes atgādina romānu, šeit ir ļoti liels uzskaitījums, bet tai pašā laikā mēs arī zinām, ka daudzos gadījumos, sastopoties ar to vai citu objektu un mēģinot nodibināt parlamenta kontroli, mēs saņemam atbildi: Jūs neesat kompetenti. Ar ko nodarbosies speciālas organizācijas. Tad, lūk, šī norma dod parlamentam šīs tiesības. Tai pašā laikā es saprotu, ka šādas pilnvaras būtu jāīsteno ne tikai Augstākajai Padomei. Mēs varētu, ņemot vērā to Konstitūciju, kas tagad jau ir nostabilizējusies mūsu priekšstatos, runāt par Augstākās Padomes pilnvarām tieši vai ar tai pakļauto orgānu starpniecību. Un šādā redakcijā bez šīs normas papildus dot vēl šī 97.panta 24., 26. un 27.punktu. Tādā gadījumā nav juridisku pretrunu, un mēs esam saglabājuši Augstākajai Padomei varas pilnību.
Jautājums par cenziem. Jautājums ir ļoti sāpīgs. Iepriekšējā sesijā Augstākā Padome pieņēma lēmumu par to, ka republikā vēlēšanām jābūt vispārējām, vienlīdzīgām un tiešām. Vai šis lēmums ir pretrunā ar Konstitūcijas 85.pantu pašreizējā redakcijā? Es gribētu teikt, ka ne. Jo, atsakoties no šiem cenziem, mēs saglabājam citus cenzus. Cenzi eksistē. Vēl vairāk - visās valstīs, kurās ir vēlēti parlamenti, pastāv dažādi cenzi. Šajā sakarā es gribētu atsaukties uz Mišela Analera autoritāti šajā jomā. Viņš secinājis, ka jānodrošina, lai parlaments būtu kompetents, tāpēc, nekādā veidā neierobežojot vēlētāju tiesības izvēlēties no kandidatūrām vispiemērotāko. Tomēr ir jāformulē kaut kādas prasības, kaut kādi kritēriji, kas nodrošinātu, lai tie, kas sēž parlamentā, būtu pietiekami kompetenti attiecīgajos valsts dzīves jautājumos, lai viņi būtu spējīgi pietiekami kompetenti šos jautājumus izlemt. Kādu ceļu šajā gadījumā iet? Šai nolūkā jāizmanto dažādi cenzi. Pirmais no tiem ir vecuma cenzs. Mēs arī šobrīd gatavojamies to saglabāt. Tikai 21 gadu vecumu sasniegušais, bet nevis 18 gadu vecumu sasniegušais, varēs kļūt par Latvijas parlamenta locekli. Tātad šo cenzu mēs saglabājam. Virzīsimies tālāk uz priekšu. Vai citās valstīs pastāv cenzi, kas saistīti ar piederību pie šīs valsts? Jā! Pirmais no tiem ir pilsonība. Pie tam pilsonība ir nepieciešams priekšnoteikums. Mums šis cenzs šobrīd ir izplūdis, jo mēs īsti nezinām, vai mēs esam pilsoņi, vai ne.
Gribu pastāstīt tīri anekdotisku gadījumu. Pagājušajā piektdienā Maskavā notika pilsonības komitejas sēde. Tajā izskatīja likuma projektu par PSRS pilsonību. Speciālistiem vairākkārt nācās atbildēt uz jautājumiem, kurus uzdeva cilvēks - kosmonauts Jeļisejevs. Viņš nav jurists, bet ļoti labi orientējas daudzos jautājumos. Viņš jautāja: vai savienotajās republikās pastāv pilsonība? Ja savienotajās republikās tā pastāv, vai tad vajag tajā uzņemt, vai ne? Nē, nevajag. Bet kā var neuzņemt savienotās republikās pilsonībā, ja tā pastāv?
Redziet, cik vienkārša jautājuma nostādne, ja spriež, balstoties uz veselo saprātu bez jebkāda juridiska konteksta. Mums šobrīd nav īstas skaidrības, kas tad ir mūsu republikas pilsoņi. Mums tomēr ir jāmeklē kaut kāda iespēja, kā nodrošināt parlamenta, tā locekļu kompetenci. Šai sakarībā arī parādās piecu gadu cenzs pasīvajām vēlēšanu tiesībām vietējās padomēs un desmit gadu cenzs Latvijas PSR tautas deputātu vēlēšanām. Vai tas ir diskriminējoši? Antinacionāli? Tas ir tikai kompetences cenzs. Aizrobežu valstīs pirmais ir pilsonības cenzs. Pie tam ir valstis, kas neatzīst par pieļaujamu ievēlēt savā parlamentā pilsoni, kurš nav piedzimis par tādu. Ir tādas mazas valstiņas.
Bet lielās valstis? Piemēram, Amerikas Savienotās Valstis. Kāds šeit ir princips? Lai varētu ievēlēt par pārstāvju palātas locekli, pretendentam ir jābūt ASV pilsonim septiņus gadus, bet lai kļūtu par senāta locekli - deviņus gadus. Francijā šis cenzs ir vēl lielāks - desmit gadi. Te mēs redzam divas barjeras - pati pilsonība un zināms laiks tā iegūšanai. Nepieciešams, lai cilvēks būtu iejuties šī pilsoņa lomā un saprastu, kas šīs valsts pilsoņus nodarbina. Tātad, man šķiet, diez vai ir mērķtiecīgi mums no šiem cenziem atteikties. Es vēlreiz uzsveru - tās ir tikai pasīvās vēlēšanu tiesības. Tajā pašā laikā, ja Augstākā Padome uzskata, ka politiskā situācija ir tāda, ka mēs vienā vai otrā brīdī nevaram piemērot 85.panta prasības, Augstākā Padome ir tiesīga, tāpat kā to dara arī Igaunijā, pieņemt attiecīgu lēmumu. Tas ir cits, politiska rakstura jautājums. Taču nevajadzētu šīs normas svītrot no Konstitūcijas.
Vēl viens jautājums - armija. Savā laikā, kad tapa gan šīs Konstitūcijas grozījumu un papildinājumu projekts, gan arī likumprojekts par Latvijas PSR tautas deputātu vēlēšanām, visi bija vienisprātis, ka, izveidojot armijas īpašu pārstāvību, mēs tik tiešām nodrošināsim iespēju armijas pārstāvjiem strādāt Latvijas parlamentā un, no otras puses, mēs izslēgsim tādu iespēju, ka varētu grozīt pašus vēlēšanu rezultātus, tīri mehāniski pārvietojot karaspēka daļas. Tagad mēs no tā esam atteikušies. Varbūt tas arī ir labi. Bet tādā gadījumā likumā par Latvijas PSR tautas deputātu vēlēšanām, kas jums šodien ir jāpieņem, manuprāt, ir jāizdara korektīvas. Pirmām kārtām, runājot par 7.pantu un atklātuma principu, īpaši jāuzsver, ka tas attiecas arī uz vēlēšanām karaspēka daļās, jo mēs vadījāmies pēc principa, ka karaspēka daļās nebūs iespējams nodrošināt atklātumu. Nebūs iespējams nodrošināt tādas prasības, kādas mēs varam nodrošināt jebkurā vēlēšanu iecirknī. Tāpēc parādās īpašā pārstāvība. Ja vēlēšanas notiek uz vispārējiem noteikumiem, tad darbojas vispārējās normas. No visiem pantiem, kur ir karaspēku daļu komandiera pilnvaras, jātīra tās ārā. Šajā gadījumā paliek tikai padomju pilnvaras. Visai vēlēšanu procedūrai, visām procesuālajām normām jābūt pilnīgi analogām kā jebkurā vēlēšanu iecirknī. Tas ir demokrātiski? Demokrātiski. Tas ir taisnīgi? Taisnīgi. Tas ir konsekventi? Tas ir konsekventi.
Un beidzot, pēdējais.
Priekšsēdētājs. Jūs pārsniedzāt reglamentu.
A.Plotnieks. Es tūlīt beidzu.
Priekšsēdētājs. Jūs pārsniedzāt mūsu reglamentu un arī PSRS augstākā varas orgāna, kura deputāts jūs esat, reglamentu.
A.Plotnieks. Es gribētu lūgt vēl pāris minūtes.
Tātad jautājums par prezidenta institūta likteni. Tas ir smags jautājums. Man šķiet, ka šodien tik daudz šaubu radās tāpēc, ka mēs, pirmkārt, neko nezinām par prezidenta institūtu. Mēs radām jaunus likumus, neņemot vērā pasaules praksi. Bet pēc tam izrādās, ka projektos tiešām ir pretrunas. Izstrādāt šādus likumprojektus ir ļoti grūts darbs. Jāņem vērā viss, kas uzkrāts. Otra pretruna ir tā, ka, ieviešot šo institūtu mūsu republikā, radīsies tāda situācija, ka federācijas līmenī valsts galva ir parlamenta spīkers, kas saņem savas pilnvaras no parlamenta. Republikas līmenī valsts galva ir prezidents, kas saņem pilnvaras no tautas. Redziet, nav atbilstības. Un tomēr man šķiet, ka prezidenta institūtā ir daudz pievilcīga. Neaizrausimies ar diskusiju, vai tā ir leģitimācija. Es domāju, ka tā ir ļoti naiva argumentācija, un argumentācija bez jebkāda pamata. Šeit ir cits moments. Tai varas konstrukcijai, ko jūs esat aicināti šodien galīgi izveidot, ir jābūt stabilai, tai ir jābūt tādai, lai pēc tam nerastos domstarpības. Jūs nedrīkstat atstāt saviem pēctečiem un arī sev tādu situāciju, ka deputāti sanāks šeit un sāksies galvas lauzīšana - kā īsti strādāt? Jo šeit ir vesela virkne dažādu jautājumu. Šajā sakarā es gribētu teikt, ka mums varbūt būtu mērķtiecīgi tomēr vēlreiz (divas dienas ir laiks, tas ir pietiekami) apsvērt visu šo konstrukciju.
Es jums piedāvāju kārtējo paketi. Šī pakete sastāvēs no šādām daļām: tātad mēs tomēr izveidotu prezidenta institūtu, bet es domāju, ka šodien mums nevajadzētu pieņemt likumu par vēlēšanām, aprobežojoties tikai ar Konstitūcijas līmeni. Likums par vēlēšanām nav izveidots līdz galam, tur ir daudz pretrunu. Bet, ja mums ir valsts galva, kas reprezentē visu tautu un valsti, tālāk, ja mums ir vēlētājs, kas ir vienlīdzīgs ar pārējiem vēlētājiem, tad mums visā šajā konstrukcijā trūkst viena ļoti būtiska elementa. Mums nav vienlīdzīgu administratīvi teritoriālā iedalījuma vienību. Un, redzat, visa konstrukcija brūk. Tātad, ja mēs gribam būt šajā gadījumā konsekventi, mums jāturpina. Es atgriežos pie tā, ko es jums kādreiz jau piedāvāju, tikai pavisam citādā veidā, kā nodrošināt šo administratīvi teritoriālā iedalījuma vienību līdztiesību valsts dzīves jautājumu risināšanā? To mēs varētu darīt tādējādi, ka 100.pantā, kur ir runa par plenārsēdēm, ieviest pārstāvju sēžu institūtu pa diviem pārstāvjiem no katras administratīvi teritoriālā iedalījuma vienības, un sadalīt pilnvaras starp plenārsēdi un šo pārstāvju sēdi. Lielākā daļa operatīvo jautājumu jārisina tā, lai tomēr būtu dzirdama administratīvi teritoriālo iedalījumu vienību pārstāvju balss. Tādā gadījumā prezidenta institūts jau kā dabisks arbitrs parādīsies starp šīm darba formām un nodrošinās nepieciešamo līdzsvaru. Es piedāvāju pārdomām jums šādu konstrukciju. Domāju, ka to var ieviest Konstitūcijas līmenī, bet nevis likumā par vēlēšanām. Tātad domāsim šodien nevis par to, lai mūsu darba rezultāts būtu daiļskanīgi, tīkami projekti, bet par to, lai tas varas mehānisms, kas tiks konstruēts mūsu darbības rezultātā, darbotos Latvijas tautas labā. (Aplausi.)
Priekšsēdētājs. Mums diemžēl ir ne tikai jādomā, bet arī jārīkojas. Mums jau ir vairāki priekšlikumi, par kuriem mums ir ne tikai jāizsaka savas domas, bet mums būs arī jābalso un jāpieņem konkrēti lēmumi. Deputāte Āboliņa ieteica izveidot komisiju, kura izstrādātu projektu vēstulei par mūsu attieksmi pret krievu valodu kā visas valsts valodu. Vispirms šo jautājumu vajadzētu apspriest, bet pēc tam, kad mēs jau būsim noklausījušies profesora Plotnieka informāciju. Tātad ir konkrēts priekšlikums, un mums ir jāpieņem konkrēts lēmums. Vajadzētu uzticēt deputātei Āboliņai vadīt komisiju, kura izstrādātu šo projektu un iesniegtu prezidijam, lai mēs kopā ar jums varētu to akceptēt. Nav iebildumu? Nav. Tad uzticam to deputātei Āboliņai.
Tālāk. Par profesora Plotnieka ieteikumiem attiecībā uz Konstitūcijas grozījumiem. Man ir jāizsaka nožēla, ka profesors, būdams Konstitūcijas komisijas loceklis, nevarēja šos jautājumus izvirzīt komisijas sēdē. Šodien mēs jau būtu iesnieguši konkrētu projektu. Ja tas nav izdarīts laikus, bet ir izvirzīts tikai šajā sēdē, tad mēs jau lūdzam, profesor Plotniek, sagatavot šo savu priekšlikumu, lai deputāti starpbrīdī var saņemt jūsu projektu. Un tad mēs lemsim, vai šodien varam to pieņemt, vai ne. Katrā ziņā visiem konkrētajiem priekšlikumiem par grozījumiem jābūt iesniegtiem rakstiskā veidā, lai katrs deputāts var nopietni strādāt. Lūdzu, sagatavojiet, un starpbrīdī Prezidija aparāta darbiniekiem vajadzētu šo dokumentu pavairot, lai deputāti to var saņemt.
Tālāk. Mūsu runas pašreiz ir 25 minūšu garas, bet es nezaudēju cerību un vēlreiz griežos pie jums, ka mums jau ir pilnīga skaidrība par cenziem. Desmit cilvēku var uzstāties par cenziem un desmit pret cenziem. Un tā visu dienu šeit var runāt. Ja šis jautājums katram ir skaidrs, to visu mēs varam izšķirt balsojot, un nekādas problēmas te nevar būt. Tāpat, man liekas, ir arī ar jautājumu par prezidenta statusu. Mēs esam publicējuši to laikrakstos, lai dotu iespēju diskutēt un izvērtēt šo problēmu. Bet, ja mēs katrreiz sāksim atkal visu no sākuma ar jauniem priekšlikumiem, tad mēs novilcināsim iespēju noteikt Augstākajā Padomē vēlēšanu dienu, bet pastāvīgs parlaments mums ir ļoti vajadzīgs, jo mēs visi esam aizņemti savā pamatdarbā un visu nedēļu šeit strādāt nevaram. Darba kārtība jau vien liecina, ka mums šeit ir jāstrādā pastāvīgi. Tāpēc atlikt vēlēšanas uz vēlāku laiku nevar.
Tāpēc es griežos pie jums ar šo lūgumu un lūdzu mani atvainot.
Priekšsēdētājs. Vārds biedram Tālavam Jundzim, Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Filozofijas un tiesību institūta vadītājam, juridisko zinātņu kandidātam. Pēc tam vēl lūdz vārdu deputāts Ojārs Kārkliņš. Un līdz ar to mēs debates izbeidzam, jo vairāk neviens deputāts nav pieteicies runāt par pirmo darba kārtības jautājumu.
T.Jundzis.
Cienījamie deputāti! Jūs, protams, būsit ievērojuši, ka pēdējā laikā ne pārāk bieži sakrīt viedokļi Rīgā un Maskavā, Tautas frontē un Interfrontē. Tomēr likumprojektu apspriešana prezidenta jautājumā ir šis unikālais gadījums, kad sabiedrībā notikusi visai ievērojama spēku konsolidācija pirms republikas prezidenta ievēlēšanas.
Par to droši vien varētu tikai priecāties, ja vien viedokļu argumentācija nebūtu pilnīgi pretēja un faktiski savstarpēji noliedzoša. Vieni saka - ar prezidentu jūs gribat leģitimēt nelikumīgo Latvijas PSR izveidošanu, otri - tas ir padomju varas demontāžas mēģinājums. Tiesa, nevar arī neredzēt tos vēstuļu simtus, kurās prezidenta institūta ieviešana visnotaļ atbalstīta kā Latvijas tālākas demokratizācijas ceļš, kā Latvijas neatkarības ceļš. Tādējādi jāsecina, ka faktiski apspriešanai paredzētais laiks ir bijis daudz par īsu, lai tautai izskaidrotu prezidenta institūta jēgu, izvairītos no emocijām un neargumentētiem spriedumiem.
Pašķirstot mūsu republikas laikrakstos ievietotās dažādās publikācijas, tā vien liekas, ka mūsu piedāvātais prezidents ir kāds briesmīgs monstrs, kas gatavojas aprīt Latvijas neatkarības pēdējās paliekas. Un te nelīdz paskaidrojumi, ka faktiski prezidentam mēs piešķiram tikai tās pašas Augstākās Padomes priekšsēdētāja pilnvaras, kuras jau ir jums izsniegtajos likumprojektos. Tiek pievienotas tikai dažas jaunas pilnvaras, par kuru nepieciešamību arī būtu jāizvērš konstruktīva domu apmaiņa. Mūsu izvirzīto priekšlikumu būtība faktiski ir vienkārša. Kam labāk uzticēt šīs plašās varas pilnvaras? Vai kā līdz šim lielā mērā ieceltam Augstākās Padomes priekšsēdētājam, vai arī vēlētam prezidentam? Te nu jājautā, vai situācija nav izveidojusies līdzīga tai, kāda pašreiz ir Ungārijā: tieši radikālajam spārnam ir bail no šīm tiešajām prezidenta vēlēšanām. Un vai šie protesti pirmām kārtām nenāk tieši no tām mutēm, kas aicina boikotēt arī nākamās Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanas?
Savukārt par iebildumiem, kas skan no Maskavas, jāsaka, ka vara mūsu valstī nepieder vis padomēm, bet pieder, kā tas ierakstīts Konstitūcijas 2.pantā, tautai. Un tikai tautai būtībā jālemj, kam viņa uzticēs varu. Mūsu piedāvātajā variantā prezidents saņem tautas mandātu. Mandātu, kura līdz šim nav nevienam partijas līderim. Un vai tad tas arī nav patiesais iemesls, kāpēc šis prezidenta institūts arī Maskavā tiek noraidīts. Un vēl viena piebilde. Nākamgad republikā izveidosim patstāvīgi darbojošos Augstāko Padomi un tādējādi izveidosim agrāk tik ļoti paļāto buržuāzisko institūtu - parlamentu. Bet mēs aizmirstam, ka jebkurā parlamentārā valstī bez parlamenta ir arī valsts galva. Un vai gan tā nav rūgta ironija, ko mēs vērojam Maskavā, kad PSRS augstākā amatpersona, es domāju Mihailu Gorbačovu, faktiski ir pārvērsta par parlamenta spīkeru. Cilvēks, kam būtu jārisina neatliekami valstiski uzdevumi, jārealizē valsts politikas stratēģija, jāuztur kontakti ar diplomātiskajiem pārstāvjiem un jārisina svarīgi jautājumi, faktiski caurām dienām noņemas ar likumprojektu rediģēšanu PSRS Augstākajā Padomē.
Manuprāt, tiesiskā valstī tā nevajadzētu būt. Šie ir tikai daži no apsvērumiem, kas liecina par to, ka nopietna saruna jautājumā par prezidenta institūta ieviešanu ir jāturpina. Un ja tas netiks izlemts šajā sesijā, tad saruna ir jāturpina un ir jāuzdod komisijai nenoņemt šo jautājumu no darba kārtības un, turpinot tā apspriešanu sabiedrībā, vēlreiz šo jautājumu izskatīt.
Visbeidzot varu jums ziņot: tikko esam saņēmuši vēsti no kolēģiem Ņujorkā, Vispasaules juristu asociācijas, kas izteikusi atbalstu prezidenta idejai Latvijā. (Aplausi.)
Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Ojāram Kārkliņam.
O. Kārkliņš (Krāslavas 214.vēlēšanu apgabals).
Godājamie deputāti! Visu savu mūžu es vienmēr esmu ar ļoti lielu bijību un cieņu izturējies gan pret Padomju Savienības, gan mūsu republikas Konstitūciju. Tas ir valsts Pamatlikums, vai valsts bija tiesiska vai nebija, tas tomēr bija valsts Pamatlikums. Bet ja mēs sākam katrā sesijā grozīt Konstitūciju, vienā sesijā pieņemam vienu lēmumu, pēc tam otrā sesijā pilnīgi pretēju, trešā sesijā atkal mainām, tad mēs kā tautas vēlēti deputāti līdz ar to jau zaudējam savu autoritāti. Es uzskatu, ka valsts Pamatlikumam jābūt stabilam un to var grozīt tikai ārkārtējas nepieciešamības gadījumos, nevis katru trešo mēnesi, kā pašreiz tas notiek pie mums. Tāpēc es uzskatu, ka 29.jūlijā pieņemtajiem grozījumiem Konstitūcijā ir jāstājas spēkā un vairāk nevajadzētu par šo jautājumu diskutēt. Aicinu deputātus pievienoties manām domām, jo pēc būtības iepriekšējie runātāji ļoti labi parādīja, ka republikā nodzīvotā laika cenza ieviešana deputātu kandidātiem manā uztverē nav nevienas tautības diskriminācija, bet gan ir vajadzīga, lai viņi varētu pilnvērtīgi pārstāvēt savus vēlētājus Latvijas Republikas augstākajā varas orgānā.
Mēs līdz šim vienmēr vēlējām amatu, bet nevis cilvēku. Arī PSRS tautas deputātu vēlēšanās mēs dažkārt vēlējām amatu, nevis cilvēku. Piemēram, ģenerālis Kuzmins, kas tikko bija iecelts par Baltijas kara apgabala pavēlnieku, tūlīt tika izvirzīts un ievēlēts par PSRS tautas deputātu. Viņš absolūti nekā nezināja par Latvijas republiku. Droši vien arī tāpēc ģenerālis Kuzmins tik vienaldzīgi izturas pret latviešu puišu bojāeju, viņiem dienot Padomju Armijā. Acīmredzot, ja ģenerālis Kuzmins būtu nodzīvojis kaut vai piecus gadus republikā, vai vēl labāk desmit gadus un zinātu visu tautību Latvijas iedzīvotāju domāšanas veidu, mentalitāti un apstākļus, viņš droši vien aktīvāk pievienotos cīņai, ko šobrīd izvērš latviešu tauta. (Aplausi.)
Priekšsēdētājs. Visi deputāti, kas bija izteikuši vēlēšanos runāt debatēs par šo jautājumu, ir jau runājuši. Pārtraucam debates? Jā. Tagad mēs varētu konkrēti izskatīt jautājumu par prezidenta statusa projektu un prezidenta vēlēšanām. Par vēlēšanu likumu kopumā acīmredzot mums būs jārunā pēc starpbrīža, jo mums ir iesniegti priekšlikumi, kas nav noformulēti un nav jums izsniegti. Balsot par priekšlikumiem, kas nav izsniegti rakstveidā deputātiem, tos tikai noklausoties, ir grūti, pat neiespējami. Tāpēc varbūt mēs tagad varam izlemt jautājumu par likumprojektu par prezidenta statusu, atkarībā no laika izskatīt jautājumu par svētku dienām un atceres dienām. Tagad mums būtu jāizlemj, kādā kārtībā balsot. Acīmredzot tādā kārtībā, kādā ir iesniegti šie priekšlikumi. Pirmais ir Juristu biedrības priekšlikums. Ja mēs nobalsojam pret, tad tālāk neapspriežam šos likumprojektus, ja mēs nobalsojam par, tad, dabiski, jāapspriež katrs pants šajā likumprojektā. Jums nav iebildumu? Nav.
Otrs priekšlikums, kas šeit izskanēja, bija tāds, ka republikas prezidenta statuss būtu noraidāms kā priekšlaicīgs. Ierosināts tālāk pie tā strādāt jau jaunajam sastāvam, izstrādājot jauno mūsu Konstitūcijas redakcijas variantu. Šie abi principi ir saprotami? Tātad lūdzu balsot tos, kas atbalsta un iestājas par Juristu biedrības priekšlikumu. Kas ir par? Mums ir rakstveidā viens priekšlikums, tas ir viņu projekts, kas iesniegts tautas apspriešanai. Tātad mums jābalso vai nu par, vai pret, bet, ievērojot tās piezīmes, kas jau šeit tika izteiktas, var ieslēgt šo jautājumu, izstrādājot jauno Konstitūciju. Tātad vēlreiz - kas par to projekta variantu, kuru iesniegusi republikas Juristu biedrība, lūdzu balsot. Kas pret? Kas atturas? Paziņoju rezultātus. Par prezidenta statusa nepieciešamību balsoja 77 deputāti, pret - 152, atturējās - 17. Šie skaitļi liecina par to, ka apmēram 20 deputāti nepiedalījās balsošanā. Daļa deputātu piedalās redakcijas komisijas sēdē. Bet pret balsoja 152 deputāti. Līdz ar to jautājums ir izšķirts. Vai ir kādi jautājumi? Nav.
Atlikušajā laikā izskatīsim jautājumu par svētku un atceres dienām. Vārds Latvijas PSR likuma projekta par svētku un atceres dienām izstrādāšanas komisijas priekšsēdētājam akadēmiķim Jānim Stradiņam.
J.Stradiņš.
Godājamo priekšsēdētāj, godājamie deputāti! Mūsu komisija pašlaik izstrādā likumprojektu par svētku un atceres dienām, kas pirmo reizi reglamentētu republikas likumdošanu šajā jautājumā. Tas acīmredzot pilnā veidā tiks celts priekšā jaunajai Augstākajai Padomei, taču mēs jau šodien ierosinām atzīt dažus datumus par svinamām dienām. Proti, Jāņu dienu un Ziemassvētkus - par svētku dienām un Lāčplēša dienu, 11. novembri - par vēsturiskas atceres dienu.
Jāņi un Ziemassvētki ir tradicionāli mūsu tautas svētki, tie ir vasaras un ziemas saulgrieži. Ziemassvētki ir arī kristiešu svētki, un tie jāaplūko Eiropas tradīciju kontekstā. Daļa Latvijas iedzīvotāju ir pareizticīgie un vecticībnieki, kas Ziemassvētkus svin pēc juliāniskā kalendāra - 7. janvārī, un likumprojektā ir paredzēts, ka viņiem nevajadzētu liegt iespēju to darīt šajā datumā.
Lāčplēša diena - 11.novembris - ir pirmajā pasaules karā Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušo karavīru piemiņas diena, diena, kad Bermonta karaspēks tika padzīts no Daugavas krasta. Šogad aprit tieši 70 gadi kopš šī vēsturiskā notikuma, ko rīt plaši atzīmēs visa Latvijas tauta. To iesakām atzīt par vēsturiskas atceres dienu.
Šie trīs datumi neizraisīja komisijā nekādas diskusijas un tika pieņemti vienbalsīgi, piedaloties Latvijas garīdzniecības augstākajiem pārstāvjiem. Mazliet sarežģītāk ir ar 18.novembri - Latvijas Republikas proklamēšanas dienu. Pirmajā komisijas sēdē vairākums ieteica atzīt to par atceres dienu, otrajā sēdē viedoklis tika pārskatīts un atzīts par nepieciešamību noteikt 18.novembri par valsts svētku dienu, kā tas jau darīts Lietuvā, kur 16.februāri - Lietuvas atdzimšanas dienu - Augstākā Padome ir oficiāli atzinusi par valsts svētku dienu. Atļaujiet izklāstīt argumentus abiem viedokļiem.
Vēsturnieki saka, ka Latvijas valstiskums ir veidojies divās alternatīvās, sociālistiskajam valstiskumam Latvijā esot spēcīgākas saknes un tradīcijas nekā Lietuvā un Igaunijā, ka Lietuvas un Igaunijas proklamēšanu 1918.gada februārī veica tautas vēlēti pārstāvji, tas ir, Zemes padome un Tautas pārstāvju sapulce, kamēr Latvijā Tautas padome bijusi bez tiesiskām pilnvarām. Latvijā varot minēt arī citus datumus, piemēram, 29.-31.decembri - Iskolāta dienu, 17.decembri, 22.decembri, 13. janvāri un 1.maiju, jo tā ir Latvijas Satversmes sapulces sanākšanas diena 1920.gada 1.maijā, un tamlīdzīgi. Neiedziļinoties šajos strīdos, tomēr gribu sacīt, ka svarīgākais šajā gadījumā ir tautas psiholoģija, tautas attieksme. Un latviešu tautas vairākums diez vai atzīs citu datumu kā vien 18.novembri. Iskolata republika tomēr nebija Latvijas valstiska neatkarība, bet gan tikai deklarēta autonomija Krievijas Federācijas sastāvā, pirmo reizi apvienojot visu Latviju, arī Latgali. Visi pārējie datumi nāca vēlāk pēc 18.novembra.
18.novembrī pirmo reizi, kaut varbūt vēl tikai deklaratīvi, proklamēja Latvijas valstisko neatkarību, Latvijas valstiskumu, Latvijas republiku, kurai bija milzu loma latviešu tautas vēsturē, latviešu nācijas saglabāšanā un izveidošanā par Eiropas tautu sadraudzības nāciju ar savām valstiskuma tradīcijām. Tādēļ, manuprāt, katrs, kas atzīst Latvijas valstiskumu, neatkarīgi no viņa tautības un politiskās pārliecības, neatkarīgi no viņa viedokļa par Latvijas nākotni - vai tas būtu komunists vai LNNK biedrs, vai cilvēks ārpus frontēm un partijām - 18. novembri var atzīmēt kā Latvijas valsts svētku dienu.
Otrkārt, saka, ka Lietuvā un Igaunijā esot cita demogrāfiskā situācija, ka krieviski runājošā iedzīvotāju daļa nesapratīšot 18.novembra nozīmi, jo tā viņiem līdz šim ir skaidrota tendenciozi, ka būtu jānogaida. Taču redzami krievu, poļu, ebreju kultūras darbinieki, nacionālo kultūras biedrību pārstāvji, arī Baltslāvu biedrība savā koordinācijas sēdē ir iestājusies par 18.novembri kā valsts svētkiem. Pozitīvs lēmums šajā ziņā tuvākajā laikā nevarētu izraisīt kolīzijas nelatviešu darba kolektīvos, jo šogad 18.novembris iekrīt sestdienā, nākamgad - svētdienā, un pa diviem gadiem taču gan 18.novembra, gan Latvijas valstiskuma jēdzienu varēs izskaidrot visiem Latvijas iedzīvotājiem. Kā to savā laikā rakstīja Hodža Nasredins. (Aplausi.)
Treškārt, - šoreiz jau no otras puses - saka, ka Latvija vēl neesot neatkarīga, ka 18.novembra pasludināšana par valsts svētkiem šajā ziņā radītu nedibinātas ilūzijas, ka nav vēl pienācis laiks svinēt svētkus, kad ir tik daudz problēmu visapkārt. Taču mums jāskatās ne tik daudz uz pagātni, cik uz nākotni. 18.novembris varētu būt cīņas diena, kurā mēs visi domātu, kā deklaratīvo suverenitāti pārvērst par reālu suverenitāti lēnā, secīgi pakāpeniskā procesā. Ja reiz Augstākā Padome 28.jūlijā ir pieņēmusi suverenitātes deklarāciju, tad katrai suverēnai valstij ir jābūt saviem valsts svētkiem, savai valstiskuma iedibināšanas dienai. Latvijā tāda diena var būt tikai un vienīgi 18.novembris. Es ļoti priecājos par komponista Imanta Kalniņa atzinumu pēdējā komisijas sēdē, ka augstāk par radikālo grupu viedokli būtu jāstāda Latvija, būtu jāstāda latviešu tautas viedoklis un vēlmes, kopīga cīņa par suverenitāti, valdības un tautas vienotība.
Saka, ka neesot izdibināts tautas viedoklis. Patiešām, īsajā laika posmā komisija vēl nav paguvusi veikt tādu aptauju, kā savā laikā par sarkanbaltsarkano karogu. Šajās 10 dienās mēs esam runājuši ar jo daudziem cilvēkiem Latvijā, un viņi visi ir izteikušies par to, lai 18.novembris būtu valsts svētki, nevis vēsturiskas atceres diena. Kā atceres diena tā tiktu nostādīta vienā kategorijā ar tām 63 atceres dienām pašreizējā kalendārā, kuru vidū ir Parīzes Komūnas diena, Preses diena un daudzi profesiju svētki. Piemēram, 18.novembrim seko 19.novembris, un tas ir Raķešu karaspēka un artilērijas diena un reizē arī Lauksaimniecības un agrorūpnieciskā kompleksa pārstrādājošās rūpniecības darbinieku diena - pavisam neizrunājams nosaukums. Tādēļ var atsaukties uz Ēvalda Valtera, Miervalda Ozoliņa, Harija Liepiņa, daudzu Latvijas ārstu un medicīnas māsu, Jāņa Petera, daudzu zinātnieku, latviešu strēlnieku apvienības vadītāja Viļa Krūmiņa un daudzu citu cilvēku viedokli. Par to iestājas arī ražošanas apvienības Sarkanā zvaigzne kolektīvs, Zinātņu akadēmijas Ķīmijas un bioloģijas zinātņu nodaļa akadēmiķes Ritas Kukaines vadībā; vakar vienbalsīgi šādu lēmumu pieņēma, piedaloties ļoti daudziem biologiem, ekologiem, ķīmiķiem no Olaines, Rīgas un citām pilsētām; Latvijas zinātnieku savienības valde. Savu atbalstu pauž bijušais Sidgundas ciema padomes priekšsēdētājs pēckara gados Rūdolfs Zuters, Čolbere un Apine no Rīgas, ir arī vēstules no Mālpils, no Tukuma, no Mārupes. Tātad komisija un Augstākā Padome saņēmušas šajā jautājumā ne mazums telegrammu gan no kolektīviem, gan no lauku ļaudīm.
Gribu vēl piemetināt, ka 18.novembris nebūtu jākonfrontē ar 7.novembri - Oktobra revolūcijas gadadienu. Nemaz nerunājot par Oktobra revolūcijas starptautisko nozīmi, jāapzinās, ka 1918.gada 18.novembris, kaut arī netiešā veidā, tomēr ir saistīts ar 1917.gada 7.novembri. Ja nebūtu Oktobra revolūcijas, diez vai Latvijai toreiz būtu izdevies iegūt valstisku neatkarību. No vēstures mēs zinām, ka Aleksandrs Kerenskis atsacījies runāt ar latviešu pārstāvjiem pat par Latvijas autonomijas jautājumu, aizbildinoties, ka viņam ir steidzīga saruna un viņu sauc pie telefona, bet Pāvels Miļukovs, ārlietu ministrs, ir ironiski sacījis - ja autonomiju prasot latvieši, tad tāda būšot jādod arī samojediem. Latvijas neatkarību, Latvijas Republiku pirmā atzina Padomju Krievija 1920.gada 11.augustā, un tikai pēc tam sekoja Latvijas valstiskuma atzīšana de iure 1921. gada 26.janvārī arī no Rietumu lielvalstu puses.
Lēmums par 18.novembri kā valsts svētkiem vai vēstures atceres dienu ir jāpieņem Augstākajai Padomei, balsojot katram pēc savas sirdsapziņas. Tādēļ komisija arī oficiāli liek priekšā abas alternatīvas - valsts svētki vai atceres diena, - tāpat kā 1918. un 1919.gadā latviešu tautai bija divas alternatīvas. Manuprāt, tomēr latviešu tautas lielum lielais vairākums apsveiktu tādu Augstākās Padomes lēmumu, ar kuru 18.novembri no lēmuma projekta 5.punkta pārceltu uz augšu - uz 1.punktu un jau šajā sesijā atzītu 18.novembri par valsts svētkiem, lai pēc gada vai diviem nebūtu kārtējo reizi jāpārvērtē viedoklis un kautrīgi jāseko Lietuvai un Igaunijai mūsu centienos pēc valstiskas neatkarības, pēc suverenitātes. 18.novembrim ir jākļūst par konsolidācijas, nevis konfrontācijas dienu, dibinoties uz stingru tautas atziņu par Latviju kā par valsti, uz apņēmību tādu izveidot, uz visas mūsu sabiedrības, uz visu tautību un dažādas pārliecības cilvēku vienotību Latvijā. Tāds ir komisijas viedoklis un ieteikums. (Aplausi.)
Priekšsēdētājs. Paldies. Vai ir jautājumi? Lūdzu, biedri Samson.
V.Samsons. Cienījamo akadēmiķi! Jūsu komisiju nodibināja Augstākās Padomes Prezidijs, lai izskatītu Latvijas Tautas frontes kongresa ierosinājumu svinēt divas svētku dienas - Jāņus un Ziemassvētkus, tātad 24.jūniju un 25.decembri. To es saprotu, un šis jautājums ir attiecīgi jālemj, bet es tikai nesaprotu, kas ir ierosinājis jautājumu par 18.novembra svinēšanu.
Priekšsēdētājs. Tas ir jautājums drīzāk man, cienījamie akadēmiķi. (Zālē rosība.) Mums jau ierosina ne tikai Tautas fronte sava koleģiālā orgāna vārdā, var ierosināt arī Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs, ja tas saņem vēstules no pilsoņiem, ja Prezidijs saņem iesniegumus, ierosinājumus. Un tādu ir bijis ne mazums, vismaz jau pusotru gadu. Tāpēc mēs uzskatījām par nepieciešamu šo jautājumu iesniegt un izskatīt un tāpēc arī Prezidijā radās šis likumprojekts. Vai ir vēl jautājumi? Biedri Peter, jums bija jautājums? Vēlaties uzstāties? Tad būs jāstājas rindā. Jautājumu vairāk nav? Paldies.
Debatēs ir pieteikušies Vija Artmane, Gunārs Asaris, Ivars Priedītis, Vilis Samsons un tagad arī Jānis Peters. Vai mēs varam norunāt, ka šīs debates mēs beigsim 20 minūšu laikā? Tāpēc lūgums tiem, kas runās, ņemot vērā, ka šī robežlīnija būs 20 minūtes. Un Jānim Peteram vārds netiks dots, ja jūs pārkāpsiet šo reglamentu. Tad aptuveni iznāk četras minūtes katram, ja visi klātesošie deputāti tam piekrīt. Jo, manuprāt, par jautājumu ir tik daudz diskutēts, tik daudz ir domāts par to, ka šeit visu izlems mūsu personīgā attieksme. Ar aģitāciju te nekas nebūs līdzēts. Vārds deputātei Vijai Artmanei.
A.V.Artmane (Rīgas 100.vēlēšanu apgabals).
Godājamie deputāti! Es uzskatu, ka 18.novembris Latvijas tautai tomēr ir liela svētku diena, kā jau akadēmiķis Stradiņš minēja. Likt to tikai par tādu atceres dienu - tas nav cienīgi pret šo 18.novembra notikumu. Neraugoties uz to, kāds liktenis 18.novembrim bijis visā manas sabiedriskās dzīves laikā, es vienmēr esmu atbalstījusi visus tos cilvēkus, kas ir ap mani un kas šo dienu klusībā svinējuši. Un es domāju, ka to mums vajag mācīt mūsu jaunajai paaudzei un visām tautībām, kas dzīvo mūsu zemē, mūsu Latvijā. Ja šo dienu kā svētku dienu ir grūti izveidot, es, piemēram, uzskatu, ka 8. novembris pēc Lielās Oktobra revolūcijas svētkiem, kad iznāk gara izejamo dienu virkne, patiesībā jau vairs nav svētku diena, bet kā daži asprātīgi cilvēki saka, tā ir paģiru salāpīšanas diena. To var ļoti labi pārcelt uz 10.novembri un likvidēt 8.novembri kā svētku dienu, ja nevar atrast citu variantu. Tāds ir mans priekšlikums, bet es ceru, ka mēs varēsim svinēt gan 7., gan 8.novembri, jo mēs jau esam pieredzējuši, ka mūsu pilsoņi prot visus darbus pēc tam godīgi un sirsnīgi atstrādāt, ja viņi par kaut ko ir pateicīgi.
Man ir vēl viens ierosinājums. Atvainojiet, ka es to neesmu iesniegusi Prezidijam, es nebiju Rīgā. Varbūt, ka tas šodien nav izlemjams, bet ir vēl viena ārkārtīgi liela diena visai cilvēcei visā pasaulē, ko atzīmē ar garām miera nedēļām, skolēnu brīvdienām un klusām, skaistām ģimenes svētku dienām. Tās ir Lieldienas. Agri vai vēlu mums šis jautājums izvirzīsies. Tāpēc es gribu lūgt jūs paturēt prātā arī šo dienu. Un es ceru, ka ar laiku mums būs arī Ziemassvētku nedēļa un Lieldienu nedēļa. Tas ir tas, ko es gribēju jums pateikt. (Aplausi.)
Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Gunāram Asarim.
G.Asaris (Rīgas 95.vēlēšanu apgabals).
Godātie deputāti! Latviešiem kopš seniem laikiem vienmēr ir bijuši trīs svētki ziemā, vasarā un rudenī - Ziemassvētki, Jāņi un Jumja svētki jeb apkūlības. Domāju, ka jums visiem ir absolūti skaidrs, ka gadsimtu gaitā visa zemes arāju un darba cilvēku dzīve un arī reliģija ir piekārtojusies šim Saules un dzīvības ritmam, nevis otrādi. Šie visi būtībā ir lieli darba svētki. Atcerēsimies mūsu skaistās tautasdziesmas! Tāpēc es domāju, ka šie divi pirmie svētki ir darba tautas svētki un tiem jābūt kā valsts svētkiem. Attiecībā uz 18.novembri, manuprāt, ir absolūti skaidrs - vai nu tas kādam patīk vai nepatīk,- tā ir pirmās Latvijas valstiskās neatkarības proklamēšanas diena. Tas ir latviešu tautas septiņus gadsimtus gaidītais brīdis, ienākot pasaulē kā neatkarīgai suverēnai valstij. Visi pārējie datumi ir bijuši pēc tam, un, ja mēs esam godprātīgi, tad mums ir jāatzīst, ka tie ir mūsu latviskās neatkarības, mūsu latviskās suverenitātes lielākie svētki. Es arī piekrītu priekšlikumam tos pārcelt šajā svinamo svētku kategorijā, nevis atcerēties, ka kādreiz tādi svētki bijuši. Padomājiet par būtību - mēs atceramies to, ka mēs kādreiz esam bijuši suverēni. Paldies. (Aplausi.)
Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Ivaram Priedītim.
I.Priedītis (Rīgas 67.vēlēšanu apgabals).
Gribu runāt ļoti īsi. Pasludinot 18.novembri par svētku dienu, mēs deklarēsim Latvijas tautas un Latvijas valdības vienotību. Vienīgais jautājums ir tāds - kādus karogus mēs izliksim 18.novembrī. Tātad nākošais diskusijas temats, es domāju, varētu būt par Latvijas valsts karogu. (Aplausi.)
Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Vilim Samsonam.
V.Samsons (Varakļānu 249.vēlēšanu apgabals).
Tā kā iepriekšējie runātāji ir laiku ieekonomējuši, es varētu atļauties izmantot visu savu laika limitu. Lai būtu skaidrs no sākuma, par ko es iestājos, paziņoju, ka es iestājos par lēmuma projektu, kas ir iesniegts, ar zināmiem precizējumiem un papildinājumiem. Domāju, ka, šādas lietas lemjot parlamentā, mums ir jābūt apdomīgiem un jāpārdomā jautājumi. Mēs jau vienreiz apdedzinājāmies ar karstu putru. Cienījamie deputāti, jūs, protams, atceraties, ka ar roku pacelšanu mēs pirms diviem gadiem latviešu tautai atņēmām visskaistākos, visdaiļākos, visskanīgākos svētkus - Jāņu dienu. Atņēmām, jo nobalsojām, ka 24.jūnijā ir jāsvētī Līgosvētki. Kad latvieši svinējuši 24.jūnijā Līgosvētkus, kad tas ir bijis? Jā, to ieviesa vienu laiku, un es teiktu, ka to ieviesa partijas funkcionāri, kuri baidījās laikam, ka Staļina tētiņš var aizliegt Ivanov ģeņ (Jāņu dienu), un piedāvāja Līgosvētkus. Pirmo reizi tas bija 1941.gadā. 1954.gada jūnijā mēs atsākām svinēt Līgosvētkus. Mēs bijām tie, kas, viegli paceļot rokas, tautai atņēmām Jāņu dienu. Cienījamais akadēmiķis Stradiņš, būdams ļoti delikāts, mums neatgādināja šo milzīgo kļūdu, kuru mēs nesen pieļāvām. Arī nākamgada kalendāros paskatoties, redzam, ka Jāņu diena ir izsvītrota, ir Līgosvētki. Es domāju, ka ir jābūt tomēr nopietnākiem, šādus lielus jautājumus izlemjot.
Esmu visus šos svētkus svinējis līdz savai pilngadībai pirms kara, tā kā man pret šiem svētkiem iebildumu nav, bet domāju, ka vēstures patiesības labad mums ir jāparunā par dažām lietām. Te pareizi teica, ka Latvijas neatkarība proklamēta 18.novembrī. Tas ir pilnīgi pareizi. Un šo notikumu nevar neatzīmēt, un tai, protams, ir jābūt dienai, ko mēs atzīmējam savā kalendārā. Man gribētos atgādināt, ka neatkarīgās brīvās Latvijas ideju pirmo reizi izvirzīja Rainis. 1916.gadā viņš par to rakstīja atklāti, publiski, kad citi baidījās to teikt, Rainis bija tas, kurš teica: Zeme, zeme, kas tā zeme? Zeme tā ir valsts. Paša zemi, paša valsti, dzīvi, paša darinātu, paša valstī kungs. Šo vareno dziesmu mēs varam saukt par Latvijas valsts himnu, kas pasaka šīs jaunās republikas būtību: Daugav abas malas mūžam nesadalās: I Kurzeme, i Vidzeme, I Latgale mūsu. Himna ir ideja, kura der visiem Latvijas valstiskumiem. Rainis deva alternatīvu iespēju gan parlamentāri demokrātiskai republikai, gan sociālistiski demokrātiskai republikai, kuras bija savā laikā proklamētas. Es domāju, ka mums šodien, runājot par pagātni, arī šīs Raiņa idejas jāatceras. Man šķiet, ka šodien vienīgais dzejnieks, kuram nebūtu jāpārkārtojas, ir Rainis. Un man liekas, ka tā ir figūra, ap kuru mēs, visi Latvijas iedzīvotāji, varētu šodien vienoties, saprasties, sadarboties. Es saprotu, ka lieli nopelni Latvijas valsts tapšanā ir bijuši Kārlim Ulmanim un Pēterim Stučkam. Es negribu strīdēties par to, kādas kuram ir bijušas kļūdas un trūkumi, bet es gribu uzsvērt to domu, ka šodien tieši apvienošanās ideja ir vissvarīgākā. Rainis rakstīja, ka pamatšķirai jāiet kopā, savu valsti dibinot, ar visu pilsonisko demokrātiju. Manas domas ir, ka Ulmanis 18.novembrī atstūma komunistus un sarkanos strēlniekus, bet Stučka 1919.gada 13.janvārī atstūma Zemnieku savienību un sociāldemokrātus. Tie ir vēsturiski notikumi, un mēs nedrīkstam tos neatcerēties. Man ir priekšlikums - abas šīs dienas ieslēgt likumā kā atceres dienas.
Domāju, ka savu vārdu vēl teiks cienījamais Tautas dzejnieks Imants Ziedonis, kas, tāpat kā šodien deputāts Asaris, pirms pāris gadiem aizrautīgi runāja par Ziemas saulgriežiem, par šo svētku izdarībām - budēļiem, bluķu velšanu, bluķu dedzināšanu un citām lietām. Tagad mēs saulgriežu ideju it kā aizmirstam un paliek tikai Kristus bērniņa dzimšanas dienas atcere. Svarīgs notikums, bet lai tomēr arī tiem, kas šos svētkus svin kā saulgriežu svētkus, būtu iespēja svinēt, es ieteiktu lēmuma projektā pirmo punktu definēt tā - atzīmēt kā svētku dienas tradicionālos saulgriežu svētkus - Jāņu dienu un Ziemassvētkus. Pie pēdējā punkta, kur ir runa par dienām, kas būtu atceres dienas, es palieku pie pirmā varianta - tātad Lāčplēša diena. Es ierakstītu iekavās (Varoņu piemiņas diena). Tā mēs to saucām kādreiz, jo jāpiemin visi varoņi, ne tikai tie, kas krituši pirmajā pasaules karā un līdz 20.gadam. Tas skanēs ļoti labi. Kā atceres dienu es proponēju ierakstīt arī 13.janvāri - kā Latvijas republikas apvienošanas dienu. (Aplausi.)
Priekšsēdētājs. Neliels paskaidrojums. Mums tomēr ieviesusies tehniska rakstura neprecizitāte. Kad mēs apspriedām šo likuma projektu Prezidijā iesniegšanai Augstākajai Padomei, mēs rakstījām: 25.decembri - Ziemassvētkus (saulgriežus). Tāda bija piebilde. Vārds Jānim Peteram. Es gribētu lūgt tomēr pārkāpt mūsu reglamentu un uzklausīt deputātu Jāni Peteru, jo diemžēl mūsu laiks ir iztērēts. Vai nav iebildumu? Nav. Lūdzu.
J.Peters (PSRS tautas deputāts).
Ļoti cienījamie deputāti! Brīdī, kad notiek pilnīgi pretēju organizāciju līderu sirsnīga apkampšanās un kad tautas balss maz skan presē un televīzijā, vairāk gan pārstāvju un līderu balsis, mani vēlētāji man ir uzdevuši šajā tautas neliela apjukuma laikā uzturēt spēkā 18.novembra statusu tādā redakcijā, kādā tas ierakstīts Latvijas Tautas frontes otrā kongresa rezolūcijā, un proti, pasludināt 18.novembri par nacionālās neatkarības svētkiem, par neatkarīgās Latvijas valsts pasludināšanas dienu. Es domāju, ka brīvdienu varētu izsludināt, sākot ar nākamā gada 18.novembri, jo ticu, ka jaunā Augstākā Padome nesamulsīs no dažādu līderu konsolidācijas un pieņems par Latvijas karogu sarkanbaltsarkano, par himnu - tautas lūgšanu Dievs, svētī Latviju! un par ģerboni - vēsturisko Latvijas Republikas ģerboni. Tad arī būs atrisinātas pretrunas par mūsu suverēnās republikas simboliem.
Es domāju, ka ar suverenitātes deklarāciju ir par maz, ka ir jāsāk republikas suverenizācija. Es domāju, ka katram deputātam ir jāķeras pie republikas suverenizācijas un nevis jānoliek vistālākajā atvilktnē 28.jūlija deklarācija par Latvijas PSR valstisko suverenitāti. Negribu aizkavēt jūsu laiku. Beigās teikšu, ka vainas apziņa par šo līgokonfrontāciju, kas šogad notika starp 7. un 8.novembri, no vienas puses, un 18. novembri, no otras puses, tik tiešām zināmā mērā gulstas arī uz mums, deputātiem. Es domāju, ka mēs neesam tautai dialektiski izskaidrojuši presē nedz Februāra revolūciju, nedz arī 7. un 8.novembra notikumus, ko mēs saucam par Oktobra sociālistisko revolūciju. Mums krietni ir aizsteigusies priekšā Margareta Tečere, kas skaidri un gaiši paziņoja (mēs varam tam nepiekrist, bet es tam tomēr piekrītu): tas, kas septiņpadsmitajā gadā notika Krievijā, bija apvērsums, bet tas, kas pašreiz notiek Austrumeiropā un Krievijā, citiem vārdiem runājot, Padomju Savienībā, ir īsta revolūcija. Ja mēs to būtu pateikuši savai tautai, tad citā atslēgā būtu noritējusi 7. un 8.novembra svētki šogad.
Es domāju, ka mums visiem ir jābūt šīs revolūcijas cienīgiem, kas pašlaik notiek Austrumeiropas sociālistiskajās zemēs un Padomju Savienībā, kura galu galā ir šo procesu inspirētāja vislabākajā nozīmē. Tātad es aicinu mūs būt revolūcijas cienīgiem un arī 18.novembra datumu iekļaut šīs revolūcijas kalendārā kā organisku, kā dabisku šīs revolūcijas sastāvdaļu, jo tikai ar revolūciju 18.novembris galu galā pēc septiņsimt verdzības gadiem varēja pasludināt neatkarīgu Latvijas valsti. (Aplausi.)
Priekšsēdētājs. Vārds priekšlikumam deputātam Atim Kramiņam.
A.Kramiņš (Rīgas 93.vēlēšanu apgabals).
Cienījamie deputāti! Visnotaļ atbalstot un zinot šīs dienas vēsturisko un morālo svarīgumu mūsu tautas vēsturē, 18.novembris jāatzīst par svētku dienu. Bet es gribu teikt, ka mēs tagad atzīsim trīs jaunas svētku dienas. Padomāsim, vai ar mūsu klibo ekonomiku mēs pašlaik to varam atļauties. Tādēļ ierosinu atbalstīt cienījamo deputāti Artmani. Mēs ļoti labi zinām, ka 2.maijs un 8.novembris ir tādas dienas, kas ieviesušās no nepareizas svētku svinēšanas. Tā kā mēs mācāmies svētkus svinēt pareizi, es domāju, ka šīs dienas nebūtu vajadzīgas kā svētku dienas un tādējādi mēs varētu censties saglabāt savu laika limitu un mūsu republikā pieņemt lēmumu, ka svētku dienas mums būs 1.maijs, 7.novembris, 24.jūnijs, 25.decembris un 18.novembris. Tāds ir mans priekšlikums. (Aplausi.)
Priekšsēdētājs. Debates pārtraucam. Priekšlikumi vairāk nav saņemti, tāpēc apspriedīsim likumprojektu. Lūdzu, paņemiet likumprojektu par svētku un atceres dienām. Šeit izskanēja priekšlikumi domāt par Lieldienām un arī par citiem svētkiem. Varbūt tomēr mēs būsim konsekventi un aprobežosimies ar to, ko mēs esam izskatījuši mūsu nodibinātajā komisijā un Augstākās Padomes Prezidijā. Neuzskatīsim jautājuma par svētku dienām izskatīšanu par nobeigtu. Varam turpināt pie tā strādāt tālāk, bet šodien apspriedīsim konkrētu iesniegto likumprojektu. Neiebilstat? Attiecībā par balsošanu man ir pārdomas par to, kādā secībā balsosim. Mums tātad ir iesniegts likumprojekts, kurā par svētku dienām atzītas tradicionālās saulgriežu dienas: 24.jūnijs - Jāņu diena (vasaras saulgrieži) un 25.decembris - Ziemassvētki (ziemas saulgrieži). Par 18.novembri ir divi varianti - atzīt to vai nu par atceres dienu, vai svētku dienu. Jābalso ir noteiktā secībā, jo te izskanēja dažādi priekšlikumi. Balsosim pirmo priekšlikumu par svētkiem. Tātad es nolasu: atzīt par svētku dienām - (es lasu saīsināti, bez tradicionālajām saulgriežu dienām) 24.jūniju - Jāņu dienu, 25.decembri - Ziemassvētkus un 18.novembri - Latvijas Republikas proklamēšanas dienu. Acīmredzot balsot vajag par katru datumu atsevišķi. Tātad, kas par to, lai 24.jūniju - Jāņu dienu atzītu par svētku dienu? Vairākums. Kas pret? Nav. Kas atturas? Viens atturas. Tātad 24.jūnijs - Jāņu diena tiek atzīta par svētku dienu. (Aplausi.) Tālāk. Atzīt par svētku dienu 25.decembri - Ziemassvētkus. Kas ir par, lūdzu balsot. Paldies. Kas pret? Trīs. Kas atturas? Četri. Tātad tiek pieņemts lēmums atzīt par svētku dienu 25.decembri - Ziemassvētkus. (Aplausi.) Tālāk mums jābalso par to, lai atzītu par svētku dienu 18.novembri - Latvijas Republikas proklamēšanas dienu. Kas par, lūdzu pacelt balsošanas kartītes. Vajadzētu skaitīt. Kas pret? Komisija, lūdzu, saskaitiet. Kas atturas? Balsošanas rezultāti: 170 par, 41 pret un 30 ir atturējušies. Lai pieņemtu šo lēmumu, mums ir vajadzīgs parastais balsu vairākums. Šajā sakarā mums būtu vajadzīgas 136 balsis, bet mums ir 170 balsis. Tātad ar balsu vairākumu 18.novembris tiek pasludināts par svētku dienu. (Aplausi.)
Apspriežam likumprojektu. Vai mums ir jābalso par 18.novembri kā atceres dienu? Ja biedri uzstāj, kaut arī likumprojekta pieņemšanu tas neiespaido, tad ir jābalso par otru priekšlikumu. Nav. Tad nebalsojam. 25.decembra atzīšana par svētku dienu neliedz iespēju atzīmēt Kristus dzimšanas dienu to konfesiju ticīgajiem, kas to dara 7.janvārī. Tāds bija komisijas priekšlikums un arī Prezidija priekšlikums. Kas par šo priekšlikumu, lūdzu balsot. Kas pret? Nav. Kas atturas? Arī nav. Tātad 3.punkts tiek pieņemts tādā redakcijā, kādu es tikko nolasīju. Vienbalsīgi. Līdz ar to tiek grozīts arī 2. un 4. punkts. Varbūt arī par tiem nobalsosim, jo 2.punkts ir saistīts ar Darba likumu kodeksu un tāpēc te 2. punktā tagad tiek pievienots tas, par ko mēs nobalsojām pirmajā punktā - 18.novembris. Kas par 2.punktu ar šo papildināto redakciju, lūdzu pacelt balsošanas kartītes. Kas pret? Viens pret. Kas atturas? Divi atturas. Otrais punkts tiek pieņemts. Tālāk par 4.punktu - atzīt par spēku zaudējušu Latvijas PSR Augstākās Padomes lēmumu par Līgosvētkiem. Balsojam par šo punktu. Kas ir par? Kas pret? Nav. Kas atturas? Nav. Vienbalsīgi. Tālāk pārejam pie 5.punkta. Atzīt par vēstures atceres dienu 11.novembri - Lāčplēša dienu. Biedrs Samsons ierosina šeit aiz vārdiem Lāčplēša dienu ielikt iekavās Varoņu piemiņas diena. Kā jūs domājat? Piekrist? Jā. Balsosim par šo jauno redakciju. Kas par to, lai 11.novembri - Lāčplēša dienu (Varoņu piemiņas dienu) pasludinātu par vēstures atceres dienu, lūdzu balsot. Kas pret? Nav. Kas atturas? Arī nav. Tātad 11.novembris - Lāčplēša diena - tiek atzīta par vēstures atceres dienu. Likumprojekts ir izskatīts. Vai ir kādas piezīmes un piebildes? Biedram Misānam.
R.Misāns. Es iesaku nobalsot Vijas Artmanes un Ata Kramiņa priekšlikumu par to, lai 2.maiju un 8.novembri uzskatītu par darba dienām.
Priekšsēdētājs. Godātie deputāti, lūdzu klusumu. Mēs varam divas minūtes apspriesties, bet es tomēr jūs lūgtu ievērot mūsu parlamenta un citu parlamentu tradīcijas - neko nebalsot, ja tas tiek izvirzīts pēkšņi, lai cik arī saprotams būtu šis jautājums. Mums sesijas tagad notiek katru mēnesi, un turpmāk notiks varbūt pat biežāk. Tāpēc šo priekšlikumu apspriešana nekur nepaliks. Mēs varam jautājumu par svētku un svinamām dienām izskatīt katrā sesijā. Tā kā es jau tūlīt izteicu nevis iebildi, bet gan savas domas par deputātes Vijas Artmanes priekšlikumu, tad laikam mans priekšlikums jābalso pirmais un tad biedra Misāna. Kas par to, lai mēs tomēr šodien aprobežotos jautājumā par svētku un atceres dienām ar jau mūsu pieņemto likumu un šajā sesijā jaunas svētku un atceres dienas neizskatītu? Lūdzu, biedre Klibiķe.
V.Klibiķe. Ierosinu nobalsot likumu kopumā. Mēs nobalsojām pantus. Nobalsosim kopumā un pēc tam par izteikto priekšlikumu.
Priekšsēdētājs. Kas par to, lai likumu par svētku dienām pieņemtu kopumā? Paldies, skaitīt nevajag. Kas pret? Kas atturas? Divi atturas, pret nav neviens. Tātad likums ir pieņemts kopumā. Kas ir par to, lai aprobežotos šajā sesijā ar pieņemto likumu un priekšlikumus par citām svētku dienām neizskatītu šajā sesijā. Lūdzu balsot. Paldies. Kas pret? Viens pret. Kas atturas? Nav. Paldies.
Paziņoju pārtraukumu uz 30 minūtēm.
(P ā r t r a u k u m s)
Sēdi vada Latvijas PSR Augstākās Padomes priekšsēdētājs
deputāts A.Gorbunovs.
Priekšsēdētājs. Pie manis ir griezusies redakcijas komisija ar sekojošu lūgumu. Tā tomēr nevar līdz galam izrediģēt jeb visus punktus salikt vēlēšanu likumam un iesniegt mums noformulētā veidā un līdz galam izvērstā veidā, tāpēc ka nezina, kāda būs mūsu attieksme, balsojot par cenziem un par armiju. Es vēlreiz atgādinu, ka mēs pagājušajā sesijā izteicām savu attieksmi balsojot, bet par konkrētu pantu mēs nebalsojām un tāpēc tas mums būtu jādara vēlreiz. Jo jūs saprotat, līdzko uz armiju attiecinām vispārējos noteikumus, tad mainās ļoti daudz pantu. Un komisija grib nākt jau ar šī likuma noslīpētu variantu, lai mums šeit pēc dzirdes nevajadzētu veidot un pārveidot likumu. Tas pats attiecas uz cenziem. Godātie deputāti! Par cenziem es vairāk nevienu vārdu neteikšu, jo tā būs aģitācija. Par tiem ir tik daudz runāts šajā zālē, ka vēlreiz būtu runāt velti. Mums ir tikai jābalso. Vai jums ir kādi jautājumi par cenziem?
Es varbūt varētu teikt kā Jelgavas rajona vēlētājiem, kuri tikās ar profesoru Plotnieku, ka desmit gadu cenzs nav pats progresīvākais likums. Ja viņi tā uzskata, tad katrā ziņā pasaules sabiedriskā doma nebūt to neuzskata par progresīvāko likumu. Kas attiecas par armiju, tad es vienkārši jums atgādināšu to, ko šeit bija iesniedzis Jānis Peters jau divās sesijās. Un arī citi deputāti. Viņš lūdza, un par to mēs arī nobalsojām, ka nekādā gadījumā nedot privilēģijas un neizcelt nevienu no mūsu sabiedrības slāņu kategorijām. Es arī esmu ticies ar saviem vēlētājiem Cēsīs, un man radies tāds iespaids, ka tāpat kā par prezidenta statusu nav izskaidrots, tā arī šeit ir radies kaut kāds pārpratums. Mēs par katru cenu it kā gribot nezin kam labu, gribam armijai iedot garantētas vietas. Acīmredzot tas saistās ar to, ka attiecīgajā rajonā ir karaspēka daļa. Es ļoti labi saprotu, ka labāk būtu, ja tur visas vietas piederētu rajonam. Un, ja kādam no karavīriem rodas iespēja balotēties, lai viņš balotējas it kā uz republikas rēķina. Bet republikā tomēr mūsu deputātu skaits ir noteikts, un mēs nevaram garantēt vietu skaitu armijai, nevienam citam to nedodot. Un tāpēc arī Augstākās Padomes Prezidijs nevienu vien reizi šo pamatdomu izskaidroja. Pagājušajā reizē izskaidroju arī to, ka mūsu vēlēšanu komisijas praktiskais darbs liecina par to, ja mēs dodam garantētu vietu skaitu armijai, tad mēs praktiski, nedz Prezidijs, nedz vēlēšanu komisija, šo vēlēšanu likumu tādā veidā nevaram realizēt. Un tur rodas tik daudz jautājumu, par kuriem šī projekta autori nemaz neiedomājas, jo es saprotu, ka tos rajonā arī nav jārisina. Tos jārisina republikā. Es jums godīgi varu pateikt, ja kādam ir priekšlikums, kā tādā veidā atrisināt šo jautājumu, armijai dot garantētu vietu skaitu - 10 vai 12, kaut gan teorētiski labākajā gadījumā var būt četras vietas, pēc maniem aprēķiniem, tātad, ja kādam ir kāds konkrēts priekšlikums, lūdzu to pateikt. Bet šeit gan nevar balstīties uz emocijām.
Par cenziem es saprotu. Šeit nekādas aģitācijas nav. Bet par armiju lūdzu izteikt savu priekšlikumu. Ja deputāte Āboliņa liek priekšā, kā realizēt šo priekšlikumu, tad to vajag precīzi pateikt, un Prezidijam šis lēmums tad arī ir jāpilda, ne tikai lozungs, ka armijai ir garantētas vietas. Kā šīs garantētās vietas nodrošināt - ar vienu vai daudziem mandātiem, kā šīs vietas sadalīt starp trim ieroču šķirām? Ierindas karavīri mums jautā, kāpēc viņiem tiek liegta iespēja balsot par civiliedzīvotājiem, bet jābalso tikai par virsniekiem. Tur rodas ļoti daudz jautājumu, uz kuriem mēs atbildēt nevaram. Tāpēc arī es personīgi atbalstu biedra Plotnieka priekšlikumu. Kas attiecas uz armiju, mums vajadzētu vadīties no vispārējiem noteikumiem, bet visā, arī kontrolē. Un es jums varu ziņot, godātie deputāti, ka Liepājas pilsētā radās konfliktsituācija tieši par vēlētāju skaitu. Vispārējo un tiešo vēlēšanu princips paredz gan kontroli, gan uzskaiti līdz pēdējam vēlētājam. Ne tā, kā līdz šim bija, ka par armijas sastāvu zināja tikai izpildkomitejas priekšsēdētājs vai kāds cits. Tas šodien tiek pilnīgi izslēgts. Līdzko mēs publicējām mūsu vēlēšanu apgabalus, viss ir skaidrs. Atliek tikai kontrole uz vispārējiem noteikumiem.
Vai ir kādi jautājumi? Vai mēs respektēsim redakcijas komisijas lūgumu un nobalsosim tagad?
Tātad jūsu zināšanai - šiem labojumiem Konstitūcijā ir vajadzīgas 213 balsis, t.i., kvalificētais vairākums, jo tās ir izmaiņas Konstitūcijā.
Tagad par balsošanas kārtību. Mums vienmēr rodas šī problēma. Konstitūcijā ir izdarītas izmaiņas, kurās paredzēts 5 gadu cenzs vietējo padomju vēlēšanām un 10 gadi - Augstākās Padomes vēlēšanām. Kaut gan šī redakcija nav precīza, jo tur ir paredzēts, ka pastāvīgi jādzīvo republikas teritorijā pēdējos desmit gadus. Jāņem vērā, ka jūs toreiz vasarā balsojāt, nedomājot par to, ka daudzi bija atradušies gadu vai divus darbā - Maskavā un tagad 8 gadus strādā šeit, republikā.
Tātad balsot par to nevajag, jo tas jau ir nobalsots. Bet ir otrs priekšlikums. Iesniegts likumprojekts atcelt cenzus vietējo padomju vēlēšanām - tas gan attieksies tikai uz nākamajām vēlēšanām, jo šajās jau deputātu kandidāti šobrīd izvirzīti, beidzas deputātu kandidātu izvirzīšana -, kā arī atcelt cenzus Augstākās Padomes vēlēšanām. Vai es esmu pareizi noformulējis priekšlikumus, kas ir iesniegti? Vai ir kādi citi priekšlikumi?
Vēl izskanēja domas par citiem cenziem, bet tie bija tikai priekšlikumu veidā un netika noformulēti ne mūsu komisijā, ne šeit runās, tāpēc mums tie arī nav jāliek uz balsošanu.
Kas par to, lai atceltu cenzus un izdarītu šīs izmaiņas Konstitūcijā, lūdzu balsot. Kas ir pret? Kas atturas? Paceliet balsošanas kartītes. Paldies. Balsošanas rezultāti: par - 119, pret - 110, atturas - 13. Tātad kvalificētā vairākuma nav, izmaiņas netiek izdarītas, paliek cenzi - 5 un 10 gadi.
Tagad par armijas jeb karavīru piedalīšanos vēlēšanās. Es īsi formulēšu. Tātad karavīri piedalās uz vispārējiem noteikumiem un tiek pakļauti vispārējai kontrolei. Kas par šo priekšlikumu, lūdzu balsot.
Balsošanas rezultāti. Par - 247, pret - 4, atturas - 3. Tātad kvalificētais vairākums ir. Tiek pieņemts labojums Konstitūcijā. Tātad karavīri piedalās Augstākās Padomes vēlēšanās pēc vispārējiem noteikumiem un šo vēlēšanu gaita un izvirzīšana tiek pakļauta vispārējiem noteikumiem. Tagad mūsu redakcijas komisija visu, kas attiecas uz vēlēšanu likumu, var veidot sakarā ar šiem mūsu balsošanas rezultātiem.
Biedri deputāti! Tagad izskatīsim jautājumus par Latvijas PSR ekonomiskās un sociālās attīstības 1990.gada valsts plānu un par Latvijas PSR ekonomiskās un sociālās attīstības valsts plāna izpildes gaitu 1989.gadā, par Latvijas PSR 1990.gada valsts budžetu un par Latvijas PSR 1988.gada budžeta izpildi. Referenti ir Miervaldis Ramāns un Jānis Blekte.
Tātad vārds deputātam Miervaldim Ramānam, Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietniekam, Valsts plāna komitejas priekšsēdētājam.
M.Ramāns (Liepājas 121.vēlēšanu apgabals).
Par Latvijas PSR ekonomiskās un sociālās attīstības 1990.gada valsts plānu (līgumplānu) un par Latvijas PSR ekonomiskās un sociālās attīstības 1989.gada valsts plāna izpildes gaitu.
Cienījamie deputāti! Latvijas PSR Ministru Padome iesniedz jums izskatīšanai republikas ekonomiskās un sociālās attīstības 1990.gada valsts plāna (līgumplāna) projektu, kā arī pārskatu par 1989.gada valsts plāna izpildes gaitu.
1990.gada tautsaimniecības plāns tiek izstrādāts gadam, kurā saskaņā ar Augstākās Padomes jūlija sesijas lēmumu sākas Latvijas ekonomiskā patstāvība. Tas tiek izstrādāts apstākļos, kad ļoti grūtā stāvoklī atrodas visa PSRS ekonomika. Un visbeidzot, tas ir 12.piecgades pēdējā gada plāns. Viss teiktais plāns uzspiež savu zīmogu, ko plāna izstrādāšanas dalībnieki izjuta visā tā veidošanas laikā. Šis darbs sākās jau vasaras iesākumā, un tajā tad jau piedalījās Augstākās Padomes deputātu komisiju pārstāvji, jo aktīvi ņemot dalību šajā darbā plāna izstrādāšanas nobeiguma stadijā.Tas vispirms. Otrkārt, par to, kādēļ saku - līgumplāns. Jau tādēļ, ka šādas jaunās ekonomiskās attiecības izriet no Latvijas ekonomiskās patstāvības koncepcijas un likuma un arī tādēļ, ka šā gada 14.augustā, noslēdzot attiecīgu sagatavošanās darbu, notika sanāksme pie PSRS Valsts plāna komitejas priekšsēdētāja Jurija Masļukova, kurā piedalījās viņa vietnieki un teritoriālās plānošanas nodaļas vadītājs. Sanāksme vienprātīgi piekrita sagatavotajam 1990.gada nolīguma maketam starp PSRS un Latvijas PSR Valsts plāna komitejām, ko J.Masļukovs apstiprināja arī nākamajā dienā PSRS Ministru Padomes prezidija sēdē, saņemot Ministru Padomes priekšsēdētāja N.Rižkova piekrišanu. Septembrī biedrs Masļukovs smagi saslima un viņa prombūtnes laikā viņa vietnieks A.Trošins, kurš nepiedalījās augusta sanāksmē, raksta vēstuli PSRS Augstākās Padomes Savienības Padomes Plāna un budžeta finansu komisijai, kurā atzīmē, ka Latvijas PSR iesniegtie līgumplāna galvenie nosacījumi par ekvivalento apmaiņu, sankcijām, abu pušu atbildību, republikas īpašumu nebija ar konkrētu piepildījumu un tādēļ tos nevarēja pieņemt par pamatu praktiskā darba organizācijā.
Bez tam šādas sevišķas līgumattiecības starp PSRS un Latvijas PSR Ministru Padomēm un Valsts plāna komitejām federatīvas valsts apstākļos likvidē visu savienoto republiku vienlīdzības principu PSR Savienībā.
Šorīt man iedeva vēl otru vēstuli, ko parakstījis PSRS Valsts plāna komitejas priekšsēdētāja pirmais vietnieks Durasovs, kurš toreiz vēl vispār nebija šajā amatā, kad notika sanāksme pie biedra Masļukova. Tajā viņš iebilst, tāpat kā biedrs Trošins, pret jau biedra Masļukova pieņemto variantu. Lūk, tādējādi risinās mūsu dialogs ar PSRS Valsts plāna komiteju.
Zināmu iespaidu atstāja arī LTF Domes valdes 31.maija paziņojums. Tas viss, dabīgi, radīja zināmus ārkārtējus plāna projekta izstrādāšanas un izskatīšanas apstākļus.
Vai varam būt apmierināti pēc tiešām lielā paveiktā darba? Diemžēl jāsaka, ka vēl pilnībā ne, jo nosauktie ārkārtējie apstākļi, bez šaubām, iespaidoja plāna rādītājus, kaut gan tie visumā atbilst un daudzos gadījumos pārsniedz rādītājus, kas 12.piecgadē noteikti tās pēdējam, 1990.gadam.
Izpildot Latvijas PSR Augstākās Padomes likumu par republikas ekonomisko patstāvību un atbilstošo lēmumu, Latvijas PSR ar 1990.gada 1.janvāri pāriet uz jaunu ekonomiskās un sociālās attīstības modeli. Tā galvenā atšķirība no pašreizējā centralizētās ekonomikas un visas tautas īpašuma modeļa izpaužas radikālā ekonomikas decentralizācijā, visas tautas īpašuma nomaiņā ar darba kolektīva, municipālo un republikas īpašumu, dažās nozarēs saglabājoties savienības īpašumam.
Ekonomikas decentralizācijas nosacījumi savukārt konkretizējas ar veselu virkni likumu, kas būtiski pārdala tiesības, kuras pašreiz sakoncentrētas centrā, ar vienu noteikumu - nodrošināt valsts struktūras pamatposma - uzņēmuma, organizācijas, institūta un citu saimniecisko vienību patstāvību. To darbīgu regulē vienīgi likumi un ekonomiskās sviras (nodokļi, kredīti, cenas, tarifi, subsīdijas, līgumi, kvotas u.c.), kas ir tiesiskas demokrātiskas valsts pamatelementi, kuras izveidošanu paredz Deklarācija par Latvijas valsts suverenitāti.
Tikai apstākļos, kad ir radīti un sākuši darboties šie tiesiskas valsts pamatelementi, rodas iespēja izstrādāt tādu tautas saimniecības attīstības plānu, kurš balstās uz šiem likumiem un ekonomiskām svirām kā valstiskās regulēšanas instrumentiem, nevis administratīvi direktīvām vēlmēm. Diemžēl 1990.gada plāna projekts minēto iemeslu dēļ prasībām vēl neatbilst.
Attiecīgu likumu un ekonomiskā instrumentārija izstrādāšana tika uzsākta jau 1989.gada sākumā, turpinās pašreiz un turpināsies arī 1990.gadā un tālākajā periodā, jo dzīves kvalitātes nodrošināšanas nosacījumu pilnveidošanai nevar būt robežu. Balstoties uz šodienas iespējām un zināšanām, vissvarīgākie likumi jāizstrādā un jāpieņem vēl šogad, lai jau ar nākamā gada sākumu tie varētu pozitīvi ietekmēt republikas ekonomisko un sociālo attīstību, nodrošināt tās lielāku efektivitāti. Pretējā gadījumā turpinās darboties pašreizējie centralizētie likumi un ekonomiskais instrumentārijs, kuru mēs pamatoti kritizējam.
No sacītā izriet, ka 1990. gads lielā mērā būs pārejas periods, kura laikā jaunais ekonomiskās un sociālās attīstības modelis pakāpeniski gūs piepildījumu ar jaunu, efektīvāku saimniecisko un tiesisko instrumentāriju.
1989.gada plāna izpildes gaita.
Pirms gada, ziņojot Augstākajai Padomei par 1989.gada plāna projektu, mēs prognozējām, ka šajā gadā saglabāsies virkne pozitīvo tendenču, kuras parādījās 12.piecgades pirmajos trijos gados. Diemžēl šobrīd, vērtējot 1989.gada aizvadīto deviņu mēnešu darba rezultātus visās tautsaimniecības nozarēs, jāsaka, ka šo tendenču ir gaužām maz, un 1989.gada plāna izpildes gaita un gaidāmie rezultāti vieš satraukumu. Par to liecina 1.tabulas skaitļi.
1.tabula
Republikas tautsaimniecības 9 mēnešu darba rezultāti
| Rādītāji | Mēra vienība | 1988.gada
9 mēneši |
1989.gada
9 mēneši |
Vairāk, mazāk
+ , - |
| Saražotais nacionālais ienākums | procentos pret
iepriekšējo gadu |
104,9
|
103,9
|
- 1
|
| Rūpnieciskās ražošanas apjoms | milj.rubļu | 6768 | 6908 | +140 |
| procentos pret
iepriekšējo gadu |
104,6 | 102,1 | -2,5 | |
| Tautas patēriņa
preču ražošanas apjoms |
milj.rubļu
|
4920
|
5148 | +228 |
| procentos pret
iepriekšējo gadu |
106 | 104,6 | -1,4 | |
| Galveno lopkopības produktu
ražošana kolhozos un
padomju saimniecībās (ieskaitot iepirkumus no iedzīvotājiem) lopi un putni |
tūkst.tonnu |
328,2 |
305,7 |
-22,5 |
| procentos pret
iepriekšējo gadu |
100,8 | 93,1 | - 7,7
|
|
| piens | tūkst.tonnu | 1457 | 1460 | +3 |
| procentos pret
iepriekšējo gadu |
101,3 | 100,2 | -1,1 | |
| Mazumtirdzniecī-bas preču apgro-
zījums |
milj.rubļu | 3598
|
3975
|
+375
|
| procentos pret ie-
priekšējo gadu |
108 | 110 | + 2 | |
| Maksas pakalpojumi iedzī-
votājiem |
milj.rubļu | 412,1
|
441,4
|
+29,3
|
| procentos pret ie-
priekšējo gadu |
119,5 | 107,1 | -12,4 | |
| Dzīvojamās platī-
bas nodošana eks- pluatācijā |
tūkst. dzīvokļu | 10,9
|
10,9
|
|
| procentos pret
iepriekšējo gadu |
85,8 | 100 | +14,2
|
|
| tūkst.kvadrātmetru | 685,2 | 638,6 | -46,6 | |
| procentos pret ie-
priekšējo gadu |
88,5 | 93,2 | 4,7 |
| Strādnieku un kal-
potāju vidējā |
rubļu | 232 | 250 | +18 |
| darba alga |
procentos pret ie- priekšējo gadu |
111
|
108
|
- 3 |
| Sabiedriskā darba
ražīguma pieaugums |
procentos pret ie-
priekšējo gadu |
105,1
|
104,5
|
- 0,6
|
Kā rāda šie skaitļi, 10 rādītājiem no 20 ir lejupslīdoša tendence. Darba algas pieaugums turpina apsteigt darba ražīguma pieaugumu.
Prognozējot 1989.gada plāna uzdevumu gaidāmo izpildi, var teikt, ka rūpniecības produkcija tiks saražota par 10,6 miljardiem rubļu vai par 2% vairāk salīdzinājumā ar 1988.gadu. 12.piecgades četros gados tās pieaugums sastādīs 14,2 procentus, salīdzinot ar piecgadē plānoto pieaugumu - 13,7 procentiem. Pie tam A grupas pieaugums sastādīs 11,6 procentus, bet grupas B - 17,6 procentus (piecgades plāns attiecīgi 13,4 procenti un 14,1 procenti).
Tiks pārsniegti arī mazumtirdzniecības preču apgrozījuma un naudas izteiksmē pakalpojumu plāna uzdevumi, kā arī virkne citu rādītāju.
Taču tas nevar dot gandarījumu, jo šie pamatrādītāji tiek pārsniegti galvenokārt uz cenu un tarifu paaugstināšanas pamata. Tā, piemēram, vieglās rūpniecības uzņēmumi, piešķirdami saviem izstrādājumiem indeksu N, palielinājuši ražotās produkcijas apjomu par 41 miljonu rubļu, bet viss šī perioda plāna pārsniegums sastāda 47 miljonus rubļu. Tādēļ arī gaidāmais tautas patēriņa preču ražošanas kopējais apjoms, kurš, gadu noslēdzot, sasniegs 7250 - 7270 miljonu rubļu un par apmēram vienu procentu pārsniegs plāna uzdevumus, neiepriecina, tāpat kā gaidāmā mazumtirdzniecības preču apgrozījuma pieaugums apmēram par 370 miljoniem rubļu jeb 7,6 procentiem.
Neskatoties uz to, piedāvājuma kopējais apjoms pat naudas izteiksmē krietni atpaliek no pieprasījuma apjoma. Naudas apgrozījums un patēriņa tirgus nav sabalansēti.
Šajā situācijā ar trauksmi jākonstatē, ka arī gaidāmie lopu un putnu iepirkumi šajā gadā būs par apmēram 20 tūkstošiem tonnu mazāki, nekā plānots, un mazāk arī nekā 1988.gadā. Nedaudz mazāki būs arī piena iepirkumi. Tas izskaidrojams ar lopu ziemošanas sarežģītajiem apstākļiem sakarā ar lopbarības trūkumu un līdz ar to ar lopu skaita samazināšanos.
Diemžēl pašreiz PSRS Ministru Padome šo stāvokli ir vēl pasliktinājusi, samazinot koncentrētās lopbarības piegādes šajā gadā republikai par 80 tūkstošiem tonnu, norādīdama, ka tas ir sods par nepilnīgu lopkopības produktu piegādi savienības fondiem. Domāju, ka šādu metodi visi deputāti nosodīs, jo jau gada sākumā izdalītais kombinētās lopbarības daudzums bija mazāks, nekā piecgades plānā paredzēts.
Vērtējot celtnieku darba rezultātus, gaidāms, ka būvdarbu plāns tiks izpildīts par 100 - 102 procentiem, tai pašā laikā netiks paveikti liela skaita sociālās sfēras un ražošanas objektu plānotie celtniecības uzdevumi. Piemēram, zem neizpildes zīmes ir dzīvokļu celtniecības, veselas virknes sociālās sfēras objektu celtniecības, kā arī Rēzeknes gaļas kombināta, Rīgas vagonu rūpnīcas un citu ražošanas objektu celtniecības plāna uzdevumi. Pie tam kā galvenais iemesls jāmin celtnieku nedisciplinētība, jo plāna izpildi viņi nodrošina ar celtniecības darbiem, kuri tiek veikti pēc tā saucamajiem tiešajiem līgumiem, otrā plānā atstājot ģenerālo līgumu izpildi. Pasūtītāji savukārt vienlaicīgi iesāk daudzu objektu celtniecību, maz domājot par to nodošanu ekspluatācijā. Tā rezultātā nepabeigtās celtniecības līmenis sasniedz 70 procentus no kopējā investīciju apjoma republikā. Abos gadījumos tā ir nepiedodama un nosodāma rīcība, kuru noteikti jāizbeidz. Viens no pasākumiem celtnieku monopoltiesību ierobežošanā būs ieteiktā celtniecības un montāžas darbu un attiecīgo materiālo resursu limitu nodošana pasūtītāju rokās un pilnīgas brīvības nodrošināšana būvorganizācijas izvēlē.
Tā kā tuvojas nobeigumam 12.piecgades priekšpēdējais gads un jau pamatā ir izstrādāti tās pēdējā gada plāna uzdevumi, ir iespējams dot vērtējumu gaidāmajai 12.piecgades plāna uzdevumu izpildei, kas raksturoti sekojošā tabulā.
2. tabula
|
1990.gads |
1986.- 1990.gadi |
||||
| piecga-
des plānā un tā ap- rēķinos |
plāna
projekts |
piecga-
des plānā un tā aprē- ķinos |
gaidāmā
izpilde |
novirze no piec-
gades plāna lī- meņa (+, -) |
|
| Saražotais nacionā-
lais ienākums - pro- centos salīdzināju- mā ar iepriekšējo gadu |
104,2
|
104
|
122
|
122,5
|
+ 0,5
|
| Rūpniecības pro-
dukcija (1982.gada 1.janvāra uzņēmumu vairumcenās) -
miljardos rubļu |
10,9 |
10,8 |
|||
|
procentos salīdzi- nājumā ar iepriek- šējo periodu |
104 |
102,9
|
113 -116*
|
116,5
|
+ 3,5 - + 0,5
|
| Lauksaimniecības
bruto produkcija (1983.gada salīdzi- nāmās cenās - miljonos rubļu |
3290 |
3179 |
|
||
| gada vidējais
apjoms 1986.-1990.gados -
miljonos rubļu |
3124 |
3022 |
- 102 |
||
| procentos salīdzinājumā ar
1981. - 1985.gadu vidējo apjomu |
112-114*
|
110,4
|
- 3,6
|
||
| Lauksaimniecības
produkcijas iepir- kumi
lopi un putni (dzīv- svarā) - tūkstošos tonnu |
470 |
440 |
2168 |
2183 |
+ 15 |
|
piens - tūkstošos tonnu |
1850 |
1850 |
8850 |
9288 |
+ 438 |
| Piegādes
Vissavienības fondā
gaļa un gaļas pro- dukti (pārrēķinot gaļā) - tūkstošos tonnu |
96 |
72 |
446 |
412 |
- 34 |
| piens un piena pro-
dukti (pārrēķinot pienā) - tūkstošos tonnu |
730 |
570 |
3425 |
3183 |
- 242 |
|
Kapitāliegul- dījumi no visiem finansēšanas avotiem - miljonos rubļu |
2185 |
2430 |
9670 |
10917 |
+ 1247 |
| tai skaitā | |||||
| celtniecības
un montāžas darbi - miljonos rubļu |
848 |
900 |
3970 |
4266 |
+ 296 |
| No kopējā apjoma
kapitālieguldījumi ražošanas objektu būvei - miljonos rubļu |
1530 |
1650 |
6785 |
7846 |
+ 1061 |
|
kapitālieguldījumi neražojošās sfēras objektu būvei - miljonos rubļu |
655 |
780 |
2885 |
3071 |
+ 186 |
|
No kopējā apjoma kapitālieguldījumi agrorūpnieciskā kompleksa attīstībai- miljonos rubļu |
711 |
784 |
3145 |
3631 |
+ 486 |
|
tai skaitā celtnie- cības un montāžas darbi - miljonos rubļu |
415 |
445 |
1793 |
1961 |
+ 168 |
|
sociālās sfēras ob- jektu nodošana eks- pluatācijā no visiem finansēšanas avotiem:
dzīvojamās mājas - tūkstoši kvadrātmet-ru |
1200 |
1300 |
5900 |
6250 |
+350 |
|
vispārizglītojošās skolas - tūkstoši vietu |
15,5 |
14 |
55,67 |
47,22 |
- 8,45 |
|
pirmsskolas bērnu iestādes - tūkstoši vietu |
9,71 |
8,81 |
34,83 |
36,87 |
+ 2,04 |
|
ambulances un poli- klīnikas - tūkstoši apmeklējumu maiņā |
1,23 |
0,5 |
5,54 |
3,94 |
- 1,6 |
|
slimnīcas - tūkstoši gultu |
0,44 |
0,37 |
2,19 |
1,35 |
- 0,86 |
| Mazumtirdzniecības
preču apgrozījums valsts un kooperatī-vajā tirdzniecībā - miljonos rubļu |
4930 |
5550 |
|||
| procentos salīdzinā-jumā ar
iepriekšējo
periodu |
|
109,7
|
117,6
|
132,4
|
+ 14,8
|
| Tautas patēriņa pre-ču (bez
alkoholiska-jiem dzērieniem) ra-
žošana mazumtirdz-niecības cenās - miljonos rubļu |
7106 |
7660 |
|||
|
procentos salīdzi- nājumā ar iepriek- šējo periodu |
|
107,8
|
121
|
130,7
|
+ 9,7
|
|
tai skaitā pārtikas preces - miljonos rubļu |
2111 |
2200 |
|||
|
procentos salīdzinā- jumā ar iepriekšējo periodu |
101,9
|
112,2
|
119,5
|
+ 7,3
|
|
|
Iedzīvotājiem sniegto maksas pakalpojumu apjoms - miljonos rubļu |
598 |
660 |
|||
|
procentos salīdzinājumā ar iepriekšējo periodu |
113
|
149,7
|
165,4
|
+ 15,7
|
|
_________________________________
* PSKP 27.kongresa direktīvie uzdevumi
Kā redzam no tabulas, lielum lielais koprādītāju skaits, pateicoties
1986. - 1988. gadu rezultātiem, tiks izpildīts, tai pat laikā diemžēl atpalicība
saglabāsies lauksaimniecības produkcijas un sociālo objektu celtniecības ieplānoto uzdevumu izpildē.
Latvijas PSR Ministru Padome, ministrijas un resori, Tautas deputātu padomes ierobežoto resursu un iespēju robežās cenšas maksimāli izpildīt Augstākās Padomes vienpadsmitā sasaukuma deputātiem izteiktos vēlētāju norādījumus. Izpildot šos norādījumus, 1989.gadā tika uzceltas virkne skolu, dzīvojamās mājas skolotājiem un ārstiem laukos, slimnīcas un ambulances, virkne komunālo būvju un citu objektu. Šo vēlētāju norādījumu tālāka izpilde paredzēta arī 1990.gada plāna projektā.
Diemžēl kapitālieguldījumu nepietiekamība, kā arī celtniecības organizāciju jaudu trūkums neatļauj šajā piecgadē izpildīt visus vēlētāju norādījumus un to izpilde tiks paredzēta, izstrādājot 13.piecgades plāna izejas datus.
Svarīgākie ekonomiskie un sociālās attīstības
uzdevumi 1990.gadā
Kā jau minēju, visā valstī un tai skaitā arī Latvijā šobrīd ir ārkārtēja situācija, ko raksturo pieprasījuma un piedāvājuma pilnīga nesabalansētība, milzīgas patēriņa tirgus deformācijas, preču ražotāju grupveida egoisms un elementāra tiesiskās valsts pamatpostulātu ignorēšana, kā rezultātā rodas pretrunas starp sabiedrību un ražotāju. Līdz šim pretrunu izpausmes bija vairāk vai mazāk slēptas, jo šīs attiecības regulēja ar administratīvi komandējošām metodēm. Līdz ar šo metožu daļēju atcelšanu, tās neaizvietojot ar prasmīgām ekonomiskām vadības metodēm un saimniecisko likumdošanu, pretrunas parādās ekonomisko attiecību virspusē.
Tas viss 1990.gada tautsaimniecības plānam ir uzspiedis savu zīmogu un prasīja tā izstrādē un plāna uzdevumu noteikšanā ļoti lielu atbildību, jo mums visiem jācenšas panākt ekonomikas, it sevišķi tās sociālās sfēras stabilizāciju. Tādēļ ir vajadzīgi sevišķi pasākumi, lai ekonomika kaut nedaudz kļūtu regulējama. Pie tā strādā PSRS Augstākā Padome.
Šādu pasākumu izstrādāšana ir paredzēta arī Latvijas valdības pasākumu plānā pārejas periodam uz ekonomisko patstāvību. Tajā ietilpst likumu pakete, kuri ietverti Augstākās Padomes jūlija lēmumā, kā arī citi ekonomiska un tiesiska rakstura normatīvie dokumenti, piemēram, likumprojekts par preču ievešanu un izvešanu, dekrēta projekts par jauniem noteikumiem aplikšanai ar nodokļiem būvmateriālu ražošanas un to piegādes konkrētam adresātam stimulēšanai un citi.
Tomēr jāsaka, kamēr PSRS Augstākā Padome nebūs pieņēmusi Baltijas republiku iesniegto likumprojektu par šo republikas ekonomisko patstāvību, tikmēr varēs darboties tikai daļa šīs patstāvības elementu.
Reizē ar šiem vispārekonomiskajiem un tiesiskajiem uzdevumiem 1990. gada plāna vistiešākais uzdevums - atrast iespējas nodrošināt tirdzniecības uzņēmumus un iedzīvotājus lielākā apjomā ar pārtikas un rūpniecības precēm, panākt uzlabojumu dzīvojamo namu un sociālās infrastruktūras objektu celtniecībā, paplašināt būvmateriālu ražošanu un to pārdošanu iedzīvotājiem, krietni plašāk realizēt lauksaimniecības prioritāti, risināt samilzušās ekoloģiskās problēmas. Rūpniecībai šai sakarībā jāattīstās galvenokārt intensīvā ceļā, modernizējot iekārtas, pielietojot zinātnes un tehnikas sasniegumus.
Vēl jāuzsver, ka 1990.gadā, realizējot lēmumu par republikas iedzīvotāju mehāniskā pieauguma pilnīgu pārtraukšanu, īpaši svarīgi nodrošināt darba resursu racionālu izmantošanu, lai darba roku trūkums nekļūtu par šķērsli neatliekamo tautsaimniecības uzdevumu risināšanā. It visur nepieciešams radikāli uzlabot darba kvalitāti, disciplīnu un vispārējo kultūru. Bez šiem, gribētos teikt, pamatnoteikumiem nav gaidāms efekts no jaunā ekonomiskās un sociālās attīstības modeļa.
Visu manis nosaukto un arī nenosaukto jautājumu risināšana detalizēti ir paredzēta jau minētajā valdības programmā pārejas periodam, kura pieņemta šī gada oktobrī. Visu republikas ministriju, resoru, organizāciju neatliekams uzdevums ir pilnīgi un termiņā izpildīt visus šīs programmas pasākumus.
Šeit vietā ir atgādināt to decentralizāciju un kompetenču pārdali, kāda notiek plānošanā, proti, republikas, kuras ar 1990.gada 1.janvāri pāriet uz ekonomiskās patstāvības modeli, no centra vairs nesaņem plāna uzdevumus sociālās infrastruktūras attīstībai, mazumtirdzniecībai un pakalpojumiem, visi attiecīgie rādītāji kļūst par aprēķina rādītājiem. Tādēļ šos uzdevumus mēs arī vairs neparedzam republikas rajoniem un republikas pakļautības pilsētām. Kādus sociālās infrastruktūras objektus, sākot ar dzīvokļiem un komunālajām celtnēm līdz poliklīnikām un bērnudārziem celt, Tautas deputātu padomes lemj pilnīgi patstāvīgi. Bez šaubām, 1990. gadā tas ir saistīts ar 12.piecgades iestrādēm, bet šodien, jau domājot par 13.piecgadi, Tautas deputātu padomēm ir jāņem vērā iepriekšteiktais. Attiecīgie ienākumu avoti un resursu limiti tiks precizēti un paziņoti nākamā gada pirmajā ceturksnī.
Tirdzniecības apgrozījuma un pakalpojumu apjomu palielināšanai, iedzīvotāju pieprasījuma labākai apmierināšanai savukārt jāveido attiecīgs šo sfēru darbinieku stimulēšanas mehānisms.
Par šiem jautājumiem mēs sarunu jau iesākām attiecīgajā 1988.gada sesijā. Ir pagājis gads, un šodien satraukumu rada fakts, ka virkne rajonu ar zināmām bažām uzņem šo sen patiesi gaidīto ekonomisko patstāvību, kura, no vienas puses, dod lielu brīvību un tiesības attiecīgās Tautas deputātu padomes ieceru realizācijā, no otras puses, dabiski, krietni palielina atbildību. Realizējot valdības rīcības programmu, ir jāpārvar šīs bažas un neticība.
Sociālās sfēras attīstība
Tautsaimniecības sociālā sfēra visupirms ir tā, kura kalpo cilvēkam, saduras ar viņa vajadzībām. Sociālās sfēras attiecīgiem kanāliem, ja tā var teikt, ir jāpiepilda tā saucamais patērētāja grozs.
Un, ja šobrīd vērtējam, kā šis grozs pildās, tad, bez šaubām, kā jau īsi minēju, līdz minimāli nepieciešamajam pagaidām patālu. Aprēķini rāda, ka šobrīd pieprasījums netiek apmierināts par apmēram 1 miljardu rubļu. To apliecina arī trūcīgais preču sortiments veikalos. Tas gan ir plašāks nekā daudzos Padomju Savienības reģionos, taču tas nav mierinājums. Gaidīto nav devušas arī vizītkartes un citi republikas tirgus sargāšanas pasākumi. Tādēļ šajā jomā, kā jau minēts, tiek gatavoti jauni pasākumi, kas saistīti gan ar čeku vai sertifikātu, gan arī varbūtēju republikas valūtas ieviešanu, arī ekonomiskiem pasākumiem.
Bet pašreiz 1990.gada tirdzniecības apgrozījuma plāns veidojas 5,5 miljardu rubļu apmērā - par pusmiljardu lielāks nekā 1989.gada plāns. Pie tam, kā jau minēju, tas ir aprēķina rādītājs. Tradicionālo gadatirgu rezultāti, kuros šis rādītājs tiek piepildīts ar konkrētām precēm, pagaidām ir neapmierinoši.
Bet darbs vēl nepavisam netuvojas nobeigumam - jau nākamnedēļ būs gadatirgus Rīgā, pēc tam Maskavā, tad sekos darbs PSRS Tirdzniecības ministrijā, savienības patērētāju kooperācijā, PSRS Valsts plāna komitejā, tai skaitā arī par importa precēm. Par šo darbu savā vēstulē raksta arī biedrs Durasovs.
Tomēr, turpinot šo darbu savienības resoros, tas ļoti nopietni jāturpina arī visos republikas uzņēmumos, gan rūpnīcās un fabrikās, gan arī kolhozos un padomju saimniecībās, kā arī ar mūsu jauno lauku struktūru - zemniekiem. Šeit gaidīsim nosaukto jauno republikas likumu pozitīvu iedarbību, ja tos pieņemsim nākošajā Augstākās Padomes sesijā.
Bet pagaidām, pēc pašreizējiem aprēķiniem, salīdzinot 1990.gada resursu apjomus ar attiecīgiem 1989.gada rādītājiem, gaļas un tās produkcijas pārdošanai jāpalielinās par 7 tūkstošiem tonnu jeb 4,3 procentiem, piena produktu - par 15 tūkstošiem tonnu jeb 1,3 procentiem, olu - par 15 miljoniem gabalu jeb 2,6 procentiem, zivju - par 5,6 tūkstošiem tonnu jeb 12,1 procentu, miltu - par 2 tūkstošiem tonnu jeb 1,9 procentu, konditorejas izstrādājumu - par 2 tūkstošiem tonnu jeb 4 procentiem, mēbeļu - par 7 miljoniem rubļu jeb 5,1 procentu, radiouztvērēju - par 6 tūkstošiem gabalu jeb 4,4, procentiem, dažādu zeķu izstrādājumu - par 2,5 miljoniem pāru jeb 7,2 procentiem utt. Šī gada līmenī saglabāsies tādu preču grupu tirgus fondu apjoms kā cukurs, putraimi, augu eļļa, tabakas izstrādājumi, kā arī apavi, automašīnas, ledusskapji, šujmašīnas, putekļu sūcēji, velosipēdi. Pagaidām neapmierinoši ir tirgus fondi tādām preču grupām kā dažādi audumi un šūtie izstrādājumi. Bet vēlreiz uzsveru, ka tie ir iepriekšējie dati. Darbs šajā jomā intensīvi turpinās, un preču pieaugums izriet arī no PSRS Augstākās Padomes sesijā pieņemtajiem lēmumiem un tur jau apstiprinātā visas valsts ekonomiskās un sociālās attīstības plāna rādītājiem un uzdevumiem.
Runājot par proporcijām starp pilsētām un laukiem un ievērojot lauku prioritāti, tās noteiktas šādas: proporcionāli iedzīvotāju daudzumam - 48 procenti no visiem preču resursiem tiek novirzīti laukiem caur patērētāju kooperācijas sistēmu, tai skaitā 60 procenti vieglo automašīnu un 80 procenti būvmateriālu, kuru tirgus fondi, salīdzinot ar šo gadu, nedaudz pieaug un kurus plāna ietvaros sadalīs pa lauku rajoniem, kā to izteica lauku rajonu vadītāji.
Teiktais izvirza neatliekamu uzdevumu vispirms visām tirdzniecības organizācijām, visiem mūsu ražotājiem ar Valsts plāna un Valsts materiāli tehniskās apgādes komiteju speciālistu varbūtēju starpniecību rast iespējas ražot vairāk kvalitatīvu nepieciešamo preču, lai tādējādi labāk apmierinātu pieaugušo pirktspēju.
Aplūkojot gan rūpniecības, gan pārtikas ražošanu, jāatzīmē, ka šobrīd vislielākie parādnieki ir republikas vieglās rūpniecības uzņēmumi. Apvienība Rīgas tekstils atpaliek no 1990.gada uzdevumiem par 25,5 miljoniem rubļu, apvienība Latvija - par 46 miljoniem rubļu, apvienība Māra - par 5 miljoniem rubļu. Atpaliek arī citi uzņēmumi. Pie tam kā galvenais iemesls tiek minēts darba roku trūkums. Tai pašā laikā šie un arī citi uzņēmumi gaužām kūtri meklē jaunas, efektīvākas darba formas, vispirms nomas uzņēmuma formu, kura sevi jau ir apliecinājusi gan visas Padomju Savienības, gan arī republikas mērogā kā forma ar lielāku ieinteresētību labākiem galarezultātiem.
Reizē ar negatīviem piemēriem jāpiemin pozitīvi piemēri, kuri izriet no uzņēmumu, ja tā varētu teikt, horizontālo sakaru attīstības. Mazs paskaidrojums. Ja līdz šim nospiedošā pārsvarā visā valstī bija tikai tā saucamie vertikālie sakari caur attiecīgo centra organizāciju, caur centra plāniem un sadali, tad šobrīd, risinot ekonomiskās patstāvības nosacījumus, šie vertikālie sakari caur centru ir jānomaina ar daudz efektīvākiem horizontāliem sakariem, kur paralēli sadarbībai ar ārzemju firmām un kopuzņēmumu dibināšanu var tikt veidoti un jāveido šādi kopuzņēmumi arī ar citu republiku firmām. Šeit labu paraugu rāda tādas vieglās rūpniecības firmas kā Rīgas adītājs un Rīgas manufaktūra, kuras savu tehnoloģisko ķēdīti grib veidot, radot kopuzņēmumus ar Uzbekijas, Moldāvijas, Rietumukrainas un arī ieinteresētām ārzemju firmām. Šī pagaidām vēl pieticīgā pieredze ir rūpīgi jāpēta, jāpopularizē un noteikti jāpaplašina.
Šobrīd satraukumu rada fakts, ka par apmēram miljardu rubļu rūpniecības un agrokompleksa uzņēmumi vēl nav noslēguši līgumus ar tirdzniecības organizācijām par attiecīgo preču piegādēm. Gadatirgi, kuri notiks novembra otrajā dekādē gan republikā, gan centrā, kā arī darbs vēl decembrī PSRS tirdzniecības resoros par importa preču piegādēm, domāju, atrisinās šo svarīgo jautājumu.
Reizē ar patērētāju groza piepildīšanu tikpat nozīmīga ir prasība apmierināt vajadzību pēc dzīvokļiem, citiem sociālās infrastruktūras objektiem. It sevišķi asi tas izpaužas republikā pieņemtās apakšprogrammas Dzīvoklis-90 kontekstā.
Kā jau minēju, attiecīgie šīs infrastruktūras rādītāji ar 1990.gadu kļūst par aprēķina rādītājiem, un šo rādītāju kopsummu mēs redzēsim tikai decembrī, kad visos rajonos un pilsētās būs notikušas Tautas deputātu padomes sesijas, kuras apstiprinās uzdevumus 1990.gadam. Bet pagaidām aprēķinos ir paredzēts uzbūvēt 21,5 tūkstošus dzīvokļu, tikpat, cik šī gada plānā. Pieauguma nav tādēļ, ka nākamajā gadā būs krietni samazinājušās līdzdalības naudas, kuras iepriekšējos gados saņēma republikas pakļautības pilsētas no dažādiem savienības resoriem. Šis samazinājums saistāms ar diviem galvenajiem iemesliem, proti, ar kapitālieguldījumu lielo samazinājumu visas valsts mērogā un savienības ministriju būtisko reorganizāciju vasaras un rudens periodā, šai sakarībā daudz kas paliek neatrisināts.
Kādu vērtējumu un prognozi šai sakarā var izvirzīt par apakšprogrammas Dzīvoklis-90 realizāciju un gaidāmo izpildi, nobeidzot 12.piecgadi?
Lai dotu vērtējumu, atgādināšu, ka jau 1987.gada 15.decembrī, kad Latvijas Kompartijas Centrālā komiteja, Ministru Padome un Republikāniskā arodbiedrību padome pieņēma attiecīgo lēmumu, bet pirms tam šo jautājumu izskatīja republikāniskais aktīvs, viennozīmīgi tika teikts, ka, lai izpildītu apakšprogrammas Dzīvoklis-90 nosprausto uzdevumu - piešķirt dzīvokli ģimenēm, kuras uzņemtas rindā līdz 1980.gadam ieskaitot (Rīgā līdz 1978.gadam), ir krietni jāsamazina dzīvokļu piešķiršana ģimenēm un iedzīvotājiem, kuri sastāv rindā tā saucamajās priekšrocību grupās. Aprēķini rādīja, ka rajonu un pilsētu padomju izpildkomitejas iedzīvotājiem, kuri uzņemti rindās dzīvokļu saņemšanai šajās grupās, varēs piešķirt tikai 3,5 tūkstošus dzīvokļu. To šobrīd daudzi ir aizmirsuši un šai sakarībā nepamatoti runā par toreiz pieņemtās programmas nerealitāti. Pēc mūsu statistiķu datiem, pusotrā gadā šīs iedzīvotāju grupas ir saņēmušas apmēram 5 tūkstošus dzīvokļu. Bez tam, kā atceramies, 1988.gadā, pirmām kārtām celtnieku vainas dēļ, ekspluatācijā netika nodoti 1,56 tūkstoši dzīvokļu, tai skaitā Rīgā - 1,1 tūkstotis.
Dažādu iemeslu dēļ vēl 5 tūkstošus dzīvokļu saņēma iedzīvotāji, kuri vispār nestāvēja rindā dzīvokļu saņemšanai. Lūk, iemesli, kādēļ pietiekami netiek realizēti apakšprogrammas Dzīvoklis-90 uzdevumi. Vispār, pēc statistiķu datiem, no 1988. gadā un 1989.gada pirmajā pusgadā uzbūvētajiem 26,2 tūkstošiem dzīvokļu apakšprogrammas izpildei izdalīti tikai 7,2 tūkstoši dzīvokļu (27 procenti), Rīgā attiecīgi 7,6 tūkstoši un 3,4 tūkstoši dzīvokļu (44,7 procenti).
Ja stingri neievērosim sākumā pieņemtos nosacījumus, tad Rīgā, Jūrmalā, Liepājā, dažos republikas rajonos programmu nevarēsim izpildīt arī 1991.gadā, kad noteikti tās izpilde jāpabeidz.
Pie tam, kā jau minēju, runājot par 1989.gada dzīvokļu celtniecības plāna izpildes gaitu, kā celtniekiem, tā arī pasūtītājiem jādara viss, lai šī gada plānu noteikti izpildītu, lai vēl tālāk nepadziļinātu atpalicību programmas izpildē. Plāna izpildei ir visi apstākļi.
Diemžēl 1990.gada plāna projekta aprēķinos paredzētie resursi nedod iespēju nodrošināt visu to sociālās infrastruktūras objektu celtniecību, kuri bija paredzēti 12.piecgades plānā, atpalicība iesākās jau iepriekšējos gados.
Tādēļ mums visiem, domājot par jauno tautsaimniecisko modeli, par patstāvību šīs sfēras attīstībā, ir krasi jāmaina attieksme pret sociālās sfēras objektiem, līgumi par to celtniecību bez ierunām jāizpilda.
Kā jau teicu, par šo objektu celtniecības uzdevumu kopējo summu, kuri tiks celti lauku rajonos un republikas pakļautības pilsētās, varēsim ziņot Augstākajai Padomei decembra sesijā pēc attiecīgām vietējo padomju sesijām, bet tai pašā laikā jau šodien varam informēt deputātus par virkni republikas līmeņa uzdevumu: uz Liepājas lauksaimniecības mašīnu rūpnīcas arodskolas bāzes paplašināšinās mācību centru, kura sastāvā būs arodskola, tehnikums un RPI fakultāte; nodos ekspluatācijā LVU Pedagoģiskās fakultātes jauno korpusu. Turpināsies Valmieras drāmas teātra, Valsts leļļu teātra rekonstrukcija, un ceru, ka izdosies piesaistīt poļu restauratorus, lai uzsāktu Nacionālās operas rekonstrukciju. Jāuzsāk rekonstrukcijas darbi arī Nacionālajā teātrī. Mūsu tautieša, arhitekta Birkerta arhitektūras firma (ASV) kopā ar Pilsētprojekta arhitektiem turpinās Nacionālās Valsts bibliotēkas projektēšanu. Tāpat mums noteikti jāpanāk, lai nākamā gada 1.septembrī tiktu atklāta K.Valdemāra jūras akadēmija.
Nākamajā gadā Rīgā sāks darbu republikā pirmais diagnostikas centrs, kas paredzēts medicīnas palīdzības sniegšanai vairāk nekā miljonam cilvēku gadā. Turpināsim būvēt virkni slimnīcu, dzemdību namu un poliklīniku, arī Rīgas traumatoloģijas un ortopēdijas zinātniskās pētniecības institūta jauno korpusu.
Tomēr, kā jau teicu, visu 12. piecgadē iecerēto šīs sfēras objektu celtniecībā neizdosies veikt.
Ar cilvēka dzīves kvalitāti jo cieši ir saistīta ekoloģija, kurai diemžēl nopietnu uzmanību esam sākuši pievērst tikai pēdējos pārbūves un atklātības gados. Asa un principiāla saruna par šiem jautājumiem bija Augstākās Padomes jūlija sesijā, kura pieņēma lēmumu par uzdevumiem ekoloģiskās situācijas atveseļošanai. Šī lēmuma realizācija arī paredzēta nākamā gada tautsaimniecības plāna projektā, kura uzdevumi detalizēti republikas Ministru Padomes pasākumu plānā. Tajā ietverts vairāk nekā trīsdesmit dažādu pasākumu, sākot ar uzdevumu nākamā gada martā pabeigt dabas aizsardzības un tās resursu racionālas izmantošanas ilgtermiņa stratēģijas, attiecīgu reģionālo programmu un teritoriālo komplekso aizsardzības shēmu izstrādi un beidzot arī laboratorijas izveidošanu degvielas kvalitātes kontrolei. Nākamā gada maijā sabiedrības apspriešanai jānodod likumprojekts par dabas aizsardzību. Uzdevumu ļoti, ļoti daudz, tādēļ vēl un vēlreiz jāuzsver attiecīgo vadošo un līdzizpildītāju atbildība par šo uzdevumu savlaicīgu veikšanu, lai panāktu lūzumu vispirmām kārtām pašam cilvēkam ļoti nozīmīgo ekoloģisko uzdevumu risināšanā.
Runājot par vienu no republikas ekoloģiski karstajiem punktiem - Ventspili, jāsaka, ka 1990.gadā tur jāuzsāk naftas eksporta bāzes attīrīšanas ierīču rekonstrukcija, ostas rūpnīcas 35.piestātnes būve un, izmantojot ārzemju pieredzi, vēl būtiskāk jāsamazina kālija hlorīda un citu birstošo vielu putekļošana pārkraušanas laikā, kā arī jāiesāk monitoringa sistēmas radīšana, lai sistemātiski kontrolētu apkārtējās vides kvalitāti. Jārisina arī citi attiecīgajā pasākumu plānā paredzētie uzdevumi. Saskaņā ar PSRS valdības lēmumu nākamajā gadā Ventspils naftas bāze un ostas rūpnīca, kā arī republika kopumā saņems valūtas atskaitījumus par naftas, naftas un ķīmijas produktu eksportu caur pilsētu pāri par 10 miljonu valūtas rubļu apmērā, no kuriem 60 procentu paliek uzņēmumam - pārējais republikas un tai skaitā arī pilsētas vajadzībām. Tas dos iespēju efektīvāk risināt jo svarīgus gan ekoloģiskās, gan sociālās sfēras jautājumus. Jāsaka, ka republikas vadība uzskata, ka, turpinot darbu pie republikas ekonomiskās patstāvības modeļa, šo atskaitījumu summai ir jābūt krietni lielākai.
Citā ekoloģiski karstā punktā - Jūrmalā svarīgākais ir pārtraukt celulozes ražošanu Slokas celulozes un papīra fabrikā. Sakarā ar to, ka PSRS Ministru Padome, PSRS Valsts plāna komiteja kategoriski noraidījusi republikas prasību piegādāt 60 tūkstošus tonnu celulozes no citiem savienības reģioniem, izveidojusies ļoti sarežģīta situācija, jo Slokas fabrikas papīra produkcija nepieciešama gan daudziem republikas, gan ārpusrepublikas uzņēmumiem un organizācijām. Biedrs Durasovs arī savā vēstulē vēlreiz atgādina, ka PSRS Valsts plāna komiteja noraida prasību pēc celulozes. Tādēļ rit pastiprināts darbs, lai rastu iespēju piegādāt celulozi no citurienes un turpināt papīra ražošanu. Šis jautājums ļoti svarīgs arī fabrikas darba kolektīvam, kurā ir ap 2 tūkstošiem strādājošo, kas, dabiski, ir ļoti nobažījušies par savām nākotnes perspektīvām. Vakardienas sarunā ar Zviedrijas ārlietu ministru Andersona kungu mēs arī skārām šo jautājumu. Bez tam Jūrmalā turpināsies lokālo katlumāju likvidācija, kā arī kolektora un inženiertīklu būve pilsētas notekūdeņu novadīšanai un Rīgas attīrīšanas ierīcēm. Tika veikti arī citi pasākumi.
Runājot par celulozi, man vēl jāsaka, ka man ir virkne teletaipogrammu par to, ka attiecīgās fabrikas atsakās realizēt izdalītos celulozes fondus. Tātad pastāv zināms boikots no citās republikās izvietotajām rūpnīcām.
Vēl viens ekoloģiski karstais punkts - Olaine, tur arī galvenā uzmanība 1990.gadā tiks veltīta ekoloģisko un sociālo objektu būvei, vienlaicīgi radot jaudas ražošanas apvienībā Latvbiofarm vienreizējās lietošanas šļirču ražošanai.
1990.gadā attīrīšanas iekārtas tiks būvētas 13 republikas pilsētās un pilsētciematos, tādējādi pamatā izpildot attiecīgo republikas Ministru Padomes lēmumu. Visatbildīgākais uzdevums, bez šaubām, ir Rīgas rūpnīcu celtniecības tresta celtniekiem, kuriem pirmajā pusgadā jānodod ieregulēšanas darbiem Rīgas pilsētas attīrīšanas iekārtu pirmā kārta. Darba ļoti daudz gan šo iekārtu būvē, gan visā ekoloģijas jomā, tādēļ arī šeit nepieciešama liela atbildība un visu spēku koncentrācija.
Vēl jāatgādina Rīgas rūpnīcu neizdarība lokālo attīrīšanas iekārtu savlaicīgā izbūvē, kuras ļoti nepieciešamas. Pretenzijas jāizsaka veselai virknei rūpnīcu, tai skaitā eksperimentālajai Energoautomatika, eksperimentālajai mehanizācijas līdzekļu rūpnīcai, ražošanas apvienībai Aldaris, Rīgas gaļas kombinātam un citām. Jābrīdina šo uzņēmumu vadītāji: ja viņi tuvākajā nākotnē neveiks attiecīgos darbus lielāko attīrīšanas iekārtu izbūvei vai paplašināšanai, tad var tikt pārtraukta šo uzņēmumu darbība, jo nebūs kur novadīt to netīros notekūdeņus.
Bez šaubām, daudz uzdevumu arī lauksaimniekiem, lai krietni prasmīgāk pielietotu ķimikālijas, transporta darbiniekiem, lai samazinātu gaisa piesārņojumu ar izplūdes gāzēm. Visiem resoriem, rūpnīcām un organizācijām ir jārod iespēja pakāpeniskai investīciju apjoma palielināšanai svarīgajā ekoloģijas jomā.
Nobeidzot šo sadaļu, var pieminēt tādu pagaidām nelielu, bet perspektīvu uzdevumu kā līzinga līguma realizāciju ar Somijas firmu Lanne par peldoša ekskavatora un zemessmēlēja iegādi ūdenstilpju tīrīšanai un sapropeļa ieguvei. Pēc šī agregāta pārbaudēm paredzēts ar somu firmu veidot kopuzņēmumu tā ražošanai. Republikā jau darbojas dažas šādas konstrukcijas mašīnas.
Lauksaimniecības attīstība
Pārtikas problēmas atrisināšana - pārtikas programmas izpilde saistīta gan ar lauksaimniecības produktu ražošanu pārtikai, gan ar izejvielu piegādi pārstrādājošajai rūpniecībai.
Lai nodrošinātu šīs vajadzības, kā arī produktu piegādes savienības fondā, valsts iepirkumi 1990.gadā pamatā paredzēti piecgades plāna uzdevumu līmenī, nedaudz mazāki ir graudu, kartupeļu, arī lopu un putnu, piena iepirkumi. Tomēr šobrīd šie uzdevumi nesaskaņojas ar attiecīgiem rajonu priekšlikumiem, kuri kopumā ir krietni mazāki. Tā, piemēram, lopu un putnu iepirkuma apjomus rajoni piedāvā par 47 tūkstošiem tonnu mazākus, nekā paredzēts 1990.gada plāna projektā, piena iepirkumu - par 27 tūkstošiem tonnu mazākus, olu - par 16 miljoniem gabalu mazāku. Mazāk tiek piedāvāta arī augkopības produkcija, tai skaitā kartupeļi par 32 tūkstošiem tonnu. Šāda rīcība galvenokārt tiek argumentēta ar pagaidām nepietiekamajām kombinētās lopbarības pretpiegādēm. Jā, tiešām šobrīd PSRS Valsts plāna komiteja ir paredzējusi 1990.gadā kombinētās lopbarības fonda samazinājumu par 160 tūkstošiem tonnu salīdzinājumā ar republikai nepieciešamo, lai nodrošinātu ekvivalentu apmaiņu, kas kopā ar manis jau nosauktajiem 80 tūkstošiem tonnu, kuras negrib piegādāt šajā gadā, rada zināmas bažas par lopkopības bāzi.
Gan jāsaka, ka pašreizējā lauksaimniecības gada rezultāti republikā ir nodrošinājuši samērā labu lopbarības bāzes līmeni. Domāju, ka mēs visi lieliski izprotam lauksaimnieciskās ražošanas svarīgumu, it sevišķi pārejot uz republikas ekonomiskās patstāvības modeli, tādēļ aicinu visus darba kolektīvus rast ceļus 1990.gada iecerēto uzdevumu izpildei, lai tādējādi kaut vai nedaudz uzlabotu republikas iedzīvotāju apgādi ar pārtiku.
Šai sakarā jo nozīmīgi būs tie pasākumi, kurus republikas valdība paredz 1990.gada plāna projektā, īstenojot lauksaimniecības prioritāti. Varu ziņot deputātiem, ka ir rasti risinājumi, lai apmierinātu gan Agrorūpnieciskās komitejas, gan pastāvīgās lauksaimniecības deputātu komisijas priekšlikumus par celtniecības un montāžas darbu apjoma 424 milj. rubļu un budžeta finansējuma investīcijām agrorūpnieciskajam kompleksam 146 milj. rubļu apmērā noteikšanu. Tas dos iespēju ar valsts budžeta līdzekļiem izvērst skolu, bērnudārzu un ambulanču celtniecību laukos. Ievērojami tiek palielināti arī vietējo būvmateriālu daudzumi, kuri 1990.gadā paredzēti agrorūpnieciskajam kompleksam, proti, izdalāmo ķieģeļu daudzums, ieskaitot tirgus fondus zemnieku saimniecību apgādei, pieaugs par 24,6 procentiem un sasniegs 202,8 miljonus nosacīto gabalu, gāzbetons - par 58,9 procentiem un sasniegs 119,2 miljonus nosacīto ķieģeļu, saliekamās dzelzsbetona konstrukcijas - par 7,4 procentiem un sasniegs 482,8 tūkstošus kubikmetru. Palielināsies arī citu agrorūpnieciskā kompleksa vajadzībām piešķirto būvmateriālu daudzumi. Šobrīd nav atrasti ceļi, lai apmierinātu lauksaimnieku pieprasījumu pēc šīfera un stikla, darbs šajā jomā jāturpina.
Bez tam ar materiāli tehniskajiem resursiem tiek nodrošināti pēc Valsts plāna komitejas iniciatīvas paredzētie pasākumi par individuālo siltumnīcu izveidošanu un konservētās zaļās lopbarības sagādi gaļas ražošanas palielināšanai, sākot ar 1991.gadu.
Atsevišķi jāpieskaras uzdevumiem, kuri izriet no nesen pieņemtā Latvijas PSR Ministru Padomes lēmuma par pasākumiem, kādi veicami, lai realizētu likumu par zemnieku saimniecībām Latvijas PSR. Šajā lēmumā paredzēti darbu kompleksi gan industriālai zemnieku saimniecību ražošanas ēku celtniecībai, tai skaitā izmantojot Somijā iepirktas iekārtas, gan lauksaimniecības mašīnu ražošanai, arī sadarbojoties ar somu firmām, gan citi pasākumi. Republikas valdība uzskata, ka zemnieku saimniecību izaugsme kļūs par jo svarīgu faktoru iedzīvotāju apgādes ar pārtikas produktiem uzlabošanā, tādēļ tiem resursu daudzumiem, kuri šobrīd iecerēti 1990.gadam, plāna izpildes gaitā krietni jāpalielinās, praktiski jārod ceļi visu pamatresursu, izņemot to vai citu lauksaimniecības mašīnu, pilnīgai nodrošināšanai.
Lauksaimniecības prioritātes īstenošanai viens no svarīgākiem 1990.gada uzdevumiem ir sagatavot izejas datus 13. piecgadei, veikt aprēķinus, kas saistīti ar visas republikas tautsaimnieciskās attīstības stratēģijas radikālām izmaiņām.
Ieteiktā stratēģija izpaužas dzīvokļu un citu sociālās infrastruktūras objektu celtniecības sašaurināšanā republikas pakļautības pilsētās un dažos rajonu centros, attiecīgi paplašinot celtniecību laukos un zemnieku saimniecībās, lai tādējādi radītu apstākļus kolhozu un padomju saimniecību ciematu iedzīvotāju, kā arī pilsētnieku pārejai darbā uz zemnieku saimniecībām, arī kolhoziem.
Paredzams, ka šāda pasākuma rezultātā atbrīvosies dzīvokļi kolhozu un padomju saimniecību ciematos un, tos atdodot pilsētniekiem, radīsies iespēja izveidot nelielus pārstrādes vai citus uzņēmumus. Tas savukārt ļaus pakāpeniski apturēt iedzīvotāju skaita pieaugumu Rīgā, Daugavpilī un Liepājā, vēlāk to pat samazinot.
Runājot par citiem agrorūpnieciskā kompleksa 1990.gada uzdevumiem, jāpiemin Rīgas piena kombināta rekonstrukcijas, kombināta Sarkanais oktobris diētisko auzu miltu ražošanas ceha un elevatoru celtniecības pabeigšana, sausā vājpiena ražošanas jaudu nodošana ekspluatācijā Valmieras piena kombinātā un vēl virkne citu gaļas, piena, augļu un citas lauksaimniecības produkcijas pārstrādes objektu celtniecība un rekonstrukcija republikas saimniecībās. Meliorācijas darbi pagaidām paredzēti tikai 26 tūkstošu hektāru kopplatībā, darbs turpinās.
Uzdevumu izpildei un pārsniegšanai agrorūpnieciskajā kompleksā ir jākoncentrē visas tautas pūles, tie ir ļoti, ļoti svarīgi.
Zinātnes un tehnikas attīstība,
darbs un kvalitāte
1990.gadā republikā tālāk attīstīsies zinātne un tehnika. Zinātniskais potenciāls tiks koncentrēts, lai attīstītu tradicionālos zinātnes virzienus - cietvielu fiziku, gēnu inženieriju, magnētisko hidrodinamiku, pētījumus agrorūpnieciskajā un ekoloģiskajā kompleksā un daudzus citus.
Tiks veikti pētījumi humanitāro zinātņu jomā un daudzi no tiem veicami, risinot jaunā ekonomiskās un sociālās attīstības modeļa zinātnisko nodrošinājumu. Tādēļ jau šodien tiek attiecīgi izmainīti tematiskie plāni.
Pārmaiņas ir arī lielajā darbu kompleksā, kuri tiek veikti tālākā skaitļošanas tehnikas izmantošanā dažādās tautsaimniecības sfērās. Arī šeit tiek ņemta vērā republikas pāreja uz ekonomisko patstāvību un sakarā ar to veidojamās jaunās pārvaldes organizatoriskās struktūras.
Diemžēl pašreizējie aprēķini rāda, ka zinātnes un tehnikas izstrādņu izmantošanas rezultātā rūpniecībā darba ražīgums pieaugs tikai par 1,6 procentiem. Tas ir maz, un par to tika izteikta kritika deputātu pastāvīgās komisijas sēdē. Pie šī jautājuma, domājot par jauno modeli, ir ļoti nopietni jāstrādā.
Bet vispār darba ražīguma pieaugums rūpniecībā tiek paredzēts 5 procentu apmērā, celtniecībā - 4,6 procentu, kopā tautsaimniecībā - 4,2 procentu. Uz darba ražīguma rēķina no ražošanas sfēras nosacīti izbrīvējās 10 tūkstoši strādājošo.
Strādnieku un kalpotāju vidējā darba alga 1990.gadā tiek plānota 263 rubļu apmērā jeb par 6,4 procentiem lielāka nekā 1989.gadā, kolhoznieku darba apmaksa 253 rubļu ( + 1,2 procenti).
Zinātnisko pētījumu izmantošana daudzējādi ir virzīta uz produkcijas kvalitātes un konkurētspējas paaugstināšanu. 1990.gadā mašīnbūvē produkcijas atjaunošanas koeficients sastādīs 13 procentus no tās kopējās izlaides.
Augstākās kvalitātes kategorijas produkcijas īpatsvars pārsniegs 70 procentus no atestācijai pakļautā produkcijas ražošanas apjoma, bet konkurētspējīgas produkcijas īpatsvars - 21 procentu no saražotā apjoma. Runājot par to, vēl un vēlreiz ir jāuzsver nepieciešamība rast iespēju ražot augsti kvalitatīvu un konkurētspējīgu produkciju, jo pretējā gadījumā iziet ar to pasaules tirgū turpmākos gados nebūs iespējams.
Republikas zinātnisko un zinātniskās apkalpošanas organizāciju un iestāžu zinātniskās pētniecības, konstruktoru un eksperimentālo darbu finansēšanas apjoms 1990.gadā sastādīs 242 miljonus rubļu (bez kapitālajiem ieguldījumiem), tai skaitā republikas pakļautības organizācijām no valsts budžeta līdzekļiem tiks izdalīti 41 miljons rubļu, apmēram tikpat, cik šajā gadā. Turpināsies virknes zinātnisko objektu celtniecība.
Ir jāuzsver, ka kompetenču sadale jaunajā tautsaimniecības ekonomiskajā modelī gan zinātni, gan tautas izglītību, kā arī visu sociālo sfēru pilnīgi pakļauj republikas jurisdikcijai. Republikas valdība vai arī Augstākā Padome ar saviem lēmumiem var radīt jaunus, likvidēt esošos zinātniskās pētniecības institūtus, citas zinātniskās organizācijas, risināt jautājumus par Zinātņu akadēmijas un augstskolu zinātniskā potenciāla kopēju, daudz efektīvāku izmantošanu, par ko bija runa nesenajā republikas Zinātņu akadēmijas sesijā. Tādēļ gribu aicināt šīs iespējas izmantot ar maksimālu atdevi.
Rūpniecības attīstība
Sakarā ar jauno republikas ekonomiskās un sociālās attīstības stratēģiju, kura izriet no darba resursu un celtniecības iespējām, kā arī no lauksaimniecības attīstības prioritātes, rūpniecības attīstībai jābalstās uz intensīvām metodēm, līdz minimumam samazinot uzdevumus par darbavietu samazināšanu šajā nozarē. Tādēļ 1990.gadā netiks uzsākta neviena jauna rūpniecības objekta celtniecība, turpināsies tikai iesākto būve, no kurām jāatzīmē Rīgas vagonu rūpnīca, Rēzeknes gaļas kombināts un daži citi. Celtniecības un montāžas darbu kopējā apjomā rūpnieciskās celtniecības daļa sastādīs 11,7 procentus.
Strukturālās pārmaiņas notiks rūpniecības pārvaldes mehānismā. Tā jau pašlaik tiek veikts darbs, lai izveidotu vieglās rūpniecības koncernu, kokapstrādes un vietējās rūpniecības asociācijas. Tātad ir paredzams, ka 1990.gadā liels skaits savienības pakļautības uzņēmumu pāries republikas jurisdikcijā, galvenokārt piešķirot tiem ārpusresora uzņēmuma statusu. Lai nodrošinātu lauksaimniecības prioritāti, pakāpeniski sāks pārprofilēties republikā izvietotie lauksaimniecības mašīnbūves uzņēmumi un šos uzdevumus saņems arī citi mašīnbūves uzņēmumi, tai skaitā Rīgas rūpniecisko robotu rūpnīca, Jūras flotes kuģu būves rūpnīca, Daugavpils pievadķēžu rūpnīca, arī tanku remontrūpnīca un citas. Valsts plāna komitejā šī darba koordinācijai tiek radīts lauksaimniecības mašīnbūves birojs.
Rūpniecības produkcijas ražošanu raksturo 3.tabulas dati.
3.tabula
Rūpniecības produkcijas ražošana
Latvijas PSR
(miljonos rubļu)
| 1989.gada | 1990.gads | |||
| plāns | plāna
projekts |
procentos
salīdzināju-mā ar 1989. gada plānu |
nozares
īpatsvars kopējā apjomā procentos |
|
| Pavisam: | 10490 | 10790 | 102,9 | 100 |
| tai skaitā: | ||||
| kurināmā
un enerģētikas komplekss |
182
|
182
|
100
|
1,7 |
| Metalurģiskais
komplekss |
165 | 171 | 103,6 | 1,6 |
| Mašīnbūves
komplekss |
3020 | 3160 | 104,6 | 29,3 |
| Ķīmijas un mežu
komplekss |
1310 | 1321 | 100,8 | 12,2 |
| Agrorūpnieciskais
komplekss (pārtikas rūpniecība) |
2613
|
2717
|
104
|
25,2
|
| Sociālais komplekss*
(vieglā rūpniecība) |
1953 | 1948 | 99,7 | 18,1 |
| Celtniecības
komplekss |
346 | 355 | 102,6 | 3,3 |
* apjomi samazinājušies sakarā ar speciālā kontingenta piesaistīšanas samazināšanos
Kā izriet no tabulas, rūpniecības produkcijas pieaugums sastāda 2,9 procentus, tai skaitā visnozīmīgākajam - mašīnbūves kompleksam - 4,6 procenti. Ar to, kā jau minēju, tiek nodrošināta 12.piecgades uzdevumu izpilde.
Viens no vissāpīgākajiem jautājumiem rūpniecībā un vispār ražošanā, celtniecībā un transportā joprojām paliek materiālā un tehniskā apgāde, jo esošais sadales mehānisms lielā mērā vairs nefunkcionē, bet tirgus attiecības vēl pagaidām ir ļoti primitīvas. Šai sakarā likumdošanas iniciatīvas kārtībā uzsākta PSRS Augstākās Padomes likumprojekta par materiālo un tehnisko apgādi izstrāde. Ekonomiskās patstāvības sākuma stadijā savienības pakļautības uzņēmumiem, kuri pāriet republikas jurisdikcijā, materiāli tehniskā apgāde jānodrošina ar Vissavienības ministriju starpniecību, saglabājot visas esošās saites un kanālus, pēc tam pārejot uz Valsts materiāli tehniskās apgādes komitejas kā starporganizācijas apgādi, līdz visbeidzot varēs pāriet uz materiālo resursu vairumtirdzniecību.
Investīcijas un celtniecība
Investīciju kopapjoms pa republikā uzskaitāmo uzņēmumu loku 1990.gadā saskaņā ar plāna projektu sastāda 1,72 miljardus rubļu, tai skaitā celtniecības un montāžas darbu apjoms - 0,86 miljardus rubļu. Ministru Padomes lokā šie skaitļi attiecīgi ir 1182 un 709 miljoni rubļu.
Šeit gribu pasvītrot, ka, neraugoties uz celtniecības un montāžas darbu (ar būvmateriāliem nodrošinātā investīciju daļa) samazinājumu par 5,1 procentu PSRS kopumā, republikas saimniecības lokā tas par 10 miljoniem pieaudzis, sastāda 709 miljonus rubļu un praktiski sabalansēts ar vietējo būvmateriālu daudzumu. Resoriem un Tautas deputātu padomēm, bez šaubām, gribētos vairāk. Arī Valsts plāna komitejai.
Tomēr jāatceras, ka jebkuras sabiedrības iespējas vienmēr ir vairāk vai mazāk ierobežotas salīdzinājumā ar tām vajadzībām un vēlmēm, jācenšas atrast tikai racionālāku ierobežoto resursu izlietošanas variantu.
Šajā sakarā 4.tabulā parādītais investīciju apjoma sadalījums pa tautsaimniecības sfērām un kompleksiem dots, kā tika nolemts Ministru Padomes sēdē, izskatot 1990.gada plāna projektu, - trijos variantos.
Varianti atšķiras ar to, ka pirmajā un otrajā ir paredzēts agrorūpnieciskā kompleksa vajadzībām pieprasītais celtniecības un montāžas darbu apjoms, bet otrajā un trešajā savukārt tiek nodrošinātas minimālās celtniecības kompleksa vajadzības, pie tam trešajā variantā par 4 miljoniem rubļu samazinās celtniecības un montāžas darbu apjoms agrorūpnieciskajam kompleksam. Celtniecības un montāžas darbi 19,3 miljonu rubļu apjomā, kuri otrajā un trešajā variantā paredzēti celtniecības kompleksam, nodrošina attiecīgā valdības lēmuma minimālo izpildi. Turpināsies abu Rīgas ēku kombinātu, ražošanas apvienības Vangaži, Rīgas 3. dzelzsbetona konstrukciju rūpnīcas un citu objektu rekonstrukcija. Visos variantos netiek paredzēta 3.ēku būves kombināta celtniecība, kuram vajadzīgs 5 miljonu rubļu liels celtniecības un montāžas darbu apjoms.
Jāatzīmē tāds paradokss, ka, pastāvot grūtībām investīciju finansēšanā, īpaši sociālās sfēras materiāli tehniskās bāzes attīstībai, republikas tautsaimniecībā uz gada sākumu attiecīgajos ekonomiskās stimulēšanas fondos bija 730 miljoni rubļu, kuri nav iesaistīti tautas saimniecības apritē. Jārod ceļi to efektīvai izmantošanai.
No kopējā celtniecības un montāžas darbu apjoma 1990.gadam celtniecības organizāciju spēkiem, ieskaitot celtniecības kooperatīvus, paredzēts izpildīt darbus 724 miljonu rubļu jeb 84 procentu apmērā, bet saimnieciskā kartā - 140 miljonu rubļu jeb par 9 procentiem vairāk salīdzinājumā ar 1989.gada plānu. Ar galvenās celtniecības organizācijas - Valsts celtniecības komitejas spēkiem paredzēts izpildīt 350 miljonu rubļu lielu celtniecības un montāžas darbu apjomu, bet ar Lauku celtnieka spēkiem - 204 miljonu rubļu apjomu.
Atkal jāatzīmē, ka celtniecības darbu programmas ir aprēķina rādītāji, un praktiski tās izveidosies no noslēgto līgumu summas. No līdzšinējās prakses, kad celtniecības programmas atbilda celtniecības un montāžas darbu apjomiem, kuri savukārt veidojās uz materiālietilpīgo un dārgo saliekamo dzelzsbetona konstrukciju rēķina, ir jāatsakās, jo tie ir spilgti tēriņa rādītāji, kuri veicināja dārgu un materiālietilpīgu būvju celtniecību. Pašreiz tiek izstrādāts attiecīgs mehānisms, lai celtniekus un projektētājus orientētu uz materiāli daudz mazāk ietilpīgu un tādējādi lētāku celtņu projektēšanu un būvēšanu, nesamazinot projektētāju un celtnieku darba ieinteresētību. Šai sakarā gaidām gan celtniecības, gan projektēšanas organizāciju un pasūtītāju krietni lielāku iniciatīvu, jo, kā vērtē eksperti, gala rezultātā varam ietaupīt ap 20 procentu būvmateriālu, kuri mums ļoti nepieciešami gan sociālās sfēras, gan ekoloģisko, gan arī agrorūpnieciskā kompleksa celtņu plašākai būvei.
Arī celtniecības kompleksā, tāpat kā preču ražošanā, ir aizkavējusies līgumu noslēgšana. Tas ir vairāk vai mazāk pamatoti, jo Tautas deputātu padomes, ministrijas un resori vēl nav galīgi izšķīrušies par tā vai cita objekta celtniecību. Tuvākajā laikā ir jāpabeidz šis darbs izpildkomitejās un resoros, un tādēļ līgumi ar celtniecības organizācijām būtu noslēdzami ne vēlāk kā līdz decembra sākumam, lai varētu savlaicīgi atrisināt sarežģītos materiāli tehniskās apgādes jautājumus.
4.tabula
Investīcijas un celtniecības un montāžas darbu
apjoms par republikāniskās saimniecības loku
kapitālieguldījumi
_________________________
celtniecības un montāžas darbi
(miljonos rubļu)
| 1989.gada plāns |
1990.gada plāna projekts |
|||||||
| Kopā | Īpatsvars | I variants II variants III variants | ||||||
| % | Kopā | Īpatsvars
% |
Kopā | Īpatsvars
% |
Kopā | Īpatsvars
% |
||
| Kopējie kapitālieguldījumi | 1311 | 100 | 1182 | 100 | 1182 | 100 | 1182 | 100 |
| 699 | 100 | 709 | 100 | 709 | 100 | 709 | 100 | |
| tai skaitā: | ||||||||
| Neražojošā sfēra (ieskaitot | 345 | 26,3 | 279,1 | 23,6 | 273,1 | 23,1 | 276,1 | 23,4 |
| tirdzniecības un sadzīves pa- | 259 | 37,1 | 217,5 | 30,7 | 213,5 | 30,1 | 215,5 | 30,4 |
| kalpojumu nozares, izņemot | ||||||||
| agrorūpniecisko kompleksu) | ||||||||
| no tiem dzīvokļu celtniecība | 151 | 114,0 | 111,0 | 112,0 | ||||
| 133 | 105,0 | 103,0 | 104,0 | |||||
| Agrorūpnieciskais komplekss | 669 | 51,0 | 691 | 58,5 | 691,0 | 58,5 | 687,0 | 58,1 |
| 365 | 52,2 | 425,4 | 60,0 | 424,4 | 59,9 | 421,4 | 59,5 | |
| Rūpniecība (bez agro- | 124 | 9,5 | 72,6 | 6,1 | 70,1 | 5,9 | 71,1 | 6,0 |
| rūpnieciskā kompleksa | 20 | 2,9 | 21,5 | 3,1 | 19,0 | 2,7 | 20,0 | 2,8 |
| rūpniecības nozarēm | ||||||||
| un būvmateriālu ražošanas | ||||||||
| nozares) | ||||||||
| Celtniecības komplekss | 67,0 | 5,1 | 40,5 | 3,4 | 49,0 | 4,2 | 49,0 | 4,2 |
| 30,5 | 4,4 | 12,8 | 1,8 | 19,3 | 2,7 | 19,3 | 2,7 | |
| Transports | 66 | 5,0 | 63,0 | 5,3 | 63,0 | 5,3 | 63,0 | 5,3 |
| 20 | 2,8 | 21,7 | 3,1 | 22,7 | 3,2 | 22,7 | 3,2 | |
| Sakari | 40 | 3,1 | 35,8 | 3,0 | 35,8 | 3,0 | 35,8 | 3,0 |
| 4,5 | 0,6 | 10,1* | 1,4 | 10,1* | 1,4 | 10,1* | 1,4 |
________________________
* tai skaitā nodrošināti ar materiālajiem resursiem
par 7,6 milj. rubļu
Transports un sakari
Šo nozaru uzdevumi 1990.gada plāna projektā pamatā izriet no attiecīgiem uzdevumiem 12.piecgades pēdējam gadam un praktiski nodrošinās nepieciešamos pasažieru un kravu pārvadājumus šajā gadā.
Sakarā ar celtniecības atpalikšanu galveno telefonu aparātu skaita pieaugums nākamajā gadā sastādīs 25,7 tūkstošus, kas ir tikai par 200 aparātiem vairāk nekā šajā gadā. Tomēr sakaru ministrijai būtu vēl radošāk jādomā par jaunām tehnoloģijām un iespējām, ko šajā jomā dod zinātnes un tehnikas progress, lai palielinātu sakaru pakalpojumu apjomu.
1990.gadā turpināsies atsevišķu ceļu posmu būve un rekonstrukcijas autoceļiem Rīga - Maskava, Rīga - Ventspils ar Jūrmalas apeju un tiltu pār Lielupi un Rīga - Kaļiņingrada ar Jelgavas apeju un ar tilta celtniecības uzsākšanu arī pār Lielupi, kā arī citur.
Pārdalot ceļu būvei paredzētos līdzekļus, lauku iekšsaimniecības ceļu būvei tiks novirzīti 29 miljoni rubļu republikas Transporta un ceļu saimniecības ministrijas līdzekļu, kas par 5 miljoniem rubļu pārsniedz 1989.gadam izdalītos līdzekļus un par kuriem tiks uzbūvēti 900 km ceļu.
Ārējie ekonomiskie sakari
Tautsaimniecības reformas apstākļos ievērojami paplašinās ārējie ekonomiskie sakari, un sakarā ar to, ka šobrīd nav radīta attiecīgā statistiskā atskaite, pat aprēķina ceļā nav iespējams noteikt republikas teritorijā izvietoto uzņēmumu, tai skaitā kooperatīvu, eksportprodukcijas un ārējo sakaru pilnu apjomu. 5.tabulā atspoguļota tikai daļa no tā.
Republikas pakļautības uzņēmumu
eksporta piegādes
(milj. invalūtas rubļu)
| 1988.gada | 1989.gada |
1990. gads |
||
| atskaite | plāns | plāna | procentos | |
| projekts | pret 1989.gada plānu | |||
Kopā 4,5 16,1 41,9 260,2
tai skaitā brīvi 2,3 6,2 15 241,9
konvertējamā valūtā
Kā redzam no tabulas, eksporta piegādes pieaug vairāk nekā divas reizes.
Rajonu un republikas pakļautības pilsētu
attīstība
Kā jau minēts, 1990.gada plāna projekts paredz krasu kompetenču pārdali starp republikas līmeni un rajonu un pilsētu līmeni, tādējādi radot pamatnoteikumus - ekonomisko bāzi pašvaldībai un pašfinansēšanai rajonu un pilsētu līmenī, kuriem ir savs, pilnīgi patstāvīgs budžets un attiecīgi materiāli tehnisko resursu limiti.
Analogi republikas attiecībām ar savienības organizācijām tiek formēti līgumu projekti šādām līgumplāna attiecībām starp republikas organizācijām un rajonu Tautas deputātu padomēm par savstarpējām resursu un galveno lauksaimniecības produktu pretpiegādēm republikas fondā mazumtirdzniecības vajadzībām un Vissavienības fondam.
Plāna projekts paredz jūtamu celtniecības un montāžas darbu limitu pārdali starp republikas pakļautības pilsētām un lauku rajoniem par labu pēdējiem, kā tas redzams 6.tabulā.
6.tabula
| Celtniecības un montāžas darbu 1990.gada plāns | |||||
|
milj. rubļu |
procentos salīdzi- nājumā ar 1989.g. |
īpatsvars procentos |
|||
| Pilsētas | 110,9 | 91,4 | 67,2 | ||
| Lauku rajoni | 54,1 | 144,7 | 32,8 | ||
Pie tam šie limiti straujāk pieaug Alūksnes, Balvu, Gulbenes, Daugavpils, Preiļu, arī Limbažu rajoniem, lai tādējādi jau 1990.gadā nedaudz ievadītu republikas austrumu rajonu materiāli tehniskās bāzes straujāku attīstību un tālākā periodā visā republikā pakāpeniski veidotu vienādus dzīves kvalitātes apstākļus.
Rajonu un republikas pakļautības pilsētu jaunais pašvaldības un pašfinansēšanās modelis uzliek Tautas deputātu padomēm jūtami augstāku atbildību par rajonu un pilsētu komplekso ekonomisko un sociālo attīstību. Šis modelis dod iespēju ar aktīvu un iniciatīvu darbu krietni papildināt gan finansu, gan arī materiāli tehniskos resursus, kuri tiek ražoti rajona vai pilsētas teritorijā, un, nodrošinot resursu ekonomiju, kas ļoti vajadzīgs, rast ceļus daudzu prasību apmierināšanai. Attiecīgie nosacījumi, kompetence un atbildība rod savu rosinājumu likumprojektā par pašvaldību, kurš arī iesniegts izskatīšanai šajā Augstākās Padomes sesijā. Šiem pilnīgi jaunajiem gan ekonomiskajiem, gan tiesiskajiem risinājumiem rajonu un pilsētu Tautas deputātu padomju līmenī ir jādod jauns impulss visa darba aktivizācijā.
Šeit gribētos izteikt domu, ka republikas ekonomiskā patstāvība daudzējādā ziņā ir arī darba kolektīva un jebkura darba darītāja patstāvība, kuru stimulē vai, ja nepieciešams, bremzē un soda efektīvi tiesiskie un ekonomiskie nosacījumi. Izstrādājot šos nosacījumus, mums visiem pakāpeniski sabiedrības iespēju robežās jāpierod pie šīs patstāvības.
Bet republikas ekonomiskajai patstāvībai viennozīmīgi jārealizējas pēc principa, kas ierakstīts PSKP Centrālās Komitejas septembra plēnuma lēmumā par partijas nacionālo politiku mūsdienu apstākļos - savienotajām republikām pieder visas tiesības, kas atbilst to kā suverēnu sociālistisko valstu - federācijas locekļu statusam. Tām ir tiesības izlemt visus valsts un sabiedrības dzīves jautājumus, izņemot tos, kurus tās brīvprātīgi nodod savienības pārziņā.
Vadoties no šīs svarīgās tēzes, turpināsim arī darbu pie līgumplāna.
Biedri deputāti! No teiktā izriet divi lieli nākošā gada uzdevumi:
- stabilizēt ražošanu, izpildot tās uzdevumus 1990.gadam;
- stabilizēt patēriņa tirgu, lai tādējādi rastu pozitīvu tendenci cilvēka pamatoto, pieaugošo prasību labākai apmierināšanai;
- nodrošināt jauno ekonomiskās un sociālās attīstības modeli ar tādiem likumiem, tādu ekonomisko instrumentāriju, kas visu ražošanas un apkalpošanas procesu padarītu krietni aktīvāku, disciplinētāku, gribētos teikt, arī kulturālāku, un tādējādi pakāpeniski republikā veidotu pilnīgi jaunus, mūsdienām atbilstošus sabiedrības sadzīves apstākļus, jaunu dzīves kvalitāti.
Uz to mūs visus aicina jūlija sesijā pieņemtā Deklarācija par Latvijas valsts suverenitāti. (Aplausi.)
Priekšsēdētājs. Paldies. Jautājumus uzdosim pēc pusdienas pārtraukuma. Tagad divi paziņojumi. Pirmām kārtām deputāts Vilnis Bresis lūdz trīs minūtes konkrētam priekšlikumam, un tad vēl viens īss paziņojums.
V.E.Bresis. Cienījamie deputāti! Daudzi vēlētāji un arī republikas Augstākās Padomes deputāti jautā par to, kādā risināšanas stadijā ir likums par Baltijas republiku suverenitāti un kāds ir šī likuma projekta teksts.
Šai sakarā es paskaidroju, ka pēc Baltijas ekonomistu un valdības pārstāvju priekšlikuma PSRS Augstākās Padomes komisijas un komitejas ir izstrādājušas attiecīgo PSRS Augstākās Padomes likumprojektu, kurš ir iesniegts izskatīšanai Augstākās Padomes sesijai. Diemžēl minētā dokumenta pieņemšana aizkavējās, un tas ir slikti. Runāt par īstu republikas suverenitāti un ekonomisko patstāvību 1990.gadā līdz ar to mēs nevaram. Būs tikai attiecīgi elementi, par kuriem jau ziņoja biedrs Ramāns. Pilnas republikas suverenitātes statuss ar 1990.gadu nevar būt. Mēs esam pavairojuši izstrādāto PSRS likuma projektu, lai jūs to visi varētu saņemt un iepazīties, un arī, bez šaubām, izskaidrot saviem vēlētājiem, ja būs tādi jautājumi. Tā kā šis mūsu likuma projekts atbilst mūsu vitālajām interesēm, tas paredz tādus svarīgus ekonomiskus, juridiskus aspektus kā patstāvīgu republikas likumdošanu, kā jaunu līguma - attiecību veidošanu ar PSRS, kā īpašuma tiesības uz zemi, uz tās dzīlēm un pārējām dabas bagātībām un daudzus citus momentus, par kuriem es nestāstīšu, jo jūs paši varēsit ar to iepazīties. Man ir tikai vēl viens neliels lūgums. Es uzskatu, ka arī mūsu sesijai ir jādod savs akcepts un vērtējums. Tāpēc pirmajā lappusē mēs esam sagatavojuši nelielu lēmuma projektu, kas sastāv no viena punkta. Lūdzam jūs atbalstīt minēto lēmuma projektu un lūgt PSRS Augstāko Padomi ātrāk to izskatīt un pieņemt. Pārtraukumā jūs varēsiet tur, kur reģistrējāties, šo likuma projektu un lēmuma projektu saņemt.
Priekšsēdētājs. Varētu vēl piebilst pie tā, kas tika teikts, sekojošo: šī tribīne nekad netiek liegta PSRS tautas deputātiem. Es domāju, ka mēs varētu izteikt deputātiem lūgumu, lai viņi pēc kāda mēneša varbūt varētu atskaitīties no šīs tribīnes, kā viņi realizējuši šo suverenitātes lēmumu. (Aplausi.)
Tas ir tikai lūgums, biedri PSRS tautas deputāti. Jāsaka, ka mums Maskavā neiet viegli un nebūt ne vienmēr mēs esam skaitliski pietiekamā daudzumā.
Un vēl divi patīkami paziņojumi pirms pusdienām. Šodien biedrei Reimanei, vairāku sasaukumu aktīvai deputātei, jubileja. Tāpēc mēs no sirds sveicam jūs. (Aplausi.) Vēlam jums veiksmīgi balotēties arī nākošajās vēlēšanās.
Diemžēl mūsu vidū nav neviena deputāta Mārtiņa, tāpēc apsveikums šajā sakarībā izpaliek.
Paziņoju pārtraukumu uz vienu stundu.
(P ā r t r a u k u m s )
Sēdi vada Latvijas PSR Augstākās Padomes priekšsēdētājs
deputāts Anatolijs Gorbunovs.
Priekšsēdētājs. Sāksim vakara sēdi. Pirms sākam izskatīt darba kārtības jautājumu, vēl šāds paziņojums. Lūdzu redakcijas komisiju vēlreiz sanākt kopā, jo sakarā ar mūsu balsošanas rezultātiem ir radušās zināmas problēmas dažu punktu formulēšanā, tāpēc tūlīt jāsanāk kopā Juridiskajā nodaļā.
Otrs paziņojums. Jūs turpināt sūtīt savus iesniegumus un pieprasījumus. Viens no tiem - deputāte Mārīte Darģe, Ļubova Zīle un Ilgonis Kneksis ierosina nākamajā sesijā izskatīt šādus jautājumus: Par Latvijas PSR valsts karogu. Latvijas karogs ir sarkanbaltsarkanais karogs, tā proporcijas ir 2:1:2. Par Latvijas PSR valsts himnu. Latvijas valsts himna ir Kārļa Baumaņa lūgšana Dievs, svētī Latviju. Šis lūgums ir izteikts Augstākās Padomes Prezidijam. Dārgie kolēģi, mēs šim jautājumam jau esam gan tuvojušies, gan attālinājušies no tā. Un tā diez vai ir Augstākās Padomes Prezidija kompetence. Ja jūs uzskatāt, ka šis jautājums tādā redakcijā ir jārisina līdz galam, tad katrā ziņā es kā Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs gribētu tādu akceptu, nevis pieņemt lēmumu, bet šo jautājumu tālāk virzīt un risināt. Bet pirmām kārtām mūsu Augstākās Padomes akceptu vai norādi, jo mēs jau bijām sākuši izskatīt šo jautājumu dažādās sēdēs, arī kultūras padome mums iesniedza savus priekšlikumus, bet viss šis darbs tika zināmu iemeslu dēļ apturēts un tagad mēs to gribam atjaunot. Prezidijam šis uzdevums nav jādod. Bet ja ir, tad ar visas sesijas akceptu. Mums vēl ir pusotras dienas laika, padomājiet par to, un tad arī var sesijas beigās pieņemt lēmumu, kas atbilst deputātu vairākuma gribai.
Tagad par mūsu vakara sēdi. Kā mums to labāk organizēt? Mums līdz galam jāizskata jautājums, ko mēs esam iesākuši, - par valsts plānu un valsts budžetu. Pēc tam ir priekšlikums izskatīt šovakar jautājumu par karadienesta lietām, lai vismaz konceptuāli mēs varētu vēl šovakar to izspriest. Ja kaut kas paliek, pārnest to uz rītu, bet sākt šovakar. Vai jums nav iebildumu? Nav. Tad turpināsim jautājuma izskatīšanu.
Vārds Latvijas PSR finansu ministram deputātam Jānim Blektem referāta nolasīšanai par Latvijas PSR 1990.gada valsts budžetu un par Latvijas PSR 1988. gada valsts budžeta izpildi.
J.Blekte (Jēkabpils 197.vēlēšanu apgabals).
Par Latvijas PSR valsts budžeta projektu 1990.gadam
un 1988. gada budžeta izpildi.
Cienījamie deputāti! Biedri! Jūsu izskatīšanai tiek iesniegts Latvijas PSR Valsts budžeta projekts 1990. gadam.
Tautas saimniecībā izveidojusies situācija ir izvirzījusi tās pamatproblēmas, no kurām izriet nākošā gada budžeta veidošanas prioritātes un pieejas, pirmām kārtām - republikas pāreja uz darbu ekonomiskās patstāvības apstākļos, naudas apgrozības un patēriņa tirgus stāvoklis, tautsaimniecības kompleksa efektivitāte.
Gatavojoties republikas pārejai uz ekonomisko patstāvību, pielikts daudz pūļu, lai stabilizētu stāvokli ekonomikā. Republikas valdība ir apstiprinājusi neatliekamu pasākumu kompleksu finansu atveseļošanai un naudas apgrozības nostiprināšanai šajā un nākošajā gadā, kā arī 13.piecgadē. Tā galvenais mērķis ir panākt budžeta ienākumu un izdevumu disproporciju likvidēšanu, iedzīvotāju naudas ienākumu un izdevumu līdzsvarošanu, valdības pagarināto bankas aizdevumu daļēju pirmstermiņa dzēšanu, dotāciju samazināšanu ar zaudējumiem strādājošiem uzņēmumiem un organizācijām, kā arī citi pasākumi. Republikas ministrijas un resori ir precizējuši nozaru finansu atveseļošanas programmas.
Analizējot padarīto, var teikt, ka vairākās tautsaimniecības nozarēs iezīmējusies finansu stāvokļa uzlabošanās.
Par to liecina peļņas plānu izpilde. Šā gada deviņos mēnešos saņemts par 69 miljoniem rubļu vairāk peļņas nekā attiecīgajā pagājušā gada laika posmā.
Ir vērojamas peļņas pieauguma pozitīvās tendences - pazeminās produkcijas ražošanas izmaksas uz vienu rubli, kā arī samazinās neražīgie izdevumi un zudumi.
Organizācijas, uzņēmumi, apvienības, to darba kolektīvu padomes ir izskatījušas iespējas maksimāli mobilizēt iekšējos finansu resursus, kā arī iesaistīt attiecīgo budžetu ienākumos daļu ražošanas attīstības, zinātnes un tehnikas fonda brīvo atlikumu līdzekļu, bet republikāniskās biedrības - nodot iepriekšējo gadu darbības rezultātā, ieņēmumiem pārsniedzot izdevumus, izveidojušos brīvos līdzekļus. Tā rezultātā budžetā iemaksāti gandrīz 12 miljoni rubļu.
Vietējās padomes, racionālāk izmantojot saimniecības ieksējās rezerves, šā gada plāna un budžeta izpildes gaitā atrada papildu finansu resursus 25 miljonu rubļu apmērā.
No republikāniskā budžeta pagājušo gadu atlikuma līdzekļiem budžeta deficīta segšanai iesaistīti 30 miljoni rubļu.
Visi šie pasākumi deva iespēju šogad atrast līdzekļus budžeta deficīta samazināšanai pāri par 74 miljoniem rubļu.
Turpmāk to nosegt būs iespējams, galvenokārt saņemot papildu ienākumus šā gada budžeta izpildes gaitā. Provizoriskā analīze liecina, ka apgrozījuma nodokļa plāns būs izpildīts aptuveni 103 procentu apmērā, ienākuma nodokļa no strādniekiem un kalpotājiem - 107 procentu, ienākuma nodokļa no kooperatīvajām un sabiedriskajām organizācijām - 138 procentu, iedzīvotāju pārējo maksājumu plāni - 113 procentu apmērā.
Tomēr pilnīgi likvidēt pārrāvumu starp budžeta ieņēmumiem un izdevumiem acīmredzot nebūs iespējams. Tajā pašā laikā visi pasākumi, kas bija paredzēti sociālajā programmā, tiks nodrošināti ar finansu resursiem.
Vienlaikus tautsaimniecībā ir prāvas rezerves, lai tālāk uzlabotu finansiālo stāvokli.
Pārvaldes ekonomisko sviru nepietiekama iedarbība izraisa to, ka atsevišķu kolektīvu intereses dominē pār valsts interesēm.
Uzņēmumu kolektīviem piešķirtās tiesības pašiem izstrādāt finansu plānus būtībā izpaužas šo plānu nepamatotā samazināšanā. Izmantojot finansu mehānisma nepilnības un saskaņotības trūkumu, daudzu uzņēmumu kolektīvi samazināja peļņas plānus, jo atskaitījumi uzņēmumu fondos no virsplāna peļņas, kā zināms, ir lielāki nekā no plānotā. Protams, attiecīgi samazinās maksājumi budžetā, netiek apmierinātas sabiedrības vajadzības.
Tā Valsts rūpniecības komiteja samazināja šā gada peļņas plānus uzņēmumiem kopumā par 33 miljoniem rubļu, bet maksājumus budžetā noteica par 21 miljonu rubļu mazākus, nekā paredzēts republikas budžetā. Šāda prakse ir vērojama arī Valsts agrorūpnieciskās komitejas, Tirdzniecības ministrijas uzņēmumos, atsevišķos citu nozaru, kā arī Vissavienības pakļautības uzņēmumos un apvienībās.
Tā rezultātā šā gada deviņos mēnešos peļņas maksājumu plānu budžetā republikas uzņēmumi nav izpildījuši 16 miljonu rubļu kopsummā.
Tajā pašā laikā visas tautsaimniecības pamatnozares, ministrijas un resori ir izpildījuši pieņemtos uzkrājumu plānus. Peļņa tautsaimniecībā pieauga par 3,6 procentiem, kaut gan uzņēmumi un organizācijas plānoja tās samazināšanos salīdzinājumā ar faktiski saņemto attiecīgajā pagājušā gada laika posmā par pusotru procentu.
Uzņēmuma tiesību paplašināšanas otra negatīvā puse ir tā, ka darba apmaksa nav saskaņota ar ražošanas gala rezultātiem. Šogad, tāpat kā pagājušajā gadā, turpina strauji palielināties iedzīvotāju naudas ienākumi, kas nav nodrošināti ar attiecīgu patēriņa preču pieaugumu.
Rūpniecībā viena strādājošā mēneša vidējā darba alga šā gada deviņos mēnešos salīdzinājumā ar attiecīgu pagājušā gada laika posmu palielinājās vairāk nekā par 8 procentiem, bet darba ražīgums - tikai par 5 procentiem. Vēl sliktāks stāvoklis ir celtniecībā. Tas ir galvenais iemesls, kādēļ arvien aug preču un naudas masas nelīdzsvarotība, padziļinās inflācijas procesi.
Agrorūpnieciskā kompleksa sistēmā vairāku kolhozu un padomju saimniecību finansiālais stāvoklis joprojām ir sarežģīts. Tajā pašā laikā izdalītie budžeta asignējumi nereti tiek izmantoti neracionāli, bieži vien tie novirzīti neražīgo izdevumu un zudumu segšanai. Piemēram, zaudējumi tikai lopu krišanas un bojāejas dēļ šā gada 9 mēnešos pārsniedza 14 miljonus rubļu, bet materiālo vērtību zudumu un sabojāšanas rezultātā gandrīz sasniedza 7 miljonus rubļu.
Republikas pāreja uz saimnieciskās patstāvības principiem prasa veikt iedarbīgus pasākumus tālākai ekonomikas un finansu atveseļošanai, jo minētie darba un plānošanas trūkumi izraisīs ekonomiskas grūtības un radīs spriedzi budžeta izpildē arī nākošajā gadā.
Republikas valsts budžeta ieņēmumi
Biedri deputāti! Latvijas PSR valsts budžeta projekts 1990.gadam izstrādāts, ņemot vērā šā gada sagaidāmo izpildi un iespējas rast papildu finansu resursus.
Republikas nākamā gada valsts budžeta ieņēmumi noteikti divos variantos - 3 miljardu 80,7 miljonu rubļu un 3 miljardu 86,7 miljonu rubļu kopsummā.
Sīkāk par šiem variantiem es paskaidrošu, izskatot republikas valsts budžeta izdevumu daļu.
Budžeta projektam ir atsevišķas raksturīgas īpatnības.
Sastādot budžeta projektu, pilsētu, rajonu un republikas finansu bāzes veidošanā tika izmantota jauna pieeja, kas saistīta ar teritoriālā saimnieciskā aprēķina mehānisma tālāku izstrādāšanu, balstoties uz pašpārvaldes un pašfinansēšanās principiem.
To praktiskai noslīpēšanai republikas valsts budžeta projektā noteikts vienots atskaitījumu normatīvs no visiem Vissavienības ienākumiem - apgrozījuma nodokļa, Vissavienības pakļautības uzņēmumu maksājumiem no peļņas, ienākuma nodokļa no iedzīvotājiem, ieņēmumiem no valsts iekšējā laimestu aizņēmuma obligāciju realizācijas.
Balstoties uz republikas tautsaimniecības kompleksa ekonomisko potenciālu, atskaitījumu normatīvs noteikts 57,5 procentu apmērā.
Republikas tautsaimniecības kompleksā kopumā nākamgad plānots saņemt peļņu 3 miljardu 500 miljonu rubļu apmērā. Maksājumi no peļņas budžetā paredzēti 1 miljards 213 miljoni rubļu.
Diemžēl daudz uzņēmumu un organizāciju arī nākamajam gadam pieņem pazeminātus peļņas, ienākumu un attiecīgi arī budžeta maksājumu plānus, līdz ar to pārkāpjot PSRS likuma Par valsts uzņēmumu (apvienību) 10.pantu, kurā paredzēts, ka kontrolskaitļi atspoguļo uzņēmuma ražotās produkcijas sabiedrisko nepieciešamību, ražošanas efektivitātes minimālo līmeni.
Piemēram, Latvijas PSR Valsts rūpniecības komitejas kontrolskaitļos paredzēta peļņa 441 miljona rubļu apmērā. Šādas summas realitāti apstiprina arī agrāko periodu faktiskās izpildes gaita: 1988. gadā saņemta peļņa 372 miljonu rubļu apmērā, šā gada 9 mēnešos - gandrīz 300 miljoni rubļu. Pēc provizoriskiem datiem, komitejas uzņēmumi nākošajā gadā pieņem peļņu 360 miljonu rubļu apmērā.
Analoģisks stāvoklis ir vērojams arī vairākās citās republikas ministrijās, komitejās un resoros, kā arī Vissavienības pakļautības uzņēmumos.
Lai nodrošinātu ar finansu resursiem tautas saimniecības un sociālā sfēras attīstības plānā paredzētos pasākumus, republikas Finansu ministrija lūdz Latvijas PSR Augstāko Padomi uzdot apvienībām, uzņēmumiem un organizācijām, izdarot peļņas maksājumu aprēķinus par 1989. un 1990.gada darbības rezultātiem, ieskaitīt budžetā virsplāna peļņas robežās starpību starp maksājumu summu, kas izriet no kontrolskaitļiem, un maksājumu summu, kas noteikta, balstoties uz uzņēmumu (apvienību) pieņemtajiem pazeminātajiem plāniem.
Nākamgad budžeta ienākumos ir paredzēts būtiski nostiprināt apgrozījuma nodokļa pozīcijas, vienlaicīgi ciešāk saistot to ar ražošanas ekonomiskās stimulēšanas sistēmu.
Tā kopējā summa republikas teritorijā 1990. gadā ir plānota 2 miljardu 432 miljonu rubļu apmērā, tas ir, ar pieaugumu par 23 procentiem salīdzinājumā ar šā gada plānu.
Tik prāvu apgrozījuma nodokļu pieaugumu it paredzēts nodrošināt, palielinot tautas patēriņa preču ražošanu. To izlaides pieauguma tempi plānoti 7,8 procentu apmērā. Tā kā nākošgad tiks mainīta kārtība, kādā uzņēmumi - preču ražotāji apliekami ar šo nodokli, ienākumi budžetā palielināsies par 173 miljoniem rubļu. Sakarā ar dīzeļdegvielas vairumtirdzniecības cenu paaugstināšanu papildus tiks saņemti 106 miljoni rubļu.
Republikas budžetā paredzēti atskaitījumi no apgrozījuma nodokļa 1 miljarda 357 miljonu rubļu apmērā.
Lai nodrošinātu republikas budžeta ieņēmumu daļas stabilitāti, nostiprinātu naudas apgrozību, stingri līdzsvarotu plānoto mazumtirdzniecības preču apgrozījuma apjomu ar preču resursiem, nepieciešams neatlaidīgi meklēt iespējas patēriņa preču ražošanas kāpināšanai, pirmām kārtām agrorūpnieciskā kompleksa, vieglās un kokapstrādes rūpniecības uzņēmumos.
Daudz aktīvāk tiks attīstītas produkcijas ražošanas pieauguma stimulēšanas ekonomiskās sviras. Sākot ar nākamo gadu, visām rūpniecības nozarēm būs dotas tiesības atstāt uzņēmumu rīcībā atskaitījumus 30 procentu apmērā no apgrozījuma nodokļa, kas saņemts, realizējot preces virs iepriekšējā gadā sasniegtā līmeņa.
Pilnā apmērā jāizmanto iespējas novirzīt saņemto kredītu dzēšanai 50 procentus no preču papildražošanas rezultātā saņemtā apgrozījuma nodokļa.
Agrāk naudas pieaugums apgrozībā līdz zināmai robežai tika aizturēts ar administratīvi noteiktu normatīvu - vidējās darba algas un darba ražīguma tempu pieauguma proporciju. Šāda darba apmaksas fondu regulēšana, protams, neatbilst radikālās ekonomiskās reformas principiem. Tādēļ, lai pārtrauktu nepamatoto darba algas paaugstināšanu, PSRS Augstākās Padomes sesijā tika pieņemts lēmums par valsts uzņēmumu darba apmaksas fonda pieauguma aplikšanu ar nodokli. Šis lēmums stājies spēkā, sākot ar šā gada 4. ceturksni. Paredzēts, ka nākamajā gadā republikas budžets saņems darba samaksai novirzīto līdzekļu pieauguma nodokli 18 miljonu rubļu apmērā.
Arvien jūtamāka ir kooperatīvu un individuālo ražotāju loma preču ražošanā un pakalpojumu sniegšanā. Republikā darbojas 2,6 tūkstoši kooperatīvu. Tikai šā gada deviņos mēnešos kooperatīvi ir ražojuši preces un snieguši pakalpojumus 576 miljonu rubļu apmērā.
Nākamā gada budžeta projektā maksimāli pilnīgi paredzēti nodokļi no kooperatīviem, no tajos strādājošo darba algām, kā arī no individuālajiem ražotājiem. Budžetā ir plānots saņemt nodokļus un samaksu par patentiem 65 miljonu rubļu kopsummā. Tā kā šie līdzekļi pilnā apmērā tiek nodoti vietējo budžetu ienākumos, Tautas deputātu padomju izpildkomitejām, nepieciešams vispusīgi sekmēt tautas patēriņa preču ražošanas kooperatīvu attīstību, it īpaši to, kas izmanto otrreizējās izejvielas un ražošanas atlikumus, kā arī sniedz sadzīves pakalpojumus, stingri sekot, lai tiktu nokārtots jautājums par kooperatīvu aplikšanu ar nodokļiem.
Nākamajā gadā jānodrošina valsts nodokļu un citu iedzīvotāju maksājumu saņemšana 487 miljonu rubļu apmērā.
Kā jau es teicu, republikas budžeta ienākumos tiks ieskaitīti 57,5 procenti ienākuma nodokļa no strādnieku un kalpotāju darba algām. Šogad to saņēmām pilnā apmērā.
Saskaņā ar Vissavienības valsts varas orgānu pieņemtajiem lēmumiem par pasākumiem budžeta deficīta samazināšanai visos budžeta sistēmas posmos nākošgad uz savienoto republiku budžetiem pārnesta ienākumu un izdevumu nesabalansētība 11 miljardu rubļu apmērā. No šīs summas uz Latvijas PSR ir attiecināti gandrīz 157 miljoni rubļu.
Šo pārrāvumu plānots nosegt, izlaižot valsts aizņēmumu par summu, kas ir attiecināta uz republikānisko budžetu, kā arī mobilizējot papildu finansu resursus vietējos budžetos.
Paredzēts, ka šo aizņēmumu izlaidīs kā Vissavienības, tā arī savienoto republiku valdības. Tas tiks izplatīts uzņēmumos, kooperatīvos, bankās, apdrošināšanas un citās organizācijās.
Aizņēmumu paredzēts izplatīt līdz 2006.gadam, maksājot 5 procentus gadā no aizņēmumu summas un dzēšot līdzīgās daļas 10 gadu laikā, sākot ar 1996.gadu.
Valsts budžeta izdevumi
Republikas 1990.gada valsts budžeta izdevumi tāpat kā ieņēmumi noteikti divos variantos - 3 miljardu 237,5 miljonu rubļu un 3 miljardu 243,5 miljonu rubļu apmērā. Otrais variants ietver sevī Valsts agrorūpnieciskās komitejas valsts centralizēto kapitālieguldījumu finansēšanu 146 miljonu rubļu apmērā, tas ir, ar 16 miljonu rubļu palielinājumu, vienlaicīgi samazinot Latvijas PSR Ministru Padomes rezerves fondu par 10 miljoniem rubļu un papildus iesaistot iepriekšējo gadu budžeta līdzekļu atlikumu 6 miljonu rubļu apmērā.
Valsts budžetā ir centralizēti finansu resursi, lai īstenotu republikas ekonomikas struktūras pārbūvi, finansētu svarīgākās republikāniskās ekonomiskās un sociālās attīstības kompleksās mērķprogrammas. Budžeta asignējumi koncentrēti uz ražošanas un sociālās sfēras attīstības prioritāriem virzieniem, zinātniski tehniskā potenciāla attīstības tempu kāpināšanu.
Izstrādātais nākamā gada budžeta projekts nodrošina kvalitatīvu pagriezienu uz sociālo sfēru, par ko liecina tas, ka republikas iedzīvotāju materiālo un sociālo, un kultūras vajadzību apmierināšanai budžetā un saimniecību izdevumos paredzēti salīdzinoši augstāki pieauguma tempi nekā izdevumiem ražošanas attīstībai.
Tautas izglītības, zinātnes, kultūras, veselības aizsardzības, fiziskās kultūras, sociālās nodrošināšanas attīstībai plānots novirzīt 1 miljardu 284 miljonus rubļu. Tie pieaugs salīdzinājumā ar šā gada asignējumiem par 8,3 procentiem, kaut gan saražotā nacionālā ienākuma pieauguma tempi būs 4 procenti.
Bez tam minēto sociālo uzdevumu veikšanai lielākā apjomā jāpiesaista uzņēmumu fondu līdzekļi, plašāk jāizmanto iedzīvotāju, kooperatīvu, arodbiedrības un citu sabiedrisko organizāciju līdzekļi. Pašreizējos apstākļos, kad tiek pilnveidota teritoriālā finansu un budžeta plānošana un reģioni pāriet uz saimniecisko aprēķinu un pašfinansēšanos, ir svarīgi šo mērķu realizēšanai iesaistīt visus finansu resursu avotus.
Budžeta izdevumu palielināšana sociālās un kultūras sfēras finansēšanai paredzēta tās kvalitatīvo rādītāju funkcionēšanai: ēdināšanai, medikamentu apgādei, nodrošināšanai ar mīksto inventāru, tehniskai pārapbruņošanai.
Paredzēti asignējumi veselības aizsardzības, augstskolu, sociālās nodrošināšanas un kultūrizglītojošo iestāžu darbinieku darba algas tālākai paaugstināšanai.
Izglītības iestāžu uzturēšanai un pasākumiem paredzēti asignējumi 496 miljonu rubļu apmērā, tas ir, ar pieaugumu gandrīz 5 procentu apmērā salīdzinājumā ar šā gada precizēto plānu.
Izdevumi šiem mērķiem noteikti, pamatojoties uz izglītības iestādēm apstiprinātajiem normatīviem un ekonomiskās un sociālās attīstības plāna rādītājiem, lai uzlabotu jaunās paaudzes apmācību un audzināšanas darbu, dziļāk apgūtu valsts valodu.
Tika palielinātas izdevumu normas bērnu ēdināšanai pirmsskolas iestādēs par 15 procentiem un skolu internātos par 44 procentiem, bez tam palielināsies arī izdevumu normas bērnu rotaļlietu iegādei.
Tā kā tiek palielināta asignējumu summa teātru remontam, izdevumi mākslai pieaugs vairāk nekā par 17 procentiem. Par 1 miljonu rubļu vairāk nekā šogad plānots palielināt dotācijas izrāžu iestādēm.
Saskaņā ar pieņemto lēmumu par studentu pirmstermiņa atvaļināšanu no dienesta armijā, kā arī sakarā ar to, ka tiek pārtraukta viņu iesaukšana aktīvajā karadienestā, papildu izdevumi mācību iestāžu uzturēšanai plānoti pāri par pusmiljonu rubļu. Paredzēti papildu izdevumi, lai uzlabotu nodrošinājumu ar stipendijām 2,7 miljonu rubļu apmērā.
Republikas tautas saimniecībai sevišķi svarīgu teorētisku un fundamentālu pētījumu finansēšanai tiks novirzīti pāri par 45 miljoniem rubļu budžeta līdzekļu.
Izdevumi veselības aizsardzībai nākošajā gadā pieaugs par 23 miljoniem rubļu vai par 9 procentiem salīdzinājumā ar šā gada plānu.
Pie tam būtiski - par 25 procentiem - pieaugs izdevumi jaunu veselības aizsardzības objektu celtniecībai.
Ir ieplānoti asignējumi 5 miljonu rubļu apmērā vienreizējās lietošanas šļirču iegādei, pieaugs izdevumi veselības aizsardzības iestāžu saimnieciskajai apkalpošanai.
Sociālajai nodrošināšanai tiks asignēti 458 miljoni rubļu vai par 13 procentiem vairāk, nekā paredzēts šā gada precizētajā plānā. Budžeta projektā visā pilnībā ņemta vērā pensiju minimālā apjoma paaugstināšana, papildu atvieglojumu piešķiršana karavīriem internacionālistiem, Lielā Tēvijas kara veterāniem, frontē kritušo karavīru sievām un viņu vecākiem.
Tautas labklājības celšanas programmas veiksmīga realizācija daudzējādi ir atkarīga no efektīvas investīciju politikas. Kapitālieguldījumu finansēšanai no valsts budžeta plānots izdalīt 330 miljonus rubļu. Būtiski izmainīsies kapitālieguldījumu finansēšanas avotu struktūra, priekšroka tiks dota tiem kapitālieguldījumiem, kuri tiks realizēti, izmantojot bankas kredītus un pašu līdzekļus.
Paredzēts vairāk nekā pusi no valsts centralizētajiem kapitālieguldījumiem novirzīt dzīvokļu, sadzīves, sociālo un kultūras objektu celtniecībai.
Viens no svarīgākajiem pasākumiem budžeta sociālajā pārorientācijā ir agrorūpnieciskā kompleksa centralizētās finansēšanas pieaugums, lai nodrošinātu ar finansēm pārtikas programmas risinājumu. Agrorūpnieciskajam kompleksam paredzēti asignējumi divos variantos: 223 miljonu rubļu apmērā vai ar 4,1 procenta pieaugumu un 239 miljonu rubļu apmērā vai ar 11,6 procentu pieaugumu.
Dotācijām pārtikas produktiem, tas ir, starpību atlīdzināšanai starp iepirkuma un realizācijas cenām, kā arī diferencēto piemaksu pie iepirkuma cenām izmaksai paredzēts novirzīt 1 miljardu 194 miljonus rubļu.
Šie asignējumi dos iespēju stabilizēt lauksaimniecības pamatprodukcijas mazumtirdzniecības cenas, kā arī kļūs par labu pamatu saimnieciskā aprēķina nostiprināšanai kolhozos un padomju saimniecībās.
Ļoti svarīgi ir saimnieciski izlietot šos naudas līdzekļus, lai tie veicinātu lopkopības produkcijas maksimālu pieaugumu, kā arī paaugstinātu lauksaimnieciskās ražošanas efektivitāti.
Šiem mērķiem pilnīgāk jāizmanto arī lauksaimniecības uzņēmumu un agrorūpnieciskā kompleksa pārstrādes nozaru pašu finansu resursi.
Nākošgad cenu starpības pienam un gaļai, kas tiks piegādāti Vissavienības fondam, izmaksās no savienības budžeta. Šogad šie izdevumi tika segti no republikas budžeta.
Sakarā ar kapitālieguldījumu pārorientāciju un uzņēmumu un organizāciju pašu un aizņemtajiem līdzekļiem nākamā gada budžeta asignējumi republikas tautsaimniecības nozaru finansēšanai, izņemot agrorūpniecisko kompleksu, samazināsies.
Budžeta izdevumi pārvaldes aparāta uzturēšanai noteikti 24 miljonu rubļu apmērā vai par 2,7 miljoniem rubļu mazāk, nekā paredzēts šā gada precizētajā budžetā.
Vietējie budžeti
Biedri deputāti! Vietējo budžetu ieņēmumu struktūras izmaiņas, kooperatīvu kustības un individuālā darba attīstība labvēlīgi ietekmēja vietējo Tautas deputātu padomju pārziņā esošo uzņēmumu un pasākumu savlaicīgu finansēšanu.
Budžeta līdzekļu atlikumi uz šā gada 1.oktobri salīdzinājumā ar attiecīgo pagājušā gada laika posmu palielinājās par 66 miljoniem rubļu un sasniedza 148 miljonus rubļu.
Tādēļ Tautas deputātu padomēm ir iespējas sekmīgāk, nekā plānots, risināt iedzīvotāju sociālās un kultūras apkalpošanas, pilsētu un ciematu labiekārtošanas jautājumus.
Latvijas PSR valsts budžetā iekļautais rajonu un pilsētu 1990.gada budžetu kopapjoms paredzēts 697 miljonu rubļu apmērā ar pieaugumu par 11,1 procentu.
Nākamā gada vietējo budžetu ieņēmumu bāze veidota no valsts nodokļu un ieņēmumu atskaitījumiem, tai skaitā no apgrozījuma nodokļa un ienākuma nodokļa no strādniekiem un kalpotājiem saskaņā ar normatīvu. Šādā veidā vietējo budžetu ieņēmumos ieskaitāmā summa noteikta 305 miljonu rubļu kopsummā un veido 43,7 procentus no visa ieņēmumu apjoma.
Citus valsts nodokļus - kolhozu ienākuma nodokli, ienākumus no mežiem, lauksaimniecības nodokli, ienākuma nodokli no patērētāju kooperācijas uzņēmumiem un organizācijām un kooperatīviem vietējie budžeti saņems pilnā apmērā.
Vietējos budžetos tiks iemaksāta arī visa vietējo nodokļu un nodevu, vietējās pakļautības apvienību, uzņēmumu atskaitījumu no peļņas vai ienākuma maksājumu summa.
Vissavienības pakļautības uzņēmumi vietējos budžetos pārskaitīs 10 procentus, bet Rīgas pilsētas budžetā - 2 procentus peļņas maksājumu. Visi uzņēmumi nodos vietējiem budžetiem maksu par darba resursiem 50 procentu apmērā. Republikāniskās pakļautības uzņēmumi atskaitījumus no peļņas vai ieņēmuma iemaksās saskaņā ar normatīvu, ko apstiprinājušas attiecīgās ministrijas kopīgi ar vietējo Tautas deputātu padomju izpildkomitejām un republikas Finansu ministriju. Tādējādi augstākās pakļautības uzņēmumi vietējos budžetos iemaksās atskaitījumus no peļņas 119 miljonu rubļu kopsummā. Tas veidos 17 procentus no visiem ieņēmumiem 15 procentu vietā šajā gadā.
Rajonu un pilsētu Tautas deputātu padomju izpildkomiteju budžetu projekti eksperimenta veidā tika sastādīti patstāvīgi. Vienlaicīgi jāatzīmē, ka daļa rajonu un pilsētu Tautas deputātu padomju jau savu budžetu veidošanas pirmajā kārtā tika galā ar saimniecības iekšējo resursu mobilizācijas uzdevumiem.
Biedri deputāti! Republikas Augstākās Padomes sesijai tiek iesniegts apstiprināšanai pārskats par Latvijas PSR 1988.gada valsts budžeta izpildi ieņēmumos 3 miljardu 161 miljona rubļu un izdevumos 3 miljardu 55 miljonu rubļu kopsummā, ieņēmumiem pārsniedzot izdevumus par 106 miljardiem rubļu.
Biedri! Īstenojot dzīvē plānā un budžetā paredzētos izdevumus, vajadzēs tālāk nostiprināt saimniecisko aprēķinu, samazināt nesaimnieciskuma dēļ radušos zaudējumus, saīsināt izmaksu atmaksāšanas termiņus. Finansu politikas prioritārā prasība ir palielināt katra ieguldītā budžeta rubļa atdevi. Šāda līnija jārealizē dzīvē vienmēr un visur. (Aplausi.)
Priekšsēdētājs. Ir priekšlikums jautājumus uzdot pēc tam, kad noklausīsimies Latvijas PSR Augstākās Padomes Plāna un budžeta komisijas un citu pastāvīgo komisiju koreferātu. Vārds Plāna un budžeta komisijas priekšsēdētājam deputātam Viktoram Blohinam.
V.Blohins (Rēzeknes 148.vēlēšanu apgabals).
Latvijas PSR Augstākās Padomes Plāna un budžeta komisijas un citu pastāvīgo komisiju koreferāts.
Biedri deputāti! Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija uzdevumā Augstākās Padomes pastāvīgās komisijas jau šā gada maijā uzsāka republikas 1990.gada valsts plāna un valsts budžeta apspriešanu, lai rūpīgi iedziļinātos visās tautas saimniecības attīstības problēmās.
Pēc republikas ekonomiskās patstāvības likuma pieņemšanas Latvijas PSR Augstākās Padomes jūlija sesijā pastāvīgās komisijas, izmantojot 1990.gada plānu un budžetu, centās veicināt šī likuma realizāciju.
Jāsaka, ka neizdevās panākt, lai būtiski mainītos ierastā sociāli ekonomiskās plānošanas un finansēšanas prakse, pat neraugoties uz to, ka plāns un budžets vairākkārt tika analizēts komisijās. Deputātu komisijas šogad nolēma atteikties no plašu atzinumu sagatavošanas, bet vairāk uzmanības veltīt valdības sagatavoto plāna un budžeta rādītāju analīzei nozaru komisijās, izteikt par tiem savas piezīmes un priekšlikumus tieši Augstākās Padomes sesijā.
Par paredzamajiem šā gada republikas ekonomiskās un sociālās attīstības valsts plāna izpildes rezultātiem savā ziņojumā jau pateica biedrs M.Ramāns. Tādēļ es pievērsīšu uzmanību tikai dažām republikas tautas saimniecības darba negatīvām parādībām un tendencēm, kuras pastāvīgo komisiju darba laikā īpaši satrauca deputātus.
Konkrēti - pasliktinās produkcijas piegādes līgumsaistību izpildes rādītāji. Šā gada 9 mēnešos tie sasniedza tikai 99 procentus, kaut gan no janvāra līdz augustam bija 99,3 procenti un pagājušā gada trīs ceturkšņos - 99,4 procenti.
Nav izdevies būtiski uzlabot iedzīvotāju apgādi ar pārtiku un daudzām ikdienas patēriņa precēm.
Komisijas atzīmēja, ka nav uzlabojies republikas celtniecības kompleksa darbs. Tikai par 90,8 procentiem izpildīts par valsts centralizētajiem kapitālieguldījumiem celto pamatfondu ekspluatācijā nodošanas 9 mēnešu plāns.
Sevišķi komisijas satrauktas par stāvokli sociālās sfēras objektu celtniecībā. 9 mēnešos nodots ekspluatācijā par 69,6 tūkstošiem kvadrātmetru dzīvojamās platības mazāk, nekā plānots. Par visu finansēšanas avotu līdzekļiem ceļamo dzīvokļu plāns izpildīts tikai par 89 procentiem. Bet tas nozīmē, ka, lai izpildītu gada plānu, ceturtajā ceturksnī jānodod ekspluatācijā tikpat daudz dzīvokļu, cik visos trīs ceturkšņos kopā. Nav izpildīts arī vispārizglītojošo skolu un pirmsskolas bērnu iestāžu celtniecības 9 mēnešu plāns.
Analizējot šā gada valsts plāna izpildes gaitu, deputāti secināja, ka republikas valdībai nav izdevies stabilizēt stāvokli preču tirgū. Tas vēl vairāk saasinājies, palielinājies deficīto preču saraksts, palielinājies stihiskā cenu pieauguma temps, draudošus apmērus sasniegusi naudas apgrozības deformācija. Visas šīs negatīvās parādības izraisa iedzīvotāju neapmierinātību un pamatotu satraukumu.
Lai gan tautas patēriņa preču ražošanas plāns ir pārsniegts naudas izteiksmē, faktiski samazinājusies vairāku svarīgu produkcijas veidu izlaide. Salīdzinājumā ar 1988.gada pirmajiem 9 mēnešiem samazinājusies gaļas, desu izstrādājumu, gaļas pusfabrikātu, sviesta, gaļas un zivju konservu, miltu, makaronu un vilnas audumu, zeķu, ādas un filca apavu, virsējās trikotāžas, papīru izstrādājumu, šķirnes trauku, veļas mazgājamo mašīnu, radioaparatūras ražošana.
Arvien mazāk kļūst lētā sortimenta preču. Ievērojami palielinājušies līdzekļi, ko darba algās izmaksā republikas tautas saimniecībā nodarbinātajiem strādniekiem, kalpotājiem, kolhozniekiem un kooperatoriem. Šī summa palielinājusies par 285 miljoniem rubļu jeb par 11 procentiem. Puse no šī pieauguma tiek izmaksāta strādājošajiem kooperatīvos.
Mehānisms vidējās darba algas regulēšanai atkarībā no darba rezultātiem tā arī nav nodrošinājis vidējās darba algas apsteidzošā pieauguma bremzēšanu salīdzinājumā ar darba ražīguma celšanos. Un tādēļ rūpniecībā vien vidējā darba alga palielinājusies vairāk nekā par 8 procentiem, kaut gan darba ražīgums cēlies tikai par 5 procentiem.
Deviņos mēnešos naudas ieņēmumi (pa visiem kanāliem) palielinājušies tikai par 11,3 procentiem jeb par 349 miljoniem 600 tūkstošiem rubļu, tādēļ periodā no aprīļa līdz septembrim apgrozījumā papildus bija jāizlaiž nauda vairāk nekā 40 miljonu rubļu vērtībā. Rezultātā kases plānā noteiktais uzdevums naudas izņemšanai no apgrozījuma izpildīts tikai par 47 procentiem, atpalikšana sastāda 47 miljonus rubļu.
Komisija uzskata, ka pašreizējā situācijā republikā pilnībā netiek nodrošināta Ministru Padomes 1989.gada 5.jūlija lēmuma Par neatliekamiem pasākumiem naudas apgrozījuma noregulēšanai Latvijas PSR 1989.gada otrajā pusē izpilde.
Biedri deputāti! Apspriežot 1990.gada plāna un budžeta projektus, komisiju locekļi ņēma vērā to, ka nākamajā gadā republika pāriet uz pilnīgu ekonomisko patstāvību. Vai mēs esam tam gatavi, vai valdības iesniegtais plāns un budžets aicina uz šo mērķi, kas mums būs un kā mēs dzīvosim nākamajā gadā, kādu iestrādi nākotnei spēsim nodrošināt?
Jāsaka, ka tas mūsu komisijās bija visnopietnākais sarunu priekšmets. Man uzdots ziņot jums par mūsu secinājumiem, šaubām un priekšlikumiem.
No divpadsmitās piecgades iepriekšējo gadu plāniem 1990. gada plāns atšķiras ne tikai ar to, ka tajā samazināts plāna rādītāju skaits, bet arī ar uzsākto ekonomikas decentralizāciju. Tomēr konkrētajos skaitļos un finansu rādītājos diemžēl nav pamanāma pirmajā PSRS Tautas deputātu kongresā un mūsu sesiju lēmumos pasludinātā plāna sociālā ievirze. Par 25,2 miljoniem rubļu samazinās kapitālieguldījumi dzīvokļu celtniecībā, par 3,2 miljoniem rubļu - komunālajā saimniecībā. Sakarā ar to, ka nav izpildīti dzīvokļu celtniecības plāni šajā gadā un samazināti kapitālieguldījumi šiem mērķiem 1990. gadā, daudzās republikas pilsētās un rajonos apakšprogrammas Dzīvoklis-90 izpilde kļūst praktiski nereāla. Īpaši asi tas izjūtams Rīgā, Liepājā, Jūrmalā un 14 rajonos, to skaitā Jēkabpils, Limbažu un Ogres rajonā.
1990.gada plāna projektā salīdzinājumā ar piecgades plānu paredzēts samazināt vispārizglītojošo skolu, bērnu pirmsskolas un medicīnas iestāžu, slimnīcu celtniecības apjomus.
Absolūti nepietiekami ir komunālajai saimniecībai piešķirtie līdzekļi. Tie pat nodrošina dzīvojamā fonda, tīklu un citu komunālās saimniecības objektu uzturēšanu kārtībā, tādēļ stāvoklis šajos objektos pasliktināsies.
Visu piecgadi mēs runājām par to, ka republikā ir slikta apgāde ar būvmateriāliem. Tomēr celtniecības industrijas attīstībā praktiski nekas nemainās, stāvoklim šajā jomā ir pat tendence pasliktināties.
Nākamā gada plānā šīs nozares attīstībai kapitālieguldījumus paredzēts samazināt par 11 miljoniem rubļu, tai skaitā Latvijas PSR Valsts celtniecības komitejas uzņēmumos tie samazināsies divkārt. Tātad nebūs iespējams realizēt Latvijas PSR Ministru Padomes 1989. gada 21.februāra lēmumu Par svarīgākajiem pasākumiem Latvijas PSR celtniecības industrijas un būvmateriālu rūpniecības bāzes attīstībai 1989.-1995.gadā un vēl vairāk pasliktināsies dzīvokļu, sociālo un sadzīves celtniecības objektu apgāde ar būvmateriāliem, kā arī netiks apmierinātas agrorūpnieciskā kompleksa vajadzības.
Ļoti daudz strīdu izraisīja plāna projekta sadaļa par agrorūpnieciskā kompleksa attīstību. Lauku ļaudis gaida no valdības, no mums, deputātiem, reālu, nevis deklarētu prioritāti un to, ka pievērsīsim uzmanību viņu vajadzībām.
Praktiski visu komisiju prasības panāca to, ka agrorūpnieciskā kompleksa vajadzībām salīdzinājumā ar šo gadu par 5,2 procentiem palielināsies kapitālieguldījumi un par 13,1 procentu - celtniecības un montāžas darbu apjoms. Tomēr tā attīstībai paredzētais investīciju īpatsvars nepārsniedz 1988.gadā sasniegto līmeni. Par šiem līdzekļiem laukos paredzēts uzbūvēt pirmsskolas bērnu iestādes, skolas, ambulances, dzīvokļus. Tādēļ pagaidām nav nekāda pamata runāt par prioritāti un vislielākās labvēlības režīmu. Turklāt no valsts resursiem laukiem tiek piešķirts mazāk kombinētās lopbarības un minerālmēslu, nekā 1990.gadam paredzēts piecgadu plānā. Tādēļ arī lauksaimniecības produkcijas ražošanas apjomi 1990.gadā būs mazāki, nekā paredzēts divpadsmitās piecgades plānā.
Deputāti - Agrorūpnieciskā kompleksa komisijas locekļi - secināja, ka Valsts plāna komitejai un Valsts agrorūpnieciskajai komitejai, iesaistot šai darbā Latvijas PSR Kolhozu padomi un citas ieinteresētās organizācijas, nepieciešams sagatavot zinātniski pamatotu agrorūpnieciskā kompleksa ekonomikas atveseļošanas un lauku sociālās sfēras attīstības valdības programmu, pastiprināt to ar konkrētiem materiālajiem un finansu resursiem, lai trīspadsmitajā piecgadē uzsāktu tās realizēšanu.
Rūpīgāka zinātniskā un praktiskā izstrāde nepieciešama arī 1990.gada plāna un budžeta sadaļai par iedzīvotāju apgādi ar tautas patēriņa precēm. 1990.gada plānā ietvertie šo preču ražošanas rādītāji ne tikai neatrisinās pašreizējās samilzušās problēmas, bet izraisīs iedzīvotāju apgādes pasliktināšanos šajā jomā. Paredzēta lielākās daļas tautas patēriņa preču ražošanas un realizācijas apjomu samazināšanās naturālā izteiksmē. Paredzēts mazāk ražot visa veida audumus, šūšanas un trikotāžas izstrādājumus. Mēbeles, apavi un citas preces joprojām būs deficīts. Lai gan tautas patēriņa preču ražošanas apjoms naturālā izteiksmē samazināsies, naudas izteiksmē paredzēts pieaugums par 10,4 procentiem, tas neapšaubāmi orientē preču ražotājus uz cenu tālāku pieaugumu, kas novedīs pie iedzīvotāju dzīves līmeņa pazemināšanās. Lielākā daļa plānā ietverto rādītāju nav saskaņoti ar uzņēmumiem, daudzi no tiem nav nodrošināti ar noslēgtiem izejvielu, materiālu un komplektējošo detaļu piegādes līgumiem. Vairākiem ražotājiem nepietiek strādājošo plāna uzdevumu izpildei. Starpība starp preču piedāvājumu un iedzīvotāju pieprasījumu ir apmēram 1 miljards rubļu.
Komisijas uzskata, ka uzņēmumu saimnieciskā aprēķina un pašfinansēšanās paplašināšanās apstākļos, kad radušās arī negatīvas tendences, pārspīlējumi un deformācijas, Latvijas PSR Ministru Padomei, iesaistot zinātniekus, speciālistus, darba kolektīvus un sabiedrību, nekavējoties jāizstrādā neatliekami pasākumi, lai atveseļotu republikas ekonomiku un finansiālo stāvokli, nodrošinātu valsts ietekmi uzņēmumu un kooperatīvu ekonomiskās darbības regulēšanā, paaugstinātu to ieinteresētību palielināt tautas patēriņa preču izlaidi un paplašināt to sortimentu, tai skaitā ietverot preces, kas paredzētas bērniem un vecāka gadagājuma cilvēkiem. Šai jomā lielākai jākļūst vietējo Tautas deputātu padomju nozīmei.
Biedri deputāti! Kaut gan plāna projektā paredzēts realizēt vairākus praktiskus pasākumus, kas republikā nodrošinās ekoloģiskās situācijas uzlabošanos (ar 1990. gada 1.janvāri tiks pārtraukta celulozes vārīšana Slokas celulozes un papīra rūpnīcā, nodos ekspluatācijā Rīgas attīrīšanas iekārtu pirmo kārtu, kā arī attīrīšanas iekārtas Dagdā, lokālās attīrīšanas iekārtas 15 republikas uzņēmumos), tomēr arī 1990.gadā saglabāta agrākā prakse - piešķirt līdzekļus neatliekamu dabas aizsardzības uzdevumu veikšanai pēc pārpalikuma principa. 1990.gadam paredzētais investīciju apjoms ekoloģisko uzdevumu risināšanai ir absolūti nepietiekams, tas noteikts, neņemot vērā Latvijas PSR Augstākās Padomes šī gada 29.jūlija lēmuma Par neapmierinošo ekoloģisko situāciju republikā un uzdevumiem tās atveseļošanai izpildi. Rūpniecisko jaudu nodošanu ekspluatācijā joprojām plāno, nesaistot ar dabas aizsardzības pasākumiem. Nav noteikts, kādi ekonomiskie, organizatoriskie un tehniskie pasākumi palīdzēs samazināt ekoloģisko sasprindzinājumu Ventspilī, Olainē un Jūrmalā, cik reālu ieguldījumu zinātne un rūpniecība dos republikas ekoloģiskās situācijas uzlabošanā, nav atrisināti ekoloģiski tīru pārtikas produktu, īpaši bērniem domāto produktu, ražošanas jautājumi. Joprojām nav atrisinātas daudzas dabas aizsardzības materiāli tehniskās bāzes izveidošanas un nostiprināšanas problēmas. Šādu republikas Valsts plāna komitejas un Finansu ministrijas pieeju ekoloģisko problēmu risināšanai komisijas neatbalstīja.
Nākamajā gadā republikas vietējās Tautas deputātu padomes pilnīgi maina savu plānu un budžetu veidošanas kārtību. Tām tiek nodoti daudzi saimnieciskās, sociālās un kultūras sfēras jautājumi, līdz ar to paplašinās vietējo padomju patstāvība, kā arī paaugstinās atbildība. Ar 1990.gadu reģionu sociālās infrastruktūras attīstības praktiskie jautājumi pilnībā kļūst par vietējo padomju prerogatīvu, tām tiek nodoti materiālie un finansu resursi. Tagad vairs Valsts plāna komiteja nenoteiks, ko celt rajonā: slimnīcu, skolu, bērnudārzu vai klubu, - turpmāk to izlems padomes pašas.
Tomēr, apspriežot šo problēmu komisijās, kļuva redzams, ka ne visas vietējās padomes tam ir gatavas un priecājas par šādu perspektīvu. Pirmkārt, tur, tāpat kā agrāk, joprojām mazas ir celtniecības organizāciju jaudas. Nav skaidrības par to, kā tās tiks apgādātas ar materiālajiem resursiem, kā novērst celtnieku diktātu pasūtītājiem. Vietējās padomēs un arī komisijas locekļos tas izraisīja bažas, ka Valsts plāna komiteja, ministrijas un resori var pilnībā atturēties no šo problēmu risināšanas, bet vietējās padomes pašas nespēs tās atrisināt, un tādēļ jau tāpat saspringtais stāvoklis sociālās sfēras attīstībā vēl vairāk pasliktināsies. Mums jāpievērš Latvijas PSR Ministru Padomes, Valsts plāna komitejas un Valsts materiāli tehniskās apgādes komitejas uzmanība tam, ka šo jautājumu risināšanā vietējām padomēm pastāvīgi jāsniedz palīdzība, īpašo pirmajā pārejas periodā.
Otrkārt, mūs satrauca tas, ka izpildkomiteju vadītājiem jau kļuvis par ieradumu pēc iespējas vairāk līdzekļu izsist no centralizētajiem fondiem un mazāk rūpēties par sava budžeta papildināšanu, uzlabojot vietējo uzņēmumu un organizāciju darbu un palielinot preču apgrozījumu. Šo tendenci Plāna un budžeta komisija pamanīja, sadalot vietējo padomju budžetu centralizētos līdzekļus. Tas uzskatāmi parādīja, ka izpildkomiteju vadītāji vēl līdz galam nav izpratuši un pārdomājuši jautājumu par vietējo pašpārvaldi.
Biedri deputāti! Tā kā daudzus plāna projekta rādītājus komisijas novērtēja negatīvi, izteica par tiem piezīmes un priekšlikumus, un tas ir jāizstrādā līdz galam, ņemot vērā PSRS plāna un budžeta rādītājus, komisijas neuzskatīja par iespējamu ieteikt to deputātiem apstiprināt šajā republikas Augstākās Padomes sesijā.
Taču kopīgi ar valdību tika izstrādāts kompromisa priekšlikums sesijā izskatīt iesniegto Latvijas PSR ekonomiskās un sociālās attīstības 1990.gada valsts plāna projektu un pagaidām to pieņemt pirmajā lasījumā ar tādu aprēķinu, lai valdība ņemtu vērā PSRS plāna un budžeta rādītājus atbilstoši republikai, pieņemtu attiecīgu lēmumu par jau izteiktajām komisiju piezīmēm un priekšlikumiem un tām piezīmēm un priekšlikumiem, kurus deputāti izteiks apspriešanas gaitā, un par tiem ziņotu nākamajā sesijā.
Uzskatām arī par nepieciešamu turpināt meklēt papildu rezerves un resursus, lai kompensētu visas plāna vajadzības un nodrošinātu to izpildi.
Nedaudz par Latvijas PSR 1990.gada valsts budžetu. Komisijas uzskata, ka 1990.gada budžets kopumā nodrošina ar finansu resursiem vissvarīgākos republikas sociāli ekonomiskās attīstības virzienus.
Budžeta projekts izstrādāts divos variantos.
Lai nodrošinātu lauksaimniecības prioritāti, komisijas atbalsta otro variantu, kurā paredzēts par 16 miljoniem rubļu palielināt budžeta asignējumus centralizēto kapitālieguldījumu finansēšanai Agrorūpnieciskajai komitejai.
Vienlaikus jāsaka, ka abos 1990.gada budžeta variantos paredzēts budžeta deficīts - 156 miljoni 870 tūkstoši rubļu. Tādēļ visiem saimnieciskajiem vadītājiem un valdībai jādomā, kā atveseļot katra uzņēmuma, nozares un visas republikas ekonomiku.
Latvijas PSR Augstākās Padomes Plāna un budžeta komisija izskatīja ministriju, resoru un vietējo Tautas deputātu padomju izpildkomiteju lūgumus papildus piešķirt līdzekļus sociālās sfēras attīstībai un nostiprināšanai un vairāku citu neatliekamu uzdevumu izpildei. Komisija saskaņā ar Valodu likumu piešķīra 2 miljonus 283 tūkstošus rubļu latviešu un krievu valodas mācīšanas organizēšanai republikas skolās. Valsts agrorūpnieciskās komitejas mācību iestādēm iekārtu un inventāru iegādei piešķirti 707 tūkstoši rubļu, Latvijas PSR Veselības aizsardzības ministrijai tādam pašam nolūkam - 661 tūkstotis rubļu, 250 tūkstoši rubļu papildus piešķirti Sociālās nodrošināšanas ministrijai vienreizējas palīdzības sniegšanai invalīdiem, slimiem, vientuļiem un veciem cilvēkiem, kas nonākuši trūkumā. Vietējām Tautas deputātu padomēm papildus piešķirti 3 miljoni 684 tūkstoši rubļu, tai skaitā 2 miljoni 362 tūkstoši rubļu labiekārtošanas darbiem.
Latvijas PSR Augstākās Padomes komisijas ierosina samazināt citus izdevumus par 2 miljoniem 892 tūkstošiem rubļu un palielināt citus budžeta ienākumus par 2 miljoniem 410 tūkstošiem rubļu.
Izskatījušas ministriju, resoru, rajonu un pilsētu (republikas pakļautības pilsētu) Tautas deputātu padomju izpildkomiteju lūgumus piešķirt papildasignējumu, komisijas uzskata par iespējamu no papildlīdzekļiem palielināt Latvijas PSR 1990.gada valsts budžeta izdevumus par 5 miljoniem 302 tūkstošiem rubļu.
Ievērojot labojumus, Latvijas PSR Augstākās Padomes komisijas iesniedz priekšlikumu apstiprināt pirmajā lasījumā likumu Par Latvijas PSR 1990.gada valsts budžetu otrajā variantā - ieņēmumos 3 miljardu 89 miljonu 68 tūkstošu rubļu kopsummā un izdevumos 3 miljardu 245 miljonu 938 tūkstošu rubļu kopsummā, izdevumiem pārsniedzot ieņēmumus par 156 miljoniem 870 tūkstošiem rubļu.
Latvijas PSR Augstākajai Padomei apstiprināšanai tiek iesniegts pārskats par Latvijas PSR 1988.gada valsts budžeta izpildi ieņēmumos 3 miljardu 160 miljonu 486 tūkstošu rubļu kopsummā un izdevumos 3 miljardu 54 miljonu 701 tūkstoša rubļu kopsummā, ienākumiem pārsniedzot izdevumus par 105 miljoniem 785 tūkstošiem rubļu.
Biedri! Īsajā ziņojumā par komisiju izdarītajiem secinājumiem, izskatot iesniegtos Latvijas PSR 1990.gada plāna un budžeta projektus, es nevarēju pilnā apjomā izteikt deputātu satraukumu un rūpes par stāvokli republikas sociāli ekonomiskajā attīstībā. Domāju, ka deputāti, runājot debatēs, papildinās un paplašinās problēmu loku un ieteiks to risināšanas ceļus. (Aplausi.)
Priekšsēdētājs. Paldies. Kādi būtu jautājumi? Debatēm pieteikušies ļoti daudz deputātu. Vai tomēr nevajadzētu debatēm izmantot arī jautājumu un atbilžu formu? Jo, manuprāt, mūsu deputātu komisijas ir ievirzījušas pareizā gultnē jautājuma apspriešanu, jau sākot ar maija mēnesi. Ja mēs kādā sfērā gribam palielināt budžeta ieguldījumus, tad tūlīt arī jāpasaka, no kurām sfērām šos līdzekļus ņemt. Katrā ziņā vēl ir viens variants, ko arī liek priekšā komisija, - tā saucamie pārējie izdevumi, tātad vienā vietā samazināt un otrā vietā it kā palielināt. Tādā veidā vajadzētu arī acīmredzot apspriest šo jautājumu. Varbūt jums ir jautājumi abiem ziņotājiem par sociālo sfēru, jo, kā mēs sapratām no ziņojuma, stāvoklis ir kritisks. Kaut gan pirms gada mēs teicām, ka uz saimniecisko aprēķinu pāriesim, balstoties uz tās bāzes, kura mums ir, un ka šī bāze kalpo kā labs pamats tam. Bet tagad mēs jūtam, ka daudzās sociālās sfēras nozarēs, kas saistītas ar mūsu iedzīvotājiem, dzīves līmenis nevis paaugstināsies, bet pazemināsies. Uz šiem jautājumiem arī jādod atbildes. Vai ir kādi jautājumi? Lūdzu.
A.V.Artmane.
Man ir jautājums biedram Ramānam. Es esmu pilsētā novērojusi, ka mums trūkst piena produktu dienas gaitā. Gan tāda, gan citāda veida piena produktu. Es zinu, ka lauksaimnieki pienu piegādā tādā pašā daudzumā, ja ne dažas sezonas vēl lielākā daudzumā. Un es esmu dzirdējusi, ka Rīgas piena kombinātam trūkst strādnieku. Kāda ir šī strādnieku problēma, kā to var atrisināt nākotnē un kas būs tie strādnieki, kas veiks darbu piena kombinātā?
Priekšsēdētājs. Drīzāk jautājums, kāpēc Rīgā nav piena, nevis kāpēc piena kombinātā nav strādnieku. Kādi vēl jautājumi? Nav jautājumu. Tad sāksim debates.
Pēc mūsu tradīcijas, pirms savu viedokli izsaka deputāti, mēs esam lūguši gan Zinātņu akadēmijas, gan arī Latvijas Valsts universitātes ekspertiem izteikt viedokli par mūsu plāna un budžeta projektiem. Šai sakarā lūdzam runāt Jāni Janovu, Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta direktora vietnieku, un pēc tam Jāni Porieti, Latvijas Valsts universitātes profesoru.
J.Janovs.
Cienījamie deputāti! Plāna projekts ir izstrādāts sarežģītos apstākļos. Par to diezgan daudz runāja biedrs Ramāns. Gribu pateikt, ka jaunais saimniekošanas mehānisms tikai veidojas, direktīvās vadīšanas metodes sāk zaudēt savu lomu. No otras puses, mēs zinām, ka mēs no šī plāna gaidām priekšnoteikumus republikas ekonomiskās patstāvības ideju praktiskai realizācijai. Un, protams, šādos apstākļos būtiski jāmaina gan plānu saturam, gan tā izstrādes metodikai, tautas saimniecības plāna uzdevumiem, funkcijām, un jāsaka, ka ne ar visām šīm problēmām mūsu plānošanas sistēma ātri un veiksmīgi tiek galā. Neapšaubāmi, arī ekonomiskā zinātne nav varējusi pietiekami operatīvi reaģēt uz prakses, šajā gadījumā - plānošanas, jaunajām vajadzībām. Sākumā, protams, būtu jāatzīmē daži plāna projekta pozitīvie momenti. Vairāk uzmanības veltīts sociāliem jautājumiem. Parādīti plānošanas pārkārtošanas virzieni atbilstoši jauno attiecību raksturam starp centru un republiku, izklāstītas plānošanas izmaiņas sakarā ar pašpārvaldes veidošanos republikas rajonu līmenī.
Plāna projekta novērtēšanas pamatā, mūsuprāt, jābūt tam, cik efektīvi projekts risina pārejas perioda pamatuzdevumus. Un šo pamatuzdevumu vidū es gribētu atzīmēt sekojošos: tautas dzīves līmeņa paaugstināšanas nodrošinājums, republikas tautas saimniecības struktūras pilnveidošanas virzieni un jauno ražošanas attiecību pamatu veidošana, tajā skaitā arī tirgus attiecību attīstībai. Pārliecinošu, viennozīmīgu argumentu par dzīves līmeņa būtisku uzlabošanu plāna projektā grūti rast. Daži koprādītāji vērtības izteiksmē ir tomēr mazpārliecinoši, jo diemžēl inflācijas process ir reāla īstenība un grūti novērtēt reālo attiecīgo rādītāju pieaugumu. Un te jau tika minēts, ka mazumtirdzniecības apgrozījuma plānotais pieaugums būtiski pārsniedz, respektīvi, vērtības izteiksmē būtiski pārsniedz projektā minēto preču grupu realizācijas apjoma pieaugumu. Tātad šis apgrozījums augs arī uz cenu augšanas rēķina. Svarīgākie pārtikas preču fondi tiek plānoti ar zināmu pieaugumu, tas ir neapšaubāmi pozitīvi vērtējams plāna projekta moments, to arī uzsvēra biedrs Ramāns. Bet ir arī citas lietas, piemēram, pilnīgi neizprotams ir bērnu uztura produktu resursu samazinājums. Nākošajā gadā tiek plānots, ka bērnu uztura produktu samazinājums būs par vienu ceturtdaļu, un praktiski iznāk, ka mūsu vajadzības tiks nodrošinātas tikai apmēram 26 procentu līmenī. Ņemot vērā šī zaudējuma sociālo nozīmīgumu, man liekas, ka pamatota ir vēlēšanās redzēt tā risinājuma ceļus jau nākošajā gadā. Iedzīvotāju nodrošinājums aspektā ar precēm visbūtiskākos iebildumus rada paredzētais plaša patēriņa preču tirgus fondu absolūtais samazinājums. Bez tam vēl sevišķu interesi rada atsevišķu preču grupu tirgus fonda apjoma dinamikas salīdzinājums ar attiecīgo produkcijas veidu ražošanas apjomu plānotajām izmaiņām. Un iznāk, ka, teiksim, šūšanas, trikotāžas izstrādājumu, apavu ražošanas apjomi augs, tirgus fondi samazināsies. Audumu ražošanu paredzēts samazināt par 4 procentiem, patēriņa fondus - par 17 procentiem. Tādējādi mums šķiet, ka ir redzams, ka plāna projektā nav izdevies saistīt iedzīvotāju vajadzību nodrošinājumu ar ražošanas pieaugumu un līdz ar to republikas saimnieciskā aprēķina principi paliek tikai deklarāciju līmenī. Apgalvojums, ka republikas ekonomisko sociālo ieinteresētību ražošanas apjomu pieaugumā nodrošina virsplāna produkcijas realizācija republikā, mūsuprāt, ir visai nenoteikts, ņemot vērā reālās ražošanas apgādes problēmas.
Republikas tautas saimniecības kompleksa pilnveidošanas aspektā svarīgākās problēmas, mūsuprāt, saistās ar lauksaimniecības prioritātes praktisko nodrošinājumu un savienības pakļautības uzņēmumu ciešu integrēšanu republikas tautas saimniecībā. Un plāna projektā redzams, ka lauksaimniecības attīstībai paredzētie resursi veidojas praktiski uz atlikuma principa pamata, pat līdzekļu pārdales variants paredzēts kā resursu palielinājums lauksaimniecībai uz citu nozaru rēķina, tai skaitā uz kultūras, izglītības, zinātnes un arī citu ražošanas nozaru rēķina, atskaitot veselības aizsardzību.
Mūsuprāt, konsekventa lauksaimniecības prioritātes nodrošināšana drīzāk iespējama vienīgi no pretējā viedokļa - citu nozaru, it sevišķi rūpniecības objektu, celtniecība uz atlikuma principa pamata. Šķiet, ka celtniecība un rūpniecība vismaz pagaidām, tuvākajā laikā atrisināma vienīgi, ja tā dod iespēju samazināt darba vietu skaitu, strādnieku skaitu šai rūpniecībā, saistot to ar aktuālu dabas aizsardzības problēmu risinājumu. Neliels priekšlikums pie lauksaimniecības problēmām. Kā zināms, lauku un pilsētu sociālās infrastruktūras attīstības finansēšanas avoti vēl arvien atšķiras, kaut gan principā mēs visi uzskatām viennozīmīgi, ka šiem avotiem jābūt vienādiem. Lai kaut daļēji novērstu šo nevienlīdzību, lietderīgi būtu meklēt iespēju nodrošināt ar celtniecības materiāliem pirmām kārtām tos lauku sociālās infrastruktūras objektus, kurus finansē lauksaimniecības uzņēmumi. Iespējams, ka šāda kārtība varētu radīt arī papildu stimulu zemnieku saimniecību straujākai attīstībai.
Rūpniecības uzņēmumi, kas ražo centralizēti sadalāmo produkciju, ar republikas tautas saimniecību saistīti uz mūsu resursu, tai skaitā arī apkārtējās vides resursu, izmantošanas pamata. Republikai bez tam arī jānodrošina šo uzņēmumu darba algas materiālais segums. Plāna projektā ir paredzēti atsevišķi pasākumi, kas nodrošina šādu uzņēmumu zināmu līdzdalību republikas problēmu risinājumā. Mēs zinām, piemēram, plaša patēriņa priekšmetu ražošanas uzdevumus, zinām atsevišķu tehniska rakstura pakalpojumu veikšanu lauksaimniecībai, bet šāda rakstura līdzdalība nav kļuvusi par stabilu sistēmu, un plāna projekts arī tā izveidošanu neparedz. Mums šķiet, ka ir jāmeklē citi ceļi, kas nodrošina patiesu republikas ieinteresētību šādu uzņēmumu sekmīgā funkcionēšanā. Protams, ideālā gadījumā, tas ir, izvērstu preču - naudas attiecību apstākļos, te problēmu nebūtu. Uzņēmumu finansiālie resursi veidos republikas budžeta ienākuma jūtamu daļu. Bet pašreizējos apstākļos, kamēr vēl nav izveidotas šādas tirgus attiecības ar stabilu naudas apgrozījuma sistēmu, ir lietderīgi apsvērt, mūsuprāt, iespēju, ka uzņēmumu maksājumus budžetā varētu aizstāt ar attiecīgu produkcijas apjomu natūrā. Protams, novērtējot šo produkciju vairumtirdzniecības cenās. Attiecīgais mehānisms varētu paredzēt valdības brīvu izvēli saņemt maksu naudā vai natūrā, kā arī noteikt šādas produkcijas apjoma līmeni, piemēram, robežās starp reālu ražošanas kopapjomu un centralizēti noteikto valsts pasūtījumu. Republikas valdība šādu produkciju varētu izmantot vai nu iekšējo vajadzību labākai apmierināšanai, tai skaitā arī tirgus fonda paplašināšanai, vai arī organizēt maiņas tirdzniecību ar citām republikām. Biedrs Ramāns uzsvēra, ka skaidri jūtams savienības organizāciju boikots, un mums šķiet, ka bez kaut kādiem papildu preču resursiem natūrā mums šādu boikotu, protams, pārvarēt būs tuvākajā laikā visai grūti. Un šai pašā sakarībā šķiet, ka ne tikai efektīvi pasākumi, vai nu šie, ierosinātie, vai arī kādi citi, kas nodrošina savienības pakļautības uzņēmumu integrēšanu republikas tautas saimniecībā, var attaisnot plāna projektā paredzēto šo uzņēmumu īpatsvara turpmāko palielinājumu. Plāna projektā paredzēts, ka savienības pakļautības rūpniecības uzņēmumu produkcija pieaugs par 5,5 procentiem, bet republikāniskās pakļautības rūpniecības uzņēmumu - tikai par 1,4 procentiem. Tātad īpatsvars turpina augt, un acīmredzot ir iespējams, ka strādājošo skaits šajā rūpniecībā arī palielināsies. Tirgus attiecību veidošanas jautājumi, sevišķi vairumtirdzniecības jomā, plāna projektā praktiski nav risināti. Ņemot vērā, ka preču ražotājiem rodas arvien lielākas iespējas realizēt produkciju par līgumcenām, lietderīgi būtu veidot speciālas pilnīgi patstāvīgas organizācijas, kas varētu nodrošināt efektīvu tirdzniecību un veikt arī nepieciešamos marketinga pakalpojumus. Šādas sistēmas radīšana izveidotu iespēju maksimāli paplašināt valsts materiāli tehniskās apgādes komitejas funkcijas valsts pasūtījuma nodrošināšanai ar ražošanas resursiem. Mēs domājam tā, ka vairumtirdzniecības veidošanas jautājumi nav jāatliek uz tālāku nākotni, kā to varētu saprast no plāna komitejas priekšsēdētāja ziņojuma, bet gan jārisina jau tagad. Tas varētu būt viens no ceļiem, kā mēs varētu sākt jau veidot šo procesu.
Viss izklāstītais dod pamatu secināt, ka plāna projektā nav izdevies pietiekami sekmīgi atrisināt pārejas perioda pamatuzdevumus. Galvenie iemesli jau tika minēti ziņojumā, un te gribētos vēl piebilst to, ka plāna projektā būtu nepieciešams akcentēt tieši tos pasākumus, kuru veikšanu nosaka iepriekšējos periodos pieņemto lēmumu izpildes nepieciešamība vai ārējo apstākļu noteikto saistību realizēšana, un tos pasākumus, kuru ietveršana plānā nozīmētu jau praktisku virzību uz republikas sociālo un ekonomisko problēmu risināšanu jaunajos apstākļos. Šāds sadalījums tad arī varētu skaidri parādīt, kāda rīcības brīvība ir valsts plānam un kā šīs iespējas tiek praktiski izmantotas. Novērtējot plāna projektu kopumā, jāsecina, ka ir nepieciešams papildu darbs, lai plāna projekts varētu kalpot par reālu pamatu likuma par Latvijas PSR ekonomisko patstāvību praktiskai realizēšanai jau ar 1990.gadu. (Aplausi.)
Priekšsēdētājs. Man ir vajadzīgs jūsu padoms, godātie deputāti. Tātad ir pieteikušies ļoti daudz runātāju. Mums nevienam netika liegta iespēja strādāt komisijās, komitejās un kopā ar Valsts plāna komiteju. Šāda iespēja netiks liegta arī turpmāk, jo komisija ierosina pieņemt plānu un budžetu tikai pirmajā lasījumā. Tāpēc varbūt vajadzētu nolemt, ka no katras sfēras lai uzstājas viens deputāts - no rūpnīcas, no lauksaimniecības, no skolām, celtniecības, arodbiedrībām. Vai jūs ļaujat man tā regulēt šo garo sarakstu? Vispirms iziesim apli un, ja jūs uzskatīsiet par vajadzīgu, sāksim no gala - ļausim runāt vēl citiem šo, nosacīti runājot, sfēru pārstāvjiem. Nav iebildumu? Tad es mēģināšu tā arī sakārtot mūsu runātājus.
Tagad vārds profesoram Jānim Porietim, Latvijas Valsts universitātes Politekonomijas katedras vadītājam.
J. Porietis.
Godātais priekšsēdētāj, godātie deputāti! Es centīšos īsuma labad neatkārtot to, kas te tikai jau teikts, bet pacentīšos izteikt dažus apsvērumus, ievērojot to, ka mums, tautsaimniekiem, arvien vairāk kļūst skaidrs, ka šī pāreja no iepriekšējās saimniekošanas sistēmas, ko mēs saucam par komandadministratīvo sistēmu, uz jauno sistēmu - uz preču - naudas attiecību sistēmu, mūsu situāciju zināmu laiku turpmāk padarīs sarežģītāku, grūtāku. Cik ilgu laiku - to ir patlaban grūti prognozēt, bet tas atkarīgs arī no tā, cik sekmīgi mums izdosies pārvarēt visas problēmas. Tā ir viena piezīme.
Otra piezīme: mūsu tautas saimniecība gan republikā, gan savienībā kopumā ir pārkarsēta, tēlaini izsakoties. Pirmām kārtām tas izpaužas nesabalansētībā, kas savukārt rada deficītu. Šī pārkarsētība vēl palielinās sakarā ar to, ka ir neatliekami jāveic pasākumi gan lauksaimniecībā, gan sociālajā sfērā. Un šeit iespējams rīkoties tikai esošo resursu ietvaros. Pie tam es gribu pasvītrot tādu domu, godātie deputāti, ka ne Valsts plāna komiteja, ne republikas Ministru Padome pati nekādus resursus neražo. Abas šīs iestādes var labāk vai sliktāk, bet ar deputātu palīdzību - labāk, ar tautas palīdzību - vēl labāk, sadalīt un pārdalīt šos resursus. Pie tam sadale un pārdale acīmredzot būs nepietiekama, ja mēs vispirms nepārvarēsim apgādājamo psiholoģiju, kura bija ārkārtīgi ērta pie līdzšinējās sistēmas. Prasīja, lai iedala. Neiedalīja? Nu ko darīt, neiedalīja. Iedalīja? Nu, tad par maz iedalīja. Tamlīdzīgi tas bija. Mums jāiemācās prātīgāk izmantot esošos resursus, kuri vienmēr būs ierobežoti, vienlaikus ar intensīvās ražošanas palīdzību jādomā par šo resursu papildināšanu. Mūsu tautsaimniekus satrauc vēl viena problēma, par kuru es gribu šeit īpaši parunāt un pasvītrot to, ka saražotās produkcijas pieauguma vērtības izteiksmē arvien straujāk apsteidz šīs pašas produkcijas pieaugumu, kā mēs, politekonomi, sakām, lietošanas vērtības izteiksmē, un rezultātā šis deficīts nevis mainās, bet palielinās. Respektīvi, šeit mēs redzam tikai tādu izeju, ka turpmākā nodokļu politikas īstenošanas gaitā gan šie nodokļi, gan arī citas ekonomiskās sviras ir daudz vairāk jāsasaista ar to, kādi panākumi katram konkrētajam uzņēmumam ir bijuši konkrētu lietošanas vērtību ražošanā, jo vērtības pieaugums nacionālajam ienākumam ir viegli sasniedzams - vienkārši izlaižot dārgāku produkciju. Tas, protams, pasliktina sociālo stāvokli un rada citas grūtības.
Es savā ziņojumā sagatavoju četras sadaļas. Pirmā - ļoti īsi par tiem plānu izstrādāšanas sociālekonomiskajiem nosacījumiem, kurus es jau daļēji šeit minēju. Tādi tie ir bijuši un vēl pastāv. Otrs - par tām likumsakarībām, kuras noteikti būtu jāievēro, šo plānu projektu tālāk pilnveidojot, tas ir, tagad pieņemot par pamatu vai, kā tika teikts, - pirmajā lasījumā. Trešais - konkrētas piezīmes par šī plāna projekta atsevišķām sadaļām, ļoti īsi. Un beidzamais - gribu atzīmēt arī dažas pozitīvas tendences, kuras deputātiem ar savu likumdošanas varu būtu jāapstiprina, tādā kārtā sniedzot atbalstu Valsts plāna komitejai, sniedzot atbalstu republikas valdībai, jo šīs tendences ne vienmēr ir pieņemamas, ja mēs vadāmies no līdzšinējās komandvadības sistēmas. Citiem vārdiem sakot, arī šeit jāpārvar zināma psiholoģiska barjera.
Tātad par pirmo - par ekonomiskajiem nosacījumiem. Šeit izveidojas vairākas ļoti būtiskas pretrunas, par kurām lūdzu tomēr padomāt. No vienas puses, notiek pāreja uz izvērstām tirgus attiecībām, ražotāju - gan sabiedrisko, gan individuālo - patstāvības palielināšana. Stimulēt šo procesu kavē naudas un preču nesabalansētība, kura tomēr pieaug, kavē jau pieminētais deficīts, kas visus procesus deformē, jo deficīts pagaidām deformē pat vislabākos nodomus, kādi mums var rasties un radušies. Tālāk. Notiek pāreja uz republikas saimniecisko patstāvību. Par tiem šķēršļiem, par tiem zemūdens akmeņiem, kādi ir šai ceļā, tai skaitā arī no savienības orgāniem, šeit jau runāja, es negribu atkārtoties. Šeit ir jārēķinās arī ar vēstures gaitā voluntāristiski veidojušos cenu sistēmu, kur arī izveidojas pretruna. Vērtības likums prasa, lai šai cenu sistēmai pamatā būtu darba ieguldījums, bet ne vienmēr šis darba ieguldījums ir tāds, kas mūs var apmierināt, respektīvi, tas ir liels, un rezultātā arī cenas ir augstas. Tālāk - pārliecīga urbanizācija, ekoloģiskā krīze un atpalicība lauksaimniecībā un sociālajā sfērā. Vienlaikus notiek arī pāreja no ekstensīvās uz intensīvo ražošanu. Un šeit arī ir pretruna. Lai pārietu uz intensīvo ražošanu, ir jānomaina iekārta, jānomaina tehnoloģijas. Ierobežotie resursi, deficīts šo procesu kavē, un tāpēc deputātu uzdevums ir izšķirt, kura sfēra varētu būt tā, kur tas varētu būt visefektīvāk, saimnieciski visderīgāk. Un man jāpievienojas tam, kas te tika teikts, ka pagaidām šis, varētu teikt, pārejas perioda plāns, protams, visu vēl nenodrošina.
Tagad par likumsakarībām. Republikas Valsts plāna komitejā pārejas periodā izvirzās ļoti pretrunīga dilemma. Kā, arvien vairāk paplašinot pašu vietējo ražotāju, arī vietējo padomju saimnieciskās tiesības un patstāvības plānošanā, vienlaikus saprātīgi sadalīt ierobežotos materiālos resursus? Lai republikas saimnieciskais stāvoklis vēl vairāk nepasliktinātos, šeit ir acīmredzot noteikti jāsaprot šāda likumsakarība, ka pagaidām liekas, ka vārds pagaidām šeit pat diez vai būtu vietā, - mūsu vajadzības tomēr ir jāpakļauj tiem reālajiem resursiem, kas ir mūsu rīcībā. Nevar nest to, ko mēs nevaram celt. Protams, šie resursi daudz ekonomiskāk, daudz saprātīgāk jāizmanto un jānovirza tur, kur tie var dot visātrāko atdevi. Es domāju, ka nekļūdīšos, ja apgalvošu, ka tautas saimniecības nesabalansētība šobrīd ir lielāks ļaunums nekā deficīts, kas zināmā mērā ir šīs nesabalansētības rezultāts. Tāpēc šie resursi būtu jānovirza uz visatpalikušākajām republikas tautas saimniecības sfērām. Manuprāt, par to tika jau runāts, tādas nozares ir lauksaimniecība. Lauksaimniecības produkcijas pārstrādes rūpniecība, sociālā sfēra, izglītība, zinātne un kultūra. Pie tam pirmās divas dod materiālo vērtību pieaugumu, pārējās ir jāuztur uz ražošanas rēķina. Tālāk. Produkcijas pieauguma plānošana vērtību izteiksmē ir pakāpeniski jāaizstāj ar tādu nodokļu un maksas par resursiem ievākšanas sistēmu, kura radītu ekonomiski ievērojami labvēlīgāku situāciju tiem ražotājiem, kuru produkcijas pieauguma tempi lietošanas vērtības izteiksmē apsteigtu tās vērtības palielināšanos un nevis otrādi, kā līdz šim.
Un beidzamais šai sadaļā. Ļoti būtiska, manuprāt, ir likumsakarība, ka pašreizējais asais resursu deficīts un nesabalansētība objektīvi prasa koncentrēšanu jau esošo ražošanas sociālo struktūru darbības intensificēšanai, tikai pēc plašas un vispusīgas ekspertīzes sevišķu izņēmumu gadījumos izšķiroties par jaunu veidošanu. Šeit es gribu teikt dažus vārdus par kādu projektu, kas izraisījis diezgan lielas pārrunas un kaislības. Runa ir par republikas Humanitāro institūtu. Es kā tautsaimnieks nevaru pievienoties šim projektam vienkārši tāpēc, ka tos 10 miljonus rubļu, kas, aptuveni rēķinot, ir paredzēti tikai kā sākotnēja izveidošanas summa, paredzēts izlietot šim institūtam, nevis Zinātņu akadēmijas institūtiem, kuri ir ļoti nepietiekami apgādāti ar iekārtu, ar citu nepieciešamo, nevis republikas augstskolām, kuras jau pastāv. Tā mēs izdarīsim lielu tautsaimniecisku kļūdu, nerunājot nemaz par pārējo. Tāpēc es domāju, ka risinājums varētu būt šāds: kaut vai Latvijas Valsts universitātes ietvaros izveidot humanitāro centru, par to jau ir runāts, projekts arī ir, un veikt citus pasākumus.
Konkrētas piezīmes par 1990.gada plāna projekta atsevišķām sadaļām - ļoti īsi, jo šo materiālu esmu iedevis arī biedram Ramānam. Es ceru, ka viņš uz to atbildēs. Šeit, materiālā, ar kuru man bija iespēja iepazīties, ir dažas pretrunas. Lauksaimniecības bruto produkcijas pieaugums, kā jau tika teikts, nesasniedz piecgades plānā paredzētos apjomus, bet iepirkuma apjomi ir palielināti. Uz kā rēķina jāsašaurina atražošanas iespējas lauksaimniecības uzņēmumos? Vēl viens neskaidrs problēmas risinājums, par ko gribētu dzirdēt atbildi. No tām summām, kas paredzētas celtniecības montāžas darbiem, agrorūpnieciskajam kompleksam ir paredzēti 46 procenti, tas būtu tīri labi. Bet no pieauguma summām agrorūpnieciskajam kompleksam paredzēti tikai 13 procenti. Šeit, manuprāt, nav konsekvences jautājumā par lauksaimniecības atbalstīšanu sakarā ar tās ļoti lielo atpalicību. Tāpat gribētos dzirdēt atbildi, vai tiešām apstākļos, kad mēs vēl pagaidām esam spiesti ievest labību no citām republikām, jāparedz arī zināma labības daudzuma pārdošana savienības fondos. Liekas, ka pie labas gribas var izkārtot tā, ka vismaz par šo labības daudzuma daļu mēs varētu neievest republikā labību, ievērojot to, cik grūti arvien tālāk mums būs tos resursus izlūgties, kā mēs esam pieraduši. Dzīvokļu celtniecībā, es domāju, noteikti jāizšķiras par otro variantu. Otrais variants ir ievērojami labvēlīgāks republikas lauksaimniecībai.
Par ekonomisko sadaļu jāsaka, ka man palika tāds iespaids, ka tā ir ārkārtīgi optimistiska. Var būt, ka es vienkārši neredzēju to, kas šeit ir aiz kadra, bet palika tāds iespaids, ka nākošajā gadā, izņemot Skrundu, Roju, Priekuli un Madonu, visas sarežģītās problēmas it kā tiks atrisinātas. Man liekas, ka šeit plāna dokuments varēja būt daudz asāks, sabiedrības uzmanību mobilizējošāks. Šaubas izraisa 12.tabulas dati par tautas patēriņa preču pieaugumu nepārtikas preču grupā. Tas tiek plānots 10,4 procentu apmērā, bet par svarīgākajām preču grupām, atskaitot tualetes ziepes, faktiski paredzēts, ka tās palielināsies tikai par 1 - 7 procentiem. Es gribētu arī dzirdēt skaidrojumu šādā jautājumā, un būtu arī ļoti svarīgi, kādas ir deputātu domas. Ir paredzēts, kā jau biedrs Ramāns teica, ka mašīnbūves produkcijas atjaunināšanas tempi ir paredzēti 13 procentu apmērā gadā. 13 procenti - tas ir daudz, bet parēķināsim, ko tas nozīmē. Tas nozīmē, ka republikas tautas saimniecības iestādes var atjaunināties tikai 7 - 8 gados uz tās mašīnbūves produkcijas rēķina, kuru ražo šeit uz vietas. Viena daļa jau saņem citur, tas ir skaidrs. Bet šodienas zinātnes un tehnikas progresa apstākļos 7 - 8 gadi iekārtas atjaunināšanai ražošanā laikam tomēr ir pārāk garš laiks. Var būt, ka mēs nevaram vairāk. Ja tā ir, tad tas ir jāpasaka. Kā saka: bagāts dara, kā grib, nabags - kā var.
Man radās arī jautājums par metalurģijas kompleksa attīstību. Tam ir paredzēti visstraujākie pieauguma tempi. Protams, metalurģijas kompleksa produkcija jau neveido lielu rūpniecības produkcijas daļu - apmēram 2 procentus. Bet jājautā, vai to izsauc metāla piegādes grūtības no savienības fondiem? Tad mēs to varam saprast. Varbūt to izsauc kādi citi apsvērumi? Tas būtu jāzina, lai varētu saprast, kāpēc tas tā paredzēts.
Un nobeigumā tomēr jāsaka, ka padarīts ļoti liels darbs, ja to vērtē no malas. Gribu atzīmēt tās pozitīvās tendences, par kurām mēs jau runājām un kuras deputātiem būtu jāatbalsta.
Pirmā pozitīvā tendence. Struktūrpolitikas samērā noteikta pārkārtošana tautas patēriņa preču ražošanas virzienā. Mēs visi dzirdējām, ka šodien vēl mūsu vajadzības netiek apmierinātas un daudz kā trūkst, bet ir tendence beidzot lauzt šo ražošanas līdzekļu ārkārtīgi izteikto pārsvaru mūsu republikā pār patēriņa preču ražošanu, kas bija izveidojusies iepriekšējās piecās piecgadēs. Šī tendence ir jāvērtē noteikti pozitīvi un jāatbalsta vislielākajā mērā. Te jau minēja atteikšanos no vairākiem plāna rādītājiem. To var tikai apsveikt. Domāju, ka ir vēl vesela virkne tādu plāna rādītāju, kuri vēl joprojām kavē radošu pieeju saimniecības attīstībai.
Tālāk, zemnieku saimniecībām piegādājamo celtniecības resursu izdalīšana no kopapjoma. Liekas, ka vajadzētu izdalīt no kopapjoma ne tikai celtniecības resursus, varētu padomāt arī par pārējo resursu izdalīšanu. Tas būtu ārkārtīgi svarīgi, jo pretējā gadījumā šīs zemnieku saimniecības saskarsies ar lielām grūtībām. Tālāk, iestāšanās par republikas turpmākajai attīstībai nevēlamo urbanizācijas procesu. Pirmām kārtām galvaspilsētas, Rīgas, rūpniecības uzņēmumu, tās iedzīvotāju skaita ekonomiskā un sociāli pamatotā pieauguma apturēšana. Ja šodien republikas galvaspilsētā dzīvo vairāk nekā trešā daļa republikas iedzīvotāju, tad jāsaprot divas lietas. Pirmkārt, šim iedzīvotāju skaitam palielinoties, republikai ekonomiskās patstāvības apstākļos arvien grūtāk kļūst šo galvaspilsētu uzturēt. Otrkārt, katrs nākošais Rīgas iedzīvotājs - to ir izskaitļojuši Maskavas zinātnieki - prasa savas infrastruktūras nodrošināšanai diezgan strauji pieaugošu kapitālieguldījumu apjomu, respektīvi, iedzīvotāju skaita pieauguma rezultātā katrs nākošais cilvēks izmaksā pilsētas budžetam un republikai arvien dārgāk.
Nobeigumā es vēlreiz gribētu pasvītrot tādu domu, ka deputātu korpusam vajadzētu savā darbībā orientēties uz to, lai republikas Valsts plāna komiteju un valdību padarītu no orgāniem, no kuriem visi prasa, kad ražotāji ir uzņēmumi, par orgāniem, kuri izstrādā republikas tālākas attīstības stratēģiju un galvenos taktiskos uzdevumus. (Aplausi.)
Priekšsēdētājs. Viens neliels organizatorisks jautājums, kas mums jāatrisina.
Ventspilnieki joprojām ir nemierā ar to, ka 1989.gada augustā Augstākā Padome savā sesijā pieņēma lēmumu par ekoloģiskās situācijas uzlabošanu republikā, un šajā lēmumā bija punkts par indīgo un bīstamo ķīmisko kravu transportēšanas izbeigšanu caur Ventspils ostu. Taču presē publicētā lēmuma tekstā šis punkts kardināli atšķīrās no sesijā pieņemtā, un ne jau par labu Ventspilij. Un tālāk te punkti ar prasībām. Jau otro reizi šis jautājums tiek izvirzīts mūsu sesijā. Kas bija komisijas priekšsēdētājs augusta sesijā? Biedrs Mucenieks? Ja biedra Mucenieka nav, tad varbūt šeit ir Ekoloģiskās komisijas priekšsēdētāja vietnieks biedrs Holšteins? Ir priekšlikums deputātu komisijai, kas nodarbojas ar ekoloģijas jautājumiem, sapulcēties kopā ar Ventspils deputātiem, šo jautājumu apspriest un pēc tam ziņot sesijai. Kad jūs tiksities, to nolemiet pārtraukumā.
Es esmu sarindojis runātājus. Tagad vārds biedram Andrim Siliņam, Latvijas Republikāniskās arodbiedrību padomes priekšsēdētājam.
A.Siliņš.
Cienītie deputāti! Vārds plāns katra cilvēka apziņā saistās ar tuvākiem vai tālākiem nākotnes nodomiem. Šodien apspriežamais jautājums par republikas tautsaimniecības plānu, es domāju, praktiski interesē jebkuru republikas iedzīvotāju. Domāju, ka šodien mūsu atklātības un demokrātijas apstākļos ir taisnīgi prasīt, lai mēs, valsts plānu pieņemot, pateiktu republikas iedzīvotājiem, ko dos plāna realizācija mūsu republikai, katram iedzīvotājam. Ņemot vērā šos apstākļus, pirms vairākiem mēnešiem republikas arodbiedrību organizācija griezās pie valdības ar prasību ieslēgt kā atsevišķu sadaļu republikas tautsaimniecības plānā sadaļu par iedzīvotāju dzīves līmeni un sociālo politiku. Diemžēl, kā mēs to šodien redzam, mūsu pieprasījums nav ņemts vērā, kaut gan jāsaka, ka jautājums ir ļoti aktuāls katram no mums, šeit sēdošajiem. Mēs griezāmies pie republikas zinātniekiem ar lūgumu, lai viņi mums sagatavo konkrētus priekšlikumus, lai tas nebūtu vienkārši pieprasījums. Savu konkrētu šīs sadaļas variantu iesniedzām republikas valdībai. Tur paredzējām atspoguļot tādus jautājumus kā dzīves līmeņa dinamika, iedzīvotāju patēriņa līmenis, iztikas minimums, cenu indeksi, patēriņa normas, republikā saražotās vērtības un patērētās vērtības. Tie ir jautājumi, par kuriem šobrīd praktiski interesējas jebkurš republikas iedzīvotājs. Pie tam visai pamatoti, jo arī pēc zinātnieku pētījumu rezultātiem stāvoklis republikā dzīves līmeņa ziņā ir ļoti nopietns. Atklāti sakot, plāns, kuru mēs šodien apspriežam, nedod konkrētu atbildi uz jautājumu, vai republikas iedzīvotāju dzīves līmenis šī plāna izpildes rezultātā celsies. Lūk, skaitļi, par kuriem es gribētu ar jums mazliet parunāt. Tas ir minimālais patēriņa budžets uz vienu mūsu republikas iedzīvotāju. 1987. gadā tas veidoja apmēram 120 rubļu uz vienu iedzīvotāju, bet 1990.gadā, pēc zinātnieku prognozēm, šis minimālā patēriņa budžets jeb tā saucamais patērētāju groziņš jau veidos 178 rubļus. Ja mēs katrs tagad paanalizēsim savas ģimenes budžetu, tad redzēsim, ka diez vai lielākā daļa no tiem, kas atrodas zālē, ir nodrošināti ar 178 rubļiem uz vienu cilvēku. Var, protams, teikt, ka šos skaitļus iespējams apstrīdēt. Tiešām, pašreizējā vispārēja deficīta un neapmierināta pieprasījuma apstākļos mēs esam iemācījušies iztikt bez vienām vai otrām materiālajām vai garīgajām vērtībām. Tagad, piemēram, viens ekonomē tā, ka neapmeklē kultūras iestāžu pasākumus, otrs varbūt ekonomē uz alkohola rēķina, trešais - uz komunālo pakalpojumu rēķina, uzticot šos jautājumus saviem ģimenes locekļiem, ceturtais varbūt atteicies no visiem šiem pakalpojumu veidiem un paklusām krāj naudu lietotas automašīnas iegādei. Skaitļi rāda, ka stāvoklis ir tik nopietns, ka dzīves dārdzība republikā pēdējo trīs gadu laikā ir pieaugusi apmēram pusotras reizes. Un tas jau ir ļoti nopietni. Ja mēs tagad runājam, ka par 10 procentiem palielināsim izdevumus izglītībai vai kādai citai sfērai, tad tas acīmredzot nav sevišķi korekti, ja mēs vienlaikus nepieminam tādus faktus, ka trīs gadu laikā pārtikas preču cenas ir pieaugušas par 17 procentiem, nepārtikas preču cenas - par 11 procentiem, pakalpojumiem cenas pieaugušas par 13 procentiem.
Sevišķi nopietns stāvoklis ir tiem republikas iedzīvotājiem, kuru ienākumi ir minimāli. Tagad mēs jau atklāti runājam par tiem, kuri dzīvo zem oficiālā nabadzības līmeņa. Zinātnieki mums ir iesnieguši skaitļus, kas liecina, ka oficiālais nabadzības līmenis jau 1987.gadā bija 79 rubļi uz vienu cilvēku, bet 1990.gadā, pēc zinātnieku prognozēm, tas jau būs 118 rubļi. Citiem vārdiem sakot, viena ceturtā daļa republikas iedzīvotāju dzīvos zem nabadzības līmeņa. Domāju, ka, izstrādājot gada plānu, ir ļoti nopietni jādomā par šiem jautājumiem. Pretējā gadījumā, ja šīs tendences turpināsies, mēs kļūsim par vispārējas nabadzības republiku un neko vairāk. Domāju, ka republikas valdībai ir ļoti nopietni jālemj tāds jautājums kā par likuma par sociālistisko uzņēmumu atsevišķu punktu darbības pārtraukšanu vistuvākajā nākotnē, jo praktiski šis likums mūsu skatījumā ir viens no tiem iemesliem, kas, veicinot kolektīvo egoismu dažādu cenu jautājumu risināšanā un citos jautājumos, šobrīd neļauj nodrošināt republikas iedzīvotājiem normālus dzīves apstākļus, veicina cilvēku diferencēšanos pēc ienākumu līmeņa. Un, kā es teicu, nabadzīgo iedzīvotāju daļa pieaug ļoti straujiem tempiem.
Jau 1990.gada plānā noteikti jāatrisina tāds jautājums kā preču ražošana par sociāli zemām cenām mazapgādāto cilvēku kategorijai. Mēs dzirdējām referātā, cik lielu peļņu 1990.gadā saņems mūsu rūpniecības un lauksaimniecības uzņēmumi. Domāju, ka republikas valdībai te noteikti ir jāiejaucas un jācenšas panākt, lai šī peļņa tiktu sadalīta visu republikas iedzīvotāju vajadzībām, ne tikai to cilvēku vajadzībām, kas strādā vienā vai otrā rūpniecības uzņēmumā. Pretējā gadījumā mēs nonāksim pie tā, ka rūpniecībā un lauksaimniecībā strādājošie dzīvos ļoti labi, bet visa sociālā un apkalpojošā sfēra tālu atpaliks.
Šajā plānā ir daži mēģinājumi runāt šodien par kaut kādām konkrētām prioritātēm mūsu republikā. Kā jūs zināt, šā prioritāte ir piešķirta republikas lauksaimniecībai. Domāju, ka diez vai ir pareizi tagad ļoti nopietni runāt par lauksaimniecības prioritāti un jau spert konkrētus soļus šajā gadā tās realizācijai, ja kopumā republikas ekonomika ir ļoti nelīdzsvarota. Ja mēs tagad, teiksim, atņemsim celtniecības materiālus un celtnieku spēkus no tāda rekonstruējamo uzņēmumu būvlaukuma kā Rīgas vagonu rūpnīca un novirzīsim tos uz laukiem, tad diez vai tā būs pareiza politika. Diemžēl, skatoties uz skaitļiem, kas paredzēti valsts plānā, rodas ļoti lielas šaubas, vai nākošajā gadā var pabeigt vagonu rūpnīcas rekonstrukciju, ja plānā šim mērķim ir paredzēts viens miljons rubļu, kaut gan šobrīd visiem ir zināms, ka vismaz 15 miljoni ir parāds no šā gada neizpildes.
Runājot par prioritātēm, mēs tagad daudz runājam par to, ka prioritāte jāpiešķir sociālajai sfērai. Republikas arodbiedrības pilnā mērā iestājas par to, lai šāda prioritāte tiktu piešķirta. Tomēr, ņemot vērā mūsu vājo ekonomiku, laikam nebūs pareizi runāt par visas sociālās sfēras prioritāti. Vairākos mūsu republikas preses izdevumos ir izskanējusi doma, ka mums ir jāķeras pie tādas politikas, ka jāsavelk ciešāk josta dažos jautājumos, lai pilnvērtīgi atrisinātu citus.
Domāju, ka viens no tādiem prioritāriem jautājumiem sociālajā ziņā ir dzīvokļu politikas jautājums mūsu republikā. Kā dzirdējām no ziņojuma, šobrīd mēs vairs nerunājam par programmas Dzīvoklis-90 izpildi, runājam par programmām Dzīvoklis-91 un Dzīvoklis-92. Ja mēs turpināsim šādā veidā sadalīt mūsu materiālās iespējas starp dažādām sociālās sfēras vajadzībām, tad acīmredzot mēs par Dzīvokli-90 runāsim vēl arī 1995. un varbūt pat 2000.gadā. Šobrīd mums laikam ir jāizvēlas, ko mēs celsim: bibliotēkas, kultūras namus, skolas, bērnudārzus vai dzīvokļus, jo uzcelt visu pietiekamā daudzumā diemžēl nav iespējams.
Un visbeidzot vēl viens neliels jautājums. Šodien ļoti daudz tiek runāts par to, ka vietējām padomēm jāpiešķir pilnīga vara savā teritorijā. Šai sakarībā ļoti aktuāls šķiet jautājums par republikas rajonos izvietotajām atpūtas bāzēm, par skolēnu atpūtas vietām. Teiksim atklāti, šobrīd jau vairāki rajoni ir pieņēmuši lēmumus par Rīgas uzņēmumu atpūtas bāzu likvidēšanu. Protams, arī skolēnus vasaras brīvdienās republikas rajoni labāk redz ejam, nekā nākam. Un republikas valdības rokās praktiski vairs nav tāda spēka, kas spētu ietekmēt. Es vienkārši nevaru iedomāties, kas notiks, ja mēs, teiksim, nākošajā vasarā slēgsim vairāk nekā simt atpūtas bāzes Rīgas apkārtējos rajonos, kur vietējās padomes jau pieņēmušas šādus lēmumus. Tas ir ļoti nopietns jautājums.
Un visbeidzot, runājot par republikas tautsaimniecības plānu 1990.gadam, gribētu teikt, ka acīmredzot pēc šī plāna vēl ir ļoti daudz jāstrādā un jāmēģina ielikt plānā kaut kādu noteiktu republikas valdības politiku. Šodien ir par maz mēģināt apmierināt visu ministriju un visu resoru, visu prasītāju vajadzības kaut mazliet. Acīmredzot ir jāizvēlas tāds ceļš, ka kaut kas ir jāziedo, lai atrisinātu galvenos, kardinālos mērķus. (Aplausi.)
Priekšsēdētājs. Līdz pārtraukumam vēl ir desmit minūtes, tāpēc dosim vārdu deputātam Vasilijam Terehovam, Latvijas Komunistiskās partijas Rīgas pilsētas komitejas otrajam sekretāram.
V.Terehovs (Rīgas 78.vēlēšanu apgabals).
Cienījamie deputāti! Iepazīstoties ar šodien apspriežamo republikas sociāli ekonomiskās attīstības 1990.gada plānu un budžetu, redzams, ka, tos sastādot, ir mēģināts izmantot mūsdienīgas pieejas. Taču pozitīvie nodomi, kas ietverti šajos dokumentos, nekļūs par realitāti, ja uz vietām nebūs pārliecības par to pamatotību. Bet dažas plāna un budžeta sadaļas attiecībā uz Rīgas pilsētu izraisa zināmu satraukumu un bažas.
Kā piemēru minēšu kapitālo celtniecību - galveno ekonomikas sektoru, no kura ir atkarīga faktiski visu tautas saimniecības nozaru un sociālās sfēras attīstība. Izdarītā analīze rāda, ka kapitālieguldījumu plānu Rīgas pilsētas izpildkomiteja līdz divpadsmitās piecgades beigām pārsniegs, taču tās pieaugums tiek nodrošināts galvenokārt uz celtniecības izmaksu palielināšanas pamata, bet nododamo objektu fiziskie rādītāji saglabājas tādā līmenī, kādā tie bija pirms pieciem gadiem, tas ir, 1984.gada līmenī.
Sakarā ar to, ka tautas saimniecības attīstības jaunie prioritārie virzieni nosprausti bez papildu finansēšanas līdzekļu avotiem, materiāli tehniskā nodrošinājuma un ražošanas jaudām, Valsts plāna komiteja Rīgas pilsētas izpildkomitejai 1990.gadam noteikusi celtniecības un montāžas darbu limitu 65,5 miljonu rubļu apmērā, tas ir atkal faktiski tādā pašā līmenī kā pirms pieciem gadiem, bet pilsētai ir vajadzīgi 80 miljoni rubļu.
Gribu vērst deputātu un jo īpaši Rīgas vēlētāju uzmanību uz to, ka ar šādu plānošanu sociālos jautājumus pilsētā neizdosies sekmīgi atrisināt. Ja līdzekļi tiek samazināti, tad tas ir jādara uz rūpniecības objektu celtniecības rēķina, kā jau tas paredzēts visos valdības lēmumos.
Visasākā pilsētas sociālā problēma ir dzīvokļu celtniecība. 1990.gadā vērojama Valsts celtniecības komitejas tendence pieņemt samazinātu plānu, bet pēc tam to pārsniegt, jo 75 procenti virsplāna dzīvokļu paliek celtniekiem. Ar šādu stāvokli nedrīkst samierināties. Domāju, ka republikas Ministru Padomei nepieciešams izskatīt jautājumu par programmas Dzīvoklis-2000 nodrošināšanu un panākt, lai Valsts celtniecības komiteja pieņemtu agrāk saskaņotos plānus un pilnīgi apgūtu ēku celtniecības kombinātu projektētās jaudas.
Diezin vai var piekrist plāniem, kas saistīti ar tautas izglītības sistēmas attīstību pilsētā. Lai izpildītu piecgades uzdevumu un republikas valdības lēmumu un pārvarētu pieļauto atpalicību, 1990.gadā Rīgā jānodod ekspluatācijā septiņas skolas un septiņi bērnudārzi. Taču republikas Valsts celtniecības komiteja paredz nodot ekspluatācijā tikai divas skolas un četrus bērnudārzus. Saprazdama, ka Rīgas celtniecības trests visā pilnībā nespēs pārvarēt pieļauto atpalikšanu, Rīgas pilsētas izpildkomiteja ierosināja Valsts celtniecības komitejai 1990.gadā nodot ekspluatācijā kaut vai četras skolas un septiņus bērnudārzus. Taču arī šo priekšlikumu nepieņēma. Domāju, ka republikas Ministru Padomei vajadzētu vēlreiz atgriezties pie šī jautājuma izskatīšanas.
Biedri! Lai kardināli pārkārtotu ekonomikas vadību un republika varētu pāriet uz ekonomisko patstāvību, jārealizē principiāli jauna finansu politika, jāizvērš radikāla budžeta mehānisma reforma un jāpastiprina tā ietekme uz republikas, pilsētas un rajona sociāli ekonomiskās attīstības paātrināšanos, ražošanas efektivitātes palielināšanos un saimnieciskās patstāvības paplašināšanos.
Republika pāriet uz ekonomisko patstāvību. Tātad arī tās reģioniem un vietējām padomēm tāpat jāiegūst patstāvība un plašas tiesības finansu resursu izmantošanā. Taču finansu reglamentācijas mērogi mūsu republikā pagaidām nav samazinājušies un tiem joprojām ir administratīvs raksturs. Piemēram, saskaņā ar izstrādātajiem ekonomiskajiem normatīviem pilsētas budžeta apjomam jābūt 292 miljoni rubļu. Bet pilsētas budžeta izdevumu daļa noteikta 238 miljonu rubļu apmērā. No vienas puses, mēs aicinām izmantot ekonomikas vadības metodes, bet praksē republikas valdības voluntārās administratīvās pieejas rezultātā pilsētas budžets neizskaidrojamu iemeslu dēļ samazināts par 54 miljoniem rubļu. Šāda pieeja neatbilst laika prasībām, ierobežo vietējo orgānu iniciatīvu un nerada tiem ekonomisko ieinteresētību efektīvi strādāt.
Vēl dažus vārdus par šādu jautājumu. Šā gada augustā PSRS Augstākā Padome pieņēma lēmumu par darba samaksas fonda aplikšanu ar nodokli valsts uzņēmumos. Mēs saprotam, ka tie ir ārkārtēji pasākumi, kas vērsti pret inflācijas procesiem mūsu zemē. Šajā likumā paredzēts, ka jaunā kārtība netiks attiecināta uz darba samaksas fonda pieaugumu, kas saistīts ar tautas patēriņa preču ražošanas paplašināšanos. Taču tas neattiecas uz tirdzniecības uzņēmumiem. Šajā sakarā tiek likvidēta ekonomiskā ieinteresētība panākt ievērojamu preču apgrozības pieauguma apjomus, kas būtu lielāki par 3 procentiem. Ja vēl ņem vērā pieaugušo cenu indeksu, tad atsevišķās tautas patēriņa preču grupās tirdzniecība, iespējams, centīsies samazināt realizācijas apjomus naturālajos rādītājos. Bet tas vispārēja deficīta apstākļos nav pieļaujams. Mēs zinām, ka mūsu valdība šo jautājumu cenšas risināt. Taču šo darbu nedrīkst atlikt un šajā sakarā vajadzētu varbūt pat šajā sesijā izskatīt jautājumu par to, lai par tautas patēriņa preču realizāciju ieviestu tādus pašus darba samaksas noteikumus kā par to ražošanu. Jautājumu par tautas patēriņa preču izlaides un pārdošanas paplašināšanu taču paredzēts nodot republikas ziņā. Ņemot vērā tikko teikto, ierosinu, tāpat kā to darīja deputāts Blohins, Ministru Padomes iesniegto 1990.gada plāna projektu šodien neapstiprināt, bet pieņemt tikai pirmajā lasījumā un izstrādāt līdz galam, ievērojot arī manis izteiktos priekšlikumus. (Aplausi.)
Priekšsēdētājs. Godātie deputāti, dodoties pārtraukumā, lūdzu, saņemiet materiālus, kurus Augstākās Padomes Prezidija aparāts ir operatīvi pavairojis, tie ir biedra Eizāna priekšlikumi. Iepazīstieties ar tiem.
Paziņoju pārtraukumu uz 20 minūtēm.
(P ā r t r a u k u m s)
Sēdi vada Latvijas PSR Augstākās Padomes priekšsēdētājs
deputāts A.Gorbunovs.
Priekšsēdētājs. Vārds Jānim Peteram, Latvijas Rakstnieku savienības valdes priekšsēdētājam.
J.Peters (PSRS tautas deputāts).
Runāšu īsi. Patiesībā es runāju tāpēc, ka, uzskaitot nozares, biedrs Gorbunovs aizmirsa vienu būtisku nozari, proti, kultūru. Biedra Ramāna referātā gan tika minēts tāds jēdziens kā kultūra, tika pat pieminēti daži kultūras objekti, kas jāatjauno vai jāuzceļ no jauna, ieskaitot arī utopisko Latvijas Nacionālo bibliotēku, par kuras projektu, par projekta ideju vien jāmaksājot 240 tūkstoši dolāru. Par to vislabāk zina ministrs Raimonds Pauls. Tikai neviens nav atbildējis, kas tad īsti par šo bibliotēku maksās.
Šodien nevienam nav noslēpums, ka kultūrai Latvijā tiek atvēlēts pārpalikums. Mūsu republikā tie ir 0,9 procenti valsts budžeta, tātad vēl mazāk nekā visā Padomju Savienībā, kur ir apaļš viens procents (Somijā - 30 procenti). Arī kultūras darbinieku algas, es te domāju bibliotekāru un pašdarbības kultūras darbinieku, arī profesionālo aktieru algas, ir trīsreiz mazākas nekā ražošanā. Šajā sakarā Latvijas radošo savienību Kultūras padome, Latvijas Kultūras ministrija, Latvijas Kultūras fonds ir iecerējuši sarīkot Latvijas Kultūras forumu 1990.gada pavasarī. Patiesībā tas būs republikas kultūras darbinieku kongress un arī kliedziens reizē. Tāda kultūras darbinieku sanāksme Latvijas kultūras vēsturē vēl nav bijusi. Bet to, kas notiks forumā, es jums te nestāstīšu.
Es nāku ar priekšlikumu šodien pieņemamo Augstākās Padomes lēmumu, kā arī likumu nosaukt precīzāk, un proti, par Latvijas PSR ekonomiskās, sociālās un kultūras attīstības 1990. gada valsts plānu, jo iemūžināt kultūru sociālās attīstības ailē nozīmē iemudžināt to budžeta atskaitījumos par sliktu kultūrai, kā to gadiem dara centrs un arī republika. Kultūra kā tautas dzīves nozare joprojām nav ieņēmusi savu vietu ne tikai valsts aparātā, bet arī lauku un pilsētu saimniecisko uzņēmumu vadītāju, kā arī kooperatīvās sistēmas darbinieku domāšanā. Tā, manuprāt, ir ļoti bīstama tendence, sevišķi tagad, jaunajos pragmātiskās politikas un pragmātiskās ekonomikas apstākļos. Es ļoti lūdzu biedru Gorbunovu likt uz balsošanu manu priekšlikumu par to, lai likuma un lēmuma nosaukumā tiktu iekļauta arī tautas dvēseles nozare - kultūra. Kultūras kā nozares iekļaušana dokumenta nosaukumā liks Valsts plāna komisijai atšifrēt kultūras attīstību arī atskaitēs un nejaukt to ne ar ko citu, nedz ar hokeju, nedz arī ar gadatirgiem. Tātad es vēlreiz ļoti lūdzu, kaut arī man nav šeit lēmēja balsstiesības, abus šos dokumentus saukt par Latvijas PSR ekonomiskās, sociālās un kultūras attīstības 1990.gada valsts plānu un ļoti konkrēti pēdējā redakcijā atšifrēt, ko 1990.gadā republikas valdība darīs kultūras attīstībā.
Šeit biedrs Siliņš runāja par to, ka nu ir jāatsakās no vienas nozares un jāpabeidz kāda cita. Tā nekad dzīvē nav. Mums republikā kādreiz bija atbildīgs darbinieks, kurš teica, vai tad nevar vienreiz izrakt tos etnogrāfiskos un arheoloģiskos rakumus, pabeigt un tad vairāk nerakt, pēc tam tikai celt. Es domāju, ka visām šīm lietām ir jānotiek paralēli pat mūsu nabadzībā. Ir jāparedz, vai būs 0,9 vai 1, vai 2 procenti un ko mēs reāli uzcelsim, nevis kaut ko šturmēsim, zagsim vai mēģināsim kaut kur izsist. (Aplausi.)
Priekšsēdētājs. Paldies. Vārds biedram Jānim Geibam, Latvijas Komunistiskās partijas Daugavpils rajona komitejas pirmajam sekretāram.
J.Geiba (PSRS tautas deputāts).
Cienījamie deputāti! Pēdējā laikā mēs no dažādām tribīnēm daudz runājam par to, ka mūsu ekonomikas jautājumi un plāni jārisina decentralizēti, runājam par plānu rentabilitāti un ekonomisko pamatojumu. Bet šodien, aplūkojot 1990.gada plāna projektu, varu teikt, ka šie vārdi, it sevišķi attiecībā uz mūsu Daugavpils rajonu, nesaskan ar realitāti. Priekšlikumi, ko rajons izteica Ministru Padomei un Valsts plāna komitejai, plāna projektā formulēti citādi. Teiksim, gaļas pārdošana valstij paredzēta par diviem tūkstošiem tonnu - es te noapaļoju tos dažus kilogramus vai tonnas - par diviem tūkstošiem tonnu vairāk nekā mūsu priekšlikumos. Piens paredzēts par četriem tūkstošiem tonnu vairāk nekā rajona priekšlikumos. Varbūt tas nebūtu nekas slikts, ja rajons būtu nodrošināts ar lopbarību un būvmateriāliem tādā apjomā, kā mēs prasām. Tad droši vien varētu izpildīt arī šos plānus un varbūt pat pārsniegt. Es gribu teikt, ka mūsu lauku cilvēki nestrādā slikti. Mēs negribam tagad lielīties, bet es gribu nosaukt divus skaitļus, kas liecina par mūsu lauku cilvēku darbu. Šīs piecgades pēdējos trijos gados mēs esam gaļas pārdošanu palielinājuši par 24 procentiem un piena pārdošanu valstij - par 23 procentiem. Piecgades plānā bija paredzēts, ka koncentrētā lopbarība rajonam tiks piegādāta apmēram 52 tūkstošu tonnu apmērā ik gadus, bet tagad redzam, ka nākošgad tiks piegādāti tikai 23 tūkstoši tonnu, tātad piegāde samazināta vairāk nekā divas reizes. Mēs gribam šo nesabalansētību likvidēt, bet kā lai to izdara, ja faktiski nav lopbarības, nav, ar ko lopus barot. Varbūt varētu turēt vairāk lopu ar mazāku dzīvsvaru, ar mazāku ražību un ražot vairāk gaļas un piena. Bet paliek jautājums, kur šos lopus izvietot. Pirmajos divos gados mēs gadā rekonstruējām apmēram 40 līdz 50 fermas, bet tagad nespējam pat 10 fermas rekonstruēt. Nav celtniecības materiālu.
Es domāju, ka šo plānu pirmajā lasījumā varētu pieņemt. Bet, ja mēs skatāmies tālāk, ir jāņem vērā tieši rajona ieteiktie rādītāji un tas, ko mēs reāli varam izpildīt.
Otrs jautājums ir tāds, ka jāskatās, kā šos rādītājus pilda tajos rajonos, kas pārdod vairāk piena, gaļas un graudu. Tiem varbūt varētu kompensēt tādējādi, ka mazāk jāpārdod graudi, līdz ar to tie varētu vairāk ražot un pārdot valstij lopbarības produkciju. Un vēl viens jautājums, kas tieši saistīts ar lauksaimniecības problēmām. Daugavpils rajons ir viens no tiem rajoniem, kas audzē linus. Plānā paredzēts, ka nākošgad mums jānodod 760 tonnas linu. Es domāju, ka arī mūsu saimniecībām lini ir samērā ienesīga produkcija un dažas saimniecības tos labprāt audzē. Republikā jāatrisina jautājums, kur linus realizēt, jo šogad mēs to nevarējām. Pagājušajā gadā vēl Baltkrievija pieņēma no mums, un mēs vairāk nekā pusi linu realizējām Baltkrievijā. Šogad arī Baltkrievija nepieņēma no mums. Mēs vadājām linus pa visām republikām un nezinājām, kur tos nodot. Tāpēc laikam jāplāno, ko mēs varam ražot un kur mēs saražoto varam nodot, jo šodien ne partijas, ne padomju darbinieki nevar izskaidrot cilvēkiem, tiešajiem ražotājiem, kāpēc mēs ražojam tādu produkciju, kurai nav pieprasījuma, kuru nevar pieņemt, kura pēc tam sapūst un iet bojā. Tas ir ļoti nopietns jautājums un sevišķi tiem rajoniem, kas nodarbojas ar linu audzēšanu.
Vēl viens jautājums, kas saistīts ar būvmateriāliem un iedzīvotāju apgādi ar tautas patēriņa precēm un pārtikas produktiem. Pirms gada - daudzi deputāti atceras - mums bija ļoti karstas debates par sociālā taisnīguma principa ievērošanu, par produktu, it sevišķi gaļas produktu, sociāli taisnīgu sadali starp pilsētu un laukiem. Šogad mēs par šiem jautājumiem pat plānā neieminamies, it kā visas problēmas būtu atrisinātas un izlemtas. Tomēr šīs problēmas pastāv. Manuprāt, ja mēs ražosim tik, cik spējam saražot, tad saražotais taisnīgi, vienlīdzīgi jāsadala uz cilvēku skaitu, ņemot vērā katru iedzīvotāju gan pilsētā, gan laukos. Varbūt tad pilsētas vairāk domās par laukiem. Ja vajadzīga papildu produkcija, tad ir jāslēdz līgumi vai nu tieši ar saimniecībām, vai ar rajonu izpildkomitejām par papildu produkcijas ražošanu un nodošanu pilsētas iedzīvotājiem. Tad jārisina jautājums, ko pilsēta var dot pretī laukiem - celtniecības materiālus, tautas patēriņa preces vai kaut ko citu, kas vajadzīgs lauku iedzīvotājiem. Tad tas tiešām būs uz līguma pamatiem, un tā būs sociāli taisnīga sadale. Un tā mēs varētu lauku cilvēkus arī ieinteresēt vairāk ražot lauksaimniecības produkciju, jo kāda situācija ir pašreiz, kad pārgājām uz ekonomisko patstāvību? Tagad daudzi kooperatīvi sāka ražot ķieģeļus, un ķieģeļu cena ir jau tāda, ka par vienu ķieģeli jāmaksā jau līdz 30 kapeikām, un tie jāpērk, papildus naudai dodot divas trīs cūkas saimniecības vadītājam. Es domāju, ka tas nav taisnīgi un šis jautājums noteikti būtu jāizlemj. Es te gribētu piebilst, ka par gaļu mēs varbūt nevaram pāriet uz līguma attiecībām, bet tādus produkcijas veidus kā kartupeļus un dārzeņus no plāna rādītājiem būtu jāizslēdz un tikai uz līguma pamata būtu jāapgādā pilsēta, jo tad kaut ko vairāk varētu arī saņemt no pilsētas tieši lauku iedzīvotājiem.
Mani uztrauc vēl viens jautājums. Biedrs Ramāns sacīja, ka 1990.gadā laukiem pārdos par 80 procentiem vairāk būvmateriālu, salīdzinot ar 1989.gadu. Man liekas, ka tā ir tikai tāda skaista mānīšanās un cilvēku maldināšana, jo arī pagājušajā gadā teica, ka lauku vajadzībām došot vairāk būvmateriālu, bet īstenībā mēs redzam pavisam citu ainu. Mums, piemēram, Daugavpils rajonā šīfera pārdošanas fondi ir samazinājušies četras reizes, ķieģeļu - vairāk nekā divas reizes, cementa - arī vairāk nekā divas reizes. Kur tad ir lauku prioritāte, kur tad ir būvmateriāli? Ja salīdzinām ar šo gadu, tie 80 procenti absolūti neko nedos. Man ir priekšlikums, ka mums jāredz, kā materiāli tiek sadalīti. Tā kā pašlaik mūsu republikā ir ļoti asa patēriņa preču un būvmateriālu problēma, plānā ir jāparedz, cik daudz to katram rajonam tiks izdalīts un kā tie sadalās pa rajoniem un pilsētām, lai mēs to zinātu, un tad varbūt nebūtu arī strīdu. Un vēl daži jautājumi, kurus lūdza uzdot lauksaimniecības pārstāvji. Paskatoties mūsu pārskatos, redzam, ka pilsētās rūpniecības un celtniecības organizācijām tomēr ir naudas līdzekļi, piemēram, pašreiz mēs zinām, ka republikā rūpniecības uzņēmumos ir brīvi līdzekļi vairāk nekā viens miljons rubļu, bet laukos kolhoziem un padomju saimniecībām šo līdzekļu trūkst. Kolhoziem un padomju saimniecībām ir lieli parādi valstij un ne tikai kolhozu vainas dēļ, bet tieši nepareizas cenu politikas dēļ. Tiem tagad ir jāmaksā procenti. Vienreiz būtu jāizlemj jautājums, kā norakstīt šos parādus. Neviens tos taču nedzēsīs. Vajag izlemt jautājumu un norakstīt parādus, kas veidojušies nepareizas cenu politikas rezultātā, lai nebūtu kolhoziem un padomju saimniecībām katru gadu jāmaksā procenti un uzlabotu līdz ar to mūsu saimniecību ekonomiku.
Un vēl viens sāpīgs jautājums. Mēs zinām, ka tiešām jāatjauno morālais taisnīgums attiecībā uz cilvēkiem, kuri bija deportēti un kuriem jāizmaksā lielas naudas summas par mantu, ko viņi zaudējuši deportācijas rezultātā. Republikā kopumā aptuveni jāizmaksā saimniecībām - vairāk nekā 200 miljoni rubļu. Mūsu ekonomikas apstākļos daudzām saimniecībām vispār nav ko maksāt. Mēs it kā mānām tos cilvēkus, kuriem būtu nauda jāatdod, un arī tos, kas strādā tajos kolhozos un padomju saimniecībās. No kādiem līdzekļiem un kā lai izmaksā? Domāju, ka ir jāizlemj, vai to maksāt no budžeta līdzekļiem vai kā citādi. Bet laikam nebūtu sociāli taisnīgi uzvelt to visu uz kolhozu un padomju saimniecību pleciem. (Aplausi.)
Priekšsēdētājs. Nākošajam vārds deputātam Albertam Krolam, Latvijas PSR Valsts celtniecības komitejas priekšsēdētāja pirmajam vietniekam.
A.Krols (Engures 304.vēlēšanu apgabals).
Cienījamie deputāti un sesijas viesi! Viena no svarīgākajām tautas saimniecības nozarēm, kā izriet no deputātu runām un Latvijas PSR ekonomiskās un sociālās attīstības 1990.gada valsts plāna projekta apspriešanas Ministru Padomes 2.novembra sēdē, ir kapitālā celtniecība. No šīs nozares atkarīga visas mūsu republikas harmoniska attīstība. Deformēto ražošanas spēku attīstības rezultātā republikas celtniecības organizācijas ar savu ražošanas bāzi, kuras nolietojums ir 87 procenti, kur strādā, rēķinot uz katriem 100 strādājošiem dažādās tautsaimniecības nozarēs, pusotras reizes mazāks cilvēku skaits nekā mūsu kaimiņu republikā, nav spējīgas šodien pildīt mūsu sabiedrības sociālo pasūtījumu.
Lai straujāk attīstītu celtniecības kompleksa materiāli tehnisko bāzi, Ministru Padome pēc vispusīgas apspriešanās ar deputātiem un rajonu, pilsētu izpildkomitejām šā gada 21.februārī pieņēma 52.lēmumu, par kuru šodien šeit ir runa. Tajā ir noteikti uzdevumi, mēs uzskatām, ka tie ir minimāli. Šī lēmuma izpilde vieš pārliecību, ka, sākot jau ar 1991.gadu, republikā tiks vispirms likvidēts sienu materiālu deficīts. Jau šogad nodotas ekspluatācijā jaudas 15 milj. ķieģeļu ražošanai Daugavpilī valsts būvmateriālu ražošanas apvienībā, nākošgad uzsāks ražošanu Vangažu rūpnīca, kur varēs saražot 75 tūkstošus kubikmetru gāzbetona, nākošgad arī vairākās rūpnīcās darbosies iekārtas sienu bloku ražošanai no betona un keramzītbetona, kā arī mobilas iekārtas mālaina grunts bezcementa sienu bloku ražošanai. Rīgas būvmateriālu rūpnīca sākusi ražot polistirolu, putuplasta plātnes, kuras lieto ārsienu paneļu ražošanā. Nākošā gada pirmajā pusgadā Liepājā sāks darbu ražotne, kuras produkcija būs augstas kvalitātes linolejs. Tikai mērķtiecīga un pilnīga Latvijas PSR Ministru Padomes 52.lēmuma izpildīšana var nodrošināt līdz 1995.gadam celtniecības materiālu tehniskās bāzes atpalicības likvidēšanu. Ministru Padomes lēmumā paredzēti nepieciešamie kapitālieguldījumi un būvmontāžas darbu limiti. Šogad mēs apgūsim ap 30 milj. būvmontāžas apjomu. 1990.gadā nepieciešams apgūt 28 milj. būvmontāžas darbu. Neskatoties uz to, ka šos limitus savā slēdzienā pieprasa arī Celtniecības un būvmateriālu rūpniecības deputātu komisija, Plānu un budžeta deputātu komisija, Valsts plāna projektā 1990.gadam šīs summas netiek paredzētas, to jums teica biedrs Ramāns. Tātad mēs nevarēsim nodrošināt mūsu tautsaimniecību ar būvmateriāliem, un priekšlikums neizdalīt kapitālieguldījumus 3. ēku celtniecības kombināta būvniecībai, es uzskatu, ir pilnīgi nepareizs, jo šīs kombināta jaudas paredz programma Dzīvoklis-2000 un jau 1992.gadā mēs šajā kombinātā paredzējām ražot 30 tūkstošus kotedžas tipa dzīvojamo māju. Pie tam 30 procentus no šīs kombināta jaudas bija paredzēts novirzīt lauku celtniecībā, lai mēs nebūvētu daudzstāvu dzīvojamās mājas, kā līdz šim no paneļiem, bet būvētu kotedžas tipa mājas. Aicinu visus deputātus, kas domā par mūsu tēvzemes rītdienu, par mūsu tautas sociālajām problēmām un grib pārkārtojumus mūsu tautas saimniecībā, balsot par to, lai proporcionāli samazinātu līdzekļus visās nozarēs, paredzētu valsts plānā limitus un līdzekļus, kas nepieciešami kapitālās celtniecības materiāli tehniskās bāzes nostiprināšanai un paredzēti 52.lēmumā, balsot par to, lai izdalītu būvmateriāliem līdzekļus 28 miljonu rubļu apmērā.
Jaunu būvmateriālu ražotņu izveidošanā saskaņā ar 52.lēmumu mēs sastopamies ar rajonu un dažu republikas resoru nesapratni. Bauskas rajons uzskata, ka tam nav vajadzīga Skaistkalnes ģipšakmens karjera, Saldus rajonam nav vajadzīgs kaļķu ceplis un cementa ražotne, Talsu rajons iebilst pret grantskarjera Kurzeme ierīkošanu, Rīgas rajons nepiekrīt Vangažu rūpnīcas dzīvojamā ciematā pierakstīt 75 cilvēkus no citiem republikas rajoniem, cilvēkus, kuri nepieciešami, lai mēs varētu apgūt jaudas 75 tūkstošu kubikmetru gāzbetona ražošanai, kas ir līdzvērtīgs 70 miljoniem ķieģeļu.
Domāju, ka šādas šauras rajona intereses nesekmē būvniecības, visas mūsu republikas ekonomikas pacēlumu suverenitātes apstākļos. Būvmateriālu ražošanas paplašināšana republikas vajadzībām man asociējas ar patriotiskām jūtām. Nevar runāt par iedzīvotāju sociālo apstākļu uzlabošanu, ja individuālais būvētājs vai lauku jaunsaimnieks nevar brīvi nopirkt būvmateriālus, ja mežiem bagātā Latvija nevar mājokļu celtniecību apgādāt ar būvmateriāliem. Piebildīšu, ka Amerikas Savienotajās Valstīs, kur uz 1000 iedzīvotājiem gadā būvē divas reizes vairāk dzīvojamās platības nekā mūsu valdība, 70 procentus mājokļu būvē koka konstrukcijās. Domāju, ka līdzīgi vajadzētu rīkoties arī mūsu republikā. Tas samazinātu cementa un metāla deficītu.
Nākošais jautājums, par ko gribētu runāt, ir kapitālās celtniecības materiāli tehniskā apgāde. Veidojot jaunas ražotnes mūsdienīgu būvkonstrukciju ražošanai, nepieciešams nodrošināt tās ar izejvielām. Juridisko materiālo atbildību republikā neviens negrib uzņemties. Vēl Celtniecības ministrijas sistēmā 80.gadu sākumā mēs būvējām alumīnija jaunu konstrukciju cehu, kur vajadzēja ražot 400 tonnas vieglo alumīnija konstrukciju gadā. Kad cehs bija samontēts, samontēta iekārta, mums paziņoja, ka alumīnija nebūs un iekārta tiks demontēta, izpārdota un nodota metāllūžņos. Līdzīga situācija veidojas patlaban. Rīgā šogad darbu sāka putupolistirola plātņu cehs, kura izstrādājumus lieto ārsienu paneļu ražošanai. Dzīvokļi kļuva siltāki, iedzīvotāji nesūdzas par sienu caursalšanu, māju apkurei tiek ietaupīts ap 20 procentiem siltumenerģijas. Līdzīgs cehs 75 tūkstošu kubikmetru plātņu ražošanai mums saskaņā ar Ministru Padomes 52.lēmumu jānodod šogad arī Daugavpilī, lai ar šo progresīvo materiālu nodrošinātu arī lauku celtniekus. Rīgas cehs strādā patlaban ar pusslodzi. 1990.gadam izejvielu fondi netiek nodrošināti pat Rīgas ražotnēm. Ko darīt ar cehu Daugavpilī? Arī demontēt iekārtas? Nākošgad sāks darbu gāzbetona bloku ražošanas cehs Vangažos, par ko es jau runāju. Nepieciešams sadalīt alumīnija pulveri, bet materiāli tehniskās apgādes komiteja šo izejmateriālu mums nesola. Bijusī kapitālās celtniecības komplektācijas un sagādes sistēma ir noārdīta. Lielākā daļa iekārtu un celtniecības materiālu ir jāgādā pasūtītājam un celtniecības organizācijām uz tiešo sakaru pamata. Vai pēc principa: es - tev, tu - man. Desmitiem sagādnieku klīst pa Padomju Savienību un maina pret materiāliem un iekārtām pārtikas produktus, mēbeles, būvmateriālus. Uzskatu par nepieciešamu pēc iespējas ātrāk izveidot republikā vienotu apgādes sistēmu. Ar šiem jautājumiem jānodarbojas profesionāļiem, tiem jābūt sakoncentrētiem materiāli tehniskās apgādes komitejā. Un to vajadzētu izdarīt vēl šogad.
Trešais jautājums - par kooperatīviem, kas nodarbojas ar projektēšanu un celtniecību. Tādu kooperatīvu ir vairāk nekā 200, un tajos nodarbināti ap 800 cilvēku. Kāds ir šo kooperatīvu darbības tautsaimnieciskais efekts, statistikas datu mums nav. Bet ir zināms, ka par 60 dzīvokļu mājas projektēšanu kooperatīvi saņem ap 100 tūkstošiem rubļu. Tas vairākas reizes pārsniedz valsts izcenojumus. Līdzīga situācija izveidojusies arī celtniecībā. Sākumā kooperatīvi tika veidoti, lai sniegtu maksas pakalpojumus iedzīvotājiem. Izpildkomitejas, reģistrējot kooperatīvus un to darbības statūtus, neizvirzīja kooperatoriem prasības un nenoteica celtniecības uzdevumus sociālo objektu būvniecībā. Pieļautās kļūdas pēc iespējas ātrāk ir jālabo, radot attiecīgu likumu. Republikā saskaņā ar Deklarāciju par republikas suverenitāti mainās daudzas ekonomiskās koncepcijas. Lai 13.piecgadei pareizi noteiktu kapitālieguldījumus un celtniecības struktūru, savlaicīgi nospraustu celtniecības kompleksa darbības virzienus, republikas Ekonomikas institūtam jāpaātrina ražošanas spēku attīstības koncepcijas koriģēšana un šīs koncepcijas jāapstiprina Augstākajā Padomē. Atbalstu priekšlikumu valsts plāna projektu 1990.gadam pieņemt tikai pirmajā lasījumā. Valsts plānu un budžetu 1990.gadam apstiprināt pēc tam, kad tajos tiks izdarīti labojumi, ievērojot deputātu komisiju un šīsdienas deputātu uzstāšanos. (Aplausi.)
Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Jānim Jundzim, Rīgas 50.vidusskolas direktoram.
Vēl debatēs uzstāsies, kā mēs norunājām, biedri Lazdiņš, Salputra, Poļanskis.
Šeit vēl ir priekšlikums dot vārdu biedram Špoģim Dabas aizsardzības komisijas vārdā. Bet norunāsim, lūdzu, ka visi šie biedri runās 3 - 5 minūtes, citādi mums būs grūti pabeigt šodien šo jautājumu. Nav iebildumu? Arī biedrs Golodovs lūdz trīs minūtes priekšlikumam.
J.Jundzis (Rīgas 6.vēlēšanu apgabals).
Godātie deputāti! Iepazīstoties ar plānu un budžetu un zinot reālo stāvokli mācību iestādēs uz vietas, es varētu noteikti izdarīt tādu secinājumu, ka viss darbs, ko pedagogi veikuši jaunatnes mācīšanā un audzināšanā daudzus iepriekšējos gadu desmitus un veic arī tagad, balstās galvenokārt uz skolotāju entuziasmu. Tā ir bijis, arī tagad varam redzēt un konstatēt to, ka skolotāja darbs nav apmaksāts, tāpat arī skolu materiāli tehniskā bāze ir ļoti nepietiekama. Skolotāju entuziasms šodien, varētu teikt, balstās uz to, ka visā zemē notiek šie demokratizācijas procesi, balstās uz atmodas procesiem mūsu republikā, bet netiek pietiekami pastiprināti ar finansēm un netiek nodrošināta materiāli tehniskā bāze. Man liekas, ka tāpat visu laiku turpinās un būtisku izmaiņu nav. Un tāpat procentos līdzekļi it kā pieaug tautas izglītībai, bet varam konstatēt, ka tikai 6,18 procentus no visa simtprocentīgā republikas nacionālā ienākuma mēs atvēlam tautas izglītībai. Tātad cilvēkam no dzimšanas līdz augstskolas beigšanai, līdz 23 gadiem, - tātad ievērojamu daļu no savas dzīves skolēns pavada mācību iestādē, - mēs viņam atdodam 6,18 procentus, lai viņš sagatavotos dzīvei un darbam. Un kamēr šī nacionālā ienākuma procenta daļa nepieaugs, par būtiskākiem uzlabojumiem vai pārbūves jautājumiem izglītībā ir grūti runāt.
Ekspertīze salīdzinājumā ar citām valstīm skaidri liecina, ka izglītībai minimāli ir jāatvēl 12 procenti. Šeit runāja par to, kā es saprotu, ka izglītībai un kultūrai kopā, piemēram, Somijā, tiek atvēlēti 30 procenti. To visu var saprast. Bet mēs esam uz nabadzības robežas.
Te minēja, ka, lai paaugstinātu mūsu dzīves līmeni, labklājības līmeni, vajadzētu stiprināt ekonomiku, dot ražošanā jaunas mašīnas, varbūt pirkt par valūtu tās, ieviest jaunu tehnoloģiju, veltīt tam līdzekļus. Bet es domāju, ka ar to vien mēs ražošanu intensīvu nepadarīsim - tikai ar šīm mašīnām, tikai ar tehniku, tehnoloģiju. Es domāju, ka būtisks ir jautājums par to, ka mums jārēķinās ar to, kā mēs apgādāsim gan ekonomiku, gan visas dzīves jomas ar intelektu, ar smadzenēm, ar cilvēku spējām. Kā mēs ar to apgādāsim? Tikpat svarīgi, manuprāt, ja šodien ražotāji un visi ekonomiski domātu arī par šo otro, paralēlo jautājumu. Es domāju, ka tikai tad varētu cerēt, ka notiks būtiskas pozitīvas pārmaiņas. Un šo intelekta un spēju izkopšanas darbu taču lielā mērā veic visas mūsu republikas mācību iestādes. Gribētu noteikti pievērst uzmanību visu ekonomistu, ražošanas sfēras uzmanību - neieslēdzieties savos darba kolektīvos, neslēpieties aiz likuma par sociālistisko uzņēmumu vai aiz darba kolektīva padomes. Man liekas, ka ražotājiem ļoti vajadzētu domāt par to, kā tiks sagatavots izglītības sistēmā tas darba darītājs, meistars, kas strādās ar šo jauno tehnoloģiju, mašīnām utt. Par to vajadzētu domāt. Pašlaik tomēr tas tā nenotiek. Tas tomēr ir ļoti būtiski un svarīgi.
Kas gan tagad notiek attiecībā pret izglītību? Īstenībā secinājums reāli ir tāds, ka tautas izglītības materiālā bāze šodien ir nepietiekama un arvien pasliktinās. Es šeit nedramatizēju, cienītie deputāti. Tam ir objektīvi iemesli. Piemēram, daudzus gadus katrai skolai visā republikā bija šefības uzņēmumi. Šie šefības uzņēmumi palīdzēja skolām remontēt skolu telpas, piešķīra līdzekļus mācību materiālās bāzes nostiprināšanai. Tagad var izdarīt secinājumu, nu jau gadu garumā, ka šefības uzņēmumi atsakās no šīs palīdzības skolai. Tie aizbildinās: mums ir saimnieciskais aprēķins vai - tā nolēma darba kolektīva padome, nolēma neko bērniem, jaunatnei, skolai nedot. Tas samazina materiālo bāzi tautas izglītībai mūsu republikā apmēram par vienu trešo daļu. Šī palīdzība bija ietekmīga.
Otrs iemesls, kāpēc katastrofāli pasliktinās tautas izglītības materiālā bāze, ir tas, ka vairākumam, lai neteiktu, ka visiem, mācību līdzekļiem, ko skolas tagad grib iegādāties, cenas ir cēlušās divas reizes. Bet mēs esam budžeta iestāde, mums jāiztiek no budžeta, ko jūs mums atvēlēsit. Skolotājam jābūt visam aprīkojumam, ar ko viņš ies klasē pie skolēniem, bet viņam vairs nav ko ņemt līdzi. Tātad par divām trešdaļām budžeta mūsu reālās iespējas skolā ir samazinājušās.
Un vēl par to, kas ļoti sāpīgi skar skolas un noved pie tā, ka nav nodrošināta mācību materiālā bāze skolās. Šeit minēja, ka ražošanas uzņēmumi nenodrošina to preču sortimentu, kas vajadzīgs bērniem, ražo par vienu ceturtdaļu mazāk. Šeit neviena bērna nav mūsu zālē, viņš gan teiktu - ko man darīt, iet turpmāk neapģērbtam vai nepaēdušam? Katrs ceturtais bērns to jautās. Un kaut kas līdzīgs ir skolās. Pašlaik sortimenta patvaļas dēļ, sortimenta nenodrošinātības dēļ mēs esam nonākuši pie krīzes stāvokļa, kas ir praktiski visās republikas skolās. Mums vairs šodien nav sola un krēsla, uz kura mācību stundā skolēns klasē varētu apsēsties. Nav arī Rīgā. Ironizējot varētu teikt - nu tā ir rūgta ironija -, ka tautas izglītības darbiniekiem drīz varbūt vajadzēs, aizstāvot skolēnu un skolas intereses, ierosināt tādu normu likumprojektā, kas atļaus bērniem mācību stundās turpmāk sēdēt uz grīdas, jo solu nav. Solu nebūs. Pāris gadu laikā tas droši vien tā būs. Tagad to jūt tikai atsevišķas klases. Tas notiek tāpēc, ka Rīgā ir speciāls bērnu un skolu mēbeļu kombināts. Tā uzdevums ir ražot solus un citas mēbeles skolām. Bet apmēram tikai viena trešdaļa tā produkcijas paredzēta skolu vajadzībām. Tas ražo dārgus mīkstos krēslus birokrātu kabinetiem, un - paradoksāli - tas ražo nevis šūpuli, kas būtu bērnu mēbele, bet pārsviedies uz zārku ražošanu. Saka, zārki arī esot vajadzīgi, bet vai uz bērnu rēķina? Tā radām mākslīgo deficītu. Skolā nav krēslu, nav tāfeļu, vai ir sliktas tāfeles, slikts krīts utt.
Jau komisijā mēs ļoti rūpīgi apspriedām šo jautājumu, minējām piemērus, ka divas reizes dārgāki kļuvuši mācību līdzekļi, un minējām konkrētus piemērus. Komisija vienprātīgi nonāca pie secinājuma, ka jāatrod republikā finanses, ņemot vērā šādu situāciju, un mācību līdzekļu un metodisko materiālu iegādei skolai jāpiešķir papildus 12 miljoni rubļu. Tas ir minimums, kas skolai ir nepieciešams, bez tā skola nevar pastāvēt. Mums teiks - no kurienes šos līdzekļus ņemt? Es gribētu atbildēt tā - neizlietosim šos līdzekļus nevajadzīgi, Rīgas humanitārā institūta vajadzībām. Tam nav pamatojuma. Izglītības darbinieki - un arī es konkrēti - neredz nekādu pamatojumu, kāpēc tāds jauns institūts republikā ir jārada. Tā visi šie līdzekļi ir nodrošināti. Ir vēl rezerves. Tika jau pieminēts, ka jālikvidē visas dīkdieņu pionieru nometnes Jūrmalā. Sen par to ir jau runāts, un, ja tagad ir tik krasa krīzes situācija, vajag tūlīt tās likvidēt. Un varbūt es mazliet pārspīlēšu, bet teikšu - likvidēsim visus nerentablos uzņēmumus Rīgā un republikā, kas neienes peļņu ne republikai, ne tautai. Es domāju, ka šeit ir šie līdzekļi. Es nezinu, kurš panāks to - ar lēmumu vai ar likumu laikam nē, bet nedrīkst pieļaut nekādā gadījumā sortimentu par sliktu bērniem, skolēniem.
Es gribētu lūgt atbalstīt izglītības sistēmu tajā ziņā, ka ir jāizdod simtprocentīgi, un neatliekot laika ziņā, visas jaunās grāmatas. Mums jāatrod visas tipogrāfiskās jaudas, jāpieliek intelektuālais darbs, lai atjauninātu skolās mācību saturu, jo mācīt pēc vecajām grāmatām šodien ir briesmīgi. Un skolotāji to faktiski arī nevar darīt.
Un noslēgumā gribu teikt, ka mums tomēr, ja pavērtē reālo stāvokli, skolotāju entuziasms un skolotāju prestižs sabiedrībā krīt. Mēs šodien varam konstatēt, ka vienas no zemākajām algām ir skolotājiem - 130, 160 rubļu. Nopelniem bagātais skolotājs, ar augstāko izglītību, ar labu pieredzi, atzīts skolotājs, bet viņa augstākā alga ir 160 rubļu. Mēs zinām no deputāta Siliņa teiktā, ka dzīves minimums ir 178 rubļi. Mēs liekam skolotāju divkāršā jūgā, viņš strādā pusotras, divas slodzes, lai nopelnītu strādnieka algu. Tāda ir situācija šī jautājuma risināšanas ziņā. Dzīvokļu kooperatīvā skolotājs nevar dabūt dzīvokli. Jaunajā Vissavienības likumprojektā par pensiju piešķiršanu pilsētas skolotāji līdz ar ārstiem atkal tiek diskriminēti, viņi drīkstēs saņemt tikai pusi pensijas. Republikā šogad nevarēja apmierināt skolu vajadzības, proti, samazināt skolēnu skaitu klasēs. Bija vajadzīgi, ja nemaldos, vairāk nekā 20 miljoni rubļu, tos nevarēja izdalīt. Tātad mēs strādāsim lielās klasēs un domāsim, kā paaugstināt mācību un audzināšanas kvalitāti.
Mēs tādā veidā atpaliksim no Vissavienības normatīviem, savienības skolas aizies mums priekšā. Tādi ir mani konkrētie priekšlikumi. Lūdzu ņemt tos vērā. (Aplausi.)
Priekšsēdētājs. Vārds biedram Auseklim Lazdiņam, Latvijas PSR Valsts kurināmā un enerģētikas komitejas priekšsēdētājam.
A.Lazdiņš.
Cienījamie Augstākās Padomes deputāti! Izskatot nākošā gada tautsaimniecības plānu, ir nepieciešams, saprotams, apspriest visas tautsaimniecības nozares, tai skaitā arī enerģētisko kompleksu. Daru jums zināmu, ka, skatot Maskavā nākošā gada plānu visas metodes, kādas eksistēja iepriekšējos gados, praktiski darbojās arī šajā reizē, tās ne par matu nebija labākas, un darbojās princips - resursu nav, ņemiet par labu tik, cik jums dod, un sakiet paldies. Diemžēl ne savienības Valsts plāna komiteja, ne savienības Materiāli tehniskās apgādes komiteja, ne PSRS Ministru Padome neatrada iespēju nodrošināt republiku ar attiecīgiem enerģētiskiem resursiem, konkrēti ar kurināmo pilnā apjomā un ar naftas produktiem, kas mums būtu vajadzīgi, un visu līmeņu pretenzijas, kādas pagaidām iesniegtas, kur bija vien iespējams, nav devušas tos rezultātus, kas ir nepieciešami republikas drošai un stabilai darbībai nākamajā gadā. Kā republikā būs ar šiem resursiem nākamgad?
Elektroenerģijas limiti kopumā ir praktiski pietiekami, ja vien patērētāji strikti izpildīs Latvenergo norādītos patērēšanas režīmus, jo ir jāapzinās, ka tāpat kā pagājušajā gadā arī šajā ziemā sagaidāmi elektroenerģijas piegādes ierobežojumi sakarā ar jaudu trūkumu. Akmeņogles Ministru Padomes patērētājiem ir pietiekami. Un atkal jāsaka - vienīgi tajā gadījumā, ja atkal nebūs streiki nākošgad un ja dzelzceļš ar savu haosu nodrošinās ogļu pievešanu. Zināmas grūtības mūs sagaida ar Silēzijas oglēm, ko mēs saņēmām pa jūru. Kā zināms, jūras transports pagaidām vēl ir viens no stabilākajiem transporta veidiem, bet sakarā ar to, ka poļu partneri ir paredzējuši samazināt Silēzijas ogļu piegādi austrumiem, ir sagaidāmas zināmas grūtības arī šai ziņā, jo šīs ogles - tā vienmēr ir bijis - parasti tiek aizvietotas ar oglēm no citiem baseiniem, kas parasti līdz mums nāk 15 dienas. Iedomājieties, kā ir, ja ziemas laikā 15-20 grādu salā pienāk šāds vaļējs vagons, kā ogles izkrautas. Dabasgāze patērētājiem praktiski ir paredzēta pietiekošā daudzumā. Stabili pagaidām darbojas Inčukalna apakšzemes gāzes krātuve, domājams, ka tā, kā šai ziemā, tas būs arī nākamgad. Tikai ir atkal viena nelaime, ka ļoti bieži savienības patērētāji neatrisina ar saviem savienības saimniekiem jautājumu par gāzes limitiem pietiekošā daudzumā. Ja šāds saimnieks ir katlu mājai, kas dos siltumu dzīvojamam rajonam, un limitu nepietiek, atkal rodas kritiska situācija. Ir tāds kurināmais, ko sauc par distilātu jeb krāšņu kurtuves degvielu. Par šo kurināmo daudzreiz tika lauzti šķēpi. Jāatzīmē, ka šī kurināmā nākošajam gadam ir paredzēts tieši tik daudz, cik 12. piecgades sākumā tika paziņots visām republikām, tai skaitā arī mums. Limitu daudzums katru gadu tiek samazināts. Šeit ir viena nelaime, ka mūsu patērētāji nespēj vai arī negrib pietiekami aktīvi pārkārtot esošās krāšņu kurtuves uz cita veida kurināmo, un šai sakarā rodas atkal grūtības, jo nepietiek šī kurināmā. Jāatzīmē tāds negatīvs moments, ka, neskatoties uz to, ka ir neskaitāmi aizrādījumi un lēmumi no Ministru Padomes puses, patērētājs pieslēdz jaunus objektus, palielina kurināmā daudzumu savām vajadzībām un saka: dod mums to. Pansionātam Berģos ir atļauts lietot 400 tonnas gadā, bet tas palielinājis patēriņu līdz diviem ar pusi tūkstošiem. Tas turpina pieslēgt patērētājus, sak , kas man par daļu, redziet, te ir pansionāta iemītnieki, bez siltuma viņi nedrīkst palikt, ko lai dara? Esmu spiests sacīt - lai arī kā tu griezies, vienalga, tas krekls ir par īsu. Galu galā, ja šāds jautājums tiks risināts vienā vietā, cietīs kāds cits. Mazuta resursi praktiski ir pietiekami. Malka nākošajam gadam ir paredzēta pietiekošā daudzumā, un atkal tā būs vienīgi tikai tādā gadījumā, ja mēs paši nodrošināsim malkas izvešanu un izpildīsim visus malkas sagādes plānus, nevis tā, kā katru gadu, kad tos neizpildām, faktiski tā tas arī ir šobrīd.
Tā kā republika ar jauno gadu paredz pāriet uz saimniecisko aprēķinu un mūsu mērķis ir dzīvot suverenitātes apstākļos, ir skaidrs, ka neviens šai gadījumā lielu palīdzību no malas mums nesniegs, un tikai tad, ja mēs paši spēsim pareizi risināt savus jautājumus grūtajos apstākļos, mēs varēsim izdzīvot. Un šeit es gribētu sacīt, ka ir viens fakts, ko pagaidām nevar saprast saimniecības vadītāji - kā saka, kamanas ir jāgatavo vasarā, nevis ziemā, tāpat arī saimniecības vadītājam kurināmā rezerves jāsagādā tad, kad to var dabūt, galvenokārt vasarā. Un šeit nav saprotams tas fakts, ka mums jāizpilda visu krātuvju remonti otrajā ceturksnī, kad beidzas ziemas apkures periods. Šovasar, kad mēs varējām dabūt pietiekami daudz mazutu un akmeņogļu, saimniecību vadītāji atteicās no šiem kurināmā veidiem, teikdami, ka trūkst naudas, trūkst limitu, nav sagatavotas glabāšanas ietaises un lūdza kurināmo ceturtajā ceturksnī. Bet tad ir par vēlu. Šodien ogļu nav. Ceturtajā ceturksnī ogles tiek saņemtas nepietiekami jau minēto iemeslu dēļ. Es uzskatu, ka turpmāk mums ļoti nopietni šai sakarā ir jādomā. Kā mēs dzīvosim tālāk? Ja mēs runājam par to, ko darīt, es gribētu lūgt visiem saimniecību vadītājiem, kas mani dzird: tad, kad jums dod šos resursus, ir jāatrod tādas finansu iespējas, jāatrod normatīvi, jāuzkrāj rezerves, kas mums vajadzīgas.
Trūkumi valstī, nesabalansētība starp naftas ieguvi un pārstrādi, starp eksportu, iekšējo pieprasījumu un dzelzceļa transportu, kā arī nepareiza cenu politika praktiski ir novedusi pie tā, ka mums šobrīd nav nekādas garantijas naftas piegādē, kaut arī tur būtu izpildīti visi plāni un piešķirti visi limiti. Jūs jau jutāt vasarā, kā tas ir, kad nav benzīna, ne 93., ne 76. markas. Šodien es biju spiests parakstīt dokumentu par benzīna ierobežošanu, pārejot uz prioritāro apgādi. Iemesls ir tas pats, kas bija, - nekvalitatīva Mažeiķu līnija. Tā pāris dienu darbojas, pēc tam atkal iziet no ierindas, un rezultātā benzīna nav. Septembrī PSRS Valsts plāna komitejas priekšsēdētāja pirmais vietnieks biedrs Voroņins mums un arī citām republikām atsūtīja skaistu vēstuli, kurā vienkārši paziņoja, neinteresējoties par to, kā mēs dzīvosim tālāk, ka sakarā ar nepieciešamību nodrošināt naftas produktu eksportu un valūtas ieņēmumus valstī un dažiem citiem iemesliem tiek noteikts, ka lauksaimniecībai naftas produkti 1990.gadā tiks piegādāti 1989.gada līmenī. Tas ir pirmkārt. Otrkārt, tirgus patērētājiem jeb individuālajiem patērētājiem - par 5 procentiem mazāk, visiem pārējiem - par 15 līdz 20 procentiem mazāk. Varam iedomāties, kas mūs sagaida nākošgad, kā mēs varēsim izdzīvot, ja vēl nāks klāt zināms haoss, kas diez vai viena gada laikā varēs tikt noregulēts. PSRS Valsts plāna komiteja mums gan iesaka - visu to, kas mums vajadzīgs papildus šiem nosauktajiem daudzumiem, var iegūt, izmantojot tā saucamos tiešos līgumus. Kas tas ir - tiešais līgums, ja tik tikko tiek nodrošināts ar naftas produktiem valsts pasūtījums. Kur tad ņemt to virsplāna produkciju? No otras puses, tiešais līgums šobrīd ir naturālā apmaiņa. No mums prasa gaļu, mēbeles, mikroautobusus utt. Uzskatu, ka turpmākajos gados izdzīvošanas ceļš diemžēl ir tikai tāds, ka pašam ir krasi jāierobežo sevi, nopietni jāizvērtē katrs transporta maršruts, tukšās dīkstāves, tukšie braucieni. Energoresursu ekonomiska izmantošana ir mūsu izdzīvošanas stūrakmens un katras tautsaimniecības nozares attīstība ir jāplāno, jāvērtē, sākot tieši ar energoresursiem, ar to nodrošinājumu. Pretējā gadījumā visi mūsu mērķi, mūsu nākotnes cerības un mūsu reālās suverenitātes gaidas ir bezcerīgas. Un tas ir jāapzinās katram Latvijas iedzīvotājam, gan lielam, gan mazam, gan zemāka, gan augstāka amata ieņēmējam. Un kas to neievēro, kas to neizsver, neizvērtē savos spriedumos, ieteikumos, aicinājumos, tas, maigi sakot, ir nenopietns, ja ne vēl sliktāk.
Pēc pēdējām ziņām no Igaunijas, sakarā ar degakmens iegūšanas strauju ierobežošanu elektroenerģijas piegāde no Igaunijas ar 1993.gadu krasi samazinās. Un kopumā izskatot bilanci, redzam, ka 13. piecgades beigās mēs saņemsim tikai 8,9 miljardus kilovatu, pašlaik - 10,11 miljardus. Tātad runa nav par elektroenerģijas pieaugumu 13.piecgades beigās, bet runa ir par tās iespējamu samazināšanos. Ar šiem piemēriem es tikai gribēju parādīt, ka stāvoklis enerģētikā, kurināmā, naftas produktu piegādē un izmantošanā ir ārkārtīgi nopietns un komplicēts, un tas ir jāvērtē kopsakarībā ar visiem pārējiem mūsu attīstības jautājumiem. Pēc Valsts kurināmā un enerģētikas komitejas domām, tuvākajā laikā un nākošajos 10 līdz 15 gados mums nāksies ļoti daudz spēka un resursu ieguldīt tieši energoresursu nodrošināšanā, piegādē un ekonomiskās izmantošanas laukā. Jāņem vērā, ka enerģētika ir tāda tautsaimniecības nozare, kam nepieciešami gan milzīgi kapitālieguldījumi, gan ļoti ilgs laiks, lai varētu ieviest kaut kādas jaunas jaudas. Ja 1991.gadā mēs uzsāktu kādas lielas spēkstacijas būvi, tad tikai 1996. vai 1997.gadā mēs varētu domāt par pirmajām jaudām. Uzskatu, ka šis jautājums ir tik nopietns, ka būtu nepieciešams kādā no nākošajām Augstākās Padomes sesijām speciāli to izskatīt Republikas enerģētikas nodrošinājuma perspektīvā. Šī jautājuma sagatavošanā būtu jāiesaista visplašākā sabiedrība, jo jebkurš enerģētikas attīstības virziens skar vienus vai otrus Latvijas rajonus un iedzīvotājus, kā tas bija ar 750 kilovoltu augstsprieguma līniju un kā tas būs ar iespējamo jauno Dobeles apakšzemes gāzes krātuvi, ar jauno iespējamo elektrostaciju izbūvi uz organiskā kurināmā pamata un citiem jautājumiem.
Otrs jautājums, ko es gribētu pieminēt, šodien ir ļoti nopietns un svarīgs varbūt ne tik daudz republikai, cik Enerģētikas komitejai. Tas ir mūsu komitejas finansiālais stāvoklis, nestabilitāte, budžeta atskaitījumu nesabalansētība 1990.gadā. Mūsu komitejai un tās organizācijām, tāpat kā citiem, ar nākošo gadu ir jāpāriet uz pilno saimniecisko aprēķinu un pašfinansēšanos. Jautājums ir atrisināts par ražošanas apvienību Latvenergo, tas tiks atrisināts par ražošanas apvienību Latvijas gāze, bet ar pārējām apvienībām stāvoklis faktiski ir bezcerīgs. Pirmkārt, galvenais iemesls ir tas, ka mēs iepērkam kurināmo un dažus naftas produktus par daudz augstākām cenām, nekā tos pārdodam iedzīvotājiem. Tā kā mums pašiem nav savas speciālas ražošanas, mēs nevaram segt radušos starpību, mūsu komitejas sistēmā rodas, vienkārši sakot, finansiālais caurums. Esam iesnieguši savus pamatojumus visām attiecīgajām iestādēm, bet jautājums pagaidām vēl nav atrisināts.
Otrs jautājums ir tas, ka mūsu peļņas apjoms praktiski ir atkarīgs tikai no enerģētisko resursu piegāžu un realizācijas apjoma, no sortimenta un pieprasījuma struktūras vai izmaiņām, kā arī no klimatiskajiem apstākļiem. Sakarā ar vairākām izmaiņām, ko es minēju jau agrāk, kā arī sakarā ar nepieciešamību rekonstruēt Ventspils ostas rūpnīcu 1990.gadā peļņas plāns kopumā pa visu komitejas sistēmu sagaidāms par 28 procentiem vai par 30 miljoniem rubļu mazāks, nekā tas plānots šim gadam. Naftas produktu eksporta samazināšana zināma gan PSRS Valsts materiāli tehniskās apgādes komitejai, gan PSRS Valsts plāna komitejai, tomēr pagaidām lēmums par tā samazināšanu nav pieņemts nekādā līmenī. Laiks iet, un par šo apjomu nereāla ir 1990.gada republikas budžeta ienākumu daļa. Bez tam jāņem vērā arī tas, ka energouzņēmumi, energoresursu jaudas, ražojošās jaudas, to izmantošana ir tāda, ka nav iespējama to samazināšana, tiem ir jābūt, ir jāpaliek. Ir jāpaliek attiecīgajiem dienestiem, apkalpojošajam personālam, kuru nav iespējams samazināt. Reizē ar to arī pašizmaksu nevar samazināt, kā arī uzņēmumu ekonomisko stimulēšanas fondu, stāvokli tas viss pasliktinās.
Nobeigumā gribēju atzīmēt, ka es pilnīgi saprotu, ka šie mani minējumi un paziņojumi iznāca tumšos toņos, varbūt pat ļoti pesimistiski. Taču lūdzu neuzņemt manus izteikumus kā pilnīgu bezcerību. Enerģētiķi dara un darīs visu, kas no mums atkarīgs, lai laikus sagatavotos nopietnam posmam, kas mūs gaida. Vēlreiz gribu sacīt, ka visas šīs problēmas ir iespējams vairāk vai mazāk atrisināt tikai tad, ja mēs visi būsim vienoti nākotnes vārdā, apzinoties visu nopietnību. Grūtības ir uzveicamas tikai kopīgiem spēkiem, balstoties uz sabiedrības informētību, cilvēcisko sapratni, zinātnes un inženiertehniskās domas risinājumiem dzīvē un sabiedrisko un politisko organizāciju kopīgām pūlēm labākas nākotnes vārdā. (Aplausi.)
Priekšsēdētājs. Paldies. Biedrs Špoģis ir jau tribīnē.
K.Špoģis (Kārsavas 237.vēlēšanu apgabals).
Jāizmanto iespēja, kaut arī es nevarēšu trijās četrās minūtēs visu pateikt. Dabas aizsardzības komisija pēc ļoti ieinteresētas daudzkārtējas izskatīšanas nevar dot pozitīvu vērtējumu mūsu plāna projektam, kuru mēs šodien izskatām, jo tajā ne pienācīgos tempos, ne apjomos netiek risinātas karsto punktu problēmas, nav arī pasākumu sistēmas ekoloģiskās situācijas uzlabošanai un tās stabilizācijai. Pie tam mēs gribam oficiāli paziņot, ka plāna projektā ir visai maz ievērots mūsu pašu iepriekšējās sesijās pieņemtais lēmums par ekoloģijas problēmām. Bet vienlaicīgi, cienījamie deputāti, komisija redz arī kopējo reālo situāciju republikas nacionālā ienākuma sadalē. Ja no 9 procentiem visas republikas teritorijā plānotajiem investīciju apjomiem jāfinansē gan pārtikas problēmas, gan sociālās problēmas, tad ir tiešām grūti pamatot prasību, lai ekoloģijai 37 miljonu vietā no 215 miljoniem iedotu lielāko daļu. Tāpēc mums ir četri konkrēti priekšlikumi, kurus Valsts plāna komiteja vai valdība varētu varbūt ņemt vērā, turpinot darbu pie plāna un budžeta projektiem, lai tos varētu pieņemt. Pirmais no tiem attiecas uz Vissavienības uzņēmumiem. Šo Maskavas pakļautības uzņēmumu darbs ekoloģisko problēmu risināšanā ir visai nenozīmīgs. Mēs ļoti labi zinām, ka tie nesaudzīgi ekspluatē republikas ražošanas infrastruktūru, faktiski dzīvo uz sociālās infrastruktūras rēķina, bet ekoloģisko problēmu risināšanā to daļa ir ārkārtīgi niecīga. Tikai daži skaitļi, ko mēs izlobījām no mums iesniegtajiem materiāliem. Investīciju programmā nākošajam gadam šādu uzņēmumu daļa sastāda vairāk nekā 50 procentus. Ekoloģisko problēmu risināšanai šajos 37 miljonos piešķirts mazāk par piekto daļu. Es domāju, ka Valsts plāna komitejai ir jāpastrādā pie šā uzdevuma, lai šo uzņēmumu daļa būtu pienācīga arī ekoloģisko uzdevumu realizācijā.
Otrais. Mēs atzīstam, ka plāna un budžeta apspriešana un vērtēšana mūsu komisijā, un ne tikai mūsu komisijā, dažkārt ir ievirzījusies pārāk vienpusīgā gultnē. Katrs cenšas pēc iespējas vairāk izplēst no budžeta, pēc iespējas vairāk savai nozarei, lai dzēstu galvenokārt degošos, karstos, katastrofālos punktus - jūru, upes, Ventspili, Olaini un tā tālāk. Taču, cienījamie deputāti, mēs uzskatām, ka tā ir vienpusīga pieeja, tā ir cīņa pret sekām. Nepieciešams, sākot ar nākošo gadu, pārejot uz republikas patstāvību, panākt ar plāna, budžeta un ekonomiskā mehānisma palīdzību reālu akcentu pārvietošanu no cīņas pret sekām uz cēloņu pamatīgu izpēti un programmas izstrādi šo cēloņu novēršanai. Te ir vajadzīgi pirmām kārtām kapitālieguldījumi. Jāsaka, ka mūsu kaimiņi šo to ir jau pārorientējuši. Spriežot pēc nesen presē publicētās informācijas, piemēram, Klaipēdas celulozes un kartona rūpnīcu, kas ir pašā jūras krastā, viņi nevis slēdza, bet zinātniski izstrādāja tādu tehnoloģiju, kuras rezultātā sāka ražot ārkārtīgi derīgu papildu produkciju, samazinājās atkritumu kaitīgums un atkrita jautājums par rūpnīcas slēgšanu.
Trešais moments. Mēs pilnīgi atbalstām mūsu Dabas aizsardzības komitejas vairākus oficiāli iesniegtos priekšlikumus par to, ka nākamgad un varbūt vēl divus trīs gadus, cik tas būs vajadzīgs, pilsētbūvniecība pilnīgi jāpieskaņo ekoloģiskajai situācijai, kāda ir pilsētā. Jāpārtrauc jebkāda būvniecība līdz tam laikam, kamēr būs savestas kārtībā attīrīšanas iekārtas Rīgā un arī citās lielākajās pilsētās. Tām jānodrošina, lai izbeigtos jūras un citu ūdeņu piesārņošana. Līdz ar to varētu celtniecības jaudas, kas atbrīvojas, novirzīt gan savas bāzes veidošanai, gan ekoloģisko problēmu risināšanai un būvniecības pastiprināšanai tajos rajonos un pilsētās vai laukos, kur ir vairāk pastrādāts pie ekoloģiski tīras produkcijas un kur darbojas attīrīšanas iekārtas.
Ceturtais akcents. Tas attiecas uz vienu ekoloģisko problēmu, vienu kamolu lauksaimniecībā, kas skar visu republikas teritoriju un interesē visus republikas iedzīvotājus. Tas ir visai prozaisks un lauksaimniekiem ļoti labi saprotams - kūtsmēsli. Kā zināms, daudzviet mēs piesārņojam ar kūtsmēsliem mazās upes, piesārņojam citas ūdens krātuves. No otras puses, tieši kūtsmēslu trūkums ir galvenais cēlonis, kas kavē augsnes auglības paaugstināšanu un ekonomiskās efektivitātes paaugstināšanu lauksaimniecībā un ekoloģiski tīras produkcijas ražošanu. Lūk, lai mēs šo problēmu varētu risināt, nepieciešamas kārtīgas mēslu krātuves. Ja gribam nopietni šķirot, tad ķīmijas mazietilpīgas tehnoloģijas ieviešanai nepieciešams, lai pie visām lopu novietnēm, arī zemnieku saimniecībās, būtu kārtīgas betonētas mēslu krātuves. Jūs saprotat, ka runa ir par to, ka tā ir viena no vietām, kur mēs varētu novirzīt daļu no būvmateriāliem uz pāris gadiem, lai reāli risinātu arī šo ekoloģiski tīrās produkcijas ražošanu un ārkārtīgi svarīgu zemkopības perspektīvas jautājumu.
Protams, minētie četri mūsu priekšlikumi ir tikai daži no tiem, ko zina tautsaimnieki, taču mums ir nepieciešams izstrādāt rekomendācijas arī attiecīgām ekonomiskās ietekmēšanas sistēmām, lai visi uzņēmumu vadītāji gribētu un arī varētu šīs jaunās tehnoloģijas ieviest un pārkārtoties. Bet, ja attiecīgie dienesti turpinās cīņu galvenokārt pret sekām, tad nopietnu progresu kā ekoloģijas, tā ekonomikas ziņā diez vai mēs varēsim gaidīt. (Aplausi.)
Priekšsēdētājs. Godātie deputāti! Mums vajadzētu apspriesties. Vai mums nevajadzētu izdarīt nelielu pārtraukumu un izvēdināt telpu? Šajā laikā biedrs Salputra un biedrs Poļanskis savas runas pārveidos un saīsinās līdz 5 minūtēm. Arī biedru Golodovu lūdzam pārdomāt savu uzstāšanos, lai tā būtu īsa un konkrēta, lai mēs varētu pēc tam sparīgi turpināt darbu.
Paziņoju pārtraukumu uz 15 minūtēm.
Dabas aizsardzības komisija lūdz komisijas locekļus sapulcēties rīt, pulksten 8.00 Prezidija sēžu zālē pirmajā stāvā. Tur jāierodas Ventspils deputātiem, biedram Eizānam un attiecīgajiem Prezidija aparāta darbiniekiem, kas piedalījušies lēmuma par ekoloģisko situāciju sagatavošanā, arī sakarā ar situāciju Ventspilī, lai līdz sesijas beigām mēs vēl varētu uzklausīt jūsu domas.
(P ā r t r a u k u m s)
Sēdi vada Latvijas PSR Augstākās Padomes priekšsēdētājs
deputāts A.Gorbunovs.
Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Nikolajam Golodovam.
N.Golodovs (Liepājas 124.vēlēšanu apgabals).
Cienījamie biedri deputāti! Palicis pusotra mēneša līdz jaunajam gadam, kad republika pāries uz jauno saimnieciski ekonomisko politiku, uz saimniecisko aprēķinu un pašfinansēšanos. Tāpēc es uzskatu, ka mums iesniegtais projekts ir pirmajā lasījumā jāpieņem, citādi mēs vienkārši zaudēsim laiku. Tas būtu no vienas puses. Bet no otras puses - runājot par to, ka plānam jāiegūst īpaša oficiāla ievirze, mums jāuzsver, ka no tā būs tieši atkarīga republikas saimnieciskā aprēķina autoritāte.
Turpretim šim plānam ir tādi parametri, ka vēlētāji mūs nesapratīs. Paredzēts sašaurināt dzīvokļu celtniecību, kā arī sociālos un kultūras pasākumus. Faktiski nekas nav ieplānots ekoloģijas jomā. Es uzskatu, ka te svarīgākais nav pat nauda, bet gan tas, ka mēs slimojam ar hronisku slimību, no kuras nekādi netiekam vaļā. Es trīs gadu desmitus esmu nodarbojies ar sociālo attīstību, un vienmēr man nācies sadurties ar vienu un to pašu - nav būvmateriālu un nav celtniecības resursu. Te biedrs Krols atzīmēja, ka ar 20 miljoniem rubļu nepietiek pašas celtniecības bāzes celtniecības plānu realizēšanai. Es uzskatu, ka tā ir niecīga summa. Un speciāli jāpārskata būvindustrijas un celtniecības attīstības programma. Paraugieties, kā mums iznāk: nevaram uzcelt bērnudārzus, jo nav saliekamā dzelzsbetona. Tāpat ir ar skolām un tā tālāk. Nav mums parasto smilšu un grants, nav šķembu, proti, trūkst viselementārāko materiālu, kuru mums republikā varētu būt papilnam. Tāpēc es ierosinu dot speciālu uzdevumu Ministru Padomei vienalga no kādiem līdzekļiem nospraust īpašu būvindustrijas attīstības programmu 1990.gadam. Bet ko nevar tūlīt, paredzēt 1991.gadā vai nākamajā piecgadē. Citādi mēs vienkārši paši sevi diskreditējam. Ja mēs pāriesim uz saimniecisko aprēķinu un neko neizdarīsim, mēs atkal izgāzīsimies ar to, ar ko vienmēr esam izgāzušies. Tā mēs daudzus gadu desmitus esam izgāzušies ar celtniecību. Bet galvenais iemesls ir tieši tas, ka mums nav attīstīta būvindustrija. Paskatieties uz kaimiņu republikām - uz Lietuvu un Baltkrieviju: mēs no tām ievedam būvmateriālus un tikai tad kaut kā varam risināt savus sociālos jautājumus. Es lūdzu pieņemt šādu priekšlikumu: uzdot Ministru Padomei izstrādāt speciālu celtniecības bāzes paplašināšanas un uzlabošanas un būvmateriālu ražošanas nozares attīstīšanas programmu. Bez tā mēs neko nevarēsim paveikt - ne tehniskās rekonstrukcijas jautājumos, ne sociālo pasākumu jomā, ne ekoloģijas sfērā. (Aplausi.)
Priekšsēdētājs. Tagad vārdu lūdz deputāts Rūdolfs Salputra, Latvijas PSR tirdzniecības ministrs, un noslēgs mūsu debates deputāts Poļanskis.
R.Salputra (Daugavpils 103.vēlēšanu apgabals).
Cienījamie biedri deputāti! Šodien notiek parasta sesija tādā nozīmē, ka tā tika gatavota ļoti nopietni un jautājumi ļoti nopietni tiek apspriesti. Tāpēc man tagad ir vieglāk runāt par jautājumiem, kas ir tieši saistīti ar tautas labklājību, kas saistīti ar iedzīvotāju dzīves līmeņa stabilizēšanu. Es uzskatu, ka šim primārajam jautājumam ir pakārtoti visi pārējie jautājumi, it sevišķi republikas ekonomiskās patstāvības apstākļos. Kāds ir mūsu faktiskais stāvoklis? Referents minēja, ka tirdzniecības plāni tiek pildīti. Jā, tiešām tā ir paradoksāla parādība, kādas nekad nav bijis padomju tirdzniecības pastāvēšanas laikā, - plāni tiek pildīti, bet iedzīvotāju pieprasījums netiek apmierināts. Taču no bagātīgi minētajiem skaitļiem izriet, ka reāli uzlabojumi iedzīvotāju apgādē nav gaidāmi. Šeit minētie miljardi, par kuriem netiek apmierināts iedzīvotāju pieprasījums, līgumi, kas netiek noslēgti, ražošanas plāni, kas netiek pieņemti, liecina par to, ka stāvoklis vispār ir ļoti nopietns.
Jāpiebilst vēl tāds moments, kas netika minēts ziņojumā, preču krājumi tirdzniecības organizācijās, salīdzinot ar pērnajiem periodiem, ievērojami samazinājušies. Tikai Tirdzniecības ministrijas sistēmā salīdzinājumā ar pagājušo gadu šie krājumi ir samazinājušies vairāk nekā par 30 miljoniem rubļu.
Ja runājam par iedzīvotāju kvalitatīvu apgādi, tad es nevaru nepievienoties mūsu cienījamā eksperta Janova teiktajam par absolūto samazināšanu, kas notiek uz cenu indeksa palielināšanās rēķina, pārsniedzot attiecīgos plānus vai izpildot tos vienā vai otrā rūpniecības nozarē.
Jāatzīmē, ka tagad vairāk nekā jebkad valdība veic ļoti lielu darbu centrā, lai nodrošinātu republikas iedzīvotājus ar tiem preču krājumiem, kurus sadala centralizēti. Šajā jomā mēs esam noskaņoti optimistiski. Taču ir jautājumi, kas jārisina šeit, republikā, līdztekus tiem pasākumiem, kas tika veikti pēdējā laikā, sākot ar talonu un vizītkaršu ieviešanu, iepriekšēju pierakstīšanos un citiem pasākumiem, kas vērsti uz iedzīvotāju interešu aizstāvēšanu. Taču galīgi deformētā patērētāju tirgus apstākļos, kas pastāv visā valstī, šie pasākumi nav efektīvi un arī nevar dot vēlamo efektivitāti.
Biedra Ramāna ziņojumā tika teikts, ka mūsu ekonomikas pamatposma patstāvību veicinās vai reglamentēs tikai divi faktori, proti, likumi un ekonomiskās sviras. Vai valdības rīcībā šobrīd ir šīs sviras vai ekonomikas likumi? Nav. Man liekas, ka tie steidzīgi jāsagatavo un visiem deputātiem kopīgi un konkrēti jau decembra sesijā šie jautājumi ir jārisina, lai varētu tos pieņemt un 1990. gadā tie jau darbotos.
Šajā sakarā es gribētu izvirzīt divus konkrētus priekšlikumus. Tika teikts, ka ir jāizstrādā likums vai likuma projekts par preču ievešanu un izvešanu, proti, likums par kvotu un licenču noteikšanu. Starp citu, jāatzīmē, ka šis jautājums tika apspriests arī 18. oktobrī notikušajā Baltijas tirdzniecības ministru apspriedē un līdzīgās domās ir mūsu kolēģi, kas strādā kaimiņu republikās, jo citas izejas nav - ražotāju grupveida egoisms sāk aizvien krasāk izpausties. Tas sākas ar cenām, ar līgumu nenoslēgšanu, ar plānu nepieņemšanu. Katrs kolektīvs ir ieinteresēts, lai plāns būtu mazāks, lai būtu vairāk virsplāna produkcijas, ar kuru varētu stāties tiešos sakaros ar citiem ražotājiem, tai skaitā ārpus republikas robežām. Es runāju tikai par tautas patēriņa precēm, ar ko mums, bez šaubām, jānodrošina republikas iedzīvotāji.
Te varu minēt dažus piemērus, lai būtu konkrēta saruna. Liepājas cukurfabrika, viena no trim, kas darbojas republikā, šajā gadā nosūtīja ārpus republikas robežām 762 tonnas cukura - bez kādiem norīkojumiem, bez kādiem valsts pasūtījumiem. Tā ir viena ceturtdaļa kilograma uz vienu iedzīvotāju. Ja cukura resursi būtu sadalīti daudzbērnu ģimenēm pa kādam kilogramam, man liekas, ka šīs daudzbērnu ģimenes būtu apmierinātas. Liepājas cukurfabrika kā virsplāna ražojumu ārpus republikas robežām pārdeva arī 15-16 tonnas šķīstošās kafijas. Es nemaz nerunāju par kafijas pupiņām. Manā rīcībā ir arī fakti, ka šī pati Liepājas cukurfabrika, risinot sociālos jautājumus, dabūja no Toljati zināmu skaitu mašīnu ārpus fondiem. Vai turp aizgāja cukurs vai kafija, to man ir grūti pateikt, es atsakos to komentēt, jo manā rīcībā ir tikai konkrētas ziņas, ka mašīnas ir saņemtas un cukurs ir noziedots. Šādas parādības, manuprāt, ir jāizskauž un to var tikai ar likuma palīdzību, ne ar komandēšanas metodēm, bet tikai ar likumu par ievešanu un izvešanu.
Man liekas, ka arī republikas budžets, ja pielietosim licenču metodi un kvotu metodes, tad saņemsim dažu labu naudas summu, ar ko mēs varēsim risināt tos sociālos jautājumus, kas republikā ārkārtīgi sasāpējuši.
Un, visubeidzot, domāju, ka negaidot attiecīgā savienības lēmuma pieņemšanu par valsts uzņēmumu jeb sociālistisko uzņēmumu, mums atsevišķu šī likuma pantu darbība republikā ir jāaptur kaut vai uz 1990. gadu, jo tie nestimulē preču ražošanu republikas iedzīvotāju labākai apgādei. Tirdzniecības ministrija un Latvijas Patērētāju biedrību savienība ir gatavas izstrādāt priekšlikumus Ministru Padomei šajā jomā, lai tos iesniegtu jau decembra sesijā Augstākās Padomes izskatīšanai.
Nobeigumā gribu vēl pateikt, ka es visnotaļ atbalstu to lēmuma projektu, kuru mums pārtraukumā iesniedza, par Latvijas, Lietuvas un Igaunijas ekonomisko patstāvību. (Aplausi.)
Priekšsēdētājs. Paldies. Vārds deputātam Georgijam Poļanskim, Latvijas PSR Valsts materiāli tehniskās apgādes komitejas priekšsēdētājam.
G.Poļanskis (Pārogres 252. vēlēšanu apgabals).
Cienījamie biedri! Apzinoties lielo atbildību, kas gultas uz republikas Valsts materiāli tehniskās apgādes komitejas uzņēmumu kolektīviem jaunajos saimniekošanas apstākļos, mēs kopā ar republikas ministrijām un resoriem, uzņēmumiem un apvienībām esam veikuši plašus organizatoriskos priekšdarbus 1990. gadam. Pārdalīti funkcionālie pienākumi starp centrālo aparātu un vairumtirdzniecības kopuzņēmumiem, veikti pasākumi, lai nostiprinātu esošos un veidotu jaunus sakarus ar piegādātājiem. Ar semināru sistēmas palīdzību nodrošināta sagādes dienestu darbinieku apmācības sistēma, iepazīstinot viņus ar tiem jaunajiem elementiem viņu darbā, kurus radījusi vairumtirdzniecība, tiešās bezlimita piegādes. Iekārtojām un organizējām darbu divos komerciālos informatīvajos centros, atvērts celtniecības tehnikas nomas punkts. Šobrīd tiek pabeigts darbs pie līgumu noslēgšanas jaunajā gadā par produkcijas piegādi. Sagatavots parakstīšanai republikas Valsts materiāli tehniskās apgādes komitejas un PSRS Valsts materiāli tehniskās apgādes komitejas nolīgums par kārtību, kādā veidojams 1990. gada vajadzību materiāli tehniskā nodrošinājuma plāns.
Līdz 1. novembrim republikas patērētājuzņēmumi ar saviem piegādātājiem bija noslēguši līgumus 95,2 procentu līmenī. Šobrīd mēs esam spējuši līdzsvarot ar materiāli tehniskajiem resursiem nākamā gada pirmā ceturkšņa plānotās vajadzības visās nozarēs. Domstarpības un neatrisinātos jautājumus par visa gada apgādes plānu - bet šādu domstarpību vēl ir daudz - PSRS Valsts materiāli tehniskās apgādes komitejas vadība saskaņā ar grafiku izskatīs mums ierādītajā laikā no 27. novembra līdz 1. decembrim.
Mūsu republikas piegādātājuzņēmumi ar saviem patērētājiem noslēguši līgumus 94,1 procenta līmenī no līgumos paredzētās produkcijas piegādes apjoma. Plaši un pilnā apjomā šādus līgumus ar saviem patērētājiem noslēguši Ķīmisko tautas patēriņa preču ražošanas apvienības un Rīgas tehnoloģisko rīku zinātniskās ražošanas apvienības uzņēmumi, kā arī Jelgavas mašīnbūves rūpnīca un rūpnīca Sarkanā zvaigzne. Diemžēl šie labie piemēri šobrīd vēl nav kļuvuši par sistēmu. Visi mūsu vadītāji vēlas, lai viņiem būtu droša apgāde un droši partneri, taču, kļūstot par piegādātājiem, ne visi ievēro disciplīnu. Bažas rada arī tas, ka republikā samazinās dažu ražošanas un tehniskām vajadzībām paredzētās produkcijas veidu izlaides apjomi. Bet tas nenozīmē, ka daži mūsu produkcijas patērētāji varēs būt neapmierinoši.
Nākamā gada apjomus samazinājušas Latvijas celulozes un papīra rūpniecības uzņēmumu ražošanas apvienība, Ventspils ventilatoru rūpnīca un Rīgas vagonu rūpnīca. Zems līgumu noslēgšanas līmenis joprojām vērojams apvienībā Latvbiofarm, Ventspils ostas rūpnīcā, Bolderājas koksnes kompleksās pārstrādes kombinātā un dažos citos uzņēmumos. Republikā un mūsu zemē pazīstamais uzņēmums RAF tam piešķirto limitu ietvaros noslēdzis produkcijas piegādes līgumus tikai 50 procentu apmērā. Biedra Boserta rīcības rezultātā republika sastrīdēsies ar piegādātājiem un radīsies papildu grūtības ne vien viņa uzņēmumam, bet vispirms republikas tautas saimniecībai.
No minētā izriet viens secinājums un priekšlikums: lai 1990. gadā materiāli tehniskā apgāde kļūtu stabilāka, katram darba kolektīvam un to vadītājiem drīzāk jānoslēdz līgumi par visiem gan saņemamām, gan arī piegādājamās ražošanas un tehniskām vajadzībām paredzētās produkcijas apjomiem. It īpaši tas attiecas uz tiešajām bezlimita piegādēm. Lai stabilāk nodrošinātu republikas vajadzības ar deficītajiem produkcijas veidiem, mūsu vairumtirdzniecības uzņēmumi ierosinājuši Valsts materiāli tehniskās apgādes komitejas ietvaros izveidot republikā ražotās produkcijas rezerves fondu, ar kura palīdzību tiktu īstenota starpreģionālā apmaiņa un iegūti republikai nepieciešamie materiālie resursi. Valsts materiāli tehniskās apgādes komiteja jau sākusi veidot šo fondu. Patlaban tiek slēgti līgumi. Ar pienācīgu izpratni pret šo jautājumu izturas Apgaismes iekārtu ražošanas apvienības un apvienības Kompresors, kā arī Ventspils ventilatoru rūpnīcas un Tehnoloģisko rīku rūpnīcas vadītāji. Diemžēl dažādu iemeslu dēļ rūpnīcas Sarkanais metalurgs, Rīgas mēbeļu kombināta, Laku un krāsu rūpnīcas un RAF vadītāji izvairās slēgt līgumus par savas produkcijas piegādi republikāniskajam rezerves fondam. Šajā jautājumā tiek sniegti dažādi paskaidrojumi, taču būtība ir viena: sava uzņēmuma kolektīvā egoisma miglā vadītāji neredz pilsētas, rajona un republikas intereses, neredz arī skolu, slimnīcu, klubu un kultūras namu intereses. Tie taču neražo ne autobusus, ne metālu velmējumus, ne lakas un krāsas, ko var pieprasīt piegādātājs.
No šīs augstās tribīnes es griežos ar lūgumu pie vadītājiem, uzņēmumu darba kolektīvu padomēm, kuriem mēs esam nosūtījuši līgumus par produkcijas piegādi rezerves fondā, līgumus operatīvi noformēt. Šis darbs tiek darīts katra darba kolektīva, uzņēmuma, organizācijas interesēs un pirmām kārtām mūsu dzīves sociālo, sadzīves, kultūras un izglītības jomu interesēs. Mums gribas cerēt uz visu līmeņu padomju deputātu atbalstu šajā darbā.
Nākamajā gadā būs ļoti sarežģīti apmierināt vajadzības pēc remonta un ekspluatācijas materiāliem. Nopietns atbalsts šajā ziņā būtu tas, ka republikā drīzāk sāktu ražot deficītos būvmateriālus un izstrādājumus, kas noteikti republikas Ministru Padomes 1989. gada 21. februāra lēmumā nr. 52. Taču, kā liecina nesenā pārbaude, daudzi kolektīvi to pilda neapmierinoši. Pagaidām vēl netiek veikti pasākumi, lai ražotu tērauda izlietnes un mazgāšanas mašīnas apvienībā Darba spars, fajansa tualetes podus - apvienībā Latvijas keramika, sildāmierīces - rūpnīcā Santehniķis, kolektorus - apvienībā Mārupe, alumīnija konvektorus - Rīgas lauksaimniecības mašīnu rūpnīcā. Organizatoriskā darba ievilcināšana, lai sāktu šo un citu izstrādājumu ražošanu, var novest pie tā, ka republikas tautas saimniecība nokļūs ļoti smagā situācijā, jo visi šie izstrādājumi nospraustā uzdevuma visā apjomā mums jau ir ieskaitīti nākamā gada vajadzību segšanas plānā.
Par prioritātēm. Ja mēs nepieņemsim par prioritāti nr. 1 būvmateriālu ražošanu, tad uz priekšu netiksim. Es ierosinu, lai ne tikai Ministru Padome, par ko te jau runāja, izstrādātu šo jautājumu. Būtu lietderīgi, lai arī mūsu deputātu komisijas izskatītu šo jautājumu un lai mēs visi šeit sēdošie deputāti saprastu un vienādi novērtētu situāciju, kāda ir izveidojusies ar būvmateriāliem. Katrs mēs šodien apmierinām savas intereses, bet kopīgās intereses akumulēsies pirmām kārtām tanī apstāklī, kā mums izdosies radīt būvmateriālu ražošanas rūpniecību.
1990. gadā ne republikas Valsts materiāli tehniskās apgādes komiteja, ne ministrijas un resori, ne savienības pakļautības uzņēmumi un apvienības, ne arī, protams, pati agrorūpnieciskā komiteja nedrīkst aizmirst, ka jārada reāla prioritāte jautājumos, kas saistīti ar agrorūpnieciskā kompleksa apgādi ar materiāli tehniskajiem resursiem. Izmantojot izdevību, es gribu pāris vārdos pateikt, ka Valsts materiāli tehniskās apgādes komitejas vairumtirdzniecības uzņēmumi pilda Latvijas PSR Augstākās Padomes devītās sesijas uzdevumus Tautas deputātu padomēm, ministrijām un resoriem paātrināti attīstīt agrorūpnieciskā kompleksa materiāli tehnisko bāzi. Kā liecina pagājušā gada un šā gada desmit mēnešu rezultāti, plānotā materiālu, iekārtu un izstrādājumu piegāde agrorūpnieciskajam kompleksam no Valsts materiāli tehniskās apgādes komitejas bāzēm un noliktavām ir izpildīta. PSRS Valsts materiāli tehniskās apgādes komiteja iedalīja mūsu Agrorūpnieciskajai komitejai papildu resursus. Šajā laikā piegādāti metāla velmējumi - 11 500 tonnas, čuguna caurules - 300 tonnas, cements - 1,5 tūkstoši tonnu un daži citi materiāli. Mēs esam sev izvirzījuši uzdevumu līdz 15. decembrim nodot materiālus Agrorūpnieciskās komitejas uzņēmumu (pārstrādājušo uzņēmumu) remonta un ekspluatācijas vajadzībām.
Nobeigumā es gribētu pakavēties pie diviem principiāliem jautājumiem. Pirmais. Bez pārspīlējuma un ne jau sensācijas dēļ var sacīt, ka šobrīd spēkā esošā likuma par valsts uzņēmumu desmitais pants (tā 3. un 4. punkts) un sešpadsmitais pants (tā 2. punkts) visefektīvāk jauc līdzsvaru tautas saimniecības vajadzībās pēc materiāli tehniskajiem resursiem un tālu aiz apvāršņa atvirza iespēju izveidot ražošanas un tehniskajām vajadzībām paredzētās produkcijas tirgu. Ņemot vērā, ka PSRS tautas deputātiem jāapspriež un jāpieņem likums par valsts uzņēmumu jaunā redakcijā, mēs lūdzam visus veltīt īpašu uzmanību šiem likuma pantiem. Mēs uzskatām, ka likumam ne vien jādod uzņēmumiem plašākas tiesības, bet arī jāuzliek tikpat liela atbildība par reģionālo un visas valsts interešu ievērošanu. Mūsu viedoklis šajā jautājumā bija publicēts laikrakstā Pravda 17. oktobra numurā rakstā Vieglais maciņš vai kā paātrināt pāreju uz vairumtirdzniecību.
Un otrais jautājums. Mēs uzskatām, ka ekonomisti nepelnīti atstāj bez ievērības un aizmirst šobrīd spēkā esošos plānotos jeb, kā tagad tos biežāk dēvē, limitētos produkcijas ražošanas un piegādes rādītājus. Parasti visos plānošanas līmeņos te viss tiek izteikts rubļos. Bet plānu rubļos ir vieglāk izpildīt ar dārgu produkciju, kurai ir lielāka materiālietilpība. Tādēļ kolektīvi strādā, lai izpildītu plānu rubļos, nevis lai apmierinātu tautas saimniecības vajadzības. Bet tautsaimniecības vajadzības, izstrādājuma lietošanas vērtību varētu nodrošināt arī ar mazāku materiālu ietilpību, tātad arī par zemāku cenu. Tomēr šobrīd ir tā, ka likumā paredzētā plāna ekonomisko rādītāju sistēma rubļos rada tīšas nelikumības materiāli tehnisko resursu ekonomijas ziņā un vajadzību apmierināšanā pēc ražošanas un tehniskajām vajadzībām domātās produkcijas. Taču droši vien uzņēmuma (apvienības) līmenī varētu ne vien plānot bruto rubļus, bet arī atrast kaut kādus citus rādītājus, kas orientētu uz konkrētu vajadzību apmierināšanu. Ierosinu uzdot mūsu republikas ekonomistiem izstrādāt šos jautājumus. (Aplausi.)
Priekšsēdētājs. Tātad mēs visiem, kuri lūdza vārdu debatēs par plānu un budžetu, esam ļāvuši izteikties. Tagad par mūsu tālāko darbību. Mums nav pamata šodien pieņemt nedz plānu, nedz budžetu, ņemot vērā komisijas ieteikumu. Varbūt tagad nesākt atbildēt uz visiem jautājumiem, bet turpināt darbu mūsu komisijās. Par to informēsim deputātus. Sarunu, ko šodien iesākām, tā varētu turpināt. Šeit mēs daudz runājām par problēmām, bet mazāk - konkrēti par šo problēmu risināšanu, jo katrs gribēja pēc iespējas reljefāk parādīt šo problēmu kā tādu. Mums jālūdz gan komisijas, gan Valsts plāna komiteja un Ministru Padome, ka plānam ir jābūt reālam, budžetam - sabalansētam. Daudzie priekšlikumi, kas tika izteikti, ir jāņem vērā. Jāņem vērā arī priekšlikumi, kas bija deputātiem, kuriem mēs nedevām vārdu. Viņu sagatavotās uzstāšanās mēs pievienosim stenogrammai. Arī šie ieteikumi komisijām, komitejām un Valsts plāna komitejai ir jāizskata, tāpat arī priekšlikumi par tām ekonomiskām svirām, ar kurām mums būtu jāvairo šie līdzekļi, jo budžetam jābūt sabalansētam. Ja šajā kritiskajā situācijā mums ir jādala resursi, finanses, enerģija, kurināmais, tad acīmredzot jādala tādā veidā, lai stimulētu sociālo, kultūras, izglītības, ekoloģijas sfēru. Ja mēs nedomāsim par stimuliem, tad praktiski mūsu loma būs niecīga. Ja mēs tikai mūžīgi pārdalīsim, republikas iedzīvotājiem no tā jau nekļūs labāk.
Mums ir četri likumprojekti. Kas attiecas uz valsts plāna izpildes gaitu un budžeta izpildes pārskatu, acīmredzot tos mēs varam tūlīt apstiprināt. Vai iebildumu nav? Kas attiecas uz biedra Petera ierosinājumu - par ekonomiskās, sociālās un kultūras attīstības 1990. gada valsts plānu un budžetu, tad varētu pieņemt šos abus lēmumus pirmajā lasījumā tādā redakcijā, kāda šeit ir piedāvāta.
Tātad lēmumu un likumu pieņemam pirmajā lasījumā. Lēmumus par budžeta izpildi 1988. gadā un par ekonomiskas un sociālās attīstības 1989. gada valsts plāna izpildes gaitu pieņemt tūlīt ierosinātajā redakcijā.
Vai ir kādi iebildumi?
M.Ramāns. Vēl ir otrs lēmums, kur ir ierakstīts tieši pirmajā lasījumā.
Priekšsēdētājs. Tas atbilst manis teiktajam. Tātad apstiprinām lēmumus par valsts plāna izpildi 1989. gadā un valsts budžetu izpildes pārskatu par 1988. gadu. Balsosim atsevišķi vai kopā? Kopā. Kas par? Kas pret? Kas atturas? Nav. Abi lēmumi tiek pieņemti.
Un tagad balsosim lēmumu par Latvijas PSR ekonomiskās un sociālās attīstības 1990.gada valsts plānu pirmajā lasījumā un par 1990.gada valsts budžetu arī pirmajā lasījumā. Balsosim kopā vai atsevišķi? Balsosim kopā. Biedri Ramān, jūs neiebilstat? Paldies. Deputātam Imantam Ziedonim ir jautājums.
I.Ziedonis. Kā paliek ar Petera ierosinājumu par valsts plānu?
Priekšsēdētājs. Par kultūru? Es jau teicu, ka ir priekšlikums papildināt ar vārdu kultūras. Acīmredzot es neprecīzi izteicos. Varam balsot par abiem lēmumiem. Kas par? Kas pret? Kas atturējās? Abi lēmumi ir pieņemti.
Tagad par lēmuma projektu, ko iesniedza deputāts Vilnis Bresis. Tas ir krievu valodā, jo mēs to sūtām uz Maskavu, uz PSRS Ministru Padomi. Tagad mums, visām trim republikām, ir vienots projekts un vienota pozīcija. Un tas jau ir kaut kas. Projekts vēl jāpapildina ar punktu, kurā mēs lūgsim PSRS Augstākās Padomes deputātus aktīvi piedalīties šī projekta apspriešanā komisijās un komitejās, izskaidrot projekta galvenās koncepcijas un aktīvi piedalīties arī Augstākās Padomes sēdes darbā. Un pēc tam lūgsim pastāstīt, kā viņiem tas izdevies. Vai ir jautājumi?
Kas ir par to, lai pieņemtu šādu lēmumu, lūdzu balsot. Paldies. Kas ir pret? Kas atturas? Lēmums pieņemts vienbalsīgi.
Nākamais darba kārtības jautājums - par Latvijas PSR pilsoņu karadienestu. Vārds ziņojumam Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Republikas jauniešu karadienesta lietu komisijas priekšsēdētājam deputātam Jānim Nesaulem.
J.Nesaule (Bērzes 187.vēlēšanu apgabals).
Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Republikas jauniešu karadienesta lietu komisijas referāts.
Viens no jautājumiem, kam šobrīd pievērsta īpaša uzmanība, ir saistīts ar armiju. Liela sabiedrības daļa uzskata, ka šo sfēru pārkārtošanās pagaidām ir skārusi maz. Pie šāda secinājuma ir nākusi arī Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Republikas jauniešu karadienesta lietu komisija. Tādu viedokli atbalstīja republikas Augstākās Padomes Prezidijs, izvirzot izskatīšanai šīsdienas sesijā jautājumu par republikas pilsoņu karadienestu.
Karavīru vidū plaši izplatītas ārpusreglamenta attiecības. Bieži vien vardarbības rezultātā iesauktie dienesta laikā gūst traumas, viņu veselībai tiek nodarīti psihiski vai fiziski kaitējumi. Tādējādi daļā sabiedrības, tajā skaitā jauniesaucamo vidū, radusies negatīva attieksme pret karadienestu.
Augstākās Padomes Prezidija komisija ar dažādu sabiedrisko organizāciju aktīvu līdzdalību ir sagatavojusi virkni priekšlikumu, kā uzlabot republikas pilsoņu karadienestu, panākt, lai tiktu respektēts iesaukto gods, cilvēciskā cieņa un nacionālā pašapziņa, sargāta viņu veselība. Visu priekšlikumu būtība ir ietverta deputātiem izsniegtajā sesijas lēmuma projektā.
Lai pilnīgāk nodrošinātu iesaucamo pilsoņu tiesības un brīvības, atzītu viņu reliģisko un citu pārliecību, kas neļauj pildīt dienestu PSRS Bruņotajos Spēkos, mūsu valsts praksē ir jānodibina alternatīvais jeb darba dienests, kā tas ir daudzās pasaules valstīs. Diemžēl ne PSRS, ne Latvijas PSR Konstitūcija, ne likumi pašreiz neparedz šādas pilsoņu tiesības. Šajā sakarā ir priekšlikums Augstākās Padomes sesijas vārdā griezties pie PSRS Tautas deputātu kongresa ar ierosinājumu izdarīt grozījumus PSRS Konstitūcijas 63.pantā, kur ir noteikts, ka ikviena pilsoņa pienākums ir dienēt PSRS Bruņotajos Spēkos, papildinot šo pantu ar šādu tekstu: PSRS un savienoto republiku pilsoņiem, kuriem viņu reliģiskā pārliecība vai citi apstākļi, kas paredzēti likumā, neļauj dienēt PSRS Bruņotajos Spēkos, iekšējā karaspēkā un robežapsardzības karaspēkā, pilda alternatīvo (darba) dienestu. Alternatīvā (darba) dienesta pildīšanas pamatu un kārtību nosaka savienotās republikas likumdošana.
Šeit gribu uzsvērt, ka visai būtiski ir panākt, lai visus jautājumus, kas saistīti ar alternatīvā dienesta organizēšanu, regulētu pilnīgi un vienīgi, atkārtoju - pilnīgi un vienīgi - savienoto republiku likumdošana. Alternatīvajam dienestam ir civils raksturs, un tādēļ nav nepieciešams, lai to reglamentētu Vissavienības likumdošana. Gribu lūgt visus mūsu republikas PSRS tautas deputātus šādu viedokli aizstāvēt kongresā.
Šeit pamatoti rodas jautājums, vai jau šodien ir iespējams izdarīt grozījumus Latvijas PSR Konstitūcijā. Šis jautājums nav viennozīmīgs. Viens viedoklis, ko atbalstīja arī Augstākās Padomes Prezidijs, ir tāds, ka šobrīd nav juridiska pamata izdarīt grozījumus republikas Konstitūcijas 61.pantā, kurā ir runa par karadienestu kā Latvijas PSR pilsoņa pienākumu. Otrs viedoklis, pareizāk sakot, priekšlikums tika izteikts jau sesijas darba gaitā: deputātiem izsniegtajā likuma projektā par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas PSR Konstitūcijas 97.pantā, kur tiek minēti republikas Augstākās Padomes kompetences jautājumi, vēl šajā sesijā ietvert papildu punktu šādā redakcijā: Latvijas PSR pilsoņu alternatīvā dienesta organizēšanas un pildīšanas kārtības noteikšana. Tas varētu būt 97.panta 28.punkts. Ievērojot iepriekš teikto, ka alternatīvais dienests ir civildienests, šeit nerodas pretrunas ar pastāvošo likumdošanu par Bruņotajiem Spēkiem. Šajā jautājumā deputātiem vajadzētu izteikt arī savu viedokli.
Kas attiecas uz Latvijas PSR likumu par alternatīvo dienestu, tad darbs pie tā projekta varētu tikt uzsākts jau tagad. Tā veikšanai būtu lietderīgi izveidot speciālu komisiju galvenokārt no juristiem, kas, izmantojot citās valstīs uzkrāto pieredzi, varētu izstrādāt pilnvērtīgu likumprojektu, kā arī ieteikumus par grozījumiem šajā sakarā citos likumdošanas aktos. Grozījumi PSRS un Latvijas PSR Konstitūcijā, Latvijas PSR likuma par alternatīvo dienestu pieņemšana, kā arī visi ar to saistītie grozījumi citos likumdošanas aktos ir noteikti jāizdara līdz pavasara iesaukuma sākumam.
Augstākās Padomes Prezidijs, mūsu komisija, daudzas sabiedriskās organizācijas un masu informācijas līdzekļi ir saņēmuši daudz iesniegumu un vēstuļu ar vairākiem desmitiem tūkstošu parakstu par to, lai republikas jauniešiem būtu nodrošināta iespēja dienēt savā republikā vai vismaz Baltijas kara apgabala dislokācijas teritorijā. Argumenti ir visai būtiski: vieglāk dienēt ierastā vidē, nesaraujot saikni ar savu tautu, ģimeni un nacionālo kultūru, ierastos klimatiskajos apstākļos, kas pozitīvi ietekmē veselību.
Taisnības labad jāsaka, ka nelielas izmaiņas šajā jomā pēdējā laikā ir notikušas. Pēc republikas kara komisariāta ziņām, no rudens iesaukuma Baltijas kara apgabalā paliks dienēt 26 procenti jauniesaucamo, Maskavas kara apgabalā - 12 procenti. Ļeņingradas un Baltkrievijas kara apgabalos - vēl 12 procenti. Tas kopumā veido 50 procentus un ir vairāk nekā iepriekšējos gados. Acīmredzot tomēr šos skaitļus par optimāliem uzskatīt nevaram, jo vairāk tādēļ, ka iebildumi pret prasību, lai republikas jauniesaucamo vairākums dienētu Baltijā, ir vispārīgi un maz pārliecina. Domāju, ka būtu pareizi, ja šī jautājuma risināšanā iesaistītos republikas valdība, kā to dara kaimiņrepublikās.
Jauniešu karadienesta lietu komisija izvirza arī priekšlikumu pārtraukt jauniešu iesaukšanu celtnieku vienībās, kas pakļautas dažādām savienības ministrijām un resoriem un veic tautsaimniecības uzdevumus. Jāatzīmē, ka tieši šajās celtnieku vienībās ir vismazāk kārtības un nesodīti plaukst kazarmju huligānisms. No mūsu republikas ik gadu apmēram 600 cilvēku tiek iesaukti šajā dienestā, un šo darbu veic mūsu kara komisariāts. Tas notiek uz sabiedrībai nezināmu PSRS Ministru Padomes lēmumu pamata.
Nesen mūsu komisija izskatīja jautājumu, kā republikā organizēta jauniesaucamo medicīniskā apskate, un konstatēja, maigi izsakoties, daudz nepilnību šajā darbā. Šim nolūkam neatbilst materiālā bāze, nepietiekošais medicīniskais personāls nokomplektēts tikai par 65 procentiem. Vāji tiek veikta jauniesaucamo medicīniskā uzraudzība no 13 gadu vecuma. Veselības aizsardzības ministrija, kuras pienākums ir organizēt medicīnisko nodrošinājumu, pret saviem pienākumiem izturējusies bezatbildīgi. Komisija arī uzskata, ka Veselības aizsardzības ministrija un republikas valdība nav savlaicīgi risinājušas jautājumu par to, lai izdevumi, kas saistīti ar jauniesaucamo medicīniskās apskates organizēšanu, tiktu segti nevis no tās republikas budžeta nelielās daļas, kas ik gadu tiek atvēlēti republikas iedzīvotāju veselības aizsardzībai, bet gan no PSRS Aizsardzības ministrijas līdzekļiem.
Jāsaka, ka daudz nepilnību ir arī dokumentos, kas reglamentē jauniesaucamo medicīnisko apskati un nosaka atbilstību dienestam armijā, kaut gan daži grozījumi tajos izdarīti šā gada septembrī. Par 13 ir palielināts to slimību uzskaitījums, ar kurām armijā neiesauc.
Būtu taisnīgi, ja šie papildinājumi tiktu attiecināti arī uz jauniešiem, kuri pašreiz atrodas aktīvajā karadienestā. Domāju, ka deputāti šādu priekšlikumu atbalstīs.
Šodien gribas aicināt visus republikas ārstus, kas kara komisariāta uzdevumā veic jauniesaucamo medicīnisko apskati un dod savu slēdzienu par atbilstību dienestam, - esiet principiālāki savos vērtējumos, nepakļaujieties iesaukšanas plāniem, jūsu rokās ir ne tikai jauniešu veselība, bet arī viņu turpmākais liktenis.
Vēl viens jautājums, kas saistīts ar jauniešu iesaukšanas organizēšanu. Saskaņā ar pastāvošo likumdošanu katrā rajonā un pilsētā ar izpildkomitejas lēmumu tiek dibinātas iesaukšanas komisijas. Līdz šim šo komisiju darbs bija mazefektīvs. Vietējās padomju varas pārstāvji šo komisiju darbu praktiski neietekmēja, visu noteica kara komisariāta darbinieki. Iedzīvotāji par komisijas darbu netika informēti. Pašreiz tiek parakstīts arī republikas iesaukšanas komisijas sastāvs. Būtu lietderīgi, ja Latvijas PSR Ministru Padome izstrādātu speciālu nolikumu par republikas, rajonu un pilsētu iesaukšanas komisijām, kur strikti būtu noteikti to uzdevumi un pienākumi, kā arī vietējo padomju loma un atbildība.
Gribas cerēt, ka jaunievēlētās Tautas deputātu padomes grozīs attieksmi pret jautājumiem, kas saistīti ar rajonu un pilsētu jauniešu iesaukšanu armijā, kā arī ar pašu karadienestu.
Nobeigumā par dažu sabiedrisko organizāciju un atsevišķu pilsoņu aicinājumiem boikotēt iesaukšanu karadienestā. Mūsu komisija, kā arī Augstākās Padomes Prezidijs ir izteikuši savu kategorisku nosodījumu šādai rīcībai. Ar jauniešu likteņiem spēlēties nedrīkst! Un mēs nedrīkstam aizstāvēt tikai tos, kam vēl jādodas armijā, un domāt tikai par viņiem. Šobrīd republikā izvērstā kampaņa ir saasinājusi savstarpējās attiecības arī karaspēka daļās. Mainās attieksme pret jauniešiem, kas pašreiz atrodas aktīvajā karadienestā. Domāsim arī par viņiem. Jebkuras izmaiņas armijas lietās ir jāpanāk tikai likumīgā ceļā. Tādēļ Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Republikas jauniešu karadienesta lietu komisija turpinās izstrādāt priekšlikumus par karadienestu reglamentējošo tiesisko aktu pilnveidošanu un būs pateicīga par jebkuriem būtiskiem un konkrētiem priekšlikumiem. (Aplausi.)
Priekšsēdētājs. Paldies. Vai ir kādi jautājumi? Lūdzu.
D.Tukāns.
Kādi ir argumenti, kuru dēļ mēs šodien nevaram izdarīt izmaiņas likumdošanas ceļā?
Priekšsēdētājs. Tāpēc, ka Prezidijs pirms divām vai trim nedēļām uzdeva komisijai izstrādāt likumprojektu par alternatīvo dienestu. Diemžēl šī ideja nebija saistīta ar reālo situāciju likumdošanā šajā jautājumā. Mums nav nedz tādu paraugu, nedz arī projektu, kurā būtu ņemti vērā visi momenti, kas saistīti ar alternatīvo dienestu. Lozungu un ideju līmenī tādus likumus var pieņemt, bet realizēt tos dzīvē praktiski nevar. Tāpēc neviens šajās divās trijās nedēļās nespēja iesniegt šādu likumprojektu. Mūsu lielākā traģēdija šajā jautājumā ir tā, ka mums šī likumprojekta šodien nav. Un tāpēc arī visiem deputātiem, kas tālāk runās, manuprāt, ir jāatbild vismaz uz trim jautājumiem: pirmkārt, par savu attieksmi pret alternatīvā dienesta ideju; otrkārt, par alternatīvā dienesta likuma izstrādāšanas termiņu. Šeit projektā ir 1.februāris, bet man liekas, ja tik plaša sabiedrība iestājas par šo likumu, tad sabiedrībai tomēr jāmobilizējas un šis likumprojekts jārada nevis līdz 1.februārim, bet varbūt līdz 1.decembrim. Tālāk. Mums ir skaidri jāapzinās nākamā jautājumu grupa, kas saistās ar karadienestu, - par iesaukšanas apturēšanu. Nepiedāvājot likumprojektu PSRS Augstākajai Padomei sesijas vārdā apturēt iesaukšanu - šis jautājums ir PSRS kompetencē, to mēs paši esam pasludinājuši, arī uz to ir jādod argumentēta atbilde, ja mēs par to runājam.
Un treškārt, jautājumu grupa, kas attiecas tikai uz mūsu kompetenci, kuru mēs vienkārši līdz šim neesam izmantojuši, kā pienākas. PSRS tautas deputāts Eizāns iesniedza projektu, to var pieņemt, papildināt, saīsināt utt. Viņš kā bijušais armijas cilvēks iesaka, kādus uzdevumus vajadzētu uzticēt komisijai. Jums ir šis materiāls. Var dot šādu uzdevumu un kontrolēt to. Šodien mums ir jārod atbilde uz daudziem jautājumiem ne idejas līmenī, bet konstruktīvu priekšlikumu līmenī. Idejas līmenī mēs tūlīt varam nobalsot un būsim it kā savu izdarījuši. Bet būtībā mēs neko nebūsim izdarījuši.
(No zāles: Tajā pašā laikā juristi atzīst par iespējamu, republikas Konstitūcijā izdarot papildinājumus un grozījumus, tomēr ietvert tādu normu Augstākās Padomes kompetencē kā alternatīvā dienesta organizēšanu republikā. Tas nav saistīts ar pastāvošo likumdošanu attiecībā uz Bruņotajiem Spēkiem. Tātad šādu priekšlikumu vajadzētu sesijā apspriest un, pieņemot likumu par izmaiņām Konstitūcijā, ievērot arī šo momentu.)
Priekšsēdētājs. Mēs varam apspriest visus priekšlikumus, es domāju, ka šeit nekādu jautājumu nav. Es tikai atkārtoju šīs problēmas, uz kurām jādod atbildes. Būtu labi, ja deputāti, kas runās, izteiktu arī savus priekšlikumus šai sakarā. Vai ir vēl jautājumi? Nav. Ir, lūdzu.
N. Golodovs.
Kas tie ir par citiem apstākļiem - reliģiskā pārliecība vai citi apstākļi, kas paredzēti likumā? Kādā likumā?
J.Nesaule. Pirmajā variantā bija idejas un pārliecība. Mēs uzskatījām, ka šāds formulējums ir ļoti plašs, tādēļ apzīmējām to ar vārdiem, apstākļi, kas paredzēti likumā. Likumos.
N.Golodovs. Tad šeit var būt jebkādi apstākļi.
J.Nesaule. Nevis jebkādi, bet tie, kas noteikti attiecīgajos likumdošanas aktos. Tādējādi te tikai noteikts diapazons, bet tas tiek regulēts ar likumu, bet ne patvaļīgi. Jo ideju un pārliecības traktējumam var būt plašs kritēriju loks.
Priekšsēdētājs. Biedri Golodov, tā arī ir viena no problēmām, ko mēs šodien nevaram formulēt. Tādēļ tā ierakstīta šādi, un to vajag konkrēti formulēt pašā likumā, kura projekta mums šobrīd diemžēl nav.
J.Nesaule. Mēs skaidri nosakām.
Priekšsēdētājs. Jā, bet mēs nosakām mūsu attieksmi.
N.Golodovs. 92.punkts. Panākt, lai tiktu pārtraukta Latvijas PSR pilsoņu iesaukšana karaspēka celtniecības daļās, kas nav PSRS Aizsardzības ministrijas pakļautībā.
Priekšsēdētājs. Biedri Golodov, vai mēs jau sākam apspriest projektu? Varbūt vispirms tomēr paklausīsimies debates? Bet es ņemšu vērā, ka jums ir jautājums sakarā ar projektu, kā arī priekšlikumi.
N.Golodovs. Labi.
Priekšsēdētājs. Sāksim debates. Vārds deputātei Mārītei Rukmanei, Latvijas Komunistiskās partijas Rīgas pilsētas Kirova rajona komitejas pirmajai sekretārei.
M.Rukmane (Jelgavas 129. vēlēšanu apgabals).
Cienījamie biedri deputāti! Ja es kaut ko šajā brīdī nožēloju, tad nožēloju to, ka man pat ne drusciņ nav to spēju, kādas ir visiem pazīstamajam Kašpirovskim. Bet nu, ja ticam viņam, ka katrā no mums esot neizsmeļamas spējas, es ļoti lūdzu koncentrēt šīs mūsu neizsmeļamās spējas. Iedomāsimies, ka mēs nepavisam neesam noguruši, jutīsim, cik karsti pukst mūsu sirdis, cik mēs esam satraukti par šo problēmu un cik iejūtīgi mēs protam būt. Šodien no šīs tribīnes jau tika teikts, ka tikai ārkārtīgas nepieciešamības gadījumā mums, deputātiem, būtu jārealizē savas tiesības grozīt un papildināt Latvijas PSR Konstitūciju. Es esmu stingri pārliecināta, ka tieši šajā jautājumā mums ir šāda ārkārtēja nepieciešamība. Domāju, ka jūs būsit ievērojuši baltās lentītes pie daudzu deputātu krūtīm. Tās nozīmē, ka mēs jau esam pievienojušies tai sabiedrības daļai, kas iestājas par alternatīvā darba dienesta ieviešanu. Man nedod miera doma, ka mēs, varas pārstāvji, esam ļoti daudz parādā savai latviešu tautai. Esam daudz parādā visiem, kas šeit mūsu republikā dzīvo. Cits vairāk, cits mazāk, cits tieši, cits netieši. Varbūt mēs ikdienā par to daudz nedomājam. Bet pēdējās sesijās mēs esam daudz darījuši, lai šo parādu atdotu, un domāju, ka mēs to darīsim arī turpmāk. Diemžēl, mēs visai lēni un grūti pārkārtojamies laika garam līdzi, un reizēm jau pat nav iespējams šo parādu atdot, īpaši gados veciem cilvēkiem. Bet, cienījamie deputāti, vēl nepavisam nav par vēlu atdot parādu jaunatnei. Parāds jaunatnei arī diemžēl nemazinās vai mazinās ļoti vāji, un tāpēc zūd ticība, parādās zināma agresivitāte un citi nevēlami procesi. Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Republikas jauniešu karadienesta lietu komisija, kā lasām lēmuma projektā, atzīst, ka šobrīd spēkā esošā likumdošana nenodrošina sirdsapziņas brīvības, reliģijas un cilvēka pārliecības ievērošanu. Te var palīdzēt tikai jauni likumi. Jaunie likumi nāk ļoti lēni, kā mēs šodien jau dzirdējām. Ja mums nav pieredzes, nepietiek zināšanu un trūkst arī personiskās iniciatīvas šajā darbā, vai tas var būt mūsu rīcības un, pareizāk sakot, bezdarbības attaisnojums? Ja mums šobrīd nav likumprojekta par alternatīvo darba dienestu, tad es pilnīgi atbalstu izteikto priekšlikumu par to, ka ir nekavējoties jārada tāda komisija, kas strādātu pie šī likumprojekta. Domāju, ka šai situācijā, kādā mēs esam, nevar gaidīt līdz 1.februārim, kad būs tapis šāds likumprojekts. Mums jāatstāj laiks, lai līdz pavasara iesaukumam šo dokumentu ne vien izstrādātu, bet arī vispusīgi apspriestu un arī pieņemtu. Tāpēc domāju, ka termiņš ļoti rūpīgi jāapdomā. Es ierosinu to paveikt ne vēlāk kā līdz 20.decembrim. Kā redzams mums izsniegtajā lēmuma projekta pirmajā punktā, mēs droši vien visi vienprātīgi lūgsim PSRS Tautas deputātu kongresu izdarīt papildinājumus PSRS Konstitūcijas 63.pantā. Bet sakiet, lūdzu, kā mums šodien vēl pietrūkst, lai mēs paši Latvijas PSR Konstitūcijas 61. pantā izdarītu grozījumus, par kuriem šodien šeit runājam? Es par šiem grozījumiem gribētu runāt konkrēti deputātu grupas vārdā. Šo ierosinājumu kā pieprasījumu un pat likumprojektu iesniedz deputāti Asaris, Artmane, Priedītis, Ziedonis, Litauniece, Bērziņa, Pētersone, Malnace, Semane, Fogele, Taraseviča, Lavendelis, Dambinieka, Zvirbule, Žarska, Ģībiete, Darge, Kramiņš, Zīle, Baltmane, Skudra, Mihailova. Atvainojiet, neesam varbūt pajautājuši citiem. Šim ierosinājumam šodien pievienojās vēl 900 mūsu, šeit minēto deputātu, vēlētāji, atsūtījuši mums vēstules. Tas ir pavisam īss papildinājums, kas varbūt varētu skanēt šādi: Latvijas PSR pilsoņiem, kuru reliģiskā vai idejiskā pārliecība aizliedz dienēt PSRS Bruņotajos Spēkos, iekšlietu vai robežapsardzības karaspēkā, ir jāpilda alternatīvais (darba) dienests Latvijas PSR likumdošanā noteiktajā kārtībā.
Un pēdējais. Par pašu likumdošanas izstrādāšanas komisijas sastāvu. Domāju, ka pagaidām tas nav pietiekams, un diez vai tikai šie cilvēki - lai gan tur ir daudz juristu - spēs tik īsā laikā izstrādāt šo dokumentu. Domāju, ka vajadzētu papildināt komisiju ar tiem sabiedrības un sabiedriski politisko organizāciju pārstāvjiem, kuri tieši pie šī jautājuma jau strādā darba grupās savās organizācijās. Es domāju, ka viņiem ir ko teikt un varbūt arī ierosināt, jo viņi ir griezušies arī pie minētajiem deputātiem, iesnieguši savus priekšlikumus, nosaucot uzvārdus, Augstākās Padomes Prezidijam. Es negribētu visus tos cilvēkus nosaukt, tie acīmredzot Prezidijam ir zināmi. Vēlreiz paskatoties uz šīs komisijas sastāvu, domāju, ka jūs ievērosit, ka tur nav nevienas sievietes. Es nezinu, mums vēl tāda likumprojekta nav bijis, kura izstrādāšanā nebūtu vismaz kaut kāda neliela loma uzticēta sievietēm deputātēm vai vispār mūsu republikas pilsonēm.
Un pašā nobeigumā es gribētu sacīt: ja šajā jautājumā mēs turpināsim vilcināties un parādīsim savu bezspēcību, tad būs boikoti un arī turpmāk būs atteikšanās dienēt. Nešausmināsimies par to, lai gan es neesmu cilvēks, kas atbalstītu tos, kuri neievēro likumus. Bet padomāsim par savu līdzatbildību. Mēs arī esam vainīgi pie tā, ka cilvēki izvēlas šādus radikālus soļus, jo mēs ar savu rīcību tieši varbūt esam pamudinājuši daudzus. Cilvēki ir spiesti paši meklēt izeju no izveidojušās situācijas, un katrs šo izeju meklē, kā prot. Latvijas PSR augstākais varas orgāns nedrīkst vienkārši noraudzīties uz šo situāciju. Mums ir jārīkojas kā augstākajiem varas orgāniem, tas ir, jāveic likumu izstrādāšana un pilnveidošana atbilstoši situācijai. Ar to mēs vēlreiz varētu apliecināt, ka Deklarāciju par republikas suverenitāti mēs neesam pieņēmuši tikai sevis un republikas tautas nomierināšanai, ka mēs esam valsts varas orgāns, kas ir spējīgs aizstāvēt savu tautu un savas tautas nākotni. (Aplausi.)
Priekšsēdētājs. Vārds deputātei Vijai Artmanei, PSRS Tautas skatuves māksliniecei.
A.V.Artmane (Rīgas 100.vēlēšanu apgabals).
Godājamie deputāti, es pilnā mērā piekrītu visam, ko šajā jautājumā teica deputāte Mārīte Rukmane. Šajā gadījumā man jāatzīstas, ka mēs savas funkcijas, izsakot savu viedokli, nedaudz sadalījām. Es gribu sacīt, ka pie mums Padomju Savienībā, kā jūs visi zināt, ir ļoti izvērsta cīņa par mieru kopš senseniem gadiem, kurā arī man ir bijusi ierādīta ārkārtīgi liela vieta visus šos gadus. Apmēram pirms gada es paziņoju, ka mums vispirms ir jārūpējas par mieru savā mājā. To es pateicu Maskavas lielajā plēnumā. Tas izsauca, protams, dažādu attieksmi pret mani. Es gribu sacīt, ka mums pašu mājā - šeit no biedra Eizāna iedotā plāna citēšu labi pateiktos konkrētos vārdus: visos etapos jāveic konsekventa Bruņoto Spēku samazināšana un jāveido demilitarizētas zonas. Es domāju, ka šodien šinī dzīves situācijā un pasaules situācijā, tajā humānajā kontekstā, kādā mēs gribam iet kopā ar visiem, mums par to ir ļoti nopietni jādomā mūsu ļoti bruņotajā valstī.
Tur, ārā, jau no rīta, kad mēs nācām, stāvēja sievietes ar baltiem karogiem, jauni cilvēki un tēvi ar to zēnu portretiem, kuri gājuši bojā. Es domāju, ka to skaits ir lielāks nekā ļoti smagajā un grēcīgajā Afganistānas karā kritušo jauniešu skaits. Šis jautājums - iestāties par saviem jauniešiem, kas dien armijā - ir jau sen nokavēts, jo signāli no armijas nāca jau sen, vismaz pirms trim vai četriem gadiem. Taču mēs vienmēr domājām, ka mēs savus dēlus esam izlutinājuši un pārāk mīksti audzinām, ka viņiem šis kara sūrums jāizbauda un šī karamāksla ir jāapgūst.
Es domāju, ka pēdējos gados un pašā pēdējā laikā šis jautājums ir saasinājies tāpēc, ka informācija par notikumiem Baltijā tiek pasniegta tikai vienā plāksnē. Un tad, kad sarunas notiek ar kādu konkrētu cilvēku, kā tas ir gadījies man vai jebkuram no jums, visi sāk raudzīties uz šo jautājumu pavisam savādāk. Tādēļ arī attieksme pret mūsu jauniešiem no Latvijas, kas dien Padomju Armijas daļās citās valsts malās, ir pavisam savāda un ļoti asa. Es gribu teikt, ka tas neattiecas tikai uz latviešu zēniem, tas attiecas uz jebkuras tautības zēniem, kas tiek iesaukti armijā un dien tālu no mājām. Arī krievu puiši, ar kuriem esmu personiski runājusi, ir daudz ko izcietuši un pārdzīvojuši tikai tāpēc, ka nāk no Latvijas, ka nāk no Baltijas. Tur nekā nevar darīt. Ir jāpaiet laikam, kamēr sapratīs, vai tā ir vērtība, par ko mēs cīnāmies, vai tikai vienkārši, kā to kvalificē, mūsu ultranacionālisms. Domāju, ka jebkurš jaunais pilsonis, kas dien Padomju Armijā un nāk no Baltijas, ir padots visādai patvaļai. Mēs varam saskaitīt ļoti daudz cilvēku, par kuriem mātes ir ziņojušas Latviešu sieviešu nacionālajai līgai. Šeit ir milzīgs raksts, ko es jums nodošu kā lietišķu pierādījumu par miera laikā bojā gājušiem no 1980.gada līdz 1989.gadam. Te ir reģistrēti 18 puiši visdažādākajās vietās - Gruzijā, Kutaisi, Altaja apgabalā, Bijskā, Maskavas apgabala Odincovas rajonā, Kaļiņingradas apgabala Sovetskā, Vologdas apgabala Čerepovecā, Kaļiņingradas apgabala Čerņihovskā, Vitebskas apgabala Polockā. Pēc šīm ziņām, veselību ir zaudējuši desmit cilvēki, te ir tikai vārdi, uzvārdi netiek minēti, lai netiktu pielietoti kaut kādi sodi vai kādi aizskārumi. 1989.gada jūnija un augusta mēnešos dezertējuši 27 cilvēki. Tie visi šeit ir pierakstīti. Es gribētu tikai pateikt, ka vēl šonakt pienācis zārks ar tukumnieka Māra Kārkliņa mirstīgajām atliekām. Tukums ir mana un arī Mārītes Rukmanes dzimtā pilsēta. Viņš dienēja Habarovskā. Šodien vecāki viņu ir saņēmuši. Es gribētu aicināt jūs piecelties un godināt viņa piemiņu ar klusuma brīdi. (Visi pieceļas.) Paldies.
Es uzskatu, ka PSRS Bruņoto Spēku virspavēlniecības centieni cīņā ar tādām negatīvām parādībām kā karavīru pazemošana, kropļošana un pat fiziska iznīcināšana, atsevišķu armijas amatpersonu patvaļa pret padotajiem, apkārtējās vides postīšana nav devuši pienācīgu efektu. Uzskatu, ka cēloņi minētajam lielā mērā meklējami atklātības un padomju varas kontroles trūkumā militārajā resorā. Centieni saglabāt slepenības režīmu kalpo atsevišķu militārpersonu ambīciju un savtīgo interešu, nevis valsts noslēpumu aizsardzībai. Šobrīd, kad pretrunu mezgls ap armiju savilcies tik cieši, es arī esmu tajos ieskatos, ka Latvijas Augstākās Padomes deputātiem ir jābūt pārliecinātiem par visaptverošas Bruņoto Spēku parlamentārās kontroles nepieciešamību un mums būtu jāpieņem lēmums, ar kura projektu vēlāk tiks visi iepazīstināti.
Mēs šodien nesam milzīgu atbildību par tiem puišiem, kas nav gājuši armijā. Iesaukuma laiks vēl nav beidzies, un es neņemos tiesāt nevienu, kas viņus ir aicinājis neiet armijā. Bet es zinu, ka viņus gaida bargs sods, kas ir paredzēts likumā, sods, kas var sakropļot cilvēku līdz bezjēdzībai, ja to izcieš cietuma smagajā režīmā. Mēs zinām, kā cietumā klājas cilvēkiem, no turienes viņi vairs garīgi veseli neiznāk. Tādēļ es domāju, ka mums jādara viss, lai alternatīvo dienestu ieviestu pēc iespējas ātrāk, ieviestu kā likumu. Es domāju, ka tas ir jāizdara ne vēlāk kā līdz 1.decembrim, nedaudz atliekot šī rudens iesaukuma nobeigumu, lai paglābtu šos jauniešus.
Ja to citādi izdarīt nav iespējams, tad es lūdzu Latvijas Augstāko Padomi, Latvijas Augstākās Padomes Prezidiju griezties pie Baltijas kara apgabala pavēlnieka, kura pašreiz šeit nav klāt, vai arī vēl augstāk un ļaut mūsu jauniešiem, kamēr mums vēl nav alternatīvā dienesta, dienēt armijas daļās Baltijā vienkopus pa 20 līdz 40 cilvēkiem, lai viņiem vismaz būtu pleca sajūta. Tādā kārtā mēs varbūt varētu pacelt viņu pašapziņu un kopības apziņu.
Es armijai esmu atdevusi ļoti daudz savu dzīves gadu. Esmu bijusi ļoti labs draugs armijai. Visās vietās - nometnēs, skolās, milicijas skolās - es esmu ļoti daudz tikusies ar armijas cilvēkiem. Es patiesi esmu viņiem bijusi ne tikai šefs, bet draugs. Man vienmēr ir gribējies, lai jaunieši, kas tur dien, kas tur mācās, saņemtu vai tādu kā kultūras atblāzmu, lai viņi kaut ko uzzinātu par citu tautu no tālienes. Man vienmēr ir bijusi liela cieņa pret armijas personālu, kas strādā un dien, bet es domāju, ka, neraugoties uz visu, pārkārtošanās ir nepieciešama arī armijas rindās. Es domāju, visur tur, kur dien labi mūsu jaunieši un nesūdzas, viņiem ir labas attiecības ar komandējošo sastāvu. Labs komandieris un krietns kareivis, tas ir profesionāli izglītots patriots armijas lietās. Kamēr mums nebūs cilvēcīgi komandieri un izglītoti kareivji vienkopus, mums nekad neizaugs patriots, un veltīgi, pielietojot tādus vardarbīgus līdzekļus, audzināt mūsu dzimtenes aizsargus. Tādi viņi nekad neizaugs. Es aicinu rūpīgi izskatīt šo lēmumu, ar kuru biedrs Eizāns jūs droši vien iepazīstinās, ja ne šodien, tad rīt, un nododu jūsu rīcībā šo sarakstu. Ceru, ka Latvijas Augstākās Padomes deputāti un prezidijs to atbalstīs. (Aplausi.)
Priekšsēdētājs. Vārds deputātei Dainai Malnacei, Cēsu rajona sadzīves pakalpojumu kombināta piegriezējai.
D.Malnace (Cēsu 169.vēlēšanu apgabals).
Cienījamie deputāti! Šodien apspriežamais jautājums skar gandrīz katru Latvijas ģimeni tuvākā vai plašākā ģimenes lokā. Pēdējā laikā atklātības apstākļos sabiedrība uzzinājusi faktus par nekārtībām armijā, tāpēc var mainīties attieksme pret karadienestu. Taču, apspriežot šo jautājumu, gan mēs komisijā, gan juristi, balstījāmies uz pasaules praksi cilvēku tiesību aizstāvēšanā. Un tādēļ es uzskatu, ka jauniešiem, kuru idejiskā pārliecība neļauj dienēt PSRS Bruņotajos Spēkos, ir jādod iespēja dienēt alternatīvajā dienestā. Es atbalstu priekšlikumu lūgt PSRS Augstāko Padomi grozīt, papildināt Konstitūcijas 63.pantu. Arī komisijā tika apspriests jautājums par Latvijas PSR Konstitūcijas grozījumiem. Izskatot mums iesniegto lēmuma projektu, kuru mēs pieņemsim, es ierosinu papildināt ar šādām rindām PSRS likumu un citu tiesisko aktu normas, kuras pieņem PSRS valsts orgāni, stājas spēkā Latvijas PSR teritorijā gadījumos, ja šīs normas Latvijas PSR augstākais valsts varas orgāns tieši iekļauj Latvijas PSR likumos un citos aktos. Domāju, ka mums tomēr būtu jāapspriež arī jautājums par alternatīvā dienesta atspoguļošanu mūsu likumprojektos.
Strādājot sieviešu kolektīvā, nācies sastapties ar sašutumu cilvēkos par to, ka mēs sabiedrībai nedarām zināmus jauniešu bojāejas cēloņus. Piekrītu arī biedra Eizāna ieteikumam veidot komisiju, kas izmeklētu pilsoņu sūdzības par tiesību pārkāpumiem. Šo gadījumu izmeklēšanai un iztiesāšanai izlietotos finansu līdzekļus iesaku segt no PSRS Aizsardzības ministrijas budžeta, ja šajā gadījumā tiešām ir armijas vaina. Domāju, ka šo komisiju vajadzētu izveidot pēc iespējas ātrāk, jo likumprojektu par alternatīvo dienestu mēs nevarēsim tuvākajās dienās izstrādāt, bet katrā ziņā tomēr līdz nākošajai sesijai šim likumprojektam būtu jābūt mūsu rīcībā.
Vēl tāds ierosinājums. Mūsu jauniešus, ejot armijā, pārbauda ārstu komisija. Domāju, ka pēc jauniešu vai viņu vecāku vai citu sabiedrības pārstāvju lūguma vajadzētu pārbaudīt viņu veselības stāvokli, atgriežoties no armijas, jo mūsu sabiedrībai, mūsu tautsaimniecībai ir vajadzīgi gan fiziski, gan garīgi veseli cilvēki.
Iestājos arī par to, lai mūsu jaunieši pēc iespējas dienētu Baltijas kara apgabalā vai vēl labāk - Latvijas teritorijā. Nesaprotu, kāpēc, tas gan neattiecas uz alternatīvo dienestu, uz karadienesta lietām, bet mūsu komisijā tiks izskatīts arī lēmuma projekts par priekšlikumu papildināt Latvijas PSR Konstitūcijas 29.pantu ar noteikumu, ka PSRS Bruņoto Spēku iekšlietu karaspēku aizliegts izmantot pret PSRS un Latvijas PSR pilsoņiem Latvijas PSR teritorijā, jo nav izsludināts karastāvoklis vai ārkārtējais stāvoklis.
Es domāju, ka šodien pēc publikācijas presē un arī PSRS Augstākās Padomes deputātu izteiktajām bažām vajadzētu arī šo jautājumu apspriest. Es iestājos par alternatīvo dienestu, par likuma projekta izstrādāšanu drīzākajā laikā un par biedra Eizāna ieteikumiem. (Aplausi.)
Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Viktoram Kalnbērzam, Latvijas Traumatoloģijas un ortopēdijas zinātniskās pētniecības institūta direktoram.
V.Kalnbērzs (Rīgas 71.vēlēšanu apgabals).
Šodien mēs esam pieņēmuši izskatīšanai lēmuma projektu par Latvijas PSR pilsoņu iesaukšanu armijā. Es uzskatu, ka, precizējot šī projekta punktus, mēs nedrīkstam apiet tos ļoti nopietnos momentus, tās saknes, kas novedušas pie nepieciešamības pieņemt šādu lēmumu. Es atļaušos pakavēties tikai pie trim momentiem. Tātad pirmais. Armiju mēs dažkārt saucam par Bruņotajiem Spēkiem. Spēku respektē, no spēka baidās, bet visbēdīgāk ir, ja šo spēku ļaunprātīgi izmanto. Es gribu divus vārdus pateikt par Afganistānas notikumiem. Es nebūt nedomāju, ka visa atbildība jāuzveļ mūsu ģenerāļiem un kareivjiem, jo saprotu - nebija jau tā, ka viņi sapulcējās pie Afganistānas robežas, nobalsoja un pieņēma lēmumu ieiet šīs zemes teritorijā. Atbildība acīmredzot jāuzņemas tiem pelēkajiem kardināliem, kas sūtīja Bruņotos Spēkus šajā virzienā. Bet šodien es gribu runāt par ko citu.
Afganistāna ir pagātne. Bet Afganistānas sekas ir šodiena, mūsu rītdiena. Un man šķiet - ja jau ģenerālštābs plānoja šādu operāciju, tam bija jāplāno ne tikai ievedamo tanku, lielgabalu un lidmašīnu skaits un karaspēka skaitliskais sastāvs, bet, zinot, ka būs upuri, bija jāieplāno arī reabilitācijas centri, protezēšanas iestādes un tā tālāk. Bet kā ir noticis? Pašlaik mēs cietušo protezēšanai varam izmantot vienīgi Alberta Kaula labsirdību, jo viņš ir nosūtījis valūtu un ar zviedru firmām vienojies par Latvijas afgāņu protezēšanu. Bet ir taču arī Černobiļas upuri, kurus mobilizēja kara komisariāti. Uz ko mēs te varam cerēt? Šodien Padomju Jaunatne publicējusi Jāņa Petera ierosinājumu par viņa partijas biedra maksām, ja vien tās nav jau iztērētas. Bet uz ko var cerēt pārējie upuri? Mārīte Rukmane piedāvāja Kašpirovska seansus...
Situācija ir ļoti nopietna. Man šķiet, ka tādas lietas ļoti aptumšo tautas un armijas attiecības. Jo ir taču tā - ja godīgi tika pildīts karavīra pienākums, tad pretim jāsaņem attiecīga gādība un uzmanība, kaut vai tiem, kas kļuvuši par invalīdiem.
Par morālajām sekām. Jūs zināt, šie puiši pildīja savu karavīra pienākumu. Es te atkal runāju par Afganistānu. Viņi izpildīja pavēli, viņi bija ellē. Arī man nācās pabūt šajā ellē. Ja man atļautu parādīt te diapozitīvus ar Afganistānas brūcēm, es esmu pārliecināts, ka daļa deputātu izietu no zāles, bet daži varbūt būtu no šejienes jāiznes. Bet, kad šie puiši atgriezās, kāds uzdrošinājās piekarināt viņiem okupantu birku. Bet kādas privilēģijas viņi ir ieguvuši? Viņiem ir privilēģijas attiecībā uz dzīvojamo platību un automašīnas iegādi. Bet kam šīs privilēģijas jānodrošina? Tām iestādēm, kur viņi strādājuši. Tātad armija ir tikusi sveikā cauri. Man šķiet - lai pienākumu izpildītu līdz galam, Aizsardzības ministrijas budžetā būtu jāparedz šo atvieglojumu segšana, nevis jārada konfrontācija starp karavīriem, kas Afganistānā vai Černobiļā zaudējuši veselību, un pārējiem kolektīva locekļiem, ar kuriem viņi spiesti konkurēt šo privilēģiju iegūšanā.
Un vēl - par ļaunprātīgu izmantošanu. Mēs nepanāksim pareizu attieksmi pret armiju, ja armija tiks izmantota manifestāciju un demonstrāciju apspiešanai, kā tas notika Tbilisi. Un es uzskatu - ja mūsu valstī ir tik nopietns stāvoklis, tad jāpaplašina iekšējais karaspēks. Iekšlietu ministrijas karaspēks. Bet armija ir jāpasargā no konfrontēšanas ar tautu.
Otrais. Mūs nevar nesatraukt negatīvās parādības, kas pašlaik vērojamas armijā. Un runa ir ne tikai par veterānismu, vardarbību un citām izpausmēm. Arī mūsu sabiedrība ir slima. Mēs nevaram tikt galā ne ar bandītismu, ne ar narkomāniju, ne ar AIDS. Un armija saņem to, kas ir mūsu sabiedrībā. Armijā it kā veidojas sabiedrības kaišu metastāzes. Es te, godājamie biedri, atļaušos medicīnisku salīdzinājumu: ja organismā ir labdabīgs audzējs, cilvēks var ilgi dzīvot un to pat nepamanīt. Bet, ja labvēlīgs audzējs izveidojies noslēgtā telpā, teiksim, smadzenēs, cilvēks ar šo labdabīgo audzēju nomirst. Tādējādi, ja negatīvās parādības izplatās armijā, kas ir noslēgta organizācija, šīs kaites ir ļoti jūtamas. Turklāt armija ir organizācija, kur pārbūves procesi vēl nav pietiekami spēcīgi un arī demokratizācijas procesi varētu būt daudz izteiktāki. Līdz ar to šajā noslēgtajā telpā šie trūkumi ir ļoti jūtami. Reizēm man saka: tur taču krita tikai daži cilvēki, daļa no viena procenta, ko jūs iedomājaties. Bet es kā ķirurgs teikšu: Biedri, es izdarīšu operāciju, jūs neuztraucieties, jo bojā iet tikai katrs simtais, viens procents. Bet šim simtajam tas nozīmē visus simt procentus. Tie, kas ir gājuši bojā, tiem šis procents nav būtisks. Man šķiet, ka mums ir jāpadomā un jāizsver attieksme pret negatīvajām parādībām, kas šobrīd mums ir zināmas.
Un trešais. Tā ir nacionālo jautājumu saasināšanās. Mēs savā zemē vairāk nekā 70 gadus labi atrisinājām, tā sakot, nacionālās problēmas. Bet tagad, kad pie manis bija amerikāņu viesi, kam vajadzēja organizēt vizīti Ļeņingradā un nodrošināt vietas viesnīcā, es no revolūcijas šūpuļa saņēmu šādu atbildi: jūs tur, Baltijā, visi esat fašisti, un Ļeņingradā jums nav ko meklēt. Tā mēs šo vizīti arī nevarējām noorganizēt. Bet es varu iedomāties, kā būtu, ja kāds no Baltijas, vienalga - latvietis vai krievs, karaspēka daļā nonāktu viens starp citas tautības jauniešiem. Un viņa audzināšana tiktu uzticēta, teiksim, uzbeku tautības karavīriem. Kas tur notiktu? Izlikties nemanām šos jautājumus mums, deputātiem, man šķiet, vienkārši nav tiesību. Mums jāizjūt tās bažas, ko pārdzīvo mātes un visi iedzīvotāji. Tāpēc es nobeigumā gribu jūs aicināt iestāties par alternatīvo dienestu. Man šķiet, Bruņoto Spēku pārstāvji šo variantu atbalstīs. Es sarunās neesmu dzirdējis nekādus īpašus iebildumus, jo šāds alternatīvais dienests ilgs nevis divus, bet trīs gadus, un būs izvēles iespēja. Es no savas puses varu piedāvāt alternatīvo dienestu, teiksim, medicīnas iestādēs. Padomājiet: katrai slimnīcai būtu pa karavīru nodaļai, kurā šie puiši strādātu par sanitāriem. Mūsu laikmetā tas nebūtu dienests vien, jo arī mediķis taču ir militāra specialitāte. Reizē tas būtu ceļš uz žēlsirdību. Mūsu skarbajos laikos sniegt palīdzību smagi slimiem cilvēkiem - tā ir arī audzināšana. Tas būtu pirmais priekšlikums.
Otrs ierosinājums. Arī es atbalstu dienestu Baltijas kara apgabalā, kā paredzēts šajā lēmumā. Un trešais priekšlikums. Varbūt tā ir ķecerīga ideja, bet arī es taču kādreiz biju latviešu divīzijas pulka jaunākais ārsts, un latviešu divīzija nebija nekas briesmīgs ne mūsu valstij, ne republikai. Man šķiet, kad vajadzēja, mēs varējām balstīties uz nacionālajām jūtām. Kālab gan tagad nevarētu izveidot nacionālu karaspēka daļu? Protams, tie, kas vēlas dienēt raķešu karaspēkā, var dienēt citos mūsu zemes reģionos. Bet ar šo faktu turklāt vēl tiktu turpināta latviešu divīzijas dzīve. Es domāju, ja šāda latviešu divīzija ietu cauri Rīgai, ļaudīm nekādu uztraukumu nebūtu. Tālab es atbalstu šos priekšlikumus un balsošu par to pieņemšanu. (Aplausi.)
Priekšsēdētājs. Nelielai informācijai vārds deputātei Valentīnai Klibiķei, PSRS Augstākās Padomes Sieviešu lietu un ģimenes, mātes un bērna aizsardzības lietu komitejas sekretārei.
V.Klibiķe (Bauskas 162.vēlēšanu apgabals).
Dienā, kad PSRS Augstākās Padomes pirmā sesija apsprieda kandidatūras PSRS Ministru Kabinetam, to skaitā arī PSRS Aizsardzības ministra postenim, man bija saruna ar biedru Jazovu. Tieši šajā jautājumā. Par alternatīvo karadienestu. Kara ministrs atbildēja tā: Ja ir tādi jaunieši, kuri savu reliģisko uzskatu dēļ, tātad šādas pārliecības dēļ vai citu iemeslu dēļ nevar dienēt Padomju Armijā, vietējie kara komisariāti var katru konkrētu gadījumu izskatīt un šo lietu atrisināt. Tātad mēs šķīrāmies ar šādu ziņu. Laikā pēc pirmās PSRS Augstākās Padomes sesijas līdz otrajai, kas tagad turpina darbu, republikas Sieviešu padome aizrakstīja biedram Jazovam vēstuli, ka mēs, Latvijas sievietes, esam ļoti apbēdinātas par to stāvokli, kāds ir vērojams atsevišķās Padomju Armijas daļās, par ārpusreglamenta attiecībām, veterānismu, par traģiskiem gadījumiem, kad jaunieši miera laikā zaudē armijā dzīvību.
Un tad mēs saņēmām atbildi. Pirms es nolasu dažas rindiņas no aizsardzības ministra atbildes, man kā republikas Sieviešu padomes priekšsēdētājai gribētos atgādināt, ka pārbūvei jānotiek ne tikai atklātuma apstākļos, bet arī tādos apstākļos, ko apzīmē krievu vārds iskrennostj, tas nozīmē, ka mēs runātu ļoti godprātīgi un neko neslēptu. Tas bija neliels ievads. Un, lūk, aizsardzības ministra atbilde, tāda laba informācija: Kā informāciju, ko var izmantot darbā, ziņoju sekojošo: visumā mēs esam apmierināti ar attieksmi pret dienestu un personisko disciplīnu, ko parāda no Latvijas iesauktie aktīvā karadienesta karavīri. Viņus parasti ļoti ciena dienesta biedri un komandieri. Ceru, ka tā būs arī turpmāk.
Tālāk rindas, kas sarūgtina, jo ministram trūkst godprātības sarunā ar ierindas sievieti: Neapmierinātība un pārmetumi par armijas daļu un kara komisariātu amatpersonu formālu attieksmi pret pienākuma pildīšanu sakarā ar karavīru bojāeju vai nāvi nereti ir pamatoti. Lai novērstu šādus trūkumus, sagatavota PSRS aizsardzības ministra direktīva karaspēku daļu un kara kuģu komandieriem un kara komisāriem visos jautājumos, kas saistīti ar bēru organizēšanu, paziņošanu tuviniekiem un palīdzības sniegšanu viņiem, par vietējo partijas un padomju orgānu objektīvu informēšanu...
Es tālāk nelasīšu, varu tikai piebilst, ka tās ziņas, ko šeit min atbildei, man kā republikas Sieviešu padomes priekšsēdētājai šķiet ļoti nepilnīgas, jo cik daudz no Latvijas iesaukto zēnu ir gājuši bojā miera laikā. Apsolu turpināt šo darbu ar aizsardzības ministru tur, Maskavā, tādēļ gribētu saņemt ziņas un konkrētus faktus, kas šodien iesniegtas sesijā. Es ceru, ka arī citi deputāti šajā darbā piedalīsies, un visnotaļ atbalstu likumu, ko mēs vēlamies izstrādāt par alternatīvo dienestu. (Aplausi.)
Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Ivaram Priedītim, Latvijas ĻKJS pirmajam sekretāram.
Diemžēl nav parakstījies kara komisārs, bet man liekas, ka mums būtu jālūdz uzstāties biedrs Dūda.
J.Dūda.
Es strādāju kopā ar komisiju, sagatavojot, diez vai to visu vajadzētu atkārtot.
Priekšsēdētājs. Paldies.
I.Priedītis (Rīgas 67.vēlēšanu apgabals).
Es domāju, ka šo jautājumu var risināt divējādi. Pirmkārt - izveidot komisiju un turpināt darbu pie likumprojekta par alternatīvo dienestu. Otrkārt - un šī problēma mums jārisina tūlīt - tā ir problēma par apmēram 200 cilvēkiem, bet viņu var būt arī vairāk, kas līdz šai dienai ir atteikušies dienēt Bruņotajos Spēkos. Tas ir apmēram tikpat daudz cilvēku, cik šodien ir šajā zālē. Es domāju, ka, ja man piekristu juristi, līdz rītam varētu sagatavot tādu likumprojektu, vai kā to varētu nosaukt, uz kuru balstoties, Augstākā Padome varētu ņemt kaut kādā aizsardzībā šos 200 jauniešus un atlikt viņu iesaukšanu karadienestā.
Es gribētu vēl teikt, ka attieksme pret šiem jauniešiem var būt, protams, dažāda. Mēs viņus varam gan saprast, gan arī nosodīt. Bet viņi ir mūsu sabiedrības locekļi, viņi ir gājuši mūsu skolā un mums blakus dzīvojuši. Es ierosinu līdz rītam kopā ar juristu grupu izstrādāt šādu projektu. (Aplausi.)
Priekšsēdētājs. Lūdzu, biedri Samson, divas minūtes.
V.Samsons.
Man ir priekšlikums. Es domāju, ka šai zālē ir arī tādi biedri, kas ir pret alternatīvo dienestu. Bet man liekas, ka arī ģenerāļiem nevajadzētu būt pret to, jo tas tikai nostiprinās armiju. Tāpēc es domāju, ka otro punktu vajadzētu papildināt - uzdot līdz nākamajai sesijai sagatavot attiecīgu projektu. Tas ir pirmkārt.
Un otrkārt. Komisijas sastāvā mēs, kara veterāni, rekomendējam iekļaut no latviešu gvardiem, strēlniekiem sievieti, tā ir mūsu Inese Spura. Ja tas ir pieņemams, mēs viņu iesakām, ja ne, var padomāt par citu kandidatūru.
Un tagad tas, par ko runāja deputāts Kalnbērzs. Es domāju, ka tas ir ārkārtīgi pozitīvs priekšlikums. To mēs, veterāni, šaurākās aprindās esam pārrunājuši un iesniedzam šādu ierosinājumu - tas būtu trešais punkts: Uzdot Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijam sagatavot priekšlikumu PSRS aizsardzības ministram par 43.latviešu gvardes divīzijas atjaunošanu. (Aplausi.)
Priekšsēdētājs. Viena minūte Andrejam Cīrulim.
A.Cīrulis (PSRS tautas deputāts).
Cienījamie deputāti, es gribu izteikt pārliecību, ka jūs, bez šaubām, pieņemsiet šos likumprojektus. Esmu pārliecināts, ka tiks pieņemti arī priekšlikumi par PSRS Konstitūcijas grozījumiem. Es nedomāju šeit ilgi aģitēt par vai pret, vienkārši gribu vērst jūsu uzmanību uz dažiem apstākļiem, kas padara mūsu darbu stipri vien sarežģītu. Dokumentā, ar kuru man bija iespēja iepazīties Maskavā, alternatīvais dienests ir paredzēts pavisam citādāks, nekā mēs domājam. Un nekas no tā, par ko šeit runāja profesors Kalnbērzs, šajā likumprojektā nav paredzēts.
Piedodiet, vulgāri runājot, tie būtu tie paši strojbati, kur dienētu uz trim gadiem armijā iesauktie jaunieši, tikai viņiem nebūtu ieroču. Ir projekts, ka vajadzētu PSRS Ministru Padomei izvirzīt priekšlikumu izstrādāt to pilsētu un PSRS apdzīvoto vietu sarakstu, kur strādātu šie jaunieši, kas iesaukti alternatīvajā dienestā. Un tas, ko mēs šeit runājam, Maskavā varētu pat tikt neuzklausīts un paziņots par pārpratumu. Mums jārēķinās, ka tas tā var būt un jāizstrādā stratēģija, ko darīt. Es šajā gadījumā redzu tikai vienu iespēju. Man šī ideja ienāca prātā tajā brīdī, kad jūs, biedri Gorbunov, vērsāties pie mums, deputātiem, ka vajag darboties ekonomiskajā jomā. Manuprāt, mums, visiem deputātiem, vajag darboties arī šajā karalietu jomā un alternatīvā dienesta jomā it īpaši tādēļ, ka mūsu priekšstati kardināli atšķiras no Maskavas pagaidām vēl oficiāli neizskatītā likumprojekta. Tur domā, ka alternatīvais dienests ir tajā pašā militārajā formējumā, bet mēs uzskatām, ka alternatīvais dienests nav tas pats, kas militārais.
Šajā gadījumā mums, PSRS tautas deputātiem, ir sarežģīta situācija, jo tad, kad mēs iesniedzām PSRS Augstākajai Padomei priekšlikumus ievēlēt attiecīgajā komisijā Ivaru Ķezberu, mūsu priekšlikums pat neparādījās oficiālajos sarakstos. Šajā amatā ir ievēlēts Arnolds Klaucēns. Mēs zinām, ka PSRS Augstākajā Padomē aktīvi darbojas mūsu deputāts Viktors Alksnis. Es negribētu kādu apvainot vai kaut ko iepriekš pareģot, jo mums nav nekāda juridiska pamata uzskatīt, ka tas netiks darīts, es tikai vienkārši gribu pateikt un aicināt arī pārējos deputātus piedalīties šīs komisijas sēdēs, jo piedalīšanās komisiju sēdēs arī nereti ir problemātiska. Pie tam arī biedre Klibiķe jau zina, ka Maskavā ne vienmēr izdodas šajās komisijās aktīvi piedalīties. Tajā pašā laikā es gribētu griezties pie tiem, kas mūs klausās pa radio un televīziju, ka ir ārkārtīgi svarīgi visiem kopā padomāt, kāds tad būs alternatīvais dienests.
Ja mēs gribam panākt, lai mūsu republika būtu pirmā, kurā tiktu ieviests alternatīvais dienests, tad mūsu likumam ir jābūt tik labam un pārliecinošam, tik kolosālam, lai visi teiktu, ka arī to grib. Tajā pat laikā, kad es esmu ticies ar vēlētājiem un mēs jau esam sākuši pārrunāt, kā tas praktiski varētu izskatīties vienā rajonā vai lauku ciemā, tad izrādās, ka ir tūkstošiem variāciju. Man negribētos radīt tādu likumprojektu, par kuru pēc tam kāds mūs lamātu, ka mēs esam slikti izdarījuši. Arī tāda iespēja jāparedz. Es domāju, ka vajadzētu griezties pie visas sabiedrības, lai kopīgi izvirzītu idejas, priekšlikumus. Visiem jādodas šai komisijai palīgā - gan jauniešiem, gan mediķiem, gan ugunsdzēsējiem, gan pedagogiem, gan ekologiem, jo pārrunājamo jautājumu spektrs ir plašs.
Nobeigumā man gribētos lūgt deputātus uzmanīgi izskatīt deputāta Eizāna iesniegto priekšlikumu par komisiju. Es varu pateikt tikai to, ka Padomju Jaunatnes redakcija saņem ārkārtīgi daudz sūdzību, mums ir ļoti daudz piemēru, konkrētu uzvārdu, bet teikšu atklāti, ka reizēm ir pat bail palīdzēt, jo mēs nezinām, kas ar šo jaunieti var būt. Mēs nereti esam sastapušies ar tādiem gadījumiem, kad pēc mēģinājumiem palīdzēt jaunietis saka: Labāk vairs nepalīdziet, man tagad ir pavisam slikti. Jautājums ir ārkārtīgi sarežģīts. Un tāpēc es domāju, ka, ja mēs neesam gatavi šajā sesijā to izskatīt, tad to vajadzētu nākošajā sesijā. Mums ar jauniešu karadienesta lietu komisiju ir par maz, vajadzīgs kaut kāds cits formējums, es nezinu kāds, bet ir vajadzīgs pastāvīgi funkcionējošs orgāns, kas nodarbotos ar šīm lietām. (Aplausi.)
Priekšsēdētājs. Vēl vārdu lūdz profesors Andris Plotnieks.
Tiem, kas saka - laiks, laiks! es teikšu tā: lai mēs šo problēmu varētu daudzmaz nopietni atrisināt, es personīgi esmu gatavs šeit sēdēt līdz rītam.
A.Plotnieks (PSRS tautas deputāts).
Godātie deputāti, es centīšos runāt īsi. Saprotiet, no vienas puses - mēs sēžam šeit, šajā zālē, un domājam, ko darīt, bet no otras puses - uz ielas ir cilvēki, viņi gaida, ko šajā zālē darīs. Tai pašā laikā būsim reālisti arī tai ziņā, ka mums šobrīd, izsakot prasības, nav reāla likumprojekta. Tātad kāda varētu būt praktiskā rīcība? Pirmkārt, es domāju, ka mums tomēr ir jādara viss, lai tuvākajā laikā neatkārtotos tas, kas ir bijis. Lai nebūtu zārku, lai nebūtu sakropļoto. Ko mēs praktiski varam izdarīt? Man šķiet, pirmām kārtām mēs varētu Konstitūcijas grozījumu līmenī tomēr ieviest divas normas. Pirmā norma tā, kuru mēs apspriedām jau mūsu redakcijas komisijā un kuru jums nolasīja biedrs Nesaule. Tātad tā ir par Augstākās Padomes tiesībām pieņemt šādu likumu. Ja Augstākā Padome var šo jautājumu risināt, tādā gadījumā tā nākamajā vai aiznākamajā sesijā pieņemtu attiecīgu likumu. Otrā norma būtu tā, ko šeit minēja Mārīte Rukmane: katra pilsoņa pienākums, ja viņš pacifistisku vai reliģisku apsvērumu dēļ atsakās dienēt Bruņotajos Spēkos jeb armijā, tādā gadījumā strādāt alternatīvajā darba dienestā. Pie tam varbūt pat paredzēt laiku šajā gadījumā, varbūt pat dubultu laiku. Tas būtu viens. Tālāk. Acīmredzot gaidīt mēnešiem ilgi, līdz taps šis likuma projekts, nevar. Līdz nākamajai sesijai - tas būtu jāieraksta šai lēmumā - jāizstrādā likuma projekts. Nākamajā sesijā tas jāapstiprina. Tas būtu viens mēnesis.
Redzams, ka šajā lēmumā nav nekas teikts par republikas kara komisāru. Zināmā mērā tas ir kaut kāds sava veida atvasinājums no kādreizējās idejas, ka republikām ir tiesības dibināt arī savas aizsardzības ministrijas. Tā tas bija pēc 1944.gada. Pēc tam ideja nepamatoti pazuda gan no vēstures skatuves, gan no Konstitūcijas lappusēm. Es domāju, ka šai gadījumā kara komisāram tomēr zināmas funkcijas pienāktos. Augstākā Padome varētu viņam uzdot līdz tam laikam, kamēr tiks izstrādāts šis likuma projekts un pieņemts likums, tiem jauniešiem, kas šo divu motīvu dēļ atsakās dienēt Bruņotajos Spēkos jeb armijā, organizēt kaut kādu alternatīvu dienestu pat kara komisāra noteikta režīma apstākļos. Es redzu, ka mūsu kara komisārs māj ar roku, ka tas nav reāli, bet sakiet, vai 200 krimināllietas būs labākas? Ko mēs darīsim ar šiem puišiem?
Priekšsēdētājs. Es jūs lūdzu nesākt tādā veidā diskusiju. Vajadzīgi konstruktīvi priekšlikumi.
A.Plotnieks. Tātad es šai gadījumā ierosinu kara komisāram organizēt jauniešiem pagaidu dienestu šeit uz vietas zināma režīma apstākļos līdz attiecīga likuma pieņemšanai. Un beidzot, šai sakarā pēdējais. Es iestājos par biedra Samsona priekšlikumu atjaunot gvardes divīziju. Es jums varu pateikt vēl vairāk. Tāpat kā mūsu PSRS tautas deputāte Valentīna Klibiķe paziņoja par savu tikšanos ar aizsardzības ministru Jazovu, es arī, tiekoties ar viņu pirmās sesijas laikā, teicu viņam, ka mēs iestājamies par gvardes divīzijas atjaunošanu. Viņš sacīja - nekādā ziņā. Ko tas nozīmē? Pirmkārt, vajag šajā lēmumā ierakstīt, ka Augstākā Padome kategoriski prasa atjaunot šo divīziju, jo gvardes divīziju vispār nevar izformēt, cik man zināms.
Otrkārt, jāuzdod PSRS tautas deputātiem kolektīvi veikt visu nepieciešamo, lai šo divīziju atjaunotu. Tādi varētu būt vismaz daži organizatoriskie pasākumi, ko mēs varētu šodien ieskicēt un veikt. (Aplausi.)
Priekšsēdētājs. Vai ir vēl deputāti, kas vēlas runāt?
(No zāles: No rīta zālē bija Baltijas kara apgabala pavēlnieks, bet šobrīd viņa nav. Es gribētu, lai šis jautājums tiktu fiksēts un nonāktu līdz adresātam.)
Priekšsēdētājs. Šo jautājumu mēs oficiāli varam uzdot biedram Kuzminam. Viņš gan nav mūsu deputāts, bet jautājums ir tāds, kura apspriešanā viņam vajadzētu piedalīties.
Vai ir jautājumi?
A.Kramiņš.
Gribu papildināt teikto, ka katrā gadījumā jāuzdod jautājums arī par tiem Latvijas PSR Augstākās Padomes deputātiem, kuri šeit bija, bet kuru arī vairs nav.
Priekšsēdētājs. Pareizi. Uzdosim arī viņiem šo jautājumu oficiāli. Vēl kādi jautājumi? Nav. Debates izbeidzam šajā jautājumā, jo nav nedz rakstisku, nedz mutisku pieteikumu. Sāksim apspriest lēmuma projektu.
Vārds deputātam Vilnim Bresim.
V.E.Bresis.
Cienījamie deputāti! Pirmkārt, es gribētu pasvītrot, ka esmu par pārbūvi armijā un tomēr mani mūsu komisijas darbs nepārliecināja. Jo man personīgi likās, ka mūsu PSRS tautas deputāte Klibiķe viena pati ir izdarījusi vairāk nekā visa komisija kopā. Jautājumi ir visai atbildīgi, lai tā ātri un vieglprātīgi pie tiem ķertos, jo ir ļoti liela gan politiskā, gan morālā atbildība pret mūsu jauniešiem, gan tiem, kas dien, gan tiem, kas vēl dienēs. Un, ja runā konkrēti par lēmuma projektu, tad es tajā redzu ļoti daudz vājo vietu. Pieskaršos tikai trešajam punktam, kur ar 3.1. un 3.2. tiek uzdotas Latvijas PSR Ministru Padomei tādas funkcijas, kādas tā diemžēl izpildīt nevar. Kā jūs zināt, republikas Ministru Padome nekārto armijas jautājumus, tas nav Ministru Padomes kompetencē, un tāpēc es atsakos šos punktus pildīt un lūdzu likumdevēju vai nu adresēt šos punktus PSRS Aizsardzības ministrijas ģenerālštābam, kas veic šo uzdevumu, vai pieņemt attiecīgu likumdošanas aktu, ar ko šīs funkcijas nodot Ministru Padomei. Citādā gadījumā šīs funkcijas es izpildīt nevaru.
Priekšsēdētājs. Lūdzu pie mikrofona, biedri Peter.
J.Peters (PSRS tautas deputāts).
Es gribu teikt, ka šī problēma nav tikai Latvijas un latviešu problēma. Es gribu, lai to saprastu tie cilvēki, kas šeit ir klāt no Vissavienības preses un, iespējams arī, no citiem Vissavienības pārstāvības orgāniem, no PSKP Centrālās Komitejas utt. Tā ir visas Padomju Savienības problēma. To mēs skaidri zinām, un to mums vajag šeit pasvītrot. Ne velti Maskavā ir nodibināta karavīru organizācija Vairogs. Tātad tā nav lokāla, ne latviešu, ne lietuviešu, ne igauņu, ne kaut kāda sadomāta to nacionālistu problēma, kuri nevēlas būt kopā ar citu tautību cilvēkiem armijā. Tas ir viens punkts, ko es gribētu tīri politiski tā nodalīt no visa, lai mūs nevainotu kaut kādā tur nacionālismā vai tamlīdzīgi. Tā nav arī gļēvuļu problēma, jo proporcionāli mazākā daļa, pat ļoti maza daļa, nevēlas dienēt Bruņotajos Spēkos. Tas ir vairāk nekā skaidrs, ka vieni puiši ir tādi, kuri varbūt gaida, kad viņi kļūs karavīri, viņi ir dzimuši karavīri. Un ir tādi, kuri nevar to darīt. Tā nav nelojalitāte pret savu tautu, pret savu valsti un pret visu pārējo, kas veido mūsu patriotismu un vispārējās svētās jūtas. To es gribu uzsvērt.
Es domāju, ka nav arī tāda īpaša Maskavas viedokļa un Rīgas viedokļa. Ja mēs šo jautājumu Maskavā kārtosim, tad droši vien mēs to kārtosim ar saviem domu biedriem, kuri būs ļoti dažādu tautību cilvēki. Droši vien pārstāvji no PSRS parlamentārās grupas, kurā nav tikai latvieši, lietuvieši un igauņi, bet arī krievi, ukraiņi, baltkrievi, ebreji un varbūt vēl kādi citi, tiksies ar šo Vairogu, tiksies ar starpnacionālās grupas deputātiem, kas pārzina šīs problēmas. Es esmu pilnīgi Ivara Priedīša pusē. Viņš kā komjaunatnes Centrālās Komitejas pirmais sekretārs šeit aizstāv savus 200 cilvēkus. Biedrs Dūda saka, ka viņu nav 200. Es nezinu, to jūs izspriediet paši, cik viņu ir, bet viņš aizstāv savus cilvēkus. Kaut arī tas būtu tikai viens cilvēks - tas arī ir mūsu dēls, un mums viņš ir jāaizstāv. Tas ir mūsu pulka dēls, un tie ir mūsu pulka dēli, kas dažādu iemeslu dēļ negrib dienēt.
Kas negrib dienēt, teiksim, kaut kādas liderības dēļ, to jau parādīs laiks. Padomju Savienība nekļūs vājāka, ja kāds nedienēs un izvairīsies sadomātu iemeslu dēļ. Bet, ja cilvēkam ir sirdsapziņa un šī sirdsapziņa liedz ņemt ieročus rokā, mums ir viņš jāaizstāv. Es šodien ierosinu ekstrapasākumu. Tātad padomju likumdošana var sodīt šos cilvēkus. Es nezinu, cik krimināllietu būs - 200, 100 vai tikai 50, bet krimināllietas draud. Mēs lasījām prokuratūras paziņojumu. Tie nav nieki, prokuratūra jau jokus netaisa, jo prokuratūra rīkojas likuma robežās. Ar padomdevēja tiesībām es aicinu Latvijas PSR Augstāko Padomi, kam varētu pievienoties tie PSRS tautas deputāti, kuri šeit ir klāt, griezties ar aicinājumu pie PSRS Augstākās padomes priekšsēdētāja Mihaila Gorbačova, lai viņš personiski ņemtu savā aizsardzībā tieši šos konkrētos cilvēkus, kas ir nonākuši konfliktā ar savu sirdsapziņu sakarā ar iesaukumu. Es domāju, ka šo dokumentu mēs varēsim šeit sagatavot.
Priekšsēdētājs. Vai vēl kāds grib savus priekšlikumus izteikt? Nav. Tātad apspriedīsim lēmuma projektu. Vai deputātiem ir kādas piezīmes par konstatējošo daļu? Nav. Par pirmo punktu? Lūdzu, biedri Strautmani, pie mikrofona.
P.Strautmanis.
Manuprāt, pirmais punkts ir tāds diplomātisks, mēs mazliet atkāpjamies no tā, ko mēs runājām un ko gribam izšķirt. Tāpēc es ierosinu izteikt to kategoriskākā formā, un proti: ieviest alternatīvo (darba) dienestu, un es uzsveru: ārpus Padomju Armijas. Ja tas būs Padomju Armijā, tad nebūs lielas starpības starp dienestu un šo alternatīvo dienestu. Dienests celtniecības bataljonā citā republikā vai kaut kur citur neko būtībā neizšķirs. Tāpēc šeit vajadzētu ierakstīt noteiktā formā ieviest alternatīvo (darba) dienestu ārpus Padomju Armijas un tālāk pēc teksta: šajā sakarā griezties pie PSRS tautas deputātu kongresa... un tā tālāk.
Priekšsēdētājs. Tātad deputāts Strautmanis ierosina 1.punktu formulēt šādi: Latvijas PSR Augstākā Padome nolemj: 1. Ieviest alternatīvo (darba) dienestu ārpus Padomju Armijas un griezties pie PSRS Tautas deputātu kongresa ar priekšlikumu papildināt PSRS Konstitūcijas 63.pantu, tālāk kā tekstā.
Es tikai nevaru saprast, kā mēs varam ieviest, ja mums nav likuma.
O.Kārkliņš.
Bija priekšlikums papildināt mūsu Konstitūcijas 61.pantu. Kādēļ jūs šo priekšlikumu neņemat vērā?
Priekšsēdētājs. Kā jūs varat tā apgalvot? Vai jums ir sava redakcija pirmajam punktam?
O.Kārkliņš. Izdarīt papildinājumu Konstitūcijas 61.pantā.
Priekšsēdētājs. Paldies. Lūdzu, Mārīte Rukmane.
M.Rukmane. Lai nebūtu domstarpību, ierosinu vidējo starp diviem variantiem. Pirmajā punktā biedra Strautmaņa ieteiktajam es pievienoju lai ieviestu, tālāk biedra Strautmaņa teiktais ārpus, tad tas viss formulējums - šajā sakarā griezties... un tad tas priekšlikums, ko mēs, 23 deputāti, iesniedzām par 61.pantu.
Priekšsēdētājs. Tātad lai ieviestu alternatīvo (darba) dienestu, griezties pie PSRS Tautas deputātu kongresa ar priekšlikumu papildināt... un tā tālāk.
M.Rukmane. Jo biedrs Peters sacīja, ka šis jautājums skar ne tikai Latvijas PSR.
Priekšsēdētājs. Sakiet savu redakciju otrajam punktam.
M.Rukmane. Jāliek klāt tas, ko biedrs Nesaule sacīja, - 97.pantā iekļaut 28.apakšpunktu, kas dotu Augstākajai Padomei pilnvaras izlemt jautājumus par alternatīvo (darba) dienestu. Šāds priekšlikums bija vēl bez mūsu izteiktā. Tātad ne tikai 61.pantā iekļaut otro daļu, bet arī 97. pantu papildināt ar 28.punktu par mūsu tiesībām.
Priekšsēdētājs. Sapratāt šī priekšlikuma jēgu? Nesapratāt? Tātad vispirms par pirmo punktu. Man liekas, ka tas tagad redakcijas ziņā ir nobeigts. Tātad - ieviest alternatīvo (darba) dienestu, griezties pie PSRS Tautas deputātu kongresa... un tālāk kā tekstā.
Bet tālāk - vai ārpus Padomju Armijas?
(Sarunas zālē.)
Skaidrs, papildināt ar ārpus Padomju Armijas.
Vai ir vēl kādas piebildes? Lūdzu, biedri Varnas.
V.Varnas.
Biedri, par pirmo punktu es gribu iesniegt šādu priekšlikumu. Dienests armijā iedalāms aktīvajā un rezerves dienestā. Tikko mēs ieviešam alternatīvo dienestu, uzreiz notiek diferencēšanās: vienam visu mūžu ir pienākums aizstāvēt Dzimteni, otram, kas pildījis alternatīvo dienestu, turpmāk nav nekādu pienākumu Dzimtenes aizsardzībā. Tādēļ es ierosinu pirmajā punktā, kur teikts: dienēt PSRS Bruņotajos Spēkos, iekšējā un robežapsardzības karaspēkā, pilda alternatīvo (darba) dienestu, rakstīt vārdus miera laikā. Acīmredzot jāparedz, ka mobilizācijas nepieciešamības gadījumā visiem ir pienākums aizstāvēt Dzimteni.
J.Peters. Biedri deputāti! Es nevaru piekrist šim priekšlikumam. Daudzi no jauniešiem atsakās vai atteiksies dienēt aktīvajā jeb obligātajā karadienestā tieši tādēļ, ka viņu idejiskā pārliecība neļauj ņemt rokā ieroci un pavērst to pret sev līdzīgu. Un tāpēc tieši tādu pat iemeslu dēļ arī kara laikā jaunieši var atteikties no dienesta.
Priekšsēdētājs. Kādas šai sakarā ir jūsu domas? Te var piekrist gan vienam, gan otram. Kara laikā ir kara likumi, miera laikā - miera likumi. Tāpēc atstāsim varbūt tādā redakcijā, kā mums šeit ir. Vēl jo vairāk tāpēc, ka mums pašreiz latviešu valodā nav precīza tulkojuma. Tagad par Mārītes Rukmanes un citu deputātu ierosinājumu. Es to nolasu: Izdarīt Latvijas PSR Konstitūcijas 61.pantā papildinājumu - Latvijas PSR pilsoņiem, kuru reliģiskā pārliecība vai citi apstākļi, kas paredzēti likumā, neļauj dienēt PSRS Bruņotajos Spēkos, iekšējā vai robežapsardzības karaspēkā, ir jāpilda alternatīvais (darba) dienests Latvijas PSR likumdošanas noteiktajā kārtībā. Tas ir viens. Un otrs ir mūsu nākošais likumprojekts, kurš paredz Latvijas PSR Augstākās Padomes kompetencē noteikt jautājumu, kas attiecas uz alternatīvo (darba) dienestu. Lūdzu, biedri Plotniek.
A.Plotnieks. Tātad, runājot par 61.pantu, man šķiet, ka varbūt būtu mērķtiecīgi to formulēt nedaudz īsāk: Latvijas PSR pilsoņiem, kuriem viņu pacifistiskā vai reliģiskā pārliecība neļauj dienēt karaspēkā, ir pienākums pildīt alternatīvo (darba) dienestu Latvijas PSR likumdošanā noteiktā kārtībā. Tāds ir priekšlikums. Nolasīšu, kā jums piedāvāta sākotnēji 97.panta 3.daļa. Vērtējiet.
Priekšsēdētājs. Es atvainojos, par ko jūs tagad runāsit?
A.Plotnieks. Par 97.panta 3.daļu. Tātad Augstākās Padomes izņēmuma jeb ekskluzīvo pilnvaru skaitā tiek piedāvāts iekļaut šādu punktu: Latvijas PSR pilsoņu alternatīvā (ekoloģiskā, sanitārā, tiesiskās kārtības uzturēšanas, ugunsdzēsības un citu) dienesta organizācijas un pildīšanas kārtības noteikšana. Kāpēc ir atšifrējums? Tāpēc, lai parādītu, ka šeit tomēr ir vesela virkne dažādu jomu, kurās šos cilvēkus izmantos, jo citādi var atkal to visu novadīt līdz vienam celtniecības dienestam.
Priekšsēdētājs. Paldies. Iedodiet, lūdzu, savu formulējumu. Šeit ir tikai viens jautājums - vai likumdošanas jomā, juridiskajā jomā, pacifistiskā pārliecība ir precīzi definēta?
A.Plotnieks. Nē, situācija ir tāda, ka mūsu valstī nav precedenta, bet ārvalstīs tas ir jēdziens ar zināmu precīzu saturu. Un jāsaka, ka mēs nespēsim izstrādāt šo likuma projektu, ja neizmantosim citu valstu pieredzi, jo mums nav nekādas pieredzes. Jāņem labākie etaloni un jāpielāgo mūsu vajadzībām, tad mēs radīsim labu projektu. Tātad arī jēdzienu satura atklāsme būs reāla un ļoti viegla.
Priekšsēdētājs. Biedri Golodov, vai jūs gribat runāt par otro punktu? Lūdzu.
N.Golodovs.
Uzskatu, ka esam sākuši rakstīt lēmumu ne no tās vietas. Pirmais, kas jāuzraksta, ka dienēt PSRS Bruņotajos Spēkos ir PSRS pilsoņa svēts pienākums un augstākais patriotiskais pienākums. Tas ir pirmais. (Troksnis.) Otrais - par tām negatīvajām parādībām, kas ir armijā. Domāju, ka ir jāgriežas PSRS Tautas deputātu kongresā vai varbūt PSRS Augstākajā Padomē. Pie mums izveidot speciālas komisijas, kuras kopā ar karavīriem pētītu veterānisma gadījumus un citus, es nevēlos uzskaitīt. (Troksnis.)
Par alternatīvo dienestu, par pirmo punktu, Uzskatu, ka te jautājums ir šāds: PSRS un savienoto republiku pilsoņi, kuriem to reliģiskā pārliecība un citi apstākļi, te skaidri jāuzraksta, kas ir domāts ar citiem apstākļiem, jo tādējādi to var izmantot daudzi, lai vispār nedienētu. (Troksnis.)
Par otro punktu. Domāju, ka ir jāizstrādā projekts, nevar ar to steigties. Kāpēc mums ir jāpaspēj uz nākošo sesiju, līdz 1.februārim? Cik daudz laika vajadzīgs, tik arī jādod, tas ir pārāk nopietns jautājums.
Ir iebildums arī par trešo punktu. Iespaids ir tāds, ka Bruņotie Spēki ir kāds svešķermenis, ka mēs baidāmies tērēt to uzturēšanai līdzekļus un cenšamies panākt Latvijas PSR pilsoņu iesaukšanu karaspēka celtniecības daļās, lai viņš dienētu tikai mūsu kara apgabalā. (Troksnis.)
Priekšsēdētājs. Biedri Golodov, lūdzu, brīdi pārtrauciet uzstāšanos.
Godātie biedri, kas stāv pie mūsu Augstākās Padomes ēkas! Ja jūs traucēsiet mūsu darbu, mēs būsim spiesti tūlīt pārtraukt šī jautājuma izskatīšanu.
Lūdzu, turpiniet.
N.Golodovs. Uzskatu, ka mēs pārkāpjam Bruņoto Spēku pakļautības prerogatīvu. Tas būs pareizi, ja pamatā dienētu Baltijas republikās un izskatītu jautājumu par lietderību republikā radīt Bruņotos Spēkus. Nevis, lai ierosinātu, bet izskatītu. Lieta tā, ka Bruņotie Spēki šobrīd ļoti stipri atšķiras no Lielā Tēvijas kara perioda Bruņotajiem Spēkiem. Tad tika veidota divīzija, kad mēs ar tevi, biedri Samson, karojām, šobrīd Bruņotie Spēki ir liels komplekss, ļoti sarežģīts, kur ir jābūt speciāli sagatavotiem kadriem, speciāli sagatavotiem virsnieku kadriem. Pieņemsim, ka šodien mums nav virsnieku sastāva. Tagad mēs organizējam to pašu divīziju, ieliksim tur komandējošā sastāvā krievus vai cittautiešus. Vai tas nāks par labu patriotiskai varonībai, vai nē? Nē, tas tikai pastiprinās nacionālās nesaskaņas. Tātad, lai to izdarītu, ir nopietni jāgatavojas. To nevar tā atrisināt: rīt piecelties un izveidot republikas Bruņotos Spēkus. Tāpēc es uzskatu, ka uz šiem jautājumiem jāraugās ļoti nopietni. Un atkārtoju, ka pirmajā punktā jāieraksta, ka tas ir svēts pienākums.
Un nobeigumā: par to vietu, kur tiek runāts par mēģinājumu iznīcināt vai sūtīt atpakaļ iesaukšanas pavēstes. Tas ir pareizi attiecībā pret tiem, kuri ir atteikušies. Domāju, ka šis jautājums ir jāizskata īpaši. Tas nav konstitucionāls jautājums un nav lēmuma jautājums. Tas ir darbības jautājums. Pretējā gadījumā mums vajadzēs tā rīkoties: kriminālnoziedznieki savairojušies - miliciju atlaist. Tā nevar darīt. Tas ir jādara ļoti gudri, pielietojot humānus līdzekļus. Ir noticis tā, ka kādi divsimt vai trīssimt cilvēku ir atteikušies. Tiešām, tie ir mūsu bērni, kāds ir tos ietekmējis vai arī viņi paši nākuši pie tādas pārliecības. Katrs konkrēts gadījums jānoskaidro un jāpieņem konkrēts lēmums.
Priekšsēdētājs. Paldies. Tātad par otro punktu. Kādas ir iebildes? Vienīgais - par termiņu. Tātad vai nu līdz 1.janvārim vai, kā Mārīte Rukmane teica, līdz 20.decembrim. Diemžēl nākamās sesijas datumu mēs nevaram precīzi nosaukt, jo viss būs atkarīgs no tā, kā mēs tiksim galā pirmām kārtām ar valsts plānu un valsts budžetu. Vai mēs varam šeit rakstīt līdz nākamajai sesijai? Biedri Tukān, es atvainojos, es biju tikpat naivs, kā jūs pašreiz esat. Es arī Prezidija sēdē no sirds liku priekšā un Prezidija locekļi mani atbalstīja, komisijai stingri noteicām termiņu. Pagāja šīs divas nedēļas, komisija šodien ziņoja un teica, ka šajā laikā visā pilnībā šo likumu nevarēja izstrādāt. Līdzko Prezidijā būs šis likuma projekts un tas būs kvalitatīvs, mēs nekavējoties varam pieņemt lēmumu to publicēt apspriešanai. Kas attiecas uz Prezidiju, šeit nekādas aizķeršanās nebūs. Varbūt ierakstīsim šeit 1990.gada 1.janvāri. Jebkura rīcība, kas reāli saīsinās šo termiņu, būs tikai apsveicama. Nav iebildumu? Lūdzu, biedri Eizān.
A.Eizāns. Varbūt šo punktu papildināt ar biedra Petera priekšlikumu attiecībā par lūgumu Valsts aizsardzības padomes priekšsēdētājam Gorbačovam līdz alternatīvā dienesta likuma pieņemšanai ņemt aizsardzībā tos puišus, kuri šobrīd nevēlas dienēt.
Priekšsēdētājs. Zināt, es visnotaļ cienu šo priekšlikumu, un es pats neesmu šonakt gulējis, jo domāju. Tieši šis punkts ir vissmagākais! Visus pārējos punktus var pieņemt. Un šo vissmagāko punktu uzdot mūsu valsts galvam, man liekas, tās ir manas personīgās domas, ka mēs tomēr līdz galam nebūsim izdomājuši šo jautājumu. Tad jau labāk uzņemties Ivaram Priedītim to, ko viņš šeit deklarēja no tribīnes, tas būs reālāk. Kaut gan es nenoliedzu arī tādu risinājumu.
J.Peters. Kompromisa variants - Augstākā Padome ņem aizsardzībā šos puišus un ziņo par to Valsts aizsardzības padomes priekšsēdētājam. (Zālē rosība.)
Priekšsēdētājs. Tādā gadījumā Augstākā Padome aptur iesaukumu un faktiski nobloķē šo jautājumu. Visi šie jautājumi mums ir jāapdomā.
(Balsis no zāles.)
Lūdzu, kādi vēl ir priekšlikumi? Lūdzu, biedri Plotniek.
A.Plotnieks. Vēlreiz atgādinu to ideju, ko es izteicu. Tā ir republikas kara komisāra lieta. Tas ir pakļauts Augstākajai Padomei. Augstākā Padome var uzdot tam organizēt līdz likuma pieņemšanai republikas teritorijā viņiem zināmu īpašu statusu.
Priekšsēdētājs. Kādu īpašu statusu? Ja mēs gribam kā likumdevējs īpašu statusu, mums ir tas jānoformulē, jāpieņem un jāatbild par to. Es jau pašā sākumā lūdzu - sēdēsim kaut vai līdz rītam, bet risināsim konstruktīvi, nevis ideju līmenī. Lūdzu, biedri Dūda.
J.Dūda. Cienījamie deputāti! Par priekšlikumiem. Es domāju, ka pats reālākais un normālākais termiņš var būt 1.janvāris, kā teica biedrs Gorbunovs, Tas ir pirmkārt. Otrais, tas, ko teica šeit godātais profesors. Nevajag jaukt Latvijas likumdošanu un PSRS likumdošanu, kas skar PSRS Aizsardzības ministrijas un ģenerālštāba rīcību. Tādu funkciju, kā saka Plotnieks, nav ne man, ne arī mūsu Baltijas kara apgabala pavēlniekam biedram Kuzminam. Tās ir tikai ģenerālštābam. Var ierakstīt, lai šo jautājumu ģenerālštābs ātri un operatīvi izskata, tam es piekrītu. Un tagad, tā kā es piegāju pie mikrofona, lūdzu vēl vienu minūti. Es nezinu, no kurienes radušies šie skaitļi - no avīzēm, no televīzijas izskan gan 150, gan jau 200. Priedītis kaut kur dabūjis šādus skaitļus, varbūt viņam kaut kur pagrīdē cilvēki kaut ko skaita. Uz šodienu man personīgi ir atteikušies 17. Jūs atceraties, kādreiz es teicu - 7, pēc tam televīzijā es teicu 14, šodien oficiāli ir 17. Ar katru cilvēku mēs personīgi runājam, kara komisāri runā personīgi, runā ar vecākiem, zēniem iestāsta, lai viņi nedara muļķības. Tie ir viņu draugi, kas šodien stāv šeit pie logiem un kliedz, un uzskata sevi par patriotiem, bet faktiski grūž šos zēnus uz cietumu. Pagaidām par šiem 17 vēl neviena lieta prokuroram nav atdota, bet mēs būsim spiesti, ja tādi pārkāpumi būs. Izņemot Liepāju un Rīgu, visos rajonos iesaukšana rit normāli, iesaukšana ir beigusies, iesaukšanas komisijas strādāt jau beigušas. Ir palikuši kādi 5 procenti, kas aizgāja uz izmeklēšanu, uz slimnīcām, uz pārbaudēm un tā tālāk. Visi ir iesaukti, tagad vēl tikai iesauktie godīgi, mierīgi, bez ārkārtējiem notikumiem, kā saka, jāaizsūta uz armiju dienēt. Tāda šodien ir situācija. Protams, pēc visas šīs aģitācijas, ko tagad veic formālie un neformālie, varbūt skaitliskā ziņā ne vairs 17, bet būs jau nezin cik. Kas attiecas uz priekšlikumiem, biedri Gorbunov un cienījamie deputāti, mēs taču komisijā, kā Jānis Nesaule šeit teica, ļoti uzmanīgi visu izskatījām. Protams, mēs nevarējām tik īsā laikā visu aptvert, tur ir kļūdas, tur varbūt ne viss ir līdz galam izskatīts. Tagad te ir daudz cilvēku, visiem ir gudras galvas, kopā domāsim. Bet laikā - līdz nākamajai sesijai, manuprāt, mēs nepaspēsim.
(No zāles: Man ir jautājums kara komisāram. Vai reāli šobrīd var apturēt šo 17 jauniešu iesaukšanu līdz pavasarim?)
J.Dūda. To reāli es nevaru. Tas acīmredzot jāraksta mūsu Augstākās Padomes lēmumā un jānosūta. Jāizskata, kādi viņiem ir motīvi. Kā bija Liepājā? Liepājā atrakstīja 54 zēni, bija viņu paraksti un 30 vecāku paraksti. Viņi rakstīja, ka grib dienēt alternatīvajā dienestā. Kara komisārs izsauca un parunāja. Tagad seši cilvēki jau dien, astoņi ir iesaukti, trīs cilvēkiem veselības stāvoklis ir tāds, ka viņi nevar dienēt. Palika vēl, man liekas, 26 cilvēki un ar vecākiem darbs turpinās, un es domāju, ka viņu skaits būs daudz mazāks. Tas ir par Liepāju. Attieksme ir tāda - šodien viņi saka - es neiešu dienēt, bet rīt atnāk - es iešu. No Viļānu ielas iesaukšanas punkta aizbēga trīs puiši, pēc vienas diennakts viņi atgriezās un godīgi teica - mēs iesim dienēt. Tā viņi rīkojas, ko lai ar viņiem izdara?
Priekšsēdētājs. Vai vēl ir jautājumi? Nav. Paldies. Turpinām apspriest mūsu projektu. Lūdzu.
(Balss no zāles: Priekšlikumu ir ļoti daudz, ir arī nesaprotami priekšlikumi. Ir priekšlikums: balsot par katru punktu atsevišķi.)
Priekšsēdētājs. Pirmkārt, mēs neesam izskatījuši visu šo lēmuma projektu līdz galam. Varbūt izskatīsim lēmuma projektu tīri no redakcijas viedokļa. Ja lēmuma projekts izveidots tāds, ka mēs varam balsot, tad, protams, sāksim balsot par katru punktu.
Ja tomēr lēmuma projekts nav izveidots līdz galam vai formulējumi nebūs pieņemami visiem, tad mums vienkārši ir jāatliek šis jautājums, pa nakti ir jāsagatavo rakstveidā un rīt no rīta jāizsniedz deputātiem, lai varētu balsot pēc rakstveidā sagatavotiem punktiem. Pagaidām mēs esam daudzmaz tikuši galā ar diviem punktiem. Liekas, ka arī no redakcijas viedokļa šeit nav nekādu iebildumu.
Par trešo punktu Ministru Padomes priekšsēdētājs deputāts V.Bresis teica, ka tas neesot Ministru Padomes kompetencē. Jāsaka, ka neviens no šiem jautājumiem nav nedz mūsu, nedz Ministru Padomes kompetencē. Ja mēs paši šeit kaut ko neuzņemsimies, tad nekā arī nebūs, tad tikai būs: griezties, lūgt utt. Tāpēc es varu nolasīt, kādu lēmumu Lietuvas Augstākā Padome pieņēma šajā sakarā.
Nolemj:
Ieteikt PSRS Augstākajai Padomei uzlikt par pienākumu PSRS Aizsardzības ministrijai un uzdot Lietuvas PSR Ministru Padomei nekavējoties sākt sarunas ar šo ministriju, izvirzot par uzdevumu:
a) nodrošināt, sākot ar 1990.gadu, iespēju Lietuvas PSR pilsoņiem, ievērojot viņu vēlēšanos, pildīt karadienestu Lietuvas PSR teritorijā, bet, ja tādas iespējas nav, tad Baltijas kara apgabalā. Daļēji sākt to realizēt jau šajā gadā;
b) atjaunot Lietuvas PSR teritorijā nacionālos karaspēka veidojumus, kuros varētu pildīt dienestu Lietuvas PSR pilsoņi.
Un nākošie punkti ir tādi paši kā mums. Kādi šai sakarā ir priekšlikumi?
A.Cīrulis. Pašā sākumā, biedri Gorbunov, kad gatavoja šo lēmuma projektu, bija doma pārņemt to pilnībā no lietuviešiem. Tagad pārveidojot ir palikusi tikai daļa. Paņemsim to pilnībā, būs vienkāršāk, ja mēs, visas trīs republikas, pieņemsim vienādus lēmumus.
Priekšsēdētājs. Lūdzu.
V.E.Bresis. Cienījamie deputāti, es uzskatu, ka lietuviešu variants ir pieņemamāks vai pieņemams, varētu teikt. Mēs varētu uzticēt Ministru Padomei un vēl labāk - kopā ar mūsu Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāju cienījamo biedru Gorbunovu stāties sarunās ar PSRS Aizsardzības ministriju un meklēt risinājumu šajos jautājumos.
Priekšsēdētājs. Es nesaprotu. Jūs šeit pie Ministru Padomes gribat pierakstīt manu uzvārdu.
V.E.Bresis. Kopā.
Priekšsēdētājs. Es neiebilstu, tas būs liels gods, ja šādā vēsturiskā lēmumā būs mans uzvārds.
Ja jau minam uzvārdus, tad vajadzētu būt arī biedra V.Breša uzvārdam. Tātad Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājam A.Gorbunovam, Ministru Padomes priekšsēdētājam V.Bresim un tālāk kā tekstā.
Tātad mēs lietuviešu variantu liekam 3.1. un 3.2. punkta vietā.
Tālāk - 3.3. Iesniegt priekšlikumus PSRS Ministru Padomei par grozījumiem iesaukšanas medicīnas komisiju darbības organizēšanā, paredzot segt izdevumus to uzturēšanai no PSRS Aizsardzības ministrijas budžeta Latvijas PSR Ministru Padomei.
3.4. Izstrādāt un apstiprināt Nolikumu par republikas rajonu un pilsētu iesaukšanas komisijām.
Nav iebildumu? Nav.
4. Latvijas PSR Veselības aizsardzības ministrijai izstrādāt savus priekšlikumus to slimību un fizisko trūkumu uzskaitījumiem, sakarā ar kuriem jaunieši nevar tikt iesaukti karadienestā, un līdz 1990.gada 1.janvārim iesniegt tos Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijam. Pie tam var palikt Augstākās Padomes Prezidijs, jo Prezidijs informēs sesiju par šo jautājumu.
5. Ierosināt PSRS Ministru Padomei attiecināt PSRS aizsardzības ministra 1989.gada 1.septembra pavēles nr. 317 darbību uz visiem karavīriem, kas šobrīd dien PSRS Bruņotajos Spēkos, iekšējā, robežapsardzības un dzelzceļa karaspēkā.
Biedrs Nesaule ziņoja par šo problēmu. Vai ir kādi jautājumi? Lieta ir tāda, kad armijas sastāvu nebija iespējams nokomplektēt kvalitatīvu, iesaukuma kritēriji veselības stāvokļa ziņā bija nedaudz pazemināti.
J.Nesaule. Par 13 nosaukumiem ir paplašināts to slimību saraksts, kuru dēļ neiesauc armijā. Sākot ar šī gada 1.oktobri, pavēle stājas spēkā. Tātad šī punkta pamatdoma ir šāda: attiecināt šīs pavēles darbību uz tiem, kuri ir divu gadu laikā iesaukti un pašreiz dien.
Priekšsēdētājs. Vai vēl ir jautājumi? Nav. 5.punkts paliek redakcijā, ko es nolasīju.
6. Rekomendēt rajonu (pilsētu) Tautas deputātu padomēm:
6.1. sabiedrības un kara komisariātu, kā arī karaspēka daļu sadarbības attīstības nolūkā, lai pilnveidotu darbu, kas saistīts ar jauniešu iesaukšanu aktīvajā karadienestā, izveidot rajona (pilsētas) karadienesta lietu komisijas. Nav iebildumu? Nav.
6.2. sniegt konkrētu palīdzību to jauniešu ģimenēm, kas atrodas aktīvajā karadienestā, kā arī personām, kuras guvušas sakropļojumus karadienesta laikā, un armijā bojā gājušo karavīru vecākiem un ģimenēm. Tātad to jauniešu ģimenēm, kuri atrodas karadienestā, un viņu vecākiem. Priekšlikums - un to ģimenēm.
V.Kalnbērzs. Ja karavīri pildīja Aizsardzības ministrijas uzdevumu, ir sakropļoti vai gājuši bojā, tad kāpēc lai Aizsardzības ministrija arī par to neatbildētu un nefinansētu to? Kāpēc vietējām padomēm uzņemties tik lielu atbildību? Es par to runāju savā uzstāšanās laikā. Domāju, ka tomēr godīgi būtu tā, ka ne tikai vietējās padomes atbildētu par to.
Priekšsēdētājs. Varbūt ģenerālis Dūda šai sakarā var konkretizēt.
V.Kalnbērzs. Aeroflote avārijas gadījumā apņemas segt zaudējumus. Vietējām padomēm naudas nav, jo mēs zinām, cik lielas ir summas, un jāņem vērā, kādas ir iespējas.
G.Luss.
Likumā ir paredzēts, ka gadījumā, ja cilvēks kļūst invalīds vai iet bojā, tiek izmaksātas gan pensijas, gan arī pabalsti.
Priekšsēdētājs. Es arī gribētu pateikt to pašu.
J.Dūda. Sociālās nodrošināšanas ministre biedre Luss pareizi teica, ka tas ir paredzēts likumā. Es vēl gribu pateikt, ka gadījumā, ja karavīrs gājis bojā vai noticis nelaimes gadījums, vecāki var uz turieni aizbraukt par brīvu. Vispārējās karaklausības likuma 32.pantā ir teikts, ka tiem karavīriem, kas ir iesaukti un kam ir bērni, mēneša laikā viņi jāiekārto bērnudārzā, mazbērnu novietnē. To visu mēs darām, kara komisārs sastāda sarakstu izpildkomitejas priekšsēdētājam vai viņa vietniekam, kas ar to nodarbojas. Vispārējās karaklausības likuma 74.pants nosaka, ka karavīru, kas sastāvēja dzīvokļa rindā, vai viņa ģimeni, kamēr viņš dien, nevar no rindas izslēgt.
R.Salputra. Mēs dodam labas rekomendācijas 6.punktā, ko darīt rajonu un pilsētu Tautas deputātu padomēm, pie tam ar nolūku, man liekas, tas ir skaidrs. Bet tai pašā laikā vai mēs nevarētu dot arī analoģiskas rekomendācijas, kas sekmētu normāla, veselīga klimata izveidošanu attiecīgajās karaspēka daļās un to dislokācijas teritorijās. Kā biedrs Dūda kā speciālists uzskata?
J.Dūda. Vispār jebkurā karaspēka daļā ir medicīniskais personāls, ir hospitāļi, kur sniedz medicīnisko palīdzību. Minēšu šādus skaitļus. Šā gada 10 mēnešos mēs esam 157 cilvēkus dažādu iemeslu dēļ palaiduši uz mājām, viņi ir atvaļināti. 41 cilvēks ir atbrīvots vispār no mācību iesaukumiem, 22 lietas, kur bija ņirgāšanās par cilvēkiem, ir aizsūtītas prokuroram. Tie, kas uzbrukuši, kas pieļāvuši vetenārismu, ir saukti pie atbildības, 23 cilvēki ir pārcelti uz citām karaspēka daļām. 18 cilvēki ir pārcelti dienēt uz Baltijas kara apgabalu no tiem apgabaliem, kur bija veterānisms, kur bija ņirgāšanās, kur sita puišus.
Priekšsēdētājs. Tātad punktu atstājam tādā redakcijā, kādā tas ir šeit, jo tas paredz papildinājumu likumam. Nav iebildumu pret šo redakciju?
G.Zemrībo.
Ir viena juridiska rakstura piezīme. Vajadzētu grozīt - mainīt aktīvā karadienesta vietā rakstīt obligāto karadienestu, jo juristi - un ne tikai juristi - saprot ar aktīvo karadienestu tādu karaspēka daļu, kura atrodas kara stāvoklī. Mēs turpretī runājam par visiem gadījumiem, kad iesauc obligātajā karadienestā. Un vēl viena piezīme, pareizāk sakot, izziņa. Es piekrītu tam, ko biedrs Plotnieks teica, ka vajadzētu izmantot citu valstu pieredzi. Vajadzētu izmantot arī to pieredzi, kas bijusi savā laikā Padomju Savienībā. 1930.gadā bija attiecīgs karaklausības likums, kas paredzēja alternatīvo dienestu. Bija arī paredzēta speciāla kārtība. Tiesa šādos gadījumos izskatīja lietas, un cilvēki ar tiesas spriedumu tika atbrīvoti no karadienesta, ņemot vērā viņu reliģisko pārliecību.
Priekšsēdētājs. Paldies. Tas nu ir tiesa, ka deputāts Gvido Zemrībo ir gandrīz visās mūsu komisijās. Ja visi mūsu deputāti tā darbotos, tad mums jau tagad būtu pastāvīgi funkcionējošs parlaments.
Vai par nākošajām konstatācijām ir iebildumi? Nav. Tagad par PSRS tautas deputāta biedra Eizāna iesniegtajiem priekšlikumiem. Tie jums ir. Jūs esat iepazinušies ar tiem, un mums ir jāpateicas viņam, ka viņš tā šo projektu ir izstrādājis. Ir runa par komisiju. Mums pašreiz ir komisija, viņa, kā vien varējusi, - darbojusies šos trīs mēnešus. Mēs tagad veidojam jaunu, speciālu komisiju tikai alternatīvā likuma izstrādāšanai, bet tas nenozīmē, ka mums nav vajadzīga komisija visās karadienesta lietās. Tāpēc, lai būtu pilnīga skaidrība, jāsaka, ka tā bija mūsu kļūda, ka mēs šai komisijai uzticējām visu. Diemžēl momentā likumprojektus nevar izstrādāt komisija, kas ir orientēta uz vispārējiem jautājumiem, un vēl tik specifiskos jautājumos kā armijas lietas. Likuma projekts jāizstrādā speciālai komisijai. Kas attiecas uz dienesta lietām, tad mūsu komisiju, kura mums ir tagad, mēs varam papildināt un arī tai uzticēt uzdevumus, kurus savā projektā ir izteicis PSRS tautas deputāts biedrs Eizāns. Kādas ir jūsu domas šai sakarā?
A.Plotnieks. Gribu pateikt vienu repliku par pašu lēmuma projektu. Es ļoti atvainojos, bet lai republikas kara komisārs neuzskata, ka es kaut kādā veidā gribu viņa vadītajai iestādei darīt pāri, tomēr jurista un arī deputāta domāšanai jābūt piezemētai. Taču šobrīd tomēr kaut kāds skaits cilvēku mums paliek ārpus dienesta. Un kaut kādā veidā mums šis jautājums jāatrisina.
Es formulēju punktu, bet neadresēju to tieši personāli kara komisāram kā atbildīgajam: Republikas kara komisāram, saskaņojot ar PSRS Bruņoto Spēku ģenerālštābu, līdz likuma par alternatīvo darba dienestu spēkā stāšanās brīdim organizēt pagaidu darba dienestu republikas teritorijā jauniesaucamajiem, kas atteikušies dienēt.
Priekšsēdētājs. Biedri Plotniek, bet tad tūlīt pateiksim, kā viņam tas jāorganizē.
A.Plotnieks. Kaut vai celtniecības apakšvienības, kas republikā celtu kaut vai skolu, var būt jebkurš risinājums, bet mums nebūs krimināllietu. Šajā sakarībā vēl tālāk. Es atgriežos atpakaļ pie Viļa Samsona teiktā. Man šķiet, ka 3.punktu vajadzētu papildināt ar apakšpunktu par 43. gvardes divīzijas atjaunošanu. Tas ir otrs priekšlikums. Ierakstīt to 3.punktā kā 3.apakšpunktu.
Priekšsēdētājs. To mēs jau paņēmām no lietuviešiem. Es arī labprāt nobalsotu par profesora Plotnieka ieteikto, ja mums pašiem nevajadzētu šo likumu izpildīt. Mums nav, kam uzticēt to izpildīt. Kara komisārs tūlīt prasīs, kādā veidā viņam šo pagaidu dienestu organizēt, jo mums nekādu likumu nav. Ja mēs varam šo likuma projektu par pagaidu alternatīvo dienestu apspriest un pieņemt, tad kara komisārs acīmredzot to respektēs. Katrā ziņā viņš griezīsies pēc tādas atļaujas PSRS Aizsardzības ministrijā.
Neskatoties uz to, ka mēs praktiski visos jautājumos esam vienojušies, pat par izmaiņām Latvijas PSR Konstitūcijā, mums ir jāapzinās, ja mēs gribam tiesiskus jautājumus grozīt, tad mums tas ir jādara tiesiski. Kas attiecas uz šo iesaukumu, tad es pagaidām neesmu dzirdējis konstruktīvus priekšlikumus, kā tiesiski to darīt. Vienīgi mēs varam uzņemties morālu atbildību par tiem, kas ir atteikušies no dienesta. Morālai atbildībai par viņiem mums vienmēr jābūt. Tiesisku priekšlikumu pagaidām vēl nav bijis, vismaz manā izpratnē - nevis idejas līmenī, bet tiesiski.
Es šai sakarā ierosinu visus punktus, par kuriem mēs esam vienojušies, vai nu pieņemt šovakar, vai rīt no rīta. Tātad šovakar. Bet tos, kur nav līdz galam tiesisku pamatu, tos nepieņemt, jo mēs neko nepalīdzēsim, tikai izdarīsim lāča pakalpojumu, par kuru pēc tam pašiem būs neērti - mēs, lūk, gribējām labu, bet mums šai sakarā nekas neiznāca. Jābūt vīrišķīgiem un jāpasaka, ka šobrīd apturēt iesaukumu mēs nevaram. Mēs tikai varam to darīt, izstrādājot attiecīgus likumu projektus nākošajam, tas ir, pavasara iesaukumam. Ja mēs gribam būt godīgi, tas mums ir jāpasaka. Ja mēs gribam būt diplomātiski, tad, protams, var, bet pēc tam pašiem vien būs jāatbild, nevienam citam. Ja ir cits priekšlikums, lūdzu. Es nebūt negribu šo viedokli kaut kādā veidā uzspiest, nekādā gadījumā.
Par grozījumiem Konstitūcijā mums jābalso atsevišķi. Par pārējiem punktiem mēs varam nobalsot kopumā tajā redakcijā, par ko šeit vienojāmies. Vai ir iebildumi vai citi priekšlikumi? Nav.
Tātad grozījumiem Konstitūcijā nepieciešamas divas trešdaļas balsu. Es vēlreiz atkārtošu. Šos grozījumus, ko es nosaukšu, mēs balsosim atsevišķi, bet par lēmumu, kuru mēs šeit apspriedām, varam balsot kopumā, jo mēs par visiem punktiem vienojāmies. Vai esat gatavi tādai darbībai? Ja kādam ir iebildumi, sakiet, lūdzu, tūlīt, jo mums dažreiz ir arī tā, kā pagājušoreiz: mēs visi bijām vienoti, bet tad pusi mēneša pārdomājām un sākām citādi runāt un domāt. Esat gatavi? Labi.
Tātad ir iesniegts likuma projekts par grozījumiem Konstitūcijā: 61.pantu papildināt ar otro daļu šādā redakcijā.
A.Dambis.
Cienījamais priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Mēs esam pienākuši pie ļoti svarīgu jautājumu izlemšanas, kur ar balsu vairākumu nepietiek, mums vajag divas trešdaļas no kopējā skaita. Es nezinu, vai mūsu ir tik daudz, jo daudzi aizgājuši projām. Mums tomēr vajadzētu izdarīt šeit reģistrāciju.
Priekšsēdētājs. Reģistrēsimies, biedri deputāti. Lūdzu, paceliet savas balsošanas kartītes. Balsu skaitīšanas komisijai - darbs, bet mums - starpbrīdis.
Klāt ir 233 deputāti. Šis deputātu skaits mums atļauj izskatīt šo jautājumu. Cita lieta, kā mēs balsosim, kādi būs balsošanas rezultāti. Bet izskatīt mēs varam.
Tātad vēlreiz lasu, par ko mēs balsosim: 61.pantu papildināt ar otro daļu šādā redakcijā: Latvijas PSR pilsoņiem, kuriem viņu pacifistiskā vai reliģiskā pārliecība neļauj dienēt karaspēkā, ir pienākums pildīt alternatīvo (darba) dienestu Latvijas PSR likumdošanas noteiktajā kārtībā.
(No zāles: Kā to konkrēti varēs konstatēt?)
Priekšsēdētājs. Šis papildinājums Latvijas PSR Konstitūcijā uzliek par pienākumu mums - Augstākajai Padomei, Prezidijam un komisijai - izstrādāt likumu par alternatīvo dienestu, to izskatīt un pieņemt. Lūdzu, kādi vēl jautājumi? Tad balsojam. Kas par, lūdzu pacelt balsošanas kartītes. Kas ir pret? Kas atturas? Tātad balsošanas rezultāti šādi: par šo likumprojektu nobalsojuši 222 deputāti, pret - nav, atturējās - 9.
Tādējādi kvalificētais vairākums ir 213, bet nobalsojuši par 222 deputāti. Tātad likums par Konstitūcijas šī panta papildinājumu tiek pieņemts. (Aplausi.)
Kas attiecas uz Augstākās Padomes kompetenci, tad šodien mums nav par to jābalso, jo rīt mēs izskatīsim Augstākās Padomes kompetenci.
Tagad par lēmumu kopumā. Principā mums šeit neradās domstarpības. Vienīgi deputāts Golodovs ierosināja papildinājumu pirmajā punktā, bet tas jau ir pēdējā punktā. Te ir vispārējs konstatējums, kurā mēs gan nosodām nepamatotu rīcību, kad mēģina sūtīt atpakaļ vai iznīcināt kara uzskaites dokumentus jeb boikotēt iesaukšanu, gan arī izsakām savu attieksmi pret Bruņotajiem Spēkiem. Pret tiem, kas pilda savu konstitucionālo pienākumu, aizsargājot valsti, nav pieļaujama nekāda diskreditācija sabiedrības acīs un sabiedriskajās organizācijās. To mēs iekļaujam kā pēdējos punktus mūsu likumā.
Tādējādi, biedri Golodov, jūsu priekšlikums ir ievērots, tikai ne tieši tā, kā jūs ierosinājāt.
Balsosim par šo lēmumu kopumā. Kas par tā pieņemšanu, lūdzu pacelt balsošanas kartītes. Kas pret? Nav. Kas atturējās? Arī nav.
Tātad šis lēmums tiek pieņemts vienbalsīgi.
Šis darba kārtības jautājums ir izskatīts.
Bet jūs visi izskatāties tik svaigi, ka mēs vēl vienu jautājumu varētu izskatīt. (Zālē rosība.)
Biedrs Ķezbers gribēja savai informācijai desmit minūtes. Varbūt piekritīsit? (Balsis zālē.)
Ir priekšlikums rīt sākt darbu deviņos. Lūdzu, balsosim, kas par to, lai sāktu pulksten 9.00. Tātad sesija sāks darbu pulksten 9.00. Paldies par šīsdienas darbu. Līdz rītam.