Sēdi vada Latvijas Republikas 6.Saeimas priekšsēdētāja Ilga Kreituse.

Sēdes vadītāja. Labrīt, godātie kolēģi! Paziņoju par atklātu Saeimas svinīgo sēdi, kas veltīta Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas deklarācijas pasludināšanas sestajai gadskārtai.

Sēdi vada Latvijas Republikas 6.Saeimas priekšsēdētājas biedrs Alfreds Čepānis.

Sēdes vadītājs. Vārds uzrunai Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētājai Ilgai Kreitusei.

I.Kreituse (Saeimas priekšsēdētāja).

Augsti godātais Valsts prezidenta kungs!

Augsti godātie deputāti!

Ekselences!

Godātie viesi!

Dāmas un kungi!

Šodien, kad kopš 1990.gada 4.maija ir aizritējuši jau seši gadi un Latvijas neatkarība liekas pati par sevi saprotama, daudzu cilvēku atmiņā jau sākuši gaist pagājušo dienu smagie izšķiršanās brīži, spriedze, kas skanēja ārpus Saeimas nama esošo cilvēku balsīs, kad viņi pieprasīja, mudināja un reizē pārbaudīja ikviena deputāta nostāju, lojalitāti attiecībā uz ideju par brīvu un neatkarīgu valsti. Toreiz ikviens - no deputāta un politiķa līdz pat katram valsts iedzīvotājam - uzņēmās savu daļu atbildības, līdzveidojot un īstenojot dzīvē valstij ejamo grūto neatkarības ceļu.

Gribētos atgādināt mums visiem zināmā svarīgā dokumenta rindas.

"Latvijas PSR Augstākā padome nolemj:

Atzīt starptautisko tiesību pamatprincipu prioritāti pār valsts tiesību normām. Uzskatīt par prettiesisku PSRS un Vācijas 1939.gada 23.augusta vienošanos un no tās izrietošo 1940.gada 17.jūnija Latvijas Republikas suverēnās valsts varas likvidēšanu PSRS militārās agresijas rezultātā.

Pasludināt par spēkā neesošu kopš pieņemšanas brīža Latvijas Saeimas 1940.gada 21.jūlijā pieņemto deklarāciju "Par Latvijas iestāšanos Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā".

Atjaunot Satversmes sapulces 1922.gada 15.februārī pieņemtās Latvijas Republikas Satversmes darbību visā Latvijas teritorijā.

Latvijas valsts oficiālais nosaukums ir Latvijas Republika - saīsināti Latvija.

Noteikt Latvijas Republikas valsts varas de facto atjaunošanai pārejas periodu, kurš beidzas ar Latvijas Republikas Saeimas sasaukšanu. Pārejas periodā augstāko varu realizē Latvijas Republikas Augstākā padome..."

Tā skanēja Latvijas PSR Augstākās padomes 1990.gada 4.maija deklarācijas "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" galvenās tēzes. Tā bija Latvijas izšķiršanās diena, tā bija pārbaudes diena mūsu cilvēkiem un politiķiem, arī vairākiem šodien aktīviem politiķiem.

Daudzi toreiz Latvijā līksmoja, bet, līksmojot par Augstākās padomes balsojumu, uz mirkli pieklusa un nodomāja - kaut mans tēvs, māte, brālis vai māsa, kuri aizgāja nebūtībā smagajā represiju Golgātas ceļā, būtu piedzīvojuši šo brīdi, kad Latvija atkal ir brīva! Un, pieminot tieši šos cilvēkus, mums jāatzīst, ka šobrīd mēs neesam veikuši savu pienākumu līdz galam - neesam pieņēmuši īsu un konkrētu dokumentu par Latvijas Republikas okupācijas un inkorporācijas faktu.

Šodien gan mums skaidro, ka Latvijas valstsvīru runās starptautiskajā arēnā ir daudzkārt akcentēts valsts okupācijas fakts un tā novērtējums, kā arī konstatējums, ka vairāk nekā 50 pasaules valstis nekad nav atzinušas Latvijas inkorporāciju PSRS sastāvā.

Manuprāt, tiešs un konkrēts dokuments par okupācijas faktu ir jāpieņem Latvijas Republikas Saeimai, valsts augstākajai likumdošanas varai, kas strādā saskaņā ar Satversmi. Tieši īss un konkrēts, turklāt bez tādām nepārdomātām prasībām, kā, piemēram, ļaut 50 okupācijas gados nelikumīgi ieplūdinātām PSRS civilpersonām "emigrēt uz Jaltas konferences dalībvalstīm un Vāciju saskaņā ar starptautisko tiesību normām un principiem...". Mēs, manuprāt, nedrīkstam sasaistīt kopā okupācijas fakta atzīšanu ar seku novēršanu. Nedrīkstam vienkārši paziņot un prasīt - mums pienākas!

Es uzskatu, ka šāds dokuments par fakta konstatāciju ir nepieciešams arī tāpēc, lai noņemtu reizēm nevajadzīgo iekšējo spriedzi un nevajadzīgo politisko saasinājumu, kad ir jārisina citas svarīgākas ekonomiskās problēmas. Tāpēc man būtu aicinājums, kolēģi, vienosimies un izdarīsim šo darbu, lai tas kļūtu par mūsu valsts vēsturi, jo to nevar izdarīt viena frakcija, to nevar izdarīt Prezidijs vai priekšsēdētāja, to varam izdarīt mēs visi - šeit zālē kopā esošie. No neatkarības atjaunošanas 4.maijā līdz Latvijas Republikas 5.Saeimas sanākšanai, kad deputāti parakstīja dokumentu par Satversmes darbības atjaunošanu pilnā apjomā, mums vēl bija jānoiet smags un grūts ceļš gan caur janvāra barikādēm, kad piecās dienās bojā aizgāja septiņi cilvēki, gan caur 1991.gada augusta notikumiem, kas atkal prasīja cilvēku dzīvības.

Šodien reizēm izskan balsis: ja būtu vēlreiz jāiet uz barikādēm, tad gan neietu, bet, ja ietu, tad drīzāk gan pret tiem, kas pie varas! Barikāžu laiks neko neesot mums devis. Taču man gribas sacīt šiem spriedējiem: pirmais ieguvums ir tas, ka valstī var tā brīvi runāt un kritizēt savus deputātus un valdību, nebaidoties ne no represijām, ne no Sibīrijas, ne no bojāejas. Gara un prāta brīvības iespēja reizēm ir augstāk vērtējama nekā materiālā varēšana. Tas gan nenozīmē, ka garīgi brīvam cilvēkam ir jādzīvo nabadzībā un trūkumā.

Šodien es vairākkārt atgriezīšos pie Kārļa Skalbes, jo viņš savās politiķa gaitās laikam ir izbaudījis daudz ko līdzīgu, ko šodien izbaudām mēs. Un Skalbe kādreiz rakstīja: "Nav labi, ka es dzirdu jūs tikai nopūšamies. Prasiet, ko tagad darīt priekš tevis, Latvija? Latvija vairs nav ne sapņi, ne nopūtas. Latvija ir - darbs un cīņa."

1993.gada vasarā Latvijas Republikas 5.Saeima pēc 60 gadu pārtraukuma atkal ievēlēja Valsts prezidentu. Tika pieņemts likums "Par 1925.gada 1.aprīļa likuma "Ministru kabineta iekārta" atjaunošanu".

Atbilstoši tam tika apstiprināts Ministru kabineta sastāvs. Atskatoties nesenajā pagātnē, jāteic, ka galvenās idejas un domas bija vērstas vienā virzienā - uz to, lai veiktu reformas, pēc iespējas ātrāk, pēc iespējas vairāk pārveidojot. Varbūt ir vērts šodien uz paveikto atskatīties un tā mierīgi izvērtēt. Tieši atskatīties un tieši izvērtēt, nevis meklēt vainīgos un tiesāt tos tepat uz vietas un tūlīt.

"Mçs esam par tālu gājuši dzīves noliegšanā un izbaudījuši visas šīs noliegšanas rūgtos augļus. Mūsu laika uzdevums ir dzīves atzīšana. Ja mēs to sapratīsim, tad atgriezīsies atkal miers un saskaņa mūsu zemē...", tā rakstīja Kārlis Skalbe 1919.gadā.

Atskatoties un kopumā izvērtējot paveikto šajos sešos gados kopš neatkarības atjaunošanas, ceru, visi piekritīs, ka visvairāk esam sasnieguši tieši Latvijas ārpolitikā.

Pēc grūtām un ilgstošām sarunām tika parakstīts līgums par Krievijas karaspēka izvešanu no Latvijas. Un šodien, lai cik savādi tas liktos, Skrundas lokatora ēkas vietā zaļo zāliens un cilvēki stāda kokus, un nevienu vairs šis monstrs nebaida. Paši it kā esam aizmirsuši asās diskusijas par šo jautājumu un izteiktos pārmetumus tiem, kas parakstīja līgumu par savas tēvu zemes nodevību. Un varbūt tas ir labi, ka šodien - domāju - ir aizmirsts nesaprašanās rūgtums, aizmirsts tāpēc, lai varētu kopā darboties rītdienai.

Kopš 1995.gada februāra Latvija ir Eiropas padomes dalībvalsts. 1995.gada 31.augustā Latvijas Saeimā tika ratificēts Asociētais līgums par Eiropas savienību, un pagājušā gada 27.oktobrī tika iesniegts Latvijas pieteikums uzņemšanai Eiropas savienībā.

Latvijas Republikas Saeimas tribīnē ir uzstājušies gan

- Eiropas padomes Parlamentu asamblejas prezidents Martinesa kungs, gan

- Eiropas drošības un sadarbības organizācijas Parlamentu asamblejas prezidents Svelena kungs, gan

- Eiropas parlamenta prezidents Henša kungs.

Visi minētie Eiropas starptautisko organizāciju pārstāvji ir izteikuši atbalstu Latvijai kā nākotnē iespējamai Eiropas savienības dalībvalstij. Mēs no Saeimas tribīnes dzirdējām arī vārdus, ka sarunas par Baltijas uzņemšanu tiks uzsāktas vienlaicīgi ar visām trijām Baltijas valstīm. Te gan jāatceras - tikai sarunas. Tālākais jau ir mūsu pašu rokās. Tieši pašu rokās - jo kā gan citādi vērtēt tās problēmas, kuras Baltijas valstīm jārisina savā starpā sakarā ar robežu jautājumiem? Šobrīd sarunas par Latvijas - Lietuvas un Latvijas - Igaunijas robežām ir aktivizējušās. Šajā sakarībā ir vērts atcerēties 1989.gada augusta Baltijas ceļu, kad mēs visi sadevāmies rokās. Tā nedrīkstētu palikt vienīgi vēstures epizode, kas atgādina par dziesmoto revolūciju. Arī šodien ir jābūt dzīvam šim Baltijas ceļam, tam jābūt simbolam, mums ejot uz Eiropas savienību, meklējot vienotību un sapratni.

Un tāpēc ar lielu gandarījumu es šodien skatos uz to, ka mūsu vidū ir Igaunijas Republikas parlamenta Ārlietu komisijas pārstāvji un ka mēs meklējam šo savu kopsaucēju un savu kopējo problēmu risinājumu. Salīdzinot ar ārpolitikā paveikto, jāatzīst, ka valsts iekšējā dzīve virzībā uz priekšu ir bijusi krietni vien lēnāka un krietni vien nesekmīgāka. Bieži pievīla lielā steiga un vēlme izdarīt "tâpat kā Eiropā", "tâpat kā pasaulē", nepadomājot, vai aizgūtās idejas spēs darboties vienotā sistēmā un dot reālu labumu Latvijai.

Laikam par vienu no nesekmīgākajām ir jāatzīst tā saucamā ierēdņu reforma. Cerēts bija daudz - radīsim izglītotu, atbildīgu un uzticamu ierēdņu kārtu, kura varētu pēc iespējas kvalificētāk apkalpot valsts iedzīvotājus. Patlaban būs laikam jāķeras pie jaunas reformas, lai novērstu ierēdņu nereti pārmērīgi lielo skaitu, zemo atbildības pakāpi un bieži vien arī nekompetenci. Par savlaicīgu, pārdomātu un izplānotu, pēc manām domām, nevar uzskatīt vēl Augstākās padomes un 5.Saeimas aizsākto tiesu reformu, kad mēs atkal vēlamo pieņēmām par esošo.

Valstī nav pieļaujama tāda situācija, ka vesela virkne privāto un valsts struktūru nemaksā sociālo nodokli. Aizbildināšanās ar to, ka "tas mūs izputinās", nav pieņemama. It īpaši tajos gadījumos, kad līdzīgi uzņēmumi nodokļus nomaksā un turpina sekmīgi darboties.

Ja jau gribam piketēt un prasīt naudu un uz vietas, tad to vajadzētu darīt pie tiem uzņēmumiem un iestādēm, kas nemaksā nodokļus, griezties pie tiem vadītājiem, kas par to ir atbildīgi. Nenomaksāts valsts nodoklis - tā ir nauda, kas atņemta tiem, kuriem tā ir tik ļoti nepieciešama, - tas ir, sociāli maznodrošinātajiem.

Latvijas Republikai neizdevās izvairīties arī no banku krīzes - smagas un plašas. Šī problēma lielākā vai mazākā mērā ir skārusi vairākas bijušās sociālistiskās valstis. Tikai te ir cits jautājums - vai mēs bijām pietiekami pamatīgi mācījušies no šīs pieredzes? Tos, kuriem bija jāatbild par finansu drošību valstī, nesatrauca noguldījumu nedabiski augstā procentu likme. Un šodien par to Latvijā cilvēki un uzņēmumi pārāk smagi maksā.

Banku krīze jūtami iedragāja Latvijas jau tā nestabilo ekonomisko situāciju. To, cik ekonomiski grūtā stāvoklī mēs esam, visprecīzāk raksturo 1995.gada valsts budžeta deficīts, kas pārsniedza 90 miljonus latu, un spilgti parāda sociāli maznodrošināto cilvēku pikets pie Ministru kabineta. Tālāk atkāpties vairs nav iespējams. Tad, kad tauta novesta līdz galējam izmisumam, tā ķeras pie galējiem līdzekļiem, un tas var novest pie valsts neatkarības zaudēšanas.

Gribu ar pilnīgu pārliecību teikt, ka to ir sapratusi gan 6.Saeima, gan tās apstiprinātā valdība. Ne vienai, ne otrai nav tiesību vairs eksperimentēt. Jebkura kļūda un neveiksme mūsu darbā maksā pārāk dārgi. Ne velti ir paruna: "Septiņas reizes nomēri, pirms vienu reizi nogriez." Un tāpēc pilnīgi normāla parādība ir diskusijas, kas notiek Saeimas sēžu zālē par vienu vai otru likumprojektu, pirms tas kļūst par likumu. Tā nav tukša laika nosišana. Pašas par sevi saprotamas ir arī diskusijas valdībā, it īpaši, ja tās saistās ar tik svarīgu lietu kā kredītu ņemšana, jo jāpatur prātā ir tas, ka viss, ko tu aizņemies, kādreiz ir jāatdod - un jāatdod ar daudz lielāku summu, un tas būs jāatdod ne tikai mums, bet mūsu bērniem. Vai vienmēr mūsu iztaisītais parāds attaisnos to, ko mēs bērniem atstājam mantojumā? Un tāpēc šādas diskusijas valdībā ir pilnīgi saprotamas un pieņemamas un man nekādi nav pieņemams, ka to sauc par valdības krīzi.

Daudz lielāku satraukumu un bažas vajadzētu izraisīt faktam, ja pēkšņi Saeimā un valdībā visus jautājumus risinātu absolūtā vienprātībā.

Ir interesanti vērot, kā pēdējo mēnešu laikā aktivizējusies Latvijas jaunatne: raksta, runā, dzied, piketē. Neviļus jāsāk domāt - ar ko izskaidrojama šī aktivitāte? Kāpēc dienests Latvijas valsts armijā ir padarīts par biedu un galveno cīņas objektu? Studenti taču labi saprot, ka Latvija šobrīd nevar atļauties profesionālu armiju, un tomēr atsakās iegūt elementāro militāro sagatavotību.

Nesenās vizītes laikā Somijā uzzināju, ka Baltijas valstu neatkarības atjaunošana ir radījusi šajā zemē nacionālo jūtu pacēlumu. Jaunieši, domājot par iesaukšanu armijā, tur spriež tā: kas cits, ja ne mēs, aizsargās mūsu valsti, lai šeit nenotiktu tas pats, kas notika 1940.gadā Baltijā? Un kāda būtu Baltijas un Latvijas studentu atbilde uz šo jautājumu? Igaunijā mēs uzzinājām - jaunieši iet armijā un nediskutē par to. Daudz saprotamāk būtu, ja Latvijas jaunatnes piketos izteiktās prasības būtu saistītas ar to, kādai jābūt Latvijas armijai un kā mainīt šodienas situāciju. Jautājums par savas valsts aizstāvēšanu, manuprāt, nav diskutējams. Lai katrs jaunietis šeit, Latvijā, pajautā: ja ne es, kurš tad?

Tādas ir manas pārdomas šodien, dienā, kura ikvienam no mums nozīmē tik ļoti daudz: izšķiršanos, jaunu sākumu, spraigas, dažkārt pat asas sarunas un kompromisa meklējumus, bet galvenais - smagu ikdienas darbu un lielu atbildību. Diemžēl šobrīd iznācis vairāk runāt par negatīvo, bet tas ir gluži dabiski. Kaut arī pagājuši seši gadi, valsts attīstībā tas ir pavisam īss brīdis - tikai sākums, bet katrs sākums ir grūts un nav pasargāts no kļūdām.

Un arī nobeigumā es jums atļaušos atgādināt Kārļa Skalbes teiktos vārdus:

"Viss mums bija ņemts. Mums bija palikusi tikai viena lūgšana: "Dievs, svētī Latviju!" Un skatieties: katra cīņa, kas ar viņu iesākta, ir laimīgi nobeigta, katrs darbs ar viņu ir bijis auglīgs." Paldies par uzmanību. (Aplausi.)

Aicinu noslēgt mūsu Saeimas svinīgo sēdi ar Latvijas valsts himnu "Dievs, svētī Latviju!" (Skan himna.)

Sēdes vadītājs. Godājamie kolēģi! Tagad pēc svinīgās sēdes visi jūs tiekat aicināti uz 6.Saeimas deputātu kopīgo fotografēšanos šeit, Saeimas pagalmā, pie mūsu nama. Aicinām arī visus viesus un klātesošos fotografēties kopā ar mums. Pēc tam ap pulksten 11.00 tiksimies pie Brīvības pieminekļa, lai noliktu tur ziedus. Un pēc tam lūdzu visus piedalīties ziedu nolikšanas ceremonijā Brāļu kapos pie Mātes Latvijas tēla. Transports no Brīvības pieminekļa aizbraukšanai uz Brāļu kapiem būs izvietots aiz Brīvības pieminekļa, Raiņa bulvārī. Paldies.

Sēdi vada Latvijas Republikas 6.Saeimas priekšsēdētāja Ilga Kreituse.

Sēdes vadītāja. Svinīgo sēdi, veltītu Latvijas Neatkarības atjaunošanas deklarācijas sestajai gadadienai, pasludinu par slēgtu.

Redaktore: L.Bumbura

Datoroperatore: I.Kuzņecova

Korektore: S.Stikute