Sēdes vadītājs. Godātais Valsts prezidenta kungs! Godājamie Saeimas deputāti! Paziņoju par atklātu 1996. gada 14. jūnija Latvijas Republikas Saeimas ārkārtas sēdi.

Vārds uzrunai Saeimas priekšsēdētājai Ilgai Kreitusei.

I.Kreituse (6. Saeimas priekšsēdētāja).

Augsti godātais Valsts prezidenta kungs! Godātie deputāti! Dāmas un kungi! 14. jūnijs diemžēl Latvijas tautas vēsturē vienmēr būs diena, kad pie Latvijas valsts karoga būs sēru lente.

1947. gadā Zenta Mauriņa rakstīja: "Ja cilvēku un arī tautu vērtētu pēc tā, ko tā izturējusi, tad latviešu cilvēkam un latviešu tautai pienāktos viena no pirmajām vietām." Diemžēl mēs to varam teikt un varam domāt, kāpēc tik smags liktenis ir ticis mūsu tautai. Bet tas nesākās 1941. gada 14. jūnijā. Tas sākās daudz agrāk - tas sākās 1939. gada 5. oktobrī, kad Latvijas Republika parakstīja savu līgumu ar Padomju Savienību un kad šeit ienāca - šoreiz gan legāli - sveša armija, kas jau toreiz diktēja savus noteikumus, kas atļāvās izdarīt jau toreiz vardarbību pret cilvēkiem, un, kad nerēķinoties ne ar ko, pat viszemākā ranga armijas pārstāvis rakstīja sūdzību, ja viņu kas neapmierināja, nevienam citam kā Latvijas Republikas ārlietu ministram. Maksāja toreiz arī Latvijas tauta, taču domādama, ka šī maksa varbūt nebūs tik smaga, kā tas izveidojās vēlāk.

Pirmās dzīvības Latvijai prasīja 1940. gada 15. jūnijs. Tā ir šī Masļenku traģēdija, par kuru līdz galam mēs visu vēl šodien neesam noskaidrojuši. Un pēc tam mūsu armijas viena no gaišākajām galvām - Bolšteins - aizgāja nebūtībā, pats izvēlēdamies šo ceļu, atstādams savā pēcnāves zīmītē vārdus: "Lai man nebūtu jāredz tas, kas notiks tālāk, jo es to nevarēšu izturēt."

Savus upurus prasīja arī 1940. gada jūlija vēlēšanas, bet šie upuri bija, kā toreiz varētu teikt, maigi un dziļi pārdomāti. Cilvēkus, kuri varēja kaitēt šīm vēlēšanām, lai ievēlētu Saeimu, kas likvidē Latvijas neatkarību un paziņo to par juridisku faktu, aizturēja tikai uz pāris dienām, bet viņu uzvārdi palika sarakstos un ierakstīti žurnālos. Ja jūs pāršķirstat grāmatu "Ðie vārdi apsūdz", tad jūs redzat šos uzvārdus atkal 1941. gada jūnija dienā aizvesto cilvēku sarakstos. Līdz liktenīgajam 14. jūnijam pa vidu vēl bija aresti, bija cilvēku pazušanas, bija bojāejas, kuras arī vēl šodien ne visas ir noskaidrotas, bet daudzas bija saistītas arī ar "modro", pēdiņās sakot, cilvēku ziņojumiem. Un ziņojumi okupācijas varai par to, ka nepatīk kāds, viens vai otrs reizēm bija pavisam īpatnēji. Nekaunējās rakstīt pat tā: "Namīpašniece Čiekurkalnā okupējusi kalnu, kur gana vistas un neko par to nemaksā, dzen prom strādniekus, neļauj elpot svaigu gaisu..." Arī šo namīpašnieci jūs pēc tam varat atrast sarakstā.

Līdzās tam darbavietās parādījās jauna, līdz tam Latvijā nezināma struktūra - kadru daļa, kuru viennozīmīgi vadīja LKP apstiprināti pārstāvji. Kadru daļas funkcijas tika noteiktas sekojošas: kadru nodaļas vadītājam jāatbild par katru strādnieku, lai uzņēmumā neiekļūtu dažādi elementi, viņam jāzina katrs strādnieks. Kadru pārzinis ir īsts lielinieks, kas neļauj direktoram savākt ap sevi vēlamus cilvēkus. Kadru nodaļas pārzini nozīmē ar rajona komitejas lēmumu. Visiem strādniekiem un darbiniekiem jāaizpilda anketas. Atbildīgo darbinieku anketas - uz rajona komiteju. Līdztekus anketai klāt vēl darbinieku grāmatas, kur atzīmētas visas nebūšanas. Tas ir nākamais posms Latvijas tautas represiju ceļā, kad tika izveidota vienota sistēma un sasaistītas kopā divas organizācijas - LKP un NKVD. Vienots mehānisms - vieni vāca informāciju, otri veica sodīšanas funkciju.

Baltijas valstu tautu liktenis traģiskos brīžos ir vijies kopā, un 1941. gada 14. jūnijs atkal saveda kopā Baltijas valstis, jo šinī dienā ne tikai mēs šeit, Latvijā, piesienam sēru lentes pie saviem karogiem. 14. jūnijs - diena, kad plānveidīgi un noteikti tika izdarīts viens mēģinājums - nocirst Latvijas inteliģences galvu, jo nekas nav bīstamāks par tautu, kura domā. Atņemiet tautai inteliģenci, un doma kļūs daudz vājāka.

Vairāk nekā 15 000 mūsu valsts iedzīvotāju tika aizvesti projām no dzimtenes drausmajā moku ceļā. Es saku: 15 000 mūsu valsts iedzīvotāju, jo starp viņiem bija visu tautību pārstāvji, kādi šeit dzīvoja. Tas nebija tikai latviešu genocīds, tas bija domājošo Latvijas iedzīvotāju genocīds.

Pirms tam gan aprīlī apsekoja dzīvokļus. Apsekoja dzīvokļus un sastādīja sarakstus, kur bija īpaša aile, kurā jānorāda bija tas, kas dzīvoklī ir īpašs. Un, kad mēs lasām šos sarakstus, kurus bija sastādījis nama sētnieks, nozīmēts pārstāvis no rajona un viens partijas komitejas cilvēks (trijatā tas notika), tad šīs īpašās pazīmes reizēm izraisa tādus drebuļus, jo tās ir: "Dzīvoklī ir klavieres", "Dzīvoklī ir gleznas", "Dzīvoklī ir antīkas mēbeles". Ja mēs šodien tā padomājam, tad varbūt viens otrs Latvijas iedzīvotājs aizgāja nebūtībā tikai tāpēc, ka viņa dzīvoklī, kā vienam bija rakstīts: "Ir divas skaistas baltas klavieres".

Taču tas vēl nebija viss Latvijas tautas moku ceļš. 1944. gads atnāca ar jaunām represijām, reizē ar Sarkano armiju. Un Latvijā tās ieguva jaunu vilni. Vēl nebija beidzies Otrais pasaules karš, kad uz Sibīriju aizgāja pirmais ešelons.

1945.gada februārī no Jelgavas uz Soļikamsku aizveda Latvijas iedzīvotājus tikai par to, ka par lielāko daļu ir bijušas aizdomas, ka viņi ir sadarbojušies ar vācu okupācijas varu. Aizveda, lai dokumentus pārbaudītu pēc tam. Un arī pēc tam, pēc diviem gadiem, tiem, par kuriem, kā izrādījās, nekā nav, lika pašiem nopelnīt ceļa naudu, lai atgrieztos Latvijā. Tam līdzekļu, izrādījās, nebija.

1953.gada Jāņos notika LKP CK plēnums, un tad Latvijā pirmo reizi tika nosaukti skaitļi par to, cik tad īsti ir represētu cilvēku laika posmā no 1945.gada līdz 1953.gadam. Šajā laika posmā Latvijā tika represēti 119 000 cilvēku - tas ir nodarīts mūsu mazajai tautai, kurai pāri bija gājis karš un pāri bija gājusi fronte. Bet visvairāk tas bija skāris Latvijas tautu tieši laikā no 1949.gada 25.marta līdz 29.martam, kad no Latvijas aizgāja grūto ceļu vairāk nekā 9 tūkstoši ģimeņu, kopskaitā vairāk nekā 29 tūkstoši cilvēku, - tikai tāpēc, ka, izrādās, viņi ir bijuši labi zemes kopēji.

Bet ar to nepietika. Lai izpildītu plānu, kāds tika atsūtīts no Maskavas, ar šīm 9147 ģimenēm bija par maz. Tām tika pievienota 3 841 ģimene, tās tika sodītas par nacionālismu. Un kopumā no 1949.gada 25.marta līdz 29.martam no Latvijas uz Sibīriju tika izsūtīti 42 133 cilvēki. Un visi šie dokumenti ir parakstīti. Un uz visiem šiem dokumentiem ir slēdziens. Un ne visus ir parakstījis tikai Alfons Noviks, kas ir šodien sodīts par to, kas ir noticis. Ir arī citi paraksti, kurus diemžēl līdz šim brīdim neviens mums nemēģina izpaust.

Runājot par 1949.gadu un atceroties visus tos, kas bija izsūtījumā Sibīrijā, un runājot par šiem skaitļiem, es gribu atgādināt tikai to, ka šo nosauktajiem izsūtīto cilvēku vidū toreiz bija 7093 skolēni, 230 studenti un 130 tehnikuma audzēkņi. Bet tās nebija beigas represijām, un tās arī varbūt nebija Latvijas tautas pretestības beigas.

Latvijas PSR Ministru padomes Valsts drošības komitejas priekšsēdētājs ģenerālmajors Vēvers Latvijas Centrālkomitejai 1961.gada 6.februārī ziņoja, bija uzrakstījis speciālu ziņojumu, par "naidīgām izpausmēm" republikā (bija iegūts jauns nosaukums tam, kas notiek šeit), un tur viņš rakstīja: "Neskatoties uz partijas organizācijas un VDK veiktajiem pasākumiem, naidīgās izpausmes pagājušajā - 1960. - gadā turpinājās. Šīs izpausmes, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, skaita ziņā nav mazinājušās, vienīgi mainījušās to formas. 1960.gadā tika norauti un apgānīti 64 valsts karogi, 1959.gadā bija 14 šādi gadījumi. VDK un milicijas orgāni par valsts karoga noraušanu 1960.gadā aizturējuši 51 cilvēku." Arī par šo 51 cilvēku mums jāsaka, ka diemžēl mēs šodien nevaram atšķirt grāmatu, kurā būtu nosaukti tie cilvēki, kas bija iedrošinājušies spert šo soli. Un tāpēc šodien mums varbūt pašiem būtu jāatbild, ko mēs esam darījuši represēto cilvēku labā, kā mēs šodien esam atvieglinājuši viņu jau tā grūto dzīves soli un kā mēs esam iemūžinājuši piemiņu tiem, kas nekad vairs Latvijā neatgriezās.

Jā, ir piemiņas diena kalendārā. Ir sēru lentes. Būs ziedi Brāļu kapos, pie Brīvības pieminekļa, būs ziedi represiju vietās. Es gribu izteikt cerību, ka aizdegsies, tāpat kā citus gadus, arī sveces par tām dvēselēm, kuras aizgājušas nebūtībā.

Bet laikam jāsaka, ka vēl šobrīd mums nav represēto Latvijas iedzīvotāju pilnīgu sarakstu. Ir tikai saraksti par 1949.gadu, un par to jāizsaka vislielākā pateicība vienam cilvēkam - Spridzāna kungam, kas kopā ar saviem kolēģiem šo darbu ir paveicis. Nav mums šodien iespējas pateikt - jā, 14.jūnijā tika izvesti tik un tik cilvēku. Nav mums zināms precīzs cilvēku skaits, jo šis darbs vēl līdz šim brīdim nav pabeigts. Nav Latvijā palikuši dokumenti par tiem cilvēkiem, kas tika represēti 1944.-1945.gadā. Ir tikai daļa no tiem. Un vissvarīgākais, par ko mums visiem būtu šodien jādomā, ir tas, ka nav piemiņas vietas, kur aiziet un nolikt ziedus tieši šiem cilvēkiem, kas ir cietuši komunisma terora rezultātā. Diemžēl nodoms izveidot šādu vietu ir palicis tikai vārdos un runās. Nav uz Latviju atvesti atpakaļ arī to valstsvīru pīšļi, kuri dus kaut kur Krievijā, būdami šā režīma upuri.

Un varbūt tāpēc šodien padomāsim arī par to un domāsim tālāk tīri praktiski, ko mēs varam izdarīt, lai šī sāpe būtu tikai vēsture un lai šodien nevienam cilvēkam sirdī nebūtu rūgtuma, ka tauta viņu ir aizmirsusi, ka tauta nav darījusi visu, lai pieminētu viņa tuvākos, kuri neatgriezās no šā Golgātas ceļa.

Un tāpēc nobeigumā es jums gribētu citēt Andreja Eglīša dzejoli, ko viņš ir veltījis Baigā gada 55.gadadienai:

"Kapi nāk kapos, putekļojas mūži.

Rimst visas sāpes, nerimst tikai viena -

Tā, kas tā sāp mums, sāp ar tautas dvēsli -

Mūžīgi mūžos.

Tā ir kā uguns, upurdienās kurta,

Mīdīts kad šūpulis, gaismai acis durtas;

Deg tā caur pīšļiem, deg caur dzīvo miesām -

Mūžīgi mūžos.

Svētīgs, kas nestāv tautas postam malā,

Ticīgs kas Dievam - aiziet šķēpa galā:

Tas taisa ceļu - mūsu laikiem ceļu

Mūžīgi mūžos."

Paldies.

Sēdes vadītājs. Godājamie deputāti! Valsts prezidenta kungs! Klātesošie! Aicinu komunistiskā terora upuru piemiņu godināt ar klusuma brīdi.

Sēdi paziņoju par slēgtu. Pēc desmit, piecpadsmit minūtēm aicinu doties uz Brāļu kapiem pie Mātes Latvijas tēla. Pulksten 13.00 tiksimies pie Brīvības pieminekļa. Paldies.

Redaktores: J.Kravale, L.Bumbura

Datoroperatores: S.Bērziņa, M.Ceļmalniece

Korektores: D.Kraule, J.Kurzemniece, S.Stikute