Sesiju atklāj Latvijas PSR Augstākās Padomes priekšsēdētājs A.Gorbunovs.

 Priekšsēdētājs. Labrīt, godātie deputāti un mūsu viesi! Labu rītu visiem Latvijā, kuri mūs pašreiz klausās.

Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas vienpadsmitā sasaukuma Augstākās Padomes piecpadsmito sesiju, mūsu pēdējo šī sasaukuma sesiju, paziņoju par atklātu.

Pēc mūsu parlamentārajām tradīcijām mums tūlīt jāķeras pie balsu skaitīšanas komisijas izveidošanas. Ir priekšlikums to ievēlēt 9 cilvēku sastāvā. Vai ir kādi citi priekšlikumi? Nav. Tad ir priekšlikums ievēlēt balsu skaitīšanas komisiju šādā personālajā sastāvā (atļaujiet amatu nenosaukt, tikai vēlēšanu apgabalus): Andris Bērziņš - Rīgas 1.vēlēšanu apgabals, Mārīte Darģe - Rīgas 82. vēlēšanu apgabals, Valentīns Gratkovskis - Daugavpils 113.vēlēšanu apgabals, Juris Gusarovs - Rēzeknes 151.vēlēšanu apgabals, Tatjana Karpuhina - Rīgas 66. vēlēšanu apgabals, Atis Kramiņš - Rīgas 93.vēlēšanu apgabals, Ilmārs Lakšs - Piltenes 323.vēlēšanu apgabals, Jānis Rieksts - Ērgļu 244. vēlēšanu apgabals.

Kādi ir jūsu priekšlikumi šai sakarā? Vai visi biedri labprātīgi uzņemas un godprātīgi apsola pildīt savus pienākumus? Arī nav iebildumu. Tad balsosim, kas par to, lai šādu komisiju, gan skaitliskā, gan personālā sastāvā, ievēlētu? Paldies. Kas ir pret? Nav. Kas atturas? Nav. Tātad komisiju mēs esam ievēlējuši, cik var spriest, vienbalsīgi.

Vajadzētu sākt ar to, ka tūlīt mums reģistrēties arī šeit zālē. Komisiju lūdzu apsvērt, kur un kādā veidā jūs skaitīsit mūsu balsis. Bet mēs reģistrēsimies, paceļot balsošanas kartītes. Ir piereģistrējušies 273 deputāti. Pie reģistrācijas galdiņiem pulksten 10.00 bija paspējuši reģistrēties tikai 270 deputāti.

Tas ir labi, ka mūsu jau ir vairāk, tātad sesija ir spējīga lemt visus jautājumus, kuri ir iesniegti un kurus mēs akceptēsim darba kārtībā.

Tagad par darba kārtību un darba gaitu. Augstākās Padomes Prezidijs un Vecāko padome ierosina izskatīt Augstākās Padomes sesijā šādus jautājumus: 1. Par izmaiņām Latvijas PSR valdības sastāvā.

2. Par Latvijas PSR likumiem “Par pagastu pašvaldību”, “Par pilsētas pašvaldību”, “Par rajona pašvaldību” un “Par tautas pašvaldības sistēmas izveidošanu”, iesniedz Augstākās Padomes Prezidijs.

3. Par Latvijas PSR Augstākās Padomes Deklarāciju jautājumā par Latvijas valstisko neatkarību, jautājumu iesniedz Augstākās Padomes Prezidijs. 4. Par Latvijas PSR valsts ģerboni, karogu, himnu.

5. Par Latvijas PSR likumprojektu “Par alternatīvo darba dienestu” pirmajā lasījumā, jautājumu iesniedz Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs.

6. Par Latvijas PSR likumprojektu “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas PSR Dzīvokļu kodeksā”, jautājumu iesniedz Latvijas PSR Ministru Padome.

7. “Par atsevišķu PSRS valdības lēmumu izpildes daļēju apturēšanu Latvijas PSR teritorijā, kuri pieņemti jautājumos par atvieglojumu attiecināšanu uz dažu kategoriju personām viņu nodrošināšanā ar dzīvojamo platību”, jautājumu iesniedz Latvijas PSR Ministru Padome.

8. “Par PSRS likumu un PSRS Augstākās Padomes lēmumu stāšanos spēkā Latvijas PSR teritorijā”, iesniedz Augstākās Padomes Prezidijs.

9. “Par PSRS 1989.gada 23. decembra likuma “Par konstitucionālo uzraudzību PSRS stāšanos spēkā Latvijas PSR teritorijā”.

10. Par Latvijas PSR likumprojektiem “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas PSR Kriminālkodeksā, Kriminālprocesa kodeksā un Labošanas darbu kodeksā”, iesniedz Augstākās Padomes Prezidijs.

11. Par Latvijas PSR likumprojektu “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas PSR Laulības un ģimenes kodeksā un dažos citos Latvijas PSR likumdošanas aktos”, jautājumu iesniedz Latvijas PSR Ministru Padome.

12. Par Latvijas PSR Tiesas pilnvaru termiņa pagarināšanu, iesniedz Augstākā Tiesa.

13. Par dažu Rīgas pilsētas Maskavas rajona tautas tiesas tiesnešu pirmstermiņa atbrīvošanu, jautājumu iesniedz Latvijas PSR Tieslietu ministrija.

14. Par dažu Latvijas PSR rajonu tautas tiesnešu ievēlēšanu, arī iesniedz Latvijas PSR Tieslietu ministrija.

15. Par Latvijas PSR likumprojektu “Par grozījumiem Latvijas PSR Konstitūcijas 152. un 155.pantā” pirmajā lasījumā, iesniedz Latvijas PSR Tieslietu ministrija.

16. Par Latvijas PSR likumprojektu “Par Latvijas PSR tiesnešu un tautas piesēdētāju zvērestu”, jautājumu iesniedz Latvijas PSR Augstākā Tiesa un Latvijas PSR Tieslietu ministrija.

17. Par nolikumu “Par Latvijas PSR tiesnešu disciplināro atbildību, tiesnešu un tautas piesēdētāju pirmstermiņa atbrīvošanu” apstiprināšanu, jautājumu iesniedz Latvijas PSR Augstākā Tiesa un Latvijas PSR Tieslietu ministrija.

18. Atbildes uz deputātu pieprasījumiem un jautājumiem.

Tātad šādu darba kārtību iesniedz Augstākās Padomes Prezidijs un Vecāko padome. Jāsaka, ka likumdošanas iniciatīvas kārtībā mums šeit ir iesniegti vismaz desmit jautājumi. Lai varbūt nesāktu diskusiju, es ļoti īsi tos nolasīšu, lai mēs varam zināt kopējo ainu un tad sākt apspriest darba kārtību. PSRS tautas deputāts Dandzbergs ierosina pieņemt likumu par valsts nodevām un likmēm un paredzēt zemāku valsts nodevas likmi par dzīvojamās mājas atsavināšanas līguma apstiprināšanu.

Cēsu pilsētas tautas deputātu padome iesniedza labojumu Latvijas PSR Konstitucijā, atjaunot tiesības uz teritoriālā karaspēka veidojumu, kurā obligāto karadienestu var pildīt Latvijas PSR iedzīvotāji neatkarīgi no tautības.

Ventspils pilsētas tautas deputātu padome lūdz pārskatīt likuma par Latvijas PSR tautas deputātu vēlēšanām otro pantu, izsvītrojot no tā ceturto rindkopu: uz karavīriem, kas atrodas karadienestā Latvijas PSR teritorijā, attiecināmas visas pārējās otrā panta rindkopas.

Ventspils pilsētas tautas deputātu padome ierosina izskatīt jautājumu par izmaiņām kārtībā, kādā būtu jāorganizē tautas kontrole.

PSRS tautas deputātam Kaulam ir divi iesniegumi likumdošanas iniciatīvas kārtībā. Viens ir saistīts ar PSRS Ministru Padomes 1989.gada 18.novembra lēmuma apturēšanu republikas teritorijā, kurā noteikti nodokļi 60 procentu apmērā no faktiskās bilances peļņas, 25 procentu no ienākuma ieturēšanas no lauksaimnieku asociācijām, kooperatīviem un citu veidu apvienībām. PSRS tautas deputāts Kauls iesniedz arī Latvijas PSR Agrorūpnieciskā kompleksa reorganizācijas koncepciju.

Latvijas Sieviešu līga - izveidot Latvijas PSR Augstākās Padomes komisiju likuma par Latvijas republikas demilitarizāciju izstrādāšanai.

Tālāk vesela grupa iesniegumu; es, lai taupītu laiku, nepārskaitīšu tos, kas saistīti ar Deklarāciju par valstisko suverenitāti, kura praktiski ir iekļauta darba kārtībā. Ir ļoti daudz atsevišķu pilsoņu vēstuļu un priekšlikumu.

Mēs esam saņēmuši ļoti daudz protestu no visiem mūsu trijiem kara apgabaliem, tas ir, kara apgabalu vadības līmenī, pēc tam no ļoti daudzām karaspēka daļām un tikpat daudziem atsevišķiem pilsoņiem par to, ka Ministru Padome iesniedz izmaiņas Dzīvokļu kodeksa likumdošanā un arī priekšlikumus apturēt PSRS Ministru Padomes lēmumus sakarā ar dažādiem atvieglojumiem militārpersonām, kuras aiziet izdienā vai tiek atvaļinātas no PSRS Bruņotajiem Spēkiem. Šajā sakarā tiek izteikts protests. Mēs arī esam centušies pavairot šīs vēstules - visas gan ne, jo tad mums veselām mapītēm jeb portfeļiem būtu jābūt līdzi speciāli tikai šīm vēstulēm, - bet kara apgabalu vadības parakstītos protestus un vēstules un ierosinājumus šai sakarā mēs jums esam iesnieguši un izdalījuši visiem deputātiem.

Protams, vēl ir arī citi jautājumi, kuri būtu izskatāmi 18.darba kārtības punktā.

Par darba kārtību. Ministru Padomes priekšsēdētājs Vilnis Bresis izmaiņas Latvijas PSR valdības sastāvā lūdz izskatīt kā vienu no pēdējiem jautājumiem, es tā sapratu. Lūdzu, kādas ir jūsu domas, priekšlikumi par darba kārtību? Vārds PSRS tautas deputātam Dainim Īvānam.

D.Īvāns. Labdien, cienījamie deputāti! Pirms mēs sākam šodienas darbu, es domāju, ka mums ir jāpievērš uzmanība vienam faktam, no kura ir atkarīga visa mūsu drošība, tai skaitā arī mana drošība, ikviena deputāta, kurš piedalās šajā Augstākās Padomes sesijā. Vakar “Padomju Jaunatnē” un “Sovetskaja Molodjož” ir publicēts kādas armijas daļas protests pret to, ka šodien tiks pieņemts lēmums par privilēģiju atņemšanu zināmām atvaļināto virsnieku kategorijām, kuri gatavojas turpmākajos gados iebraukt Latvijā. Bet šis nav tikai protests, tie ir draudi. Pirmo reizi Latvijas miera laika vēsturē ir izskanējuši draudi fiziski izrēķināties ar deputātiem, aicinājums uz deputātu grautiņu, ja viņi balsos par šīs grupas interesēm neatbilstošu lēmumu. Kaut kas tāds Latvijā ir pieredzēts tikai dzimtbūšanas laikā, kad muižnieki un baroni mums teica: ja jūs nemaksāsiet mums nodokļus, ko mēs prasām, tad mēs jūs šausim, mēs jūs spīdzināsim. Šeit izskan draudi lietot varu, ieročus. Jūs visi, man liekas, lasījāt šo protestu, kas ir tiražēts apmēram miljons eksemplāros laikrakstā “Sovetskaja Molodjož” un laikrakstā “Padomju Jaunatne”.

Pret ko tad šie cilvēki cīnīsies? Pret 70 tūkstošiem ģimeņu, kuras Rīgā bezcerīgi stāv dzīvokļu rindā? Pret tām večiņām un vecīšiem, kuri dzīvo pagrabos, cerēdami sava mūža pēdējās dienas sagaidīt dzīvokļos? Pret represētajiem un izsūtītajiem Staļina laikā, kuri savulaik tika varmācīgi izdzīti no viņu dzīvokļiem? Un es gribu pievērst uzmanību vēl vienam faktam. Viens teikums šajā protestā: “Pirms ceļat roku “par”, padomājiet, vai jums rīt nebūs bail staigāt pa pilsētu, vai jums nebūs bail par saviem bērniem un par gadiem krāto mantu, vai jums naktīs neliks satrūkties durvju zvans.” Šis te teikums atbilst Latvijas Kriminālkodeksa 186.pantam par draudiem un vardarbību pret amatpersonu vai pilsoni, kas pilda sabiedrisku pienākumu. Un tā atšifrējums ir tāds: par draudiem noslepkavot, nodarīt smagus miesas bojājumus vai iznīcināt mantu, ja šādi draudi amatpersonai vai sabiedriskajam darbiniekam izteikti nolūkā, lai izbeigtu viņa dienesta vai sabiedrisko darbību vai grozītu tās raksturu draudētāja interesēs. Tātad mums visiem šeit kā sabiedriskiem darbiniekiem tiek piedraudēts, un es ļoti lūdzu Augstākajai Padomei griezties pie republikas prokuratūras, lai tiktu izskatīts jautājums par krimināllietas ierosināšanu pret šīs vēstules autoriem, lai tiktu gādāts par deputātu drošību, jo mēs nezinām, kas notiks mūsu mājās, kad mēs iziesim no šīs sēdes. Draudēts arī biedram Vagrim; es domāju, ka viņu varbūt nosargās, bet pārējiem deputātiem apsardzes nav, un viņus var arī nenosargāt. Un es domāju, ka mēs sesiju varam sākt tikai tādā gadījumā, ja tiks sastādīta komisija un izskatīts šis jautājums.

Un vēl. Es, protams, pateicos “Padomju Jaunatnes” un “Sovetskaja Molodjož” redakcijām par informāciju, ko mēs esam guvuši, bet man liekas, ka šādus materiālus vajadzēja publicēt vai nu ar redakcijas piezīmi, vai arī humora un satīras lappusē, citādi to var uztvert daudz savādāk. Un, tā kā šajā sesijas starplaikā ir notikuši varmācības akti Baku un Dušanbe, un, lai mēs vēlreiz padomātu, lai tas pats nenotiktu arī pie mums, es aicinu piecelties un ar klusuma minūti godināt nevainīgi bojā gājušos Baku un Dušanbe.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Gvido Zemrībo.

G.Zemrībo (Dundagas 297.vēlēšanu apgabals).

Godājamais biedri priekšsēdētāj! Godājamie biedri deputāti! Man ir lūgums iekļaut darba kārtībā vēl vienu jautājumu. Likumi, kurus mēs pieņēmām iepriekšējās sesijās un kurus mēs pieņemsim šajā sesijā, kurus pieņems jaunā Augstākā Padome, ir vērsti uz īsteni tiesiskas valsts izveidošanu. Tiesiska valsts nevar pastāvēt bez neatkarīgas un patstāvīgas tiesas. Tādēļ ir vajadzīga šī neatkarīgā trešā vara, tiesu vara blakus likumdošanas un izpildvarai. Vakar Latvijas PSR Augstākās Tiesas plēnums pieņēma sekojoša satura lēmumu. Apspriedis jautājumu par tiesnešu neatkarības principu savienojamību ar piederību politiskajām partijām vai sabiedriski politiskām organizācijām, vadoties no Latvijas PSR Konstitūcijas 107.panta, Latvijas PSR Augstākās Tiesas plēnums nolēma: realizējot likumdošanas iniciatīvas tiesības, lūgt Latvijas PSR Augstāko Padomi papildināt likuma par Latvijas PSR tiesu iekārtu 11.pantu ar šāda satura otro daļu: “Tiesnešu amats nav savienojams ar piederību politiskām partijām vai sabiedriski politiskām organizācijām.” Var rasties jautājums, kāpēc mēs pieņēmām šo lēmumu un kāpēc tieši vakar, bet ne agrāk un ne vēlāk. Tiesnesim ir jābūt pakļautam tikai likumam. Tādēļ tiesnešiem ir jābūt ārpus partiju vai sabiedriski politisku organizāciju iespaida sfēras. Ja agrāk vienpartijas sistēmas apstākļos tiesnešu patstāvība bija zināmā mērā atkarīga no tā, kā likumu cienīja tas vai cits partijas vadītājs, tad šodien mēs dzīvojam daudzpartiju sistēmas apstākļos. Tā ir realitāte. Un ar to jārēķinās.

Priekšsēdētājs. Es domāju, ka mums pilnīgi skaidra jūsu doma, viss pārējais attiecas uz jautājuma apspriešanu, kurā būs acīmredzot jāsniedz paskaidrojumi. tātad jūsu doma ir skaidra, mans pienākums būtu pavaicāt deputātiem: vai ir jums jautājumi? Nav jautājumu. Tad paldies, un mēs par to lemsim kopā ar visiem citiem jautājumiem. Vārds PSRS tautas deputātam Vilenam Tolpežņikovam.

V.Tolpežņikovs. Mēs jau godinājām bojā gājušo piemiņu Baku. Man ir lūgums PSRS deputātu grupas vārdā aizsūtīt Azerbaidžānas Augstākajai Padomei sekojošu telegrammu: “Baku. Azerbaidžānas Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājai Kafarovai.

Latvijas PSR Augstākā Padome izsaka dziļu līdzjūtību Azerbaidžānas tautai sakarā ar Baku mierīgo iedzīvotāju - sieviešu, bērnu, pensionāru - traģisko bojāeju 1990.gada 20.janvārī un prasa sodīt vainīgos.” Ierosinājums attiecas tieši uz 20.janvāri.

Priekšsēdētājs. Kolēģi deputāt, vienu brīdi palieciet, lūdzu, tribīnē. Vai mēs sāksim savu sesiju ar ētikas komisijas nodibināšanu? Es domāju, ka tomēr turpināsim tradīciju - klausīsimies argumentus, izteiksim savus argumentus, atteiksimies no aplausiem un izsaucieniem no zāles. Kādi ir jautājumi par šo ierosinājumu? Nav jautājumu.

N.Gusevs ((Rēzeknes 151. vēlēšanu apgabals).

Cienījamie deputāti! Mums veidojas paradums, ka mēs sesijas jau tā pārslogotajā darba kārtībā sākam iesniegt daudzus papildjautājumus. Pie tam parasti tie ir ļoti nozīmīgi jautājumi, kas skar visu republikas iedzīvotāju intereses. Uzskatu, ka tādi būtiski papildinājumi, izdarīti steigā, bez iepriekšējas sagatavošanas, nostāda mūs, deputātus, sarežģītā situācijā. Vēl jo vairāk, mēs ne reizi vien esam pārliecinājušies, ka tas nav pats labākais variants - pārskatīt mūsu vēsturi balsojot. Bet jautājums par Deklarāciju, kuru izvirza Augstākās Padomes Prezidijs, atkal skar vēsturiskus aspektus. Kāpēc es personīgi iebilstu pret šā jautājuma iekļaušanu darba kārtībā?

Pirmkārt, mēs jau esam pieņēmuši Deklarāciju par Latvijas valsts suverenitāti. Otrkārt, mēs nezinām mūsu pastāvīgo komisiju attieksmi pret jauno Deklarāciju, kuras teksts tikai šodien ir izsniegts deputātiem, tā ka mēs to pat neesam apsprieduši. Treškārt - un acīmredzot galvenokārt: nevar pieņemt tāda veida vēsturiskus dokumentus, manuprāt, nenoskaidrojot tautas domas, neaprunājoties ar mūsu vēlētājiem. Un, ceturtkārt, domāju, ka tieši tāda veida akcijas būtu jāpieņem referenduma ceļā, lai neatkārtotu pagātnes kļūdas, izvēloties formas tik svarīgu un nozīmīgu lēmumu pieņemšanai.

Nobeigumā gribētu ierosināt atlicināt laiku un gatavību steidzīgi izstrādāt līdz galam un pieņemt likumu par referendumu.

Priekšsēdētājs. Paldies. Ja jums ir priekšlikums ieslēgt darba kārtībā, tad lūdzu. Ja sāksim apspriest, tad mums situācija veidosies citāda. Tagad tikai uzstājas tie, kuri ierosina iekļaut darba kārtībā papildu jautājumus.

T.Duškevičs (Daugavpils 110.vēlēšanu apgabals).

Deputātu grupas vārdā un republikas prokurora vārdā sakarā ar šobrīd esošo stāvokli kārtības sargāšanā un sociālistiskajā likumībā, kā arī ar izveidojušos kriminogēno stāvokli, kurš liek mums vērsties pie augstākā valsts varas orgāna ar priekšlikumu nekavējoties izskat it šo jautājumu Latvijas PSR Augstākās Padomes sesijā.

Krīzes anomālija ekonomikā, visdažādākie deficīti, kā arī disciplīnas un atbildības pazemināšanās par notiekošajiem procesiem veicina katastrofisku noziedzīgu parādību pieaugumu. Paplašinās noziedzības organizētās formas un plaša mēroga spekulācija. Palielinājies slepkavību un pārdrošu izspiešanu skaits, laupīšanu un citu smagu noziegumu skaits. Reģistrēto noziegumu pieauguma skaita ziņā pagājušajā gadā Latvija apsteidza visas savienotās republikas. Kopējais noziegumu skaits pārsniedza 29 tūkstošu robežu un sasniedza pēckara gados visaugstāko līmeni. Šā gada janvārī noziedzība pieaugusi jau par 67 procentiem. Noziedznieki apvienojas organizētās grupās, ceļas viņu apbruņotības un tehniskās nodrošinātības līmenis.

Īpašu satraukumu rada jauniešu iesaistīšana parazītiskā dzīvesveidā un noziedzīgā darbībā. Tiek apdraudēta viņu fiziskā un tikumiskā veselība.

Priekšsēdētājs. Kāds ir jūsu priekšlikums?

T.Duškevičs. Noziedzība būtībā ir metusi izaicinājumu sabiedrībai, un tālāk ar to nevaram samierināties. Šajā situācijā tiesību sargāšanas orgāni ir izrādījušies nespējīgi paši cīnīties ar šo parādību. Neatbilst mūsdienu prasībām arī tiesību aizsardzības iestāžu nodrošināšana ar kadriem, to materiāli tehniskā bāze, kā arī to darbības koordinācija. Protams, visvairāk liek sevi manīt trūkumi likumu pielietošanā dzīvē un nepilnības likumdošanā. Uzskatu, ka cīņai ar noziedzību ir jākļūst patiesi par katra lietu, un ir nepieciešami tūlītēji pasākumi likumības un tiesību sargāšanas nostiprināšanā. Ir nepieciešama efektīvu pasākumu valsts programma, ar kuras izstrādi ir jāsāk nodarboties nekavējoties.

Tādā ārkārtīgā situācijā mēs uzskatām par nepieciešamu izskatīt šo jautājumu šajā Latvijas PSR Augstākās Padomes sesijā, lai noteiktu tā tālākas apspriešanas kārtību, izveidotu komisijas un darba grupas radušās situācijas izpētei, izstrādātu nepieciešamos normatīvos dokumentus un likumprojektus. Lūdzu deputātus atbalstīt mūsu priekšlikumu.

Priekšsēdētājs. Kā jūs formulēsiet šo jautājumu?

T.Duškevičs. “Par tiesību aizsardzības un sociālistiskās likumības stāvokli republikā.”

Priekšsēdētājs. Lūdzu, vārds deputātam S.Paljoram.

S.Paljora (Mārupes 275.vēlēšanu apgabals).

20 cilvēku lielas deputātu grupas vārdā iesniedzu priekšlikumu ieslēgt šīs sesijas darba kārtībā kā atsevišķu jautājumu republikas valdības informāciju par to, kā tiek pildīta valdības programma latviešu valodas mācīšanas nodrošināšanai, kura pieņemta, vadoties no Latvijas PSR Valodu likuma. Daudzi vēlētāji uzskata, ka šis darbs notiek ļoti lēni, lielākoties sabiedriskā kārtā. Līdz šim laikam nav stingras apmācības sistēmas, nepietiek mācību grāmatas, daudzās skolās nav nokomplektēti kadri, lai mācītu latviešu valodu. Vēlētāji ar bažām vaicā, ko dara valdība, lai nostiprinātu materiālo bāzi mācību pilnveidošanai, līdzekļu iedalīšanai šim nolūkam, kā tiek kontrolēta programmas izpilde.

Nopietnas bažas vēlētājos izsauc arī nolikuma projekts par latviešu valodas kā Latvijas PSR valsts valodas zināšanu līmeni un novērtējuma kārtību.

Lūdzam ieslēgt šo jautājumu kā atsevišķu punktu, bet nevis tajā darba kārtības daļā, kur ir deputātu pieprasījumi.

Priekšsēdētājs. Vārds Miervaldim Ramānam, Latvijas PSR Augstākās padomes deputātam.

M.Ramāns (Liepājas 121.vēlēšanu apgabals).

Cienījamie deputāti! Divi priekšlikumi. Pirmais no viņiem izrietēja no vakardienas PSRS Augstākās Padomes sēdes, kurā tika pieņemts priekšlikums ieslēgt sesijas darba kārtībā ārkārtējā Tautas deputātu kongresa sasaukšanu, lai ievēlētu prezidentu. Tie, kas no jums skatījās vai klausījās šo sesiju, atceras divu tautas deputātu uzstāšanos, kurās viņi argumentēti teica, ka nevajag ar šo jautājumu steigties, bet doma tika izteikta - divu triju nedēļu laikā izskatīt šo jautājumu un sasaukt kongresu nekādā gadījumā nedrīkst. Šis jautājums ir noteikti jāizskata visu piecpadsmit republiku jaunievēlētajās Augstākajās Padomēs. Arī mūsu tautas deputāts Ilmārs Bišers ļoti argumentēti runāja par šo lietu, minot dažus modeļus, par kuriem vispār presē nav bijusi nekāda diskusija. Tādēļ es ierosinu ieslēgt darba kārtībā jautājumu par mūsu Augstākās Padomes attieksmi pret šo prezidentūru. Nekādā gadījumā to nenoraidot, jo mēs par to iestājāmies un runājām. Bet tikai izsakot priekšlikumus šā institūta ļoti vispusīgai apspriešanai. Mūsu valstī parādās paši pirmie federatīvo attieksmju iedīgļi. Prezidentūra ieņems ļoti nozīmīgu vietu visas valsts varas orgānu uzbūvē. Valdība, parlaments, kurā arī nav federatīvo attiecību un prezidenta. Tādēļ strauji izdarīt to nedrīkst, tika pielaista kārtējā kļūda. Lūgums tātad ieslēgt šo jautājumu darba kārtībā.

Otrs jautājums. Republikas Ministru Padomes vairākas nedēļas atpakaļ iesniedza Augstākās Padomes Prezidijam jautājumu par preču un pakalpojumu izveduma regulēšanu Latvijā. Tas tika izskatīts attiecīgajās komisijās, tika izteiktas daudzas kritiskas piezīmes, un šis jautājums tika atgriezts atpakaļ Ministru Padomei tālākam darbam. Diemžēl tikai vakar šis darbs tika pabeigts, ievērojot burtiski nesen arī Igaunijā pieņemto līdzīgo Augstākās Padomes lēmumu, tādēļ ierosinu uzdot Augstākās Padomes attiecīgajām komisijām šī vakar iesniegtā lēmuma izskatīšanu, lai šīs sesijas turpinājumā pēc divām vai trim nedēļām varētu šo likumprojektu, kas ir uz divām lappusītēm, - rīt tas jums tiks izsniegts - izskatīt un varbūt pieņemt. Pēc tam tas burtiski nākošnedēļ varētu tikt publicēts republikas laikrakstos. Dokuments ir vērsts uz vienu mērķi - nosargāt republikas iekšējo tirgu.

Priekšsēdētājs. Atļaujiet jums uzdot jautājumu. Jūs daudzus gadus plānojāt mūsu republikas saimniecisko dzīvi. Pašreiz man te kopā ar kolēģiem iznāk plānot darba kārtību. Jūs atceraties, ka jums visi lūdza izdalīt līdzekļus un kā jūs rīkojaties. Tagad arī. Visi lūdz iekļaut darba kārtībā jautājumus, bet neviens nelūdz ko svītrot. Varbūt jūs ieteiktu, ko izsvītrot no darba kārtības.

M.Ramāns. Kolēģis Lancers tūlīt nāks ar priekšlikumu divus jautājumus apvienot vienā.

Priekšsēdētājs. Labi. Paldies. Vārds biedram Lanceram, Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietniekam.

J.Lancers. Cienījamie deputāti! Tā kā divi šīsdienas darba kārtības jautājumi principā ir savstarpēji saistīti, tas ir, Dzīvokļu kodeksa izskatīšana un dažu PSRS Ministru Padomes lēmumu apturēšana mūsu republikā, ir tāds lūgums noklausīties šos jautājumus vienā ziņojumā, pieņemot, bez šaubām, atsevišķus lēmumus par katru no šiem jautājumiem.

Priekšsēdētājs. Tā nu tomēr nav milzīga laika taupīšana. Bet paldies. Es fiksēju šo priekšlikumu. Tātad situācija ir sarežģīta, kā jūs jūtat, jo šī ir vecā mūsu stagnācijas laika plānošanas sistēma, kad visi mēs kaut ko lūdzam, bet nepasakām konkrēti, ko izmainīt un kādā veidā izmainīt, lai limita jeb naudas, jeb laika robežās mēs varētu strādāt efektīvi. Tāpēc man cits nekas neatliek, tā kā šeit daudzus jautājumus iesniedzis Prezidijs, arī tagad varbūt komentēt un izstrādāt kaut kādus priekšlikumus jums, kā mums balsot tālāk. Protams, jūs paši lemsiet.

Tātad par iesniegumiem. Par dažādiem nodokļiem - Dandzbergs un Kauls. Mēs ne fiziski, ne praktiski un pat ne teorētiski nevaram izskatīt šo jautājumu, jo atbilstoši mūsu parlamentārās prakses prasībām mēs neesam to izskatījuši komisijā. Diez vai bez komisijas atzinuma mēs varam to attiecīgi izskatīt un iekļaut darba kārtībā. Šo jautājumu mēs nenoraidām, bet turpinām strādāt pie tā.

Tālāk šādas jautājumu grupas. Tātad Cēsu pilsētas tautas deputātu padome iesniedz priekšlikumu par teritoriālā karaspēka veidojumu. Iepriekšējā sesijā mēs pieņēmām lēmumu, kurā šis jautājums un mūsu attieksme ir precīzi fiksēta. Atliek tikai mums turpināt tālāk šo darbu. Bet arī šādā ierosinājuma līmenī un idejas līmenī tas jau tiek virzīts uz priekšu.

Latvijas Kultūras fonds, Ventspils pilsētas tautas deputātu padome, kā arī atsevišķi pilsoņi un atsevišķi deputāti, es visus nenosaucu, ierosina pārskatīt Latvijas PSR tautas deputātu vēlēšanu likumu, kurā izslēgt iespēju balsot aktīvā karadienesta karavīriem, kuri nav pierakstīti republikā. Tur ir dažādi priekšlikumi: vieni ir par to, ka nevajag ļaut balsot tiem, kuri nav pierakstīti Latvijā, kas te dien tikai divus vai trīs gadus, jūrnieki; daži ierosina šīs tiesības izmantot arī virsniekiem. Bet problēma, es domāju, jums ir skaidra. Acīmredzot mums tūlīt jāvienojas par šiem argumentiem. Skatoties no mūsu šīsdienas demokrātijas attīstības līmeņa, cilvēki, kuri dzīvo mūsu republikā jeb dien šeit labākajā gadījumā divus gadus. Šis jautājums, kuru uzdod gan deputāti, gan tautas deputātu padomes, ir vietā. Es domāju, ka mums uzsākt diskusiju tieši par šo argumentu nevajadzētu. Bet mums ir jādomā arī par citu. Šo jautājumu mēs izlēmām iepriekšējās sesijās. Pieņēmām Vēlēšanu likumu. Mēs diskutējām šo jautājumu un nonācām pie secinājuma, ka šī problēma paliek, jo mēs viņu tomēr nebijām izpratuši pašā sākumā, mēs to nerisinājām tā, kā to darīja Lietuvas kolēģi deputāti, - viņi pieņēma likumu par pilsonību. Un līdz ar to visi jautājumi virzās pavisam citādā gultnē. Mēs atteicāmies no likuma par pilsonību un sākām iet dažādus līkloču ceļus. Tagad mēs praktiski neko vairāk nevaram izdarīt, ja mēs negribam atlikt vēl vēlēšanas uz pusgadu vai uz trim mēnešiem. Mēs patērējām vismaz kādus četrus mēnešus, kad filozofējām par to, vai būt Augstākajai Padomei vai Augstākajai Padomei un kongresam. Mūs Tautas frontes Dome ļoti pamatoti kritizēja, ka mēs ievelkam vēlēšanas. Kritizēja mūs par to arī citas sabiedriskās organizācijas. Šodien, ja mēs domājam mainīt likumu un sākt no gala, tas nenozīmē, ka mēs varam tā paņemt vienu pantu, tūlīt nomainīt - un viss būs kārtībā. Tā jau tas nenotiek. Mums ir jāmaina tad arī vēlēšanu apgabali. Mums jāmaina vēlēšanu apgabalu komisijas. Mums jāsāk deputātu kandidātu izvirzīšana no gala. Ko mums teiks tie deputātu kandidāti, kuri pašreiz ir izvirzīti? Tāpēc, visnotaļ saprotot šo problēmu, mēs to tādā veidā šobrīd izskatīt nevaram. Kaut gan nākotnē acīmredzot šis likumdošanas ceļš būs tieši tāds, kādu pašreiz iesaka Ventspils pilsētas tautas deputātu padome.

Tālāk par iesniegumu pārveidot Bruņotos spēkus profesionālā armijā. Jautājums ir ļoti aktuāls, par to tiek diskutēts arī PSRS Augstākajā Padomē, bet šeit ir jāsaprot, ka tādu jautājumu mēs pat idejas līmenī šodien izskatīt nevaram. Tas ir mūsu pilnvaru ierobežotā laika dēļ. Mēs esam sanākuši pēdējā sesijā, un mums ir izskatāmi vēl ļoti daudzi jautājumi.

Sieviešu līgas ierosinājums par Latvijas Republikas demilitarizācijas komisijas izstrādāšanu. Es saprotu, ka jautājumi, kas saistīti ar armiju, ir ļoti aktuāli un ļoti satrauc daudzus mūsu republikas iedzīvotājus. Sākot no armijas dislokācijas vietas, no tā, ka Augstākajai Padomei nav praktiski nekādas kontroles, kaut gan mums jau tagad katrā sesijā piedalās armijas biedri un sniedz atskaites, kā tas bija pagājušajā sesijā, bet nu tomēr jāatzīst, ka mēs arī savas kompetences robežās armijas darbību nekontrolējam. Bet mums pašreiz ir divas komisijas, viena vispārējā, ja īsi runājam, par armijas lietām, otra - par alternatīvo dienestu. Es ļoti ticu, ka jaunā Augstākā Padome kā vienu no pirmajām komisijām izveidos šādu komisiju, kādu ierosina Latvijas Sieviešu līga. Bet to lai lemj jaunā Augstākā Padome, ne tāpēc, ka mēs to negribam, bet mēs fiziski to nevaram izdarīt. Ja mēs tiksim galā ar alternatīvo dienestu, es domāju, tas būs ļoti daudz, ja mēs pieņemsim likumu.

Daiņa Īvāna ierosinājums. Es to negribētu komentēt, jo mums ir jāizskata pēc būtības. Pēc būtības es šeit nekādas pretrunas neredzu. Tad, kad mēs apspriedīsim jautājumu, kas ir saistīts ar šo dzīvokļu izdalīšanu jeb atvieglinājumu attiecināšanu uz dažādu kategoriju personām, viņu nodrošināšanu ar dzīvojamo platību, mēs varam izskatīt tāda veida iesniegumu. Es domāju, ka šeit nekādu problēmu nav, jo tāds priekšlikums jau bija darba kārtībā, tātad faktiski mēs jau sākām apspriest darba kārtības punktu. Mums ir tāds darba kārtības punkts, un, kāds būs lēmums par šo darba kārtības attiecīgo punktu, to lemsim visi kopā.

Par tiesnešu piederību partijai. Es domāju par to, kas attiecas uz tiesiskas sargāšanas orgāniem jeb, kā mēs īsi sakām, tiesu, prokuratūru un visu pārējo, kas ar to saistīts, un miliciju, - vienmēr, kad pie augstākā valsts varas orgāna griežas minētie mūsu valsts izpildvaras nodrošināšanas orgāni, mums vienmēr tie ir jārespektē, neatkarīgi no tā, vai mums ir laiks vai nav laiks. Un, ja mums iesniedz priekšlikumus Augstākā Tiesa, prokuratūra, milicija, advokātu kolēģija, tad mums vienmēr tie ir jāuzklausa. Es domāju, ka arī to jautājumu mēs varam ieslēgt. Bet, kā es saprotu, tad mums ir vajadzīgs laiks, ja mēs pieņemsim kādu lēmumu, nepieciešami divi lasījumi, vai arī būs jāatliek izskatīšana sesijas turpinājumā, bet mums nevajadzētu būt noraidošai attieksmei pret priekšlikumiem, kurus iesniedz tieši šie izpildvaras orgāni.

Par telegrammu. Par telegrammu balsosim, bet šeit izskanēja domas un mani arī māc šaubas par to, kas attiecas uz Azerbaidžānu un Armēniju, - mums tomēr ir ļoti korekti jāpieiet šiem jautājumiem, un, līdzko mēs īpaši izceļam vienu pusi, uzreiz, vismaz mana pieredze PSRS Augstākajā Padomē liecina par to, seko reakcija no otras puses. Tāpēc es nebūt nenoraidu to, ka mēs šeit varam izteikt savu attieksmi, bet tādā gadījumā tikai, iekļaujot abas puses, bet nevis vienu pusi. Es saprotu, ka ierosināt izteikt attieksmi pret vienu pusi, bet, kā mēs zinām, ja runājam par upuriem un visu pārējo, tad viņi ir abās pusēs.

Par deputāta Guseva priekšlikumu. Man ir jādod atbilde, jo šo priekšlikumu iesniedza Prezidijs. Tātad Prezidijs nav izmantojis tikai savas likumdošanas ierosinājuma tiesības. Prezidijs ir apkopojis daudzu tautas deputātu padomju sesiju un atsevišķu organizāciju iesniegumus. Otrs, ka PSRS tautas deputātu kongresa komisija par 1939. gadu ir darbojusies, tai arī ir secinājumi, ka arī mums ir jāizsaka savs viedoklis. Tāpēc es jums tikai paskaidroju, ka Prezidijs un Vecāko padome uzskatīja par savu pienākumu to iesniegt darba kārtībā.

Tātad, ja likumdošanas ierosinājumu komisija vai biedrs Duškevičs kopā ar miliciju, prokuratūru un tiesu sagatavos mums šo jautājumu izskatīšanai, mēs katrā ziņā centīsimies to izskatīt, un es domāju - noraidīt to nevajadzētu.

Deputāta Paljoras iesniegums par to, lai noklausītos valdības informāciju par apstākļu radīšanu latviešu valodas mācīšanai; es ļoti aptuveni formulēju, jo grūti pierakstīt precīzi izteiktos priekšlikumus. Es uzskatu, ja mēs šo jautājumu izskatām pie dažādiem jautājumiem, tad kā darba kārtības punktu to vienmēr var iekļaut.

Par attieksmi pret prezidentūru. Acīmredzot būs jāizsaka, bet kādā veidā mēs to darīsim? Varbūt tomēr atstāsim pie dažādiem jautājumiem, jo mums pašreiz sesijas darba kārtībā ir jāizveido minimāla komisija, jo mūsu priekšlikumus, tos, kurus mēs apspriedām, - Juristu biedrības priekšlikumu - mēs nevaram to tā adekvāti projicēt uz šīsdienas situāciju. Miervaldim Ramānam ir taisnība, ka tur jau jāsāk no pasaules prakses un no mūsu federatīvo attiecību prakses arī, kuras mainās ar katru dienu. Tāpēc pie dažādiem jautājumiem mēs mēģinām izskatīt, bet vispirms biedru Krūmiņu lūgsim sagatavot projektu.

Par jautājumu par preču izvešanas ierobežošanu. Arī lūdzu pie dažādiem jautājumiem. Ja mūsu komisijas sesijas darba gaitā kaut minimāli iepazīsies ar šo jautājumu, tad to mēs varēsim pirmajā lasījumā izskatīt.

Ko es esmu aizmirsis no tā, kas tika ierosināts? Lūdzu, Raimonds Pauls, PSRS tautas deputāts un mūsu Augstākās Padomes deputāts.

R.Pauls. Man ir divi pavisam īsi jautājumi. Pirmais ir jautājums, otrais - lūgums. Pirmkārt, kam ir dotas tiesības atrasties šodien šajā zālē? Un otrs ir lūgums aizsegt šo lozungu, kas tur ir aizmugurē.

Priekšsēdētājs. Tātad jautājums un lūgums. Uzaicināti tātad ir mūsu republikas rajonu un pilsētu tautas deputātu padomju priekšsēdētāji un izpildkomiteju priekšsēdētāji. Ir uzaicināti šeit daži biedri, kas saistīti ar tiem jautājumiem, kurus mēs esam ieslēguši darba kārtībā. Uzaicināti un piedalās armijas pārstāvji, kuri izteikuši protestu par darba kārtībā ieslēgto jautājumu par atvieglojumu attiecināšanu uz dažu kategoriju personām viņu nodrošināšanā ar dzīvojamo platību.

Uzaicināt uz sesiju attiecīgo kategoriju pārstāvjus, ja tas ir nepieciešams, ir Augstākās Padomes Prezidija kompetencē, un tas arī ir izdarīts. Šo jautājumu es nelikšu uz balsošanu. Jo tad jaunajai Augstākajai Padomei ir jāpārskata Augstākās Padomes Prezidija kompetence. Līdz ar to pirms sesijas ir jāpārskata, kas ir uzaicināti, tāpat kā aizklātos partijas plēnumos, kur partijas CK locekļi balso, vai ielaist vai neielaist presi, vai attiecīgi TV rādīt, radio translēt utt. Mēs, veidojot tiesisku valsti, teicām sekojošo: līdzko būs iespēja ar telpām, mēs ne tikai uzlūgsim, ja būs vajadzība, bet mēs pat atļausim mūsu republikas iedzīvotājiem, protams, ja viņi netraucēs sesijas darbu, piedalīties un vērot sesijas darbu. Tāpēc par pirmo jautājumu es vienkārši sniedzu izziņu, bet uz balsošanu to nelieku.

Otrs jautājums - par uzraksta uz sienas aizsegšanu. Godātie kolēģi, ja mēs atrastos Augstākās Padomes Prezidija zālē, tad jautājums būtu vietā. Būtu pat ļoti neestētiski un nekorekti, ka mēs tagad, politiskā plurālisma apstākļos, izceltu vienu partiju vai vienas partijas lozungus. Tā kā mēs atrodamies šodien šajā namā, tad lai šis neētiskais vai nekorektais moments paliek uz šā nama saimnieku sirdsapziņas.

V.Soboļevs (PSRS tautas deputāts).

Cienījamie biedri deputāti! Es gribētu te izteikties par priekšlikumu, kuru ierosināja iekļaut darba kārtībā biedrs Zemrībo, un to, ko teica mūsu cienījamais priekšsēdētājs. Uzskatu, ka šo jautājumu šodien darba kārtībā nevajag iekļaut. Kāpēc? Tāpēc, ka tas radies burtiski vakar, sabiedriskajās organizācijās, tai skaitā arī kompartijā nav izstrādāts, likuma par sabiedriskajām organizācijām nav ne pie mums republikā, ne valstī.

Tāpēc, ja rodas tāds priekšlikums, vispirms ir nepieciešams sākumā to izstrādāt attiecīgās sabiedriskajās organizācijās. Es nesaprotu, kāpēc līdz šim biedrs Zemrībo, būdams komunists, varēja pildīt tiesneša pienākumus un viņa sirdsapziņa palika tīra. Un tagad pēkšņi viņš to nevar. Tādēļ es uzskatu, ka to vajag ļoti pamatīgi izstrādāt, ievērojot sabiedrisko organizāciju un kompartijas CK biroja plēnuma viedokli, un tad iesniegt to sesijai apspriešanai.

Priekšsēdētājs. Vārds Latvijas PSR Tieslietu ministram Viktoram Skudram.

V.Skudra (PSRS tautas deputāts).

Cienījamo priekšsēdētāj, godātie deputāti! Es runāju tikai tādēļ, lai atbalstītu Augstākās Tiesas priekšsēdētāju par šā jautājuma ieslēgšanu darba kārtībā, jo tieši es un tāpat arī republikas prokurors vakar piedalījāmies Latvijas PSR Augstākās Tiesas plēnumā, kurš vienbalsīgi nobalsoja par šo priekšlikumu. Iepriekšējais runātājs biedrs Soboļevs izteicās, ka šis jautājums ir tikai vakar nobriedis, - tam es nevaru piekrist. Pirmkārt, reiz jau šis jautājums tika pacelts republikas tautas tiesnešu konferencē, un tautas tiesneši praktiski par šo jautājumu ir izteikušies pozitīvi. Šinī laikā notiek apspriedes republikas tautas tiesās, un republikas tautas tiesu kolektīvi, es domāju, līdz sesijas turpinājumam, kas būs marta sākumā, izteiks savu viedokli, bet neatkarīgi no tā, vai tautas tiesas izsaka savu viedokli vienādi vai otrādi, - Augstākās Tiesas plēnumam ir likumdevēja iniciatīvas tiesības, un tāpēc, izmantojot šīs likumdevēja iniciatīvas tiesības, Augstākās Tiesas plēnums griežas pie jums un lūdz ieslēgt šo priekšlikumu darba kārtībā. Es to arī atbalstu. Un vēl es gribu pateikt sekojošo, ka šis jautājums nav jauns arī tai sakarībā, ka laika periodā, kad tika izstrādāts likumprojekts par konstitucionālo uzraudzību PSRS, pašreizējās šīs Konstitucionālās uzraudzības komitejas priekšsēdētājs Aļeksejevs jau izteicās par to. Vairākkārt šis jautājums tika diskutēts, ka šīs komitejas locekļi nevar sastāvēt partijā, tikai tas nebija izlemts līdz galam. Šodien tas arī nav izlemts, vai viņiem nebūt partijā vispār, vai tikai apturēt partijas piederību uz to laiku, kamēr šie biedri pilda savas funkcijas. Tāpēc es vēlreiz griežos pie jums, cienījamie deputāti, ar aicinājumu atbalstīt Augstākās Tiesas priekšsēdētāja priekšlikumu - ieslēgt šo jautājumu darba kārtībā.

Priekšsēdētājs. Mums būtu jābalso tādējādi, ka mēs vispirms nobalsotu par visu darba kārtību, kuru es centos jums komentēt, bet divus jautājumus balsotu atsevišķi. Jautājumu par Prezidija Vecāko padomes sēdes priekšlikumu - par Deklarāciju jautājumā par Latvijas valstisko neatkarību un jautājumu par deputāta Zemrībo priekšlikumu iekļaut darba kārtībā vai neiekļaut jautājumu, kas saistīts ar tiesību aizsardzības orgānu darbinieku piederību partijai vai sabiedriskajām organizācijām. Vai es esmu pareizi izpratis lietas būtību? Visiem ir skaidrs?

No zāles. Kā ar telegrammu?

Priekšsēdētājs. Neviens neiebilda manam formulējumam. Ja šī telegramma būs sagatavota, kur būs niansēti un korekti domāts par abām pusēm, tad es domāju, dažādos jautājumos mēs noteikti to ieslēgsim un pat pieņemsim, es tā ceru. Deputāt Viktor Krūmiņ, lūdzu pie mikrofona.

V.Krūmiņš. Godātie deputāti! Man ir lūgums ņemt vērā arī vienu rakstisku priekšlikumu no Valmieras, ko parakstījis Kuzmins, par vienu darba kārtības punktu, tas ir, par dzīvokļiem. Laikam par to jābalso, tas ir rakstisks priekšlikums.

Priekšsēdētājs. Piezīme vietā. Biedrs Kuzmins ir PSRS tautas deputāts, un viņam ir likumdošanas iniciatīvas tiesības, tāpēc Viktora Krūmiņa piezīme ir vietā un mums ir jābalso atsevišķi šis jautājums.

Pirms mēs sāksim balsot par to, ko Ministru Padome iesniedza un Augstākās Padomes Prezidijs un Vecāko padome ir ieslēgusi darba kārtībā, es varu paskaidrot, ka šo problēmu mēs neizskatīt nevaram, to gaida gan tie cilvēki militārajās uniformās, kas ir pulcējušies šeit lielā skaitā pie mūsu Augstākās Padomes sēžu ēkas, gan arī citi cilvēki, kuri gaida šā jautājuma risinājumu pie radioaparātiem. Tāpēc tas, manuprāt, ir jāizskata. Mēs varam diskutēt par lēmumiem, kas ir jāpieņem, bet, ja mēs neizskatīsim šo jautājumu, virmojums ap to turpinās augt un pārvērtīsies par viesuli.

S.Zukulis. Jūs minējāt, ka paredzēts ieslēgt darba kārtībā punktu par Deklarāciju, bet Deklarācijas teksta deputātiem nav. Kā var apspriest jautājumu, ja nav teksta?

Priekšsēdētājs. Jūsu argumentu es noraidu, jo teksts deputātiem ir.

S.Zukulis. Ja teksts ir, tad piedodiet.

Priekšsēdētājs. Tātad tagad varam balsot? Vai vēl kādam ir kāds smagums, kas nospiež, pirms viņš paceļ balsošanas kartīti?

Tātad trīs jautājumus balsosim atsevišķi. Un pārējos es neatkārtošu. Kas par piedāvāto darba kārtību, lūdzu pacelt balsošanas kartītes. Paldies. Lielais vairākums. Tātad šie punkti tiek fiksēti. Kuri ir pret? Nav. Atturas? Viens atturas. Viens ir pret.

Pirmais ir deputāta Guseva ierosinājums par Deklarāciju. Motīvus un argumentus, kāpēc ieslēdzām, es paskaidroju. Vai deputātiem ir jautājumi šajā sakarā? Nav. Tad mēs balsosim vispirms par Prezidija un Vecāko padomes priekšlikumu, pēc tam par deputāta Guseva priekšlikumu, tā, kā tas ir iesniegts.

Kas par to, lai iekļautu darba kārtībā jautājumu par Latvijas PSR Augstākās Padomes Deklarāciju jautājumā par Latvijas valstisko neatkarību, lūdzu balsot. Paldies. Ir vairākums. Kas ir pret? 35 ir pret. Kas atturas? 13 atturas. Tātad jautājums tiek iekļauts darba kārtībā. Mūsu procedūra prasa balsot arī par otru priekšlikumu. Kas par to, lai neiekļautu darba kārtībā šo jautājumu? Lūdzu balsot. Par - 54. Kas pret šo priekšlikumu? Paldies, skaitīt nevajag. Kas atturas? Paldies, arī nevajag skaitīt. Jautājums ir iekļauts darba kārtībā.

Balsojam nākošo jautājumu - atkal tādā kārtībā, kādā tas ir iesniegts, - Ministru Padomē un Vecāko padomes sēdē pieņemts un līdz ar to Augstākās Padomes Prezidijā, jo bez Augstākās Padomes Prezidija mēs neko neiesniedzam Vecāko padomes sēdē. Tātad, kas par to, lai izskatītu jautājumu par atsevišķu PSRS valdības lēmumu izpildes daļēju apturēšanu Latvijas PSR teritorijā, kuri pieņemti jautājumos par atvieglojumu attiecināšanu uz dažu kategoriju personām viņu nodrošināšanā ar dzīvojamo platību, lūdzu balsot. Ir vairākums, tāpēc neskaitīsim. Kas pret? 42. Kas atturas? 17. Kāds varbūt apšauba rezultātu, ka mēs “par” neskaitījām, un es pats konstatēju, ka ir vairākums. Šeit ir vienkārša kontrole - mēs balsojam par otro priekšlikumu, un tam ir vispirms jāsavāc balsis “par”. Balsojam par otro priekšlikumu - neiekļaut darba kārtībā. Kas par? Paceliet balsošanas kartītes. Saskaitiet. 42. Tātad precīzi sakrīt. Kas atturas? Atturas 13. Tātad jautājums ar balsu vairākumu tiek iekļauts darba kārtībā.

Trešais ir jautājums, kas jābalso atsevišķi. Vai mēs Augstākās Tiesas plēnuma ierosinājumu, kuru šeit nolasīja Augstākās Tiesas priekšsēdētājs G. Zemrībo, iekļaujam vai neiekļaujam darba kārtībā? Par lēmuma pieņemšanu, vismaz manā izpratnē, runas nevar būt. Par iekļaušanu darba kārtībā un šādas problēmas izskatīšanu katram pašam ir jādomā un jābalso “par” vai “pret”. Tātad pirmais priekšlikums bija par to, lai iekļautu darba kārtībā. Kas par? Balsojam. Par 154. Jautājums tiek iekļauts darba kārtībā. “Pret” nevajag skaitīt. Kas atturas?

Vai biedrs Soboļevs pieprasa balsot? Jā. Tad balsosim. Lūdzu, paceliet balsošanas kartītes, kas ir pret šā jautājuma iekļaušanu darba kārtībā. Saskaitiet. 69 ir par. Kas ir pret? Kas atturas? Paldies. Darba kārtība ir akceptēta. Sākam izskatīt pirmo jautājumu.

Vēl par darba gaitu. Tātad sēdes noturēt divas dienas, 15. un 16.februārī, abas dienas darbu sākt pulksten 10.00 un strādāt līdz pulksten 14.00, pusdienas pārtraukums pusotras stundas, vakara sēdi sākt 15.30 un strādāt abas dienas līdz pulksten 19.00. Neskatoties uz to, ka tā ir pēdējā sesija, mūsu darbs nebeigsies. Tāpēc vienkārši jāpadomā visiem kopā. Acīmredzot mums sesiju vajadzēs turpināt pēc divām nedēļām, tas ir, 1. un 2.martā, bet to lemsim 16.februāra darbadienas beigās. Vai par darba gaitu jums ir iebildumi? Priekšlikumi. Balsosim. Kas ir par? Paldies, vairākums, nevajag skaitīt. Kas ir pret? Vienu es redzu. Kurš atturas? Viens pret un neviens neatturas. Darba gaita ir akceptēta.

Tātad pirmais jautājums ir par pašvaldību. Tātad es visu likumprojektu neatkārtoju, tas jums ir. Vārds redakcijas komisijas priekšsēdētājam deputātam Mečislavam Dubram.

M.Dubra (Kalsnavas 245.vēlēšanu apgabals).

Cienījamie deputāti! Jūsu uzdevumā redakcijas komisija kopā ar darba grupu un speciālistiem izanalizēja deputātu un republikas iedzīvotāju kritiskās piezīmes un ierosinājumus, presē ievietotās publikācijas par apspriešanai iesniegtajiem likumprojektiem. Izstrādājot tos galīgajā variantā, ņemts vērā Vissavienības likumprojekts par vietējās pašpārvaldes un vietējās saimniecības vispārīgajiem principiem Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā, analoģiskais Lietuvas likumprojekts un jau pieņemtais Igaunijas PSR likums par pašvaldību. Veiktā darba rezultātā komisija vispirms būtiski pārstrādāja lēmuma projektu par tautas pašvaldības sistēmas izveidošanu, striktāk noteica pašpārvaldes principu ieviešanas mērķus un kārtību. Sakarā ar to, ka tiek izveidota divpakāpju sistēma, un ņemot vērā saņemtos priekšlikumus, likumprojektos grozīti vairāki nosaukumi: ciemi tiek saukti par pagastiem, pilsētciemati par ciematiem, rajona pakļautības pilsētas par rajona pilsētām un republikas pakļautības pilsētas par republikāniskām pilsētām.

Attiecībā uz rajonu nosaukumiem bija izteikti priekšlikumi rajonus pārdēvēt par apriņķiem, taču, ņemot vērā vairākuma viedokli, kā arī tagadējā administratīvi teritoriālā iedalījuma robežas un lielās materiālās izmaksas, ko prasītu šāda pārdēvēšana pašreizējos apstākļos, komisijas to uzskatīja par nelietderīgu. Viens no jautājumiem, par kuru komisijas locekļiem bija diskusija, ir pašas pašpārvaldes sistēmas nosaukums. Presē izskanējis viedoklis, kādu izteicis juridisko zinātņu kandidāts Romāns Apsītis, ka termins “pašvaldība” ir plašāks un ietver ne tikai attiecīgā objekta pārvaldi, bet arī pārvaldītāja tiesības, tāpēc pēc biedra Apsīša un darba grupas locekļu lielākās daļas domām šis termins vairāk atbilst atjaunināmās tautvaldības sistēmas būtībai. Tomēr viena filologu un sabiedrības aprindu daļa jēdzienu “pašvaldība” uztver nevis kā tautas pašvaldības, bet kā patvaldības apzīmējumu. Projekta izstrādātāji pieturējušies pie pirmā priekšlikuma.

No jauna izskatīts arī jautājums par pašvaldības administratīvās vienības statusa atzīšanu. Paredzēts, ka, saskaņā ar izstrādāto ekonomisko sociālo pamatojumu, rajona un republikāniskās pilsētas statusu apstiprinās republikas Augstākajā Padomē, bet pagasta un ciemata statusu - rajona padomē. Ņemot vērā deputātes Rukmanes un Kirova rajona padomes deputātu grupas izteiktās kritiskās piezīmes, Augstākās Padomes lēmuma projektā par tautas pašvaldības sistēmas izveidošanu paredzēts, ka līdz brīdim, kad tiks pieņemts atsevišķs likums par Rīgas pašvaldību, šīs pilsētas un rajonu teritorijā būs spēkā likums par pilsētu pašvaldību. Savukārt pilsētas un rajona kompetence jānosaka pagaidām pašām pilsētas un rajonu padomēm. Kas attiecas uz atsevišķiem likumiem par Rīgas un tās rajonu pašvaldību, varu deputātiem darīt zināmu, ka Rīgas pilsētas padome kopā ar Latvijas Universitāti tuvākajā laikā pabeigs sagatavot likumprojektu, un atsevišķs likums nepieciešams tāpēc, ka Rīga ir republikas galvaspilsēta, tās kultūras, zinātnes un ekonomikas centrs, un tai jāpilda vairāki koprepublikāniskie uzdevumi, tādēļ tas jāatspoguļo arī likumā, lai likuma piemērošanā nerastos nevajadzīgi strīdi un domstarpības. Vietējo padomju pirmās sesijas ir notikušas pirms jauno likumu pieņemšanas, varbūt šā iemesla dēļ Augstākās Padomes Prezidija ieteikumus un Augstākās Padomes lēmumu prasības visas padomes nav ievērojušas, tāpēc iepriekšminētajā lēmuma projektā ir ietverts 7.punkts, saskaņā ar kuru pārejas posmā padomes aparāta izpildu un rīcības orgānu struktūra, štati un darbinieku darba samaksa tiek noteikta republikas valdības izstrādātajā kārtībā. Lēmuma projekts paredz arī pagarināt rajonu un pilsētu tautas kontroles komiteju pilnvaras līdz tam laikam, kad republikas Augstākā Padome būs galīgi izlēmusi jautājumu par jaunas valsts un sabiedriskās kontroles sistēmas izveidošanu. Vēl lēmumā paredzēts, ka spēkā esošie likumdošanas un normatīvie akti tika saskaņoti ar likumiem par vietējo pašvaldību, un, pats galvenais, tiks izveidots starpresoru darba orgāns, lai nodrošinātu vietējās pašvaldības sagatavošanu un ieviešanu. Tā nav nejaušība, ka es tik detalizēti aplūkoju šo lēmuma projektu, analizējot atsevišķas kritiskās piezīmes, kas saņemtas par likumprojektiem, piemēram, piezīmes, kas iesūtītas no Stučkas un citām padomēm; saskatāma kvalitatīvi dažāda pieeja šim jautājumam. No vienas puses, mēs gribam patstāvību, bet, no otras puses, tiecamies pēc tā, lai likums sīki reglamentētu konkrētus vietējās padomes darbības aspektus. Iepriekšējos gados mēs esam pieredzējuši daudzus lēmumus par padomju lomas palielināšanu, taču neviens no tiem pilnīgi nav realizēts, jo tie paredzēja padomes vadīt ar administratīvām piespiešanas metodēm, bet padomes pēc savas būtības ir plašas demokrātijas un atklātuma apstākļos veidotas tautas pārstāvniecības iestādes. Vajag nodrošināt, lai augstākie pārvaldes posmi tiktu veidoti pēc tāda principa, kas nosaka, ka uz augšu tiek deklarētas tās funkcijas, kuras zemākajos posmos nevar efektīvi realizēt.

Tāpēc likumu galvenais mērķis, ko ievēroja darba grupa un atbalstīja arī komisija, ir - dot padomēm pēc iespējas vairāk patstāvības visu jautājumu risināšanā savā teritorijā, taču šeit ir vajadzīga pārdomāta, reāla pieeja. Nekādā ziņā nedrīkst pieļaut, ka pasliktinātos iedzīvotāju apkalpošana, uzņēmumu, organizāciju, iestāžu darbs, tāpēc tieši šajā Augstākās Padomes lēmuma projektā noteikts, ka pagastu, ciematu un pilsētu padomēm kopīgi ar rajonu padomēm uz līguma pamata jānosaka savstarpējās saistības un tiesības ražošanas un sociālās infrastruktūras objektu pārvaldīšanā. Pati prakse ir pierādījusi, cik postošas ir pārvaldes komandējošās metodes, kuras jaunajos likumos praktiski ir izslēgtas. Arī attiecības ar uzņēmumiem, organizācijām jāveido uz līgumu pamatiem, formas te var būt dažādas. Likumi neizslēdz, bet, tieši otrādi, paredz padomes un tās izpildkomitejas tiesības radīt uzņēmumus, organizācijas, iestādes, kas nepieciešamas ražošanai un vietējās mantas pārvaldīšanai. Visa šā darba gaitā radīsies milzum daudz jautājumu, tāpēc jāizveido jau minētais republikāniskais darba orgāns, kas varēs kompleksi risināt šīs aktuālās problēmas. Lēmuma projektā ir paredzēts 9.punkts, šis orgāns varētu būt atsevišķs departaments, jo bija runa par tādiem jautājumiem kā vietējās pašvaldības modeļa izstrādāšana, metodiskā palīdzība, kadru apmācīšana, darba koordinēšana, nevis komandēšana, bet praktiskā palīdzība ekonomiskā un sociālā pamatojuma izstrādāšanā.

Deputātiem iesniegtajos likumprojektos izdarīti šādi galvenie grozījumi: būtiski pārstrādāti divpadsmit panti, precizēts trīsdesmit pantu saturs. Kas attiecas uz visiem trijiem projektiem, tad precizēti vispārīgie formulējumi un jēdzieni, kas ir pašvaldība, pašvaldības teritoriālais pamats, tas ir pirmajā un otrajā pantā, vēlreiz tika izskatīts jautājums par iespēju šajā sistēmā ietvert darba kolektīvus.

Padomes un tās teritorijā esošo uzņēmumu attiecības (11.pants likumā par pagastu un pilsētas pašvaldību, 10.pants likumā par rajonu pašvaldību) tiek veidotas uz līguma pamatiem. Faktiski pārstrādāti visi panti, kas attiecas uz organizatoriskiem jautājumiem. Balstoties uz notikušo pirmo sesiju praksi, 24.pants likumā par pagasta un pilsētas pašvaldību un 23.pants likumā par rajona pašvaldību papildināts ar otro daļu par balsošanas kārtību tajos gadījumos, kad izvirzītas divas kandidatūras amatpersonas amatam. Ņemta vērā deputāta Varna izteiktā piezīme par iespēju pagasta padomes līmenī savienot padomes un izpildkomitejas priekšsēdētāja amatu, ņemts vērā daudzu deputātu viedoklis, ka līdztekus nelielam apkalpojošam aparātam ir nepieciešams no līdzšinējā darba atbrīvots padomes priekšsēdētājs vai viņa vietnieks, vai padomes sekretārs. Komisija ir pret štatu nepārdomātu palielināšanu, jo izvēle ir jāsedz no vietējā budžeta; ja esošajās 600 vietējās padomēs būs kaut vai 3 - 4 atbrīvoti darbinieki, tad kopā republikā vajadzēs papildus apmēram 2000 cilvēku.

Vēlreiz izskatīta deputātes Litaunieces kritiskā piezīme par speciālistu lomu pastāvīgo komisiju sastāvā. Tā kā padomju sastāvs samazināts caurmērā par 1/3, pagasta padomēs minimums ir 15 deputāti, un aptuveni 80% deputātu ir ievēlēti pirmo reizi, bet pastāvīgajām komisijām ir svarīga nozīme to materiālu sagatavošanā, ko izskatīs padomē, redakcijas komisija uzskata par iespējamu piekrist tādam variantam, ka ar pastāvīgo komisiju tiesībām tiek apstiprināti speciālisti, kuri nav deputāti. Viņi savus jautājumus izskatīs komisijas sēdēs, bet sesijās viņiem balsstiesību nebūs. Sakarā ar to, ka dažviet radusies neizpratne par vecā un jaunā sasaukuma izpildkomiteju darbības bezspēcību, 30.pantā par pagasta pašvaldību, 37.pantā par pilsētas un 36.pantā par rajona pašvaldību ietverta norma, kas nosaka, ka iepriekšējā sastāva izpildkomiteju pilnvaras tiek pagarinātas līdz tam laikam, kad padome sesijā būs apstiprinājusi jauno sastāvu. Sakarā ar to, ka daudzi deputāti ierosinājuši konkretizēt revīzijas komisijas funkcijas, likumos ietverta norma, attiecīgi 40. un 42.pantā, likumos par pagastu pilsētu rajonu pašvaldību, kas paredz, ka republikas Ministru Padome izstrādās paraugnolikumu par vietējo padomju revīzijas komisijām. Pēc vairāku deputātu priekšlikuma pārskatīta padomes un izpildkomitejas kompetence; padomes ekskluzīvā kompetencē papildus citiem jautājumiem ir arī administratīvi teritoriālais iekārtojums. Lai padomi atslogotu, paredzēts, ka izpildkomiteja lems jautājumus par zemes gabalu iedalīšanu un atsavināšanu, apdzīvoto vietu labiekārtošanu un uzturēšanu kārtībā, līdzekļu piesaistīšanu dzīvokļu celtniecībai, uzceltā dzīvokļu fonda sadali, ārējo ekonomisko sakaru nodibināšanu, turklāt ņemot vērā vairāku izpildkomiteju darbinieku priekšlikumus, arī Ventspils pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāja biedra Lemberga ierosinājumu, padome, ja tas ir nepieciešams, var deleģēt izpildkomitejai dažu jautājumu risināšanu, tādējādi nedaudz atslogot sesiju darbu. 25. un 26. pants par to, ka padomes prezidija un izpildkomitejas funkcijas konkrētāk ir jānodala reglamentā, ko izstrādā un pieņem katra padome, uzsveru, katra padome patstāvīgi. Un, visbeidzot, mainīts arī trešās sadaļas līdzšinējais nosaukums “Vietējās pašvaldības materiālā bāze”, tagad sadaļai dots nosaukums “Vietējās pašvaldības ekonomiskais pamats”, kas pašu jēdzienu paplašina un ietver sevī arī vietējās saimniecības materiālo pamatu. Ņemts vērā daugavpiliešu ierosinājums paredzēt iespēju, ka uzņēmumu, organizāciju, saimniecību maksājumus vietējā budžetā pēc saskaņošanas ar padomi var kompensēt ar materiālo vērtību nodošanu, darbu izpildi un pakalpojumu sniegšanu. Projektos tiek izvirzītas sarežģītas un principiāli svarīgas problēmas par vairākiem jautājumiem, tādiem kā vietējās pašvaldības kompetences nošķiršana atbilstoši tās līmenim, valsts pārvaldes orgānu savstarpējās attiecības ar vietējās pašvaldības orgāniem, nepieciešamo garantiju radīšana. Par vietējās pašvaldības stabilas materiālās un finansiālās bāzes radīšanu saņemti daudzi pretrunīgi, bet dažkārt diametrāli pretēji priekšlikumi. Tāpēc ātrāk jāizstrādā to realizācijas mehānisms. Šo jautājumu galīgais atrisinājums ir jādod likumos par īpašumu, par zemi, par uzņēmēju darbību, par nodokļiem un citos. Saņemti daudzi priekšlikumi par vietējās pašvaldības finansiālās bāzes radīšanu. Tie jāņem vērā arī topošajos normatīvajos dokumentos. Šai sakarā vēlreiz kopā ar speciālistiem tika izskatīts Daugavpils pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāja Vidavska priekšlikums par budžeta maksājumu, kā arī ārpusbudžeta līdzekļu pārdalīšanu. Redakcijas komisija ierosina, lai sesija pieņem izstrādātos projektus. Protams, dzīve ir izdarījusi būtiskas korektīvas, izvirzās jaunas problēmas, tādēļ pēc kāda laika laikam vajadzēs pie likumu satura atgriezties. Es pat teiktu, ka būs jāizdara inventarizācija un nepieciešamie grozījumi. Pie visa teiktā vēl šāda piebilde: pēc tam, kad likumprojekti bija nodrukāti un izsniegti deputātiem, redakcijas komisija arī vēl vakar saņēma piezīmes un priekšlikumus, tai skaitā arī no daudziem rajonu un republikas pilsētu padomju un to izpildkomiteju priekšsēdētājiem. Daļa šo priekšlikumu pēc komisijas viedokļa būtu jāiekļauj likumprojektos, un tādēļ es ierosinu vispirms apspriest pa pantiem likumprojektu par rajonu pašvaldību, kurā komisija paspēja izdarīt papildinājumus, pārējos likumos šie papildinājumi un labojumi ir analoģiski. Es uzskatu, ka stila kļūdas vai sīkas detaļas nebūtu jāizskata.

Priekšsēdētājs. Ziņojums bija izsmeļošs, bet sarežģīts.

Sāksim ar tradicionālo - uzdosim jautājumus, bet tikai jautājumus, jo, ja mēs sāksim izteikt savus priekšlikumus, tad mēs ne visai operatīvi virzīsimies uz priekšu. Tātad deputātu zināšanai: vakar bija pulcējušies vietējo padomju, tas ir, rajonu un pilsētu padomju un arī izpildkomiteju priekšsēdētāji un vēlreiz izteica dažas savas piezīmes. Man jāsaka jums, ka viņi principā konceptuāli atbalsta šo likuma projektu, jo viņi no šeit zālē sēdošajiem visvairāk ieinteresēti, lai šis likums darbotos efektīvi. Mēs esam šo likumprojektu skatījuši akadēmiski, pareizi, jo skatām šo likumprojektu jau trešajā lasījumā. Protams, es piekrītu komisijai, ka prakse pati izdarīs labojumus mūsu teorētiskajos paredzējumos. Tagad lūdzu jautājumus, bet pēc tam man ir pieteikušies debatēs divi deputāti. Nav jautājumu. Tagad uzklausīsim runātājus. Un pēc tam atkal tribīnē nāks deputāts Dubra.

Vārds deputātam A. Builim.

A.Builis (Madonas 248.vēlēšanu apgabals).

Es atbalstu sagatavotos tautas pašvaldības sistēmas izveides likumu projektus un domāju, ka tie būs solis uz priekšu sabiedrības demokratizācijā. Vienlaikus gribu izteikt dažus apsvērumus no izglītības darbinieku viedokļa.

Lēmuma projektā ir paredzēts, ka ministrijas nodod rajonu un republikānisko pilsētu tautas deputātu padomju valdījumā to administratīvajā teritorijā esošos valsts objektus. Mūsu vispārizglītojošās skolas arī līdz šim pamatā ir bijušas vietējo padomju rīcībā, īpaši rajonu posmā. Tagad daļa mācību iestāžu nonāks arī tieši pagastu ziņā, kuru uzdevums, kā projektā teikts, ir pārzināt pagasta tautas izglītības iestādes un gādāt par to materiālās bāzes nostiprināšanu. Tātad deputāti un vietējās varas orgāni tieši nonāks saskarsmē un uzņemsies atbildību par teritorijā izveidotajām mācību iestādēm. Manuprāt, tas ir vērtējams visnotaļ pozitīvi. Domāju tomēr, ka daļu jautājumu pagasts saskaņā ar likuma projektu par rajona pašvaldības 9.punktu deleģēs rajonu iestādēm. Piemēram, skolēnu apgāde ar mācību grāmatām, mācību un uzskates līdzekļiem, jaunu izglītības objektu celtniecība. Droši vien pagasta ļaudis gribēs, lai rajona līmeņa kompetentas personas un speciālisti dotu slēdzienu par pagasta skolu darbu. Tam ir būtiska nozīme, jo no 884 vispārizglītojošajām skolām republikā 542 atrodas lauku apvidū. Tas savukārt jāapzinās rajonu posmu vadītājiem. Un jāsaglabā skaitliski mazs, bet kompetents aparāts rajona tautas izglītības nodaļas, izglītības iestāžu apvienības vai citā formā. Tautas izglītības nodaļas pārziņā paliek daudzas citas pašreizējās funkcijas, piemēram, skolu tīkla plānošana, rūpes par pedagoģisko kadru nodrošināšanu, viņu kvalifikācijas celšanu, nepilngadīgo tiesību aizsardzību. Protams, jaunajos vietējās pašpārvaldes sistēmas apstākļos zināms darbinieku skaits izglītības nodaļās būs samazināms, tam es piekrītu. Tomēr neaizmirsīsim, ka izdevumiem izglītībai rajona budžetā ir ļoti liels īpatsvars. Tā 1989.gadā izglītības iestāžu vajadzībām no rajona pilsētu budžeta izlietoja Jelgavas pilsētā 55,8 procentus, Rīgas rajonā 52 procentus, Preiļu rajonā 50 procentus, Limbažu rajonā 47 procentus. Visas šīs summas tā vai citādi iziet caur tautas izglītības nodaļu. Un nebūtu prāta darbs likvidēt vai vairākkārt samazināt izpildkomitejas tautas izglītības nodaļas, kā to iesaka dažas publikācijas presē. Ja mēs gribam celt izglītības prestižu, tad vietējās pašvaldības iestādēs jābūt arī enerģiskiem un kompetentiem šī darba vadītājiem un virzītājiem. Vietējās izglītības iestādes arī turpmāk finansēs no vietējā budžeta. Tomēr šo iestāžu skaits un veidi rajonos un pilsētās ir ļoti dažādi. Piemēram, Rīgas rajonā bez parastajām skolām ir vēl sešas internāttipa skolas ar 1280 skolēniem. Cēsu rajonā - arī sešas ar 980 skolēniem, tajās mācās un ārstējas ne tikai šo rajonu bērni. Turpretī Dobeles rajonā un Ventspils pilsētā internāttipa skolu vispār nav. Viņi ir iemācījušies savus bērnus nosūtīt uz citām teritorijām. Manuprāt, ir jārada mehānisms, kas ieinteresētu pagastu un rajonu varas arī šādu skolu uzturēšanā.

Tautas izglītības ministrija pašlaik izstrādā orientējošus normatīvus dažādu tipu skolu audzēkņu mācīšanas izmaksu aprēķināšanai, lai tos varētu likt lietā 1991.gada budžeta sastādīšanā. Pagaidām daudzkārt ir tā: jo plašāks iestāžu tīkls un izglītībai vairāk atvēl, jo plikāka paliek pati vietējā vara. Pēc normatīviem būtu izdalāmi līdzekļi un dažādi stimulējama internāttipa skolu uzturēšana, lai neciestu ne pagasta, ne rajona budžets un galvenais ieguvējs būtu skolēns. Īpašs ir jautājums par Tautas izglītības ministrijai tiešajā pakļautībā esošo arodvidusskolu, tehnikumu un citu skolu statusu rajona teritorijā. Lēmuma projektā par tautas pašvaldības sistēmas izveidošanu ceturtais pants paredz vietējās padomes līgumu ar šādām organizācijām. Pieredzes šajā jautājumā mums vēl nav. Tā jākrāj kopīgi. Domāju, ka ar laiku arī šīm skolām jāpāriet vietējo padomju pārziņā, reizē gādājot par to, lai atvērtu un uzturētu mācību iestādi. Tas būtu arī ekonomiski izdevīgi. Piemēram, šo skolu finansēšana varētu notikt arī uz rajonu savstarpējo līgumu pamata. Par katru apmācīto audzēkni skola saņemtu noteiktu summu no iestādes, rajona, kas audzēkni sūta mācīties. Šāda prakse arodapmācībā ieviesta Zviedrijā un dod labus rezultātus. Varbūt arī mums kopīgiem spēkiem pamēģināt. Ministrija ir gatava sadarboties ar pašvaldības iestādēm šajā jomā. Ierosinu pašvaldības likumprojektus pieņemt.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Valerijam Jaščenko.

V.Jaščenko (Ventspils 146.vēlēšanu apgabals).

Cienījamais priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Jautājums par pašvaldību, kā man liekas, izšķirs republikas iedzīvotāju likteni. Iepazīstoties ar šo likumprojektu, kļūst skaidrs, ka galvenais jautājums ir par padomes izpildkomitejas varas attiecībām. Nemainot līdzšinējās attiecību formas starp padomi un izpildkomiteju, mēs nepiepildīsim dzīvi ar jaunu saturu. Lieku priekšā dot padomēm reālu varu. Tā ir tieša deputātu līdzdalība materiālo labumu sadalē un visu pilsētas struktūru pārvaldīšanā caur deputātu komisijām. Agrāk tas viss bija izpildkomitejas monopols.

Šodien mums, Latvijas PSR Augstākās Padomes deputātiem, izmantojot likuma sniegtās iespējas, jānodod visa vara pilsētu un cienu padomēm, jāizbeidz daudzvaldība, tas ir, jāatņem vara partijas aparātam, izpildkomitejai, administratīvajam aparātam, prokuratūrai un citām struktūrām. Vārdu sakot, visu varu padomēm. Tas ir vistiešākais ceļš uz tautvaldību, uz kārtības nodibināšanu visās dzīves un darbības sfērās, cilvēka sociālās aizsargātības nodrošināšana.

Lieku priekšā 7.pantā izteikt domu, ka pilsētas pašvaldības iestādes ir deputātu padome un izpildkomiteja. Padomei ir rīkošanas un pārvaldes vara, izpildkomitejai - izpildvara, tas ir, padomes un tās komisiju lēmumu tehniskā realizācija. Revīzijas komisija ir konstitucionālās uzraudzības komisija, kas kontrolē deputātu komisiju darbību un izpildkomitejas darbu.

Nobeigumā gribu aicināt deputātus un visus republikas iedzīvotājus cīnīties par sociālistiskās revolūcijas ideju materializēšanos. Šīs idejas ir vienkāršas kā maize, taisnas kā sliedes. Visu varu padomēm! Zemi - zemniekiem! Rūpnīcas - strādniekiem! Ja to izdosies realizēt, mēs uzcelsim humānā sociālisma sabiedrību. Es ticu sociālisma ideāliem un par tiem cīnīšos, uz ko aicinu jūs visus.

Priekšsēdētājs. Savus ierosinājumus, izņemot tos, kuri izteikti vēlējuma formā, lūdzu, operatīvi iesniedziet komisijai! Nākošajam vārds deputātam Imantam Muceniekam. Vai jums, biedri Muceniek, pietiks ar piecām minūtēm? Ja gribat runāt ilgāk, tad pēc starpbrīža. Piecas minūtes, ja? Lūdzu.

I.Mucenieks (Alojas 229.vēlēšanu apgabals).

Cienījamie deputāti! Visā pilnībā es atbalstu likumprojektu šajā jautājumā un arī pievienojos tām tēzēm, kas tika teiktas ziņojumā, taču es gribu pasvītrot, ka visu līmeņu pašvaldībā likumprojektos nav norādīta tautas deputātu padomes loma attiecīgo teritoriju ugunsdrošības problēmu regulēšanā. Trūkst arī norādes par sadarbību ar valsts ugunsdrošības dienestu ugunsgrēku, avāriju un katastrofu likvidācijā.

Teritorijā esošo objektu ugunsdrošība cieši saistīta ar gādību par apkārtējo vidi, jo labi zināms, kādu postu var nodarīt ugunsgrēks gan dabai, gan cilvēkam. Tāpēc rajonu pašvaldībai līdztekus apkārtējās vides aizsardzībai jāuzņemas arī ugunsdrošības stabilizēšanas funkcijas. Nerisinot šos pašvaldības darbības aspektus, Latvijas ekonomikai var būt lieli zaudējumi tieši ugunsgrēku dēļ. Atgādināšu tikai, ka pērn uguns mūsu republikā iznīcināja materiālās vērtības par vairāk nekā 8 miljoniem rubļu, bet traumēto un mirušo cilvēku skaits pārsniedza 200.

Šobrīd veidojas paradoksāla situācija. Saimnieciskie uzņēmumi un organizācijas, aizbildinoties ar pašfinansēšanos, tuvredzīgi samazina izdevumus ugunsdrošības pasākumiem, samazinātas šajā ziņā prasības pret saimnieciskajiem vadītājiem un strādājošajiem. Šādos sarežģītos apstākļos nedrīkst palikt ārpus visu līmeņu pašpārvaldes padomēm attiecīgo teritoriju ugunsdrošības regulēšana, avārijas un katastrofu likvidācijas jautājumi. Iepriekšējie ierosinājumi darba kārtībā tika iesniegti Ministru Padomei, kad šo dokumentu izstrādāja sākotnēji, taču šīsdienas variantā likumprojektos par pašvaldību tie nav ietilpināti. Tāpēc lūdzu ņemt vērā ierosinājumus šajā jautājumā un iesniedzu tos sesijas vadībai.

Priekšsēdētājs. Labāk būtu iesniegt redakcijas komisijai. Par mūsu sesijas sekretariātu. Kā vienmēr, saņemam iesniegumus, pieprasījumus, tāpēc sekretariātam jāsāk strādāt. Man gandrīz vai neērti, taču ir priekšlikums lūgt strādāt pieredzējušo iepriekšējo sekretariātu - Voldemāru Akmentiņu, Jāni Kalēju un Irēnu Reimani. Ja jūs paši neiebilstat un nav citu priekšlikumu, tad lūgsim jūs darboties tālāk. Vai ir iebildumi? Nav. Tātad ļoti lūdzam. Pārtraukums 30 minūtes.

Priekšsēdētājs. Vārds debatēs par pirmo darba kārtības jautājumu PSRS tautas deputātam Andrejam Eizānam, pēc tam runās PSRS tautas deputāts Alberts Kauls, un tad debates par šo jautājumu noslēdzam.

A.Eizāns. Godātie deputāti! Es ierosinu likumprojektā par pilsētu pašvaldību 11.panta 4.rindkopā, likumprojektā par rajonu pašvaldību 10.panta 4.rindkopā, likumprojektā par pagastu pašvaldību 11.panta 4.rindkopā, kur ir runa par uzņēmumu un organizāciju plānu saskaņošanu dažādās nozarēs, uzskaitījumu papildināt ar vārdiem “par bīstamo un veselībai kaitīgo vielu ražošanas, pārvaldīšanas un izmantošanas apjomiem”.

Priekšsēdētājs. Vārds PSRS tautas deputātam Albertam Kaulam.

A.Kauls. Cienījamie biedri! Es kā ražotājs tomēr lūgtu jūs, padomju varas darbiniekus, vēlreiz pārdomāt to likumprojektu, kuru mēs šodien gatavojamies pieņemt. Šodienas plurālisma apstākļos visi tiecas pēc demokratizācijas, par to skaļi runājam. Pats sliktākais, ka pat tie, kuri neko neražo, grib sadalīt to, ko citi ir saražojuši. Pieņemot šo likumu par pašvaldību, to noteikti vajadzētu ņemt vērā. Mums jāatgriežas pie tāda sociālā taisnīguma, par kuru lauku ļaudis visu laiku ir runājuši. Es lūdzu jūs padomāt par pagasta varas un pārvaldes nodokļu un budžettiesībām, kā arī par pagasta teritorijā izvietoto juridisko personu darbības regulēšanu. Tie ir ļoti nopietni jautājumi, sakarā ar tiem daudz ko vajag precizēt. Zinot, ka pašlaik ātros tempos tiek izstrādāti Latvijas PSR likumprojekti par uzņēmēju darbību, par nodokļu sistēmu, par budžetu, jāsecina, ka apspriežamais likumprojekts ir priekšlaicīgs vismaz šajās daļās. Šo likumprojektu nemaz nevar pilnvērtīgi apspriest, ja vienlaikus neapspriež arī minētos likumprojektus. Pretējā gadījumā Augstākā Padome noteikti nonāks pie tā, ka būs jāizšķiras, vai pieņemt šos likumus tādus, lai tie atbilstu pašvaldības likumam, vai arī dziļi un būtiski jāizmaina pašvaldības likumi. Domāju, ka tagad steigā pieņemt pašvaldības likumu nav saprātīgi, jo pašvaldībai jāveidojas kā brīvu, tikai likumam pakļautu ražotāju un pilsoņu savstarpējo un valstisko attiecību regulētājai. Tāpēc, kamēr nav pieņemti galvenie likumi par uzņēmēju darbību, nodokļiem, budžeta tiesībām, pašvaldības likuma pieņemšana manā skatījumā būtu jāatliek. Piedāvātajā likumprojektā ir liels skaits normu, kas ir pretrunā ar pašlaik spēkā esošajiem, visumā demokrātiskiem un attīstību veicinošiem likumiem. Piemēram, par kooperāciju, par valsts uzņēmumu, par darba kolektīvu u.c.

Var minēt arī to, ka šajā likumprojektā nav izdevies norobežot valsts funkcijas no saimnieciskajām, nav izdevies salauzt administratīvi komandējošo sistēmu. Likumprojektā paredzēts, ka pagasta kompetencē ietilpst pārvaldes organizēšana tā teritorijā esošajos saimnieciskajos uzņēmumos, saimniecisko uzņēmumu ekonomiskās attīstības programmu apstiprināšana un pat ķimikāliju un minerālmēslu lietošana. Tādi vārdi kā “vadīt”, “pārvaldīt”, “izņemt”, “kontrolēt”, “atsavināt” atkal atgriežas šajā likumprojektā, kuru tauta jau ir nosodījusi. Tāpēc es lūdzu pie tiem vēl un vēlreiz atgriezties. Rodas tāds iespaids, ka partijas, Augstākās Padomes, Ministru Padomes un pat Agrorūpnieciskās komitejas administratīvi birokrātiskās saimniekošanas funkcijas mehāniski pārceltas pagasta līmenī. Tā ka varam sagaidīt, ka kāds jaunizcepts izpildkomitejas funkcionārs var atkal sākt vadīt sava pagasta, kolhoza, brīvo zemnieku saimniecību sējas un citus darbus. Šī tieksme atkārtojas regulāri visos pašvaldības likumprojektos. Arī par to es lūdzu jūs nopietni padomāt.

Tālāk likumprojekta 44.pantā sajaukta pagasta kompetence par padomes īpašumā esošajiem uzņēmumiem un citiem tās teritorijā esošajiem saimnieciskajiem formējumiem.

Neizpratni rada arī projekta 26.pantā paredzētās tiesības pagasta padomēm noteikt jaunus pagasta nodokļus, to apmēru, maksu par zemi, darbaspēku, dabas resursiem. Kā jau minēju, tas ir pretrunā ar Latvijas PSR nodokļu likumdošanas pamatu projektiem.

Tālāk, cienījamie biedri, es lūgtu vēlreiz padomāt par attieksmi pret brīvo zemnieku, pret kolhozu, pret saimniecību un viņu īpašumā esošo zemi. Nevar, biedri, pieļaut, ka tikai padome vienpusīgi izskata šos jautājumus. Ja reiz mums ar valsts aktu ir nodota lietošanā zeme, tad mēs esam tās saimnieki un arī mums jāpiedalās šā jautājuma izskatīšanā. Es arī varu izteikties kā brīvais zemnieks. Tātad, ja man būs nelabvēlīgas attiecības ar vietējo padomju varu, zemi man var atņemt pēc saviem ieskatiem. Es domāju, ka tiesiskā valstī mēs šādus likuma manipulācijas variantus nevarētu pieļaut.

Liekas, ka vajadzētu nopietnāk paskatīties rajona pašvaldības projekta 37.pantu, tāpat arī 35.pantu, kas regulē izpildkomitejas funkcijas, aizmirstot, manā skatījumā, ka izpildkomiteja ir algots izpildorgāns, kura vienīgā funkcija ir palīdzēt tautas deputātu padomei realizēt tās funkcijas, tiesības un pienākumus. Tautas deputātu padome deleģē dažu savu funkciju savai izpildkomitejai. Šis jautājums ir daudz stingrāk jānorobežo.

Pats pēdējais. Cienījamie biedri, es domāju, ka, nododot daudzas funkcijas pagastiem, mēs noņemam valdībai atbildību par to sociālo stāvokli, kāds izveidojies daudzos republikas rajonu pagastos, kur ne jau vietējo avīžu vainas dēļ šodien nav atrisinātas daudzas sociālās infrastruktūras problēmas. Nododot šīs funkcijas, mēs aizejam arī no tās prasības, ka sociālās infrastruktūras jautājumi laukos jārisina uz valsts rēķina, reizē ar to atdodot parādu, kas visos šajos padomju varas gados ir iekrājies. Es lūdzu padomāt, vai ir lietderīgi pēdējā sesijā pieņemt tik vēsturisku lēmumu.

Priekšsēdētājs. Paldies. Vai jūs varat konkrētus jūsu ierosinājumus un formulējumus iesniegt komisijai?

A.Kauls. Jā.

Priekšsēdētājs. Bet līdz ar to mēs komisiju nevaram klausīties pašreiz. PSRS tautas deputāta A.Kaula priekšlikumos ir divi momenti. Pirmkārt, daži precizējumi jeb citādā redakcijā izteikti punkti, kuri tūlīt jāiesniedz komisijai, lai mēs varētu vispār par viņiem lemt. Otrkārt, ierosinājums vispār neizskatīt, atlikt ceturto reizi.

Pašā sākumā es jau minēju gan padomju, gan izpildkomiteju priekšsēdētāju lūgumu, tomēr jāizskata un jāpieņem šis lēmums. Konceptuāli mēs vakar visi vienojāmies, ka tas būtu pieņemams. Pretruna ir, un es negribētu biedram Kaulam oponēt. Tāpat tagad pieņemam PSRS likumus: vai nu vispirms pieņemt likumus par īpašumu, nodokļiem un tad par republiku patstāvības un pašvaldības pamatiem, vai otrādi. Jebkurš no šiem ceļiem nedod rezultātu, pret kuru nebūtu iebildes. Izskatot likumprojektu par īpašumu, mums ir jāzina arī pašvaldības formas. Izskatot pašvaldības likumu, mēs saduramies ar to, ka mums nav likuma par īpašumu, nav likuma par nodokļiem, nav citu likumu. Tāpēc šeit ideālu variantu pieņemt mēs praktiski nevaram. Pat strādājot paralēli, prakse nemitīgi mums rādīs atkal citus gadījumus, kurus vajadzēs ievērot. Tāpēc ir ierosināts izveidot speciālu komisiju, jeb tādu radīt Ministru Padomē, kura nemitīgi darbotos ar dažādu priekšlikumu un dažādu problēmu akumulēšanu un arī šā likuma tālāku uzlabošanu. Uz šī ceļa mēs nekur nenonāksim. Ko darīsim? Klausīsimies komisiju? Nav iebildumu? Lūdzu, vārds Mečislavam Dubram, komisijas priekšsēdētājam.

M.Dubra. Tātad, kā es ziņojuma sākumā teicu, ir priekšlikums pieņemt par pamatu likumprojektu par rajonu pašvaldību, jo tās izmaiņas, kuras mēs paspējām vakar šeit izdarīt, ir analoģiskas arī citos likumprojektos par pašvaldību. Vajag pa pantiem vai lapaspusēm izskatīt likumprojektu, kā arī izskatīt priekšlikumus, kuri nupat tika iesniegti.

Priekšsēdētājs. Par kārtību ir sekojošs priekšlikums. Komisijai vajag pastāstīt visu, ko viņa akceptē un ko viņa ierosina, par ko balsot vai nebalsot, lai mēs skaidri zinām komisijas priekšlikumus nevis par atsevišķiem pantiem, bet kopumā. Tas nozīmē, ka jums jāsāk no viena gala un jāizskata līdz beigām. Jūsu ierosinājumi mums jāakceptē balsojot. Pēc tam mēs varam atsevišķus pantus balsot vai labot pēc deputātu ierosinājumiem. Tad mums būs vismaz kaut cik saprotama sistēma, kurā mēs varēsim arī efektīvāk rīkoties. Deputātiem nav iebildes? Nav. Tātad, lūdzu.

M.Dubra. Par pirmo sadaļu vakar bija priekšlikums, ka jāprecizē terminoloģija attiecībā uz terminiem “padomes pārziņā” vai “padomes īpašumā”. Komisijas priekšlikums ir tāds, ka šis jautājums būtu precizējams pēc tam, kad tiks pieņemts likums par zemi un īpašumu.

Priekšsēdētājs. Tātad jūs atstājat tāpat, kā šeit ir.

M.Dubra. Jā, atstājam tāpat. Tālāk 5.pantu, kur ir runa par rajona, pilsētas laikrakstiem, vajag papildināt. Komisija liek priekšā papildināt ar šādu teikumu: “Rajona pašvaldības iestādēm var būt savi periodiskie preses izdevumi.” Tālāk šī jautājuma atspoguļošana likumā nav vajadzīga, jo visas attiecības ar presi noteiks īpašs likums. Tajā būs noteikts arī, kas apstiprina laikrakstu redaktorus u.c. Arī tagad rajona vai pilsētas laikraksta redaktoru, tāpat kā citus vadītājus, var apstiprināt padomē. Tādas ir komisijas domas.

Tālāk Likuma par rajona pašvaldību 3.lapaspusē ir izlaista norāde par 10.panta sākumu. Šajā lappusē 4.rindkopa no augšas jāuzskata par 10.panta sākumu. Tur ir šāds teksts: “Saimnieciskā, sociālā un kultūras darbība, kas skar visu rajona iedzīvotāju intereses, rajona teritorijā tiek realizēta...” Tālāk vārdu “tikai” saskaņā ar vakar izteiktajiem priekšlikumiem, kurus komisija atbalsta, svītrot un tālāk pēc teksta. “... ar rajona padomes piekrišanu”. Daļa to problēmu, kuras minēja biedrs Kauls, laikam uzreiz šī viena vārda dēļ.

Biedrs Eizāns, kā arī Ventspils rajona un pilsētas vadītājs biedrs Blažēvičs un biedrs Lembergs ierosina 10. un 11.pantā noteikt, ka ekoloģiski bīstamas darbības jāsaskaņo ar attiecīgās teritorijas pašvaldību. Komisija uzskata, ka tā būtu detalizācija. Šajā pantā jau ir atspoguļoti dabas aizsardzības jautājumi, simtiem vēl būs šo saskaņošanu republikā, tādēļ, ņemot vērā šī jautājuma specifiku un nozīmi, mēs liekam priekšā valdībai ar atsevišķu lēmumu detalizēti noteikt šo kārtību visā republikā.

Priekšsēdētājs. Es atvainojos, par kādu likumprojektu jūs pašreiz runājat?

M.Dubra. Rajona.

Priekšsēdētājs. Likums par rajona pašvaldību?

M.Dubra. Jā.

Priekšsēdētājs. Paldies.

M.Dubra. Tālāk par 15.pantu. Te jāmin neliela, bet laikam svarīga detaļa. Šī panta otrajā rindkopā teikts: “Rajona vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs vada sesiju un paraksta tās lēmumus līdz rajona padomes priekšsēdētāja ievēlēšanai.” Izrādās, ka praksē ir vesela problēma ar šo jautājumu. Tagad mēs liekam priekšā tādu ierakstu.

Vakar tika izteiktas piezīmes par 17. un 18.pantu, kur teikts, cik ilgi pirms sesijas jāpaziņo apspriežamie jautājumi un kādā termiņā jāiesniedz priekšsēdētājam. Projektā ir teikts, ka jautājumi jāpaziņo vismaz 2 nedēļas pirms sesijas, bet priekšsēdētājam jāiesniedz ne vēlāk kā 10 dienas pirms sesijas. Tātad var arī divu, triju, piecu dienu laikā, kā padome nolemj. Tāpēc mēs negribējām šo punktu mainīt. Termiņš ir diezgan liels. Vai ir vajadzība vēl kaut ko precizēt? Mūsu domas, ka nevajag.

Priekšsēdētājs. Zināt, es tomēr atvainojos. Komentāri nav vajadzīgi. Jūs pasakiet tikai to, ko izmaināt, bet, kas priekšlikumus iesniedzis un kāds ir komisijas viedoklis, par to nevajag, jo tas aizņems ilgu laiku. Iesniegumu ir ļoti daudz, un tad mēs nevaram vienam atbildēt, otram neatbildēt.

M.Dubra. Vakar bija priekšlikums 20.pantu papildināt ar teikumu, ka pašvaldības amatpersonām jāzina valsts valoda. Komisija uzskata, ka šis jautājums pietiekoši labi un pilnīgi noregulēts Valodu likumā un atkārtot nav vajadzības. Jāņem vērā arī tas, ka Valodu likums stājas spēkā pakāpeniski.

Tad vēl mēs papildinām 25.pantu ar 8.apakšpunktu, paredzot padomes reglamenta apstiprināšanu. Tas bija vienkārši šeit izlaists.

No vakardienas sarunas izriet jautājums, ko darīt, ja jaunizveidotā padome politisko spēku samēra dēļ nevar pieņemt lēmumus par organizatoriskiem jautājumiem un sākt savu darbu. Mēs uzskatām, ka tādā gadījumā varbūt republikas Augstākā Padome var attiecīgo padomi atlaist un nozīmēt jaunas vēlēšanas. Šis jautājums jānosaka ne šajā likumā, bet likumā par vēlēšanām.

Priekšsēdētājs. Es atvainojos, vai jūs to tagad izsakāt?

M.Dubra. Es paskaidroju, kādēļ neierakstījām šo priekšlikumu.

38.panta otrajā rindkopā teikts: “Sēdes ir tiesīgas, ja tajās piedalās ne mazāk kā divas trešdaļas no izpildkomitejas locekļiem.” Vakar daudzi izpildkomiteju priekšsēdētāji izteica priekšlikumu divu trešdaļu vietā ierakstīt “ne mazāk kā puse”. Komisija piekrita šim priekšlikumam.

Priekšsēdētājs. Par kuru pantu ir runa?

M.Dubra. 38.pants, otrā rindkopa, 14.lappuse.

Priekšsēdētājs. Vai priekšlikums attiecas tikai uz izpildkomiteju?

M.Dubra. Tikai uz izpildkomiteju.

Sakarā ar to, ko teica biedrs Mucenieks, liekam priekšā 14.lappusē pēc 3.rindkopas ierakstīt šādu teikumu: “ - vada ugunsdzēšanas dienesta darbu rajona teritorijā un koordinē brīvprātīgo ugunsdzēsēju vienību darbu”.

51. un 55.pantā ir daži vārdi, bet tie ir svarīgi. Ir priekšlikums runāt par stabiliem budžeta normatīviem, nevis vienkārši budžeta normatīviem. Līdz ar to visi jautājumi, kas vakar izskanēja šajā sakarā, kļuvuši lieki.

55.pantā trešajā rindkopā tekstā: “bez summām, kuras paredzētas pašvaldības tiešām vajadzībām, budžetā var izveidot...” Vārdu “var” svītrojam. Tātad tā būs obligāta norma, izpildkomiteju priekšsēdētāji ar šādu ierakstu būs apmierināti.

66.pants skanētu tā: “Rajona padome apstiprina stabilus normatīvus...” Tālāk svītrojam vārdus “uz pieciem gadiem”. Vēl bija priekšlikums noteikt šajā likumā izpildkomitejas locekļu statusu. Komisija uzskata, ka prakse parādīs, vai pēc dažiem mēnešiem vai pusgada vajadzēs atgriezties pie šī jautājuma. No Daugavpils bija ierosinājums noteikt, ka padomes lēmumiem ir augstāks juridiskais spēks nekā ministriju pavēlēm. Komisija uzskata, ka uz visu ministriju pavēlēm tādu noteikumu nevar attiecināt, jo tādā gadījumā ministrija kā valsts pārvaldes orgāns nevar pildīt savas specifiskās funkcijas; tādas ir, piemēram, Veselības aizsardzības ministrija, Iekšlietu ministrija un tā tālāk. Tas par likumprojektu no komisijas viedokļa būtu viss.

Priekšsēdētājs. Daugavpiliešu priekšlikums vakar bija pavisam citādāks. Viņi lūdza, lai pilsētas padomei būtu iespēja apturēt ministrijas lēmumu, kurš ir pretrunā ar rajona iedzīvotāju kādām vitālām interesēm. Līdzīgi tam kā mūsu Augstākā Padome var apturēt PSRS Ministru Padomes lēmumu. Mēs to esam pielietojuši. Daugavpilieši prasa to pašu arī attiecībā uz ministrijām. Tā jebkurai padomei ir loģiska prasība. Te neiet runa par to, kam ir lielāks spēks - Ministru Padomei vai citam orgānam. Tādā veidā tas netika ierosināts.

M.Dubra. Likumprojekta 25.pants paredz, ka padome ir tiesīga nevis apturēt, bet atcelt rajona teritorijā esošo uzņēmumu un organizāciju lēmumus, ja tie ir pretrunā ar likumdošanu. Apturēt lēmumu darbību ir tiesīga izpildkomiteja.

Attiecībā uz ministrijām šeit nav ierakstīts.

Priekšsēdētājs. Tātad par šo pantu speciāli balsosim. Kā mēs norunājām, - vai varam nobalsot kopumā par priekšlikumiem, kuri izskanēja? Pēc tam, ja būs iebildumi, balsosim par labojumiem jeb citādām iebildēm, kā arī par redakciju katrā pantā, ja būs vajadzība.

M.Dubra. Biedri priekšsēdētāj! Sesijas darba gaitā bija saņemts priekšlikums attiecībā uz 37.panta 6.punktu. Tā ir 13.lappuses 14.rindkopa. Autors nav parakstījies, ir ierosināts svītrot vārdu “vada” - un tālāk pēc teksta. Ja tiks izveidota vietējā municipālā milicija, tad izpildkomiteja acīmredzot būs tiesīga vadīt tikai šī veida miliciju. Nevar piekrist, ka izpildkomiteja vada arī citu iestāžu attiecīgo amatpersonu darbu, kuru uzdevums ir cīnīties pret administratīviem pārkāpumiem, tātad arī prokuratūru un tiesu. Es domāju, ka šis jautājums tiks noregulēts, kad tiks pieņemts likums par tiesu, prokuratūru, miliciju un tā tālāk. Tādēļ komisija uzskata, ka šo pantu mainīt nevajag.

Priekšsēdētājs. Es jau runāju par šo problēmu. Mēs tagad sāksim strādāt pašvaldības apstākļos un mums katru dienu radīsies kaut kādi priekšlikumi. Tā mēs dzīvosim vispār bez likuma un tikai vienos priekšlikumos. Tāpēc es tomēr uzturu spēkā komisijas priekšsēdētāja prasību, kura vakar tika izteikta. Konceptuāla piekrišana ir, un vietējām padomēm ļoti vajag šo likumu, kaut arī šādu līdz galam neizstrādātu likumu, kuru pilnīgos prakse.

M.Dubra. Biedra Kaula šaubām un uztraukumam zināms pamats ir. Objektīvi šis likumprojekts varbūt ir pretrunā ar pastāvošajiem likumiem. Jāņem vērā, ka likumu pieņemšana turpināsies, vēl tiek izstrādāti daudzi jauni likumi, kuri būs saskaņā ar šiem likumiem. Attiecības mēs veidosim uz līguma pamata. Apakšas, augšas un saimnieciskie uzņēmumi tiks noregulēti ar likumu par nodokļiem, ar zemes likumu, un, visbeidzot, es domāju, ka laikam pie Ministru Padomes tiks veidots tāds departaments, kurš spēs visu koordinēt, regulēt, ieteikt, apmācīt, konsultēt un tā tālāk. Tādēļ šie jautājumi praktiskajā dzīvē nepastāvēs.

Priekšsēdētājs. Katrā ziņā zemniekiem sēt šis likums netraucēs. Tāpēc, lūdzu, balsosim par likumiem kopumā tādā veidā, kā mums piedāvā redakcijas komisija. Pēc tam atsevišķi balsosim par labojumiem. Kas par? Vairākums. Paldies, nevajag skaitīt. Kas pret? Kurš atturas? Laikam viens ir pret un viens atturas. Trīs bija pret?

Tagad jāapspriež konkrēti labojumi. Pirmais labojums no daugavpiliešiem, kuri lūdz tiesības padomes sesijai apturēt ministriju pieņemtos lēmumus, ja tie ir pretrunā ar rajona vai pilsētas iedzīvotāju interesēm un ja apturēšanai ir motivēts pamats. Vai kāds šajā sakarā vēlas izteikties? Tad balsosim!

Priekšlikumu par izpildkomiteju mēs tomēr noņemsim, šeit ir runa tikai par padomi. Ja Veselības aizsardzības ministrija izdod pavēli, kas ir tās kompetencē, vai instrukciju, kas saistīta ar tās darbību, tad, protams, izpildkomiteja nevar to atcelt vai apturēt, bet, kas attiecas uz cita veida lēmumiem, ja tie tiešām skar pilsētas iedzīvotāju vitālās intereses, kāpēc gan pilsētas padome nevarētu tādu lēmumu apturēt. Gribam vai negribam, šis variants būs jāizskata.

(No zāles.) Man ir jautājums. Kas būs šeit atbildīgs?

Priekšsēdētājs. Augstākā Padome. Ierakstām, ka šāds strīdus gadījums tiek izskatīts Augstākajā Padomē. Bet es ceru, ka veidosies tādas attiecības, lai pati vietējā padome un ministrija atrastu kopēju viedokli, jo pret visu iedzīvotāju gribu vērsties arī nevar. Lūdzu, vārds deputātam G.Zemrībo.

G.Zemrībo. Ja šeit ir runa par ministriju normatīvajiem aktiem, tas ir, pavēlēm, instrukcijām, kurām ir normatīvs raksturs, tad, izveidojot savu konstitucionālo tiesu, tajā varēs šādus nelikumīgus normatīvos aktus apstrīdēt. Tas būs orgāns, kurš varēs šo attiecīgo normatīvo aktu atzīt par nelikumīgu.

Priekšsēdētājs. Acīmredzot likvidēsim šo punktu kā nozīmi zaudējušu. Tātad lūdzu balsot par daugavpiliešu priekšlikumu! Par šo priekšlikumu 146 balsis. Kurš ir pret? Saskaitiet, jo šis jautājums ir diezgan principiāls! Biedri Krūmiņ, vai vajadzīgas 137 balsis, lai lēmumu pieņemtu?

A.Krūmiņš. Vajag 160 balsis par.

Priekšsēdētājs. Kas ir pret? Kurš atturas? 55 atturas. Tātad par likumu ir jābalso pusei no deputātu skaita. Juridiskās daļas vadītājs paskaidro, ka ir jābūt 160 balsīm, bet mums ir tikai 146 balsis. Līdz ar to izmaiņa likuma pantā netiek pieņemta. Vai vēl par kādiem pantiem būtu jābalso? Vai ir priekšlikumi?

Blūms. Attiecībā uz 38.pantu biedrs Dubra teica, ka izpildkomitejas sēde var lemt, ja piedalās puse. Ja ir deviņi izpildkomitejas locekļi, bet pieci piedalās, sēde ir pilntiesīga, lēmumu pieņem ar balsu vairākumu 3 cilvēki. Tomēr 3 no 9 - tas nebūs nekāds taisnīgs lēmums, tāpēc es uzskatu, ka vajag atstāt tā, kā sākotnēji bija 38.pantā.

Priekšsēdētājs. Tātad balsojam par priekšlikumu, lai šajā pantā izpildkomitejas sēdes ir tiesīgas, ja tajās piedalās ne mazāk kā divas trešdaļas no izpildkomitejas locekļiem. Vai jūs pastāvat uz to?

Balsosim! Kas par divām trešdaļām? Manuprāt, ir vairākums. Kuri ir pret? Divi. Kuri atturas? Nav.

Tātad priekšlikums tiek realizēts praktiski projekta variantā, nevis komisijas variantā.

V.Jaščenko. Es lūdzu deputātus vēlreiz pievērst uzmanību manam priekšlikumam, kuru izteicu savā runā. Vai mums, deputātiem, būs dota pilnīga vara vai mēs paliksim tikai lūdzēja lomā, griežoties ar saviem pieprasījumiem augstos kabinetos? Ierosinu pilsētas pašvaldības likumprojekta 7.pantā izteikt sekojošu viedokli: pilsētas pašvaldības valsts orgāns ir pilsētas tautas deputātu padome, kurai pieder rīkošanas un pārvaldīšanas vara. Izpildkomitejai ir vienīgi izpildvara. Pilsētas padomes revīzijas komisija veic pastāvīgu konstitucionālo uzraudzību pār šo divu orgānu darbību.

Priekšsēdētājs. Precizējam. Pilsētas padomei - tiesības pieņemt lēmumus un pārvaldīšanas vara, izpildkomitejai - izpildvara, revīzijas komisijai - pastāvīga konstitucionālā uzraudzība pār šo divu orgānu darbību.

Diemžēl jums grūti piekrist, tāpēc ka tagad ir izvēlētas padomes, to prezidiji, padomēm noteiktas jaunas funkcijas, lai atdalītu likumdošanas un izpildvaru. Šeit par likumdošanu nav runa, šeit runājam par rīkojumu došanu.Manā skatījumā padome nevar strādāt izpildkomitejas vietā, taču tā ir tiesīga prasīt no izpildkomitejas atbildību par rīkojumu izpildi. Ja man nav taisnība, oponējiet!

Jaščenko. Kā radās šī ideja? Četrus gadus biju pilsētas padomes deputāts, piecus gadus - republikas Augstākās Padomes deputāts. Simtiem cilvēku griezušies pie manis pēc palīdzības, bet tikai dažiem esmu spējis palīdzēt. Cilvēki, kuri mani ievēlēja par deputātu, izvirza pretenzijas: “Kāpēc nevari palīdzēt, ja esi padomju vara?” Tādēļ arī es jautājumu izvirzu principiāli - vai nu mums būs dota vara, vai arī turpmāk būsim tikai lūdzēji. Šī izvēle ir jāizdara.

Priekšsēdētājs. Varas iespējām jābūt, lai deputāti nav lūdzēju lomā. Kad runa ir par rīkojumiem, tad lietas būtība mainās. Neraugoties uz to, ierosinu balsot par jūsu priekšlikumu.

Tātad jūs sapratāt lietas būtību? Kā, lūdzu? Vāji sapratāt? Biedrs Ambainis saka, ka ir ļoti vāji sapratis lietas būtību. Mūsu kolēģis deputāts praktiski ierosināja, lai padomei būtu izpildkomitejas funkcijas. Tā es sapratu. Piemēram, lai padome varētu reizēm darīt to, kas jādara izpildkomitejai. Tāpat mēs varam runāt par Augstāko Padomi, kura veic likumdošanu. Bet attiecībā uz Ministru Padomi, mēs vienmēr varam dot vērtējumu tās darbībai. Varam ne tikai lūgt, bet arī prasīt. Ja līdz šim vietējās padomes to nav darījušas, tad tāpēc, ka izpildkomiteja bija funkciju ziņā saaugusi kopā ar padomi. Šis likumprojekts varas norobežošanu tomēr reglamentē. Varbūt tas vēl ir nepietiekami, bet tomēr reglamentēšana notiek. Tāpēc ierakstīt tā, kā mūsu kolēģis biedrs Jaščenko teica, par pilsētas padomes funkciju, es domāju, ir ne visai precīzi.

V.Jaščenko. Tātad izpildkomitejai jāpilda pilsētas padomes un deputātu komisiju griba, tas nozīmē, ka izpildkomitejai tiek atņemtas rīkojumu došanas funkcijas un paliek tikai izpildītāja funkcijas, viss tehniskais darbs. Tagad ir saprotams?

Priekšsēdētājs. Īsti pareizi gan nav, un es šeit nejokoju. Vārds PSRS deputātam Voldemāram Šļakotam.

V.Šļakota. Cienījamie deputāti! Es negribētu, un tas arī nav iespējams, oponēt šeit iepriekš izteiktajām domām. Tādas domas, bez šaubām, var būt. Es vienīgi gribētu izteikt savu vērtējumu tam, ka mums vienreiz ir jānonāk līdz varas funkciju sadalei un jānonāk tieši no tā redzes viedokļa, ka arī izpildvara bez kaut kādām pilnvarām, bez atbilstošas rīcības iespējām nebūs nopietni ņemama. Un vēl. Mēs esam pieraduši - un acīmredzot tā tas arī ir -, ka nu lielākoties viena grupa visu noteic un otra grupa šo noteikto uzdevumu precīzi izpilda. Tā ir zināmā mērā vergu filozofija. Nevar taču bez atbilstošas iniciatīvas, bez manevrēšanas iespējām, bez rīcības brīvības likuma robežās īstenot lēmumus, kurus pieņems vietējā padome, tas ir, tautas pašvaldība savu deputātu personā. Ja izpildvarai nebūs šo manevrēšanas tiesību, ja izpildvara nevarēs rīkoties, meklēt racionālākos, īsākos, pašu atrastos ceļus, tad šī izpildvara būs orgāns, kurš rīkosies pēc principa “man pateica aiziet, es aizgāju, man pateica atnest, es atnesu, nepateica, es neko neizdarīju”.

Priekšsēdētājs. Paldies jums. Mēs tagad balsosim par ieteiktajām izmaiņām. Kas ir par šīm izmaiņām, kuras ieteica mūsu kolēģis un kurās viņš galvenokārt domāja, ka arī izpildfunkcijām un citām funkcijām, kuras šeit ir izpildkomitejai, jābūt padomei? Tātad par to ir 6 balsis. Līdz ar to tālāka balsošana zaudē jēgu. Tomēr - kurš ir pret? Paldies. Kurš atturas? Paldies. Vārds deputātam Gunāram Asarim.

G.Asaris. Man ir ļoti īsa, bet būtiska piezīme attiecībā uz pilsētas pašvaldības likuma 26.panta 12. apakšpunktu, kur ir runa par pilsētas ģenerālā plāna apstiprināšanu. Es domāju, ka mums nevienam nav vienaldzīgs mūsu galvaspilsētas tālākās attīstības liktenis. Pasaules lielāko valstu pieredze pierāda, ka galvaspilsētas attīstības jautājumus izskata un apstiprina valdības līmenī. Tāpēc es domāju, ka šajā punktā vajadzētu rakstīt tā: “apstiprināt pilsētas, izņemot galvaspilsētas Rīgas, ģenerālo plānu...” Tālāk kā tekstā. Pagaidām, kamēr nav izstrādāts īpašs nolikums par pilsētu, mēs vadīsimies no šī. Domāju, ka tā būtu precīzāk.

Priekšsēdētājs. Vai priekšlikums ir skaidrs? Vai ir jautājumi? Nav. Skaidrs. Tātad balsosim. Kas, lūdzu, ir par deputāta Asara priekšlikumu? Laikam vairākums. Saskaitiet, cik ir pret! Kuri atturas? Sešas balsis ir pret, seši atturas. Liekas, ka atturas vairāk. Astoņi. Labojums tiek pieņemts. Vārds deputātei Monikai Litauniecei.

M.Litauniece. Likumprojektā par pagasta pašvaldību 37.pantu ieteicu sekojošā redakcijā. Likumprojektā par rajonu pašvaldību tas ir 39.pants. Tur ir runa par to, kas paraksta izpildkomitejas sēdes protokolu. Ieteicu rakstīt šādi: “Visas izpildkomitejas sēdes tiek protokolētas, protokolus paraksta izpildkomitejas priekšsēdētājs un sekretārs.” Redakcijas komisija tā arī ieteica, bet šeit ir savādāk.

Priekšsēdētājs. Es domāju, ka jautājums ir skaidrs, priekšlikums ir skaidrs. Balsojam. Kas ir par? Vairākums. Kuri ir pret? Nav. Kuri atturas? Divi atturas. Tātad priekšlikums šajā pantā ir akceptēts. Vārds PSRS tautas deputātam Andrejam Eizānam.

A.Eizāns. Godājamie deputāti! Es tomēr lūgtu vēlreiz atcerēties priekšlikumu, kuru es iesniedzu par bīstamo un kaitīgo vielu pārkraušanas, pārvadāšanas un izmantošanas apjomiem.

Priekšsēdētājs. Kurš pants tas ir?

A.Eizāns. Likumprojektā par pilsētas pašvaldību tas ir 11.pants, likumprojektā par pagastu un rajonu pašvaldību - 10.pants.

Šeit pirmām kārtām ņemts vērā ekonomiskais faktors, nevis ekoloģiskais, kā godājamais priekšsēdētājs minēja. Mans priekšlikums tomēr ir, lai padome pieņemtu šo labojumu. Kā kompromiss varētu būt tas, ka likumprojektā par pagastu pašvaldību šo punktu varētu svītrot, jo tur tas būtu tiešām sīka detaļa, bet pilsētas un rajona likumprojektos tas noteikti jāiekļauj. Šis punkts skar ekonomiskos jautājumus un ir ar ļoti plašu apjomu, tas vienmēr būs dienaskārtībā.

Priekšsēdētājs. Biedri Eizān, es atvainojos, mums ir jābalso. Sakiet formulējumu, par ko mums balsot!

A.Eizāns. Likumprojekta par pilsētu pašvaldību 11.panta 4.rindkopā un par rajona pašvaldību - 10.panta 4.rindkopā pēc vārdiem “saskaņo ar... padomi plānu projektus daļā” papildināt ar vārdiem: “par bīstamo un veselībai kaitīgo vielu ražošanas, pārvadāšanas un izmantošanas apjomiem”. Tālāk viss pēc teksta.

Priekšsēdētājs. Balsojam. Kas ir par? Paldies. Vairākums. Kuri ir pret? Kuri atturas? Paldies. Tātad jūsu labojums šajā pantā tiek pieņemts. Pie tam ar tādu niansi, kuru komisija, es ceru, saprata. Šeit neiet runa par visiem pašvaldības likumprojektiem, bet par pilsētas un rajonu. Vārds PSRS tautas deputātam Vilenam Tolpežņikovam.

V.Tolpežņikovs. Likumprojektā par rajonu pašvaldību 37.panta 4.apakšpunktā ceturtā rindkopa ir šāda: “par pilsoņu sociālo un ekonomisko tiesību nodrošināšanu plāno tautas izglītības, kultūras, veselības aizsardzības” utt. Iznāk, ka padome plānos no augšas, ko darīs kultūras, veselības aizsardzības, tirdzniecības darbinieki. Es nedomāju, ka tas būtu visai nopietni. Man liekas, ka šiem darbiniekiem pašiem jāplāno savs darbs. Es piedāvāju šajā rindkopā šādas izmaiņas: “piedalās tautas izglītības, kultūras, veselības aizsardzības, sociālās nodrošināšanas un citu nepieciešamo darbinieku skaita plānošanā...” Tālāk, kā ir tekstā.

Priekšsēdētājs. Tātad būtība ir šāda: projektā teikts, ka plāno, bet mūsu kolēģis piedāvā, ka piedalās plānošanā. Tā es sapratu.

Biedrs Āboltiņš, ekonomikas ministrs, tūlīt atbildēs.

J.Āboltiņš. Cienījamie deputāti! Es tomēr gribētu vērst jūsu uzmanību uz to, ka vietējā pašvaldība pilnībā atbild par izglītību, kultūru, veselības aizsardzību savā teritorijā, neviens cits viņu vietā nevar plānot.

Priekšsēdētājs. Atbilde mums ir. Balsosim. Kas par deputāta Tolpežņikova ierosināto labojumu? Lūdzu, balsojiet! Kurš ir par? Paldies. Par ir seši. Līdz ar to priekšlikums tiek noraidīts. Kurš ir pret? Kurš atturas? Paldies.

Vārds deputātam Zemrībo, Augstākās Tiesas priekšsēdētājam.

G.Zemrībo. Es lūdzu pievērst vērību likumprojekta par rajona pašvaldību 37.panta 6.punktam 13.lappusē, ceturtajā rindkopā no apakšas, ka “koordinē visu rajona valsts un sabiedrisko orgānu darbu tiesību pārkāpumu novēršanā, vada iekšlietu un citu iestāžu attiecīgo amatpersonu darbu, kuru uzdevums ir cīnīties pret tiesību pārkāpumiem”. Kā mēs zinām, ir attiecīga izpildkomitejas daļa un citas iestādes, kas cīnās un kuru uzdevums ir cīnīties ar tiesību pārkāpumiem. Tie ir pilnīgi patstāvīgi orgāni. Tāda ir prokuratūra. Šo darbu rajona izpildkomiteja koordinēt nevar. Tāpēc mans priekšlikums ir šeit rakstīt tikai “vada iekšlietu iestāžu attiecīgo amatpersonu darbu”.

Priekšsēdētājs. Varbūt lai paskaidro likumprojekta autori, kas domāts ar vārdiem “un citu”.

A.Krūmiņš. Manā uztverē šajā likumprojekta pantā runa ir nevis par tiesām, bet par jebkurām rajona iestādēm, kur amatpersonu pienākums ir cīnīties pret tiesību pārkāpumiem. Tas ir visplašākā nozīmē, jo ne jau tikai tiesību aizsardzības orgāni rajonā cīnās pret tiesību pārkāpumiem.

Priekšsēdētājs. Te tā dīvaini sanāk. Koordinē visu, bet vada iekšlietu un citu iestāžu attiecīgo amatpersonu darbu, kuru uzdevums ir cīnīties pret tiesību pārkāpumiem. Mums te būs ļoti grūti balsot, jo nianses nav precīzas. Uzdosim deputātam Zemrībo un biedram Krūmiņam šīs nianses precizēt un abpusēji vienoties. Nav iebildumu? Nav.

Tātad tagad mums vajadzētu nobalsot par visiem likumiem. Ar ko sāksim? Ar likumprojektu par pagasta vai pilsētas pašvaldību? Visam pamatā ir pagasts, vai ne?

Kuri ir par to, lai pieņemtu likumu par pagastu pašvaldību, lūdzu balsot. Paldies, ir vairākums. Skaitiet tos, kuri ir pret. Viens ir pret. Kuri atturas? Viens atturas. Tātad likums par pagasta pašvaldību ir pieņemts. Kuri ir par rajonu pašvaldības likuma pieņemšanu, paceliet balsošanas kartītes! Vairākums. Kuri ir pret? Kuri atturas? Divi. Tātad likums pieņemts.

Tagad likums par pilsētu pašvaldību. Kuri ir par? Paldies. Vairākums. Kuri pret? Kuri atturas? Pret - viens. Atturas - viens. Likums pieņemts.

Tagad lēmums par tautas pašvaldības sistēmas izveidošanu. Vārds ziņojumam deputātam M.Dubram.

M.Dubra. Komisija ierosina 4.punktu pēc 5.apakšpunkta papildināt ar šādu teikumu: “Šajā punktā norādītos darījumus padomes uzdevumā var veikt izpildkomiteja.”

Vēl viens papildinājums. Biedrs Geiba 9.punktu ierosina pieņemt šādā redakcijā: “Uzdot Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijam un Latvijas PSR Ministru Padomei izveidot republikānisku starpresoru darba orgānu, kas noteiks rajonu un republikas pakļautības pilsētu sociāli ekonomiskās attīstības līmeni uz 1990.gada 1.janvāri, izstrādās pasākumu plānu šo līmeņu tuvināšanai no kopējiem republikas līdzekļiem, kā arī nodrošinās vietējās pašvaldības sagatavošanu un ieviešanu, kā arī pašvaldības darbinieku apmācīšanu un atestāciju.”

Priekšsēdētājs. Paldies. Vai akceptējam šos ieteikumus? Biedri Misān, jūs esat pret to?

Deputāts Misāns uzskata, ka par pēdējo priekšlikumu vajadzētu balsot. Lai būtu skaidrība. Runa ir par to, ka kādam ir jāvada un jākoordinē šis tālākais pilnveidošanas darbs. Tā es īsi varu pateikt. Vai tā ir biedri Dubra?

M.Dubra. Tas, ko jūs nupat šeit pateicāt, ir ierakstīts. Biedrs Geiba grib detalizēt, konkretizēt. Viņš papildina ar to, ka uz 1.janvāri jānosaka sociāli ekonomiskās attīstības līmenis visos rajonos, pilsētās un tad, lai izlīdzinātu, šo problēmu risināt uz republikas līdzekļu rēķina. Varbūt biedrs Bresis var atbildēt uz šo jautājumu?

Priekšsēdētājs. Nesāksim diskutēt. Laiks iet uz priekšu. Katram ir jāsaprot, ka ar likumā noteiktām izlīdzināšanām mēs nodarboties nevarēsim. Plānošanas orgānu, ministriju un citu valdības iestāžu uzdevums ir ņemt vērā reālo situāciju, kura veidojas tajā vai citā rajonā, un pieņemt lēmumu. Izlīdzināt mehāniski ar likuma spēku mēs nevarēsim. Tas būtu tas pats, ja mēs mēģinātu tagad visas republikas izlīdzināt. Kamēr mēs visas republikas izlīdzināsim, tikmēr... es domāju, jūs saprotat, par ko es runāju. Tikmēr mēs jaunus likumus nepieņemsim.

Pašreiz Maskavā tiek par to diskutēts.

Tomēr ir izteikts priekšlikums, tāpēc, lūdzu, balsosim. Kas ir par deputāta Geibas priekšlikumu?

Pieci ir par. Tātad šis labojums lēmuma projektā netiek pieņemts. Kuri ir pret? Paldies. Kuri atturas? Paldies.

Vēl, lūdzu? Nav. Tad balsosim kopumā. Kuri ir par? Paldies. Vairākums. Kuri ir pret? Nav. Kuri atturas? Nav.

Tātad visi likumi un lēmums ir pieņemti. Mēs tomēr lūdzam redakcijas komisiju vēl strādāt. Šeit bija daži redakcijas labojumi, kuri nav būtiski. Sāksim darboties un dzīvot pēc šiem likumiem, galvenokārt tas jādara jaunievēlētajām padomēm.

Tagad atlikušas 10 minūtes līdz starpbrīdim. Vai mēs jautājumu par Deklarāciju un simboliku iesāksim un turpināsim pēc pusdienas vai tomēr sāksim pēc pusdienas? Jautājumi ir ļoti svarīgi. Vairākums ir par pusdienu nepieciešamību. Pusdienas pārtraukums līdz pulksten 15.15.

Priekšsēdētājs. Balsošanas komisija lai saskaita, cik deputātu piedalās sēdē. 237. Pirms balsošanas varbūt vēlreiz saskaitīsim, lai būtu precīzi. Nākošais darba kārtības punkts ir par Latvijas PSR Augstākās Padomes deklarāciju jautājumā par Latvijas valstisko neatkarību un tālāk par karogu, himnu, ģerboni.

Protams, mēs katru šo darba kārtības punktu izspriedīsim, likumus un lēmumus pieņemsim, balsojot atsevišķi. Bet acīmredzot mums jāapzinās, ka šie jautājumi tomēr ir saistīti. Mēs ar valsts simbolu apspriešanu nodarbojamies jau vairāk nekā pusgadu. Pagājušajā sesijā mēs izteicām savu principiālo attieksmi pret mūsu valsts simboliem. Augstākās Padomes Prezidijs uzdeva attiecīgajām komisijām šo jautājumu sagatavot un iesniegt izskatīšanai sesijā. Šis darbs ir veikts un, manuprāt, veikts godprātīgi, Esam publicējuši šos materiālus, iepazīstinājuši ar tiem republikas iedzīvotājus.

Apspriežot darba kārtību, radās jautājums, kāpēc vajadzīga deklarācija, ja jau ir pieņemta Deklarācija par suverenitāti, kurā praktiski visi šie jautājumi atspoguļoti. Tomēr, ņemot vērā ļoti daudzos iesniegumus Augstākās Padomes Prezidijam, nedēļas laikā sagatavojām deklarācijas projektu, apspriedām konstitūcijas komisijas sēdē, Prezidija sēdē un tagad iesniedzam izskatīšanai Augstākajā Padomē. Kāpēc? Jau pašā sākumā, kad runājām par mūsu valsts simboliem, radās jautājums, kas šie ir par simboliem, ar kādu mērķi mēs tos pieņemam un kādā veidā tie tiks izmantoti. Uz šiem jautājumiem praktiski jāatbild deklarācijā, vismaz daļēji. Kas attiecas uz pašiem simboliem, es domāju, ka tās diskusijas, kuras mums republikā bijušas, gan intensīvākas, gan atkal ar maziem pārtraukumiem, liecina par to, ka latviešu tautas vairākums mūsu valsts simbolos grib redzēt nacionālos simbolus. Šeit oponēt būtu ļoti grūti. Ja mēs to darītu, tad praktiski pārvērstu šos simbolus par pretdarbības jeb konfrontācijas cēloni. Mēs vienmēr esam vadījušies no tā, ka mums jāciena visi nacionālie simboli, tajā skaitā arī tie, kas mums ir šobrīd. Nekādā gadījumā, pat uzsākot izskatīt šo jautājumu, mums nevajadzētu pretstatīt sarkano PSRS valsts karogu nacionālajam Latvijas karogam. Deklarācijā, protams, tas nav galvenais. Mums izvirza divus jautājumus: kāpēc mēs mainām simbolus un vai mēs gribam mainīt valsts sabiedriski politisko iekārtu mūsu republikā? Es jau vakar televīzijā atbildēju, ka tad, ja mēs to darītu tādā veidā un tādos nolūkos, tad tas būtu tas pats, ko izdarīja 1940.gadā Latvijas Saeimas deputāti, kuri, nekonsultējoties ar tautu, pieņēma lēmumu par sabiedriski politiskās iekārtas maiņu republikā. Pieņemot jaunus simbolus vai atjaunojot simbolus, kuru pamatā ir nacionālā simbolika, mēs nevaram nepateikt, kādu valsti gribam veidot. Šis jautājums nav saistīts tikai ar simboliem. Tagad jebkurā platformā, tajā skaitā PSKP platformā, ir teikts, ka katra republika ir suverēna valsts. Kā mēs iesim uz šo suverenitāti? Acīmredzot pa to ceļu, kurš pašreiz ir iezīmējies, tas ir, pa demokrātiskā jeb humānā demokrātiskā sociālisma ceļu. Reālas alternatīvas šim ceļam nav. Arī tas jāpasaka deklarācijā, neatkarīgi no tā, kādu mērķi sasniegsim. Ja mēs sāktu deklarēt mērķus, kuru sasniegšanai vajadzīgi gadi, tas nebūtu pareizais ceļš. Mums noteikti jāpasaka, kādā veidā mēs realizēsim šo savu ceļu. Katrā ziņā jau šodien ir skaidrs, ka šo ceļu mēs iesim kā suverēna valsts. Tā vismaz esmu lasījis PSRS Augstākās Padomes Prezidija projektos, kurus izskatīs Augstākā Padome. Jāizbeidz diskutēt par jautājumu - ārpus federācijas vai iekšpus federācijas, pa atjaunotu ceļu vai neatjaunotu ceļu, bet pats galvenais ir tas, ka mums jānoslēdz reāli līgumi un attiecības Savienībā jāveido uz līguma pamata, jo šodien ir tāda situācija, ka praktiski visi grib kaut ko pārdalīt vēlreiz, visiem ir pretenzijas vienam pret otru, jo kāds nemitīgi kaut ko pārdala un, ja kāds kaut ko dala, tad dažam ir iedots par maz vai iedots par daudz - un tā tālāk, un tā joprojām. Mēs ļoti negribētu, ka mūsu tagadne un nākotne veidotos tikai uz politisko deklarāciju pamata, jo tad šis ceļš ir bezperspektīvs. Jūs jūtat, ka cilvēki sāk pagurt un prasa politisko darbu jeb politizēšanos veicināt tādā veidā, lai ekonomiskā dzīve sāktu pulsēt straujāk un normālāk un cilvēki izjustu šīs normālās ekonomikas atdevi. Pagaidām tā diemžēl nav. Mēs esam izņēmums, visi pašreiz ir stipri politizējušies. Tas ekonomisko dzīvi stipri traucē. Noteikti ir jārada komisija, kura neizstrādātu politisku deklarāciju. Tajā jābūt kompetentākajiem cilvēkiem, kuri varētu rast dzīves modeli. Nesapņosim par to, kas būs Latvijā pēc 20 gadiem, bet gan - kā mums dzīvot šogad, nākošgad, trīs un četrus gadus uz priekšu, kad Savienībā visa kā trūkst, kad rublim nav nekādas vērtības un sākas naturālā apmaiņa. Šajos apstākļos aprobežoties tikai ar politiskām deklarācijām nozīmē stipri zaudēt, tāpēc mums jārada komisija, kurā būtu plaši pārstāvētas dažādas sociālās grupas, kurās būtu dažādu sabiedrisko organizāciju pārstāvji, kuri kvalificēti un operatīvi varētu veidot modeļus, kas liekami par pamatu Latvijas ekonomiskās un politiskās neatkarības atjaunošanai. Tas, manuprāt, ir ļoti svarīgi. Pie tam šai komisijai un jaunajai Augstākajai Padomei nevis tikai jāpieņem atbildīgi lēmumi deklarāciju vai likumu veidā, bet tie jāpieņem, konsultējoties ar tautu un rīkojot, ja vajag, pat referendumus.

Šo apsvērumu dēļ Augstākās Padomes Prezidijam ir jādomā par deklarāciju sakarā ar Latvijas valstisko neatkarību. Mēs sagatavojām projektu un tagad iesniedzam jūsu izskatīšanai. Pašreiz mēs to varētu apspriest. Neraugoties uz paīso tekstu, šeit ieguldīts liels darbs. Tā kā mūs šobrīd dzird arī radioklausītāji, varbūt būtu pareizāk, ja es nolasītu šo deklarāciju, lai tālākā apspriešana būtu saprotamāka.

Deklarācijas projekts. Ņemot vērā vairāku vietējo tautas deputātu padomju lēmumus un Latvijas PSR pilsoņu iesniegumus, kā arī dažu sabiedrisko kustību (organizāciju) paziņojumus par nepieciešamību atjaunot Latvijas Republikas valstisko neatkarību un ievērojot PSRS tautas deputātu otrā kongresa 1989.gada 24.decembra lēmumu, ar kuru nosodīti un atzīti par juridiski nepamatotiem un spēkā neesošiem (kopš parakstīšanas brīža) slepenie protokoli, ko PSRS un Vācija parakstīja 1939.gada 23.augustā, un tajos izdarītā “interešu sfēru” nošķiršana, jo tā ir pretrunā ar vairāku trešo valstu, to skaitā Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, suverenitāti un neatkarību, ievērojot arī Latvijas PSR Augstākās Padomes komisijas atzinumu, ar kuru “Deklarācija par Latvijas iestāšanos Padomju Sociālistisko Republiku Savienības sastāvā” atzīta par nelikumīgu kopš tās pieņemšanas Saeimā 1940.gada 21.jūlijā, Latvijas PSR Augstākā Padome:

1) Nosoda 1940.gada 21.jūlijā Latvijas Saeimas pieņemto “Deklarāciju par Latvijas iestāšanos Padomju Sociālistisko Republiku Savienības sastāvā”, jo Deklarācija pieņemta bez visas Latvijas tautas gribas noskaidrošanas un rezultātā novedusi pie Latvijas Republikas neatkarības zaudēšanas.

2) Pamatojoties uz Latvijas PSR Augstākās Padomes 1989.gada 28.jūlija “Deklarāciju par Latvijas valsts suverenitāti”, iestājas par to, ka jāveic pasākumi, lai Latvijas PSR pārveidotu par brīvu un neatkarīgu Latvijas valsti tādu valstu savienībā, kas iet humāna demokrātiska sociālisma ceļu un savas attiecības ar citām valstīm veido uz līguma pamatiem.

3) Uzdod Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijam izveidot komisiju, kurā būtu plaši pārstāvētas dažādas nacionālās grupas un sabiedriskās organizācijas, lai kvalificēti un operatīvi sagatavotu pasākumus (ieskaitot referenduma sarīkošanu) Latvijas ekonomiskās un politiskās neatkarības atjaunošanai un līgumu projektu izstrādāšanai. Visu komisijas darbu veikt demokrātiski, atklāti, plaši informējot republikas sabiedrību un iedzīvotājus un apspriežoties ar viņiem. Komisijas priekšlikumus iesniegt jaunā sasaukuma Augstākajai Padomei.

Par ko ir runa pirmajā punktā, kāpēc nosodām Latvijas Saeimas pieņemto “Deklarāciju par Latvijas iestāšanos Padomju Sociālistisko Republiku Savienības sastāvā”? Ļoti īsi, bez vēsturiskiem ekskursiem. Pirmkārt, Latvijas Saeima pieņēma lēmumu bez jebkādas Latvijas tautas gribas izzināšanas. Otrkārt, tautas bloks, kurš vienīgais uzstājās vēlēšanās, savā vēlēšanu programmā nebija minējis neviena vārda par iestāšanos PSRS sastāvā. Tie ir divi momenti, kaut gan juristi tomēr diskutē par to, ka varēja ņemt vai neņemt vērā 1922. gada Satversmes pieņemtos lēmumus jeb konstitūciju, kurā valsts sabiedriski politisko iekārtu Saeimai bija tiesības mainīt tikai referenduma ceļā. Pats galvenais deklarācijā, protams, ir otrais un trešais punkts.

Ar šo es paskaidrojumus izbeidzu un lūdzu uzdot man jautājumus. Jautājumus vispirms, pēc tam, lūdzu, iesūtiet zīmītes ar pieteikumiem debatēm.

Jautājumu nav. Debatēs pirmais ir pieteicies PSRS tautas deputāts Juris Bojārs.

J.Bojārs.

Cienījamie Latvijas deputāti un cienījamie PSRS tautas deputāti! Es vakar atgriezos ar lidmašīnu no Maskavas un esmu laikam zināmā mērā vienīgais, kas var pastāstīt, kāda ir baltiešu pozīcija ārpus tā, ko mēs runājām zālē. Kā jūs zināt, līdzīgas deklarācijas pieņemtas Igaunijā un Lietuvā. Viņi ir mūs apsteiguši. Bet mēs nevaram teikt, ka būtu palikuši iepakaļ. Mēs visumā esam vienojušies par tādu pozīciju, ka pagaidām, tikai pagaidām visiem spēkiem jāstrādā visos PSRS orgānos, visās PSRS struktūrās, lai ar jebkurām iespējamām metodēm sekmētu vispārējo režīma demokratizāciju Padomju Savienībā. Tāds ir kopējais baltiešu grupas viedoklis.

Tālāk es gribētu teikt, ka visnotaļ atbalstu šo deklarācijas variantu, jo tas ir līdzsvarots. Tas, ka šis teksts ir īss, ir deklarācijas pozitīvā puse. Es domāju vienīgi, ka šo tekstu otrajā rindkopā vajadzētu papildināt vēl ar pāris būtiskiem vārdiem, respektīvi, “kā starp Baltijas valstīm un PSRS noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem, kas garantē to neatkarību”. Tas ir ārkārtīgi būtiski, jo šeit ir tikai vēsturiskais ekskurss, bet nav pateikts, kāds tad īsti bija statuss. Lūk, ar šo mazo palīgteikumu mēs visu noliksim savās vietās.

Tagad es vēl gribētu teikt pāris vārdu par atmosfēru, kāda bija PSRS Augstākajā Padomē. Man par lielu izbrīnu, vispārējā atmosfēra bija visai pozitīva, kopējais noskaņojums bija visai demokrātisks. Mani galīgi pārsteidza tas, ka nebija nevienas reakcionāras uzstāšanās, it nevienas konservatīvas uzstāšanās. Tas ir absolūti jauns fenomens. Pilnīgi otrādi, šajā Augstākās Padomes atklāšanā dominēja radikāļi, starpreģionāla grupa, kas ļoti daudz skāra tos federācijas jautājumus, kuri skar arī mūs. Es minēšu pāris galvenās tēzes, lai jūs varētu spriest, cik ļoti vietā un laikā ir šī deklarācija.

Kas mani vēl pārsteidza? Man gluži nejauši nācās uzstāties par Baltijas valstu pozīciju pirmajam, lai gan bija sarunāts, ka lietuvieši un igauņi, kuriem bija gatavas deklarācijas, tās nolasīs pirmie un pēc tam es vienkārši viņus atbalstītu. Nu iznāca tā, ka M.Gorbačovs man pirmajam iedeva vārdu. Bet mani pārsteidza tas, ka neviens zālē nenoraidīja mani. Agrāk, kā jūs zināt, dauzīja kājas un rūca, bija vispārēji noraidoša attieksme pret mūsu pozīciju. Turpretī tagad to visu uztvēra ļoti normāli. Tā kā vispārējā atmosfēra Padomju Savienībā pēc visām šīm gigantiskajām demonstrācijām, pēc visiem notikumiem, kas parādījuši masu spēku, virzību, politizāciju, ir pavērsusies stipri par labu mums. Jāsaka, ļoti daudzi ievērojami PSRS tautas deputāti, profesori uzstājās, piemēram, ar tādām tēzēm - ar ko mēs beigu beigās nodarbojamies Augstākajā Padomē? Mums vajag izskatīt vienu jautājumu par PSRS federāciju un struktūru, tās varbūtēju pilnveidošanu. Atdosim visu republikām kā neatkarīgām valstīm, atdosim viņiem visu likumdošanu, lai viņi raksta, tā kā tā viņiem otrreiz būs šie likumi jāraksta, Es domāju, ka tā ir ļoti sakarīga un ļoti pareiza pozīcija.

Otrkārt, bija tāds, manuprāt, pavisam negaidīts priekšlikums no maskaviešu puses. Viņi teica - ko tad mēs te izbūvējām, mēs būvējām federāciju, bet, kādu federāciju, mēs nezinām, jo nav pat modeļa. Tad varbūt paņemsim to, kas ir gatavs un ļoti labi strādā, paņemsim Eiropas padomes modeli un veidosim mūsu Savienību pēc Eiropas modeļa kā neatkarīgu valstu savienību. Ja ļoti īsos vārdos mēs ieliekam baltiešu pozīciju šodien Augstākajā Padomē, tad tā būtu neatkarīgu valstu savienība stiprā, neatkarīgā, demokrātiskā Padomju Savienībā. Mēs visi esam neatkarīgi un kā līdztiesīgas demokrātiskas valstis uz vienlīdzības principa pamata izspriežam, kādas būs mūsu attiecības ar citām republikām un ar visu Padomju Savienību kopumā. Šī doma apmierina, varētu teikt, demokrātiski noskaņoto deputātu daļu PSRS Augstākajā Padomē kopumā.

Priekšsēdētājs. Paldies jums. Es lūdzu kolēģus deputātus nelietot vārdus “progresīvie un reakcionārie”, jo tad mēs nonākam pretrunās paši ar sevi.

Vārdu lūdz PSRS tautas deputāts Arnis Kalniņš.

A.Kalniņš, PSRS tautas deputāts.

Cienījamie deputāti! Man ir sekojoša piezīme vispirms par otro punktu. Tajā ir teikts, ka mēs iesim humāna, demokrātiska sociālisma ceļu. Šis vārdu savirknējums ir radies, ja tā var teikt, pusotra gada laikā. Vispirms bija demokrātiskais sociālisms, un pēdējos mēnešos parādījās klāt humānais. Humānais, demokrātiskais sociālisms. Tomēr arī pieņemtajā platformā nav skaidrs, kāds ir šī jēdziena saturs. Ja mēs skatāmies pēc platformas, tas ir diezgan universāls.

Es negribētu piekrist visiem punktiem. Piemēram, PSKP platformā ir teikts, ka mūsdienu ekonomika nevar iztikt bez centra, kas darbojas makro līmenī. Ko tas nozīmē, kas tas par centru, cik plašas pilnvaras tam būs un tā tālāk? Ja zem tā ir domāts humānā demokrātiskā sociālisma atšifrējums, tad visādā ziņā to vajadzētu sīkāk atšifrēt. No šī viedokļa man ir priekšlikums neminēt gatavu šo vārdu savirknējumu, par cik trešajā punktā veidojam komisiju. Tā varētu nopietni pastrādāt un nākt ar savu priekšlikumu, kā mēs savu nākamo ekonomisko modeli, līdz ar to arī politisko modeli nosauksim un formulēsim. Es domāju, ka šajā ziņā nevajadzētu steigties un uzreiz ierakstīt tādā veidā, kā šeit ir rakstīts, jo mēs nezinām vēl viņa saturu.

Kas attiecas uz pirmo punktu “nosoda 1940.gada 21.jūlijā pieņemto deklarāciju”. Varbūt var izmantot vārdu “atceļ” vai “neatzīst”, jo tādā veidā būtu lielāka konkrētība.

Priekšsēdētājs. Vārds PSRS tautas deputātam Viktoram Skudram.

V.Skudra.

Godātie deputāti! Es gribu vērst jūsu uzmanību uz deklarācijas pirmo punktu, kurš sākas ar vārdu “nosoda”, par ko nupat jau bija runa. Gribu teikt, ka pagātnes notikumu nosodījumi izskanējuši daudzkārt gan no PSRS tautas deputātu kongresa tribīnes, gan no mūsu republikas Augstākās Padomes tribīnes. Nosodījumi ir izskanējuši, bet to sekas diemžēl turpinās. Tādēļ man ir šāds priekšlikums: pēc vārdiem “nosoda deklarāciju, jo tā pieņemta bez visas Latvijas tautas gribas noskaidrošanas un rezultātā novedusi pie Latvijas Republikas neatkarības zaudēšanas”, kur ir punkts, turpināt: “tādēļ PSRS 1940.gada 5.augusta Likums par Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas uzņemšanu Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā, kas pieņemts, balstoties uz Latvijas Saeimas Deklarāciju, nevar būt par pamatu Latvijas tālākai attīstībai PSRS sastāvā”. Tad būs konsekventa pāreja uz deklarācijas turpmāko tekstu.

Priekšsēdētājs. Paldies. Lūdzu, atstājiet savu priekšlikumu. Kur Bojārs pazuda ar visiem priekšlikumiem? Ir. Pēc tam būs mums ļoti grūti diskutēt.

Vārds deputātei Valentīnai Belihai.

V.Beliha (Rīgas 47.vēlēšanu apgabals).

Cienījamie biedri deputāti! Man kā strādnieka cilvēkam ir sāpīgi un kauns klausīties spriedelēšanu par šīs deklarācijas nepieciešamību. Palūkojieties apkārt, kā mēs dzīvojam! Mums trūkst paša nepieciešamākā. Mēs stundām stāvam rindā pēc gaļas gabala. Simtiem cilvēku mitinās graustos, bet mums grib uzspiest vēl vienu deklarāciju. Vai maz deklarāciju mēs jau esam pieņēmuši? Mēs jau esam deklarējuši gan valstisko, gan ekonomisko patstāvību. Vai mūsu dzīve kļuvusi labāka? Gluži otrādi. Pēc katras tādas deklarācijas republikā pieaug spriedze, daudzi speciālisti aiziet no saviem darba kolektīviem, bet vietā neviens nenāk. Arvien vairāk problēmu rodas ar sagādi. Piegādātājiem un sagādniekiem zūd uzticība pret mums. Un, lūk, atkal ne no šā, ne no tā - jauna deklarācija. Gandrīz 50 gadus Saeimas lēmums netika apšaubīts, šodien mēs to gribam atcelt. Varbūt labāk iepriekš paziņosim, ka Oktobra revolūcija vairāk nav spēkā? Bet varbūt iepriekš pajautāt biedram Gorbunovam, vai viņš ir prasījis padomu darba kolektīviem? Vai ir cilvēkiem izskaidrota deklarācijas būtība? Jūs uzņematies atbildību par sekām, kuras varētu izraisīt republikā šis dokuments. Ceru, ka atbildēsiet uz šiem jautājumiem tūlīt un tā, lai ir saprotami. Lai jums būtu vieglāk izšķirties, daru zināmu, ka Apvienotā darba kolektīva padome, kura pārstāv pusotru tūkstoti cilvēku, kategoriski ir pret šādu rezolūciju. Neradiet situāciju, kurā vajadzētu lietot ārkārtas pasākumus!

Cienījamie deputāti! Deklarācijai jāvieno, bet nevis jāšķir cilvēki.

Priekšsēdētājs. Es tikai lūdzu, ar argumentiem un vēlreiz argumentiem, nevis aplausiem. Vārds deputātam Staņislavam Zukulim.

S.Zukulis (Rīgas 62.vēlēšanu apgabals).

Godātie deputāti un klātesošie! Es tomēr gribētu īsi atgādināt 1940.gada jūnija notikumus. Kā zināms, 1940.gadā pēc 17.jūnija Latvijā un Rīgā sākās strādnieku un vispār Latvijas darbaļaužu slāņu politiskā kustība. Viss tas nāca no tautas dziļumiem. Protams, Sarkanās armijas klātbūtne ietekmēja šo kustību. Pēc 17.jūnija Rīgā un citās Latvijas pilsētās strādnieki pārtrauca darbu. Sākās plašas, masveidīgas demonstrācijas, strādnieki pārņēma varu rūpnīcās un uzņēmumos. Bija nodibināta strādnieku gvarde un strādnieku komitejas darba vietās. Tā jau bija praktiski jaunā vara. Plašas manifestācijas gaitā no centrālā cietuma tika atbrīvoti politiski ieslodzītie. Tajās dienās bija paralizēta visa valsts struktūra. Šādos apstākļos notika 15., 16.jūlijā Saeimas rīkotās vēlēšanas. Atļaušos pateikt, ka deputātu un klātesošo vidū tēvi, mātes un vectēvi tolaik balsoja par Saeimas deputātiem. Kā zināms, Sarkanās armijas pārstāvji nekādā veidā neiejaucās un netraucēja vēlēšanu gaitu, tādi gadījumi vēsturē nav zināmi. Protams, šajos apstākļos referendums, tas ir, tautas aptauja, netika sarīkots. Tagad, kad mēs iestājamies par demokrātiju, par tiesisku valsti, vai būtu pareizi nosodīt, kā ir teikts dokumentā, 1940.gada Saeimas deklarāciju, jo sevišķi tāpēc, ka minētā deklarācija sagatavota steigā, nekur nav bijusi publicēta, un mēs nezinām vēlētāju attieksmi pret šo dokumentu. Ja mēs neatzīstam 1940.gada Saeimu par juridiski pilntiesīgu, tad, sekojot tālāk vēsturiskajai loģikai, būtu jāatceļ Saeimas pieņemtie lēmumi par banku, rūpnīcu un uzņēmumu nacionalizāciju. Vispār jāatceļ visi Saeimas un vēlāk pieņemtie Latvijas PSR likumi un lēmumi. Tāda būtu vēsturiskā loģika, bet kādas būs politiskās sekas? Vai šī deklarācija dod kaut ko Latvijas suverenitātei un ekonomiskajai patstāvībai? Tā kā jautājums par deklarāciju nav saskaņots ar vēlētājiem, man būtu sekojošs priekšlikums: minētās deklarācijas pirmajā rindkopā atstāt vārdus: “PSRS tautas deputātu otrā kongresa 1989.gada 24. decembra lēmumu...” un turpināt ar trešo pantu. Es esmu par to, lai būtu sastādīta komisija un šīs komisijas lēmums vai slēdziens tiktu publicēts tautas apspriešanai. Uzskatu, ka pilnvērtīga deklarācijas pieņemšana šodien vēl vairāk saasinās sarežģīto sabiedriski politisko stāvokli mūsu republikā. Analoģiski dokumenti ir pieņemti mūsu kaimiņrepublikās. Vai mums arī akli jāseko visam tam, kas ir darīts un tiks darīts kaimiņrepublikās? Vai mēs neesam suverēni un nevaram paši lemt visus jautājumus, kādi ir mūsu republikā, kā arī par šo dokumentu? Es uzskatu, ka tas ir ļoti svarīgs politisks dokuments, un mums jābūt ļoti uzmanīgiem.

Priekšsēdētājs. Vārds PSRS tautas deputātam Mavrikam Vulfsonam.

M.Vulfsons.

Cienījamie deputāti, cienījamais priekšsēdētāj! Man ir ļoti grūti uzstāties pēc iepriekšējā runātāja, jo man liekas, ka šī vēsturiskā problēma ir jau atradusi savu atrisinājumu daudzos vēsturnieku strīdos un tajās grāmatās, kuras tika aizliegtas, pēc kurām vairs nevar mācīties mūsu bērni, jo mēs negribam dzīvot ar tiem meliem, ar kuriem esam dzīvojuši daudzus gadu desmitus, negribam un nevaram dzīvot. Es negribu šo nastu uzvelt arī citiem cilvēkiem, tiem, kas nezina mūsu vēsturi. Es pats esmu visu šo notikumu dalībnieks, aktīvs dalībnieks. Varu pateikt, kā jau es to atkārtoti esmu pateicis, ka toreiz stāvokli nenovērtēju pareizi. Līdz ar mani tie, kuri apsveica Sarkanās armijas ienākšanu Latvijā, daudzi tūkstoši un simti tūkstošu piedzīvoja smagu vilšanos, jo šī armija mums neatnesa brīvību, šī armija mums atnesa staļinisko režīmu. Jau pēc dažām dienām sākās represijas pret Latvijas iedzīvotājiem, kuras veica svešas valsts armija. Šī kompromitācija turpinājās visu posmu, un tās kulminācija bija vairāk nekā 14 tūkstošu cilvēku deportācija uz tālām zemēm, no kuriem lielākā daļa ir gājusi bojā. Sekoja karš, un pēc kara atkal atkārtojās Staļina režīms, Staļina deportācijas. Notika latviešu tautas un citu tautu, es varu pateikt arī par ebreju tautu, ievērojamas daļas iznīcināšana staļiniskā režīma nometnēs. Ko mums atnesa pievienošanās Padomju Savienībai, šī fikcija, kas ir zināma visiem tiem, kuri toreiz piedzīvoja vēlēšanu kampaņu? Es gribu redzēt to cilvēku, kurš šeit varētu pateikt, ar kādiem lozungiem toreiz izgāja Latvijas darba tautas bloks, vai tur bija viens vārds par padomju varu, vai tur bija viens vārds par to, ka Latvija kļūs par Padomju Savienības sastāvdaļu? Ne vārda. Bet vēlāk, kad pulcējās Saeima, tad vienprātīgi, paklausot Višinska, šī asinssuņa spiedienam, tika pieņemts šis lēmums. Es negribu teikt, ka visi deputāti balsoja tikai tādēļ. Bija tādi, kas bija piekrāpti, bija tādi, kas baidījās, bija tādi, kas ticēja. Neapšaubāmi. Bet šī ticība sabruka, šī ticība ir sabrukusi sakarā ar Latvijas īstenību, ar to ceļu, kurš bija jāiziet Latvijai visos 50 pēdējos gados. Nelolosim nekādas ilūzijas šajā ziņā un nemelosim sev, bet atcerēsimies šodien, balsojot par šo rezolūcijas projektu. Mums ir jādomā par savu sirdsapziņu, par atbildību mūsu bērnu priekšā. Galu galā, ko mēs gribam? Vai mēs gribam laimi tikai latviešu tautai uz citu tautu rēķina? Nekādā ziņā! Es domāju, jo neatkarīgāka būs Latvija, jo labāk dzīvos visas tautas, kas šeit mīt, jo labāk tās jutīsies, jo augstāka būs viņu kultūra, jo augstāka būs arī viņu materiālā labklājība. Kas attiecas uz attiecībām ar Padomju Savienību, mēs esam runājuši ar biedru Lukjanovu. Kā Juris Bojārs nupat stāstīja, patlaban noskaņas ir citādas. Lukjanovs arī runā par to, ka Baltijas valstīm varētu būt atsevišķs statuss, īpatnējs statuss, suverenitātes statuss tālākajā attīstībā. Tas nozīmē, ka mēs meklēsim un saglabāsim ciešas ekonomiskas un kultūras attiecības ar Padomju Savienību. Bet mēs gribam, lai Latvija būtu neatkarīga, lai mums būtu sava ārējā politika, savas ārpolitiskas attiecības ar citām valstīm, kā tas ir bijis. Es vakar klausījos šo ļoti dramatisko PSRS Augstākās Padomes sesijas gaitu. Tie no mums, kas šodien lasīja “Izvestiju”, varēja pārliecināties pēc virsraksta un pēc satura, ka avīzes korespondentiem nebija drosmes aprakstīt vakardienu. Cik sarežģīta, cik pretrunīga, cik saplosīta ir šī valsts, kurā dzīvo tik dažādas tautas, kur ir tik dažādi apstākļi, kur bieži jauc Baltijas, Kaukāza vai Vidusāzijas problēmas, lai gan visur tās ir ar savu specifiku. Labi vien ir, ka tur tiks pieņemts lēmums, lai kā centrālo jautājumu Tautību Padomē atsevišķi izskatītu jaunās federācijas likteni, turklāt liekot īpašu akcentu un līgumattiecībām. Es esmu ļoti priecīgs un domāju, ka visi mēs varam būt priecīgi, jo pirmo reizi svarīgā mūsu partijas dokumentā, es saku - mūsu partijas, jo es esmu komunists -, mūsu partijas dokumentā ir parādījušies vārdi, ka līgumattiecībām būs īpaša nozīme. Agrāk izvairījās no tā, nerunāja par līgumu, aizmirstot, ka mums ar Padomju Savienību nekāda līguma nav. Tādēļ mēs arī nevaram izmantot attiecīgo paragrāfu un attiecīgo pantu Konstitūcijā, mēs neesam iestājušies un mēs nevaram saskaņā ar šo pantu izstāties no Padomju Savienības, jo izstāties var tikai tie, kas ir likumīgi iestājušies. Tāda ir balta patiesība.

Tagad mans ierosinājums. Es negribu par vēsturi teikt, lai nevienu šeit neapvainotu. Es gribu tikai pateikt, ka jebkurā intervijā - un man tādu ir ļoti daudz - ārzemju žurnālistiem, ārzemēs, dažādās valstīs - es pasvītroju, ka Latvija, par kuru sapņo šodien daudzi Latvijas patrioti, latviešu tautas vairākums, būs izcila mājvieta mūsu krievu biedriem, mūsu ukraiņu biedriem, poļu, baltkrievu biedriem. Viņi šeit jutīsies labi, un ar šo sajūtu vajag šodien aiziet. Man un manam kolēģim Bišeram ir kopīgs ierosinājums - nedaudz grozīt deklarācijas rezultatīvo daļu. Ja mēs par to balsojam, mēs balsojam par kaut ko godīgu, labu un gaišu ne tikai latviešiem, bet visām tām tautām, kas dzīvo Latvijā. Es atļaušos iesniegt šādu labojumu, ja jūs tam piekritīsiet. Es lasīšu ļoti lēni. Teksts ir arī tulkots krievu valodā; ja jūs vēlaties, varu abās valodās nolasīt. Tā ir rezultatīvā daļa. Latvijas PSR Augstākā Padome atzīst, ka 1940.gada 21.jūlijā Latvijas Saeimas pieņemtā Deklarācija par Latvijas iestāšanos Padomju Sociālistisko Republiku Savienības sastāvā ir tiesiski nepamatota, jo tā pieņemta bez visas Latvijas tautas gribas noskaidrošanas (te tas ir ļoti mīksti pateikts) un rezultātā novedusi pie Latvijas Republikas neatkarības zaudēšanas.

Otrais. Pamatojoties uz Latvijas PSR Augstākās Padomes 28. jūlija deklarāciju par Latvijas valsts suverenitāti, iestājamies par to, ka jāveic pasākumi, lai Latvijas PSR pārveidotu par brīvu un neatkarīgu Latvijas valsti, kas savas attiecības ar citām valstīm veido uz līguma pamatiem, tā kā tas ir ierosināts partijas Centrālās Komitejas plēnumā.

Trešais. Uzdot Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijam izveidot komisiju, kurā būtu plaši pārstāvētas dažādas sociālās grupas un sabiedriskās organizācijas, lai kvalificēti un operatīvi sagatavotu pasākumus, ieskaitot referenduma sarīkošanu. Es pasvītroju tieši šo vietu.

Varbūt atļaušos izteikt vēl vienu piezīmi. Runa šodien nav par to, ka mēs pieņemam lēmumu, kuru neesam apsprieduši ar tautu un kurš nozīmē kaut kādu pagriezienu. Mēs šodien darām vienu vienīgu lietu. Mēs atzīstam par neeksistējošu, par negodīgu, par netiesīgu to lēmumu, kurš ir pieņemts uz melu un attiecīgo deputātu apmelošanas pamata, tautas apmelošanas pamata, kuru pieņēmusi Saeima, lai gan tai nebija mandāta uz šo lēmumu. Tas ir skatiens uz pagātni. Ja mēs domāsim par nākotni, tad jārīko referendums. Tas ir skaidrs. Pa nedemokrātisku ceļu mēs negribam iet.

Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanai turpinājums būtu pēc referenduma. Viss komisijas darbs jāveic demokrātiski, atklāti, plaši informējot republikas sabiedrību un iedzīvotājus un apspriežoties ar viņiem. Komisijas priekšlikumi jāiesniedz jaunā sasaukuma Augstākajai Padomei.

Ceturtais. Tas ir tas, ko ierosinām kopā ar Bišeru. Latvijas PSR Augstākā Padome ar gandarījumu konstatē, ka PSKP platforma par humānu, demokrātisku sociālismu pirmo reizi viennozīmīgi izsakās par līgumu principa attīstību Savienības locekļu attiecībās un uzskata, ka turpmākajām attiecībām starp PSRS un Latviju jāpamatojas uz līdztiesīgām, brīvprātīgām un savstarpēji izdevīgām līgumattiecībām. Sakarā ar to Latvijas PSR Augstākā Padome griežas ar lūgumu pie PSRS Augstākās Padomes izveidot komisiju, kura būtu pilnvarota piedalīties sarunās starp PSRS un Latvijas PSR par patstāvīgas Latvijas valsts atjaunošanu, un precizēt to jautājumu loku, kas jāapspriež, kā arī šo sarunu kārtību. LPSR Augstākā Padome piešķir Augstākās Padomes Prezidijam tiesības apstiprināt Latvijas PSR delegācijas sastāvu šajās sarunās. Viena piezīme. Baltijas parlamentāriešu grupa vakar ierosinājusi, lai PSRS delegācijas vadītājs sarunās ar Baltijas valstīm būtu cienījamais Eduards Ševardnadze.

Pēdējais, piektais. Šī deklarācija norobežojas no Latvijas PSR tiesībām, kādas ir paredzētas PSRS Konstitūcijas 72.pantā par izstāšanos no PSRS.

Priekšsēdētājs. Vārds PSRS tautas deputātam Arnoldam Klaucēnam.

A.Klaucēns.

Cienījamie deputāti, cienījamie biedri! Pēc manām domām, aplūkojamais jautājums ir būtiski svarīgs un skar ne tikai zālē sēdošos, bet arī visas tālākās demokratizācijas attīstību. Es nevaru atturēties, neizsakot savu attieksmi. Runa ir par Latvijas valstiskās neatkarības deklarācijas pieņemšanu. Manā priekšā ir divi dokumenti: deklarācija, kuru gatavojamies šodien pieņemt, tās projekts un deklarācija, kuru republikas Augstākā Padome pieņēma pagājušā gada 28.jūlijā par valstisko suverenitāti. Neatkarība un suverenitāte. Principā tas ir viens un tas pats. Jau otru reizi pusgada laikā faktiski runājam par vienu un to pašu. Arī pēc satura dokumenti ir līdzīgi. Vērtējums par 40.gadu, par 39.gadu sniegts arī tajā deklarācijā, šodien mēs pie tā atgriežamies, sniedzot jaunu vērtējumu, uzspiežot citu viedokli salīdzinājumā ar to, kuru pieņēmām pirms pusgada. Arī par tālāko suverenitātes un neatkarības attīstību iet runa abās deklarācijās. Starpība tā, ka iepriekšējā deklarācijā valstiskā neatkarība bija saistīta ar republikas sastāvēšanu Savienībā. Turpretī šodien runājam par citu variantu, proti, par republikas neatkarības attīstību ārpus PSRS. Nekas netiek ņemts vērā. Deputāti, kuri šeit runāja pirms manis, PSRS tautas deputāti, centās pierādīt, ka tā nav, taču tajā pašā laikā izteica priekšlikumu par deklarācijas 1.punktu, kurš faktiski atceļ Saeimas 1940. gada 21.jūlija lēmumu. Es piekrītu šeit teiktajam, ka šodienas lēmumam sekos citi par to, ka viss, kas bijis 50 gados, ir nelikumīgs, arī mēs kā padomju varas orgāns esam nelikumīgs, ja reiz Saeimas 1940.gada lēmums ir nelikumīgs. Nevienam nav noslēpums, ka šodien republikā šis viedoklis tiek neatlaidīgi popularizēts. Šeit gribu minēt interviju ar ministru V.Skudru, kura bija publicēta vakar un kurā ministrs konkrēti norāda, kādā virzienā, viņaprāt, jāstrādā jaunajai republikas valdībai, faktiski likvidējot esošās pārvaldes formas, tas ir, padomju varu.

Tātad šodien viens jautājums. Vai mēs saglabāsim savu viedokli vai forsēsim savu gaitu tā, kā to darījuši mūsu kaimiņi ziemeļos un dienvidos, sākot atdalīšanos no PSRS?

Katrs no deputātiem pārstāv savus vēlētājus. Man liekas, ka mums bija par maz laika, lai varētu teikt, ka šodien balsojam saskaņā ar mūsu vēlētāju gribu.

Vēl viens moments. Cik pamatots ir nosodījums vai atcelšana attiecībā uz Saeimas 21.jūlija lēmumu? Lēmumi pieņemti nedemokrātiski, nav ņemts vērā visas tautas viedoklis, nav noticis referendums utt.

Es zinu, ka par šo jautājumu strīdas vēsturnieki, taču labāk vaicāsim notikumu lieciniekiem. Mūsu rīcībā ir vairāku desmitu šo notikumu dalībnieku aicinājums. Tajā ir kategorisks iebildums pret mūsu Augstākās Padomes slēdzienu par 1940. gada lēmumu. Pajautāsim viņiem, paaicināsim viņus uz tikšanos! Kādēļ mums balstīties tikai uz emocijām? Jā, referenduma nebija. Bet vai 1918.gada 18.novembrī un 1917.gadā Krievijā bija referendumi? Vai notika vispārēja balsošana? Kā būtu, ja mēs šobrīd sāktu apšaubīt 1918.gada 18.novembra lēmumu? Arī tad nebija referenduma un netika aptaujāti visi republikas iedzīvotāji sakarā ar valsts izveidošanu. Par pārējām detaļām es pat nerunāju. Un tomēr es gribētu lūgt jūs vēlreiz padomāt par sekām, kuras varētu rasties sakarā ar šā lēmuma pieņemšanu. Jā, mūsu ceļi ir līdzīgi. Baltijas ceļu nosaka trīs vienotas kustības, mēs droši vien nedrīkstam atpalikt, taču šeit nav ne Lietuva, ne Igaunija. Mūsu republikā ir pavisam cita atmosfēra, citas attiecības sabiedrībā. Vai tas nebūtu jāņem vērā? Kas uzņemsies šodien atbildību par iespējamām sekām? Tajā pašā laikā mums ir savas problēmas. Notiek debates par to, vai tālāko attīstību saistīt ar palikšanu PSRS sastāvā vai ārpus tās. Debates var izlasīt laikrakstu lappusēs, tās var dzirdēt tikšanās pasākumos. Paliek iespaids, ka šeit daudz emociju, bet maz konstruktīvisma, maz analīzes. Tādēļ lieku priekšā šodien nepieņemt Deklarāciju par neatkarību, bet pieņemt lēmumu par komisijas izveidošanu, kā teikts 3.punktā. Šī komisija izpētītu, kāda ir lietderība republikas tālākai attīstībai ārpus PSRS, novērtētu to no ekonomiskā, politiskā, morāles un cita aspekta un iesniegtu jaunā sastāva Augstākajai Padomei pamatotu slēdzienu: variantu A, variantu B, variantu C. Uzskatu, ka šobrīd lēmums būtu priekšlaicīgs.

Priekšsēdētājs. Vārds PSRS tautas deputātam Edvīnam Inkēnam.

E.Inkēns.

Cienījamie kolēģi! Manuprāt, šī deklarācija prasa dažas izmaiņas. Bet vispirms es gribētu parunāt par to, kāpēc šī deklarācija ir vajadzīga. Pirmkārt, es neredzu ne mazākās steigas šīs deklarācijas pieņemšanā. Būtībā, pieņemot šo deklarāciju, mēs vienkārši pieliekam punktu tam komisijas darbam, kas tika izskatīts iepriekšējā sesijā un ko mēs tad neizdarījām. Kā jūs atceraties, komisija tika veidota tieši tāpēc, ka bija vēlētāju un tautas spiediens, lai mēs beidzot pateiktu patiesību par savu vēsturi. Teikt, ka tauta nezina, ka tautai tas ir negaidīti, manuprāt, ir pārspīlējums. Ko mums šī deklarācija dod? Pirmām kārtām, šī deklarācija mums, tajā skaitā Latvijas valdībai un arī PSRS tautas deputātiem no Latvijas, dod pozīciju Maskavā. Mēs kopā ar saviem kaimiņiem varam cīnīties par vēsturiskās patiesības atjaunošanu. Es domāju, ka pārspīlējums ir iepriekšējā runātāja apgalvojumā, ka mēs šodien gandrīz vai izšķiram Latvijas likteni. Tā nav taisnība. Šodien mēs neizlemsim par to, vai Latvija būs PSRS sastāvā vai nebūs. Mēs vienkārši kļūstam pilnīgi godīgi pret savu vēsturi. Tāpēc šī deklarācija ir vajadzīga. Savukārt Latvijas tauta, neatkarīgi no tā, ko domāju es un biedrs Klaucēns, pati izlems - ārpus PSRS vai PSRS sastāvā.

Es ierosinu sekojošus labojumus. Pirmkārt, tos, kas ir saistīti ar konsekvenci. Kā jau es teicu, iepriekšējā sesijā bija tikai komisijas atzinums par to, ka Deklarācija par Latvijas iestāšanos Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā bija nelikumīga, tā ir atzīta par nelikumīgu kopš pieņemšanas brīža. Tāds bija komisijas atzinums, tādam vajadzētu būt arī Augstākās Padomes atzinumam, ņemot vērā, ka komisijas atzinums lielā mērā izrietēja no tā apstākļa, ka bija jau zināms, ka 39.gada nolīgums Maskavā tiks atzīts par spēkā neesošu. Tāpēc es ierosinu pirmajā lapā pēdējā rindkopā vārda “nosoda” vietā rakstīt “atzīt par juridiski nepamatotu un spēkā neesošu 1940.gada 21.jūlijā Latvijas Saeimas pieņemto Deklarāciju par Latvijas iestāšanos PSRS sastāvā”. tālāk tīri stilistisks labojums: “jo tā pieņemta, nenoskaidrojot Latvijas tautas gribu, un kļuvusi par formālu ieganstu Latvijas Republikas neatkarības zaudēšanai”. Es gribētu uzsvērt vārdu “formālu”, jo ir skaidrs, ka Latvijas Republikas neatkarība vienalga tiktu likvidēta šādā vai citādā veidā.

Otrais labojums, ko es gribētu ierosināt. Otrajā lapā otro punktu vajadzētu saīsināt, jo šajā punktā mēs dodam izvērsumu tam, kāda būs mūsu valsts pēc vairākiem gadiem. Bet es jums atļaušos atgādināt, ka nav bijušas Augstākās Padomes vēlēšanas, ka mēs vēl neesam visu skaidri izlēmuši, tāpēc nedosim komisijai iepriekš visus secinājumus. Ierosinu šo punktu rakstīt sekojoši: “Pamatojoties uz Latvijas PSR Augstākās Padomes 89.gada 28.jūlija Deklarāciju par Latvijas valsts suverenitāti, iestājas par to, ka jāveic pasākumi, lai atjaunotu Latvijas valstisko neatkarību.” Un viss. Protams, ka visas valstis savā starpā attiecības veido uz līgumu pamatiem. Es nezinu, vai tas būtu īpaši jāuzsver. Pilnīgi piekrītu komisijas izveidošanai, bet es nezinu, vai pēdējā rindkopa ir vajadzīga, jo normālā valstī tas ir pats par sevi saprotams.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Vilnim Bresim.

V.Bresis. Cienījamie deputāti! Šodien no šīs tribīnes izskan diametrāli pretējas domas par mūsu deklarāciju, tāpēc es atļaušos pieskarties trīs aspektiem.

Pirmais moments. Vai mēs varam vai nevaram atteikties no deklarācijas, vai mēs varam vai nevaram atteikties no idejas kā tādas? Es gribētu šinī sakarībā teikt to, ka atteikšanās no deklarācijas vai atteikšanās no idejas būtu Latvijas PSR Augstākās Padomes atteikšanās no savas tautas domām, no savas tautas problēmām, kuras tiek risinātas aiz šīm durvīm, neredzot to, kas faktiski notiek visā republikā. Mēs paši esam izraisījuši domas par jaunu PSRS modeli. Es gribu piekrist daudziem runātājiem, tajā skaitā arī deputātei Belihai, ka mūs šodien neapmierina PSRS modelis, kur jāstāv stundām ilgi pēc gaļas, un ka ir jāmeklē jauns modelis. Es domāju, par to runā ne tikai Latvijā, bet visās mūsu valsts republikās. Mēs šodien nevaram nerēķināties ar to, mēs, Augstākā Padome, ka mūsu republikā reāli eksistē daudzpartejība, un katra partija arī iesaka savu modeli. Mēs kā Augstākā Padome nevaram palikt nost no šiem procesiem. Mēs nevaram nerēķināties ar to, ka eksistē šīs problēmas vēsturiskais aspekts. Bez šaubām, daudzi varbūt par daudz pasvītro tikai šo vēsturisko aspektu, bet tas, bez šaubām, jāņem vērā.

Šajā sakarībā otrs moments, uz kuru es gribētu vērst jūsu uzmanību, ir tas, ka deklarācija nekādā gadījumā nedrīkst palikt par deklarāciju. Tad mēs ieiesim vēsturē kā zema līmeņa Augstākā Padome. Mums jāatbild uz tiem jautājumiem, ko es izvirzīju savas nelielās runas pirmajā daļā. Vajadzīgs referendums, vajadzīga nopietna šīs problēmas izpēte. Katru māju mēs sākam būvēt ar projektu. Var būt dažādas mājas un dažādi projekti. Ar to es gribu teikt, ka var būt dažādi mūsu republikas tālākās attīstības ceļi. Mēs varam izvēlēties dažādus modeļus, kā jau to teica cienījamais priekšsēdētājs, ievadot šo sarunu. Un tikai kompetenta šīs problēmas izpēte var dot mūsu tautai objektīvu tālākās attīstības ceļa analīzi. Es teikšu vēlreiz kā ekonomists, šoreiz uzstājoties vairāk tieši šādā plāksnē, - ceļš uz neatkarību un valstiskumu nav rozēm kaisīts, tas mums visiem jāatceras. Tas nav primitivizējams, kā daudzi to uztver: “Padodiet man brīvību rīt no rīta brokastīs!” Tas ir fundamentāls darbs, kam ir ļoti lielas ekonomiskas, politiskas un daudzu citu aspektu sekas. Tāpēc es iestājos par to, ka jānodibina ārkārtīgi augstas kompetences komisija, kura izskatītu visas šīs problēmas, visus aspektus, visu partiju domas un pateiktu tautai taisnību. Kaut arī Augstākās Padomes Prezidijam mēs dodam tiesības komisiju nodibināt, es gribētu izteikt vēlmi, lai šajā komisijā darbotos dažādu profesiju, dažādu virzienu pārstāvji. Domāju, ka mēs nedrīkstam atdot šo jautājumu risināšanu tikai politiķu rokās. Šķiet, ka šeit varētu būt kādu piecu lielāko partiju pārstāvji, bet jābūt arī ekonomistiem, zinātnieku pārstāvjiem, dažādu teritoriju pārstāvjiem, māksliniekiem un tā tālāk, un tā tālāk, kuri pilnībā kompleksi varētu izskatīt šo problēmu. Republikas valdība ir gatava iesniegt konkrētu komisijas personālā sastāva projektu.

Pēdējais, par priekšsēdētāju. Komisijai varbūt būs grūti apstiprināt priekšsēdētāju, jo tas ir pārāk sarežģīts jautājums. Vēlreiz pasvītrošu, ka komisija nevar būt kaut kāda ārpusresoru komisija, tā nevar būt arī valdības komisija, tai jābūt visaugstākā ranga valsts - republikas - komisijai. Es iesaku par komisijas priekšsēdētāju iecelt mūsu Augstākās Padomes priekšsēdētāju biedru Gorbunovu.

Priekšsēdētājs. Vārds PSRS tautas deputātam Ivaram Ķezberam.

I.Ķezbers.

Godājamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Šīs deklarācijas projekts un šīsdienas apspriešana faktiski ir mūsu nepadarītais darbs novembra sesijā. Toreiz, kad komisija nāca ar saviem priekšlikumiem, jūs tos atzināt par pietiekami izsvērtiem un principā piekritāt mūsu darbībai. Par to mēs toreiz pateicām paldies, bet tā arī pielikām punktu. Manā uztverē šodien tiek piedāvāts līdzsvarots dokuments, kurā mums ir jāpasaka, ka šī komisija, kas strādāja, izvērtējot 1939.- 1940.gada politiskās un tiesiskās sekas, beidz savu darbu. Šī komisija nevar nepateikt vēsturisko un politisko vērtējumu 1940.gadam, jo mēs joprojām turpinām dzīvot gan vēsturisko faktu traktējumu divvaldībā, gan divu karogu divvaldībā. Cik ilgi mēs tā dzīvosim? Uzskatu, ka mēs nedrīkstam šodien melot tiem cilvēkiem, kuri ir mānīti 50 gadus, kuri ir dzīvojuši maldos, jo mēs ļoti labi zinām to mehānismu, kas 1940. gadā noveda pie valstiskās neatkarības zaudēšanas. Šodien mums vairāk jāraugās nākotnē, un tāpēc es atbalstu tos deputātus, kuri šodien runāja par deklarācijas 2. un 3. punktu. Tāpēc man gribētos - ļoti konkrēti un mierīgā tonī - nākt ar priekšlikumu izveidot ļoti augsti kompetentu, bet tajā pašā laikā tautu pārstāvošu komisiju, kura strādātu tālāk pie priekšlikumiem, kāds ceļš mums ejams. Man liekas, ka tieši šeit ir deklarācijas akcents, nevis vairs attiecībā uz 1940.gadu. Mēs pārāk daudz un emocionāli atgriežamies pie savas vēstures un vēl pārāk maz praktiski darbojamies savas valsts nākotnes labā. Ir runa par nākotnes programmas iezīmēšanu, un tas šeit ir pateikts. Runājot par pašu dokumentu, es gribētu piekrist, ka vārds “nosodīt” ir pārāk devalvējis savu vērtību. Vajadzētu tādā redakcijā, kā šeit ieteica gan biedrs Vulfsons, gan biedrs Inkēns, un domāju, ka tas priekšlikums, kurš te izskanēja biedru Vulfsona un Bišera redakcijā, ir iesniedzams šai jaunajai komisijai. Galu galā tā ir ļoti nopietna lieta - runāt par tālākajām mūsu valstiskajām attiecībām, veidojot šo jauno valstu savienību. Nobeidzot gribu vēlreiz pateikt, ka šī deklarācija nav vērsta pret pagātni, pret cilvēkiem, kuri varbūt ir gājuši šos ceļus, tā ir par tiem cilvēkiem, kuriem jāiet Latvijas nākotnes vārdā.

Priekšsēdētājs. Vārds PSRS tautas deputātam Jānim Vanagam.

J.Vanags.

Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Es gan savā runā gribu vērsties pie tiem cilvēkiem, kas neatkarīgā Latvijā saskata savas dzīves vislielāko traģēdiju, perspektīvas pazaudēšanu, nākotnes cerību un izjūtu krīzi. Ja gribam noskaidrot, kas mums jādara, pirmām kārtām jāskatās, kāpēc mēs šodien atrodamies šajos ideoloģiskās, ekonomiskās un, pareizāk sakot, vispārējās krīzes apstākļos. Ja mēs to gribētu saskatīt, tikai raugoties uz tiem pārveidojumiem, kas notiek Latvijā, tad tas būtu ārkārtīgi nepareizi un naivi. Ja mēs gribam iziet no stāvokļa, kad mums šeit pazemīgi jāstāv ar piketiem, vajag aizstāvēt savas elementārās cilvēktiesības. Es gribētu aicināt karavīrus, kuri šodien stāvēja pie Politiskās izglītības nama, kā arī daudzus citus cilvēkus, kuri ieradušies Latvijā un nokļuvuši sarežģītā situācijā, lai viņi paskatītos, kāpēc tā noticis, un tad savus mītiņus un piketus organizētu pavisam pie citām durvīm. Tas būtu daudz svētīgāk un vērtīgāk. Tad mēs Latvijā vienreiz varētu atgriezties pie tās ekonomiskās un politiskās sistēmas, kuras centrā atrastos cilvēks. Apvienojot spēkus un pūliņus, mēs visdrīzākajā laikā varam atrisināt tās problēmas, kas ir gan Latvijā, gan visā Savienībā. Runājot par šā jautājuma teorētiski politisko aspektu, pamatu šai pārbūvei lika tieši partijas XIX konference. Cienījamie kolēģi, gribu atgādināt, ka principiālā nostādne šajā konferencē bija pāreja no interešu pakļaušanas uz interešu saskaņošanas koncepciju. Pašreiz mēs ejam tieši uz šo koncepciju. Mēs gribam būt brīvi, neatkarīgi, tāpat grib būt brīva un neatkarīga Krievija, Kazahija, Gruzija, Armēnija, Lietuva. Taču tikai tad, kad veidosim no apakšas, mēs izveidosim savienību, kura būs spēcīgāka par savienību, kas veidota no augšas. Cik es zinu, šādas savienības nekad nav bijušas stipras un agrāk vai vēlāk sabrukušas. Pašreiz mēs esam šāda fakta priekšā. Nesaredzēt to nozīmē, ka jautājums vispār netiks atrisināts un nonāks “tupikā”.

Katrai republikai ir ļoti dažāds un atšķirīgs attīstības līmenis. M.Gorbačovs parasti nerunā par šo attīstības līmeni, taču tas ir principiāli svarīgi, jo šī attīstība nosaka politisko un ekonomisko sistēmu republikā. Ja mēs to apzināmies, tad mums ir jāsaprot arī tas, ka šī politiski ekonomiskā sistēma nevar būt novadīta no augšas, no “centra”. Tā nevar būt spēcīga, nevar būt patstāvīga, tai nebūs izturības, jo tauta to neaizstāv. Apzināti vai neapzināti - tā ir cita lieta. Vienīgais ceļš, kā veidot stipru ekonomisko un politisko sistēmu un dot šai sistēmai attīstības iespējas, ir veidot to no apakšas. To mēs gribam paziņot deklarācijā par ekonomisko un politisko patstāvību un pilnīgu uzticību savai valdībai. Galu galā arī deklarācijas gars un būtība pilnīgi atbilst PSRS Konstitūcijas 76. pantam. Ja citi panti runā pret šo konstitūciju, tad tā nav mūsu nelaime, bet šīs konstitūcijas nelaime, tās konstitūcijas, kura tika rakstīta vēl ar Staļina svētību, ar Staļina garu un ar Brežņeva roku. Kas attiecas uz Saeimas lēmumu, manuprāt, nosodīšana šeit nebūtu vietā, pareizāk un korektāk būtu teikt, ka atzīstam to par nelikumīgu. Juristi varbūt dos vēl precīzāku formulējumu. Šeit ir runa tikai par lēmumu, nevis par Saeimu kā tādu. Vēsturiskā apskaidrība vienmēr nākusi, agrāk vai vēlāk, tā atnāks arī pie mums. Man gribētos, lai tā atnāk tad, kad mēs jau būsim galvenās koncepcijas noskaidrojuši un vienojušies par neatkarīgas, brīvas Latvijas turpmāko attīstību.

Priekšsēdētājs. Vai ar “tupiku” jūs domājāt strupceļu?

A.Vanags. Jā.

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Vitālijam Soboļevam.

V.Soboļevs (Rīgas 77.vēlēšanu apgabals).

Cienījamie biedri deputāti! Uzskatu spektrs, kuru šodien dzirdam sesijā sakarā ar apspriežamo jautājumu, nav jauns. Taču gribētu teikt vienu. No juridiskā viedokļa lielai republikas iedzīvotāju daļai un civilizētās pasaules pārstāvjiem izskatīsies absurdi, kā arī nesaprotami tas, ka šodienas Augstākās Padomes sastāvs grib atcelt pirms 50 gadiem pieņemto Saeimas lēmumu par republikas iestāšanos Padomju Savienībā. Mūs cenšas pārliecināt, ka Saeimas vēlēšanas notika īpašos apstākļos, saskaņā ar toreizējām tradīcijām apgabalā bija izvirzīts tikai viens kandidāts. Taču šāda vēlēšanu sistēma tolaik pastāvēja ne tikai Padomju Savienībā, bet arī atsevišķās rietumzemju valstīs. Tiesa, arī mēs, šeit sēdošie deputāti, esam ievēlēti kā vienīgie kandidāti savos vēlēšanu apgabalos. Tāpēc iebildums pret vēlēšanām pirms daudziem gadu desmitiem ir nepārliecinošs. Vēlēšanu toreizējā kārtība nebija arī pretrunā ar starptautiskajām normām. Te jau tika runāts, un arī es gribu pasvītrot, ka deklarācijas pieņemšana nesekmēs politiskās situācijas stabilizēšanu republikā un visu iedzīvotāju konsolidāciju pārkārtošanās atbalstīšanai. Lai šī dokumenta pieņemšana neradītu jaunas konfliktsituācijas, šodien mums lēmumi jāpieņem ar īpašu atbildības sajūtu.

Mūsu darbībai vairāk nekā jebkad agrāk seko vēlētāji, visas valsts iedzīvotāji. Visi cilvēki neatkarīgi no tautības ar satraukumu uzņem mūsu lēmumus, kad tie skar viņu intereses. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka dažkārt ar savu rīcību sekmējam centrbēdzes spēku attīstīšanos Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā. Idejas par atdalīšanos no PSRS, kuras izskanēja arī šodien sesijā, nesaņem atbalstu no daudzu rietumvalstu vadītāju puses. Mēs gan mīlam runāt par to, kā uz mums raugās Rietumi un kā - Austrumi. Šādi lēmumi sekmē negatīvu attieksmi pret Baltijas republikām, tajā skaitā pret Latviju. Tas nopietni apgrūtina ekonomiskās suverenitātes attīstību, kuru mūsu republikai piešķīrusi PSRS Augstākā Padome ar savu lēmumu. Mēs visi izjūtam, ka pasliktinās ekonomiskie sakari ar citiem valsts uzņēmumiem, kuri agrāk izturējās labvēlīgi. Bieži neizdodas noslēgt līgumus, tiek bremzēta tirgus veidošanās. Galarezultātā trūkst plaša patēriņa preču, to kvalitāte slikta. Tas savukārt pazemina strādājošo dzīves līmeni un grauj ticību pārkārtošanās idejai.

Republikas iedzīvotāji problēmu uztver neviennozīmīgi. Mēs pārmetam Saeimai, kura pirms 50 gadiem neprasīja padomu tautai. Taču arī mēs, pieņemot šodienas lēmumu, to nedarījām. Tādēļ vajadzētu uzdot Augstākās Padomes Prezidijam izveidot autoritatīvu, kompetentu un daudzpusīgu komisiju, kura spētu tikt skaidrībā par šo jautājumu. Tas jādara vēl jo vairāk tādēļ, lai PSRS Augstākajā Padomē mēs varētu runāt par republikas valstisko neatkarību. Tādas tiesības mums ir.

Vēl gribētu teikt, ka šādu lēmumu nedrīkstētu pieņemt ar vienkāršu balsu vairākumu. Jautājums skar augstākstāvošas sfēras, konstitūciju, jo sakarā ar deklarācijas pieņemšanu arī Latvijas PSR pašreizējās konstitūcijas pastāvēšana ir apdraudēta. Tādēļ domāju, ka šodien mums jāpieņem saprātīgs lēmums, kas apmierinātu visus republikas iedzīvotājus un sekmētu politiskās situācijas nostiprināšanu republikā.

Priekšsēdētājs. Vēlas runāt arī daži citi biedri, bet mēs tomēr aprobežosimies ar Latvijas PSR Augstākās Padomes un PSRS tautas deputātu runām. Ir runājuši 12 cilvēki. Ja biedrs Jānis Blažēvičs, Ventspils tautas deputātu padomes priekšsēdētājs, uzstāj, tad pēc mūsu tradīcijas varam ļaut runāt trīs minūtes jums kā jaunai amatpersonai.

J.Blažēvičs.

Godājamie deputāti! Sekretāru grupa, kas parakstījusi aicinājumu Latvijas komunistiem, saskata šajā dokumentā līdzību ar sesijā paustajām domām, tāpēc mēs atbalstām šo deklarāciju, ņemot vērā dažas izmaiņas, kas šeit tika ierosinātas.

Otrs. Saka, ka valdība neesot konsultējusies ar iedzīvotājiem. Ventspils rajonā pēdējā laikā man nācies tikties ar ārkārtīgi daudziem cilvēkiem un darba kolektīviem. Nebija neviena latvieša vai citas tautības cilvēka, kas iebilstu pret šeit paustajām domām. Es nezinu, kādu vēl referendumu vajag un kādu citu dokumentu vajag. Es nezinu, ko mēs aizliedzam cittautībniekiem ar šo deklarāciju. Kādas tiesības darba kolektīvu padomēm atņemam? Kādas cilvēktiesības aizliedzam? Pieņemot šo deklarāciju, mēs gribam tikai labu gan pašu tautai, gan krievam, gan ukrainim, gan moldāvam, gan citas tautības cilvēkam Latvijā. Šī deklarācija nav vērsta ne pret vienu cilvēku vai tautu, kas dzīvo Latvijā. Mēs nedalīsim savu Tēvzemi, bet dzīvosim un mīlēsim to kopā.

Man šķiet, ka pretrunas rodas tāpēc, ka mums līdz šim brīdim nav mehānisma par tautas pašnoteikšanās tiesībām. Tāpēc komisijas darba lokā jābūt arī šim jautājumam par tautu pašnoteikšanās tiesībām, pretējā gadījumā varbūt arī citos jautājumos mēs nepavirzīsimies ne par soli uz priekšu. Es pilnīgi atbalstu deputāta Viļņa Breša teikto. Būs vajadzīgs liels darbs. Bet tāpēc jau mēs te esam, tāpēc būsim, mūžam paliksim un aizstāvēsim savu dzimto Tēvzemi.

Priekšsēdētājs. Debates pārtraucam. Tagad man jāsaka galavārds.

Es gribētu sākt ar jūsu runu, Valentīna Aleksandrovna. Jūs teicāt, ka es esot atbildīgs par visu notiekošo. Protams, es atbildu par to, ka veikalos nekā nav, un arī par pārējo, ko jūs teicāt. Taču iedrošinos teikt, ka arī es strādāju tāpat kā jūs. Tur arī ir mūsu nelaime, ka visi strādājam. Es piekrītu jums, ka no

deklarācijām un rezolūcijām nekāds labums netiks. Taču, ja jūs kaut nedaudz iedziļinātos manā darbā, tad saprastu, ka es nevaru atstāt bez izskatīšanas konkrētus priekšlikumus un rezolūcijas, kuras desmitiem saņemu no vietējo padomju sesijām. Visvieglāk man būtu neko nedarīt, bet tikai vadīt sesijas un likt jums balsot. Es un mani kolēģi šo deklarācijas variantu sagatavoja, par pamatu ņemot tos materiālus, kurus mums iesniedza. Pati lielākā mūsu nelaime, manuprāt, ir tā - un tas attiecas uz visu valsti -, ka sākam darboties tikai tad, kad kaut kas jau noticis. Sākums vienmēr ir grūts. Mēs jūtam, ka nonākam pretrunās, un ideāli būtu vispār par šo jautājumu nerunāt cerībā, ka viss tāpat nokārtosies. Diemžēl nenokārtosies. Tas, ka mums šajā laikā ir izdevies daudzmaz stabilizēt situāciju, lai gan par kaut kādiem sasniegumiem nevar būt ne runas, ir mūsu veikums. Mēs centāmies vest dialogu, meklējām kompromisa variantus. Šodien mēs nedrīkstam arī izlikties neredzam karavīrus, kuri ar transparentiem stāv pie ieejas, lai gan mūsu izbrīns ir tik liels, it kā mēs pirmo reizi pilsētā redzētu piketus. Protams, ne jau no labas dzīves karavīri stāv piketā. Nerunāsim šobrīd par paziņojumiem, kuri bija publicēti avīzēs. Ne jau tas ir galvenais, bet gan problēmas būtība. Mums šobrīd ir tāda polarizācija, ka, ja tikai uz to balstītos, tad nevarētu atrisināt nevienu jautājumu. Es arvien esmu bijis pret šādu polarizāciju, Šādā situācijā mums jācenšas panākt stabilizāciju deklarācijās un lēmumos. Tas nav attaisnojums, bet vienkārši izskaidrojums, jo jūs sakāt, ka nesaprotat manu rīcību un ka to nesaprot arī darba kolektīvi. Droši vien šādam vērtējumam ir pamats, jo diemžēl mana amata dēļ man vajadzētu būt visu laiku republikā, bet kā deputātam man jāpiedalās vissavienības Augstākās Padomes sesijās, kur manai dzīvībai nav perspektīvas. Bet ko lai tagad dara?

Es teikšu atklāti. Paskatieties otro un trešo punktu, paskatieties rezolūciju! Tas viss ņemts no PSKP CK platformas kongresam. Tiesa, dokuments tika rakstīts latviešu valodā, pēc tam tulkots, varbūt tulkojot pieļautas nianses, kuras var radīt šaubas. Taču attiecībā uz šiem diviem punktiem es varu jūsu darba kolektīvā ierasties un izskaidrot visus vārdus, kuri šeit rakstīti. Es domāju, ka šie vārdi nav pretrunā ar mūsu savstarpējo saprašanos.

Kas attiecas uz pirmo punktu, diskusijā tas izvērtās par pašu būtiskāko. Kāda ir mūsu attieksme vai, pareizāk sakot, kādā veidā mums izteikt attieksmi pret Saeimas lēmumu? Nosodīt, uzskatīt par nelikumīgu, par spēkā neesošu un tā tālāk. Katrā ziņā mēs esam debatējuši par šo jautājumu daudz, un es neatkārtošu biedru izteikumus. Pārdomas rada Eināra Repšes kunga teiktais, emocionāli diskutējot ar armijas biedriem par alternatīvo dienestu. Viņš teica, ka visam turpmākajam pamatā būs deklarācija par republikas suverenitāti un soli pa solim mēs iesim uz priekšu. Šie vārdi ir ļoti tuvi manam viedoklim.

Taču galvenais ir tas, ka viss, ko mēs šodien darām, tiesiski izriet no Saeimas deklarācijas un tālākā Augstākās Padomes lēmuma. Mēs un PSRS deputāti, kuri šeit uzstājās, ir ievēlēti uz PSRS Konstitūcijas normu pamata. Tātad, ja mēs sakām, ka mēs esam nelikumīgi, tad jāpasaka, ko darīt tālāk. Šie ceļi tika diskutēti republikas sabiedrībā. Varētu būt tā, ka Augstākā Padome pašlikvidē sevi jeb noliek pilnvaras un sāk darboties kāds cits orgāns, piemēram, pilsoņu komitejas, kas galīgi nav saistītas ar Latvijas PSR un PSRS likumiem. Praktiski es tomēr neredzu cita ceļa kā šis parlamentārais ceļš, ko mēs ejam soli pa solim. Līdz ko mēs ierakstām pirmajā punktā, ka atceļam, vai uzskatām par nelikumīgu, tad perspektīvas nav. Tāpēc no visiem runātājiem, kuri šeit runāja, es simtprocentīgi atbalstu tikai J.Bojāru. Viņš gan ir emocionāls cilvēks un ne viss viņa teiktais man ir pieņemams personiski, bet uz juridiskajiem formulējumiem attiecināt to pašu es nevaru. Es jau izteicu piezīmi pēc viņa runas. Taču visu pārējo es atbalstu. Pirmajā punktā varētu pielikt klāt to, ko viņš teica, tas ir, par līgumiem starp PSRS un Latvijas Republiku. Tas būtu vēsturiski precīzi. Šo pieeju varu izskaidrot jebkuram darba kolektīvam, jebkuras tautības cilvēkam, es to varu izskaidrot arī Mihailam Gorbačovam un PSRS Augstākajai Padomei. Mani sapratīs kā republikas Augstākās Padomes priekšsēdētāju, sapratīs bez kaut kādiem īpašiem epitetiem vai emocijām, jo šeit viss ir patiesība. Protams, varētu šos punktus vēl slīpēt. Man iedeva arī biedra Vulfsona iesniegto priekšlikumu. Daži punkti te ir precīzāki, taču mēs nedrīkstam ieslīgt šeit diskusijās. Manuprāt, vidējais viedoklis mums ir. Domājiet, ka tas ir kompromisa viedoklis, jo fakti ir atainoti pareizi, mūsu tālākā virzība arī ir reāla. Vienīgais, es varētu iebilst Vilnim Bresim attiecībā uz komisijas priekšsēdētāju. Man liekas, ja jau šo komisiju apstiprinās jaunais deputātu sastāvs, tad diez vai mani vajadzētu saistīt ar jauno sastāvu. Tas nebūtu korekti un pat ētiski. Tas ir mans viedoklis.

Gribu vēl pateikt, ka Konstitūcijas komisijā vakar pēc diskusijas nonācām pie šī varianta. Es ļoti lūdzu vēlreiz visiem padomāt un balsot par šo variantu, neatklājot diskusijas par labojumiem, jo šie labojumi mūs labākā situācijā nenovedīs. Varētu vēl domāt, vai tā ir deklarācija vai lēmums. Ja nepatīk vārds “deklarācija”, kurš tiešām ir nedaudz pompozs, var to nosaukt par lēmumu. Varbūt nobalsosim kopumā un pēc tam balsosim par deklarāciju vai lēmumu. Nav iebildumu?

Kas par to, lai minēto deklarāciju vai lēmumu pieņemtu kopumā, lūdzu balsot, paceļot balsošanas kartītes. Lūdzu, saskaitiet, jo tas tomēr ir svarīgi! 177. Tātad citi varianti izpaliek. Kas ir pret? Saskaitiet, lūdzu! Pret ir 48. Kurš atturas? 14. Atliek noskaidrot, vai tas ir lēmums vai deklarācija. Taisnība Edvīnam Inkēnam, ka šeit daudz ko var saīsināt un var arī paplašināt. Bet tad mums sāksies diskusija. Vai tomēr kāds vēlas motivēt lēmumu vai deklarāciju, lai mums būtu skaidrs, kā labāk balsot? Atskan tomēr, ka tai jābūt deklarācijai. Nu, ja tā, tad tomēr balsosim. Deputāts Jundzis pareizi saka, ka pirmais priekšlikums tomēr bija, ka tam jābūt būtu lēmumam. Prezidija locekļi savukārt protestē, ka viņi esot iesnieguši deklarācijas projektu. Kā man balsot, es zinu. Pārējie, lūdzu, dariet, kā jums tīk. Pirmais ir Prezidija iesniegtais priekšlikums - deklarācija. Kas par? Vairākums. Kas pret? Paldies. Kurš atturas? Vai kāds vēlas vēl izteikties? Pārtraukums 30 minūtes.

Priekšsēdētājs. Vajadzētu reģistrēties, paceļot balsošanas kartītes. 262 deputāti. Man liekas, tas ir optimālais skaits, ņemot vērā, ka mūsu pilnvaras nule izbeidzas.

Izskatīsim jautājumu par Latvijas PSR valsts karogu, himnu un ģerboni.

Vārds referātam valsts un nacionālās simbolikas darba grupas vadītāja vietniekam akadēmiķim Jānim Stradiņam.

J.Stradiņš. Par Latvijas PSR valsts karogu, himnu un ģerboni.

Iepriekšējā Augstākās Padomes sesijā tika iztirzāta valsts simbolikas atjaunošanas principiālā puse, tāpēc šoreiz atļaujiet nerunāt par argumentāciju, bet pakavēties pie trim lietām: pirmā - kādu atbalsi sabiedrībā, dažādas tautības sabiedrības slāņos izraisījis iepriekšējās sesijas lēmums, otrkārt - kā veidoti simbolikas nolikumi, un treškārt - kādi varētu būt simbolikas atjaunošanas termiņi un gaita, ja sesija izšķirtos par pozitīvu lēmumu.

Viedokļi par simboliku joprojām ir atšķirīgi. “Atmodā” un dažos citos laikrakstos lasāma noraidoša attieksme pret simbolikas atjaunošanu. LSDSP un dažas LNNK daļas aicina līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai vispār atcelt jebkādu Latvijas PSR simboliku, aprobežoties ar PSRS valsts karogu, uzskatot Latviju par anektētu teritoriju. Arī vairāku jauniešu organizāciju pārstāvji runā par svētuma zaimošanu, tāpat arī Latvijas Vācu kultūras biedrība. Taču tās atsauksmes, kas lielā skaitā stihiski turpina ienākt Augstākās Padomes Prezidijā, absolūtajā vairākumā atbalsta iepriekšējās sesijas lēmumu par Latvijas Republikas simbolikas atjaunošanu, pat prasa atrisināt šo jautājumu ātrāk, nevilcinoties un netūļājoties. Pēc daudzām sarunām un telefona zvaniem varu spriest, ka lēmumu par valsts karoga, himnas un ģerboņa maiņu atbalsta absolūtais vairākums, līdz 90% runātāju, bet visdedzīgāk lauku cilvēki un gados vecāki cilvēki. Jaunieši šajā jautājumā varbūt domā citādāk. Kolektīvas vēstules ir no Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas ar 2979 parakstiem, Tukuma rajona kolhoza “Nākotne”, no Smārdes deviņgadīgās skolas ar 750 parakstiem, no Paula Stradiņa republikāniskās slimnīcas ar 507 parakstiem, no Talsu rajona kolhoza “Cīņa” ar 354 parakstiem, no Saldus rajona meliorācijas PMK, no Liepājas tipogrāfijas, no Koksnes ķīmijas institūta, no Popova radiorūpnīcas, no Nacionālā teātra, no Rīgas 73.vidusskolas, no Latvijas Valsts universitātes, no Balvu rajona kolhoza “Igrīve” un no vairākām LTF un LNNK rajonu grupām. Arī šīs grupas iestājas par simbolikas pieņemšanu, ja Augstākā Padome skaidri paustu savu nostāju Latvijas neatkarības jautājumā. Kopumā 85%, t.i., līdz vakardienai, bija par simbolikas pieņemšanu, 9% “pret” no neatkarības piekritēju pozīcijām, 6% - “pret” no Interfrontes pozīcijām. Līdzīgu ainu rāda Vēstures institūta darbinieka Saulveža Cimmermaņa etnogrāfiskās ekspedīcijas pa Latvijas novadiem, kuru laikā viņš veicis līdzīgu aptauju. Pēdējās dienās ir saņemts plašs atbalsts arī no Latgales, kas līdz šim klusēja, no Rēzeknes, no Daugavpils, no Barkavas, no Preiļiem. Telefoniski bija pat atskanējis jautājums, vai uz šo sesiju parakstu nodošanai nebūtu jāsūta deputāts no Rēzeknes, no pilsētas, kur Latvijā 1917.gadā pirmo reizi publiski pacēla sarkanbaltsarkano karogu kā Latvijas integritātes un vienotības simbolu. Sacīju, ka cilvēki varbūt nebūtu jāatrauj no darba, bet arī Latgales balss skanēs šajā sesijā gan manā ziņojumā, gan varbūt arī Latgales deputātu runās, jo Latgalei ir jābūt vienotai ar Latviju un nekāda pseidoautomātistu manipulācija nedrīkst nošķelt “trešo zvaigzni” no Latvijas ģerboņa. Taču atsauksmēs, kas atbalsta karogu, visvairāk bažu izraisa tā lietošanas noteikumi. Vai karogs nebūšot jālieto tur, kur to nepiedienētu darīt, un vai to drīkstēšot lietot tur, kur tauta vēlētos? Tāpat vēstuļu autori un tautas deputātu padomes prasa novērtēt 1940.gada notikumus, attieksmi pret Latvijas valstiskumu, kas šodien deklarācijā daļēji jau ir izdarīts. Savu noraidījumu pret simboliku paudusi Interfronte ar tās priekšsēdētāja Igora Lopatina parakstu, ieteicot jautājumu svītrot no sesijas darba kārtības. Viņu aicinājums skan šādi:

“Mēs ierosinām, lai visi, kas uzticīgi sociālisma idejām, padomju varai, kas nevēlas izbaudīt visus neatkarīgās Latvijas “buržuāziskās paradīzes” labumus, izteiktu savu protestu pret sarkanbaltsarkanā karoga, himnas “Dievs, svētī Latviju!” un buržuāziskā ģerboņa atjaunošanu un apstiprināšanu par valsts simboliku, boikotējot šīs simbolikas pielietošanu. Protestējot pret republikas Augstākās Padomes lēmumu, aicinām pacelt virs uzņēmumiem sarkanos karogus, tāpat kā to darīja biedri Tallinā. Ja tomēr karogs, himna un ģerbonis tiks mainīts, Interfronte kā savus oficiālos simbolus pieņems pašreizējo karogu, himnu un Latvijas PSR ģerboni.”

Tomēr jāsaka, ka šis negatīvais viedoklis nepauž krievu tautības iedzīvotāju viedokli kopumā, jo savukārt Baltslāvu biedrība un Latvijas Krievu kultūras biedrība iestājas par latviešu nacionālās simbolikas pacelšanu valsts simbola rangā. Te ir vēstule no Latvijas Krievu kultūras biedrības valdes, kurā teikts:

“Latvijas Krievu kultūras biedrība cer, ka LPSR Augstākās Padomes sesija sekmīgi atrisinās šo jautājumu. Mēs apstiprinām savu pastāvīgo pozīciju - pilnīgu vienotību ar latviešu tautu tās patriotiskajos aizsākumos. Uzskatām, ka simbolikas atjaunošana ir vēsturiski likumsakarīga un atbilst visai daudznacionālajai Latvijas tautai. Tas spēcinās valstiskas neatkarības statusu un turpinās nacionālās un dvēseliskās atdzimšanas procesu.”

Līdzīgu lēmumu ir pieņēmusi arī Latvijas Ebreju biedrība, kura raksta, ka sarkanbaltsarkanais karogs, Latvijas ģerbonis un himna “Dievs, svētī Latviju!” ir tuvi un dārgi kā pašai latviešu tautai, tā arī citām tautām, kas apdzīvoja Latviju periodā starp diviem pasaules kariem. Šīs simbolikas pieņemšana jāuzskata kā kārtējais solis uz Latvijas vēsturisko tradīciju atjaunošanu. Lēmumu parakstījusi biedrības koppriekšsēdētāja Rapiņa un Krupņikovs. Man liekas, ka jāpateicas laikrakstam “Sovetskaja Molodjož”, kas iepazīstinājis krievu valodā lasošo Latvijas sabiedrības daļu ar himnu, ģerboni un karogu, publicējot to tekstus un attēlus. Sabiedrība ir uzņēmusi šo informāciju ar izpratni un ieinteresētību. Latviešu tautas lūgšanu Ludmila Azarova atdzejojusi krievu valodā, taču šis tulkojums veikts tīri informatīvos nolūkos. Ja Augstākā Padome akceptēs “Dievs, svētī Latviju!” par republikas himnu, tad nolikumā ir teikts, ka himna izpildāma latviešu valodā. Jāsaka, ka pret ģerboni vēstulēs iebildumu nav, bet mazliet negaidīta diskusija izvērsusies par “Dievs, svētī Latviju!”. Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Kārlis Gailītis min otrās Mozus grāmatas vārdus, ka “tev nebūs Dieva, sava Kunga, vārdu nelietīgi valkāt”. Dievs svētīšot Latviju tikai tad, ja šī lūgšana nāks no mūsu Dievam ticošas sirds dziļumiem. Konstitucionāli apstiprinot “Dievs, svētī Latviju!” par Latvijas valsts himnu, konstitucionāli ir jāmaina izglītības sistēma. Tā vairs nevar būt sekulāra, bet tam, par ko dziedam himnā, Dievam, tas ir, ticības mācībai, jābūt pieejamai ne tikai svētdienas skolā un draudzē, bet arī vispārizglītojošā skolā. Tā raksta arhibīskaps. Turpretī Rīgas Politehniskā institūta profesors Jāzeps Brolišs, atbalstot karoga un ģerboņa pieņemšanu, arī izsaka līdzīgus iebildumus pret tautas lūgšanu. Kāpēc ateistiem jāapliecina Dievs, kāpēc uz paradīzi jādzen ar rungu, kāpēc jākļūst divkosim? Viņš ierosina atgriezties pie Raiņa “Daugav’ abas malas”, kas pauž Latvijas vienotības ideju un trīs nācijas pazīmes - teritoriju, valodu, pašapziņu. Manuprāt, cienījamā arhibīskapa Gailīša kunga domas pelna ievērību, izstrādājot Latvijas izglītības likumu. Arī profesora Broliša viedoklī ir liela loģika. Taču jāņem vērā, ka “Dievs, svētī Latviju!” ir tautas akceptēta, tradicionāla kopš pirmajiem Dziesmu svētku laikiem, tai ir turpat 120 gadus ilga tautas lūgšanas tradīcija un Latvijas laikā to dziedājis arī Rainis un sociāldemokrāti. Cieņas pilna attieksme pret Dievu, kas svētī tautu, var būt arī cilvēkam, kas nav audzināts reliģiozā garā, un himnas komisija Raimonda Paula vadībā ir vienprātīgi izteikusies par to, lai apstiprinātu “Dievs, svētī Latviju!”.

Nolikumā par LPSR valsts karogu paredzēta PSRS valsts karoga un Latvijas PSR valsts karoga funkciju precīza nodalīšana. PSRS likumdošanā noteiktajos PSRS valsts svētkos paceļams tikai un vienīgi PSRS valsts karogs. Republikas valsts svētkos un vēsturiskās atceres dienās savukārt paceļams tikai sarkanbaltsarkanais karogs. Pagaidām republikas svētku dienas ir Jāņi, Ziemassvētki, 18. un arī 11.novembris. Likumu par svētku un atceres dienām, kas varbūt paplašinās šo skaitu, pieņems jaunais parlaments. Kā man paskaidroja Aivars Krūmiņš, ne 21. jūlijs, ne 5.augusts pašreizējā republikas likumdošanā nav atzītas kā oficiālas republikas svētku vai atceres dienas. Šajos datumos sarkanbaltsarkanais karogs nebūtu jāpaceļ. Saprotams, ka šāds risinājums varētu apmierināt gan Latvijas Republikas tūlītējas atjaunošanas aizstāvjus, jo tie ir viņu svētki lielā mērā, gan arī Interfrontes piekritējus, kuriem tad šajās dienās nebūtu jālieto nopulgotie buržuāziskie simboli. Jaunais republikas karogs pastāvīgi paceļams virs Augstākās Padomes, Ministru Padomes, vietējo tautas deputātu padomju ēkām, kā arī virs ēkām, kurās notiek padomju sesijas. Taču nolikums ļauj lietot karogu arī tautas, darba, ģimenes svētkos un citās atceres dienās. Bez tam 6.pants paredz, ka šo karogu drīkst lietot pēc Latvijas PSR Ministru Padomes rīkojuma vai vietējās tautas deputātu padomes lēmuma. Tieši šis pants ļauj lietot bez šaubīšanās sarkanbaltsarkano tautas karogu netraucēti Rīgas pils Svētā Gara tornī un ievērojamās vietās, piemēram, Cēsīs vai Ķemeros, kur tas pēdējā laikā uzvilkts pēc tautas vēlēšanās.

Nolikumā par ģerboni ir dots lielā un mazā ģerboņa apraksts. Kā ģerboņa autoru parasti min izcilo latviešu mākslinieku Rihardu Zariņu, kurš, starp citu, ir veidojis Krievijas Republikas un Latvijas Republikas pirmās pastmarkas un naudu. Viņš ir ļoti pazīstams heraldiķis ar pasaules vārdu. Taču faktiski viņš izstrādāja toreizējā studenta Viļa Krūmiņa, vēlāk pazīstama grafiķa, godalgoto metu un veiksmīgo ideju par Latvijas atbrīvošanas cīņu un Latvijas vēsturisko novadu simbolikas sintēzi valsts ģerbonī, ievērojot arī pazīstamā, ļoti ievērojamā heraldiķa Hermana Bruininga ieteikumus. Vakar Konstitūcijas komisijas sēdē tika jautāts, vai ģerbonis esot jāpieņem tieši tāds, kādu mēs to redzam, kāds tas ir bijis pirms kara. Vai ģerbonī iederoties visādi svešādi plēsīgi zvēri, kuri Latvijā nedzīvojot. Starp citu, gluži tāds pats jautājums izvirzījās Latvijas Satversmes sapulcē 1921.gadā, un to vaicāja deputāts Markuss Gailītis. Taču toreiz ģerboni pieņēma ar 68 balsīm, 30 deputātiem atturoties. Šie ir heraldikā labi pazīstami zvēri. Sarkans lauva simbolizē Kurzemes hercoga valsti, bet sudraba grifs attiecas uz Pārdaugavas hercoga valsti. Vidzemes un Latgales simbolus ieveda mūsu vēsturē 1566.gadā poļu karalis Zigismunds II Augusts. Lauva simbolizē spēku, modrību un drosmi. Un grifs, ko jūs redzat, nav lija, bet teiksmains zvērs ar lauvas ķermeni un ērgļa galvu, kas simbolizē bagātības sargātāju, bagāto Rīgu, bagāto Vidzemi. Šo simbolu kādreiz lika pie ieejas tempļos, tie sastopami Krētā, Mikēnās, Grieķijas, Bizantijas un arī Kijevas Krievzemes mākslā. Tie ir heraldiskie zvēri, kas sargā cilvēkus, tie ir svēti un ir saistīti ar seno astronomiju. Lai gan tie neizriet tieši no latviešu nacionālajām tradīcijām, bet tā ir sena Eiropas kultūras tradīcija. Manuprāt, ģerbonis jāpieņem tāds, kāds tas ir, bez izmaiņām, vai arī tas nav jāpieņem šodien nemaz.

Nolikumā paredzēts, ka lielā ģerboņa attēlu uz saviem zīmogiem drīkstēs lietot Latvijas PSR Augstākā Padome, tās Prezidijs un pastāvīgās komisijas, Ministru Padome, Konstitucionālā tiesa, Augstākā Tiesa un civilstāvokļa aktu reģistrācijas iestādes. Bez tam lielā valsts ģerboņa attēlu uz veidlapām lietos arī ministrijas un valsts komitejas. Tiesības lietot lielo ģerboni citiem nolūkiem, tāpat kā tiesības lietot mazo ģerboni, reglamentēs Ministru Padome. Piemēram, lielajam ģerbonim ir jābūt uz republikas naudaszīmēm. Bet mazo ģerboni varētu attēlot uz republikas pastmarkām, kad tās atļaus lietot sākumā kaut vai republikas ietvaros. Pašreiz Latvijas Kultūras fonds ir izsludinājis jauno naudaszīmju attēlu konkursu, sākti arī priekšdarbi pirmo Latvijas pastmarku konkursam. Nolikumā paredzēts, ka mazo ģerboni, tas ir, ģerboni bez heraldiskajiem zvēriem un rotājumiem, Ministru Padome varētu papildināt ar lielā ģerboņa atsevišķiem elementiem, tas ir, papildināt ar ozollapu viju ap to, lai ģerbonis neizskatītos tik pliks. Tādējādi veidotos tā saucamais vidējais ģerbonis, ko pirmskara Latvijā lietoja karaspēka vienības, republikas mēroga sabiedriskās organizācijas, izmantoja pasēs un banku papīros. Mūsu heraldikas speciālists Aloizs Lukša iesniedzis ierosinājumu papildināt nolikuma par valsts ģerboni otro pantu ar vidējā ģerboņa aprakstu. Valsts vidējais ģerbonis ir lielā ģerboņa vairogs ar trim piecstarainām zelta zvaigznēm puslokā virs tā, vairogu no sāniem apņem divi zaļi, zem vairoga sakrustoti ozolzari.

Nolikums par himnu paredz, ka valsts himnu izpilda, paceļot valsts karogu, valsts, tautas, darba un ģimenes svētkos, sagaidot un pavadot citu valstu vadītājus, kuri ierodas Latvijā oficiālās vizītēs, tāpat arī Padomju Savienības vadītājus un citu savienoto republiku vadītājus. Ir ierosināti divi varianti himnas izpildīšanai pa radio: vai nu tikai republikas svētku dienās un tautas patriotiska pacēluma gadījumos, kā te teikts, vai arī ik dienas pirms pirmās programmas sākuma. Personiski man liktos piemērotāks pirmais variants - atskaņot himnu tikai īpašās reizēs, lai to nenodeldētu, ievērojot arī augstāk citēto arhibīskapa Gailīša kunga aizrādījumu, bet tas, saprotams, jāizšķir deputātiem. Ja Augstākā Padome aplūkotos ieteikumus akceptētu, vajadzētu noskaidrot, kādā termiņā reāli varētu sākt funkcionēt jaunie, respektīvi, senie vēsturiskie simboli.

Mūsuprāt, sarkanbaltsarkano karogu kā valsts karogu varētu sākt ieviest ar jaunās Augstākās Padomes pirmo sesiju šā gada aprīļa beigās vai maijā, varbūt to svinīgi paceļot jaunā parlamenta atklāšanas ceremonijā virs Augstākās Padomes ēkas. Arī ģerboņa attēls varētu tikt novietots sēžu zālē, un karogs varētu būt jauno deputātu nozīmītē. Bet man liekas, ka morāliski un ētiski būtu pareizi, ka tiesiski reabilitētu tos cilvēkus, kuri iepriekšējos gados tikuši represēti par sarkanbaltsarkano karogu. Arī šī prasība izteikta daudzās vēstulēs.

Augstākā Padome varētu noteikt, ka vēsturiskā simbolika stājas spēkā ar šā gada 1.jūliju Dziesmu svētku priekšvakarā. Līdz tam laikam reāli varētu tikt izgatavoti oficiālie zīmogi ar valsts ģerboņiem un šūdināts pietiekams karogu skaits. Mūsuprāt, būtu pareizi, ja karogu šūdināšanu uzticētu Latvijas Kultūras fondam. Ne tikai tādēļ, lai balstītu kultūru, bet arī lai karogs būtu labā kvalitātē, un, manuprāt, karogu ieviešana dzīvojamo namu dekorēšanai nebūtu īpaši jāsteidzina. Toties būtu jāgarantē, lai karogus tomēr darinātu labā kvalitātē. Kultūras fonds būtu ar mieru šo funkciju uzņemties, tā man teica Ramona Umblija, ja Ministru Padome izdalītu vilnas audumu limitus, bet, protams, uzreiz to nevarēs izdarīt. Tāpat arī ģerboņa ieviešana būs ilgāks process, jo ir vecās veidlapas, ir dokumenti, kuru apmaiņa prasīs zināmu laiku un kas acīmredzot ir jāreglamentē Ministru Padomei. Taču ar 1.jūliju obligāti būtu jāmaina karogi oficiālajām varas struktūrām, tas ir, Ministru Padomei, izpildkomitejām pilsētās, rajonos, ciemos, Rīgā, Cēsīs, Daugavpilī, Liepājā, Bauskā, Zilupē un citur. Ar šo brīdi līdzšinējais sarkanziliviļņotais karogs pārstātu funkcionēt kā oficiālais republikas simbols. Tā lietošana oficiālā līmenī tiktu pārtraukta, jo divu valsts karogu paralēla lietošana nav pieļaujama. Bez šaubām, vecā karoga lietošanu sabiedriskajos pasākumos, ja kāds to vēlētos, nedrīkstētu reglamentēt ar noliegumu, tomēr man liekas, ka bijušais sarkanziliviļņotais republikas karogs un mākslinieka Apiņa darinātais ģerbonis nekādā gadījumā nedrīkstētu tikt apstiprināts par kādas organizācijas, piemēram, Interfrontes, oficiālo simboliku. Šādi ierosinājumi ir atskanējuši no vairākām pusēm, arī preses konferencē. Ir ierosināts, lai arī šo sarkanziliviļņoto karogu Augstākā Padome ņemtu zināmā aizsardzībā kā kultūrvēsturisku simbolu, neļaujot to izmantot pasākumos, kas vērsti pret Latvijas vienotību, teritoriālu integritāti un latviešu nācijas pašnoteikšanās tiesībām. Šis simbols 27 gadus reprezentējis Padomju Latviju un savā laikā asociējies ar Hruščova atkusni Latvijā, ko pārtrauca 1959.gads. Arī tā ir mūsu vēsture.

Tādi, lūk, ir galvenie momenti simbolikas lietā, kurus es te centos izklāstīt ar maksimālu objektivitāti. Varu apstiprināt, ka ļoti prāva sabiedrības daļa, domāju, ka vairākums, gaida pozitīvu lēmumu šajā lietā, vadoties no principa, ka labs ir tas darbiņš, kas padarīts. Es domāju, ka neticēsim tām Interfrontes lapām, kas izdalītas katram deputātam. Tā tomēr nav buržuāziskā simbolika. Tā ir vispārnacionāla, Latvijas vēsturē dziļi iesakņota simbolika. Atgriešanās pie vēsturiskās simbolikas atbilst tām tendencēm, kas tagad tik spilgti iezīmējušās Austrumeiropā. Mēs redzam, ka pusgada laikā visu simboliku ir mainījusi Ungārija, ērglēns Polijas ģerbonī atguvis kroni, dienaskārtībā ir Čehoslovākija, un drīz arī laikam būs ģerboņu maiņa Bulgārijā un VDR. Nupat ziņo, ka arī Dienvidslāvijā šis jautājums tiek izskatīts. Tas viss ir saskaņā ar jauno domāšanu, ar Austrumeiropas tautu sakņu meklējumiem, ar vēsturiskās apziņas, atmiņas atgūšanu, ar demokrātijas centieniem.

Godājamie deputāti! Mēs labi saprotam, ka galvenais nav simbolika. Tā nevar būt galamērķis un - vēl mazākā mērā - manevri, kas atvilinātu no valstiskuma atgūšanas. Taču simbolikas atjaunošana būtu zināma garantija tam, ka Latvijas ceļš uz valstiskumu ir kļuvis neatgriezenisks, ka suverēnās Latvijas ideja vairs nevar tikt noslāpēta, apdzēsta, jo to ir akceptējis tautas vairākums. Balsojot par karogu un ģerboni, vajag divas trešdaļas balsu vairākuma, tādēļ es aicinu visus apdomāt, ar ko šī Augstākā Padome un tās pēdējā sesija ieies vēsturē - vai ar cieņu pret Latvijas valstiskumu, pret tautas pašnoteikšanos, tās vēsturiskajiem simboliem un svētumiem vai ar to noraidījumu. Protams, Latvijas vēsture nebeidzas šodien, nebeidzas šeit, šajā zālē. Galavārdu sacīs tauta. Bet jūsu varā ir šodien paust savu attieksmi pret tautu, pret Latviju kā pret valsti vai kā unitāras impērijas guberņu. Šie apsvērumi, manuprāt, jāņem vērā, lai jau šodien pieņemtu pareizu un gudru lēmumu, kas atbilstu Latvijas nākotnes interesēm un vēlmēm.

Priekšsēdētājs. Vai ir jautājumi? Kad tie uzkrāsies, lūgsim atbildēt. Ir jautājums par izmaksām. Biedrs Bartkevičs bija rēķinājis dažus skaitļus, viņš vēl paskaitīs. Tagad, lūdzu, deputāts Viktors Krūmiņš. (No zāles.) Uz šo jautājumu varu atbildēt. Kā jūs atceraties, komisijas daudz strādāja, it sevišķi par himnu. Tas bija galvenais jautājums. Mums likās, ka Komponistu savienība varētu ar mūsu palīdzību izsludināt konkursu. Laika bija diezgan. Diemžēl mēs pie kaut cik pozitīviem rezultātiem nenonācām, jo praktiski neviens neko neuzrakstīja, bet visi atnāca ar notīm “Dievs, svētī Latviju!”. Par ģerboni tik plašas diskusijas nebija. Protams, komisijas neuzstāja un neaģitēja deputātus, lai pieņemtu vai ieslēgtu dienaskārtībā. Vairākums deputātu pagājušajā sesijā lūdza pieņemt lēmumu. Tad jau gan darbojāmies ar pilnu joni, jo, cik es noprotu, tik precīzi un tik skaisti izgatavot un uzzīmēt - tas vien jau ir liels darbs. Paldies visiem, kas to ir darījuši, it sevišķi tas attiecas uz ģerboni. Kādi jautājumi vēl ir?

L.Bartkevičs. Vakar mēs komisijā spriedām, ka, īstenojot simboliku dzīvē, jāmaina visi ģerboņi, visi karogi, visas papīra naudaszīmes, ļoti daudz visādu krājumu. Pēc aptuveniem aprēķiniem, tas izmaksās ne simtus, tūkstošus, bet miljonus. Precīzi nevaru pateikt.

Priekšsēdētājs. Simts miljonus?

L.Bartkevičs. Nē, miljonus, nevis tūkstošus.

Priekšsēdētājs. Diemžēl jūsu atbilde mūs neapmierina. Precīzu aprēķinu nav.

Kādi vēl ir jautājumi? Par balsošanu? Es personiski piekrītu visam, ko teica akadēmiķis Stradiņš. Šeit divreiz atskanēja Interfrontes vārds attiecībā uz sarkanziliviļņotā karoga un citu pašreizējo simbolu izmantošanu. Ja mēs pieņemsim jauno simboliku, pret bijušo jāizturas ar cieņu. Bet nebūtu vajadzības kādam aizliegt izrādīt šiem simboliem īpašu cieņu. Nevajag ar karogiem pretstatīt cilvēkus. Komisija pareizi lēmusi, ka, lai nebūtu tā, ka vienos svētkos nav neviena karoga, otros ir visi. PSRS valsts karogs nebūt netiek pretstatīts republikas karogam, bet, taisni otrādi, tiek pasvītrots, ka pirmām kārtām un obligāti tas izmantojams visos PSRS valsts svētkos. Es nezinu, vai vajadzētu reglamentēt cieņu attiecībā uz bijušo zili balti viļņoto sarkano karogu. Otrs moments. Šeit mēs runājam arī par to, kāpēc ģerbonī vajadzīgi nepazīstami zvēri. Par to rakstīts arī vēstulēs. Taču, ja mēs zinām viņu vēsturisko izcelsmi, tad saprotam tos saistību ar visiem novadiem, īpaši ar Latgali. Es gribētu griezties pie deputātiem no Latgales novada. Tas, ka mēs īpaši akcentējam Daugavpili, manuprāt, ir kļuvis dažam labam par modes lietu. Kādreiz Daugavpili izcēla ar milzīgajiem panākumiem darbā, tie bija un ir arī tagad. Bet, ja sākam runāt par kultūras un citām lietām, tad mēs ar bažām un neuzticību raugāmies uz Daugavpili. Manuprāt, šāda spriešana ir nevietā. Ja tas attiecas uz Dziesmu svētkiem, kuri būs Latgalē, tad es negribu runāt konjunktūras nolūkā, bet biedri Žarkovs, Vidavskis, Strogonovs un visi pārējie kolēģi, kurus nenosaukšu, par ko jūs mani atvainojiet, noorganizēs visu daudz labāk. Es gribu pretstatīt citus novadus. Ludzā bija mūzikas svētki. Uzprasiet mūsu komponistiem, kas tur bija pirmo reizi ieradušies, kā tur bija noorganizēti mūzikas svētki. Tāpēc nepretstatīsim šeit vienu novadu otram, pētot, no kurienes kas nāk. Valsts simbolikai ir jāvieno visi neatkarīgi no tautības un visa pārējā.

Vai vēl kāds vēlas jautāt? Nemitīgi atskan aicinājums balsot, bet jums jāsaprot, cik atkal ir ļoti izšķirīgs moments. Pēc mūsu reglamenta attiecībā uz izmaiņām Konstitūcijā vajadzīgi divi lasījumi. Ņemot vērā, ka mēs šo jautājumu izskatījām pagājušoreiz un ka visi materiāli tika publicēti, mēs varam aprobežoties ar izskatīšanu šodien un uzskatīt pilnīgi oficiāli to par otro lasījumu, jo tas praktiski atbilst lietas būtībai. Arī jautājumu nav. Cik reizes varam apspriest un cik reizes varam atkal atgriezties pie šā jautājuma? Vai kāds iebilst? Bet tad mana loma kļūst vēl smagāka, jo pirmajā lasījumā mēs varējām šā un tā nobalsot, tur bija vajadzīga tikai puse. Tagad ir vajadzīgs cits balsu skaits. Vispirms mēs balsosim par likumu “Par grozījumiem LPSR konstitūcijā”, pēc tam par valsts ģerboni, valsts himnu. Tagad par izmaiņām konstitūcijā, kas attiecas uz ģerboni un valsts himnu. Mums atkal jāvienojas, ja mēs nevaram nobalsot par visiem, tad mums no šīs idejas vispār laikam jāatsakās. Vārds deputātam Gvido Zemrībo.

G.Zemrībo. Jautājums, kas attiecas uz izmaiņām konstitūcijā, ir saistīts ar visiem trim valsts varas atribūtiem kopumā, tādēļ vajadzētu sākt balsot no otra gala, nobalsojot atsevišķi vispirms par likumu un nolikumiem par ģerboni, himnu un karogu, bet pēc tam balsot par konstitūciju. Līdz ar to būs atrisināti arī visi jautājumi, ja būtu viens risinājums par ģerboni, otrs par karogu, trešais par himnu.

Priekšsēdētājs. Grūti piekrist jūsu ļoti loģiskajam priekšlikumam, jo mēs taču nevaram palikt tikai ar karogu vai tikai ar ģerboni, par pārējo nenobalsojot. Man liekas, jābalso par izmaiņām konstitūcijā, piekrītat? Kas par to, paceliet balsošanas kartīti! Balsojam par likumu par grozījumiem Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Konstitūcijas 168., 169. un 170. pantā. Kas ir par to, lai pieņemtu šo likumu, lūdzu, paceliet balsošanas kartītes! 214 ir par (Aplausi.) Kas ir pret? Bija viens. Es negribu nosaukt novadu, jo citādi iznāks, ka mēs pretstatam. Divi pret. Kuri atturas? Atturas 41.

Balsošanā piedalījušies 257 deputāti. Vai šajā sakarā ir kādi jautājumi?

Balsojam tālāk par atsevišķiem likumiem. Likums par Latvijas PSR valsts karogu. Kas ir par? Vairākums. Varbūt neskaitīsim, jo šeit mums nevajag divas trešdaļas, bet kvalificētu vairākumu. Kā, lūdzu? Saskaitiet, kuri ir pret un atturas! Pret nav, atturas 30. Likums ir pieņemts. Likums par Latvijas PSR valsts himnu. Kuri ir par, lūdzu, paceliet balsošanas kartītes! Arī ir vairākums. Lūdzu, saskaitiet, cik ir pret. 11 ir pret. Kuri atturas? 48 atturas.

Mums ir jāpieņem lēmums. Es gribu nolasīt projektu, jo tas atšķiras, šeit ir zināmas atkāpes.

Likums par valsts ģerboni. Kuri ir par? Vairākums. Kuri ir pret? Nav. Atturas? Saskaitiet, lūdzu. 35 atturas.

Tātad lēmuma projekts.

“Par Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas valsts simbolu ieviešanas kārtību

Latvijas PSR Augstākā Padome n o l e m j:

1. Uzdot Latvijas PSR Ministru Padomei atbilstoši materiālajām un tehniskajām iespējām noteikt Latvijas PSR Augstākās Padomes vienpadsmitā sasaukuma piecdesmitajā sesijā apstiprināto valsts simbolu ieviešanas galīgos termiņus.

2. Noteikt, ka līdz Latvijas PSR Augstākās Padomes vienpadsmitā sasaukuma piecpadsmitajā sesijā apstiprināto valsts simbolu galīgai ieviešanai var lietot arī iepriekšējos valsts simbolus.

3. Uzdot Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijam sagatavot priekšlikumus par Latvijas PSR likumdošanas aktu saskaņošanu ar Latvijas PSR likumiem “Par Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas valsts ģerboni”, “Par Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas himnu”.”

Kādi ir jautājumi šajā sakarā? Nav. Tad varam arī balsot.

Kas ir par? Vairākums. Lūdzu, saskaitiet, cik ir pret. Nav. Lēmums ir pieņemts.

Varam rezumēt to, ka esam izdarījuši izmaiņas mūsu konstitūcijā un pieņēmuši likumu par valsts karogu, valsts himnu un valsts ģerboni. Izmaiņas konstitūcijā pieņemtas ar vienu balsi virs tā balsu skaita, kurš bija vajadzīgs.

Mums bija vajadzīgas 213 balsis. Jāsaka, ka arī PSRS Augstākajā Padomē Baltijas republikas savu ekonomisko patstāvību tādā veidā, kāda tā ir pašreiz, ieguva ar 2 balsu pārsvaru.

Līdz ar to jautājums ir izskatīts, lēmumi un likumi pieņemti. (Aplausi.)

Vārds biedram Igoram Lopatinam.

I.Lopatins. Cienījamie biedri, dāmas un kungi! Es jūs tā uzrunāju tāpēc, ka saprotu: ne visi klātesošie redz manī savu biedru. Domāju, ka darbaļaudis izteiks visiem lielu pateicību par tiem mezgla punktiem, kuri atraisīti mūsu ekonomikā, un mēs visi būsim ar to apmierināti. Runājot par lēmumu, ar kuru atjaunota buržuāziskās Latvijas valsts simbolika, un Latvijas valstiskās neatkarības deklarāciju, kas, patiesību sakot, sesijā bija iedabūta slepus, kopā ar vairākiem agrāk pieņemtiem likumiem, kuri diskriminē daļu republikas iedzīvotāju, jāsaka, ka šie soļi sperti pārdomāti, lai gūtu politisku un sociālu revanšu par labu tiem spēkiem, kuri zaudēja ekonomisko un politisko varu 1940.gadā. Atcerēsimies epizodi, kā tika pieņemts lēmums par sarkanbaltsarkano karogu 1921.gadā apstākļos, kad masveidā tika iznīcināti komunisti, kad Padomju Latvija tika noslīcināta asinīs. Tad republikas sociāldemokrāti, tajā skaitā Jānis Rainis, ierosināja par republikas karogu pieņemt sarkano karogu, darbaļaužu karogu, strādnieku šķiras karogu. Taču buržuāziskās partijas, kurām Latvijas Saeimā bija vairākums, pieņēma savu lēmumu, un par Latvijas Republikas valsts karogu kļuva sarkanbaltsarkanais. Šodien mēs esam to divdesmito gadu buržuāzisko pārstāvju lomā. Atsaucoties uz to, ka 40.gadā netika prasīts Latvijas tautas lēmums par apvienošanos ar Padomju Savienību, arī šodien mēs neprasījām tautas domas, pieņemot līdzīgus lēmumus, lai izpatiktu jaunveidotajai valdošajai šķirai mūsu republikā, - tā ir radošā zinātniskā inteliģence, kura koncentrēta Tautas frontes vadībā. Jūs esat rupji atgrūduši to cilvēku viedokli, kuri nepiekrīt šodien pieņemtajiem lēmumiem.

Jūs tiešām darbojāties, lai mūsu sabiedrība sašķeltos. Lai tas paliek uz to cilvēku sirdsapziņas, kuri šodien balsoja par šo šķelšanos. Domāju, ka ilgi nenāksies gaidīt reakciju uz šo lēmumu. Jūs zināt, es nekad neesmu ticējis, ka Latvijā iet bojā kultūra. Ļaujat man palikt pie šīm domām, ka tā tomēr neiet bojā.

Kā jau tika minēts, Internacionālā fronte neatbalsta abus šos lēmumus, jo tie objektīvi vērsti pret pārkārtošanos, par kuru, manuprāt, šeit pie mums jau sen aizmirsuši. Kas attiecas uz to simboliku, kura šodien tika atcelta, Internacionālā fronte to pieņems par savu oficiālo simboliku. Mēs jums apsolām, ka tā atradīsies drošās rokās. Kā Padomju Sociālistisko Republiku Savienības pilsonis un komunists, kurš visu savu apzinīgo mūžu stāvējis PSRS tautu interešu sardzē, nevaru turpināt piedalīties republikas Augstākās Padomes sesijas darbā, kurā tiku uzaicināts, jo uzskatu, ka sesijas darbs vērsts uz Savienības šķelšanu, uz to, lai mūsu republikai dienu no dienas klātos arvien sliktāk.

Priekšsēdētājs. Es jums devu vārdu, tagad, lūdzu, vienu sekundi uzklausiet, ko es teikšu. Es kategoriski protestēju pret to, kādā veidā jūs runājat ar deputātiem, pa vecam paradumam vērtējot deputātu rīcību.

Līdz reglamenta beigām ir 18 minūtes. Vai turpināsim?

Pasludinu sesijas pārtraukumu līdz rītdienai pulksten 10.00. Lūdzu palikt vēl zālē uz 15 minūtēm deputātus no Likumdošanas ierosinājumu komisijas.