Sēdi vada Latvijas Republikas 6.Saeimas priekšsēdētājs

Alfreds Čepānis.

Sēdes vadītājs. Lūdzu, ieņemiet vietas sēžu zālē! Godājamie deputāti, paziņoju par atklātu Latvijas Republikas Saeimas 1998.gada 22.aprīļa pavasara sesijas ārkārtas sēdi. Darba kārtībā viens jautājums - Ministru prezidenta Guntara Krasta ziņojums par valdības rīcības plānu ekonomiskās situācijas stabilizācijai valstī. Vārds Ministru prezidentam Guntaram Krastam. Lūdzu!

G.Krasts (Ministru prezidents).

Godātais Saeimas Prezidij! Cienījamie deputāti! Mēs visi esam liecinieki tam iekšpolitiskās un ārpolitiskās situācijas saspīlējumam, kas pēdējā laikā radījis nedrošību lielā sabiedrības daļā, radījis bažas par krīzes tuvošanos. Ir vai nav bijis pamats nopietnam satraukumam - to rādīs laiks un mūsu kopīgās darbības rezultāti.

Valdība ir apzinājusi situāciju valstī, destabilizējošos faktorus un ir sākusi nopietnu darbu situācijas stabilizācijai. Apgalvojums, ka pašlaik ekonomiskā situācija Latvijā nav stabila, ir patiess tikai tādā izpratnē, ka neviena ekonomiskā sistēma nav nemainīga un sastingusi. Ik mēnesi, ik dienu notiek izmaiņas ārējā un iekšējā ekonomiskajā vidē. Protams, jebkura valsts ar ekonomiskās politikas līdzekļiem cenšas nodrošināt ekonomiskās sistēmas pamata - valūtas, cenu un budžeta stabilitāti. Latvijai līdz šim tas ir izdevies pat veiksmīgāk nekā daudzām citām pārejas ekonomikas valstīm.

Aplūkojot Latvijas tautsaimniecības attīstību kopumā, pēdējā laikā arvien skaidrāk iezīmējas izaugsmes pazīmes. Iekšzemes kopprodukts pagājušajā gadā pieauga par 6,5%, eksports palielinājās par 20%. Latvijas preču eksports 1997.gadā palielinājās par 177 miljoniem latu, tajā skaitā uz Krieviju tas pieauga par 22 miljoniem latu, uz pārējām valstīm - par 155 miljoniem latu. Dati liecina, ka Latvijas ekonomikas izaugsmes tendence turpinājusies arī šā gada pirmajā ceturksnī. Apstrādājošās rūpniecības kopprodukcijas apjoms šā gada pirmajos divos mēnešos salīdzināmajās cenās pārsniedza attiecīgo pagājušā gada rādītāju par 19%. Tāds svarīgs transporta nozares attīstību raksturojošs rādītājs kā pārkrauto kravu apjoms Latvijas ostās šā gada pirmajā ceturksnī palielinājās par 5%, salīdzinot ar pagājušā gada pirmo ceturksni. Pašlaik valsts pamatbudžetā, rēķinot no gada sākuma, ir ap 22 miljoniem latu pārpalikums, kas liecina arī par uzņēmēju ienākumu un ekonomiskās aktivitātes pieaugumu valstī. Ekonomikas izaugsmes un nodokļu ienākumu pieaugums ļauj valstī paaugstināt to sabiedrības slāņu labklājības līmeni, kas ir atkarīga no valsts budžeta finansējuma.

Ņemot vērā sociālās apdrošināšanas obligāto maksājumu ieņēmumu pieaugumu, varu droši apgalvot, ka valdība veiks paredzēto pensiju palielināšanu šā gada maijā, kas pensiju reālo apjomu palielinās par 14%. Pastiprinoties izaugsmei, valstī saglabājās un nostiprinājās makroekonomiskā stabilitāte. Inflācijas pieaugums pēdējos 12 mēnešos - līdz šā gada aprīlim - Latvijā bija 6%, kas ir ne tikai zemākais rādītājs valstī reformu laikā, bet arī mazākais inflācijas rādītājs starp Austrumu un Centrāleiropas valstīm.

Minētie fakti ir uzskatāms apliecinājums ekonomiskās sistēmas stabilitātei, tautsaimniecības izaugsmei. Tomēr Latvijas tautsaimniecībā mēs varam saskatīt arī virkni makroekonomisku problēmu. Piemēram, straujie ekonomikas izaugsmes tempi, kas mums, no vienas puses, ir nepieciešami, lai panāktu attīstītās tirgus ekonomikas valstis, no otras puses, var izraisīt tā saucamo pārkaršanas parādību ekonomikā. Lai tā nenotiktu, mums nav jācenšas bremzēt ekonomikas attīstību, bet jāseko, lai investīciju un resursu izvietojums tautsaimniecībā balstītos uz tirgus diktētiem pamatiem, lai banku sektora politika būtu pietiekoši piesardzīga. “Pārkaršanas” problēma pagājušajā gadā iedragāja līdz šim plaukstošās Dienvidaustrumāzijas valstis, un zināmas šīs parādības iezīmes bija vērojamas arī mūsu reģiona visdinamiskākajā valstī - Igaunijā.

Arī maksājumu bilances tekošā konta deficīts, kas Latvijā sasniedz 6,9%, ir viena no aktuālākajām Latvijas makroekonomiskajām problēmām. Tā ir raksturīga pārejas ekonomikas valstīm, jo tautsaimniecības modernizācijas nepieciešamība uz importētās tehnoloģijas bāzes, kā arī kvalitātes prasību pieaugums patēriņa precēm rada importa pārsniegumu pār eksportu. Taču šis pārsniegums nedrīkst būt ilgstošs, tādēļ tuvāko divu triju gadu laikā mums šajā jomā jāpanāk lūzums, kāpinot eksportu, nodrošinot investīciju preču īpatsvara pieaugumu importā. Nepieciešams arī noturēt ārvalstu tiešo investīciju plūsmu, lai tekošā konta deficīts neradītu kopējās bilances nelīdzsvarotību.

Viena no aktuālākajām un sociālajā aspektā būtiskākajām Latvijas ekonomikas problēmām ir bezdarbs, ko parāda gan oficiālais bezdarba līmenis, gan arī lielais darba meklētāju skaits slēptajā darba tirgū. Jau vairākus gadus šī problēma Latvijā ieguvusi reģionālu raksturu, par ko liecina bezdarba līmeņa turpat vai desmitkārtīgās atšķirības starp Latvijas reģioniem. Problēmas reģionālais aspekts rada tādu situāciju, ka, pieaugot vidējiem ekonomiskās izaugsmes tempiem, bezdarba kopējais līmenis tik strauji nesamazinās. Pagājušajā gadā pirmo reizi reformu laikā Latvijas tautsaimniecībā par 19 tūkstošiem pieauga strādājošo skaits.

Valdība ir uzsākusi vairāku programmu - arī īpaši atbalstāmo reģionu, lauku attīstības, mazā un vidējā biznesa atbalsta programmu realizāciju, kuru galvenais mērķis ir radīt visā Latvijā ekonomiski aktīvu vidi, palielināt jaunradīto darba vietu skaitu. Šā gada laikā 6 500 bezdarbnieki tiks pārkvalificēti 70 jaunās profesijās. No uzņēmējiem jau saņemti pieprasījumi pēc 4000 jauniem, kvalificētiem darbiniekiem.

Pie svarīgākajām Latvijas ekonomikas problēmām vēl būtu jāmin izaugsmes ieguvumu nevienmērīgais sadalījums, reformu tempu noturēšana, korupcijas negatīvā ietekme uz ekonomikas attīstības procesiem. Minētās problēmas risināmas ar ekonomiskās politikas metodēm. Tās ir vidēja termiņa problēmas tādā nozīmē, ka tās jāatrisina un tiks atrisinātas, veicot kompleksu ekonomiskās politikas pasākumu kopumu, kas jau tiek darīts. Ir izstrādāta vidēja termiņa Latvijas tautsaimniecības attīstības stratēģija. Ir arī citi - kopā ar starptautiskajām institūcijām izstrādāti Latvijas ekonomikas attīstības stratēģiskie dokumenti, kas šīs problēmas identificē, nosaka pasākumus to atrisināšanai. Arī valdības dokumenti - valdības deklarācija, pasākumu plāns Eiropas Savienības integrācijas procesa aktivizācijai ir sastādīti tā, lai ietvertu šīs svarīgākās problēmas un uzsāktu to kompleksu risināšanu.

Taču šodien, kā es saprotu, mūs visus nav sapulcinājušas vis bažas par Latvijas tautsaimniecības attīstību kopumā, jo tai šobrīd nevar tikt piedēvēta nestabilitāte. Mūs uztrauc esošo un iespējamo Krievijas ekonomisko sankciju radītais efekts uz Latvijas tautsaimniecības attīstību.

Kādā veidā un cik lielā apmērā Krievijas ekonomiskais spiediens var ietekmēt mūsu tautsaimniecību? Ja šis spiediens būs īslaicīgs, tas neradīs būtiskas sekas Latvijas tautsaimniecībai, tikai dos vielu pārdomām par Krievijas tirgus nestabilitāti. Ja šis spiediens būs ilgstošs, tas pārvērtīsies par vidēja termiņa problēmu, kura tiks risināta, pastiprinot Latvijas ekonomisko sakaru pārorientāciju uz citām valstīm. Par ilgtermiņa problēmu tā nepārvērtīsies gluži vienkārša iemesla dēļ - ar vai bez valsts palīdzības Latvijas bizness līdz tam būs pārorientējies uz drošākiem sadarbības partneriem.

Pašreizējā situācijā ir svarīgi to nenovērtēt par zemu, taču nevar arī pārvērtēt Latvijas valsts institūciju iespējas uzlabot pašreizējo situāciju Latvijas un Krievijas ekonomisko attiecību jomā. Tā vien liekas, ka daži iekšpolitiskie un ārpolitiskie spēki Latvijai cenšas iepotēt nepamatotas vainas sajūtu par izveidojušos situāciju, radīt tādu kā valstiskās mazvērtības kompleksu. Vai kāds var nosaukt kādu ārpolitisku soli, ko būtu spērusi valdība, lai nelabvēlīgi ietekmētu Latvijas un Krievijas ekonomiskās attiecības? Gluži pretēji - ir sagatavoti parakstīšanai vairāki līgumi, kas reglamentētu mūsu valstu attiecības daudzās svarīgās tautsaimniecības nozarēs. No Latvijas puses nav veikti nekādi situāciju saasinoši pasākumi.

Manuprāt, daži politiskie spēki pārvērtē arī Latvijas iespējas ietekmēt Krievijas politiku. Kas šo politiku raksturo? Pirmkārt, liela valsts ietekme uz ekonomiku. Runa nav tikai par īpašumu, bet arī par administratīvās pakļautības, komandu stila inerci. Otrkārt, tendence politizēt ekonomiskās attiecības ne tikai ar Latviju vien. Treškārt, neprognozējama administratīvā patvaļa.

Tomēr mums nevajadzētu Krieviju uztvert tikai kā vienotu veselumu. Ir jāievēro arī šīs valsts dažādo politiski ekonomisko grupējumu atšķirīgā attieksme pret Latviju. Ir kļūdaini domāt, ka Krievijas attieksmes maiņa ir atkarīga tikai no kaut kādiem noteiktiem Latvijas puses iekšpolitiskiem pasākumiem, kurus veicot tūlīt viss būs kārtībā. Latvijai jārealizē droša un konsekventa ārpolitika attiecībā uz Krieviju. Neskatoties ne uz kādām oficiālām vai neoficiālām sankcijām no Krievijas puses, propagandas pasākumiem un uzbrēcieniem, mums pacietīgi, soli pa solim ir jāparāda Krievijai un pasaulei, ka mēs joprojām esam gatavi uzturēt normālas kaimiņattiecības un veidot dialogu ar šo valsti.

Es vēlreiz apliecinu, ka, īstenojot valdības politiku, mēs Krieviju vienmēr esam uzskatījuši par valsti, kas, tāpat kā Latvija, patlaban iet sarežģītu ekonomisko reformu, vēstures pārvērtēšanas un demokrātisko reformu ceļu. Jo ātrāk stabilizēsies politiskā situācija Krievijā un Latvijā, jo lielākas ir iespējas uzsākt politisku dialogu par mūsu valstu attiecību jautājumiem. Es ceru, ka mūsu valstī politiskā situācija stabilizēsies visai drīz. Tomēr, prognozējot situāciju, mums jāanalizē arī tāds variants, ka Krievijas ekonomiskie pasākumi pret Latviju ieilgs, ka attiecības tik ātri neuzlabosies.

Šī situācija vēlreiz pamato nepieciešamību pastiprināt mūsu ekonomiskās politikas pamatvirzienu uz integrāciju Eiropas Savienībā, ciešu sadarbību ar Baltijas un Ziemeļvalstīm, pārorientāciju uz stabilāku un plašāku tirgu. Ārējo ekonomisko sakaru pārorientācijas problēmu pēdējos gados nācies risināt arī mūsu kaimiņiem. Gan igauņi, gan arī somi ir veiksmīgi izgājuši cauri šim ārējās tirdzniecības pārorientācijas procesam, kur arī ir vērojama strauja Krievijas tirgus īpatsvara samazināšanās. Tagad abu šo valstu ārējās tirdzniecības struktūrā Krievijas īpatsvars nepārsniedz 10%. Skaidrs, ka tādējādi samazinās arī Krievijas ekonomiskā un politiskā spiediena iespējas pret šīm valstīm. Igaunijas un Somijas attiecības ar Krieviju no tā tikai iegūst. Runājot par ekonomikas pārorientāciju, der atcerēties to pieredzi, ko Latvija guva nacionālās valūtas ieviešanas laikā. Arī toreiz Latvijas rubļa kursa kāpums attiecībā pret tā Krievijas “brāli” tika uztverts kā nestabilitāte, kā tirgus zaudēšana Krievijā, kā rūpniecības graušana un tā tālāk. Pagājušajā gadā, četrus gadus pēc lata ieviešanas, Latvijas uzņēmēji uz Eiropas Savienības valstīm mašīnas un iekārtas eksportēja piecas reizes vairāk, tekstilmateriālus - sešas reizes (jeb par 125 miljoniem latu) vairāk nekā lata ieviešanas gadā. Kokmateriālu eksports 1997.gadā uz Eiropas Savienības valstīm pārsniedza 1993.gada apjomu par 207 miljoniem latu. Kopējais Latvijas preču eksporta apjoms uz Krieviju 1997.gadā sastādīja 203 miljonus latu. Tātad attiecībā uz kokmateriālu eksporta pieaugumu vien četru gadu laikā esam ieguvuši vēl vienu “Krieviju Rietumos”. Toreiz, lata ieviešanas laikā, Latvijas Banka un arī valdība izturēja uz Austrumu tirgu orientēto rūpniecības lobiju spiedienu. Stabilais lats ļāva mums pārvērtēt 1995.gada banku krīzi. Es atvainojos - pārvarēt 1995.gada banku krīzi. Tagadējā situācijā lats ir viens no stabilizējošajiem faktoriem valsts ekonomiskajā attīstībā. Norobežošanās no nestabila finansu tirgus stabilizēja mūsu ekonomiku. Arī nestabila preču noieta tirgus īpatsvara samazināšana Latvijas ārējās tirdzniecības apgrozījuma struktūrā galu galā novedīs pie Latvijas ārējo ekonomisko attiecību lielākas stabilitātes.

Protams, nevar noliegt, ka šis laiks nav vienkāršs tiem uzņēmējiem, kam Krievijas tirgus ir galvenais vai vienīgais un kas nevar pēkšņi pārorientēties uz citiem tirgiem. It īpaši, ja šis tirgus tiek aizvērts strauji.

Neviens nenoliedz, ka uzņēmējiem Krievijas tirgus var būt arī izdevīgs un vilinošs, tomēr tas ir un paliek riskants - gan ekonomiski, gan politiski. Šī riska pakāpe ir jāievēro uzņēmējam, kas eksportē preci uz šo tirgu, baņķierim, kas kreditē darījumus šajā tirgū, investoram, kas iegulda naudu šajā valstī. Ir jāseko līdzi ekonomiskajām un politiskajām norisēm, starptautisko kredīta reitinga aģentūru vērtējumiem par vienu vai otru valsti, ar kuru mēs vēlamies sadarboties. Runa nav tikai par Krieviju, bet par jebkuru valsti - Baltkrieviju, Zviedriju, Igauniju, Moldāviju un citām.

Nosakot, kuras Latvijas tautsaimniecības nozares patlaban ir visjutīgākās pret Krievijas sankcijām, mums jāatdala nozares, kuru ekonomiskās aktivitātes samazināšanās saistīta ar tirgus konjunktūras faktoriem. Piemēram, naftas un tās produktu tranzīta samazināšanos caur Latvijas teritoriju radīja nevis Krievijas sankcijas, bet gan naftas cenu kritums pasaules tirgū un eksportētāju lēmums samazināt kopējo naftas eksportu.

Iespējams, ka situāciju šajā jomā tomēr varēja uzlabot arī izsvērtāki lēmumi tarifu politikas jautājumos un šīs politikas koordinācija visos tranzīta koridora posmos.

Protams, es šeit neaicinu ziedot Latvijas uzņēmēju ekonomiskās intereses, bet gan turpināt to līdzsvaroto un pārdomāto tranzīta politiku, kas raksturīga iepriekšējos gados realizētajai Latvijas tranzīta ekonomikai.

Kā liecina Latvijas Austrumu robežā izvietoto muitas punktu dati par aprīļa pirmo pusi, kravu plūsma šajā virzienā ir pat palielinājusies. Tā ir ļoti elastīgi pārorientējusies no vieniem Krievijas reģioniem uz citiem, atkarībā no to attieksmes pret ekonomisko sadarbību ar Latviju. Tātad signāli no ražotājiem, ka samazinājušies preču nosūtījumi Krievijas tirgū, varētu liecināt arī par to, ka daļa no tiem nokļūst šajā tirgū, apejot muitas punktus.

Situācija Latvijas banku sektorā, ievērojot tā darbības apjomus Krievijas finansu tirgū, pagaidām ir tikai bagātīga viela pārdomām par darbības diversificēšanu un sakārtošanu. Nav arī signālu, kas liecinātu, ka Krievija gatavotos ierobežot energoresursu pārdošanu Latvijas iekšējam tirgum. Tādēļ pašreizējā situācijā, kā liecina ministriju veiktā analīze, visjutīgākais sektors ir pārtikas produktu ražošanas un mašīnbūves nozares, kas uz Krievijas tirgu 1997.gadā izveda atiecīgi 60% un 40% no nozares kopējā eksporta.

Valsts nevar tieši kompensēt uzņēmumu zaudējumus Krievijas tirgū, jo tas nozīmētu vienkārši atņemt naudu pārējiem uzņēmējiem nodokļu veidā. Valdības uzdevums ir sekmēt un radīt atbilstošu vidi Latvijas uzņēmumu pārorientācijai uz stabilākiem tirgiem.

Pašreizējā situācija ekonomikā neprasa administratīvu iejaukšanos. Pārorientācijas veicināšanas politika tiek īstenota, aktivizējot tos pasākumus, kas tika īstenoti arī līdz šim, taču pašlaik to īstenošana jāintensificē.

1. Vispirms, protams, ir runa par Latvijas integrācijas procesu Eiropas Savienībā, kas ir galvenais mūsu ārējās ekonomiskās politikas virziens.To sekmīgi un kvalitatīvi īstenojot, mūsu ekonomikas atkarība no neprognozējamiem tirgiem mazināsies. Ne tikai tādēļ, ka Eiropas Savienības tirgus būs mūsu iekšējais tirgus, bet arī tāpēc, ka, izpildot integrācijas nosacījumus, mūsu ekonomika būs pietiekami augstā līmenī, lai uzņēmēji elastīgi varētu izvēlēties jebkuru izdevīgu tirgu.

Pašreizējā situācijā valdība veic pasākumus, izmantojot visas Eiropas līguma iespējas, lai panāktu Eiropas Savienības tarifa kvotu palielināšanu Latvijas pārtikas produktu eksportam. Notiek arī sarunas par tarifu “griestu” atcelšanu tekstilprecēm eksportā uz Eiropas Savienību.

Pēc manām personīgajām sarunām ar Eiropas Savienības valstu augstākajām amatpersonām man ir pārliecība, ka mēs saņemsim jūtamu atbalstu no Eiropas Savienības puses tirgus pārorientācijas problēmu risināšanā.

2. Tiks panākta ātrāka Latvijas iestāšanās Pasaules tirdzniecības organizācijā. Tā ir lielākā un ietekmīgākā starptautiskā organizācija, kas regulē starpvalstu attiecības tirdzniecībā un ar to saistītajos jautājumos. Iestāšanās šajā organizācijā dos skaidru izpratni par 131 valsts tirgiem, darbības nosacījumiem tajos un radīs iespējas izmantot šīs organizācijas iedibinātās strīdu izšķiršanas procedūras starpvalstu tirdzniecības problēmu risināšanā.

3. Galvenā problēma, kas kavē Latvijas preču eksporta pārorientācijas iespējas, ir kvalitātes līmenis. Pie tam šeit ir runa ne tik daudz par pašu produktu kvalitāti, cik visa ražošanas procesa, visa cikla kvalitāti - no izejvielas līdz gatavajam produktam. Tāpēc jāpaaugstina ražošanas standarti, normatīvi, aktīvāks darbs jāveic nacionālo standartu izstrādē un to pielīdzināšanā Eiropas Savienības līmenim. Aizkavēšanās šajā jomā var kļūt par problēmu ne tikai Eiropas Savienības, bet pat Krievijas tirgū, kas aktīvi ievieš savus nacionālos standartus, atsakoties no vecajiem PSRS laika standartiem. Jāpaātrina arī valsts kvalitātes sistēmas vadības sistēmas sakārtošana atbilstoši Rietumu standartiem un savstarpējā sertifikācijas sistēmu atzīšana.

4. Eksporta tirgus straujš zaudējums sāpīgi skar mazo un vidējo biznesu. Tādēļ tiks pastiprināti konkurētspējas palielināšanas un tirgus pārorientācijas pasākumi šai uzņēmumu grupai. Zviedrijas puses valdības atbalstu - piedalīties šīs problēmas risināšanā - es saņēmu personīgi no Zviedrijas premjera.

Vācijas valdības konsultāciju programmas “Transform” ietvaros jāaktivizē Integrētā konsultatīvā dienesta darbība, palīdzot mazajam biznesam paaugstināt konkurētspēju, veicinot šo uzņēmumu produkcijas eksportu un mārketingu.

Arī Pasaules banka ir gatava iesaistīties Latvijas mazā un vidējā biznesa atbalsta pasākumos ar finansu līdzekļiem.

5. Tā kā lauksaimniecība ir viens no visjutīgākajiem sektoriem Krievijas sankciju gadījumā, papildus mazā un vidējā biznesa programmai attiecībā uz zemnieku saimniecībām jārod līdzekļi valsts iekšienē un palīdzības formā no ārpuses, lai stabilizētu šo nozari.

Situācijā, kad valstī veidojas produkcijas uzkrājumi, citā pakāpē jāpaceļ iekšējā lauksaimniecības un pārtikas preču tirgus aizsardzības pasākumi. Visos Latvijas noslēgtajos brīvās tirdzniecības līgumos ir paredzēts, ka gadījumos, kad importētie lauksaimniecības un pārstrādes produktu apjomi rada vai var radīt nopietnu kaitējumu vietējiem ražotājiem un valsts ekonomikai kopumā, var pielietot iekšējo tirgu aizsargājošu pasākumu kompleksu atbilstoši katrā konkrētajā brīvās tirdzniecības līgumā atrunātajai kārtībai.

Ekonomikas ministrija gatavo jaunu iekšējā tirgus aizsardzības pasākumu normatīvo aktu. Nepieciešams, lai šis likums varētu sākt darboties jau šajā gadā.

Ņemot vērā, ka Latvijas piena un zivju pārstrādes uzņēmumos atrodas produkcijas uzkrājumi, tiks sagatavots īpašs Valsts ieņēmumu dienesta rīcības plāns darbībai uz valsts robežām, lai beidzot jūtami samazinātu kontrabandas preču ieplūšanu iekšējā tirgū.

Šā gada laikā tiks sagatavots un iedarbināts tirgus intervences mehānisms, kas nodrošinās lauksaimniekiem zināmu garantiju par minimālo produkcijas realizācijas cenu līmeni.

Ir patīkami, ka pēdējo dienu laikā ziņas par iespējamo starptautisko institūciju palīdzību un atbalstu Latvijai ievērojami pārsniedz ziņas par Krievijas sankcijām. Es ceru, ka ārpolitikā un iekšpolitikā mēs pratīsim noturēt un pastiprināt šo starptautiskās solidaritātes gaisotni un pasaules sabiedrības atbalstu Latvijai.

Īstenojot minētos un arī citus pasākumus ekonomikas jomā, mēs ne tikai veicināsim Latvijas ekonomikas pārorientāciju uz stabiliem tirgiem, bet arī sekmēsim mūsu tautsaimniecības pāreju uz kvalitatīvi augstāku attīstības līmeni.

Atgriežoties pie Latvijas pašreizējās ekonomiskās situācijas vērtējuma, es vēlreiz apliecinu, ka ekonomikā kopumā nav nestabilitātes pazīmju. Var runāt par zināmu nestabilitāti politiskajā jomā, trūkumiem drošības un ārpolitikas sektoros. Pasākumi vispārējās situācijas stabilizācijai ir ietverti Valdības rīcības plānā, kas tagad ir pieejams visiem. Šie pasākumi jau tiek īstenoti.

Ekonomikā es varu pieņemt šo saasināto situācijas vērtējumu tikai tiktāl, ciktāl tas mūs mobilizē un ļauj skatīt Latvijas tautai un valstij svarīgas problēmas kopumā.

Šo apzīmējumu nepieņemu, jo tas mūs velk neauglīgās diskusijās, panikā un histērijā.

Es ticu, ka politisko spēku konsolidācija, valsts varas institūciju vienots situācijas vērtējums būs pozitīvs signāls Latvijas un starptautiskajai sabiedrībai, biznesa videi, uzņēmējiem.

Tiem, kas seko līdzi vērtspapīru tirgus dinamikai Latvijā, nav noslēpums, ka vērtspapīru un sertifikātu cenas pēdējā mēneša laikā ir būtiski samazinājušās. Visstraujākais kritums bija vērojams pēc bijušā ekonomikas ministra paziņojumiem par iespējamām Krievijas sankcijām, pēc tam, kad partija “Saimnieks” pameta valdību.

Es negribētu prognozēt to situāciju, kāda varētu izveidoties, ja kāds no politiskajiem spēkiem mēģinātu to destabilizēt, organizējot streikus un citas līdzīga veida akcijas.

Gluži pretēji, mums visiem spēkiem jācenšas samazināt politikas ietekmi uz ekonomiku, ļaut tai strādāt. Jau tā dažādu ekonomisko grupējumu ietekme uz valsts politisko varu Latvijā ir pārāk liela un mums steidzami ir jādomā, kā samazināt šo ietekmi. Valdība turpina darbu pie tādas politisko partiju finansēšanas sistēmas izveides, kura paredz minimizēt dažādu ekonomisko grupējumu ietekmes iespējas politiskajos procesos.

Ir jāizvērtē, vai valstij galarezultātā nav lētāk finansēt politiskās partijas no budžeta, ievērojot tos ekonomiskos, politiskos un morālos zaudējumus, ko Latvijas vārdam nodara sponsorētie lēmumi valsts varas līmenī. Ir jāatklāj korupcijas gadījumi un jāmaina sistēma, lai tā neatražotu korupcijas iespējas arī turpmāk.

Dažādu ekonomisko grupējumu politiskā ietekme ir viens no būtiskākajiem destabilizējošajiem faktoriem, kas novedis krīzē ne vienu vien plaukstošu valsti. Starp citu, arī jau manis minēto Dienvidaustrumāzijas valstu ekonomisko likstu pamatā šis faktors bija viens no būtiskākajiem.

Galu galā tas ir arī jautājums par taisnīgu sadali. Par ekonomiskās izaugsmes labumu sadali pēc godīgas konkurences un ieguldītā darba principiem, nevis pēc dažādu ekonomisko grupējumu spēka pozīcijām.

Uzticība ir reāls ekonomisks termins, uz kuru balstās naudas, vērtspapīru tirgus darījumi, ekonomiskie darījumi vispār. Tādēļ uzticība valsts varas institūcijām un to stabilitāte relaksējoši ietekmētu šos tirgus sektorus. Tas, protams, palielinātu arī kopējās ekonomiskās sistēmas stabilitāti valstī.

Politikā šai stabilitātes vēlmei nav jācentrējas ap vienu vai otru personu valdības priekšgalā, bet gan ap visu Latvijai lojālo partiju, visu politisko spēku gribu, ap gribu turpināt mūsu sadarbību valdībā. Mums jābūt gataviem - gan pozīcijai, gan opozīcijai - sadarboties Latvijas interešu vārdā, stabilizēt politisko procesu, lai nākamās Saeimas vēlēšanas sagaidītu mierīgā gaisotnē, jo stabila politiskā atmosfēra pirms Saeimas vēlēšanām samazinās demagoģisko spēku izredzes tajās, tādējādi liekot pamatu arī nākamās Saeimas stabilitātei.

Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Paldies, Krasta kungs! (Aplausi.) Atklājam debates. Debatēs pirmais runās Pēteris Apinis - frakcija “Latvijas ceļš”. Vai jūs, Apiņa kungs, nerunāsiet? Jums vārds, lūdzu!

P. Apinis (frakcija “Latvijas ceļš”).

Augsti godātais Valsts prezidenta kungs! Godātais Saeimas priekšsēdētāj! Godātais Ministru prezidenta kungs! Godātie kolēģi! Ar dziļu interesi mēs visi esam noklausījušies Ministru prezidenta ziņojumu par stāvokli valstī un viņa programmu valsts izvešanai no krīzes. Varbūt Ministru prezidents savā runā neminēja tieši to, ko mēs visi vēlējāmies dzirdēt, bet katrā ziņā mēs uzklausījām viedokli, ka valsts vara ir darījusi visu, lai novērstu starptautisku spriedzi, lai krīzes cēloņus analizētu un novērstu.

Man ir ļoti simpātiska pašreizējā Ministru prezidenta komanda. Uzskatu Robertu Zīli par izcilu finansistu un politiķi, domāju, ka ar Robertu Zīli lepotos jebkuras valsts Ministru kabinets. Gluži tāpat varētu teikt par ministru Vladimiru Makarovu, kurš, ilgus gadus strādādams labklājības sfērā, kļuvis par izcilu profesionāli. Varbūt ne visur var noticēt Dzintaram Rasnačam, kuru ne pārāk mīl un atzīst arī tiesneši, advokāti un citi juristi, dažreiz publiski apšaubot viņa juridiskās zināšanas, izglītību vai vadīšanas spējas. Nelaime tikai tā, ka “Tēvzemei un Brīvībai”, iecēlusi savu Ministru prezidentu, uzskata, ka ministru Latvijā vairāk nav. Vēl vairāk - skatoties Ministru prezidenta rīcībā, laiku pa laikam rodas iespaids, ka Latvijā nav ārlietu, iekšlietu, nav ekonomikas, nav satiksmes un vispār nav izglītības vai kultūras. Ministru prezidents, pats būdams gudrs, spējīgs un izglītots cilvēks, šķiet, nav spējis pārliecināt savas partijas “bonzas”, ka Latvija ir arī valsts, ne tikai “Tēvzemei un Brīvībai”.

Pašreizējā situācija nav “Tēvzemei un Brīvībai” valdības inspirēta. Pasaules tirgū kritās naftas cenas, Krievijā nobrieda valdības krīze, Krievijā mēnešiem ilgi nav izmaksātas algas strādniekiem, Krievijā galvu ceļ nacionālšovinisms un komunistiskā ideoloģija. Šajos grūtajos brīžos arī Krievijas valdībai vajadzēja ārēju ienaidnieku, un Krievija izvēlējās Latviju, jo tajā laikā te nebija starptautiski akceptēta un varoša premjerministra. Vēl vairāk - Latvijas premjerministrs izrādījās pateicīgs uzbrukuma objekts, jo paļāvās tikai uz savas partijas padomdevējiem, nevis uz Latvijas ārlietu speciālistiem. Latvijas premjers uzstājās ar nepārdomātiem paziņojumiem, ka pensionāru manifestāciju Rīgā organizējuši Krievijas specdienesti. Pat ja tas tā būtu, to nekad nevarēs pierādīt. Bet, ja nu kāds tāds paziņojums ir bijis, tad nākas turpināt iesākto tēzi. Tātad, ja pensionāru manifestāciju inspirēja Krievijas specdienesti, kas tad inspirēja viņu izgaiņāšanu? Vai tas nebija tas pats kungs, kurš pirms daudziem gadiem kopā ar Ruča kungu un Dobeļa kungu arestēja dažus Krievijas ģenerāļus? Vai tie nebija tie paši kungi, kas 1990.gadā aktīvi aicināja nepiedalīties Augstākās padomes vēlēšanās, nebalsot par Tautas fronti? Tad būs vien jāiet tālāk pa Krasta kunga ieteikto domu taku un jāsecina, ka gan pensionāru mītiņu, gan mītiņa izgaiņāšanu organizēja viena un tā pati roka. Un ka viena un tā pati roka rakstīja Krasta kungam šo padomu - sniegt nepārdomātu paziņojumu. Ko drīkst atļauties “Tēvzemei un Brīvībai” ierindas politiķis televīzijas diskusijā, to nedrīkst atļauties valsts premjerministrs, lai arī kādu politisku spēku viņš pārstāvētu. Politika ir māksla mīļi runāt un smaidīt pat savam lielākajam ienaidniekam, nevis kā mazam šunelim skaļi noriet visus tos lielos, kas brīvi staigā pa ielu sētas otrā pusē. Askolds Rodins gan rakstīja - tiesa, citā nozīmē - , ka mazam sunītim ir iespēja visu mūžu tikt uzskatītam par kucēnu.

Ne, es nevainoju “Tēvzemei un Brīvībai” politiķus pašreizējās krīzes izraisīšanā. Viņi uz to vienkārši nav spējīgi. Es vainoju godāto un erudīto Krasta kungu nespējā ieņemt valsts vadītāja cienīgu stāju un distancēties no savas partijas “skaļruņiem”. Klausoties premjerministra šodienas uzrunu un klausoties “Tēvzemei un Brīvībai” runasvīru uzstāšanās pēdējās dienās radio un televīzijā, man nāk prātā šodienas datums: šodien tomēr ir Ļeņina dzimšanas diena. Gluži kā Ļeņina radītās komunisma valsts laikos atkal valsts vadītājs ir nekļūdīgs, valdošā partija nekļūdīga, ideoloģija agresīva un vienlaicīgi kategoriska. Visas valsts intereses tiek pakļautas vienas partijas nomenklatūras interesēm. Tā vietā, lai rūpīgi analizētu situāciju, meklētu dažādus politiskus risinājumus un radītu programmu krīzes likvidēšanai, “Tēvzemei un Brīvībai” gatavojas nākamajām vēlēšanām. Pašreizējā situācija tāda ir tikai tādēļ, ka vienai partijai bija izdevīgi konsolidēt zināmu iedzīvotāju daļu ap savu manipulēto ideju. Skatoties filozofiski, rodas iespaids, ka partijai nebūtu nekā ko teikt, ja Krievija nebūtu inspirējusi šādu krīzi. “Tēvzemei un Brīvībai” manipulē ar lielu ideju. Tieši manipulē, nevis aizstāv to. Mēs varam būt tieši tik lieli, cik lieli mēs gribētu būt. Piecdesmit gadus mēs esam bijuši kādas lielas savienības nomale. Mums pastāv trīs iespējas.

Pirmā - vēlreiz kļūt par šīs lielās savienības nomali. To panākt ir stipri viegli, sarīdot Latvijas un Krievijas lielvaru. Tikai pilnīgi vieglprāši runā par to, ka Latvijas Bruņotie spēki var kaut kā aizsargāties. Latvijas spēks ir un paliek politiskā gudrībā un precīzā politiskā rīcībā. Mums ir jābūt stingriem un nelokāmiem, un to es arī vēlētos novēlēt pašreizējai “Tēvzemei un Brīvībai” valdībai.

Otrā iespēja - ieiet Eiropā, kaut arī parādās tāda pati iespēja pārvērsties par kādas citas savienības nomali.

Trešā ir tā, kur mēs pašlaik esam. Mēs it kā esam Eiropas centrā, it kā starp abām šīm savienībām. Taču šī trešā iespēja dažreiz ir iešana pa naža asmeni. Var jau būt, ka tā var kļūt arī par iešanu pa ielu, - protams, ja vien tā nav ieliekta un ūdeņi no abām pusēm nesatek vidū tā, ka pašiem nāktos tos pašus tēvu dubļus brist.

Tie ir meli, ko pašreiz pauž “Latvijas ceļa” oponenti, - ka “Latvijas ceļš” nedomājot par brīvu Latviju, par tās brīvestību un latviskumu. Jau sen mēs būtu izstājušies no šīs valdības, kuras vadības rīcības motivācija kādreiz mums nav izprotama. Vienkārši “Tēvzemei un Brīvībai” nepietiek ar ārējiem ienaidniekiem, vajadzīgi ir arī iekšējie ienaidnieki.

Mani ļoti aizskāra Dobeļa kunga vakardienas runa attiecībā uz Gorbunova kungu.

Mēģinājumus stabilizēt situāciju, normalizēt attiecības ar visām pasaules valstīm ir tik viegli demagoģiski traktēt kā “Tēvzemei un Brīvībai” jēdziena nodevību. Diemžēl šeit ir runa nevis par jēdzieniem, bet par konkrētu partiju, kas aiz šiem jēdzieniem maskējas. Es esmu par stingru un stabilu Latvijas valdību, kas darbotos šīs valsts interesēs. Man nav nekas pretī, ja šo valdību turpinātu vadīt Guntars Krasts, protams, ja viņš spētu pierādīt, ka aiz viņa stāv stabils Saeimas vairākums. Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Andris Rubins - pie frakcijām nepiederošs deputāts.

A.Rubins (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Deputāti! Prezidenta kungs! Ministru prezident Guntar Krasta kungs! Šodienas ārkārtas sēdes temats - Ministru prezidenta Krasta ziņojums par valdības rīcības plānu ekonomiskās situācijas stabilizēšanai valstī. To ir ierosinājis Čevers un pārējie viņa domubiedri. Latvijas misijā Apvienoto Nāciju Organizācijā godavietā ir glezna, ko dāvājuši Latvijas biznesmeņi, uzņēmēji, to skaitā Strautiņš, Naglis, Gerčikovs, Gerkens un citi. Gleznojusi Zoja [Zoja Frolova. - Red.piez.] un tajā attēlota nelatviskas izcelsmes sieviete, prasta un vulgāra, manā izpratnē. Vai tas būtu tas Latvijas tēls, kas šodien būtu jāspodrina Krastam? Ar kuru brīdi masu informācijas līdzekļos un biznesmeņu aprindās radās, tika radīts tā saucamais Latvijas tēls? Latvija ir Latvija. Tas nav ne mīts, ne tēls. Varbūt visiem bijušajiem ministru prezidentiem kopā ar saviem tēliem vajadzētu šeit rindā pēc kārtas sēdēt un atbildēt. Pirmkārt, - Godmanim. No viņa nāvējošā šoka, tas ir, no naudas maiņām, daudzi neatguvās, daudzi aizgāja bojā. Otrkārt, - Birkavam. Kāpēc viņš demisionēja un neatskaitījās? Ne viņš, ne viņa tēls. Treškārt, - pompozajam Gailim. Viņa valdība solīja, ka kompensēšot baņķieru, laupītāju postījumus. Ka viņš uzcelšot Operu. Vēl joprojām kanālmalā stāv monstrs - Operas piebūve. Ceturtkārt, - Šķēlem, kurš atkāpās, neatkāpās, atkāpās, neatkāpās. Un tagad viņš tērē savu dārgo laiku, apciemojot vienkāršo tautu, kuru pirms tam bija nolamājis par nevīžīgu, nolaidīgu, slinku, neuzņēmīgu, un tagad viņš grib no katras ģimenes “dabūt ārā” trīs bērnus. Kopš ar Ēlertes kundzes starpniecību esam saņēmuši šo manifestu, par pēdējo gribētos runāt īpaši. Tas ir interesants savārstījums, jo tajā divas reizes ir lietots vārds “obligāts”: “obligāta veselības apdrošināšana”, “obligāta vidējā izglītība”. Vārds “obligāts” nav savienojams ar demokrātijas principiem. Pēc tam nevajadzētu runāt par cilvēku brīvību, taisnu, neatkarīgu tiesu, privātīpašumu, latvisku Latviju, Latviju Eiropā. Mēs taču ejam uz Eiropas Savienību, uz NATO. Cilvēks Šķēle, kurš pie varas ir bijis septiņus gadus un ir divus gadus bijis Ministru prezidents, un kura laikā tūkstošiem bērnu neapmeklēja skolu, kura laikā tūkstošiem cilvēku tika izlikti no dzīvokļiem, kura laikā strauji pieauga sociālās slimības - tuberkuloze, sifiliss, strauji uzplauka prostitūcija, alkoholisms, narkomānija, kura laikā tika pieņemts likums par Latvijas zemes izpārdošanu nepilsoņiem un kurš praktiski neko labu nav veicis Latvijai, tomēr tagad ir atmodies it kā no letarģiskā miega un tagad saka (citēju): “Par morāli mēs katrs drīkstam runāt, tikai sākot ar sevi.” Citātu beidzu. Jā, tā nu tas ir ar to morāli. Tā tas ir.

Katastrofālo dzimstības pazemināšanos nevar ar lozungiem un manifestiem atrisināt. Varbūt Šķēle izmantos klonēšanas metodi, jo izcilnieki manifesta parakstītāju skaitā ir daudzi (ja ne morāles ziņā, tad - it īpaši - talanta dēļ), kurus viņš varētu izmantot kā labu klonējamo materiālu.

Visiem iepriekšējiem premjeriem, pēc manām domām, būtu nepieciešams piemineklis, statuja, līdzīga kā Brēmenes muzikantiem, piemēram, “Tautas bungotāji”, protams, par viņu pašu naudu. Protams, viņi, neviens, ne par ko nav atskaitījušies. Kā un kad sākās notikumi vai vienošanās, kas skāra PSRS, Latviju, Krieviju, citas sociālistiskās republikas un valstis? Uz šiem jautājumiem atbildi mēs nesagaidīsim varbūt pat visā savā atlikušajā dzīves laikā un varbūt nekad. Konkrēti jautājumi, kas interesē Čeveru un citus, ir tie, par kuriem viņiem pašiem ir jāatbild - un vispirms šeit, šajā vietā. Vai Čevers nebija iekšlietu ministrs 3.martā, kad lieliski bruņojušies policisti stājās pretī neapbruņotiem pensionāriem? Vai Čevers nebija iekšlietu ministrs, kad notika sprādziens pie sinagogas un Krievijas vēstniecības tuvumā Rīgā? Vai Sausnītis nebija valsts pilnvarnieks “Latvenergo”, kad pazuda 3 miljoni latu? Un tā tālāk. Karavīriem ir tāds teiciens: “Es negribētu ar viņu iet izlūkos.” Tas, kas savu valsti pazemo, kritizē, atstāj savu augsto posteni dzimtenei izšķirošā brīdī... Kā lai nosauc šos cilvēkus, ja valdība kopā iet vienu ceļu? Un brīdī, kad ārējie spēki mūs apdraud, valstī, valdības vidū atrodas dezertieri. Tas nav vēl pieredzēts nekur vēsturē, ka dezertieri tiesātu komandierus. Un, ja jau jūs, “Saimnieks” un citi, uzņematies to lielo “upuri” (pēdiņās) - sastādīt valdību Latvijas tautas interesēs - , es gribētu teikt: iesildītas vietas un biezi portfeļi - tas ir jūsu mērķis. Būsim godīgi, biedri, kungi!

Lai ko es kā opozīcijas deputāts būtu iepriekš teicis par “tēvzemiešiem” un domātu par Krasta valdību, taču pēc šiem pārbaudījumiem es varu teikt - Guntars Krasts ir spīdoši uzvarējis savus pretiniekus un gļēvulību, bailību, nomāktību valdībā un tautā. Un tādēļ es viņu šobrīd ļoti augstu vērtēju. Ļoti augstu. Es nesaku - es esmu atradis dvēseles īsto ceļu. Es saku - esmu sastapis dvēseli, kas iet pa manu ceļu. Citātu beidzu. Es ceru, ka jūs zināt autoru šiem vārdiem. Paldies. (Starpsauciens no zāles: “Kurš tad ir?”)

Sēdes vadītājs. Jānis Jurkāns - Tautas saskaņas partijas frakcija.

J.Jurkāns (Tautas saskaņas partijas frakcija).

Valsts prezidenta kungs! Ministru prezidenta kungs! Prezidij! Vispirms es gribētu pastāstīt par to gleznu, par ko runāja Rubina kungs, par Zoju. Tā nav Zoja Kosmodemjanska. Tā ir Zoja Frolova, kura ir beigusi mūsu valsts Mākslas akadēmiju. Un es, dzirdot, ko teicāt jūs, Rubina kungs, jūtos ļoti lepns par tiem cilvēkiem, kuriem bija tik šausmīgi laba gaume - tieši šīs mākslinieces darbu uzdāvināt Apvienoto Nāciju Organizācijai. Jo es nezinu, vai jūs varat nosaukt vēl kādu mākslinieku no Latvijas, kuram Manhetenā ir darbnīca, mākslinieku, kura bildes maksā vidēji 20-30 tūkstošus dolāru. Tā ir māksliniece, kurai ir speciāls mākslas veikals Ņujorkā. Es domāju, ka mēs varētu tikai aplaudēt tiem cilvēkiem, kas Latvijai izdarīja lielu pakalpojumu.

Bet šis stāsts ir par to, kā mēs saprotam Latvijas tēlu. Un būtībā šis... es saprotu Rubina kunga, teiksim, to ideju. Jo ne jau varbūt tā glezna bija slikta, bet slikts bija tas paraksts, ka tā ir Zoja. Un vai būtībā šis ir tas temats, par ko šodien vajadzētu runāt, vai ne? Par zojām un visu ko citu.

Krasta kungs, es esmu viens no tiem, kas ir parakstījuši iesniegumu par neuzticības izteikšanu jūsu valdībai. Kāpēc? Es mēģināšu to pamatot.

Vispirms jāteic, ka es saprotu, ka, teiksim, jūsu valdības “būt vai nebūt” bija atkarīgs no tā, vai jūs pieņemsiet Rietumu spiedienu un izmainīsiet Pilsonības likumu. Jūsu valdība it kā pateica mūsu Rietumu sabiedrotajiem - jā, mēs esam gatavi, mana valdība ir gatava mainīt Pilsonības likumu. Un tagad es skatos uz jūsu frakciju, uz Tabūna kungu, Dobeļa kungu un Vidiņa kungu, un es... (No zāles deputāts J.Dobelis: “Paldies, paldies!”) ziniet, man ir šausmīgi grūti noticēt, ka jūs, kungi, beidzot tiešām esat nobrieduši līdz šai patiesībai un ka jūs esat gatavi upurēt savas partijas filozofiju, savu politisko ideoloģiju, teiksim, šinī dienā, šinī stundā. Tad mans lielais jautājums ir - kāpēc? Kāpēc visus šos gadus jūs esat būtībā Latviju nolikuši zem Krievijas asfalta ruļļa, kurš ir sācis pa mums tagad braukāt turp un atpakaļ? Krasta kungs it kā to vēl nejūt. Krasta kungs runāja par ļoti smukiem skaitļiem, it kā viss ir okay, viss ir stabili... Man radās tāds priekšstats, ka Krasta kungs runā ar tiem ekonomistiem, ar kuriem, piedodiet, es nerunāju. Es saprotu, ka mēs esam dažādos līmeņos, bet es arī... vakar vakarā neiebraucu Latvijā... Es šeit dzīvoju, es arī tiekos ar biznesmeņiem, ar baņķieriem, un es tiešām jūtu, ka šīs bažas par to, kas mūs gaida priekšdienās, ir šausmīgi nopietnas.

Es zinu, ka vakar zvejnieki bija pie Prezidenta un runāja par savām problēmām. Nu var jau, Prezidenta kungs, teikt, ka amerikāņi slavē šprotes un ka tās astes ir garšīgas, un viss kaut kas... bet tā jau nav tā būtība. Tā būtība ir tāda, ka pa mums sāk “braukāt”, un es biju domājis, ka jūs, Krasta kungs, runāsiet par to, kā mēs saturēsim šo “asfalta rulli”. Taču par to es šodien šeit neviena vārda nedzirdēju. Un tur ir tā lielā problēma. Jūs it kā garāmejot runājāt par integrāciju Eiropas Savienībā un par mūsu ārpolitiku. Tad man ir vēlreiz jautājums - kāpēc mums bija jāizdara visi nepareizie “gājieni”, lai nu mēs tagad nonāktu pie situācijas, kad... nu jā, nu beidzot mēs esam sapratuši un tagad mainīsim Pilsonības likumu, situācijā, kad būtībā mēs esam “nolikti uz ceļiem”. Kāpēc tad jums un jūsu valdībai pietrūka prāta to izdarīt jau iepriekš?

Es atceros jūsu interviju CNN pēc Luksemburgas... Tad jūs teicāt: viss ir kārtībā, es esmu ļoti apmierināts ar Luksemburgā sasniegto rezultātu. Mans jautājums bija - vai tiešām šis cilvēks nesaprot, kas tanīs dokumentos rakstīts? Kā varēja tanī laikā mānīt sevi un mānīt tautu, ka viss ir kārtībā, ka ar mums iesāks sarunas tāpat kā ar igauņiem? Toreiz taču jau bija skaidrs, ka mēs bijām ielikti tanī “uzgaidāmajā telpā”. Mēs nebijām to piecu valstu, teiksim, sarakstā, ar kurām iesāka sarunas. Es saprotu, kāpēc jūs to nedarījāt. Tāpēc, ka jums ir kauns par to, ka mēs neesam igauņiem priekšā, lai gan mums ir viss potenciāls.

Jautājums būtībā ir tāds: kāpēc mēs tur neesam? Kāpēc mēs šodien esam tā kā tādi izpērti puikas un tagad mēģinām vai mēģināsim darīt to, kas bija sen jāizdara? Lai gan es personīgi neticu, ka “Tēvzemei un Brīvībai” ir gatava uz tādu politisko soli. Un jautājums ir arī tiem politiskajiem spēkiem, kas gāja ar jums vienā gultā, piedodiet, politiskajā gultā. Jo būtībā arī Valsts prezidents, nozīmējot jūs par Ministru prezidentu, taču apzinājās, ka Krievija ar jums nekad nerunās. Nerunās, jo pēc definīcijas jūsu partijas politika ir pretkrieviska. Jūs šodien gribat pateikt: mēs pārorientēsim savu ekonomiku, visas lietas “aizies”... (No zāles deputāts V.Balodis: “Ļoti labi būs...”) Es saprotu, ka nevajag visas mūsu ekonomikas olas salikt Krievijas grozā, bet pasakiet man, par kādu cenu tas viss notiks? Ko jūs teiksiet tiem cilvēkiem, kas būs bez darba tanī laikā, kamēr jūs ar Birkavu pārorientēsiet mūsu ekonomiku? Kādas tiesības jums ir rotaļāties ar cilvēkiem? Kāpēc jūs esat pārvērtuši Latviju par vienu laboratoriju un mūs par kaut kādiem trusīšiem? Es domāju, ka te ir šausmīga bezatbildība.

Es domāju, ka jūs, Krasta kungs, apzināties, kādu partiju jūs pārstāvat, un šausmīgi godīgi būtu bijis, ja jūs nāktu šeit tribīnē un pateiktu: “Piedodiet, es mēģināju, darīju, ko varēju, bet esmu sapratis, ka “Tēvzemei un Brīvībai” politika traucē man turpmāk pildīt šo darbu. Jo es zinu, es dzirdu, ko man saka Rietumos un Austrumos, es zinu, ka mūsu attiecības ar Krieviju nekad neuzlabosies, kamēr es būšu pie varas. Nekad.” Un jūs to labi zināt.

Ja jūs gribat valstij pateikt, ka mums uz to ir nospļauties, tad, piedodiet, es rīt balsošu par... rīt vai parīt, vienalga, kad tas notiks, es balsošu par neuzticību jūsu valdībai, jo es jums neticu. Jo, vadoties pēc tīras politiskas definīcijas, jums ticēt nevar. Un būtu šausmīgi godīgi, ja jūs uzņemtos politisko atbildību par to, ka jūs esat “nolikuši šo valsti uz ceļiem”. (Starpsaucieni no zāles: “Paldies, Jāni! Jurkānu par prezidentu!”)

Sēdes vadītājs. Leonards Stašs - Tautas saskaņas partijas frakcija.

L.Stašs (Tautas saskaņas partijas frakcija).

Cienījamais Valsts prezidenta kungs! Cienījamais Saeimas Prezidij! Ministru prezidenta kungs un deputāti!

Mēs noklausījāmies šodien Krasta ziņojumu par ekonomisko stāvokli valstī. Nu visi dzirdējām, ka pie mums valda stabilitāte, ka mums ir pieaugums ekonomiskajā ziņā un ka ir labas perspektīvas.

Taču tanī pašā laikā, cik man zināms un cik zina visa tauta un visa sabiedrība (No zāles deputāts J.Dobelis: “Tu neesi visa tauta...”), pie mums šodien valda bezdarbs, nabadzība, ārējās tirdzniecības deficīts, korupcija, noziedzība. Tas viss rada bezcerību, nihilismu un pamazām - tautas degradāciju un tautas izmiršanu.

Es nesaku, ka tas ir šodien Krasta nopelns. Es nesaku, ka šodien tas ir tikai šīs valdības nopelns. Šī valdība sāka strādāt nesen. Tik īsā laikā pat pie vislabākās gribas nevarētu sakārtot šīs lietas, kas mūsu valstī jau ir un pastāv. Bet es zinu, ka šī valdība savā darbībā nav kompetenta, tā ir nevaroša un nemaz necenšas nemaz labot to, kas mūsu valstī jau ir negatīvs. Jo, Latvijai par nelaimi, visas mūsu valdības - sākot ar Godmani, Birkavu, Gaili un visiem pārējiem, ieskaitot arī šodienas premjerministru - visu laiku ir darījušas to, ko nevajadzēja darīt, visu laiku tika izniekota, izlaupīta, izdemolēta un izsaimniekota visa ekonomiskā bāze, kāda Latvijā bija. Ekonomiskā bāze bija, salīdzinot ar mūsu kaimiņiem, laba. Taču šodien tās vairs nav. Šodien ir sagrauts tas viss.

Man gribas sevišķi uzsvērt stāvokli lauksaimniecībā, mežsaimniecībā, zivsaimniecībā. Tas ir zemāks nekā kritiskais stāvoklis.

Tik tiešām, kā šodien sacīja Jānis Jurkāns, mūsu Valsts prezidents, tiekoties ar zivsaimniekiem teica, cik labas ir mūsu šprotes. Ka Amerikā ir taisni sajūsmā par mūsu šprotēm. Tas viss ir tā. Bet ar to visu ir par maz. Ar to, ka Valsts prezidents to pasaka, ir par maz, lai kaut kas uzlabotos. Mēs šodien labi zinām, ka šīs valdības laikā attiecību saasināšanās ar Krieviju ir novedusi pie tā, ka mūsu zivsaimniekiem miljoniem kārbu to labo šprotu stāv nerealizētas un bojājas un nav zināms, vai vispār tās varēs realizēt. Un tas viss ir tikai tāpēc, ka šī valdība, kas ir no “Tēvzemei un Brīvībai”, ir saasinājusi, nevajadzīgi saasinājusi, attiecības ar Krieviju, tanī pašā laikā aizmirstot to, ka Krievija ir viens no mūsu lielākajiem partneriem tirdzniecībā, un tā tālāk.

Un taisni tā demagoģija, ka mēs uzskatām krievus par mūsu ienaidniekiem, ka mēs uzskatām krievu tautu par zemāku, ka mēs uzskatām, ka tie ir neprašas, un tā tālāk, un tā tālāk, kā to sevišķi akcentē Dobelis, Tabūns, Vidiņš un citi, - tas viss ir ļoti negatīvi, un es uzskatu, ka tāpēc šai valdībai būs jākrīt.

Man gribētos sevišķi uzsvērt, ka šīs valdības laikā, šodien, lauksaimniecībā stāvoklis ir nonācis tiktāl, ka zemnieki, tūkstošiem un simtiem tūkstošu zemnieku, izput. Vienkārši šodien viņi izput. Šķēle iesāka to politiku, ka zemniekam jāmēģina konkurēt ar ārzemju, ar Eiropas zemnieku, kurš saņem dotācijas. Mūsējais nesaņem. Šķēle ir iesācis zemnieku iznīcināšanu, un tā pastāv vēl šodien.

Sevišķi to pierāda mūsu Lauksaimniecības ministrijas šogad izstrādātais dotācijas mehānisms. Tas ir kaut kāds paradokss. Tūkstošiem zemnieku tika atņemta varēšana izdzīvot. Tas ir pēc Šķēles receptes: kam ir, tam tiks dots, un, kam ir maz, tam tiks atņemts. Un tā tas arī notika. Tas vispār ir zemnieku iznīcināšanas process - sevišķi to zemnieku, kuri dzīvo uz nabadzīgām zemēm, tas ir, Latgalē, Austrumvidzemē un citos reģionos.

Un te jau viens no runātājiem atzīmēja, ka mums... pats Guntars Krasts sacīja, ka mums ir ļoti lielas atšķirības starp reģioniem - desmit un vēl vairāk reižu. Bet kāpēc tās atšķirības pastāv? Kāpēc šī valdība pret šīm atšķirībām nav cīnījusies? Kāpēc šī valdība taisni šos reģionus ir nogremdējusi un nekā nedara, lai būtu kaut kāds labums? Un, ja mēs šodien vēl atceramies, kas notiek ar mūsu mežiem, tad jāteic, ka notiek tas pats, kas notika Godmaņa laikā ar krāsainajiem metāliem, - tika izlaupītas iekārtas, tika izlaupītas elektroiekārtas, motori un tā tālāk, un tā tālāk. Šodien notiek tāda pati izlaupīšana un mežu izsaimniekošana. Un tā pēc desmit gadiem vienīgais, kas mūsu valstī šodien vēl ir, un ar ko lauku cilvēki vēl var pelnīt, tas viss pēc desmit gadiem būs pilnīgi iznīcināts. Un kāpēc šī valdība neko nedara, lai tas būtu normāli? Vārdu sakot, šī valdība strādā, vadoties pēc tā paša lozunga, kuru savā laikā ieviesa “Latvijas ceļš”, pasakot: “Mēs esam politiska valdība, mēs nemaisāmies ekonomiskajos procesos. Tā ir privāta darīšana.” Un, kamēr mums šis lozungs un šī tendence pastāvēs, tikmēr mums nekā nekad nebūs.

Un tāpēc es domāju, ka Krasta valdībai ir jāatkāpjas jeb jādemisionē. Pie tam tuvākajā laikā. Tikai jautājums: kādu un kā var sastādīt nākošo valdību? Bet tas jau ir cits jautājums. Paldies.

Sēdes vadītājs. Jānis Ādamsons - pie frakcijām nepiederošs deputāts.

J.Ādamsons (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Godātās ekselences! Cienījamie kolēģi! Šodien, noklausoties Ministru prezidenta Guntara Krasta ziņojumu par situāciju valstī, kā arī noklausoties, kādu viņš redz izeju no šīs izveidojušās krīzes... Ja es nebūtu pirms tam braukājis apkārt pa Latviju un ticies ar cilvēkiem, tad man liktos, ka mums tik tiešām tā situācija valstī ir ļoti rožaina. Ko tad faktiski piedāvā Guntars Krasts?

Guntars Krasts un viņa vadītā valdība piedāvā kārtējo reizi cīnīties ar sekām, bet necīnīties ar cēloņiem. Kur tad ir meklējami tie cēloņi tam, kāpēc mēs esam nonākuši šajā situācijā? Pirmkārt, šai situācijai ir trīs iemesli jeb trīs cēloņi - ekonomiskie, politiskie un cēloņi, kuri ir saistīti ar organizēto noziedzību. Ekonomiskie cēloņi - tās ir Krievijas intereses, kas ir saistītas tieši ar ekonomiku. Pasaulē ir kritušās naftas cenas, tāpēc Krievijai nav izdevīgi eksportēt naftu uz Rietumiem par pašizmaksu. Ja Krievija to turpinās darīt un turpinās eksportēt naftu caur Latviju, tad faktiski Krievijas uzņēmumi strādās ar zaudējumiem. Tieši šā iemesla dēļ Krievijai bija jāparāda, ka viena no tranzītvalstīm, respektīvi, Latvija, ir ļoti nestabila valsts.

Nākošais nopietnais ekonomiskais cēlonis ir saistīts ar nākotni. Parakstīšanai tiek gatavots jauns projekts par jauna naftas cauruļvada celtniecību, kurš varētu iet caur Latviju, un šeit ir redzami interesanti skaitļi. Pirmkārt, šis līguma projekts tiek gatavots noslēgšanai starp ASV un Krieviju. Otrkārt, kopējais naftas daudzums, kuru tiek plānots pārsūknēt caur Latviju, sastāda 25 miljardus tonnu. Vienas tonnas tranzīts caur Latviju maksā 13 ASV dolāru, un ekonomija, ja salīdzina to ar citām vietām, kuras ir mūsu konkurentes, - Sankt-Pēterburgu, Igauniju, Lietuvu, Poliju un Somiju, sastāda vismaz 5 dolārus, tātad kopējā ekonomija sastādīs vismaz 15 miljardus ASV dolāru. Tā kā Krievijas politiķi un diemžēl arī organizētā noziedzība, kurai ir pietiekoši liela ietekme uz naftas biznesu Krievijā, nav ieinteresēta, lai šis jaunais cauruļvads ietu caur Latviju, tad atkal ir jārada negatīvais tēls, respektīvi, cik Latvija, cik slikti mēs šeit esam.

Un tad ir jautājums: vai par visiem šiem plāniem Guntara Krasta valdība, iepriekšējās valdības un Valsts prezidents ir zinājis vai nav zinājis? Diemžēl jāatzīst, ka visas valsts amatpersonas ir savlaicīgi saņēmušas šo informāciju, visām valsts amatpersonām bija savlaicīga informācija gan par naftas cenu plānoto krišanos, gan arī par to, kāds var būt pretspars saistībā ar jaunā cauruļvada celtniecību, kurš varētu iet caur Latviju. Un ko tad ir izdarījušas mūsu mīļās augstās valsts amatpersonas? Neko. Vēl jo vairāk - augstāko valsts amatpersonu rīcībā ir dokumenti, kurus ir parakstījušas Krievijas augstākās amatpersonas, par īpašo politiku, kura skar Baltijas valstis, to skaitā arī Latviju. Šie dokumenti atrodas šo amatpersonu rīcībā, sākot jau no 1995.gada. Tur viss ir salikts pa punktiem - kas jādara, kādā veidā jāpanāk, lai Latvija nokļūtu Krievijas ārpolitikas ietekmes sfērā. Diemžēl mūsu mīļās augstās amatpersonas tā cīnās beņķu dēļ, ka ir gatavas nodot absolūti visu.

Te ir arī otrais aspekts - politiskais. Diemžēl Latvija, kaut gan ir pievienojusies trim starptautiskām konvencijām, kuras paredz arī pilsonības jautājuma atrisinājumu, - un tas mums jādara saskaņā ar šīm konvencijām -, pēdējo trīs gadu laikā nav darījusi faktiski neko. Tieši otrādi - mēs visu laiku esam to bloķējuši.

Nākamais aspekts ir saistīts ar organizēto noziedzību. Krasta kungs šeit garāmejot pieminēja gan korupciju, gan visu pārējo. Diemžēl jāatzīst, ka gan Latvijā, gan Krievijā organizētajai noziedzībai, respektīvi, mafijai, ir pietiekoši liela ietekme uz politiķiem, jo politiķi tieši vai netieši ir saistīti ar biznesu. Un viņiem nav izdevīgas normālas attiecības starp Latviju un Krieviju, jo citādi var notikt informācijas apmaiņa, un tad šai organizētajai noziedzībai turpmāk būs pietiekoši grūta dzīve.

Kas tad reāli ir izdarīts pēdējā laikā tieši cīņā ar organizēto noziedzību? Mēs visi bijām liecinieki, kā Krasta kungs pompozi paziņoja, ka viņš personīgi kontrolēs tā saucamo spirta vagonu kontrabandas lietu. Diemžēl es neko par to neesmu dzirdējis, kaut gan tur bija termiņi - gan nedēļa, gan mēnesis. Kā tad šī lieta ir atrisinājusies? Acīmredzot tā nevar atrisināties, Krasta kungs, viena iemesla dēļ - tāpēc ka piesegs šim visam darījumam ir meklējams pašā politiķu elitē. Bez politiķu atbalsta šī kontrabanda nevarēja notikt.

Tālāk pārejam pie reālijām, pie kādām mēs esam šodien nonākuši. Es ar dziļu interesi skatījos un klausījos, kā Dobeļa kungs pirms pāris dienām uzstājās “Rīta bumā” un stāstīja: jā, mums ir jāizdara izmaiņas Pilsonības likumā, tāpēc ka no mums to prasa starptautiskā sabiedrība. Un tad es nonācu pie slēdziena: ja rīt, lai šī valdība paliktu savos amatos, tiks piedāvāts variants, ka mums vajadzēs Latvijas pilsonībā uzņemt papildus vēl pusi Krievijas, arī tad mēs šeit to atbalstīsim. Es kā Pilsonības likuma izpildes komisijas loceklis ar apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK deputātiem esmu pietiekoši daudz diskutējis tieši par jautājumiem, kuri saistīti ar pilsonību. Esam diskutējuši stundām ilgi, un vienīgais arguments, ko viņi pēdējo divu gadu laikā ir likuši man pretī, kāpēc nevar grozīt Pilsonības likumu, ir tikai tāds, ka tādā gadījumā par viņiem neviens nebalsos. Tas ir pilnīgi loģiski, tāpēc ka acīmredzot šai partijai nav normālas, ne sociālās, ne ekonomiskās, programmas.

Tagad pāriesim pie jautājumiem, kuri skar šīs valdības krīzi. Kādi tad ir tās patiesie iemesli un kāpēc tika atstādināts no amata Atis Sausnītis? Mani diemžēl nevar apvainot dziļās simpātijās tieši pret bijušo ministru Ati Sausnīti, bet es vienmēr cenšos būt daudzmaz objektīvs, cik nu tas iespējams katram konkrētam cilvēkam. Iemesli jau ir ļoti vienkārši: ar lielām grūtībām, bet tomēr izdevās panākt un gūt atbalstu gan “Saimnieka” deputātu vidū, gan “Latvijas ceļa” deputātu vidū, gan arī LZS deputātu vidū, ka tiek apturēta “Latvenergo” privatizācijas gaita līdz komisijas galīgajam ziņojumam.

Kuri tad ir tie faktiskie iemesli? Diemžēl uz šodienu es, būdams šīs komisijas loceklis, viennozīmīgi varu pateikt, ka bez divu amatpersonu atbalsta, viņu neizdarības vai nolaidības dēļ šī “trīs miljonu afēra” nekad nevarētu notikt, - tas ir toreizējais ekonomikas ministrs Guntars Krasts un toreizējais Ministru prezidents Andris Šķēle. Kāpēc šodien atkal tiek cilāts jautājums par to, ka ir jāpieņem lēmums, lai atļautu privatizēt “Latvenergo”? Ļoti vienkārši! Ja jau Andris Šķēle un tagadējais “Latvenergo” prezidenta vietas izpildītājs Gintera kungs atzīst, ka šis kredīts ir bijis politisks un ka šodienas apstākļos to nekādā gadījumā nevajadzētu ņemt, tad jājautā: par ko mēs tālāk diskutēsim un kāda tad ir tā politika? Tā politika ir ļoti vienkārša. Par 67 miljoniem ASV dolāru tiek ieķīlāta Daugavas kaskāde, kuras pamatvērtība ir 480 miljoni latu. Kaut kā nav adekvātas tās summas! Vismaz desmit režu nesaskan tie rēķini tieši ar šo ieķīlāšanu. Un acīm redzot ir jāpanāk, lai jautājums par “Latvenergo” privatizāciju tiktu atrisināts līdz jaunā parlamenta sanākšanai. Acīmredzot kādam ir ļoti tuvas saistības... tieša saistība ar šo problēmu, tieši ar “Latvenergo” privatizāciju. Bet mēs visi labi zinām: kas ietekmēs “Latvenergo” - tas diktēs arī visu uzņēmējdarbību valstī. Var jau atsaukties uz Andri Šķēli, kurš nesen “Lauku Avīzē” intervijā sniedza paziņojumu, ka “tiklīdz es nākšu pie varas, es “Latvenergo” sagraušu kā vienotu veselumu un to privatizēšu”. Mēs jau varam iet pa šo ceļu, tikai jājautā: kur mēs nonāksim? Jau šodien mēs iepērkam no Krievijas elektroenerģiju par 2,4 centiem, bet mēs paši kā patērētāji to pērkam par 4,6 santīmiem, trīs reizes dārgāk. Kur ir loģika? Mūsu komisija un parlaments nobalsoja, ka šai valdībai līdz šī gada 1.jūnijam ir jāiesniedz priekšlikumi par energotarifu izmaiņām. Diemžēl es neko neesmu dzirdējis, ka valdība kaut ko dara arī šajā aspektā.

Nākamais. Runājot par korupciju vispār, mēs varam runāt par Šķēles valdību, par Guntara Krasta valdību, bet paskatieties, kas tad notiek pasaulē! Bieži vien mūsu politiķi uzskata, ka mēs dzīvojam uz neapdzīvotas salas un ka mums ir iespēja kā strausam iebāzt galvu smiltīs, ka mēs neko nedzirdam un ka arī par mums neviens neko nezina un neko nedzird. Paldies Dievam, tas neatbilst patiesībai. Par visu to, kas notiek mūsu valstī, ir ļoti labi informēti mūsu ārzemju partneri un kolēģi. ASV Kongress, apstiprinot šīgada budžetu, pieņēma lēmumu, ka Federālajam izmeklēšanas birojam ir jāiedala 3 miljoni ASV dolāru, lai tas palīdzētu cīnīties ar organizēto noziedzību, kura Latvijā ir sasniegusi tādus apmērus, ka ir iekļuvusi gan valdības, gan parlamenta visaugstākajos līmeņos. Par ko mēs vispār diskutējam? Kāda tad ir izeja? Loģiski būtu, un mēs varētu pilnīgi piekrist - tagad es runāju sociāldemokrātu vārdā - Gunta Ulmaņa aicinājumam, ka tiek gāzta Guntara Krasta valdība un tad notiek Saeimas pirmstermiņa vēlēšanas, bet tas ir vistīrākā veida populisms, tāpēc ka realitāte ir tāda: ja tiek atlaists šis parlaments - un par tā atlaišanu es tiku iestājies jau divus gadus atpakaļ... ja parlaments tiek atlaists, tad tautas nobalsošana notiek pēc diviem mēnešiem, bet nākošās vēlēšanas jārīko pēc četriem mēnešiem. Reāli vēlēšanas notiek tajā pašā laikā, bet pie valdīšanas paliek tā pati valdība. Kā interesēs spēlē Valsts prezidents un kā intereses viņš aizstāv? Vai šeit ir kaut kāda zināma loģika?

Otrs ceļš. Ja jau mēs tik tiešām beidzot gribam domāt par mūsu valsti, tad parlamentam pašam vajag sevi atlaist. Un tad ir iespējas sarīkot nākošās vēlēšanas šajā vasarā. Tas ir vienīgais ceļš, ko es redzu kā izeju no šīs krīzes. Neapšaubāmi, šai valdībai nav nekādas uzticības, tāpēc ar šo valdību pie nopietnu sarunu galda nesēdīsies ne Rietumu sabiedrotie, ne arī Austrumu partneri. Mēs varam daudz ko domāt un par daudz ko runāt, bet mums ir jāņem vērā sekojošais, - tas, ka ģeogrāfiski Latvija atrodas ļoti unikālā vietā, un no tā, cik filigrāni pareizi “spēlēs” mūsu valdība, cik filigrāni pareizi “spēlēs” mūsu parlaments, kā mēs mācēsim izvērtēt mūsu pozīcijas, ir atkarīga mūsu valsts nākotne. Ja valdība ievēros ieinteresētības principus, kuri nāk gan no Rietumiem, gan no Austrumiem, mēs ekonomisko uzplaukumu varam sagaidīt jau tuvākajos divos trijos gados. Ja politiķi turpinās domāt par savu kabatu, tad diemžēl valsts uzplaukums ir saredzams pēc 15-20 gadiem. Un tā ir katra politiķa brīva izvēle, kādu ceļu izvēlēties. Vai tiešām mēs turpināsim domāt par saviem beņķiem, ko mēs ieņemam, vai tomēr sāksim pildīt tos solījumus, kurus mēs esam devuši saviem vēlētājiem, un domāt gan par tautu, gan par valsts attīstību? Paldies.

Sēdi vada Latvijas Republikas 6.Saeimas priekšsēdētāja biedrs

Andris Ameriks.

Sēdes vadītājs. Nākamajam vārds Jānim Mauliņam - frakcija “Latvijai”.

J.Mauliņš (frakcija “Latvijai”).

Godātā Saeima! Godātie valsts vadītāji! Vai tas nav dīvaini, ka šobrīd - Latvijai izšķirošā, grūtā brīdī netiek dzirdētas runas par apvienošanos, par Latvijas noturēšanu, bet gan dzirdam strīdus, savstarpējus apvainojumus un aicinājumus uz vēl lielākiem strīdiem? Vai tas nav dīvaini, ka man kā opozīcijas pārstāvim, Tautas kustības “Latvijai” pārstāvim, ir jāaicina kungi, dāmas, augsti stāvošie un zemu stāvošie, dažādu godīgu un negodīgu bagātnieku atbalstītie un neatbalstītie: “Apvienosimies tā, kā mēs apvienojāmies, būdami komunisti, nekomunisti un komunistu pretinieki, 1990.gada 4.maijā un nobalsojām par Latvijas neatkarību!”

Šobrīd stāvoklis Latvijā ir ļoti smags un var gadīties, ka būs vēl smagāks. Es šeit neredzu nevienu īstu nopietnību, tāpēc es lūdzu vēlreiz: tie, kuri esat patrioti, parādiet, lūdzu, šinī brīdī savu patriotismu, aizmirstiet savstarpējos apvainojumus un nešķirojiet, kā es šeit dzirdēju, kas ir izdarījis to ļaunumu, kas ir izdarījis šo ļaunumu! Esam aizmirsuši to, kas vadīja OMON kaujiniekus, es gribu sacīt, pie mūsu - Augstākās padomes šā nama, kas viņus vadīja tad, kad Augstākās padomes nams bija krievu militāristu aplenkts. Kas viņus izklīdināja? Atcerēsimies to! Atcerēsimies labo! Kas tajā laikā, kad bija Janvāra pučs, stāvēja un piketēja ar lozungiem: “Nost ar Godmaņa valdību!” Godmaņa valdība toreiz bija izšķirošais rādītājs - būt Latvijas neatkarībai vai nebūt.

Tāpēc es vēlreiz saku: “Nevainosim, nemeklēsim vainīgos, apvienosimies patriotismā! Atcerēsimies, ka mūsu stiprums ir vienotībā, un sankcijas no mūsu lielā kaimiņa puses, kuru mēs esam nepamatoti kaitinājuši un apvainojuši... Mums būtu bijis pieklājības pienākums pateikties tiem krievu demokrātiem, kuri deva Latvijai neatkarību, bet to mēs vēl neesam izdarījuši un neesam novērtējuši. Neradīsim provokācijas - ne netīšas, ne apmaksātas! Būsim godīgi un patrioti!

Šis ir laiks, kad varbūt izšķiras nākotnes Latvija - būt vai nebūt Latvijai. Ja mums ir kļūdas - lūdzu, atzīstiet paši! Gan Ulmaņa kungs, gan Krasta kungs, atzīstiet paši savas kļūdas! Labāk būtu, ja mēs jums tās neuzrādītu. Lūdzu, saprotiet, ka tagad nav jokošanās laiks. Lūdzu, kopīgi veidosim apņēmību visiem patriotiskajiem spēkiem apvienoties, arī tiem, kuri ir nogājuši malā.

Mēs atbalstīsim! Tautas kustība “Latvijai” atbalstīs, vienalga kāda, premjera vadību, lai ārzemes, ieskaitot Krieviju, saprastu, ka Latvijā ir patrioti pie varas, ka Latvija ir nesatricināma un ka ar Latviju spēlēties nevar. Un tie, kuri ir izdarījuši apvainojošus gājienus, būdami neviesmīlīgi pret mūsu lielā kaimiņa vadītājiem, varētu viņiem atvainoties. Taču strādāsim, lūdzu, Latvijas labā! Apvienosim visus patriotiskos spēkus, un tādu mums šajā Saeimā ir ne mazāk par 80%. Lūdzu, lūdzu, esiet Latvijas patrioti! Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Gundars Valdmanis - pie frakcijām nepiederošs deputāts.

G.Valdmanis (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Prezidij! Padomes kalpi un tauta! 6.Saeimas laikā Latvija ir smagi, smagi sagrauta. Mēs esam uz tā ceļa, bet tas nav Latvijas ceļš. Mēs esam ceļā uz iznīcību. Mūsu ekonomika ir sagrauta, mūsu zeme tiek pārdota par sertifikātiem. Mūs tagad mēģina morāli pilnīgi iznīcināt. Godājamais Valsts prezidents, atvainodamies ebrejiem, ir pasaulei pasludinājis, ka mūsu brīvības cīnītāji bija fašisti, un lielāku lāča pakalpojumu mūsu tautai viņš nebūtu varējis darīt. Tauta tiek sagrauta morāli. Tagad, kad tautai rodas iespēja atkratīties no tās nodevības, kas šeit ir, jo tautas ienaidnieks nav tik daudz Krievija, bet komunisti, bijušie un esošie, - partijas pirmie sekretāri un citi līdzkalpiņi, kas tagad atrod iespēju, izspēlējot krīzi, paveikt to, ko Staļins nekad nebūtu uzdrīkstējies. Mēs atšķaidīsim mūsu tautu, bet “Tēvzemei un Brīvībai” viņus it kā sargā.

Mums priekšā ir 7.Saeimas vēlēšanas - viena iespēja tautai vēl izdzīvot. Taču, skat, ko mēs tagad darām! Mēs duļķojam ūdeņus. Es klausos, kā apvienības “Tēvzemei un Brīvībai” reitings kāpj, jo Krievija taču ar tādiem nekad nevarētu sadarboties. Bet mēs ar Pasaules bankas kredītu par 60% būvējam lielākas ostas, mēs darām visu, ko mūsu “kaimiņš” grib, bet mēs tēlojam, ka mūsu valdība, “Tēvzemei un Brīvībai”, ir mūsu sargi, bet Krievija ir mūsu ļaunums.

Skat, sociālisti uzbrūk “tēvzemiešiem”, un visi tie, kuri gribētu būt Latvijas patrioti, tagad to saprot, ka, ja mēs gribam būt Latvijas patrioti, tad mums taču tas ir jāsaprot, ka Latviju aizstāv “Tēvzemei un Brīvībai”. Bet saprotiet, ka Latviju neviens šodien neaizstāv! Latvija tiek izputināta.

Šī ir sazvērestība, un tie, kuri spēlē to teātri, tagad rāda ar pirkstu, kurš ir vainīgais. Kamēr viņi to darīs, Latvija tiks vēl dziļāk izlaupīta. Neviens šodien nesargā “Latvenergo”, valde, padome ir aizgājusi, tagad ir atlaists arī ekonomikas ministrs, un tur nezin kas var notikt, bet neviens nebūs vainīgs. Ļoti iespējams, ka mums nebūs valdības vai būs kaut kāda pagaidu valdība. Tautas emocijas tiks sakāpinātas tautas balsošanā, un tad vai nu Prezidents būs vainīgs, vai Saeima būs vainīga, un tad vēlēšanu kampaņā tas miers, tā izpratne, kas tautā būtu, ja mēs viņu netracinātu ar 3 miljonu latu izmeklēšanas komisijām, ar krīzēm, ar to, ka mūsu varoņi uzreiz ir kļuvuši par neofašistiem, ar spridzināšanām un ar visu citu, ko mēs varam darīt, ar karstām debatēm televīzijā... Ja mēs tautu netracinātu, ja tautai būtu iespēja pasēdēt pie tā ugunskura un klusi padomāt vienu vakaru, vai patiešām tas lāsts, kas ir pār mūsu zemi nācis, vai tas ir Dieva lāsts... Nē, tas ir cilvēku taisīts lāsts. Kuri tad ir tie vainīgie un kas mums ir jādara - tas katram ir jāatrod sevī. Šī sazvērestība, kas pār mums valda, tautai ir jāatstumj.

Šādu prezidentu, kas var pamest tos, kuri bija mūsu svētie varoņi, kuri tika sodīti Sibīrijā par to, ka viņi bija Kurzemes katlā, kas var ar liekulību atvainoties, ka viņi it kā esot bijuši tie, kuri ne vācu vārdā... Es saprotu, ka jūs apgalvojat, Ulmaņa kungs, ka tas bija mūsu tautas vārdā, ka šāva žīdus... Un pēc tam pateikt, ka mēs vairs nedrīkstam piedalīties Leģionāru atceres dienā, atcelt no amata it kā to, kurš vadīja to leģionāru sapulci... Atcelsim no amata Dalbiņu un sodīsim, parādīsim pasaulei, ka mēs patiešām bijām grēcinieki, ka mūsu varoņi, kā tas ir padomju vēsturē... ka tie mūsu varoņi patiešām bija īsti slepkavas. Piemirsīsim, ka, ja viņi negāja brīvprātīgi vācu dienestā, draudēja nāves sods. Bija nelegāla mobilizācija. Ka mūsu bērnus vācieši lika cietumos par to, ka viņi dziedāja tautasdziesmas, ka vācieši ņēma 14 gadus vecus puišus un lika viņiem iet vācu dienestā... Piemirsīsim to, bet atvainosimies pasaulei par to, ka mēs esot šāvuši žīdus.

Saprotiet - to darīdami, mēs sagraujam vienu slāni Latvijā, kas vēl iestājas par Latvijas neatkarību, par to Latviju, kas kādreiz bija. Tā ir nodevība visaugstākajā līmenī!

Tagad skatīsimies nākošo variantu. Tiem, kas negrib iemācīties latviešu valodu, tiem mēs dosim pavalstniecību - pilsonību un atšķaidīsim mūsu tautu. Kad mēs bijām formāli okupēta valsts, Krievija to nevarēja uzdrīkstēties, jo, kad viņi mēģināja realizēt šo rusifikācijas programmu, visa pasaule brēca. Bet, skaties, šodien visa pasaule brēc, lai mēs esam pieklājīgi. Birznieces kundze, vai tā nav? Lai mūsu tautu atšķaida, lai viņas vairs nebūtu.

Tauta zina. Mēs ikkatrs zinām, cik dziļa ir tā nodevība, kas šeit ir. Un, ja mēs sēdētu pie tā ugunskura klusi un domātu, tad mēs saprastu, ka mūsu tautas pārstāvju lielākā daļa nav ar tautu, ka mēs strādājam pilnīgi citu interešu labā. Tad viņi to saprastu.

Mēs šodien runājām ar Francijas vēstnieku. Viņš saka: “Skatieties uz priekšu! Skatieties, kā mēs, franči, esam salīguši ar vāciešiem!”

Latvijai nav problēmu, lai salīgtu ar krieviem. Taču mēs neesam mūsu kolaborantus medījuši, mēs neesam mūsu “maršalu Petēnu” nosodījuši uz mūžu cietumā. Mēs to neesam darījuši. Mūsu petēni, jeb mūsu kolaborantu laika valdības varoņi sēž pašā tribīnē. Tauta nav nosodījusi savus okupantus, savus iznīcinātājus. Šeit tiek spēlēta spēle, ka kaut kas tiek aizstāvēts. Nekas netiek aizstāvēts! Bet, ja tauta sēdētu pie ugunskura, nodziedātu kādu tautasdziesmu, kādu dainu, būtu klusums, tad viņa saprastu to nodevību, kas šeit ir, un viņa pati, katrs sevī atrastu to, kas viņam ir jādara.

Sēdes vadītājs. Valdmaņa kungs, vai jūs nebūtu ar mieru turpināt savu runu pēc pārtraukuma? Ir pienācis laiks pārtraukumam. Jums ir atlikušas piecarpus minūtes pēc pārtraukuma.

G.Valdmanis. Labi. Paldies.

Sēdes vadītājs. Godātie kolēģi, pirms pārtraukuma...

G.Valdmanis. Lūdzu, padomāsim, kas tautai ir jādara!

Sēdes vadītājs. Lūdzu reģistrācijas režīmu! Ar identifikācijas kartītēm! Lūdzu izņemt un ievietot savas identifikācijas kartītes balsošanas aparatūrā un paturēt šīs kartītes tur līdz brīdim, kamēr Rudzīša kungs nolasa reģistrācijas rezultātus. Tāds ir tehnisko speciālistu lūgums.

Tātad, lūdzu, reģistrēsimies! Lūdzu, reģistrēsimies ar identifikācijas kartītēm! Paturiet savas kartītes balsošanas aparatūrā līdz reģistrācijas rezultātu nolasīšanai. Lūdzu!

M.Rudzītis (6.Saeimas sekretāra biedrs).

Nav reģistrējušies: Aristids Jēkabs Lambergs, Indulis Emsis, Jānis Kalviņš, Māris Grīnblats, Aleksandrs Pētersons, Dzintars Ābiķis, Jānis Ādamsons, Leopolds Ozoliņš, Janīna Kušnere, Edmunds Grīnbergs, Jānis Kazāks, Odisejs Kostanda, Kārlis Čerāns, Ervids Grinovskis, Roberts Zīle un Aigars Jirgens. Paldies.

Sēdes vadītājs. Pārtraukums līdz 17.30.

(P ā r t r a u k u m s)

Sēdi vada Latvijas Republikas 6.Saeimas priekšsēdētājs

Alfreds Čepānis.

Sēdes vadītājs.Turpināsim debates. Savu runu turpinās deputāts Gundars Valdmanis. Piecarpus minūtes, Valdmaņa kungs. Lūdzu!

G.Valdmanis (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Prezidij! Vai nevajadzētu gaidīt Prezidenta kungu? Es gribētu, lai viņš dzird daudz ko no tā, ko es saku.

Sēdes vadītājs. Turpiniet vien, Valdmaņa kungs. Var būt, ka viņa plāni ir mainījušies.

G.Valdmanis. Mūsu tauta un zeme tiek grauta, mērķtiecīgi iznīcināta daudz vairāk, nekā to spēja izdarīt komunistu partija, kad viņa bija okupantu vara. Nabadzība ir nodrošināta gandrīz visai tautai uz ilgu, ilgu laiku. Krasta kungs mūs maldina, ka darba vietas tiek radītas. Privatizācijas aģentūra vien aiztaisīs ciet 10 tūkstošus darba vietu šogad. Mūsu mantojums un zeme mums ir jāpārdod, jo mums nav ko ēst. Mums nav arī lata seguma, ja mēs nepārdotu to, kas mums ir, svešiniekiem. Tiem, kam ir tie čemodāni ar tiem dolāriem.

Bet tagad - divi pamatjautājumi. Tautas cīņas spēja tika beidzamajā mēnesī smagi sagrauta ar Prezidenta apvainojumu, kas vērsts pret mūsu tautu un pret mūsu brīvības cīnītājiem. Mēs tiekam internacionāli nosaukti ne vairs par varoņiem, bet par neofašistiem. Kauns. Bet viņš to neizprot. Viņš saprot, ka tas ir labi darīts darbs, jo viņam skolā mācīja, ka tie, kas cīnās par Latvijas brīvību, pret komunistiem, - ka tie ir neofašisti. Un mums tagad stāv priekšā tautas rusifikācija. Pat tiem, kas negrib iemācīties latviešu valodu, piešķirs, pat automātiski, Latvijas pilsonību. Un to darīs, kamēr Pilsonības likums tiek labi sargāts no “Tēvzemei un Brīvībai”.

Šie tautas ienaidnieki ir viena komanda. Nebūsim tik akli, ka meklēsim starpību starp “Latvijas ceļu”, “Saimnieku”, Zemnieku savienību vai “Tēvzemei un Brīvībai”! Viņiem ir katram savas krāsas, katram ir savs sauklis, bet mērķis ir viens un tas pats. Es tautai un arī tiem no jums Saeimā, kuriem ir sirdsapziņa, lūdzu meklēt dvēseles mieru, atrast sevī pašapziņu, iekš sevis atbildi - ko darīt un no kā izvairīties. Manuprāt, ir jāizvairās no tās aģitācijas, no tās prāta tracināšanas, kas šeit visu laiku notiek. Ir jāizvairās no tādiem, kuriem civilizētā pasaulē, tā kā Francijā Petēnam, būtu jāpiespriež nāves sods, un tad viņi būtu jāatstāj uz dzīvi cietumā. Es neizprotu, ka tauta varētu būt tik naiva, ja viņa sēdētu klusumā un domātu par to, kas ir nesen noticis, par to, kas notiek. Un, ja viņa šeit būtu un redzētu tos Panteļējeva kunga smīnus, tad tūlīt saprastu, cik tuvu pie desmitnieka es tomēr laikam trāpu, cik dziļa ir tā nodevība un cik pašapmierināti ir tie, kas mūsu tautu grib iznīcināt.

Es jūs aicinu nākt pie ugunskura ik vakaru un zīlēt “nākotni nezināmo”. Jo “nāks rudentiņis, būs barga ziema”, bet tauta grib domāt par savu ģimenes dzīvi un par to, kā dzīvot uz priekšu. Un, ja mēs ikkatrs klusumā nolemsim un izpratīsim, kas mums ir jādara, no kādiem slazdiem un no kādiem citas tautas kalpiem mums ir jāizvairās, ja mēs atbalstīsim viens otru plecu pie pleca, kā mēs darījām Baltijas ceļa laikā, tad tauta uzvarēs. Un ir jātic, ka mēs to spējam. Mēs nedrīkstam izmirt tikai tāpēc, ka mūs apdauza ar saukļiem, ar skaļiem vārdiem, ar “teātriem”, ka meklē 3 miljonus, ar “teātriem”, ka ir krīze. Atradīsim gribu, ticēsim, stāvēsim plecu pie pleca un uzvarēsim 7.Saeimā, un attīrīsimies no visiem tiem, kas ir kalpojuši okupantiem un kas šodien grauj un iznīcina mūsu zemi un tautu!

Sēdi vada Latvijas Republikas 6.Saeimas priekšsēdētāja biedrs

Andris Ameriks.

Sēdes vadītājs. Nākamajam vārds Dzintaram Ābiķim - frakcija “Latvijas ceļš”. Lūdzu!

Dz.Ābiķis (frakcija “Latvijas ceļš”).

Cienījamie kolēģi! Es atbalstu šodien Mauliņa kunga teikto. Es daļēji nepiekrītu Apiņa kunga nostājai un opozīcijas deputātiem, jo uzskatu, ka šodien nevajadzētu vērsties pret jebkuru no partijām, kuras joprojām veido valdību. Taisni otrādi. Tieši tagad mums ir jāspēj vienoties un parādīt, ka, neskatoties uz gļēvulīgo “Saimnieka” aiziešanu no valdības brīdī, ka Krievija izvirzīja mums pretenzijas un izteica nepamatotus pārmetumus, valstī ir stabila valdība. Kāda daļa citai valstij par partiju vai partijām, kas ir pie varas Latvijā, ja vien tās nav fašistiskas vai komunistiskas partijas? Šodien Krievijai laba nav “Tēvzemei un Brīvībai”, rīt tāda būs varbūt Zemnieku savienība, parīt - “Latvijas ceļš”, un tā tālāk. (Starpsauciens: “Tautas partija...”) Laba būs partija, kura balsos par krievu valodu kā otro valsts valodu, par pilsonības piešķiršanu bez jebkāda valodas pārbaudījuma un rezultātā - par pievienošanos Krievijai vai, labākajā gadījumā, Neatkarīgo Valstu Savienībai. Laba varbūt būs sociālistiskā vai komunistiskā partija (Starpsauciens: “Kāpēc?”), varbūt Tautas saskaņas partija, varbūt “sociķi”, es negribu teikt “sociāldemokrāti”. Es vēlreiz atgādinu un vēlreiz saku, ka es šodien piekrītu Mauliņa kungam, ka grūtos brīžos ir jābūt vienotiem. Paldies. (Zālē aplausi.)

Sēdes vadītājs. Vārds Ilgai Kreitusei - pie frakcijām nepiederošai deputātei. Lūdzu!

I.Kreituse (pie frakcijām nepiederoša deputāte).

Augsti godātie deputāti! Augsti godātais Prezidenta kungs! Valdības pārstāvji! Es gribētu turpināt Dzintara Ābiķa teikto un lūgt mūs tomēr brīžos, kad ir svarīgi momenti, atcerēties un pārdomāt, kas ir valsts un kas tai ir noticis. Jo diemžēl ir jāsaka, ka vēsture ir kaprīza sieviete, kas ik pa brīdim mēdz atgādināt, ka viņa atkārtojas. Un arī šodien, man šķiet, ir pienācis brīdis nedaudz atskatīties vēsturē, pārvērtēt, lai viņa neatkārtotos tā, kā viņa to jau ir vienreiz izdarījusi. Padomāsim, kas notika 1939.gadā! 1939.gada augustā tika parakstīts Molotova-Ribentropa pakts, un nepagāja ne divas dienas, kad Latvijas ārpolitikas darbinieki ziņoja Latvijas valdībai, ka pakts ir parakstīts. Bet Latvijas valdība klusēja. Nevienā tā laika avīzē jūs neatradīsiet ziņu, ka Latvija ir briesmās. Valdība domāja par sevi. Valstsvīri domāja, kā palikt postenī un kā turpināt šo dzīvi, kā nekaitināt lielo kaimiņu, cerībā, ka tas varbūt izdosies. Bet nebija ilgi jāgaida. Bija 5.oktobris, un valdība parakstīja draudzības līgumu ar lielo kaimiņu PSRS, un, manuprāt, jau tanī brīdī valsts zaudēja neatkarību. Atkal mēs piekāpjamies, ejam soli pretī Krievijas spiedienam. Toreiz piekāpāmies PSRS spiedienam, it kā miera un stabilitātes vārdā. Mēs pieņemam to, ko mums diktē. Un tad jau nebija vairs ilgi jāgaida. Bija 17.jūnijs, un pazuda viss, kas bija labs, un pazuda visas piekāpšanās, un vairs nebija svarīgi, vai ir attīstīta ekonomika un vai jādzer piens ūdens vietā, un vai jāber trīs karotītes cukura... Vairs nebija Latvijas valsts. Nebija kur plaukt, zelt vai ciest, vai raudāt. Valsts vārdā. Valsts interesēs. Bet atcerēsimies vēl vienu lietu! 1940.gada 17.jūnijā, aizejot vienai valdībai, veidojās nākamā, kurā nebija neviena cita, kā tikai latvieši, kurā bija tikai Latvijas pilsoņi. Viena kopēja īpašība gan viņiem visiem bija... nevis īpašība, bet kopēja lieta. Viņi visi bija kaut kādā veidā saistīti ar Padomju Savienību. Viņi bija vai nu dzīvojuši Padomju Savienībā, vai braukuši ekskursijās uz turieni, lai iepazītos ar lielo kaimiņu, būdami Latvijas un PSRS tautu kultūras biedrībā. Tāds bija arī Kirhenšteins, kurš atbrauca un 1939.gadā stāstīja par lielajiem sasniegumiem Padomju Savienībā. Un tāpēc padomāsim, cik tālu valsts idejas vārdā var piekāpties. Kad beidzas runa par šprotēm un kad sākas runa par Latvijas Republiku. Un varbūt tāpēc ir vērts nevis “bīdīt krēslus” un prasīt vietas, nevis skaitīt šīs bundžiņas, kas iekrājas noliktavā, bet padomāt, kas ir valsts un vai nevar pienākt brīdis, kad būs vienalga, vai tās bundžiņas būs vai nebūs. Jo mums tad neviens neko neprasīs. Un tāpēc, es domāju, ir vērts padomāt par to, vai mūsu valstī nav šodien parādījušies munteri, kas aizvedīs valsti pretī bezdibenim.

Es domāju, ir vēl viens trauksmes signāls noskanējis. Un šodien tas noskanēja vēl skaļāk. Bijušais Valsts drošības komitejas pulkvedis mierīgi var drukāt puslapu lielu reklāmu mūsu presē. Viņš var droši stāstīt un teikt, ka darbs šinī struktūrā ir devis viņam vislielāko ieguldījumu, lai viņš šodien varētu būt veiksmīgs biznesmenis. Šis cilvēks ar 40 saviem kolēģiem piedalās vienas partijas dibināšanā, ir starp 200 dibinātājiem. Taču mēs to uzskatām par normālu situāciju un neviens neuztraucas par to, ka VDK darbinieki ienāk politikā. Ienāk ar lielu naudu. Un vistrakākais ir tas, ka šo partiju mierīgi konsultē 6.Saeimas deputāts, kurš saka, ka jāgāž valdība un jānāk viņiem vietā. Ka jānāk ne tikai šim deputātam, bet arī šai partijai, kuru viņš konsultē. Vai jūs spējat iedomāties Vācijā avīzi un partiju, kuru reklamē, pārstāv un sevi slavina “Štazi” virsnieks? Vai jūs varat iedomāties šo situāciju Čehijā? Vai jūs varat iedomāties šo situāciju Polijā? Pie mums tā ir realitāte. Un, manuprāt, tas ir pirmais lielais trauksmes zvans, ja VDK pārņem politisko ietekmi un sāk diktēt noteikumus.

Nobeigumā gribētu pateikt dažiem cilvēkiem, kas ļoti kreņķējas par to, ka viņiem var netikt “krēsli”. Lībanes kundze, Kreitusu pāris nav prasījis un nepieprasa sev nevienu ministra posteni, tāpēc nomierinieties savās intervijās, jo sievietei svarīgi ir mierīgi naktī gulēt. (Zālē ovācijas un aplausi.)

Es aicinu nolikt pie malas visas ambīcijas. Es aicinu nolikt pie malas pretenzijas un apdomāt un pārdomāt, lai vēsture neizspēlē ar mums tikpat ļaunu joku, kādu tā izspēlēja ar Latvijas valsti 1940.gadā. Un kaut brīdi padomājiet, kas ir svarīgāks - šprotes vai valsts. (Zālē aplausi.)

Sēdes vadītājs. Vārds Ernestam Jurkānam - Demokrātiskās partijas Saimnieks frakcijas deputātam. Lūdzu!

E.Jurkāns (Demokrātiskās partijas Saimnieks frakcija).

Godātais Valsts prezidenta kungs! Godātais Ministru prezidenta kungs! Es ceru, ka viņš dzird. Godātie ministri! Es ceru, ka dzird arī tie, kuru šeit nav. Runa ir par valdības rīcības plānu ekonomiskās situācijas stabilizācijai. Jābūt godīgiem un jāpasaka, ka Ministru prezidenta uzrunā bija minēti objektīvi skaitļi attiecībā uz iezīmējušos ekonomiskās situācijas uzlabošanos. Bet tos mēs visi jau zinām. Tomēr būtu maldīgi spriest par valsts ekonomikas stāvokli, vadoties no šiem dažiem rādītājiem, un nerunāt par citiem.

Ja mēs runājam par iekšzemes kopprodukta pieaugumu un rūpniecības pieaugumu, nedrīkst aizmirst, ka šis pieaugums ir sasniegts salīdzinājumā ar ļoti zemu līmeni, jo 1996. gadā iekšzemes kopprodukts bija tikai 51% un rūpniecības - 40% no 1990. gada līmeņa. Puse. Tāpat nedrīkst aizmirst, ka dažu makroekonomisko rādītāju uzlabošanās diemžēl nav nodrošinājusi atbilstošu iedzīvotāju materiālās labklājības līmeni. Gluži otrādi. Centrālās statistikas pārvaldes veiktie mājsaimniecības budžeta pētījumi apstiprina, ka 1997. gadā iedzīvotāju reālā pirktspēja ir turpinājusi samazināties, it īpaši gandrīz par 4% tieši laukos. Laukos lauksaimnieku izdevumi uz vienu hektāru ir pārsnieguši ieņēmumus par 8 latiem. Tas ir tāpat kā 1996. gadā. Ievērojami pasliktinās lielākās daļas pilsētu iedzīvotāju, sevišķi mazturīgo, dzīves līmenis, jo dzīvokļu īres un monopoluzņēmumu pakalpojumu tarifu līmenis ievērojami apsteidz ģimeņu ienākumu augšanas tempus. Tā, piemēram, dzīvokļa īres maksa pieaug par 77%, gāzes tarifi - par 16% un elektroenerģija - par 10%. Tas nav nekas jauns, bet diemžēl bēdīgi, ka divas trešdaļas iedzīvotāju dzīvo ģimenēs, kur patēriņa izdevums uz katru personu ir zemāks par Labklājības ministrijas aprēķināto krīzes iztikas minimumu. Diemžēl mēs septiņus gadus runājam par krīzes iztikas minimumu. Tātad jau septiņus gadus Latvijā ir krīze.

Par to, ka pērn stāvoklis pasliktinājās un turpinājās iedzīvotāju tālāka grimšana nabadzībā, liecina arī tas, ka 1997. gadā vēl vairāk samazinājās galveno pārtikas produktu patēriņš, rēķinot uz katru ģimenes locekli.

Tāpēc, analizējot Ministru prezidenta Guntara Krasta kunga ziņojumu, jākonstatē, ka valdība nav spējusi izpildīt deklarācijas par Ministru kabineta iecerēto darbu vienu no galvenajiem mērķiem un uzdevumiem - panākt tautas labklājības līmeņa pieaugumu. Taisni otrādi - ir panākta lejupslīde.

Valdība nav izpildījusi tās deklarācijā minēto uzdevumu, ka nepieciešams pastiprināt sakaru, satiksmes un energosaimniecības monopoluzņēmumu darbības kontroli. Gluži otrādi. Tā ir nostājusies pasīvā vērotāja pozīcijā, pieļaujot šogad jaunu enerģijas, telefona sakaru un gāzes tarifu palielinājumu. Pret šo palielinājumu uzstājas ne tikai Demokrātiskā partija Saimnieks, bet arī citas politiskās partijas un organizācijas.

Piedaloties Guntara Krasta valdības veidošanā, Demokrātiskā partija Saimnieks cerēja, ka jaunā valdība veltīs lielāku uzmanību iedzīvotāju labklājības problēmām un sociālās sfēras nozarēm. Diemžēl šīs cerības nav attaisnojušās. Valsts budžetā 1998. gadam finansējums veselības aprūpes vajadzībām ir noteikts pat zemāks nekā 1997. gadā. Sakarā ar nepietiekamo finansējumu pieaug ārstniecības iestāžu parādi par apkuri, elektroenerģiju un citiem maksājumiem. Ik gadu tiek paaugstinātas tā saucamās pacientu iemaksas, kas visvairāk skar tieši pensionārus un citus mazturīgo iedzīvotāju slāņus.

Šajā situācijā vairāk nekā dīvaini bija dzirdēt Krasta kunga paziņojumu, ka grozījumi valsts budžetā šīs Saeimas darbības laikā, tas ir, līdz 1. novembrim, netiks izdarīti. Demokrātiskā partija Saimnieks uzskata, ka, atliekot šo problēmu risināšanu, tās tikai vēl vairāk saasinās, un šajā gadījumā to nevar izprast citādi kā vienīgi ar valdības vadītāja izvairīšanos no atbildības. Sastādot šīgada budžetu, netika atrisināts arī jautājums par naudas izmaksu - kompensāciju sertifikātu īpašniekiem. Sakarā ar to Demokrātiskā partija Saimnieks uzskata, ka, izdarot šos grozījumus budžetā, šiem mērķiem nepieciešams paredzēt vismaz 3-4 miljonus klāt, lai turpinātu kompensāciju izmaksu kaut vai pirmās kārtas pretendentiem, kuri galvenokārt ir represētie un viņu pirmās kārtas mantinieki un kuru lielākā daļa ir pensionāri vai mazturīgi cilvēki.

Runājot par valsts budžeta problēmām, skaidrības labad ir jāpasaka, ka Demokrātiskā partija Saimnieks atbalsta bezdeficīta budžeta koncepciju. Bet tā ir pret līdzšinējās valdības budžeta politiku, kas, pieļaujot līdzekļu pārpalikumu šī gada... 1997. gada valsts pamatbudžetā 38 miljonu latu apmērā, kategoriski pretojās tam, lai tiktu daudzmaz apmierinātas pašvaldību un sociālās sfēras nozaru vajadzības.

Demokrātiskā partija Saimnieks uzskata, ka tikai tālāka tautsaimniecības attīstība var nodrošināt iedzīvotāju materiālās labklājības pieaugumu un labāku sociālās sfēras nozaru problēmu risinājumu.

Tomēr vienmēr mēs esam brīdinājuši, ka aplams ir viedoklis, ka Latvijai ražošana nav vajadzīga, ka tā var attīstīties tikai kā banku vai tranzīta valsts. Šīsdienas reālā situācija lieku reizi apstiprina, cik aplams ir šāds viedoklis. Šodien bankās naudas apgrozījums ir samazinājies par 25-30%. Atsevišķās - divas trīs reizes. Pagājušajā gadā Demokrātiskā partija Saimnieks iesniedza Saeimā vairākus priekšlikumus, kas paredzēja palielināt valsts atbalstu vietējiem uzņēmējiem (Starpsauciens no zāles: “Lai dzīvo “Saimnieks”!”), lai tie varētu sekmīgi konkurēt ar citu valstu uzņēmumiem un uzņēmējiem.

Tāds piemērs bija likumprojekts - grozījumi likumā par valsts un pašvaldību pasūtījumu. Diemžēl šis un arī citi likumprojekti sadūrās ar pārējo valdības koalīcijas frakciju partneru neizpratni. Galvenais iegansts to noraidīšanai bija arguments, ka valsts atbalsts vietējiem uzņēmējiem it kā esot pretrunā ar Latvijas un Eiropas Savienības asociēto līgumu. Lai gan faktiski šis līgums pieļauj papildu atbalstu vietējiem uzņēmējiem vēl līdz 1999. gada 31. janvārim. Tagad mēs ar gandarījumu varam atzīmēt, ka par atbalstu vietējiem uzņēmējiem sāk savās konferencēs un kongresos runāt arī citas partijas, kas ir nodibinātas vai vēl nav nodibinātas. Tāpēc varam cerēt, ka kopīgiem spēkiem tagad izdosies atrisināt šo jautājumu, lai gan ir saprotams, ka zaudēto laiku atgūt nav iespējams.

Sakarā ar to, ka valsts iekšējā tirgus apjoms ir visai neliels un to vēl vairāk ierobežo iedzīvotāju zemā pirktspēja, nepieciešams visnotaļ rūpēties par eksporta iespēju palielināšanu. Arvien pieaugošais ārējais parāds, tirdzniecības bilances deficīts un ar to saistītais maksājumu bilances tekošā konta deficīts nebūt neliecina par veselīgām tendencēm tautsaimniecības un ekonomikas attīstībā. Par nožēlošanu, atsevišķu politiķu nepārdomātu izteikumu un pasākumu dēļ šie rādītāji pašlaik vēl vairāk pasliktinās. Tas var atstāt ļoti negatīvas sekas uz valsts budžeta stāvokli un iedzīvotāju materiālo labklājību. Te mēs varētu runāt par norvēģu gāzi... Un vēl vairāk - tas var attiekties uz lata stabilitāti, ko nosaka eksporta un importa attiecība, kas Latvijai jau bija negatīva. Latvijas Banka jau tā cīnās ar nelegāli ieplūstošo dolāru, šis apjoms tagad vēl vairāk pieaugs. Bet legālais eksports samazināsies.

Nevar ņemt nopietni Krasta kunga apgalvojumu, ka Latvija jau īpaši necietīs no Krievijas ekonomiskajām sankcijām. Ka tā var ātri sameklēt citus realizācijas tirgus. Katrs normāls uzņēmējs zina, ka to parasti nevar ātri izdarīt. Tas ir ilgs, smags līgumu slēgšanas process, un zūd ievērojama uzņēmumu peļņas daļa.

Kritizējot bijušā ekonomikas ministra Ata Sausnīša prognozi, ka ekonomisko attiecību pasliktināšanās ar Krieviju sagādās Latvijai zaudējumus apmēram 150 miljonu latu apmērā, Krasta kungs, piedaloties Demokrātiskās partijas Saimnieks frakcijas sēdē, aizrādīja, ka viss Latvijas preču eksports uz Krieviju pagājušajā gadā bija tikai 203 miljoni latu. Diemžēl Krasta kungs apzināti vai arī nezināšanas dēļ aizmirsa, ka saskaņā ar maksājumu bilances datiem Latvijas ieņēmumi no Krievijas preču tranzīta 1996. gadā bija vairāk nekā 300 miljoni latu. Un pagājušā gada 9 mēnešos - vairāk nekā 200 miljoni latu.

Nestabilitāte valstī ietekmē arī Fondu biržu. Samazinoties tās apgrozījumam, nenotiek uzņēmumu ekonomiskā attīstība.

Diemžēl mēs neesam sasnieguši arī vēl kādu citu mērķi - tuvināties Eiropas Savienībai. Tas mums arī nekad neizdosies, ja ignorēsim šīs savienības rekomendācijas.

Valdības izstrādātais pasākumu plāns ir jāatzīst, cik es esmu paslepus ar to iepazinies, par deklaratīvu. To mēs dzirdējām šodien arī Krasta kunga uzstāšanās laikā. Tas ir ministriju ikdienas, rutīnas darbs.

Godātie deputāti, stāvoklis ir vairāk nekā nopietns. Un es to gribu atgādināt, ņemot vērā ministriju sagatavoto materiālu Krasta kungam situācijas izskatīšanai. Es gribētu dzirdēt šeit no finansu ministra, no ekonomikas ministra vietas izpildītāja komentāru - ko nozīmē pārtraukt izdevumu, kapitālieguldījumu, īpaši kapitālo remontu, kapitālo iegāžu un investīciju asignēšanu?

Otrais. Izvērtēt iespēju uz laiku apturēt atsevišķu programmu, piemēram, kultūras, sporta iestāžu programmu, realizāciju.

Vēl vairāk. Žēl, ka nav... ā, Rāviņa kungs ir. Rāviņa kungs, ja situācija būs tāda, kāda tā ir, varētu paredzēt pārskatīt valsts speciālā budžeta izlietojuma struktūru un samazināt valsts budžeta vispārējo ieņēmumu finansu dotāciju... tas ir, finansēto dotāciju un subsīdiju apjomus. Un šeit ir minēta lauksaimniecība. Šeit ir minēts ceļu fonds. Tāpēc es domāju, ka jūs, ministri, arī izteiksiet savas domas šeit.

Vēl vairāk. Es pat negribu šeit skaļi teikt, bet ir runa par programmām, kas saistās ar integrāciju Eiropas Savienībā. Tas ir pārāk nopietni, lai mēs nediskutētu par šiem jautājumiem.

Par ekonomiku. Protams, ekonomika vai ārpolitika ir ekonomiskās politikas turpinājums.

Sēdes vadītājs. Jurkāna kungs, jūs esat izsmēlis savu laiku.

E.Jurkāns. Liels paldies.

Sēdes vadītājs. Vārds Ziedonim Čeveram - Demokrātiskās partijas Saimnieks frakcija. Lūdzu!

Z.Čevers (Demokrātiskās partijas Saimnieks frakcija).

Cienījamo Prezidenta kungs! Premjerministra kungs! Sēdes vadītāj! Cienījamie kolēģi! Pēdējo nedēļu laikā valdības vadītāja hipertrofētās ilūziju pasaules uztveres dēļ aizvien vairāk tiek apdraudēta Latvijas pietiekoši straujā ekonomiskā attīstība, daudzas ražošanas nozares. Tuvredzīgās politikas rezultātā strauji tiek zaudēts ne tikai liels preču noieta tirgus, bet arī rūpniecībai būtisku izejvielu avots. Rada izbrīnu, ka tā vietā, lai kaut ko darītu starpvalstu attiecību uzlabošanas labā, Ministru prezidents Guntars Krasts vēršas pie uzņēmējiem ar aicinājumu pārorientēties uz Rietumu tirgu un šodien šeit runā nevis par Latvijas, bet par Austrumāzijas valstu problēmām. Šāda valdības vadītāja rīcība liecina par vēlmi nevis rūpēties par valsts attīstību, bet savās partejiskās interesēs sākt ietekmēt ekonomiskos procesus un arī uzņēmējdarbību.

Mēs, Demokrātiskās partijas Saimnieks pārstāvji, savās pragmatiskajās nostādnēs vairākkārt esam uzsvēruši, ka nepieciešams attīstīt vietējo uzņēmēju darbību, maksimāli palīdzēt Latvijas uzņēmējiem. Nepieciešams viennozīmīgi iestāties par to, lai ekonomika mūsu valstī arī turpmāk attīstītos saskaņā ar izdevīguma principu, nevis pēc atsevišķu politiķu iegribām.

Atšķirībā no Guntara Krasta ražotājiem, Krievija nav ne draugs, ne ienaidnieks, bet gan tikai liels tirgus, kurā izdevīgi realizēt savus ražojumus un iepirkt izejvielas. Šis tirgus ir jāizmanto. Tā graušana ir noziedzīga. Tā ir aksioma, kas manuprāt, skaidra jebkuram skolas vecuma bērnam, taču, kā izrādās, ne mūsu Ministru prezidentam Guntaram Krastam, kurš pat šeit mēģināja iegalvot mums, Saeimas deputātiem, ka Austrumu tirgus nav izdevīgs, pretēji Eiropas Savienības, ASV vadošo ekonomistu viedoklim par perspektīvo NVS un tajā skaitā arī Krievijas tirgu.

Pēdējā pusotra gada laikā valstī tika sasniegta stabilitāte, sākās ekonomiskā augšupeja. Pēdējie statistikas dati uzrāda, ka šīgada pirmajos divos mēnešos no Latvijas eksportēto preču pārsvars pārsniedz importēto daudzumu. Tas Latvijai bija ļoti liels sasniegums. Pašreizējā vienas partijas un viena cilvēka realizētā politika apdraud visus līdzšinējos sasniegumus un neizbēgami novedīs līdz bankrotam daudzus ražotājus. Jau šobrīd uzņēmumu noliktavās uzkrājusies nerealizētā produkcija. Valdībai turpinot uzsākto kursu, šīs ražotnes nāksies slēgt, darbu zaudēs daudzi Latvijas iedzīvotāji.

Mēs aicinām nekavējoties sākt aktīvi rīkoties, lai normalizētu attiecības ar Krieviju, tādējādi pasargājot gan valsti, gan tās iedzīvotājus no smagas ekonomiskās un psiholoģiskās krīzes. Mēs aicinām rūpīgi, bet tajā pašā laikā nekavējoties pārskatīt nodokļu politiku valstī, tādējādi sniedzot atbalstu mūsu uzņēmējiem, lai pēc iespējas ātrāk izkļūtu no šīs krīzes. Jāizdiskutē jautājums par nodokļu politiku, īpaši to, kas skar mazo un vidējo uzņēmēju darbību. Šobrīd nav uzskatāma par normālu situācija, ka neliels lauku veikaliņš ar mazu apgrozījumu tiek pakļauts tādai pašai finansu kontrolei - es uzsveru, attiecībā uz grāmatvedības izdevumiem - kā lielie rūpniecības uzņēmumi. Uskatu, ka šo sistēmu vajadzētu vienkāršot. Latvijas ražotāji, nodokļu maksātāji, novesti tik tālu, ka bija spiesti spert bezprecedenta soli - aicināt Valsts prezidentu Gunti Ulmani un 6.Saeimas deputātus tālāk nepieļaut destruktīvu valdības darbu. Uzņēmējus var saprast, jo viņi tāpat kā mēs nevēlamies kārtējo reizi pārliecināties par to, cik viegli ir kaut ko sagraut un cik grūti - atjaunot.

Tālāk par attiecībām ar Krieviju. Apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK un premjera Guntara Krasta darbība, attiecības ar kaimiņiem ir klasisks piemērs tam, kā partija politiski ierobežo izpratni, panāk aprobežota valsts tēla veidošanu pasaulē par Latviju. Mēs visi redzējām, kā partejiskā ietiepība nacionālo problēmu risināšanā un politiskā bravūrība ārpolitisko attiecību veidošanā pāris mēnešos sagrauj to, kas bija uzcelts iepriekšējos, es uzsveru - iepriekšējos septiņos Latvijas neatkarības gados. Rezultāts - pašu valstī radīta paaugstināta nacionālā spriedze. Attiecību atjaunošana ar Austrumiem iepriekšējā līmenī prasīs ne tikai pāris mēnešus, bet ilgstošu un nenogurdināmu darbu vairāku gadu garumā. Eiropā mēs līdzās visiem citiem apzīmējumiem esam ieguvuši vēl arī politiski cietpaurainas valsts statusu. Varbūt bijušajam aktīvajam politiķim, es vēl vienu reizi uzsveru - aktīvajam politiķim, ne sliktam ekonomikas ministram, tas bija pieņemams, bet, manā izpratnē, Ministru kabineta vadītājam tas nav pieļaujams. Visvairāk pārsteidza politiķu ietiepīgie mēģinājumi apmuļķot tautu ar lozungiem, ka nav pamata uztraukumam, ka Krasts situāciju pārvalda un tamlīdzīgi. Viņus nebūt neuztrauc tas, ka vienas partijas totālas nekompetences, rīcības dēļ valsts zaudē desmitiem miljonu latu, bet tūkstošiem cilvēku var zaudēt darbu. Un situācija nav mainījusies līdz pat šim mirklim. Vēl arvien atrodas politiķi, kuri cenšas pārliecināt Latvijas uzņēmējus: “Tas nekas, ka mūsu muļķības dēļ, bet turpmāk jums nāksies sadarboties tikai ar Rietumiem.”

DPS centieni apturēt nepārdomāto rīcības politiku attiecībās ar Krieviju tiek tulkoti kā partijas mēģinājumi iztirgot Latviju Krievijai, nodot Latviju un tā tālāk. Var jau šeit nodarboties ar demagoģiju, bet vai to pašu šie demagogi atļausies teikt arī to cilvēku priekšā, kuri mūsu politiķu muļķības dēļ ir zaudējuši darbu? Demokrātiskā partija Saimnieks nosoda Krievijas šovinistisko politiku attiecībā uz Latviju un nelolo nekādas ilūzijas par tās turpmāko ārpolitiku. Es gribētu atgādināt visiem klātesošajiem politiķiem, ka pirmais politiķis, kas reaģēja uz Krievijas Ārlietu ministrijas izteikumiem par notikumiem Latvijā, bija jūsu padevīgais kalps Ziedonis Čevers un ka tikai pēc piecām dienām Krasta kunga valdība sāka filozofēt, kādu politiku attiecībā uz Krieviju īstenot - uzbrūkošu vai mierīgu. Kāds saslima, kādam vienkārši pat elpas trūkuma dēļ nebija laika sarīkot preses konferenci, lai aizstāvētu Latvijas intereses. Demokrātiskā partija Saimnieks vēl vienu reizi uzsver, ka uzbrukumus mūsu partijai šajā sakarībā mēs uzskatām par aprobežotiem un nepamatotiem. Krievija nav jāmīl, bet ar to ir jāveido attiecības, kādas ir nepieciešamas Latvijas attīstības veicināšanai, nevis bremzēšanai.

Latviešu valodas apgūšanas veicināšanai, cittautiešu integrācijai latviešu vidū ir jāizstrādā pārdomāta valsts programma, kas balstās uz sapratni, nevis izraisa nacionālajās attiecībās nepamatotu spriedzi.

Politisko aprobežotību un tās seku padziļināšanos pirmais centās apturēt mūsu ministrs Atis Sausnītis, un momentāni Krasts viņu atbrīvoja no amata. Sausnītis realizēja Demokrātiskās partijas Saimnieks politiku, un partija nedrīkstēja pieļaut mūsu ministra nepamatotu atbrīvošanu, jo pretējā gadījumā tiktu dota piekrišana citu Demokrātiskās partijas Saimnieks ministru tālākai atbrīvošanai. Līdz pat šim brīdim neviena, pat pagaidām valdībā esoša, frakcija nav saņēmusi pamatojumu, kāda iemesla dēļ Atis Sausnītis tika atbrīvots no amata. Kā vienīgais pamatojums mūsu frakcijai un man kā šīs partijas priekšsēdētājam tika iesniegts paziņojums presei, kas sastāvēja no trijām rindām. Tieši Demokrātiskās partijas Saimnieks politika traucēja Krastam realizēt savas partijas psihotropo politiku. Redzot apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK partejisko ietiepību, rīcības visatļautību attiecībās ar mūsu partiju, Demokrātiskā partija Saimnieks saprata, ka ar šo partiju turpmāk strādāt kopā valdībā nav iespējams, un tāpēc atstāja šo valdību.

Visi redzēja Krasta rīcību, tomēr atsevišķi politiķi Demokrātiskās partijas Saimnieks aiziešanu nosauca par gļēvulību, tātad tika akceptēta Krasta patvaļība, tika attaisnota apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK politiskā aprobežotība, kas izraisa aizvien jaunus, nopietnus sarežģījumus valsts ekonomikā un ārpolitikā; tika atbalstītas Krasta intereses, jo sevišķi “Latvenergo” privatizācija, tika atbalstīta turpmākā tautas muļķošana.

Tagad par Latvijas ekonomiskās situācijas atsevišķiem aspektiem. Valdības pašreizējie politiskie apgalvojumi par procesiem uzņēmējdarbībā nebūt neatbilst reālajai situācijai. Ieskatoties Latvijas biznesa aprēķinos par to, cik ienākumu uzņēmēji jau zaudējuši pēdējā mēneša laikā Krievijas tirgus sašaurināšanas rezultātā, varam apgalvot, ka ne mazāk kā 20 miljonus latu. Līdz gada beigām tas sastādīs 160 miljonus latu, un tas ir tikai aprēķins, kas varētu būt sagaidāms vislielākās labvēlības statusa atcelšanas rezultātā. Kādi zaudējumi būs tad, ja tik tiešām tiks piemērotas valsts ekonomiskās sankcijas pret Latviju, pagaidām grūti pat paredzēt.

Visnopietnāk apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK un premjera Guntara Krasta aprobežotās darbības sekas starpvalstu attiecībās izjūt Latvijas banku sistēma. Ir bankas, kurās pēdējā mēnesī naudas apgrozījums samazinājies 2,5 reizes, bet vidēji Latvijas bankās tas ir samazinājies par 20-30%. Rezultātā proporcionāli samazināsies banku peļņa un valstij paredzētie nodokļi. Ne sevišķi pārliecinoši šajā situācijā izskan Latvijas Bankas apgalvojumi, ka lata stabilizāciju pašreizējā procesā tas neietekmē. Kā zināms, katras valsts valūtas stabilitāti ietekmē eksporta un importa attiecības, kas jau pirms attiecību pasliktināšanās ar Krieviju bija nelabvēlīgas. Tagad, kad eksports vidēji samazinājies aptuveni par 16,4%, stāvoklis kļūst aizvien nopietnāks.

Apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK politiķu un viņu atbalstītāju apgalvojumi par to, ka uz valsts ekonomiskās attīstības pašreizējo procesu šī ietekme būs niecīga, nesakrīt ar daudzu uzņēmēju prognozēm. Varam tikai pieņemt, ka šos politiķus galīgi neuztrauc tas, ka tūkstošiem cilvēku var zaudēt darbu. Tā, piemēram, tekstilražotāji prognozē, ka, turpinoties pašreizējai attiecību spriedzei ar Krieviju, viņiem nāksies atbrīvot 4,3 tūkstošus strādājošo, bet metālapstrādes nozarē - ap 7 tūkstošiem tur strādājošo cilvēku. Zvejnieku uzņēmumos ražošanas apjoms draud samazināties par 50-95%, un rodas jautājums, vai vispār nedraud šīs ražošanas nozares sabrukums Latvijā. Attiecību sasprindzinājums ar Krieviju kā lavīna sāk velties uz citām NVS valstīm. Tā, piemēram, Ukrainā un Baltkrievijā pēc Krievijas valdības spiediena bez juridiskā un finansiālā pamatojuma tiek slēgtas atsevišķas Latvijas banku pārstāvniecības. Politiskie apgalvojumi par situācijas normalizēšanos ekonomikā, par Rietumu politiķu izpratni un palīdzību attiecību uzlabošanā ar Krieviju, par kaimiņvalstu - Lietuvas un Igaunijas - atbalstu attiecībās ar Krieviju nebūt nenozīmē, ka tāda pat sapratne un palīdzība ir starpvalstu biznesa aprindās. Tieši pretēji! Eiropas valstu tranzīts uz Krieviju un citām NVS valstīm sāk apiet Latviju un labprāt tiek pārņemts tajā pašā Lietuvā un Igaunijā, it sevišķi pārtikas produktu tranzīts. Gribam vai negribam to atzīt, bet politiķi šodien ir bezspēcīgi, jo biznesmenis labāk izmanto to valstu pakalpojumus, kurās viņš jūtas drošāks par savu ieguldīto naudu.

Krīzes novēršanai valdība ir izveidojusi ekspertu grupu (pat veselas trīs!) priekšlikumu izstrādāšanai situācijas stabilizācijai valstī.

Jūs laikam visi esat pagodināti, ka šodien tikāt iepazīstināti ar plānu, bet es to neesmu ne redzējis, ne par to dzirdējis. Starp neuzaicinātajiem - es uzsveru - neuzaicinātajiem! - ir Satiksmes ministrijas, Zemkopības ministrijas, Labklājības ministrijas, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas speciālisti. Šodien viņus varbūt uzaicināja, bet tikai pēc tam, kad izskanēja viedoklis, ka tanī dokumentā nekā nav.

Jā, patiešām var pārmest daudziem ministriem, arī Demokrātiskās partijas Saimnieks ministriem, vienu vai otru kļūdu, bet kurš uzņemsies atbildību par Krasta kunga izteicieniem, ka Norvēģijas gāze ir labāka nekā Krievijas gāze, kurš ir gatavs uzņemties atbildību par totālajām muļķībām, runājot par cenu starpību 40% līnijā nākošajā gadā, salīdzinot ar šo gadu, tikai par vienu Krasta kunga izteicienu? Un nemaz nerunāsim par spainīšos atvesto gāzi no Norvēģijas... Kurš uzņemsies šo bezatbildību, bezatbildības nastu, ko mūsu uzņēmēji dzirdēja no Ministru prezidenta puses Ukrainā? Kurš atbildēs par to, ka Ministru prezidents citas valsts premjera priekšā klanās un saka: “Mēs aizstāvēsim jūsu uzņēmējus, nevis mūsējos, vietējos.” Ja jūs man uzdosiet jautājumu, kā var glābt un stabilizēt situāciju, es sacīšu, ka valdībai steidzīgi jāpieņem lēmums - aizliegt Ministru prezidentam pamest Latviju, aizliegt viņam teikt atklātas runas. Un, ja gadījumā tikai stila dēļ tādas runas ir jāsaka, tad esiet tik mīļi un akceptējiet šīs runas valdībā un nedodiet šim cilvēkam iespējas uzstāties un stāstīt pasaulei absolūtas muļķības, pat, elementāri runājot, radīt sajaukumu, ko nozīmē ekonomikas teorija. Paldies par uzmanību. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Vārds Robertam Dilbam - LZS, KDS frakcijas deputātam.

R.Dilba (LZS, KDS frakcija).

Godājamais Valsts prezidenta kungs! Ministru prezidenta kungs! Prezidij un kolēģi deputāti! Pēc 6.Saeimas vēlēšanām LZS, KDS frakcija kopā ar koalīcijas partneriem ir uzņēmusies politisko atbildību un vienojusies izveidot valdību, lai turpinātu pēc neatkarības pasludināšanas iesāktos valsts dzīves demokrātiskos pārkārtojumus.

Četru frakciju parakstītajā Guntara Krasta valdības deklarācijā ir teikts, ka demokrātijas, pilsoņu un valsts drošības stiprināšana, tautsaimniecības uzplaukums un tautas labklājības pieaugums, iekļaušanās Eiropas Savienībā un nacionālās vienkopienas valsts netraucēta un stabila attīstība ir šīs valdības galvenie izvirzītie mērķi.

Un vēl. Šajā dokumentā ir uzsvērts, ka par valdības stūrakmeni ir jākļūst komandas principam. LZS, KDS frakcijas deputāti nav atteikušies no šiem principiem. Mēs esam stingri pārliecināti, ka deklarācijā ietvertie solījumi ir jāpilda. Es esmu nācis šajā tribīnē nevis tādēļ, lai aicinātu uz ārdīšanu, bet gan uz kopīgu darbu, uz konsolidāciju.

Domāju, ka mums nav jātērē Saeimas sēdes laiks, lai izdibinātu, kā vainas dēļ vai kādu apstākļu dēļ esam pieļāvuši politisko krīzi. Nostrādājot šajā valdībā tikai nedaudz vairāk par pusgadu, mums ir jāsaprot, ka tas ir pārāk mazs laiks, lai pat vislabākā valdība paspētu paveikt kaut ko īpaši nozīmīgu un paliekošu savas valsts iedzīvotāju labā. Taču tas ir pietiekoši ilgs laiks, lai ar savstarpējām nesaskaņām, aizdomām, pasivitāti vai pat pretdarbību radītu valstī nedrošību un iesētu iedzīvotājos neuzticību varai, kuras nesēja ir pati tauta.

Es ceru, ka neviens no šeit ievēlētajiem tautas priekšstāvjiem to nevēlas, tātad darbs ir jāturpina. Tas ir Saeimā ievēlēto deputātu pienākums un goda lieta. Man liekas, ka visi šie kritiskie jautājumi, kuru dēļ no valdošās koalīcijas ir aizgājusi Demokrātiskā partija Saimnieks, bija novēršami. Mums tikai vajadzēja laikus sēsties pie sarunu galda un izdiskutēt visus iespējamos jautājumus un rīcības variantus. Mums vajadzēja jau vakar rast atbildes uz jautājumu: kas notiks, ja Pilsonības likums paliks bez izmaiņām? Kas notiks, ja mēs apturēsim, kaut vai tikai piebremzēsim privatizāciju? Kas notiks, ja starpvalstu attiecībās nebūsim pietiekami elastīgi un tajā pašā laikā konsekventi savas valsts un savu iedzīvotāju interešu pārstāvji un aizstāvji?

Kas notiks, ja izrādīsies, ka mēs, lai gan esam deklarējuši orientāciju uz Eiropas Savienību un NATO, tomēr savā rīcībā nebūsim pietiekami principiāli šīs virzības realizētāji? Esmu pārliecināts, ka šie sarežģījumi vēl joprojām ir novēršami. Tāpēc šodien es gribu vēlreiz aicināt jūs, godājamie Saeimas deputāti, nevis uz jaunu pārgrupēšanos, bet gan uz konsultāciju. Man liekas, ka tas atbilst Latvijas iedzīvotāju interesēm. Darāmā patiešām ir daudz, jo, līdztekus plānotajiem uzdevumiem, sakarā ar politisko krīzi, ir radušās jaunas problēmas, kuru risināšana būs tikpat svarīga un neatliekama, un tā prasīs arī budžeta līdzekļus.

Galvenais darbs ekonomikā tagad ir tirgus stabilizēšana. Valdības uzdevums ir atrast tādus piedāvājumus, kas būtu pietiekami cerīgi un pievilcīgi gan Latvijai, gan Krievijai.

LZS, KDS frakcija rūpīgi realizēja situāciju un secināja, ka Krievijas tirgus stabilizēšanā ar labu gribu vien būs par maz. Caurmērā Latvijas produkcijas cenas Krievijas tirgū ir kritušās par 15%. Mēs aprēķinājām, ka zaudējumu kompensēšanai no valsts budžeta būtu nepieciešami vismaz 4,5 miljoni latu. Valdībai vajadzētu meklēt arī citus finansu avotus, jo valsts budžets ir saspriegts. Varbūt šī palīdzība varētu nākt arī no Rietumiem.

Es saprotu, ka budžeta grozīšana priekšvēlēšanu situācijā nav nekas patīkams. It sevišķi tāpēc, ka daudz pateicīgāk būtu liekos līdzekļus, ja tādi rastos, novirzīt iedzīvotāju sociālo, izglītības un veselības, kā arī citu tikpat svarīgu vajadzību apmierināšanai. Taču tas ir jādara, ja mēs gribam saglabāt un attīstīt ražošanu Latvijā un veicināt mūsu ražojumu iziešanu pasaules tirgū. To var izdarīt arī gada beigās.

Otrs jautājums, kam gribu pievērst jūsu uzmanību, ir labības tirgus stabilizēšana. Mēs nedrīkstam pieļaut pagājušā gada labības iepirkšanas problēmas atkārtošanos, ka labības ražotāji mēnešiem ilgi nevarēja pārdot izaudzēto ražu. Es ceru, ikviens šeit klātesošais saprot, ka labība nav tikai audzētāja paša problēma. Tā ir tautas problēma, tāpēc jārisina valstiski.

Kas te būtu darāms? Mēs esam pieņēmuši likumu par labības tirgu, un tajā ir noteikts, ka valsts garantē finansējumu no budžeta trīs mēnešu graudu rezerves iepirkšanai. Tātad likumdevējs savu darbu ir paveicis. Tagad valdības udzevums ir gādāt, lai konsekventi ievērotu likumā ietvertās normas un lai šis 2,1 miljons latu labības rezerves veidošanai tiktu nodrošināts.

Latvijas Zemnieku savienības un Kristīgo demokrātu savienības frakcija uzskata, ka daudz efektīvāk būtu jārisina izglītības jautājums. Mums jāatgriežas pie obligātās vidējās izglītības, taču vienlaikus arī jāgādā par skolotāju pienācīgu atalgojumu. Iespējams, ka šā mērķa labad valdība varētu apsvērt iespēju palielināt akcīzes nodokli alkoholam un tabakai un daļu no tā atvēlēt izglītībai, arī skolotāju algu palielināšanai.

Ja mēs gribam, lai Latvija integrētos Eiropā, lai tā veidotos par attīstītu valsti, ir jāsaprot, ka to var panākt, vienīgi izglītojot jauno paaudzi. Eiropai nav vajadzīgs ekonomiski un intelektuāli atpalicis piedēklis, bet mēs varam par tādu kļūt, ja izglītības sistēmā nenotiks kardinālas pārmaiņas.

Un visbeidzot. Gribu aicināt valdību un, protams, arī deputātus nenovērst uzmanību no pensionāru un citu sociāli aizsargājamo iedzīvotāju problēmām. Kopš valdība ir pieņēmusi lēmumu - palielināt pensijas, ir iestājies tāds kā pieklusums. Es domāju, ka tāda pašapmierinātība ir priekšlaicīga. Mums vienmēr ir jādomā, kā atvieglot šo cilvēku dzīvi, jo strādājošo parāds vecākās paaudzes priekšā nekad nevar tikt pilnīgi nolīdzināts.

Nobeigumā gribu teikt, ka šodien izvirzītais jautājums par valdības izstrādāto ekonomikas stabilizācijas programmu nav tikai ekonomikas problēma. Tas ir vitāli svarīgs jautājums neatkarīgas Latvijas valsts pastāvēšanai. Kādus lēmumus šodien pieņemsim - tā mūs vērtēs Latvijas pilsoņi, tā mūs uzņems arī pasaule.

Paldies par uzmanību!

Sēdi vada Latvijas Republikas 6.Saeimas priekšsēdētājs

Alfreds Čepānis.

Sēdes vadītājs. Juris Dobelis - apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija.

J.Dobelis (apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija).

Augsti godātais Valsts prezidenta kungs un Ministru prezidenta kungs! Cienījamie kolēģi! Valstī šodien valda zināms un saprotams sasprindzinājums, un mūsu uzdevums ir to uztvert pilnīgi saprotoši un mierīgi. Jo iemesli jau tam ir vairāki. Un pēdējais jau nav šis īpatnējais priekšvēlēšanu gads. Tas attiecas gan uz esošajām, gan uz topošajām partijām, un tā tas būs vēl vismaz 163 dienas. Un nebūtu par to īpaši jābrīnās, un gandrīz katra rīcība, bieži vien arī gandrīz katrs teiciens ir jāskata caur šo prizmu. Protams, pārāk atklāti viens otrs to negrib teikt, bet saprast to vajadzētu.

Tas jau nebūtu nekas, tas tā notiek gandrīz katrā pasaules valstī, un visi šajā priekšvēlēšanu laikā cenšas būt citādi, nekā viņi ir bijuši agrāk. Vienīgais mums nepatīkamais iemesls vēl pie visa tā ir tas, ka šeit ir pārāk tuvu Krievija. Viņa atrodas pārāk tuvu šiem procesiem, un viņai nebūt nav vienalga, kas uzvarēs nākamajās vēlēšanās, kas valdīs šajā valstī. Tāpēc Krievijas aktivitātes neapšaubāmi ir daļēji saistītas ar iejaukšanos mūsu priekšvēlēšanu laikā. Neapšaubāmi. Protams, tas nav vienīgais iemesls, bet tā nu tas ir.

Tāpēc runāsim tagad par tām attiecībām. Jā, var jau kādam likties, ka... Jurkāna kungam liekas, ka viņš jau stāv uz ceļiem. Nu, ja jums, Jurkāna kungs, patīk stāvēt uz ceļiem, stāviet visu dienu! Jums te var spilventiņu iegādāties, lai mīkstāk stāvēt uz ceļiem arī Saeimā. Nolieciet kādu attiecīgu krievu valstsvīra portretu un stāviet viņa priekšā!

Taču var arī citādā veidā ar Krieviju sarunāties, un to ir daudzas valstis pierādījušas. Jā, ir šī nelaime, ka Krievijas robeža ir pārāk liela un Latvija Krievijai ir pārāk tuvu.Bet nevajag jau tās rociņas plest pārāk plaši! Un nevajag savus vecos komjauniešus un čekistus, kam sakars ar Krieviju, izmantot šodien, lai savus maciņus turpinātu pildīt ar minimālu spēka pielikšanu, un tad, kad nu kaut kas tur nesanāk un solītais Krievijā nenotiek, sākas lielā nervozēšana. Vai tiešām jūs te kāds, šeit stāvot, varat paredzēt, kā Krievija izturēsies? Vai jūs varat paredzēt, kuri spēki tuvākajā vai tālākajā laikā nāks Krievijā pie varas? Epizodiski šīs attiecības būs labākas vai sliktākas, bet ne jau tas ir tas galvenais. Galvenais ir mūsu spēja sevi parādīt tā, lai šīs attiecības ar Krieviju vairs būtiski mūs neskartu.

Čevera kungs te skaisti runāja, ka mēs septiņus gadus esam ārkārtīgi jauki veidojuši attiecības ar Krieviju. Nu atļausiet pasmaidīt, lai neteiktu vairāk, par šādu izteicienu! Es tikai atgādināšu vienu faktu, ka tika apturēta krievu karaspēka izvešana no Latvijas - ar tā paša Jeļcina kunga pavēli. Tātad tās attiecības nebūt nav bijušas tik rožainas.

Un kādēļ arī saimnieciskajā ziņā ir vajadzīga šī pārāk lielā saistība ar Krieviju? Tā taču ir riska zona šodien. Pie šīs nestabilās situācijas Krievijā. Gan ekonomiskās, gan politiskās. Nekādā gadījumā šis izdevīgais, tiešām vilinošais Krievijas tirgus nevar būt noteicošais.

Varu jums tikai atgādināt, ka ne jau velti Igaunija, par kuru mēs bieži priecājamies, nebūt necenšas intensificēt savas saimnieciskās attiecības ar Krieviju. Nebūt ne. Vai tas, ka tikai 7% no kopējā Igaunijas tirdzniecības apjoma attiecas uz Krieviju, nav pietiekami skaidrs rādītājs? Vai Krievija var tādā veidā ietekmēt Igauniju un tai draudēt un vai tur salasītos šādi uzņēmēji, kas draudētu ar nezin kādiem plašiem streikiem, kā tas ir Latvijā?

Daži piemēri par to, kā viens otrs Krievijā pietiekami pazīstams politiķis vai amatpersona atļaujas par mums izteikties. Varētu atgādināt bēdīgi slaveno Krievijas galvaspilsētas Maskavas mēra teicienu, viņš Latviju salīdzina ar Kambodžu. Salīdzina vairāku miljonu noslepkavošanu ar dažu bezkauņu pagrūstīšanu. Lužkovam tas ir viens un tas pats. Tas jau nekas, ka pēc tam studentus Krievijā gan var tā krietni padauzīt, tas pieder pie lietas acīmredzot.

Tagad viens citāts no Krievijas oficiālas amatpersonas - Krievijas Valsts domes Ģeopolitisko jautājumu komitejas priekšsēdētāja Mitrofanova - pagājušajā gadā iznākušās grāmatas “Soļi uz jauno ģeopolitiku”: pasludinot kādu pasaules reģionu par Krievijas interešu zonu, mums tajā jānodrošina kārtība ar tās iekšējo resursu un spēku palīdzību, it īpaši, ja runa ir par Krievijas interešu ievērošanu NVS valstu teritorijās; ja šeit nav iespējams sanaidot savā starpā konkurējošās nacionālās elites grupas, tad nepieciešams bez vilcināšanās izdarīt preventīvu kodoltriecienu pa konkrētā antikrieviskā grupējuma spēkiem un bāzēm vai pa to kūdītājiem aiz robežas; piemēram, iespējams Lietuvas parlamenta iznīcināšanas variants tā sēdes laikā ar precīzu neitronu lādiņu; kaitējums apkārtējai videi minimāls, kaimiņmāju logi paliks veseli, bet čečenu kūdītāji pret krieviem (te domāti Lietuvas parlamentārieši) par to vairs neuzzinās.

Es saprotu, Latvijas Saeimai tas nedraud. Pēc Jurkāna, Staša, Čevera un citu kungu uzstāšanās, protams, šeit diez vai tā uzreiz metīs lādiņu. Nupat, pavisam nesen, Primorskas gubernators Jevgeņijs Nazdratenko taču arī ieteica: “Ko jūs tur ceremonējaties ar Latviju? Pielietojiet militāru spēku un aizstāviet savu krievvalodīgo intereses!” Pietiekami augsta Krievijas amatpersona. Un vai tad mēs nerēķināsimies ar to, ka tie ir cilvēki, kas šodien kaut ko nosaka? Vēl varētu atgādināt bēdīgi slavenās Karaganova doktrīnas par ietekmes sfērām tuvējā aizrobežā. Arī tur ir skaidri un gaiši parādīts virziens uz Pētera I laika impērijas atjaunošanu, un tā tas ir arī patlaban. Un te kāds iedomājas, ka mēs te gadiem ilgi ārkārtīgi uzmanīgi būvēsim draudzīgas attiecības un Krievija tik smaidīs un būs gatava ar mums draudzēties. Vai vispār var iedomāties, ka normālā pasaules sistēmā, runājot par brīvo tirgu, runājot par konkurenci, var pat runāt par kaut kādām ekonomiskām sankcijām? Šāds runātājs ir tomēr garīgi nedaudz nevesels, ja viņš tajā pašā laikā runā par to, ka viņš pārstāv šo brīvā tirgus un konkurences sistēmu. Un tāpēc jājautā - kāpēc būtu jābrīnās par Latvijas virzību uz Eiropas Savienību un NATO? Tā ir pilnīgi dabīga pašaizsardzības iniciatīva. Taču tajā pašā laikā šodien it īpaši svarīgi ir intensificēt šo virzību saimnieciskajā ziņā. Un, es domāju, nav nejauša Demokrātiskās partijas Saimnieks aiziešana no valdības, tieši šajā mūsu premjera valdīšanas posmā, pirms viņa iecerētās vizītes uz ASV, kur tiešām bija iecerētas nopietnas pārrunas. Es uzskatu, ka tas varētu būt pārdomāts solis, lai neļautu attīstīt Latvijas un ASV attiecības tieši saimnieciskajā ziņā, jo, protams, tiem pārstāvjiem, kam ir šī saimnieciskā orientācija uz Austrumiem, tas būtu ārkārtīgi neizdevīgi. Un tāpēc nupat izskanēja šī gandrīz vai histēriskā doma - neļaujiet premjeram braukt uz ASV, neļaujam viņam tur runāt! Jā, es saprotu jūs. Jūs to tiešām gribētu - neļaut. Un, ja tas runātājs kļūtu par premjeru, tad gan laikam viņš nekad nebrauktu uz ASV, izņemot vienīgi tās reizes, kad viņš brauktu turp izklaidēties. Tad acīmredzot tiešām šīs vizītes pārceltos vairāk uz Austrumu pusi. Es ceru, ka jūs to nesagaidīsiet. Es domāju, ka mūsu apvienība “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK domā, ka Latvijas drošības garants arī saimnieciskajā ziņā ir šodien maksimāli attālināties no Krievijas un atļaut šo saimniecisko darbību tiem, kas skaidri apzinās, ka tā ir riska darbība. Protams, kā vienmēr, tādi būs, vienmēr ir tādi, kas riskē.

Un vēl nedaudz par bankām. Jā, es saprotu arī to baņķieru izmisumu, kuriem tiešām no Krievijas naudiņa slīdēja iekšā tajās bankās. Viņi jau neprasīja, kas tā tāda par naudiņu ir. Viņi savulaik bija ļoti priecīgi par to, ka Krievijā notiek iekšēji nemieri un tanī brīdī bankās nāk iekšā nauda no Krievijas. Nauda, ko tur nogulda pat Krievijas amatpersonas. Tā ka, atvainojiet, lūdzu, Latvijai ir jāizvēlas, uz kuru pusi tā noteikti grib pagriezties. Vienam ir mīļāks viens virziens, otram - otrs. Un tieši tas ir mūsu uzdevums - pārliecināt sabiedrību, lai viņa dod atbalstu tam virzienam, kas Latvijai būtu vislabvēlīgākais. Katrā ziņā ļoti amizanti ir klausīties kritiku par valdības darbu, kura izskan no to cilvēku puses, kuri līdz pat nesenam brīdim bija valdībā, kuri ārkārtīgi gribēja tur būt, kuri bija ārkārtīgi aktīvi valdības darbībā. Nu izrādās, ka tur nekas nav noticis, tur nekas nav izdarīts. Es atgādināšu nupat ienākušajam Čevera kungam, ka tieši viņš ir atbildīgs par 3.marta, par 17.marta nekārtībām, jo policija nebija savu uzdevumu augstumos. Un nerunāsim par to... Un zināms bija jau iepriekš, jau pagājušā gada nogalē, tas, kas notiks. Tā ka šeit vispirms vajadzētu pastāstīt par saviem darbiem un nedarbiem.

Sēdes vadītājs. Juris Vidiņš - apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija.

J.G.Vidiņš (apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija).

Cienījamais Prezidij! Cienījamie kolēģi! Man īsti nav skaidrs, kādēļ mēs šodien esam sanākuši, jo nekāda lēmuma projekta nav. Vai te tāda izrunāšanās vien būs? Taču katrā ziņā šī izrunāšanās ir ļoti pamācoša, jo, Čevera kungs, es sen nebiju dzirdējis tādu naida izvirdumu, kādu es dzirdēju šodien no jums. Man vienīgi rada izbrīnu tas, kā jūs varējāt veselus deviņus mēnešus to aprobežoto politiķu vadībā strādāt. Kāpēc jūs neaizgājāt ātrāk projām? Jūs visu laiku tagad šausmināties, ka ekonomika novesta līdz tādam stāvoklim, katastrofa notikusi tieši pirms Lieldienām. Līdz Lieldienām viss bija okey, viss bija ļoti labi. Bet, tiklīdz kā jūs aizgājāt no valdības, tagad ir ekonomisks sabrukums un viss pārējais. Un man tāpat nav īsti izprotams jūsu aicinājums valdībai strādāt aktīvi. Man līdz šim likās, ka viņa strādā aktīvi. Varbūt neaktīvi? Man nav saprotami arī Jurkāna kunga izmisuma saucieni par Krievijas rulli, kas mūs rullē visu laiku. Jurkāna kungs, kad mūs Krievija nav rullējusi?

Un ko jūs, Čevera kungs un Jurkāna kungs, ieteiktu, lai tā ruļļa nebūtu? Sastādīt valdību. Jūs ar Čevera kungu - priekšgalā. Meļņiku - kā finansu ministru. Un Sausnīti - kā ekonomikas ministru, kas ļoti veiksmīgi ir par vienu latu privatizējis Baldones sanatoriju savas partijas biedrei Gurčienienei, pret kuru ir ierosināta kriminālatbildība. Vai jūs šādu valdību vēlaties?

Ādamsona kungs visu laiku te bļaustās par kaut kādiem “beņķiem”. Es nezinu... es šinī frakcijā strādāju jau gandrīz trīs gadus, mums nav nekad bijuši kaut kādi strīdi par “beņķu” sadalīšanu, un mums tāpat nav nekad bijusi nekāda interese, ko “prihvatizēt” un ko “neprihvatizēt”.

Cienītais Apiņa kungs! Jūs šeit uzstājāties ar lielu kritiku arī pret “Tēvzemei un Brīvībai”. Atvainojiet mani, šī situācija, ar Čevera kunga vārdiem runājot, kritiskā situācija... pie šīs situācijas ļoti vainīgi ir tādi cienījami darboņi kā Gaiļa kungs, Birkava kungs, kuri savlaicīgi neorientēja Latvijas ekonomiku uz Rietumiem. Un to jau Dobeļa kungs pareizi pateica. Es vienīgi tādu vēsturisku ekskursu gribētu veikt un pateikt: 1935.gadā Latvijas eksports un imports ar tā saucamo PSRS bija tikai 4%, un tad viņi mums ekonomiskā ziņā nevarēja “izgriezt rokas”. Labi, Jurkāna kungs, ieliksim jūs par premjeru. Jūs būsiet otrs Kirhenšteins. Vai jūs domājat, ka tas dikti nomierinās Krieviju? Ja jūs viņus lūgsiet uzņemt Latvijas Republiku Krievijas sastāvā kā Krievijas Federācijas subjektu, tad viņi varbūt nomierināsies. Bet tad jūs vairs nebūsiet tāds īsti riktīgs premjers. Tā ka arī mazliet pārdomājiet par to, ko jūs liekat priekšā, - kādā veidā iztapt Krievijai.

Kad klausos Čevera kungu vai Jurkāna kungu, vai Dozorceva kungu, man vienmēr nāk prātā tīri medicīniski termini. Es viņiem gribētu piedāvāt tualetes ziepes, lai vieglāk pārvarēt Krievijas musculus circularus pretestību. Es domāju, ka mediķi saprot, ko es ar to domāju.

Tagad es vēl ko gribētu pateikt. Jurkāna kungs teica, ka šī valdība ir pret Krieviju. Jurkāna kungs, es esmu tipisks pretkrievs, antikrievs. Jeb nacionālais... Sauciet mani, kā gribat. Jo es nekad neaizmirsīšu latviešu tautas deportācijas, un man bija tā laime būt viņu starpā. Laime, es pasvītroju, jo man ir tie politiskie uzskati no tā laika izveidojušies. Es vienīgi brīnos par jums. Ja jūs atceraties Polijas sacelšanos pagājušā gadsimta vidū un ja jūs esat lasījuši Dostojevska “Zapiski iz mjortvovo doma”, tad jums vajadzētu saprast to lielkrievu šovinismu, kas bija vērsts pret poļiem kā tautu. Jums vajadzētu atcerēties Katiņas mežā nošautos poļu armijas 11 000 virsniekus. Un es nezinu, vai tad jums šī pielabināšanās taktika saglabātos.

Un vēl. Jūs nešaubāties par to, vai “tēvzemieši” balsos vai nebalsos par Pilsonības likuma izmaiņām. Es jums, visai cienītajai Saeimai, varu pateikt, ka es esmu kategoriski pret esošo Pilsonības likumu, jo tas legalizē kolonizatoru tiesības iegūt pilsonību. Jo tas ir pretrunā ar visām starptautisko tiesību normām. Un to arī jūs, Jurkāna kungs, ļoti labi zināt. Bet, ja nav labāka, es negribētu, lai tas pasliktinātos. Un ja tās izmaiņas, ko valdība pašreiz ierosina... Ja pēc rūpīgas izstudēšanas es redzu, ka latviešu tautai tas nenodarīs lielāku ļaunumu, tad es esmu gatavs to atbalstīt, jo nedod Dievs, ka konsolidācijas vietā nāksiet pie varas jūs vai Čevera kungs. Tas sabiedrībā to šķelšanos tikai pastiprinās. Nedomājiet, ka pilsoņi, latviešu tauta turēs muti ciet. Viņi neturēs. Viņi būs varbūt vēl bļaustīgāki par tiem, kas bija 3.martā pie Rīgas Domes. Tā ka mēs esam pragmatiķi, esam ar mieru iet uz atsevišķiem saprātīgiem kompromisiem, lai gan mans mūža sapnis būtu, ja viņi, visi šie 600 tūkstoši, aizvāktos atpakaļ uz etnisko dzimteni vai uz Van der Stūla dzimteni Holandi. Man liekas, tas būtu tas visveiksmīgākais variants. Taču tas ir mans subjektīvais viedoklis. Tas nav frakcijas viedoklis. Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Aristids Lambergs - Latvijas Nacionālās reformu partijas un Latvijas Zaļās partijas frakcija.

A.J.Lambergs (Latvijas Nacionālās reformu partijas un Latvijas Zaļās partijas frakcija).

Godātais Ministru prezidenta kungs! Godātā Saeimas vadība! Kolēģi! Pagājušajā pirmdienā Strasbūrā sākās Eiropas Padomes parlamentārā sesija -pavasara sesija. Latviju pārstāvēja četri deputāti - gan no pozīcijas, gan no opozīcijas. Taču ar lielu gandarījumu jāsaka, ka tad, kad mēs, visi šie četri deputāti, bijām šajā internacionālajā forumā, mēs paudām tikai vienu nostāju, mums bija kopēja nostāja, un tā bija par Latvijas interesēm.

Es šoreiz nācu runāt nevis tāpēc, lai kādu noliegtu vai aizstāvētu, bet gan tādēļ, lai varbūt dalītos ar jums tajā, ko par mums, par Latvijas valsti, teica mūsu brāļu tautas - lietuvieši, igauņi - , kā arī somi, angļi un citas delegācijas, ar kurām mums bija izdevība tikties un runāties. Un bija šādi secinājumi: ja krīt Krasta valdība, tad tas nozīmē, ka Maskava ir uzvarējusi. Skaidri un gaiši. Ka jums nav brīv pieļaut Krasta valdības krišanu. Nav runa par to, vai tā ir laba vai slikta, vai ir labs premjers, vai par ko citu. Tas ir principiāls jautājums. Viņi saka: lūdzu, salieciet muguras kopā, likvidējiet šīs politiskās pretišķības, pretenzijas un parādiet savu kopējo nostāju, un neļaujiet tam notikt! Jo citādi tam visam nebūs gala, Maskava būs uzvarējusi. Un to mēs nedrīkstam parādīt. Man jāsaka, ka lietuvieši un igauņi bija ļoti, ļoti satraukti un man uzdeva tādus jautājumus: kāpēc jūs, latvieši, nesalikāt muguras kopā, kad Černomirdins apvainoja jūsu premjeru? Tas taču galu galā ir mūsu premjers, tas ir Latvijas valsts pārstāvis. Taču mēs neko nedarījām, neviens. Viņš varēja “nolikt” viņu... Es nesaku, vai ir labs vai slikts, es neaizstāvu tādā veidā. Bet kāpēc mēs viņu neaizstāvējām? Tas ir mūsu prestižs. Kāpēc jums nav mugurkaula, latvieši? Kāpēc jūs, latvieši, braucat uz Maskavu? Tas izskatās šausmīgi. Tas izskatījās tā, ka jūs braucat pārdot Latvijas nākotni un tirgoties par to. Un tā tālāk. Tie bija daži punkti.

Es pilnīgi piekrītu tam, ko teica Mauliņa kungs un Ābiķa kungs. Tiešām - darīsim visu, lai tas nenotiktu. Godātie kolēģi, darīsim visu, lai tas nenotiktu, un izturēsim šo spriedzi līdz 7. Saeimas vēlēšanām!

Un vēl viens jautājums. Tā kā esam nonākuši pie runām par šprotēm... Savā laikā prezidents Kārlis Ulmanis teica: mīļie latvieši, mums ir trīs cukurfabrikas, bērsim savā kafijā vai tējā trīs karotes cukura! Varbūt vajadzētu šodien teikt: mīļie latvieši, mums ir daudz šprotu. Kā būtu, ja katra ģimene katru dienu izēstu trīs kārbiņas šprotu? Var būt, ka šī Saeima varētu vienoties un pieņemt tādu lēmumu šodien. Likvidēsim vismaz šo problēmu! Tad būs šodien panākts kaut kas konstruktīvs, nekā varbūt šī garā runāšana.

Tādēļ es aicinu... Es katrā ziņā pēc šīs sēdes došos uz veikalu, ja veikali vēl būs vaļā, un iegādāšos lielu kvantumu šprotu.

Paldies par uzmanību. (Aplausi. Starpsauciens: “Pērciet Latvijas preci!”)

Sēdes vadītājs. Pēteris Tabūns - apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija.

P.Tabūns (apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija).

Cienījamie kolēģi! Es saprotu, ka šis uzaicinājums jums radīs īpašu iedvesmu. Sekosim Lamberga kunga ieteikumam!

Bet nu pavisam nopietni. Cienījamie kolēģi! Jautājums šodien patiešām ir ļoti nopietns un sekojošs: gribam vai negribam mēs paskatīties patiesībai acīs. Un vai šī ir tā īstā reize - te jau kolēģi to atgādināja -, vai šobrīd, šajā kritiskajā brīdī, vajag spodrināt savas partijas vai savas personas popularitāti pirms vēlēšanām vai rūpēties par valsti un par tautu? Vai šis nav pats galvenais jautājums?

Un ir labi, ka šodien patiešām atskanēja ļoti reālas balsis arī no tā saucamās opozīcijas. Te Mauliņa kungs ļoti precīzi pateica, Ābiķa kungs no “Latvijas ceļa”... tā, protams, ir pozīcija, arī Kreituses kundze, Rubina kungs... Patiešām tā šodien vajadzētu runāt šeit sanākušajiem par šo kritisko situāciju.

Es atgādināšu. Vai esat aizmirsuši, ka visi, faktiski arī opozīcija, esat piekrituši, ka mēs tomēr bijām uzsākuši stabilitātes ceļu? Ne jau pārticības, bet stabilitātes ceļu ekonomikā un politikā.

Kas radīja šādu situāciju, kādā šodien atrodamies, Čevera kungs un Jurkāna kungs? (Starpsauciens: “Tabūns!”) Gan Jānis, gan Ernests, gan Staša kungs... Kas radīja šādu situāciju? Vai jums tas nav skaidrs? Vai visiem šeit nevajadzēja diskutēt tieši no šā skatpunkta šodien; kā Lamberga kungs nupat teica, saliekot kopā muguras, kā īstiem latviešiem pienākas? Mēs taču zinām, kas to radīja! To jau ļoti labi pateica mans kolēģis Dobeļa kungs un Vidiņa kungs, runādams par Krieviju un prokrieviskajiem spēkiem Latvijā. Ko jūs mums gribat iestāstīt tagad?

Un vēl. Es atgādināšu, ka šodienas saruna derīga par tik, par cik jārod striktāka - es uzsveru, striktāka, un nepārprotiet tālāk sacīto... striktāka attālināšanās no Krievijas atkarības. Mums jāpārorientējas uz sadarbību ar Rietumiem un varbūt arī ar tām bijušajām PSRS valstīm, kuras nedomā tā, kā domā Krievijā.

Es atgādināšu, ka Latvija 1938. gadā bija sasniegusi augstu uzplaukumu, bija viena no tām valstīm Eiropā, kuras bija sasniegušas patiešām augstu attīstības līmeni. Šajā laikā tikai 3,4% - ieklausieties, 3,4%! - Latvijas eksporta un 3,7% importa bija saistīti ar PSRS. Tomēr Latvija bija sasniegusi uzplaukumu. Tātad uzplaukumu var un uzplaukumu vajag sasniegt bez vērā ņemamiem ekonomiskajiem sakariem ar Krieviju tādā gadījumā, kāds pašlaik izpaužas no Krievijas puses. Tas ir mūsu uzdevums šodien. Tas ir mūsu kā deputātu pienākums. Un, paldies Dievam, ka šī virzība ir tieši šāda.

Es atgādināšu, ka, salīdzinot ar 1991. gadu, Krievijas īpatsvars mūsu eksportā ir krities 4,6 reizes un importā - 5,6 reizes. Tātad Krievija var, protams, negatīvi ietekmēt mūsu ekonomiku, bet nevar novest līdz krīzei. 1997. gadā uz Rietumu valstīm tika sūtīti 67,5% Latvijas eksporta, bet no Rietumiem mēs saņēmām 77% importa. Lūk, pārorientēšanās! Un tie nebūt nav mani vārdi, bet zinātnieka - Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta speciālista Mežapuķes kunga vārdi, ka šī tendence nākotnē jāvērtē ļoti, ļoti pozitīvi. Tās perspektīvā novedīs tikai pie laba, jo no Krievijas, kā mēs saprotam - nebūsim taču naivi, un jūs neesat naivi -, neko labu gaidīt nevaram. Ja mēs piekāpsimies vienā vietā, kā te kolēģi jau teica, Krievijas spiediens sekos no desmit citām vietām, kamēr viņi mūs pakļaus un padarīs par izsmieklu, kā viņi to jau bija izdarījuši.

Apiņa kungs teica: “Mīļi smaidīt vajag ienaidniekam!” Tā esot politika. Mīļi smaidīdams, Apiņa kungs... viņa gan nav zālē... mēs esam nonākuši šajā apkaunojošajā, bēdīgajā situācijā.

Un pareizi Rubina kungs teica: ““Saimnieka” cilvēki, iegaumējiet to un padomājiet! Ne aiz ļauna es jums to saku, un ne aiz ļauna citi kolēģi to saka; jūs tiekat uzskatīti par dezertieriem šajā situācijā!” Un neapvainojiet Krasta kungu personīgi un šo valdību kopumā. Faktiski visi to ir pateikuši, to zina arī Prezidents, tāpēc ir pateicis, ka labāku valdību šodien šī Saeima... šīs Saeimas laikā nav iespējams izveidot.

Tātad vajadzētu darīt visu, lai šī valdība strādātu Latvijas un latviešu tautas labā (Starpsauciens: “Bet ja nestrādā?”), nevis mēģināt darīt tā, kā jūs, “Saimnieka” cilvēki, esat sākuši darīt, - no iekšpuses vēl destabilizējot. Jūs jau gandrīz esat tuvu tam, ka aicināt uz streiku. Jūs sapulcinājāt daudzu rūpniecības uzņēmumu vadītājus un direktorus un faktiski draudējāt valstij ar streiku. Vai tad tas ir prāta darbs? Es domāju, ka tā nav vis tuvredzība - jūs neesat tik tuvredzīgi -, bet tā ir vienkārši nodevība šajā laikā, domājot par savām partijas interesēm: ja gribēsim, tad... Ja ne - tad par grupu interesēm. Skaidri un gaiši! Ir jāizvēlas taču! Pareizi šeit skanēja: vai nu šprotes, vai valsts, vai tauta...

Jā, patiešām pareizi teica Lamberga kungs, un tas jau ir skanējis arī pasaulē: ja krīt Krasta valdība, būs uzvarējusi Maskava. Un patiešām nebūs gala tam spiedienam, ko Maskava veic pret Latviju. Un ir žēl, ka arī mūsu kolēģi valdībā, “Latvijas ceļa” deputāti, un ne tikai deputāti ir pieprasījuši uzticības balsojumu Krasta kungam. It kā normāli, bet, no otras puses, jājautā: vai jums nepietiek? Šodien jums uz galda jau stāv deputātu iesniegums, kuri prasa neuzticības balsojumu. Neuzticības balsojumu tur prasa! Nē, ne jau “Latvijas ceļš”, bet desmit citi deputāti. Tad nu, lūk, vajag padomāt šajā brīdī, patiešām vēl un vēlreiz padomāt. Mēs izkļūsim no šīs kritiskās situācijas, ko radījuši gan ārējie, gan iekšējie spēki, tikai kopīgiem spēkiem - nevis šķiroties, bet vienojoties. Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Pirms dodam vārdu nākamajam runātājam, ir jāizskata desmit deputātu priekšlikums - turpināt sēdi bez pārtraukuma. Vai kāds vēlas runāt “par” vai “pret” šo priekšlikumu? Požarnova kungs, šķiet, vēlas runāt “par”.

A.Požarnovs (apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija).

Augsti godātais Prezidij, cienījamie kolēģi! Mēs esam dzirdējuši ļoti daudzas saturīgas runas, vēl deviņi cilvēki ir pieteikušies debatēt, un tas nozīmē, ka strādāsim vēl apmēram divas stundas. Ja būs vēl divi pārtraukumi - tad trīs stundas. Tas nozīmē, ka beigsim darbu desmitos vakarā. Kā pieredze rāda, tad tik vēlu parasti ir vai nu pustukša zāle, vai arī tiek saīsināts debašu laiks, un mēs patiešām negribētu, ka pēdējie runātāji uzstājas pustukšā zālē. Tāpēc mūsu priekšlikums ir turpināt sēdi bez pārtraukuma, lai visi var izteikties un vismaz dzirdēt. Paldies.

Sēdes vadītājs. Kiršteina kungs vēlas runāt “pret”.

A.Kiršteins (Latvijas Nacionālās reformu partijas un Latvijas Zaļās partijas frakcija).

Godājamie deputāti! Es esmu “pret” viena iemesla dēļ. Ja deputātam ir saplānota darba kārtība, tad ir paredzētas dažādas tikšanās... Normāls deputāts saplāno savu laiku, tāpēc nevar visu laiku tādā veidā raustīties. Ja kādam liekas, ka te ir pārāk daudz runātāju, viņš var atteikties vai arī iesniegt lūgumu saīsināt runas laiku, tāpēc es ierosinu tagad nobalsot par to, lai ir parasts, normāls starpbrīdis, lai tie deputāti, kuriem ir dažādas tikšanās, var tās īstenot... nevis visu laiku mainīt darba kārtību. Paldies. (Starpsauciens: “Pareizi!”)

Sēdes vadītājs. Lūdzu zvanu! Lūdzu balsošanas režīmu! Izlemsim 10 deputātu priekšlikumu par sēdes turpināšanu bez pārtraukuma. Lūdzu rezultātu! Par - 33, pret - 41, atturas - 10. Šis priekšlikums nav pieņemts. Pārtraukums līdz pulksten 19.30.

(P ā r t r a u k u m s)

Sēdi vada Latvijas Republikas 6.Saeimas priekšsēdētājs

Alfreds Čepānis.

Sēdes vadītājs. Godātie kolēģi, turpināsim debates! Atgādinu, ka debatēs pieteikušies vēl 10 cilvēki. Runās Viktors Stikuts - Demokrātiskās partijas Saimnieks frakcija.

V.Stikuts (Demokrātiskās partijas Saimnieks frakcija).

Cienījamie deputāti! Prezidij! Acīmredzot mūsu valsts augstākajai vadībai neatliek laika šodien piedalīties līdz galam kopā ar mums šajā pietiekoši svarīgajā diskusijā, kuras sekas patlaban ir grūti apzināt. Taču, ja viņi uzskata, ka viņiem ir citas - svarīgākas darīšanas, tad domāsim, ka tas tā arī ir.

Es gribu teikt, ka konkrētajā brīdī konkrēti cilvēki konkrētā vietā var vai nu paātrināt, vai apturēt to notikumu gaitu, kuri būtu notikuši tik un tā. Arī šobrīd notiekošais valstī diemžēl nav bijis atkarīgs no Demokrātiskās partijas Saimnieks, kuru lielā mērā mēģina iztēlot par šā notikuma vaininieci, bet es domāju, ka šī nelaime jau ir sākusies tanī brīdī, kad pēc 6.Saeimas ievēlēšanas tai tomēr nebija drosmes nodot valsts pārvaldi lielākās Saeimas frakcijas rokās, bet Valsts prezidents, iesaistoties dažādās sarunās un pārrunās, tomēr veica šo lietu pēc sava prāta, un tad arī šodien, sešus mēnešus pirms nākošās Saeimas vēlēšanām, mēs jūtam to, ka situācija valstī ir izveidojusies pietiekoši smaga. Es domāju, ka Prezidents šobrīd apzinās šo savu lielo kļūdu, un nākotnē, pēc 7.Saeimas ievēlēšanas, kad viņš būs Prezidents, tad viņš tiešām lielākajai partijai, kura nokļūs 7.Saeimā, tomēr dos uzticību valsts pārvaldei. Manā skatījumā, tā bija viena no pirmajām un lielākajām kļūdām mūsu parlamenta darbībā 6.Saeimas laikā.

Tālāk. Es domāju, ka šeit tēlot varoņus nevienam nevajag. Mēs visi esam kopēji atbildīgi par mūsu valsts likteni, jo visi esam vēlēti, un tas, ka šodien apvaino “Saimnieku” un reizē, es uzskatu, arī mani, ka mēs esot pagriezuši muguru valstij tik grūtā brīdī... Es uzskatu, ka šis apvainojums ir ļoti smags, jo, piemēram, manā dzimtā nekad nav bijis neviena cilvēka, pēc vēstures ņemot, kas būtu nodevis Latviju. Tomēr šoreiz runa nebūs par to.

Mēs esam pulcējušies šeit, lai apspriestu, kā varētu valstī stabilizēt ekonomisko situāciju. Vai tiešām tie kolēģi, kuri domā, ka viņi tagad izveidos valdību, izveidos normālu valsts pārvaldi... ka viņi varēs iztikt bez vienas no lielākajām Saeimas frakcijām? Es dziļi šaubos par to. Varbūt pozitīvākais moments būs tikai tas, ka opozīcijā, kurā, es domāju, mēs, “Saimnieks”, atradīsimies, konkrētā konstruktīvā opozīcijā... Mēs netraucēsim šīs Saeimas darbu, bet visādā ziņā mums būs vieglāk, sadarbojoties ar citām opozīcijas frakcijām, pieņemt lēmumus, kas varētu šai valstij, šīs valsts iedzīvotājiem mazliet atvieglot viņu šobrīd pietiekoši smago likteni.

Es domāju, ka latviešu tauta līdz šai dienai ir pietiekoši daudz jau cietusi. Viņa ir pārdzīvojusi viduslaikos mēra laikus, kad ļoti maz cilvēku izdzīvoja. Es domāju, ka viņa pārdzīvos arī šo brīdi - gan šo Maskavas spiedienu, gan visu pārējo. Nekur mēs Latviju nevarēsim attālināt no Krievijas, jo attālināties no Krievijas varētu vienīgi ar laivu vai plostu pāri Baltijas jūrai, dodoties uz kādu skaistāku zemi. Tomēr es domāju, ka tāds nav mūsu, šīs Saeimas deputātu, mērķis.

Mūsu mērķis šodien ir iespējami kalpot tautai un kalpot tieši tam, lai mūsu uzņēmējs šobrīd nejustos atstumts un nevajadzīgs, lai viņam nebūtu jāmeklē darba tirgus varbūt ārzemēs, lai viņam nav jāreģistrē ofšoru zonās savas firmas, bet iespējami vajadzētu mēģināt piesaistīt šo uzņēmējdarbību mūsu valsts iekšienē. Jo kādēļ tad uzņēmēji šobrīd maksā nodokļus, kādēļ viņi uztur no sava darba mūsu Saeimu, valsts pārvaldi, ja šī valsts pārvalde neko nedara šo uzņēmēju labā, lai viņiem atvieglotu izdzīvošanas iespējas, lai viņu konkurētspēja būtu pietiekoši liela pasaules tirgū?

Var jau gudri runāt, ka uzņēmējdarbība jāpārorientē no Austrumiem uz Rietumiem, jāatsakās no kaimiņiem, bet jūs labi zināt, ka, dzīvojot kopā vienā mājā, ja tu atsakies no kaimiņiem, var pēkšņi iznākt tā, ka tev nav neviena, kas izsauc ātro palīdzību uz mājām, ja tev pēkšņi kļūst slikti. Es domāju, ka šī tendence tomēr ir jāpārvar.

Pirmkārt, ir jābeidz ķildoties savā starpā. Un, ja mēs pārstāsim paust šo savstarpējo nihilismu un ar visiem iespējamiem līdzekļiem nemēģināsim apkarot frakciju “Saimnieks”, kura pietiekoši konstruktīvi ir darbojusies visu 6.Saeimas laiku... Mēs esam balstījuši šo valdību, bet nu ir pienācis brīdis, kad Krasta kungs uzskata, ka viņš var atlaist vienu no “Saimnieka” ministriem, ne prasot kādu frakcijas piekrišanu, ne sniedzot paskaidrojumus. Vienkārši tāpēc, ka viņš ir “Saimnieka” ministrs, un nu pēkšņi izrādās, ka viņa darbība ir bijusi destruktīva un ka viņš radījis kaut kādu paniku valstī tieši tajā brīdī, kad ministrs sniedza tiešām pareizu un precīzu informāciju, kuru pēc tam pats premjerministrs atkārtoja un pasniedza jau kā savu variantu, bet tikai ar nedēļu ilgu nokavēšanos. Nedrīkst būt šāda situācija!

Es ceru, ka mēs... Es neaizkavēšu jūsu laiku, bet domāju, ka nekas briesmīgs nenotiks, ja “Saimnieks” paliks opozīcijā. Turpiniet pārvaldīt situāciju valstī, bet mēs būsim, ja kas, konstruktīvā opozīcijā. Paldies.

Sēdes vadītājs. Pirms dodam vārdu nākamajam, ir jāizskata desmit deputātu priekšlikums - saīsināt debašu laiku šīsdienas sēdē līdz piecām minūtēm.

Vai kāds vēlas runāt “par” vai “pret”? Vai kāds prasa balsojumu par šo priekšlikumu? Deputāti prasa balsojumu. Lūdzu zvanu! Lūdzu balsošanas režīmu! Izlemsim jautājumu par desmit deputātu priekšlikumu - saīsināt debašu laiku. Lūdzu rezultātu! Par - 36, pret - 15, atturas - 4. Pieņemts.

Nākamais runās deputāts Imants Liepa - frakcija “Latvijai”.

I.Liepa (frakcija “Latvijai”).

Augsti godātais priekšsēdētāj un cienījamie kolēģi, kas vēl atrodaties zālē! Manuprāt, ikvienam no mums ir skaidrs, ka šodienas saruna, diskusija, ir ievirzījusies ne gluži īstajā gultnē.

Ja mēs paskatāmies, ko tad Čepāņa kungs ir parakstījis, kādu dokumentu, uz kura pamata mēs te esam sapulcējušies, tad redzam, ka šis dokuments skan tā: “Ministru prezidenta Guntara Krasta ziņojums par valdības rīcības plānu ekonomiskās situācijas stabilizācijai valstī”. Pašreiz es te neesmu saklausījis kaut kādu ekonomisko problēmu uzskaiti un šo problēmu risinājumu. (Starpsauciens: “Pareizi!”) Pagaidām mēs, labākajā gadījumā, dzirdam, ka viena frakcija slavē sevi, nomelnodama citu frakciju. Vēl trakāk! Viena persona slavē sevi atkal uz citu personu negāciju fona. (Starpsauciens: “Pareizi!”) Es domāju, tas nav īstais jautājums, par kuru būtu jārunā. Tāpēc arī nav nekāds brīnums, ka valdības vīri ir aizgājuši, jo te nav ko dzirdēt un uzklausīt, kā tālāk būtu jāstrādā ekonomiskās situācijas stabilizēšanā. Kad es nācu uz šo sēdi, man bija ļoti svarīgi dzirdēt sekojoša rakstura jautājumus. Es varu uzskaitīt tikai dažus, jo ir piecu minūšu laika ierobežojums. Kāpēc vēl līdz šim nav izstrādāta tautsaimniecības un atsevišķu tautsaimniecības nozaru politika jeb stratēģija, vēl labāk - programmas? Septiņi gadi jau pagājuši, bet vēl joprojām tās nav. Kāpēc? Kāpēc, lūk, makroekonomiskie rādītāji, kas, neapšaubāmi, ir pozitīvi... kāpēc šos makroekonomiskos rādītājus nevar ievirzīt tā, lai katrs cilvēks kaut nedaudz, bet tomēr izjustu šo makroekonomikas uzlabošanos? Kāds ir algoritms tam, lai makroekonomisko uzlabošanos novirzītu uz mikroekonomiku? Par to mēs nedzirdējām neviena vārda nedz ziņojumā, nedz arī debatēs.

Tālāk. Kā mēs varētu panākt likumu sakārtotību? Visu laiku mēs dzirdam: nav sakārtots šis un tas, un tas, un tas likums. Un tā tālāk, un tā tālāk. Kādā veidā, cik ilgā laikā un kuri likumi mums ir jāsakārto ekonomiskās situācijas uzlabošanas vārdā? Neviens vārds par šo jautājumu nav runāts.

Kādai ir jābūt optimālai valsts pārvaldei? Tas ir viens no ekonomikas pamatelementiem. Vai šodien valsts pārvalde ir optimāla? No optimizācijas un pārvaldes teorijas viedokļa - absolūti nē. Par to mēs nedzirdējām.

Tālāk. Kādi pasākumi būtu jāveic, lai stabilizētu nodokļus, lai stabilizētu attiecīgo nodokļu likumu pieņemšanu, lai tie nemainītos ik pa mēnešiem? Parunājiet ar uzņēmējiem, un viņi visi kā viens sacīs, ka pats sliktākais, kas mums ir, - tā ir šī nestabilitāte. Šodien ir tādi nosacījumi, bet pēc dažiem mēnešiem vai pēc gada tie ir citādi, un tāpēc nav iespējams tālredzīgi plānot ekonomisko darbību. Par šiem jautājumiem neviena vārda.

Kādā veidā iesaistīt Ārlietu ministriju? Vēstniecībās ir attiecīgi cilvēki, kas interesējas par ekonomiku. Kādā veidā varētu iesaistīt šos cilvēkus, lai mūsu ekonomiskās vajadzības darītu zināmas ārzemēs? Neviena vārda! Kādā veidā konsolidēt dažādu ministriju ekonomiskās rīcības, teiksim, algoritma uzlabošanu? Atkal neviena vārda!

Kā nodrošināt, lai galvenie, lielie, investori ienāktu Latvijā? Piemēram, runājot par celulozes rūpnīcu, - 1,1 miljards ASV dolāru. Mums jau sen vajadzēja uzcelt šo rūpnīcu un tādējādi atrisināt vesela tautsaimniecības kompleksa problēmas. Neviena vārda par to, kā lielās investīcijas piesaistīt Latvijai!

Taču mēs strīdamies un apvainojam viens otru, kaut gan darba kārtībā ir runa par ekonomiku.

Tālāk. Kā nodrošināt konsekvenci? Diemžēl piecas minūtes ir pagājušas. Paldies.

Sēdes vadītājs. Diemžēl piecas minūtes ir pagājušas.

Pauls Putniņš - LZS, KDS frakcija.

P.Putniņš (LZS, KDS frakcija).

Augsti godātais Saeimas priekšsēdētāj! Godātie kolēģi! Cienītās kolēģes! Šī nebija tā reize, kad vajadzēja ierobežot debašu laiku, jo mēs runājam par pašu būtiskāko, kas vien mums var būt. Un arī, ja radio ir pieslēgts... Līdz šim, kad tas bija pieslēgts, cilvēki ļoti, ļoti klausījās un sekoja.

Šis ir sabiedrības konsolidācijas brīdis, kad pilsoniskā sabiedrība un droši vien arī nepilsoņi ierauga gan mūs, gan mūsu problēmu visā nopietnībā. Kas tad ir noticis? Mēs faktiski esam izvēles priekšā, un tas izpaužas tik ārkārtīgi uzskatāmi. Tātad, no vienas puses, ir laba dzīvošana. Es teiktu, šķietami laba dzīvošana Krievijas apkampienos. Šķietami laba tāpēc, kāda jau nu Krievijā tā pašlaik ir... Lai gan mēs katru brīdi varam pievienoties Krievijai, un tur mēs tad arī šos “labumus” izbaudītu, bet tad ar mūsu valsti, tātad ar mūsu tautu būtu “cauri”!

Un otra puse tad ir tāda: ja mēs iestājamies par šo otro mērķi, ko mēs esam deklarējuši un par ko mēs tik daudz esam runājuši, - par tautas pastāvēšanu, tad šeit ir mūsu izvēle. Skatīsimies visas problēmas šajā aspektā! Mēs faktiski jau bijām piemirsuši Krieviju. Mēs gan zinām vēsturiski, cauri gadu simteņiem, Krievijas darbus, Krievijas iekarotājpolitiku. Mēs to izbaudījām padomju laikos, un tad nāca šī laimīgā iespēja, arī Jeļcina šī vēlība, un mēs tagad esam brīvā Latvijā, kura mums faktiski jālolo un jāuzceļ pašiem. Bet mēs, man jāsaka, laimīgā kārtā pašlaik ieraudzījām atkal to Krieviju kāda tā ir un kuru mēs, pasaule, nevaram tā pārveidot. Mēs to ieraudzījām saistībā ar ārprāta melu kampaņu savu mērķu sasniegšanai, nevis cildenu, bet ļoti necilu, necildenu zemisku mērķu sasniegšanai. (Starpsauciens: “Pareizi!”)

Un tad nu, redzat, tagad skatīsimies, kā tad tas nu ir. Ja mēs gribam pastāvēt, tad mēs nevaram vairs paļauties uz Krieviju. Atcerieties, ka jau padomju laikos redzīgākie cilvēki visu laiku teica, ka ar resursu atkarību, enerģijas atkarību, ražošanas atkarību mēs tiekam atgriezti no pasaules, sajūgti ar Krieviju, kura mūs tikai ar vienu kloķīti var, teiksim, izolēt ekonomiskajā ziņā. Un tad vēl atcerieties tos cilvēkus pēc neatkarības iegūšanas un vēl šodien - visus šos septiņus gadus, kuri teica, ka vajagot, lūk, mums sajūgties stingrāk ekonomiskajā ziņā ar Krieviju. Un tad nu jūs ieraugāt, ka šis uzskats ir cietis absolūtu fiasko.

Mums vajag, protams, draudzēties arī ekonomiski, bet mums vajag būt arī tai milzīgajai alternatīvai - uz citām valstīm izejošai, lai mēs varētu pastāvēt. Bet var jau būt, ka visa šī mana runāšana ir lieka, var būt, ka sabiedrība un arī mūsu latviešu tauta saka: štrunts par bitēm, ka tik medus, ka tik laba dzīvošana, vienalga - kā. Varbūt mums ir jāsarīko aptauja sabiedrībā par šīm divām izvēlēm - kaut kāda laba dzīvošana vai mūsu tautas kā milzīgas vērtības pastāvēšana? Tas ir pamatjautājums!

Mēs šajās dienās runāsim ļoti daudz gan Pilsonības likuma revidēšanas sakarā, gan Valodas likuma sakarā, un šī nebūs vienīgā reize, bet, saprotiet, ka šī ir ļoti svarīga reize, lai sarunātos ar sabiedrību un lai ieraudzītu pašiem sevi. Attiecībā uz Saimnieku es gribu ar lielu goddevību par viņu runāt, bet es pašlaik arī vismaigākajā veidā pasaku, ka tā bija jūsu kļūda - aiziet no valdības. Par to jau daudzkārt te runāja, un faktiski pēc būtības tas ir lielāks nodarījums. Vai jūs to nesapratāt? Un tāpēc paldies Ilgai Kreitusei, Jānim Mauliņam un daudziem citiem, kas novērtēja šo situāciju. Paldies, ka jūs konsolidējāties par valdības saglabāšanu, jo pareizi jau teica Lambergs, ka tas - šīs valdības saglabāšana -, teiksim, pasaulē un citās valstīs tiek ļoti augstu vērtēts. Paldies. (Starpsauciens: “Opozīcija zina, ko dara.”)

Sēdes vadītājs. Aivars Kreituss - pie frakcijām nepiederošs deputāts.

A.G.Kreituss (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Cienījamie deputāti! Es gribētu vērst dažu runātāju uzmanību uz to, ka Krasta referāts nebija veltīts situācijas analīzei laukos vispār, kā to bija gaidījis Ādamsona kungs, bet ar skaitļu palīdzību rādīja mūsu virzību uz priekšu pēdējā laikā. Arī es braukāju pa Latviju un redzu to trūkumu un badu, sagruvušās kūtis un neapstrādātos laukus, tā ka nav vis tā, ka mēs to neredzētu. Arī es strādāju valdībā un zinu, cik saspringta ir naudiskā situācija, un tāpēc mēs nevaram tik pēkšņi - uz līdzenas vietas no viena premjera prasīt, lai viss tas būtu novērsts. Man drīzāk izbrīnu rada tas, ka tie, kuri ir no valdības izgājuši, uzskata, ka valdības deklarācija nav izpildīta, ka viņi paši tur galīgi nav vainīgi, ka ir panākta lejupslīde un nekas vairāk, ka nav izmaksāta naudas kompensācija par sertifikātiem. Es domāju, ka tā bija tieši ekonomikas ministra darbības sfēra. Tātad jāprasa: kur ir tā politiskā atbildība?

Es gribēju runāt faktiski mazliet par ko citu. Es gribētu citēt vienu citātu, ko saka Čevera kungs vakar “Lauku Avīzē”: “Pie partijas brauca Latvijas uzņēmēji, Rīgā sanāca 81 uzņēmējs no visas Latvijas. Vēl 30 pievienojās viņu viedoklim, ka steidzami jāmeklē izeja. Viņi mums saka: jūs esat vienīgie, kas runā taisnību, pārējie visi melo.” Runa ir par to rūpnieku saietu un runa ir par divām deklarācijām jeb vēstulēm, kas ir manās rokās. Pirmā, kuru parakstīja aptuveni 5 cilvēki no visa šī lielā saieta, ir tāda: tā saucas - “Latvijas ražotāju aicinājums Valsts prezidentam un Saeimai”, bet to mēs nesaņēmām. Mēs pēc tam saņēmām izkoriģētu, un tā jau saucās “Latvijas uzņēmēju grupas atklāta vēstule”, tātad jau daudz pieticīgāka. Un tagad šajā Latvijas uzņēmēju grupas vēstulē ir rakstīts, ka 71 uzņēmējs piedalījās. Tātad šīs uzņēmēju grupas, šā it kā lielā saieta vārdā sūtīto dokumentu ir parakstījuši astoņi cilvēki, devītais nav uzlicis parakstu.

Es gribētu runāt par to, ka šādā veidā - lēti slēptā veidā nevajadzētu taisīt lielu ažiotāžu un mēģināt to pasniegt kā visas Latvijas ražotāju gandrīz vai notikušu streiku vai kaut ko tamlīdzīgu.

Es arī gribētu vērst uzmanību savā ierobežotajā laikā uz to, kas nepiedalījās. Šajā sēdē nepiedalījās galvenie mūsu rūpniecības vadītāji un pārstāvji, Tirdzniecības un rūpniecības kamera... Kulbergs vispār nepiedalījās, Latvijas Rūpniecības konfederācija Zicmaņa vadībā vispār nepiedalījās. Šī Latvijas Rūpniecības konfederācija apvieno 11 profilējošas asociācijas - mašīnbūves, vieglās rūpniecības, tekstilrūpniecības, kokapstrādes, elektrotehniskās rūpniecības, radioelektroniskās rūpniecības, zinātnes un tehniskās universitātes, farmaceitiskās rūpniecības un tā tālāk. Pārtikas pārstrādes asociācija vispār nepiedalījās.

Tad rodas jautājums: kas tad piedalījās? Kas piedalījās? Labi, ka vismaz beigās šis dokuments ir nosaukts par Latvijas uzņēmēju grupas vēstuli. Kā man sacīja tie, kuri piedalījās, tad tur sanāca stividorkompāniju pārstāvji, tur sanāca tirgotāji, atsevišķi ražotāji. Sanāca grupiņa, un sēdi vadīja bijušie “Saimnieka” ministri - Kaža, Meļņiks, Sausnītis, Dzenis. Tātad cilvēki, kuri ir tieši ieinteresēti, kuri bija tur strādājuši. Viņi sasauca savu tuvāko cilvēku loku, uztaisīja lielu troksni, vēstuli pasniedza visas Latvijas rūpniecības ražotāju vārdā un situāciju ne tikai mūsu priekšā parādīja kā traģisku. Tā vietā, kad vajadzēja domāt, kā stabilizēt situāciju valstī, kā mēģināt tomēr uzlabot attiecības ar Krieviju, bet viņi tanī brīdī izklaigājās par visu ko. Šeit nepiedalījās galvenie mūsu pārtikas ražotāji, viņu tur vispār nebija klāt. Nu es zinu Loškareva kungu, kas visu to sasauca. Es šodien ar viņu runāju. Viņš ir centīgs cilvēks, viņš darīja, ko varēja. Kad es viņam minēju šīs organizācijas, kas nepiedalījās, ka ir tās galvenās, tās ir tās, kas mūsu valstī pārstāv rūpniecību visur - ne tikai Latvijā, bet arī starptautiski, kāpēc to nebija, viņš sacīja: “Tās nedarbojās.” Ja tās nedarbojas, tad jāprasa: ko tad dara Ekonomikas ministrija? Kāda ir Ekonomikas ministrijas loma? Viņš saka: “Mēs taisīsim jaunu Rūpniecības asociāciju.” Es gribētu tad dzirdēt paskaidrojumus, kas ko taisīs. Ja tās divas galvenās organizācijas nepiedalās, ja asociācijas nepiedalās, kas tad ko taisīs? Vai tie, kuri aicināja uz streikiem?

Mēs te esam daudz runājuši. Es jau no 1993.gada, piemēram, runāju par to, ka Latvijā ir nepieciešams pārveidot Ekonomikas ministriju par Rūpniecības un ārējās tirdzniecības ministriju. Jūs labi zināt, ka tas bija mans priekšlikums jau 1993.gadā. Varbūt ir pienācis laiks par to pavisam konkrēti valdībā runāt un pavisam godīgi pateikt, ka mums ir organizēti jārūpējas par mūsu ārējo tirdzniecību, nevis tā jāļauj pašplūsmei. Ekonomikas ministrijai galvenokārt ir jākalpo kā tādai virsbūvei - Privatizācijas aģentūrai. Ja ir Privatizācijas aģentūra, tad uzticēsimies tai, lai tā strādā, bet šobrīd atzīsim, ka mums ar ārējo tirdzniecību kaut kas nav kārtībā. Tad sāksim par to runāt! Paldies par uzmanību. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Atis Sausnītis - Demokrātiskās partijas Saimnieks frakcija.

A.Sausnītis (Demokrātiskās partijas Saimnieks frakcija).

Cienījamo Prezidij! Cienījamie kolēģi! Es šodien gribētu runāt par valdības vadītāju drosmi pateikt ekonomisko patiesību savai tautai un uzdot šodien tikai trīs jautājumus. Pirmais - par “Latvenergo”. Elektroenerģijas nozīmi ikdienas dzīvē, manuprāt, apzinās katrs. No tā, cik labi un stabili strādā enerģētikas nozare, ir atkarīga mūsu cilvēku stabilitāte sadzīvē. Ir divi varianti piedāvāti: “iesaldētais variants - “Latvenergo” tiek privatizēta kā viens vesels, stingri vienots uzņēmums. “Latvenergo” pelna naudu savai valstij, saviem iedzīvotājiem. Tas nozīmē, ka arī tarifi turpmāk būs vismaz trīsreizes zemāki nekā Eiropā. Tie būs vienoti, kontrolējami, regulējami. Tas nozīmē, ka “Latvenergo” būs uzņēmums, kurš turpinās pelnīt naudu savai valstij, saviem iedzīvotājiem. Sadalītais variants - “Latvenergo” tiek nevis pārdots, bet gan izpārdots. Ārvalstu uzņēmēji, protams, peļņu paturēs savā valstī. Pēc tam būs vismaz vairākas reizes augstāki tarifi, kurus mums, Latvijas iedzīvotājiem, nāksies maksāt. Īsi sakot, kangariskais variants.

Pašreiz ieinteresētie ārzemju eksperti un premjers ļoti uzcītīgi aizstāv viedokli, ka “Latvenergo” sadalītā veidā jāprivatizē pēc iespējas ātrāk. Tagad rodas pirmais jautājums: vai premjers var godīgi, visiem elektroenerģijas patērējiem acīs skatoties, pateikt patiesību, kāpēc viņš tik neatlaidīgi un, es pat teiktu, izmisīgi un nožēlojami iestājas par šo kangarisko - sadalīto variantu? Otrs jautājums ir par šīgada budžetu. Centrālās un Austrumeiropas valstīs nav bezdeficīta budžeta, jo tas neveicina valsts attīstību pārejas periodā. Tas piespiež valsti dzīvot īpašā režīmā, kad nekas netiek radīts, nekas netiek attīstīts, jo nauda pamatā tiek “apēsta”, nevis pelnīta.

Daudzas valstis gadu no gada pieļauj budžeta deficītu. Šis deficīts ir kontrolējams un tiek radīts ar īpašu mērķi - nauda investējot tiek ieguldīta izglītībā, uzņēmējdarbībā, jaunās darba vietās. Šādu deficītu varētu nosaukt par ražīgo deficītu.

Latvijas budžetam šajā gadā ir savs - pasaulē vēl nekur nebijis, trešais, variants. Tās ir bezdeficīta budžets ar slēptu deficītu. Šis slēptais naudas deficīts tika aizpildīts no privatizācijas fonda līdzekļiem. Atļaušos atgādināt vēlreiz, kolēģi, ka privatizācijas process ir vienreizējs un ka arī procesā iegūtie līdzekļi ir vienreizēji. Kur jūs vēl esat redzējuši tādu valsti un tādu premjeru, kurš 49 miljonus no 52, kuri domāti valsts attīstībai, atdod apēšanai kārtējā budžetā? Latvijā jau šobrīd pašvaldību budžets reāli ir ar deficītu, tas ir, bezcerīgu kredītu veidā, kuri ņemti patēriņam.

Tagad otrais jautājums. Vai premjerministrs var godīgi, skatoties acīs visiem Latvijas cilvēkiem, pateikt, ka patiesībā 1998.gada pilnie katli un bagātīgi klātie galdi ir 1999.gada bēru mielasts?

Un trešais jautājums - par attiecībām ar Austrumiem. Jebkurš students, kurš ir sācis apgūt biznesa ābeci, uz jautājumu, kā var nopelnīt naudu, atbildēs visu ko, bet “vislabāk - Austrumos”, jo tas ir tirgus, kuru cenšas apgūt ikviens tālredzīgi un pragmatiski domājošs uzņēmējs pasaulē. Politiķu uzdevums ir palīdzēt uzņēmējiem veidot savstarpēji izdevīgus biznesa kontaktus. Nav jāizrāda īpaša mīlestība valstij, kuras politika ne vienmēr ir pieņemama, taču valdībai, vadītājiem ir jācenšas un jāprot nodibināt un uzturēt stabilas diplomātiskas, draudzīgas partnerattiecības ar visām valstīm, jo īpaši ar tām, kurās mēs savai valstij varam nopelnīt naudu. Un diez vai premjers kā valdības galva drīkst starptautiski pasludināt savas partijas ideoloģiju kā savas valsts ideoloģiju, tādējādi novedod valsti pie dziļas politiskās, ekonomiskās un sociālas krīzes. Premjerministram vajadzētu saprast, ka ir mazas lietas un ka ir lielas lietas, bet tās vajadzētu mācēt atšķirt.

Tagad trešais jautājums. Vai Latvijas premjers var godīgi, visiem Latvijas iedzīvotājiem acīs skatoties, pateikt, kāpēc viņš klausās Rietumu runās, kamēr siera gabals izkrīt no mutes un lapsa pamanās to aiznest uz savām mājām un pabarot savus bērnus?

Un nobeigumā. Latvijai ir vajadzīgs tāds valdības vadītājs, kurš var iestāties par savu tautu, var aizstāvēt tās intereses; premjers, kurš brīnišķīgi var pateikt patiesību saviem cilvēkiem un kurš drosmīgi varētu pateikt arī pasaulei: mans zelts ir mana tauta, mans gods ir viņas gods! Paldies. (Aplausi. Starpsauciens no zāles: “Kurš tas ir?”)

Sēdes vadītājs. Juris Sinka - apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija.

J.Sinka (apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija).

Paldies Prezidij! Prezidenta kungs! Ministru prezidenta kungs! Dāmas un kungi! Tā kā tagad ir samazināts laiks, es varu tikai domāt, ka, ja Čevera kungam būtu dotas tikai piecas minūtes viņa rīcībā, tad diez vai viņš lietotu tos akadēmiskos, sarežģītos ārzemju vārdus kā hipertrofisks un psihotropisks. Es tomēr domāju, ka šos abus vārdus varētu tīri labi attiecināt arī uz pārāk lielo jūtību “Saimnieka” nometnē. Es priecājos, ka Lamberga kungs, kura tagad te nav, atgādināja mūsu četru klātbūtni Strasbūrā, kur mēs tiešām jutām šo lielo un ļoti netaisnīgo spiedienu, ko pašlaik izdara Krievija uz Latviju, un, kā Dilbas kungs teica, darāmā patiešām ir daudz. Darāmais ir vienkārši prast šajā laikā izdzīvot un tomēr saglabāt kopējo vienotību, (Starpsauciens: “Izturēsim!”) lai mēs varam izturēt šos spiedienus, nevis tiem padoties, paņemt cepuri rokās un iet lūgties. Un tiešām igauņi un lietuvieši ir ļoti norūpējušies par mūsu spējām izturēt. Viņi ir noskaņoti ļoti līdzjūtīgi pret mums, ir gatavi mums palīdzēt, bet, ja mēs paši negribam sev palīdzēt, tad grūti vien būs. Tā hipertrofija, kas izskanēja Čevera kunga runā un arī Jurkāna kunga runā... es domāju Ernestu Jurkānu... (deputāts Jurkāns no zāles: “Paldies.”) Nav par ko... Tur tā hipertrofija ir pārspīlēta, mēs runājam, ka nu tagad notiek šausmas, mēs nevarēsim vairs tirgoties, jo nu Krievija pielieto ekonomiskās sankcijas.

Kreituses kundze pieminēja trīsdesmitos gadus, 1939.gadu, un visu, kas no tā sekoja, un to, ka mēs laikam nevarējām izturēt tā, kā mums vajadzēja izturēt. Tagad es pieminēšu divdesmito gadu beigas un arī trīsdesmito gadu sākumu. Tas ir tas, ko Staļins mēģināja darīt. Pilnīgi pārtrauca tirgošanos ar Latviju, lai mūs, tā sakot, izsvēpētu ārā no eksistences. Mēs, arī mūsu lauksaimnieki, bijām spiesti pagriezties uz Rietumiem, un tas mums izdevās. Ja Krievija domā pār mums dominēt, nevis vienkārši ar mums sadzīvot kā ar kaimiņiem un ar mums tirgoties, tad mēs diemžēl esam spiesti to darīt. Taču tas nenozīmē, ka mēs par katru cenu to gribam. Tagad te runā par Austrumu tirgu. Jā, ļoti laba ideja. Mums pašiem varbūt būtu jāpatērē vairāk šprotu. Bet, ja mēs runājam par Austrumu tirgu, tad neaizmirsīsim, ka mums, mūsu rūpniecībai, mūsu lauksaimniecībai, ļoti svarīgi ir arī standarti, augsti standarti, un tos mēs tiešām varēsim panākt tikai tad, ja vairāk tirgosimies ar Rietumiem. Taču pašlaik ir dažādu iemeslu dēļ... Var analizēt, vai tas ir tādēļ, ka pašā Krievijā pašlaik ir iekšējs haoss un tad vienmēr izmanto kaut kādu ārējo bubuli, kurš tad “jāapstrādā”, jeb vai tiešām Krievija ir noskaitusies par to, ka viņai neizdodas tādā mērā pār mums dominēt, kā viņa bija iecerējusi. Kā jūs zināt, angļiem ir teiciens: “Jūs nevarat paturēt torti uz galda un to apēst.” Krievija gribētu panākt abus divus mērķus - formāli atzīt mūs kā suverēnu valsti un tajā pašā laikā paturēt mūs padomju republikas statusā. Tiešām, dāmas un kungi, nezaudēsim pašcieņu šajā gadījumā! To atzina arī divi krievu žurnālisti (viens bija no “Novosti”, otrs - no “Izvestija”), ar kuriem es vakar runāju pusstundu un kuri lāgā neticēja viņu pašu kolēģa Glotova ārkārtīgi nomelnojošajai preses konferencei. Padomāsim! Arī Rietumiem tagad ir arvien lielākas šaubas par to, vai Krievija runā taisnību. Ka viņa mūs apmelo.

Sēdes vadītājs. Ziedonis Čevers - otro reizi.

Z.Čevers (Demokrātiskās partijas Saimnieks frakcija).

Cienījamais Valsts prezidenta kungs! Cienījamo Saeimas priekšsēdētāj! Kolēģi! Tā nu laikam ir sanācis, ka šinīs ilgajās un plašajās diskusijās mēs esam pazaudējuši to jēgu, kāpēc mēs vispār sasaucām šo sēdi. Mēs runājam par Krieviju, mēs runājam par Rietumiem, bet par Latviju praktiski neko. Četrdesmit trīs paraksti ir uz dokumenta, kurš pauž deputātu vēlmi noklausīties Ministru prezidenta ziņojumu par valdības rīcību, lai stabilizētu ekonomisko situāciju. Tur pat ir pielikts klāt viens vārdiņš - “plānu”: “Ziņojums par valdības rīcības plānu”. Vai jūs to gribējāt sagaidīt no DPS, kas ir opozīcijā, vai no Krasta kunga? Jūs to sagaidījāt? Jūs laikam palikāt ļoti lepni, ka vienīgais priekšlikums šodien, kas ir patiešām daudz svētīgāks par visu to, ko teica Krasta kungs, ir Lamberga kunga ierosinājums par šprotēm. Savulaik bija par reņģēm, tagad - par šprotēm. Savulaik Francijas karalienei Marijai Antuanetei tauta sita pie vārtiem un prasīja maizi, un viņa teica: “Viņi grib maizi? Lai ēd kūkas!” Pēc tam viņai nocirta galvu par pārāk lielu gudrību.

Vai šodien mēs vispār varam runāt par to, ko tad mēs īstenībā šodien gribam panākt? Šodien tiek analizēts viens jautājums - kā stabilizēt ekonomisko situāciju. Izrādās, pie tās ekonomiskās situācijas vainīga ir Demokrātiskā partija Saimnieks, kas iedrošinājusies uzprasīt superslepeno valdības darbības plānu ekonomikā. Un visi ar gandarījumu metas virsū un sāk stāstīt to, ka valdībai tāds plāns ir. Es saprotu - ar vienu pamatmotīvu. Jo es šodien dzirdu un redzu, ka ļoti daudzi, kas aizstāv darba devēju vai darba ņēmēju intereses, sāk runāt par to, ka kāda starpība... 71 vai 81 uzņēmējs kaut ko prasa... Tie taču droši vien nav mūsējie. Jūs zināt, lielākā daļa no viņiem vispār ir bezpartejiskie. Es zinu ļoti daudzus piemērus, ka valdības līmeņos... ierodas pie mums premjeri, kas sāk runāt ar augstākām amatpersonām, ja tiek aizskartas kaut vienas uzņēmējsabiedrības intereses Latvijā. Viņi sāk aizstāvēt savu uzņēmēju. Mums saka: plus desmit, mīnus 40, kāda starpība? Mēs taču esam ļoti vareni. Visa pasaule mēģina nopelnīt naudu Krievijā. Te neviens neaizsargā ne ultraradikālos, ne Žirinovska partijas pārstāvjus Krievijā. Mēs runājam par to, ko valdība plāno darīt, lai izietu no šīs iespējamās krīzes. Un šinī brīdī, tā vietā, lai patiešām apspriestu to, ka sāk dūmot mūsu kopējās mājas viens stūrītis - sāk tikai dūmot, bet vēl nedeg - , atrodas cilvēki, kas staigā ar benzīna kannām, lej virsū benzīnu un saka: mēs būsim vareni! Lai uz to Krieviju brauc visi pelnīt naudu. Un tur patiešām brauc, cienījamie kolēģi. Somijas kolēģi tur sēž. Un būs tā “truba” nevis caur Latviju, bet caur Igauniju un Somiju. Un mēs, es atvainojos, paliksim varoši, ar tiem milzīgajiem solījumiem, ko mums šodien mēģina mūsu kolēģi no “Tēvzemei un Brīvībai” iestāstīt, sacīdami, ka viss ir kārtībā. Jūs zināt - ja daudzi no jums izrunātos ar tiem uzņēmējiem, kuri šobrīd stāv milzīgas dilemmas priekšā... Vai viņi spēs atdot tos kredītus, kurus ir paņēmuši? Tāpēc, ka šīs valsts valdība ir solījusi stabilitāti. Un pie tam šajā situācijā neko nedara. Vai viņi spēs atdot šos kredītus? Kādu reakciju tas izraisīs? Un tanī pašā apstāklī mēs ļoti klasiski ejam pa Eiropu un pasauli. No vienas puses, valdību veidojošā frakcija saka: “Mēs ievērosim visas rekomendācijas, ko mums dod EDSO.” No otras puses, uzstājas deputāti un saka: “Vajag vēl stingrāku Pilsonības likumu.” Tur, Austrumos, dzīvo mūsu ienaidnieks. Es jums piedāvāšu pat citu variantu, ja jūs patiešām domājat, ka mums jāmeklē ienaidnieki. Tad mēs nekad nejutīsimies droši savā valstī. Nevajag veidot ienaidu starp kaimiņiem. Vajag iemācīties pelnīt naudu Krievijā. Ja mēs to neprotam, aizbrauksim, kaut vai viss parlaments, uz Somiju, paskatīsimies, kā viņi pēc Otrā pasaules kara laikiem stabilizēja savu ekonomiku, prot uzturēt labas attiecības! Aizbrauksim uz Amerikas Savienotajām Valstīm, paskatīsimies, ko viņi dara Krievijā! Un beigu beigās - Krasta kungs, ja jūs gribat pateikt, ka Pasaules bankai un Starptautiskajam valūtas fondam ir vajadzīga nestabila, kašķīga valsts, kas nemāk pat noslēgt robežlīgumu, tad, es atvainojos, neviens dolārs šinī valstī neienāks. Un to jūs sagaidīsiet. Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Aleksandrs Kiršteins - Latvijas Nacionālās reformu partijas un Latvijas Zaļās partijas frakcija.

A.Kiršteins (Latvijas Nacionālās reformu partijas un Latvijas Zaļās partijas frakcija).

Godājamais Prezidenta kungs! Godājamais Prezidij! Godātie deputāti! Es arī gribētu piekrist iepriekšējam runātājam, ka vajadzētu runāt nevis par to, kas vainīgs, bet par to, ko darīt. Ja ir lielas pretrunas starp partijām - un tās ir ļoti lielas - , tad acīmredzot ir labāk, ka premjerministrs stāv ārpus partijām, nevis notiek šie strīdi.

Bet tagad mums ir jāskatās, kā atrisināt jautājumu. Es negribētu piekrist tiem, kas saka, ka nevar pārorientēt eksportu. 1990.gadā, 1991.gadā eksports un imports uz bijušo Padomju Savienību pārsniedza 90 procentus. Ja tagad eksports uz Krieviju ir 21% un imports ir 16%, tad šī struktūras maiņa ir vairāk nekā četras reizes jeb 400% un 500%. Tātad ļoti īsā laikā ir fantastiski pārkārtota šī eksporta struktūra. Es nedomāju, ka tai būtu jābūt tādai, kāda, piemēram, pirms kara bija Latvijai ar Padomju Savienību - 3% - , bet, protams, tā varētu būt kā Igaunijai, starp 12% un 15%.

Kļūda... es domāju, ka vislielākā nelaime pašreiz ir mūsu ārlietas. Mēs vienkārši neesam spējuši ieinteresēt Rietumu valstis ieklausīties mūsu viedoklī. Un es gribētu pateikt tikai divus piemērus. Ja Krievijā Kirijenko atbalstam ir vajadzīgs komunistu un nacionālistu atbalsts, tad, protams, ir jāiztaisa kaut kāds reveranss pret komunistiem, nacionālistiem un peramais puika vienmēr būs Latvija. Taču es domāju, ka Krievijas politikai šeit ir arī nopietnāki mērķi - ģeopolitiski atgādināt kaimiņiem un Rietumu valstīm, kurš ir saimnieks šeit, šajā teritorijā, un kurš ir saimnieks attiecībā pret kaimiņiem.

Es absolūti nevaru piekrist, ka Latvijas ārpolitika jeb Latvijas valdība būtu kaut kādā veidā darījusi kaut ko tādu, lai sabojātu attiecības ar Krieviju. Es gribētu uzsvērt, ka ir tieši otrādi. Latvija ir nepārtraukti piekāpusies, bez mēra un bez jēgas, visos jautājumos. Sākām ar to, ka pagarinājām Skrundas lokatora uzturēšanos. To nez kāpēc visi ir aizmirsuši. Mēs atļāvām tam šeit palikt. Lai gan vaimanājām, ka esam okupēti, mēs paši brīvprātīgi atļāvām līdz 1992.gada februārim demobilizētajiem virsniekiem šeit mierīgi palikt, ar to apliecinādami, ka nekādas okupācijas nav. Pie tam arī tie virsnieki, kas demobilizējušies pēc 1992.gada, 1993., 1994.gadā, pat netaisās izbraukt no Latvijas, un savulaik Ministru kabinets ik pa trim mēnešiem pagarināja viņiem šīs atļaujas - pēc Ārlietu ministrijas ierosinājuma. Es nezinu, kādu vēl lielāku piekāpšanos Krievijas priekšā var izdarīt, kā nepārtraukti pagarināt... Un arī vēl tagad vairāki tūkstoši šo virsnieku dzīvo Latvijā. Ko vēl var izdarīt viņu labā?

Mēs atdodam vēstniecību, naivi noticot solījumiem, ka tiks noformētas mūsu īpašuma tiesības Maskavā, neprasām atpakaļ savus īpašumus Parīzē, kurus pilnīgi nelikumīgi piesavinājās Padomju Savienība. Mēs vispār baidāmies runāt par 34 000 Latvijas pilsoņu īpašuma tiesībām Abrenē, kaut gan var tagad ierosināt kaut vai Eiropas tiesā prasību, lai Eiropas Cilvēktiesību tiesa atdod šos īpašumus. Tas ir viss darīts tikai tādēļ, lai mēs uzturētu labas attiecības. Kur vēl tālāk mēs varam iet, nodemonstrēt vēl kaut kādas “bezmugurkaula” attiecības? Es nezinu. Ko vēl mēs varam darīt? Kam vēl lūgties? Mani ārkārtīgi pārsteidza tas milzīgais naivums, ar kādu šeit domā, ka tad, ja mēs atteiksimies no NATO, mēs kaut kādā veidā fantastiski uzlabosim savas attiecības ar Krieviju. Kamēr nenotiks otrā vai trešā NATO paplašināšanas kārta un netiks skaidri pateikts, ka Latvija ir iekļauta, arī Eiropas Savienībā iekļauta, tikmēr nekāda uzlabojuma nebūs kā tāda.

Es pilnīgi piekrītu tam, ko teica Čevera kungs, - ka nevajag mākslīgi radīt kaut kādas provokācijas ar muļķīgiem ierobežojumiem. Un šajā sakarā es arī gribu mest akmeni - varbūt ne tik daudz premjera dārziņā... Kāpēc bija vajadzīgs, piemēram, tik ilgi tiepties un ievērot šos muļķīgos “logus”, kurus savulaik izdomāja Makss Van der Stūls, ja mēs zinām, ka vispār starp viņiem ir tikai daži tūkstoši cilvēku, kuri prot latviešu valodu un kuri varbūt trīs dienās varētu kļūt Latvijas pilsoņi, un vairāk tādu šeit nebūs. Līdz ar to tā svītra ir pavilkta. Mēs tiešām to esam nomuļļājuši.

Es gribētu teikt, ka mēs saimnieciskā ziņā, saimnieciskajā politikā izdarām daudz vairāk muļķību. Jo, “Air Baltic” lidmašīnām neļauj lidot un “Air Baltic” lidmašīnas netiek ielaistas Krievijā, taču mēs noticam solījumiem - no pagājušā gada septembra - , ka šie lidojumi tiks atstāti, un ļaujam lidot kompānijas “Aeroflot” lidmašīnām uz Latviju. Tātad mēs paši esam, piedodiet man, pilnīgi bezmugurkaula cilvēki. Un politiski vientieši. To vajag atzīt, un nevajag visu laiku rādīt ar pirkstu uz citiem.

Es gribētu pateikt vēl dažas lietas, kas mani personīgi aizvaino. Tad, kad mūsu Valsts prezidents bija Izraēlā...

Sēdes vadītājs. Piecas minūtes ir pagājušas.

A.Kiršteins. Pēdējie teikumi. Mums Izraēla neteica paldies par to, ka Latvija bija viena no tām dažām valstīm, kuras pirms Otrā pasaules kara atļāva iebraukt ebreju bēgļiem no Vācijas. (Zviedrija, piemēram, neļāva). Tā vietā mums pārmet, ka it kā Latvijā, nevis Ostlandē notikuši dažādi genocīdi, un tā tālāk. Tas ir Ārlietu ministrijas risināms jautājums.

Un nobeigumā es gribētu pateikt trīs lietas. Ir nobremzēta privatizācija, ir vienpusēja orientācija uz tranzītu. Latvija faktiski ir kā sarūsējusi caurule, kuras viens gals tiek apzeltīts. Un tiešām - pie jūras mazs vīrs ar hūti visiem stāsta, ka nevis Daugavpilij ir jāsaņem šī nauda, bet Ventspilij. Un šajā ziņā ir liela valdības vaina. Es piekrītu Sausnīša kungam, ka investīcijas tiek ņemtas no privatizācijas fonda un nevis tiek iztērētas tehnoloģijas uzlabošanai, bet tiek izšķērdētas budžeta caurumu lāpīšanai. Nav nekas noticis nedz ar izglītības lietām, nedz ar Valodas likumu un tā tālāk. Es domāju, ka tāpēc mums visiem šeit ir mierīgi jāvienojas, mums ir jāizlemj, ko mēs darīsim ar ārlietām. Pilnībā ir sagrautas Eiropas Savienības lietas. Tulkošanas centrs nedarbojas, vadītājs ir aizgājis no darba. Nu, tas ir rezultāts visam šim optimismam. Taču es domāju, ka, ja mēs šeit vienosimies par to, ka integrācija NATO ir jāturpina, ka robežas ir jānostiprina, ka vērtspapīru tirgus dēļ ir jāpārdod šie 15% “Latvijas gāzes” akciju, ka jāļauj pārdot šos vērtspapīrus, tad mēs tomēr varētu panākt vairākuma atbalstu valdībai. Ar vienu noteikumu: ja pašiem būs mugurkauls. Un es ceru, ka Nacionālo reformu partija palīdzēs šo mugurkaulu nostiprināt. Paldies.

Sēdes vadītājs. Jānis Jurkāns - otro reizi.

J.Jurkāns (Tautas saskaņas partijas frakcija).

Valsts prezidenta kungs! Ministru prezidenta kungs! Viņa gan šeit nav... Prezidij!

Vispirms es gribu vērsties pie Vidiņa kunga un atgādināt par tiem vingrinājumiem, par kuriem viņš runāja un te stāstīja par tām ziepēm. Es jums, Vidiņa kungs, ieteiktu turpināt šos vingrinājumus - jums jau ir laba pieredze šinīs lietās - kaut vai ar savu kaimiņu, kuram jūs sēžat blakus -, jo šis vingrinājums jums ļoti drīz lieti noderēs. Jo, redziet, Latvija ir pateikusi, ka viens no ārpolitikas galvenajiem mērķiem ir Eiropas Savienība, NATO un tā tālāk. Tātad, ja šis ir tas mērķis, tad, kā jūs labi zināt, šīs struktūras prasa izpildīt zināmus noteikumus. Un šajā sakarā es gribētu ieteikt “Tēvzemei un Brīvībai” paklausīties, ko Maskavā runāja ANO ģenerālsekretārs Kofi Annans un ko Maskavā teica Itālijas ārlietu ministrs. Paklausieties, ko Maskavā teica Kols attiecībā uz Latvijas iespējām iestāties Eiropas Savienībā! (Starpsauciens: “Mēs to zinām...”) Krasta kungs uz to ļoti cer, ka nu tagad Eiropas Savienība mums palīdzēs, bet viss, ko teica Kola kungs, bija: “Jā, jums ir cerības, ja jums ir labas attiecības ar Krieviju.” (Starpsauciens: “Mums ir labas attiecības ar Krieviju...”) To viņš teica nevis Latvijā, kas būtu diplomātiskā ziņā bijis ļoti pareizi... Šausmīgi nepareizi no viņa puses bija, ka viņš to teica, sēžot blakus Širakam un Jeļcinam. Tālāk. It kā privātpersona atbrauc uz šejieni Ričards Holbruks un mums visiem šeit, šinī parlamentā, stāsta (un es ceru, ka jūs to dzirdējāt, ja jūs gribējāt to dzirdēt): “Kungi, jūs ļoti daudz runājat par NATO, okei, bet jums ir jāsakārto attiecības ar Krieviju - un vispirms jums ir jāsakārto robežattiecības ar Krieviju!”

Ja jūs, kungi, lasītu ne tikai “Dienu”, “Jauno Avīzi” vai kādas citas vietējās avīzes, bet arī pasekotu ārzemju presei pēdējā laikā, jūs redzētu, kas viss tika gāzts mums virsū... Ja jūs aizvakar būtu paklausījušies CNN, tad jūs saprastu, ka ne tikai Maskavas rullis braukā mums pāri, bet ka tas, kas ar mums ir izdarīts pasaulē... cik lielā mērā tas mums ir kaitējis, teiksim, jeb cik lielā mērā ir sabojāts Latvijas imidžs pasaulē. Tā taču ir viena liela, šausmīga traģēdija. Un ja jūs šeit iedomājaties, ka mums uz šo visu nospļauties... Var jau, ziniet, darīt tā, kā zaķītis, kas piedzēries uzkāpis uz celma un stāsta, kā viņš, teiksim, mīl lauvu un tīģeri, un tā tālāk... Tas ir tas, ko šeit dara tādi mazi vīriņi kā Vidiņš... es domāju, maziņi savā izpratnē, politiskajā izpratnē... un Tabūna kungs, un tā tālāk... Bet šis ir Latvijas liktenis, un nedod Dievs, ka tas vēl turpinās būt jūsu partijas rokās! Tad tiešām es jums, Vidiņa kungs, novēlu labas sekmes jūsu vingrinājumos ar ziepēm.

Sēdes vadītājs. Andrejs Naglis - LZS, KDS frakcija.

A.Naglis (LZS, KDS frakcija).

Godātais Prezident, godātais premjer, godātais Prezidij un godātie deputāti! Man kā kristīgajam demokrātam, kristīgam cilvēkam, ar vislielāko nožēlu jāatzīst, ka ir sāpīgi klausīties šos apvainojumus: kas ir vainīgs? Es kā kristietis gribētu teikt: negrēkosim! Jo grēkošana notiek ar domām, vārdiem, darbiem un nolaidību. Vai mēs esam ieskatījušies sevī? Pie kā ir viss šis novedis? (Starpsauciens: “Paskaties uz saviem balsojumiem, kristīgais cilvēk!”) Vai pie sevis neatrodam vainu par radušos situāciju? Tie, kuri ir skatījušies filmu “Kungs Jēzus Kristus no Nācaretes”, atceras, ka tur ir tāda epizode, ka pūlis ar akmeņiem rokās gribēja nomētāt vienu grēcinieci. Bet ko teica Kungs Jēzus Kristus? Ja neatrod kāds pie sevis vainu, lai met pirmais! Un tad nu notika brīnums - akmeņi netika mesti uz grēcinieci.

Mūsu namam blakus ir dievnams. Un es ieteiktu: mīļie kolēģi, aizejiet uz dievnamu un palūdziet Dievu! Lai Dievs jums apskaidro prātu. Sadosim rokas, lai mums ir vienotība. Domāsim par savu valsti, par savu tautu. Lai Dievs svētī Latviju! Lai Dieva žēlastība ir pār mums! Lai Dieva miers ir starp mums! Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Edgars Bāns - Demokrātiskās partijas Saimnieks frakcija. (No zāles deputāts L.Ozoliņš: “Pietiek. Vairs nevar uztvert...”)

E.Bāns (Demokrātiskās partijas Saimnieks frakcija).

Augsti godātais Valsts prezidenta kungs! Premjerministra kungs! Godātie deputāti! Šodien es dzirdēju praktiski tikai vienu konstruktīvu priekšlikumu no Dilbas kunga - par lauksaimniecības attīstības jeb lauksaimniecības ekonomikas stabilizāciju. Ir 2,1 miljons graudu iepirkumam šinī gadā. Ja šovakar mēs būtu dzirdējuši, un it sevišķi zemnieki būtu dzirdējuši, par trim problēmām - piena ražošanas stabilizācija valstī, graudu ražošanas stabilizācija valstī un cukura ražošanas stabilizācija valstī -, tad jautājums būtu izskanējis pavisam savādāk, bez apvainojumiem. Bet laikam jau šo konstruktīvo priekšlikumu diemžēl nav. Un tas ir saprotams. Ja premjers nepateica visu to, viņa teikto varēja papildināt lauksaimniecības ministrs un citi ministri, bet praktiski jau ir tikai viens ministrs palicis - Rasnača kungs. Vairāk jau nav. Un tātad nekādas konstruktīvas sarunas šodien praktiski neiznāk.

Es gribētu pateikt dažus vārdus par labības iepirkumu. Ja šodien zemniekam, kad viņš iziet tīrumā, nav skaidra koncepcija par to, kā būs ar labības iepirkumu, nav skaidra cena un nav skaidra kārtība, kādā norēķināsies, tādā gadījumā, bez šaubām, viņš nesēs. Un viņš nesēs arī tad, ja maksās par labības tonnu, par kviešiem ne vairāk kā 65 latus.

Tālāk. Vakar mēs, četri deputāti, bijām Jelgavas cukurfabrikā, kur tikāmies ar cukurbiešu audzētājiem un pārtikas ražotājiem. Šogad sagaidāms, ka šī nozare praktiski jau gandrīz varēs apmierināt Latvijas iedzīvotājus ar pašražoto cukuru. Tomēr pastāv draudi, ka šo nozari sagraus ievestais baltais cukurs. Bez muitas nodokļa un bez pievienotās vērtības nodokļa - tas par 40-50 latiem lētāk sanāk...

Par piena ražošanu varu pateikt tikai to: ja neatradīs tirgus intervencei naudu, apmēram 1,7 - 2,5 miljonus, un nevarēs vasarā, kad mums ir “liekais” piens, uzkrāt rezerves, ko pārdot izdevīgākā laikā ziemā, - tas ir pārstrādes produkts -, tādā gadījumā arī piensaimniecībā nekādas attīstības nebūs.

Man gribētos vērsties arī pie Valsts prezidenta... Mēs ar lielām cerībām skatījāmies uz jūsu braucieniem pie zemniekiem, uz jūsu neizpratni, kāpēc nevar attīstīties... Bet laikam jau arī jūs atbildi neradāt, un tāpēc šie braucieni apsīka. Taču jums pieder tomēr tie svētie vārdi, ka zemniekam ir ar abām rokām jāturas pie arkla. Un, ja tas ir tā, tādā gadījumā šodien gribējās gan no valdības dzirdēt konstruktīvus priekšlikumus par to, kas tiks darīts.

Un vēl. Bez šaubām, Demokrātiskā partija Saimnieks pirmā nesāka šo ķīviņu. Praktiski necienot mūs kā lielāko frakciju Saeimā, ar mūsu ministriem izrīkojās bez šādu jautājumu saskaņošanas... Vismaz vajadzēja informāciju frakcijā... Es to esmu piedzīvojis, kad mums bija konflikts ar Kaula kungu, bet tad vismaz premjerministrs atbrauca uz lauka pie manis kā pie frakcijas vadītāja un paziņoja, ka viņš ņems nost... Tagad pat tas nenotika. Tūlīt izskanēja jau presē... Tāpēc lieki būtu apvainot vienam otru. Bet, izvērtējot to, ka šodien ekonomikas attīstībā... Kā atzīmēja Liepas kungs, konceptuāli jautājumi par lauksaimniecību netika risināti. Bez šaubām, tas nevieš zemniekos cerības, ka šī valdība varētu sekmīgi risināt šos jautājumus. Jo ministri neuzstājās, nekādu konceptuālu priekšlikumu no ministriem arī nav.

Un vēl viens jautājums, ko es gribētu pateikt. Tas ir jautājums par tirgus attīstību, kas ir ierakstīts lauku attīstības programmā. Ārlietu ministrijai acīmredzot arī ir jāuzņemas sava daļa vainas, ka mēs orientējam eksportu tikai uz Krieviju vai uz Rietumiem. Bet pasaulē 800 miljoni cilvēku ir pusbadā vai pat badā. Vai tad tiešām nevaram ar saviem dienestiem, ārzemju dienestiem, atrast tirgu mūsu lauksaimniecības precēm un arī citām precēm? Noteikti jau, ka var, bet pie tā jautājuma ir nopietni jāstrādā. Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Dainis Turlais - Demokrātiskās partijas Saimnieks frakcija.

D.Turlais (Demokrātiskās partijas Saimnieks frakcija).

Valsts prezidenta kungs, cienījamie kolēģi! Protams, politiskā situācija valstī nav vienkārša, un pēc zināmajiem notikumiem tā ir kļuvusi vēl interesantāka, jo brīvi ir pieci “krēsli” Ministru kabinetā. Visiem ir skaidrs, ka Krasts ir slikts premjers, bet vēl sliktāks ir “Saimnieks”, un visi, domāju, ka arī Valsts prezidents, ar nepacietību gaida to brīdi, kad nu nāks priecīgais Šķēles kungs, un ņems varu savās rokās, un vedīs valsti uz gaišo rītdienu.

Un tādā situācijā, protams... Tā kā Leiškalna kunga uzmanība un pacietība ir galīgi izsīkusi, tad droši vien tā vietā - par to raksta arī “dzeltenā” prese -, lai strādātu un runātu par konstruktīviem priekšlikumiem... tas ir stipri, stipri sarežģīti.

Bet tomēr mēģināsim paskatīties uz to, kas tad ir krīzes cēloņi, kas tā par krīzi mums ir šodien, vai to ir radījusi Krievijas politika, vai mums ir jārunā par to, ko dara Maskava, vai mums tomēr ir jāmēģina beigu beigās savu valsti vadīt pašiem. Un vai mums ir tādi cilvēki, vai mums ir tādi politiskie spēki, kas to ir spējīgi darīt. Mana pārliecība ir tāda, ka tādi cilvēki ir, un arī šodien no šīs tribīnes ir izskanējušas daudzas ļoti sakarīgas un konstruktīvas domas un priekšlikumi. Es vienkārši dziļā cieņā noliecu galvu Liepas kunga priekšā. Ja mums būtu tādi atbildīgi un tik valstiski domājoši cilvēki daudzās vietās, tad mums faktiski nebūtu šo problēmu.

Un galvenais, manuprāt, runājot par mūsu valsts nākotni, ir valsts drošības politika, jo viss, ko mēs darām jebkurā jomā, un arī tas, ko šeit runājam... Acīmredzot ir jāsaprot, ka tā ir mūsu valsts nākotne.

Drošības politikas iekšējie aspekti saistās ar sociālo spriedzi. Trūkums un bezdarbs, tas, ka mums valstī uz vienu iedzīvotāju ir 18% no valsts kopprodukta salīdzinājumā ar vidējo Eiropas Savienībā, liecina par vairāk nekā pieckārtīgu nabadzību, salīdzinot ar Eiropas Savienības vidējo līmeni. Ja mēs tam pievienojam vai varbūt savas neizpratnes vai muļķības dēļ radām arī etnisko attiecību sasprindzinājumu ar neadekvātiem pilsonības, valodu un profesiju ierobežojumiem, tad mēs pastiprinām vēl vairāk šo sociālo spriedzi. Korumpētība, uz ko mums norāda arī lielās Rietumu valstis, ir mūsu varas nespēja. Un man vienkārši liekas, ka ir drausmīgi muļķīgi un neizprotami, ka pati korumpētība, kas ir varas slimība, veido kaut kādas komisijas vai komitejas, ka tagad pati vara, kura ir korumpēta, nu cīnīsies ar korumpētību. Acīmredzot ir taču pavisam citas zāles, kā ar to... Tātad ir jāsamazina tā sfēra, kur valsts ierēdņi ir spējīgi korumpēties, kur viņi var izmantot šo stāvokli. Latvijas tēls netiek veidots mūsu vēstniecībās ārzemēs vai mūsu valstsvīru vizīšu laikā. Nevar vainot spoguli, ja pašiem seja greiza! Ja mēs gribam spīdošu savu tēlu nest ārzemēs, tad tas mums ir jāspodrina šeit - savā valstī. Un nevajag pārmest tiem, kuri kaut ko ne tā ir sastāstījuši kādā ārzemju institūcijā. Ārpolitiskie aspekti skar to politisko kursu, kuru mēs esam izvēlējušies.

Ja mēs runājam par mūsu ģeopolitisko stāvokli, tad jāteic, ka tas ir ideāls, lai pelnītu un lai mūsu tauta plauktu, bet tam visam ir vajadzīgs tikai viens - veselais saprāts un prasme pareizi izmantot šo ģeopolitisko stāvokli. NATO ir mūsu drošības mērķis, bet NATO ir saistīts ar mūsu valsts robežu ar mūsu Austrumu kaimiņu. Tas ir nosacījums. Un tas, kas nevēlas šo līgumu noslēgt un nevēlas sakārtot robežas, tas neiestājas par mūsu drošību. Eiropas Savienība izvirza to noteikumu - lai ir robeža ar Austrumiem, īpaši muitas robeža. Tas ir nosacījums. Arī mūsu likumsakārtotība un atbilstība Eiropas Savienības standartiem - tas ir nosacījums. Tas ir politiskais kurss, ko diktē nevis Maskava, bet Eiropas Savienība un NATO. Un ir ļoti slikti, ka mums nav pašiem sava viedokļa par visiem notikumiem, kas norit mūsu valstī.

Es uzskatu, ka šodien tā valdība, kuru vada Krasts, būtu spējīga strādāt, bet tas, ka Krasts nav spējīgs būt par premjeru, man ir pilnīgi skaidrs, jo viņš nevar tikt galā pat ar vienu savu dāmu, kas te staigā pa Saeimas zāli starp deputātu krēsliem un izrīko gandrīz visu Saeimu. Reiz būtu jāparāda vismaz vienai dāmai viņas vieta valdībā. Paldies.

Sēdes vadītājs. Viesturs Boka - Demokrātiskās partijas Saimnieks frakcija.

V.Boka (Demokrātiskās partijas Saimnieks frakcija).

Augsti godātais Valsts prezidenta kungs! Prezidij! Cienījamie kolēģi! Es domāju, ka būtībā iecere - veidot dialogu pamazām ir pārvērtusies par mēģinājumiem uzbrukt un aizstāvēties. Vai šādā situācijā mēs varam nonākt pie konstruktīva risinājuma? Tā ir viela pārdomām.

Es domāju, ka šodien ir nepieciešama analītiska faktu interpretācija. Analītiska analīze un prasme runāt precīzi un matemātiski par šiem jēdzieniem. Emocijas un tikai klaja vēsturisko faktu hiperbolizācija, runājot par ekonomiku, te neder. Mums neder arī patriotiski saukļi tad, kad ir runa par ekonomiskām kategorijām. Es tomēr gribu atgādināt, ka valsts ekonomiskā drošība un patstāvība ir arī valsts neatkarības garants. Tā ka šie jēdzieni un šī diskusija par ekonomiku, es domāju, valstij ir vitāli svarīga.

Es gribu aicināt visus pārdomāt to, ka būtībā Latvijas valstij tuvākajā pārredzamajā nākotnē neder politika “gan jau”. Šāda “gan jau” politika ir bijusi pārāk ilgi: sak, gan jau Amerikas harta mums palīdzēs, gan jau Eiropas Savienība mums dos aizdevumus, gan jau Eiropas Savienība atsūtīs uz Latviju mums pieņemamus emisārus, gan jau Igaunija mums kaut ko darīs... Bet šāda politika mums galīgi neder! Mums ir jāveido konstruktīva, patstāvīga politika. Es domāju, ka šādu konstruktīvu, patstāvīgu politiku nav iespējams valstī veidot tad, ja mēs mēģinām “pārzāģēt” globusu. Es domāju, ka katrā latviešu ģimenē vajadzētu būt globusam un pirms gulētiešanas šo globusu vajadzētu pagrozīt, noskaitot Tēvreizi, lai zinātu savu vietu šajā pasaulē. Taču, ja daži mūsu kolēģi aicina šo globusu pārzāģēt, tad viņi to arī pagrozīt vairs nevar.

Attiecībā uz mūsu valdību. Bez šaubām, mēs mēģinām par katru cenu “salāpīt šo valdības uzvalku”. Ir izskanējuši aicinājumi būt pieticīgiem. Staigāsim tātad šajās “salāpītajās biksēs”. Bet, protams, liekot šos “ielāpus”, mēs jau redzam, ka citā vietā plīst un plīst jau šodien. Paskatīsimies balsojumu par pilsonību! Tātad - cik ilgi mēs gatavojamies šādās “salāpītās biksēs” staigāt?

Tika minēts jautājums par Eiropas Padomi, par Eiropas Parlamentāro Asambleju. Jā, arī es biju to četru deputātu vidū. Taču man jāsaka sekojošais: arī Krievijas runasveids šajā Eiropas Padomē ir mainījies. Tas nav vairs tik klaji uzbrūkošs un klaji demagoģisks. Tas ir uzbrūkošs, un tas nu ir jāatzīst. Es pilnīgi piekrītu gan Sinkas kungam, gan Lamberga kungam, bet tie ir argumenti. Liberālās grupas seminārā Krievijas pārstāvji teica: kāpēc Latvijas valdība līdz pat šai dienai nav devusi skaidrojumu visiem šajā padomē, kas tad īsti notika pie Brīvības pieminekļa? Kāda tad ir šī vēsturiskā pozīcija? Kur ir šī valdības pozīcija un valdības skaidrojums? Un, ja mums pārmet, ka Latvija, iestājoties Eiropas Padomē, nepilda visus tos nosacījumus (tiek minēti dokumenti ar šiem punktiem), tad kāpēc mēs nedodam konkrētas atbildes par šiem punktiem? Par nāves sodu, ieskaitot. Tie ir šie “mājas darbi”. Tad kāpēc mēs nevaram godīgi par tiem runāt?

Es gribu teikt, ka sabiedrības integrācija - tā nav valsts iedzīvotāju saskaitīšana. Mēs esam redzējuši daudzus dokumentus, dažādas statistikas analīzes. Jā, tie ir sausi skaitļi! Mēs mēģinām saskaitīt savas valsts iedzīvotājus, bet tā nav valsts programma ceļā uz integrētu sabiedrību.

Es domāju, ka daudzos jautājumos mēs nodarbojamies ar separātisku nacionālismu. Es domāju, ka vārds “nacionālisms” katram zālē sēdošajam ir tuvs, bet es domāju, ka vēl joprojām... Es atgriezīšos pie tā termina, ko mēs esam ierosinājuši savā partijas kongresā: “Valstisks nacionālisms ir katra valsts iedzīvotāja interesēs”. Katra valsts iedzīvotāja interesēs! Pēdējā laikā daudz ir runāts par gļēvulību, tad nu es gribu teikt šādus vārdus: “Ģlēvulība ir nespēja atzīt savas kļūdas un pat necenšanās piecelties ar pašapziņu jaunam darba cēlienam”. Taisni to mums vajag darīt!

Es gribu darīt jūs vēl vairāk uzmanīgus - nekādā gadījumā Latvijas nākotnes lēmumus nevajadzētu pieņemt vienpersoniski. Latvijas valsts vēsturē ir zināmi šādi gadījumi, kad vienpersoniski tika mēģināts izlemt valsts likteņus. Padomāsim par to!

Es vēl gribētu, ārsts būdams... Te skanēja citāti par dažādiem muskuļiem, taču es gribētu pateikt vēl vienu citātu: ir arī muskulis, kas savieno barības vadu ar kuņģi, un, ja šis muskulis nestrādā, tad rodas atraugas. Ja organismā kaut kas nav kārtībā, tad šīm atraugām ir puvuma smaka. Es aicinu, lai šajā zālē Latvijas valstī nekad nebūtu ne atraugu, ne atraugu ar puvuma smaku. Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Leonards Stašs - otro reizi.

L.Stašs (Tautas saskaņas partijas frakcija).

Cienījamie kolēģi! Te nesen uzstājās Kiršteina kungs, kurš savā laikā salīdzināja elektrostaciju ar govi un elektrostrāvu - ar pienu. Varbūt tāds salīdzinājums ir ļoti pareizs. Viņš arī citēja skaitļus, ka mums ar Krieviju ekonomiskās attiecības ir ļoti sarukušas un ka eksports uz Krieviju sastāda 20%, bet imports - 16%. Tas nozīmē, kā viņš aptuveni citēja, ka tas ir samazinājies četras, piecas reizes un ātri būs nulle, un tad mēs varēsim dzīvot bez Krievijas.

Bet es jums gribu nolasīt dažus citātus no avīzes raksta: “Dažādus aprēķinus veic arī Ekonomikas ministrija, lai noskaidrotu, kā ekonomiskās sankcijas varētu ietekmēt latviešu uzņēmēju darbu. Aprēķini rāda, ka Latvijas preču eksports varētu samazināties no 50-70%.” Kā tad iznāk? Ja mums uz Krieviju saruka tikai no 16%-20% un ja nu Krievija pielietos sankcijas, vai tad mūsu eksports uz ārzemēm vispār saruks par 50-70%? Kaut kas ar skaitļiem te nav kārtībā! Tātad vajag zināt skaitļus un vajag zināt ekonomiku.

Beidzamais, ko es gribu teikt. Mēs visu laiku te runājam par eksportu un importu, tas ir svarīgi, bet mēs nepateicām, cik tad galu galā mums ienāk par tranzītu, cik saņem Ventspils un citas ostas tranzīta veidā, ko pārvadā caur Latviju. Tas nav ne eksports, ne imports. Bet cik miljonu tas dod! Un cik cilvēkiem tur ir darba vietas un tā tālāk. To mēs nezinām un to mēs te nedzirdam. Taču es domāju, ka, ja mums Krievija izrāda sankcijas un tranzīts “izčūkst”, ko tad mēs lai darām? Par cik procentiem tad samazināsies mūsu budžets un vispār ienākumi valstī? Paldies.

Sēdes vadītājs. Vents Balodis - apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija.

V.Balodis (apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija).

Godātie Prezidija locekļi! Godātie deputāti! Es nebiju šodien plānojis uzstāties šeit no tribīnes, bet diemžēl runas zālē mani spiež to darīt. Ļoti labi atceros 1991.gada rudeni, kad šis pats cilvēks - “Turības” vadītājs Ivars Strautiņš, ko mēs redzējām arī dažas dienas atpakaļ, vadot šo uzņēmēju sapulci, kas bija par šīm eksporta problēmām... 1991.gadā viņš bija tas, kas skaļi runāja gan radio, gan televīzijā, ka ir jāver ciet Latvijas robeža uz Krieviju, ka nedrīkst laist pāri pārtikas produktus, jo Latvijā būs bads. Diemžēl viņam arī atradās dzirdīgas ausis - Ivars Godmanis, kurš to atbalstīja. Protams, bija sekas pēc tam - tika lūgta graudu palīdzība gan no Amerikas, gan no Somijas, Bāna kungs! Līdz ar to vairākus gadus graudu tirgus bija sabojāts. Spirta rūpnīcas strādāja ar Amerikas kukurūzu, nevis ar mūsu rudziem, tika prasītas dažādas palīdzības arī kredītu veidā. Kā mēs zinām, Saeima nodarbojās ar vairākām šādām kā G-24 kredīta lietām, tādēļ es aicinu tiešām šajos padomdevējos neklausīties, jo ir zināms, kādas ir viņu doto padomu sekas.

Jā, Čevera kungs, runājot par Somiju, es vienmēr esmu tiešām ārkārtīgi apbrīnojis somu tautas patriotismu, jo “lielajam lācim” viņi nesmērējās ar ziepēm, bet somu patrioti pieķēdējās pie koka, lai nebūtu jāatkāpjas, un turējās līdz pēdējai patronai. Un kara rezultāts bija tāds, ka uz vienu kritušu somu bija 13 krievi. Aicinu arī deputātiem ņemt piemēru no Somijas patriotisma. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Paulis Kļaviņš - LZS, KDS frakcija.

P.Kļaviņš (LZS, KDS frakcija).

Augsti godātais Valsts prezidenta kungs! Godājamais Ministru prezidenta kungs! Cienījamais Prezidij un dārgie, mīļie kolēģi! Kā sākās šis stāvoklis, kas noveda pie šīsdienas diskusijas? Ja atceramies, pirmais notikums bija ekonomikas ministra ziņojums par to, ka esam kaut kādās briesmās, ka nupat iet slikti. Tad tā reakcija, kas nāca no premjerministra puses, protams, viņu neapmierināja, un tā pamazām, pamazām mēs nonācām līdz šai dienai, kad ir jārunā par stabilitāti un jādomā, kas te notiek un kāpēc tas notiek. Saprotams, ka uzņēmējdarbība visas Latvijas mērogā ir ļoti nopietns jautājums, bet atsevišķu uzņēmēju grūtības, kas radušās sakarā ar pārāk šauras tirgus nišas apkalpošanu, nedrīkst kļūt par iemeslu, lai mēs pakļautos Krievijas imperiālistu spiedienam.

Kādas tad ir prasības, to cilvēku prasības, kuri organizēja piketus pie Latvijas vēstniecības Maskavā un tepat Rīgā Vērmanes dārzā? Ko viņi grib? Kad būs miers, kad viņi būs apmierināti ar mūsu valdību? Tad, kad būs nulles variants pilsonībā! Prasība ir, lai visiem, kas dzīvo Latvijā, piešķir pilsonību, un ne mazāk. Kāpēc to? Tāpēc, ka šī prasība pilnīgi saskan ar okupācijas 50 gados plānveidīgi un konsekventi īstenoto Latvijas rusifikācijas politiku. Tika darīts viss, lai mūsu valodu izspiestu, lai latviešus rusificētu, un, ja vēl desmit gadus mēs būtu atradušies Padomju Savienības paspārnē, tad mēs būtu tiešām minoritāte visā zemē, ne tikai septiņās lielākajās Latvijas pilsētās. Lūk, kā!

Un šis virziens turpina radīt spiedienu uz mūsu valsti, bet pakļauties tam nozīmē pakļauties pašnāvībai. Mums ir jābūt gataviem, ka ar šo spiedienu mēs ilgi dzīvosim - tikmēr, kamēr šie imperiālisti dzīvos. Tikmēr no tās puses ar visiem iespējamiem meliem, ar apvainojumiem, ar propagandas aparāta palīdzību nāks šis spiediens uz mūsu valsti, bet mums jāiztur, mums nav citas izvēles. Mūsu nacionālās identitātes apdraudējums rada ļoti bīstamu stāvokli. Un, ja mēs palūkojamies vēsturē, tad redzam, ka tur, kur kāda nācija jūtas savā eksistencē apdraudēta, sākas ļoti nopietna cīņa. Lai Dievs dod, ka tas nav jāpiedzīvo! Bet mums nav jālokās, mums nav jāpadodas, mēs varam būt daudz mierīgāki, un tā nervozitāte, kas bija beidzamā mēneša laikā, nebija vajadzīga. Mēs būtu varējuši ļoti mierīgi dzīvot tālāk, izturēt savu līniju, un mums daudz kas vēl ir jāveic, lai par mums vairāk zinātu Austrumos un Rietumos. Lai šīs zināšanas nebalstītos uz informācijas trūkumu un lai mēs beidzot pārvarētu to falsifikāciju, ko ir veikusi padomju vēstures mācīšana visos šajos gados. Un tad, kad patiesība būs visiem zināma, visi mūs arī sapratīs. Es nedomāju, ka mums vajadzētu locīties un padoties, un pakļauties tikai tāpēc, ka dažiem uzņēmējiem iet grūti, un nu tagad pieļaut visu un ņemt pretī visu... to, ko no mums Krievija gaida. Šajā punktā mums vajadzētu būt daudzmaz vienotiem, stāvēt pāri visām partijām. Kaut nu mums tas izdotos!

Sēdes vadītājs. Leopolds Ozoliņš - pie frakcijām nepiederošs deputāts.

L.Ozoliņš (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Cienījamo Prezidij! Cienījamie kolēģi! Ir jau vēls, un visi ir noguruši, nez vai kāds var visu īsti saklausīt, bet tomēr gribu arī teikt, ka mēs taču veidojam jaunu valsti, mums ir jauna valsts un jauni cilvēki, jauna valdība, un veidojas jaunas attiecības. Diemžēl jāsaka, ka šīs attiecības tomēr ir saistītas ar vēsturi. Šodien mēs runājām ar Francijas vēstnieku Latvijā, un viņš man pienāca klāt pēc mūsu sarunas un teica: “Leopold, aizmirstiet vēsturi, celiet jaunu valsti!” Bet, manuprāt, nevar būt nākotnes bez tagadnes, bez pagātnes. Un Ilga Kreituse teica, ka tās attiecības mums sākās jau agrāk, arī no 1939.gada, kad parakstīja to līgumu par tā saucamo draudzību. Kas iznāca pēc tam? Tas viss turpinājās. Un vēl bija 1994.gadā 30.aprīļa līgums ar Krieviju, ko mēs parakstījām - mūsu Valsts prezidents, mūsu valdība. It sevišķi jāpiemin ceturtā līgumu pakete par īpašu cieņas izrādīšanu Sarkanās armijas pensionāru, bijušo armijas virsnieku īpašumiem. Un pēc tam - Šķēles kunga uzspiestā šīs zemes privatizācija par sertifikātiem nepilsoņiem, ārzemniekiem. Katrā ziņā tas satrauca un satrieca gandrīz vai katru Latvijas iedzīvotāju, katru pilsoni, kam ir tuva un mīļa šī zeme. Un es brīnos par Ziedoņa Čevera uzdrīkstēšanos un uzstāšanos, un mēģinājumu noslīcināt šo laivu, kura tiešām ir tik vārga un vēl nav īsti piebriedusi un kurā ūdens smeļas jau tāpat. Vai tad Ziedonim Čeveram nevajadzēja ņemt piemēru no savas partijas kolēģa, bijušā iekšlietu ministra Turlā kunga, kurš bija tik vīrišķīgs un atkāpās no amata pēc Talsu traģēdijas? Vai Ziedoņa Čevera kunga vadītā ministrija... Vai viņa pārraudzības laikā viņa paša pārraudzītie policisti nevicināja šos stekus virs šiem cilvēkiem, kurus cītīgi filmēja Krievijas televīzija? (Starpsauciens: “Latvijas televīzija!”) Un “Saimnieka” valdīšanas laikā, Čevera kunga uzraudzībā taču nevajadzēja sprāgt šīm bumbām - pie sinagogas un papīrgrozā pie Krievijas vēstniecības. Kāpēc Čevera kunga pārraudzītie policisti ļāvās izprovocēties? Ir daudzi jautājumi, bet vai tāpēc lai mēs šodien pavadītu tik smagu dienu un pievakari, lai mazgātu šo netīro veļu un tādā veidā reizē ar veļas ūdeni izlietu vēl arī šīs jaunās valsts pašcieņu? Šī pašcieņa veidojas šodien, mēs to veidojam. Mums grūti un varbūt pat neiespējami ir sagaidīt to, ka mūsu tēlu veidos vai nu Austrumos, vai Rietumos. Šis mūsu tēls veidojas šodien, un es jūtu, ka tas šodien ir ieguvis izturību, veidojot pašcieņu. Un var būt, ka mēs šodien iziesim no šīs zāles spēcīgāki, ar pārliecību, ka mēs esam valsts. Jā, mēs esam jauna valsts, mums ir jauna valdība, mums ir jaunas attiecības, mums ir jauns premjerministrs.

Es biju pie Udaļcova kunga, un, izrādās, es biju viens vai vienīgais no parlamentāriešiem... kopā ar saviem kolēģiem... un mums nāca līdzi viena krievu sieviete, kura stāstīja Udaļcova kungam, ka viņa ir nepilsone, dzīvo Latvijā kopš 1944.gada, ka viņas vecāki viņai ir mācījuši, ka ir jāciena un jāmīl tā tauta, kuras maizi viņi ēd un kuras zeme dod viņiem iztiku. Tāpēc es uzticos šai valdībai un ceru un ticu, ka šodienas pārrunās mēs esam izteikuši attieksmi pret Latvijā notiekošo, kā arī pret Latviju kā valsti, kas tiecas uz patiesu neatkarību un demokrātiju. Paldies. (Starpsauciens: “Pareizi, Ozoliņ!”)

Sēdes vadītājs. Andris Ameriks - Demokrātiskās partijas Saimnieks frakcija.

A.Ameriks (Demokrātiskās partijas Saimnieks frakcija).

Godātais Valsts prezident! Godātie kolēģi! Ir tik tiešām vēls vakars, un es nācu šeit tribīnē runāt viena iemesla dēļ - tāpēc, ka iepriekšējie kolēģi deputāti lietoja tādus formulējumus, runājot šodien debatēs un apspriežot ekonomisko programmu, kura mums tiek piedāvāta no valdības puses un kura ir šodien pamats mūsu apspriedei. Bet Baloža kungs runāja un pieminēja šeit Somijas pieredzi. Ka tur piesienas pie koka un viens pret astoņpadsmit... (Starpsauciens: “Trīspadsmit”) es atvainojos, pret trīspadsmit... Paulis Kļaviņš runāja par imperiālistu spiedienu. Godātie kolēģi, vai tik tiešām šādā veidā mēs šodien gribam veidot savas valsts tēlu? Vai šādā veidā? To, ko šodien mēs runājam, dzird pa radio, dzird daudzi klausītāji, to dzird arī tie valstu pārstāvji, kuri ir akreditēti šeit, Latvijā. Vai šādā veidā mēs gribam panākt tik tiešām konkrētu programmu, konkrētu sava tēla veidošanu nākotnē? Mums ir viena lieta, ko mums ir Dievs devis, tā ir mūsu valsts ģeogrāfiskā situācija. Mums ir jādomā, kā to izmantot šodien. Nerunājot par to, ka mums ir attiecības ar vienu vai ar otru valsti... Mums šodien ir jādomā par to, ka ir Baltijas jūras reģions, kurā Latvijai ir ļoti izdevīga un ļoti būtiska vieta. Mēs esam ieinteresēti sadarboties Baltijas jūras reģiona līmenī gan ar Skandināvijas valstīm, gan ar mūsu kaimiņvalstīm, un, ja mēs paskatāmies plašāk, tas ir šodien mūsu mērķis - redzēt gan šos naftas vadus, gan gāzes vadus, gan arī kopīgu mūsu kooperāciju šī reģiona līmenī. Kas ir vajadzīgs, lai to panāktu? Ir vajadzīga stabilitāte šeit, ir vajadzīgs tas, ko mēs saucam par valstisko nacionālismu, tā ir pilsoniska sabiedrība, tas ir patriotisms, patriotiska attieksme pret savu valsti. Vai ar šādām runām, kādas mēs šodien te sakām no tribīnes, meklējot ienaidnieku vai pretinieku, mēs stimulējam šīs kooperācijas izveidošanu šeit pie Baltijas jūras? Es ļoti šaubos, vai šādā veidā mēs vispār varam atrast kādu risinājumu. Mēs cenšamies šodien pretnostatīt viens otru. Vēl jo vairāk - mēs gribam šodien pretnostatīt tieši tādā pašā veidā un tieši tādā formā, kā... daudzi tik tiešām agresīvi, šovinistiski spēki Krievijā to vēlas panākt, lai Latvijai neizturētu nervi un Latvija tik tiešām darītu to, ko viņi vēlas. Mēs to nekad nedarīsim, mums pietiks gan prāta, gan izglītības, lai šodien panāktu, ko grib gan deputāti, gan valdība, tas ir, kooperāciju Baltijas jūras reģionā.

Godātie kolēģi! Mēs, bez šaubām, varam runāt par to, ka šodien valdības “šūpošana” jeb uzbrukumi valdībai ir kāda vājuma pazīme. Bet, kolēģi, bija gan Birkava valdība, kurš skaitījās neaizvietojams, bija Gaiļa valdība, kurš arī bija neaizvietojams, Šķēle arī skaitījās neaizvietojams, tagad neaizvietojams ir Krasts. Tik tiešām jautājums ir par to, vai mēs visas savas kļūdas varam attaisnot ar to, ka šodien ir valdība, kuru nedrīkst aiztikt. Nu tad pieņemsim lēmumu tuvākajos trīs gados nemainīt valdību! Saeima var pieņemt jebkuru lēmumu, pieņemsim arī tādu. Jo pretējā gadījumā mēs būsim pierādījuši, ka tas ir mūsu vājums. Vai mums pašiem ir šeit jāmeklē kļūdas un jāatrod risinājumi tām vai vienkārši ar zināmiem patriotiskiem saukļiem jābaida sevi un citus, ka nav citas izejas?

Godātie kolēģi, es vēlreiz aicinu jūs tomēr runāt konstruktīvi, nākt nevis ar patriotiskiem saukļiem, bet ar konkrētiem darbiem un ar konkrētu sadarbību ar citām valstīm. Ļoti būtiski ir sadarboties ar Ziemeļvalstīm, ļoti būtiski - ar Igauniju un Lietuvu, un, bez šaubām, ļoti būtiski ir sadarboties arī ar mūsu kaimiņvalsti Krieviju.

Sēdes vadītājs. Godātie kolēģi, debates turpināsim pēc pārtraukuma. Pārtraukums līdz 20.30... piedodiet līdz 21.30.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas 6.Saeimas priekšsēdētājs

Alfreds Čepānis.

Sēdes vadītājs. Godātie kolēģi, turpinām debates. Ernests Jurkāns - otro reizi.

E.Jurkāns (Demokrātiskās partijas Saimnieks frakcija).

Cienītie kolēģi deputāti! Ministru prezidenta kungs! Mēs, iesniedzot šo priekšlikumu un 43 deputātiem parakstot lūgumu sasaukt ārkārtas plenārsēdi, lai noklausītos Ministru prezidenta ziņojumu par valdības rīcības plānu ekonomiskās situācijas stabilizācijai valstī, cerējām, ka Ministru prezidents mums dos šo rīcības plānu, kaut vai piecus punktus, kurus mēs varētu apspriest un diskutēt par to. Šeit bija ļoti labas idejas, ļoti labi priekšlikumi, bet tos jau nav kur pielikt klāt... Man šķiet, ka jūs, Krasta kungs, varējāt iesniegt Saeimai šādu rīcības plānu, cienot Saeimu. Tāpēc šī mūsu kopīgā saruna, kaut arī ir produktīva, tomēr ir pietiekami veltīga, jo nav jau ko apspriest. Tāpēc mēs, kolēģi, esam vīlušies. Es domāju, ka ir vīlies arī Valsts prezidents, kurš šodien ir izteicis līdzīgu ideju.

Otrais punkts. Kolēģi, es atvainojos 73 direktoru priekšā, kuri bija sanākuši pagājušajā nedēļā un kuru vārdā... septiņi bija no labākajiem Latvijas uzņēmumu vadītājiem... ir parakstījuši šo dokumentu. Atkārtoju - viņu vārdā. Šodien ir sanākuši 132, tajā skaitā ir arī pārstrādātāji. Šajos uzņēmumos strādā 150 000 cilvēku. Es atvainojos vēlreiz. (Starpsaucieni: “Kas tad notiks? ...Streikos!”)

Sēdes vadītājs. Oskars Grīgs - apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija.

O.Grīgs (apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija).

Cienījamais premjer! Ministru kungi! Prezidij! Cienījamie kolēģi! Šodien Ministru prezidents mums darīja zināmu valdības rīcības plānu ekonomiskās situācijas stabilizācijai valstī. Un es domāju, ka visi deputāti, kuri šodien uzstājās, caurmērā pozitīvāk vai negatīvāk, kritiskāk vai mazāk kritiski... faktiski es droši varu teikt, ka visi atbalstīja šo plānu. Jo caurmērā visi pieminēja tās tēzes vai izteiktās domas, kas šajā plānā ir iekšā. Tāpēc tālāk ir jāstrādā. (Starpsauciens: “Pareizi!”) Un es personīgi novēlētu pašlaik esošajam premjerministram, neskatoties uz samērā sarežģīto situāciju valstī, ātrāk veikt sarunas ar citām partijām, frakcijām Saeimā un aicināt profesionālus ministrus nākt aizejošās vai, precīzāk sakot, tās partijas ministru vietā, kas pameta valdību. (Starpsauciens: “Loģiski!”) Es novēlētu šai valdībai sekmīgi turpināt darbu - dabiski, ar mūsu palīdzību, Saeimas deputātu palīdzību - šajā vēl atlikušajā laikā, kas ir palicis līdz 7.Saeimas vēlēšanām.

Daži tādi nelieli sīkumi, ko šodien sacīja daži deputāti. Man patika, ka Amerika kungs sacīja, ka valdībā nav neaizvietojamu cilvēku vai ka nav neaizvietojamu premjeru. Pareizi, Amerika kungs, tik tiešām nav neaizvietojamu. Ir tikai neatsaucami deputāti.

Stikuta kungs, mans labs kolēģis, izteicās, ka iespējams, ka tā esot bijusi lielākā kļūda... Ka 6.Saeimai vajadzēja uzticēt Čevera kungam premjera posteni un Demokrātiskaji partijai Saimnieks vajadzēja uzticēt valdības sastādīšanu. Var jau būt, ka tad būtu teļi medu dzēruši vai pīrāgi būtu krituši pa skursteņiem iekšā. Var jau būt. Kā būtu, ja būtu, neviens to nevar pateikt. Taču situācija šodien nav pārāk traģiska. Situācija vienkārši ir mākslīgi uzkurināta.

Vēl viens moments. Par televīzijā redzēto lielo direktoru saietu. Mani personīgi visvairāk pārsteidza Vasilija Meļņika, tieši šī cilvēka, darbība, un es varbūt nākamajās plenārsēdēs būšu spiests pastāstīt par viņa diezgan kriminālo pagātni. Arī tādu cilvēku bija domāts nominēt par finansu ministru. Tas jums, Čevera kungs, godu nedara.

Un vēl. Mani nedaudz samulsināja augsti godātā mūsu Saeimas priekšsēdētāja Čepāņa kunga rīcība. Neraugoties uz visu cieņu pret viņu, es nedomāju, ka tas bija gluži pareizi - aiziet no valdības ārkārtas sēdes, kuru sasauca Valsts prezidents. Manuprāt, tas nebija prātīgi no Saeimas priekšsēdētāja - pateikt, ka tajā krīzes programmā nekā nav iekšā. Tas ir visvieglāk - pateikt, ka tā ir tukša. Tā pateikt nav liela māksla. Es domāju, ka cilvēkam, ieņemot tādu amatu, varbūt vajadzēja jautājumam pieiet konstruktīvāk un dot kādu priekšlikumu vai iesaistīties diskusijā. Var būt, ka tā vajadzēja. Es domāju kā vienkāršs zemnieku pārstāvis, ka tā nav māksla -atrasties opozīcijā vai malā un tikai kritizēt. Diemžēl šodien es dzirdēju no jums, cienījamie kolēģi no “Saimnieka”, vairāk tikai kritiku, es maz dzirdēju - ko darīt, kā darīt. Tāpat arī no dažiem kolēģiem šeit pa kreisi, no Jurkāna kunga. Visu cieņu jums, Jurkāna kungs, bet tā nav māksla - kritizēt.

Es vēlreiz novēlu šo valdības rīcības plānu... ja nepatīk tas vārds “plāns”... Bet šajā tekstā ir iekšā daudz vērtīgu domu, par ko faktiski visi deputāti šodien runāja. Šajā tekstā, ko mēs šodien dzirdējām no valdības - no premjerministra. Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Paskaidroju kolēģim Grīgam un visiem, kam tas interesē, ka 15.aprīlī no valdības sēdes aizgāju nevis kaut kādu demonstratīvu apsvērumu dēļ, bet tāpēc, ka jau pirms mēneša biju norunājis šajā laikā tikties ar Somijas parlamenta vadītājiem.

Nākamais runās Juris Dobelis - otro reizi.

J.Dobelis (apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija).

Cienītie kolēģi! Te vairākkārt izskanēja runas par to, ka daudziem Krievijā esot lielas intereses un tirdzniecības lauki - un tā tālāk, un tā tālāk. Es tikai gribētu atgādināt vienu - ka tās ir valstis, kuras Krievija nav ietvērusi savas ietekmes zonā. Nesalīdzināsim tās valstis, kuras tiešām vēlas Krievijā iegūt lētas izejvielas un izveidot kārtīgu tirgu, ar mums, ar Latviju, kura ir Krievijas interešu zonā un kurā Krievijai ir ģeopolitiskas intereses! Un tieši tāpēc mēs savu saimniecību nedrīkstam īpaši sasaistīt ar Krieviju.

Tagad te vairākkārt izskanēja runas par Somiju, par to, ko tā ir ieguvusi, saistoties ar Krieviju. Nu, cienītie kolēģi, es jums pateikšu - tāda nezināšana vēsturē un saimniecībā ir tiešām apbrīnojama. Par kādu cenu Somija vispār ieguva šīs savas attiecības ar Krieviju? Es jums atgādināšu, ka Somija pēc kara ar Krieviju zaudēja teritorijas gan ziemeļos, gan pie Pēterburgas, gan Karēlijā. Bija aptuveni 27 000 kritušo somu šajā karā ar Krieviju. Un tā tālāk.

Bez tam ir jāpiemin vēl viens fakts. Šodien tirdzniecībai starp Krieviju un Somiju apjoms ir sarucis vairāk nekā 7 reizes salīdzinājumā ar to brīdi, kad PSRS mākslīgi uzturēja Somijas saimniecību. Tiešām - ja jūs te nākat un runājat par piemēriem, padomājiet, ko jūs sakāt.

Un pēdējais. Te Amerika kungs ļoti skaisti izrunājās. Šis pats Amerika kungs raidījumā “Varas viedoklis” pirms divām nedēļām vairākkārt svēti apgalvoja, ka Latvijā būs jauna valdība šonedēļ. Vēl pašā raidījuma izskaņā Amerika kungam tika papildus pārjautāts: “Vai jūs apgalvojat, ka Latvijā tad būs jauna valdība?” Un atbilde bija: “Jā, es jums to tiešām apgalvoju.” Nu tad jūs, Amerika kungs, būtu muti turējis ciet šodien un melns un maziņš tur sēdējis! Nē, jūs vēl nākat tribīnē un te mācāt citus, kā ir jādzīvo, un runājat kaut ko par valdības maiņu vai nemaiņu. Vispirms iemācieties pats kārtīgi runāt un atbildēt par saviem vārdiem, un tad varat runāt šeit.

Sēdes vadītājs. Vladilens Dozorcevs - Tautas saskaņas partijas frakcija.

V.Dozorcevs (Tautas saskaņas partijas frakcija).

Ja jau mēs šodien te runājam par Krasta plānu, ar kuru viņš atnāca pie mums un kurš pēc būtības ir tukšs, un kuru, kā izrādās pēc Grīga izteikumiem, mēs jau pieņēmām jeb atbalstījām... es pat nepamanīju, kad mēs to atbalstījām... man liekas, ka nebija ko atbalstīt... Taču mēs runājam nevis par to, bet par Somiju. Es gribu atgādināt Baloža kungam, ka vēsture jālasa kārtīgi, pieklājīgi. Ja jūs, Baloža kungs, zinātu, ka šī valsts, Somija, savulaik uzticēja savu likteni krievu ģenerālim, maršalam, tad jūs neizmantotu šo piemēru. Ziniet, labs saimnieks nekad neprovocē savā mājā tādu situāciju, ka jāsauc palīgā visa pasaule, ka jāizmanto patriotiskas frāzes, visādi kliedzieni, kurus mēs šodien dzirdējām un kuri provocē savu tautu pieķēdēties pie kokiem. Jūs esat ļoti slikti saimnieki. (Starpsauciens: “Iztiksim bez pamācībām!”) Tāpēc, ka jūs esat ļoti labi provokatori. Jūs provocējat ne tikai Krieviju (uzspļaut uz Krieviju!), jūs provocējat ne tikai Eiropu (uzspļaut uz Eiropu, negribam mēs būt tur!), jūs provocējat savā mājā tādas tendences, ar kurām... kuras ar laiku jūs nepārvarēsiet. Es nezinu, vai jūs domājat par to vai nedomājat, jūs esat ļoti slikti saimnieki vispirms tādā ziņā. Jūs zināt, ka jūs ar savu rusofobiju, ar savu pilsonības politiku provocējat vismaz divas bīstamas tendences. Viena ir veca - tā ir Krievijas pilsonības pieņemšana. Mums nav tādas situācijas kā Igaunijā, kurā jau ir 130 000 Krievijas pilsoņu. Mums pagaidām ir divreiz mazāk, bet būs vēl - ar jūsu palīdzību. Būs. Tā ir veca tendence, kuras virzienā jūs strādājat jau sen. Ir jau vēl arī jauna tendence, par kuru jūs pat nezināt, bet kura var rasties kuru katru dienu, ar jūsu palīdzību. Es jums pateikšu, kāda tā tendence ir, kā tā izskatās un kā jūs uztversiet to. Jūs saprotat, ka... un ar laiku vēsturniece Kreituse atkal nosauks šo modeli par Somijas modeli. Tur ir 7% zviedru, kuriem ir ne tikai valsts valoda, bet arī politiskā pārstāvniecība. Tātad divkopienu sistēma, kura šeit izveidojās, tur ir ar visām pazīmēm. Tur trūkst tikai divu īpašību. Kas ir pirmais? Atšķirīgais izvietojums. Un politiskā pārstāvniecība. Ar savu politiku jūs izraisīsiet, lūk, šo otro tendenci - politisko pārstāvniecību. No 40 partijām, kuras pastāv mūsu valstī, 36 proklamē etniskus mērķus, Latvijas etniskus mērķus. Tikai četras it kā pārstāv jeb mēģina pārstāvēt otro sabiedrības pusi. Vai jūs zināt, ko jūs varat izraisīt? Ar laiku šeit būs tendence, ļoti skaidri saskatāma tendence - politiskā pārstāvniecība, nacionālo minoritāšu politiskā pārstāvniecība, kas ir viena ceturtdaļa no elektorāta. Es gribu, lai jūs to atgādinātu sev.

Sēdes vadītājs. Vents Balodis - apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija. Otro reizi.

V.Balodis (apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija).

Godātie deputāti! Es tiešām neparedzēju, ka mana no sirds nākusī un emocionālā runa tiešām tiks varbūt dažu deputātu pārprasta. Viņi domā, ka es varbūt aicinu uz kādu vardarbību. Šajā runā es tikai pieminēju konkrētus vēstures faktus par somu tautas varonību, un varbūt Dozorceva kungs varētu pēc tam manu teikto labot un pateikt, vai viņš zina kādu gadījumu, kad tiešām šīs mazās tautas, tādas kā Latvija, Somija, Igaunija, Lietuva vai Čečenija, ir uzbrukušas un pieteikušas karu lielajai Krievijai. Varbūt viņš zina tādus faktus un varētu mums pastāstīt.

Jā, es uzskatu, ka “Saimnieka” rīcība, aizejot no valdības, bija nodevība un dezertēšana. Jūs jau zināt - ir arī vairāki virsnieki šajā zālē -, kāda ir attieksme pret dezertieriem gan Latvijas armijā, gan Krievijas armijā, kā mīl dezertierus, un tādēļ es domāju, ka Latvijas valstij nebūs jāpaceļ baltais karogs. Ka spēs rast kopīgu valodu “Tēvzemei un Brīvībai”, “Latvijas ceļš” un Zemnieku savienība. Un ka arī neatkarīgie deputāti spēs veikt dialogu par turpmāko valdības darbību un izvirzīt ministrus. Un es uzskatu, ka valdība varēs veiksmīgi strādāt.

Sēdes vadītājs. Andris Ameriks - Demokrātiskās partijas Saimnieks frakcija. Otro reizi.

A.Ameriks (Demokrātiskās partijas Saimnieks frakcija).

Godātie deputāti! Es gan nācu, lai dažos vārdos atbildētu Dobeļa kungam, bet, ņemot vērā Baloža kunga nupat notikušo uzstāšanos, es gribētu piebilst tikai to: tad, kad kuģis brauc pa okeānu un redz priekšā ledus kalnu, bet kapteinis saka, ka tas ir miglas blāķis, un atkārto to vairākas reizes, tad tā ir zināma lieta - ja mēs nevaram pārliecināt kapteini par to, ka tas ir tik tiešām ledus kalns, tad tā diemžēl nav dezertēšana, lielā mērā tā ir atbildības uzņemšanās par to. To es arī, Dobeļa kungs, teicu. Tik tiešām, šodien ir nepieciešams meklēt iespējas, un es uzskatu - to es teicu jau pirms divām nedēļām -, ka ir iespējams izveidot jaunu valdību Latvijā.

Un es nebūšu ne maziņš, ne melns, ne arī kāds citāds, jo es nāku šeit tribīnē un paudīšu savu viedokli, tāpat kā to es esmu darījis līdz šim. (No zāles deputāts J.Dobelis: “Es atļauju! Labi.”)

Sēdes vadītājs. Debates beidzam. Pieteikušos vairāk nav.

Godātie kolēģi, jums ir izdalīts dokuments nr. 4103 un dokuments nr. 4104. Gribu pateikt, ka saskaņā ar Kārtības ruļļa 29. panta trešo daļu šie dokumenti tiks virzīti izskatīšanai Saeimas sēdē.

Lūdzu reģistrācijas režīmu un lūdzu deputātus reģistrēties...

Atvainojiet, Krasta kungs, es nepamanīju, ka jūs vēlaties runāt. Lūdzu! Guntars Krasts. Kārtības rullis atļauj ziņotājam uzstāties arī pēc debatēm.

G.Krasts (Ministru prezidents).

Godātais Saeimas Prezidij! Godātie deputāti! Es laikam esmu tiesīgs aizkavēt jūs vēl 15 minūtes.

Pirmkārt, es gribētu pateikt paldies visiem tiem, kas šīs sēdes laikā izteica priekšlikumus, uz kuriem es arī biju orientējies, nākot uz šo sēdi. Šī ārkārtas sēde tika sasaukta ar mērķi analizēt ekonomisko situāciju valstī. Diemžēl es nebiju iedomājies, ka tā uzjundīs vairāk politisko kaislību, nekā sniegs kādas jaunas ierosmes valdībai, dos kādus konstruktīvus priekšlikumus par to, ko mums vajadzētu darīt un kādi pasākumi šobrīd būtu vajadzīgi valstī, vērtējot no dažādo politisko partiju nostādnēm.

Jāatzīst, ka man diemžēl ir diezgan ierobežota Saeimas darba pieredze un mani nepatīkami pārsteidza tas, ka daudzus manus izteikumus, tādus, kurus es pats biju apgalvojis, citi oratori paņēma kā savus, pasakot, ka es to nemaz neesmu apgalvojis... Kļūda ir, protams, varbūt arī tajā apstāklī, ka es pirms tam nebiju izplatījis savu runu, savu priekšlikumu paketi, tā ka līdz ar to deputātiem varbūt bija grūtāk pēc šīs runas. Un liela daļa arī nemaz neklausījās to, kā es novēroju zālē. Sekot tām nostādnēm, ko es biju izvirzījis...

Gribētu vēlreiz atzīmēt, ka... Kaut vai deputāta Čevera kunga izteikums. Manu ekonomiskās stabilizācijas plānu nosauca par superslepenu... Nē, šis plāns nav superslepens, tas ir tikai tāds izvērsums tai valdības rīcības programmai, kopējai rīcības programmai krīzes likvidēšanai. Taču runa, pirmkārt, ir par iekšpolitisko un ārpolitisko krīzi. Bet katrā ziņā es gaidu no politiskajām partijām un frakcijām priekšlikumus ekonomiskās situācijas stabilizācijai, kaut gan es uzsveru, ka destabilizācijas tendences nav skaidri izteiktas. Es gaidu priekšlikumus un būšu priecīgs tos, kuri būs virzīti uz mērķi - tiešām stabilizēt situāciju, ietvert valdības rīcības plānā.

Bet tagad, ja man ļauts, es gribētu kaut nedaudz pakavēties pie tā, nedaudz pakomentēt to, ko sacīja deputāti, vērtējot rīcības plānu un arī izsakot dažādus viedokļus. Es negribētu taisnoties, tas absolūti nav manas uzstāšanās iemesls, bet man tiek piedēvēti divi izteikumi, divas nepārdomātas darbības, kuras it kā esot sabojājušas Latvijas un Krievijas attiecības.

Pirmkārt, par to, ka es esot apgalvojis, ka 3.marta mītiņš esot bijis Krievijas sankcionēts. Tie žurnālisti, kas bija klāt tajā brīdī, kad es to teicu, un arī jūs šobrīd varētu painteresēties un paskatīties arhīvos, jo tur šie materiāli ir saglabājušies... Mana atbilde bija tāda, ka neadekvātā Krievijas reakcija uz 3.marta mītiņa izgaiņāšanu varētu būt provokācija. Šis izteikums ir pietiekami dažādi saprotams. Es biju domājis, ka Krievijas provokācija ir šī neadekvātā reakcija, nevis pats mītiņš. Labi, žurnālisti to iztulkoja, kā viņi to vēlējās, bet palicis šis mans izteikums ir pat bez “varbūt”, pat bez šīs pieļāvuma formas.

Otrs, kas man vairāku runātāju teiktajā tika piedēvēts, ir tas, ka Latvijas un Krievijas attiecības bojājošs izteikums jeb rīcība bija saistīts ar Norvēģijas gāzes atvirzīšanu līdz Latvijai. Šī mana runa, kas tika saskaņota un koordinēta ar Norvēģijas premjerministra runu par enerģētisko tīklu saslēgšanu - par Ziemeļu enerģētisko tīklu saslēgšanu ar Baltijas enerģētiskajiem tīkliem, nav nekas revolucionāri jauns. Pirmkārt, es gribētu uzsvērt, ka tā ir tikai kopējās virzības uzturēšana, jo gan Ziemeļu gāzes tīkla attīstība līdz Somijai, gan Baltijas gāzes tīkla attīstības projekts tiek gatavots apmēram divus gadus, pie tam ar Eiropas Savienības piešķirto naudu tiek apmaksāts šis projekts. Un ideja ir ļoti elementāra - tas ir enerģijas drošības faktors. Šīs divas studijas šobrīd ir jāsavieno, un Baltijas jūras padomes sēdes laikā klāt, kā jūs varbūt atceraties, bija arī Eiropas Savienības komisijas prezidents, no kura attieksmes daudzējādā ziņā arī ir atkarīgs finansējums šim projektam. To nefinansēs ne Latvija, ne Norvēģija, ne Ziemeļvalstis, ne Baltijas valstis. Tas ir Eiropas Savienības finansējums - tātad enerģijas drošības jautājums un studija. Runa bija tikai par studiju, lai šos tīklus saslēgtu.

Neprofesionāļi vai tie, kuri negribēja to saprast, pārvērta šo manu referātu par politisku akciju pret “Gazprom”. Nekas vairāk! Nezin vai man ir vieta taisnoties, jo tie, kuri centās šo jautājumu tā pagriezt, arī droši vien atradīs argumentus, lai pateiktu, ka tas tā gluži nebija pateikts, vai kā citādi. Taču jūs varat iepazīties ar manu referātu, kas tika teikts Baltijas jūras valstu premjerministru tikšanās reizē.

Nedaudz par Jāņa Jurkāna kunga, manā uztverē, ļoti pieredzējuša politiķa, izteikumiem, kurš uzsvēra, ka valdība ir izdarījusi daudzus nepareizus gājienus, kas ir sabojājuši attiecības ar Krieviju. Kā viens no nepareiziem gājieniem visai bieži tiek minēts tātad mans konflikts it kā ar Černomirdinu, bet es vēlreiz varu atkārtot to, ko esmu teicis jau žurnālistiem, to, ka apmēram mēnesi pirms Baltijas jūras valstu premjeru tikšanās man tika piedāvāts apspriešanai un vēlākai parakstīšanai, Černomirdinam esot Rīgā, projekts par “Gazprom” ekskluzīvu tiesību nodrošināšanu Latvijā. Šā līguma teksts ir pilnīgi neizdevīgs Latvijai. Pilnīgi neizdevīgs Latvijai! Es, protams, būtu turpinājis sarunas un mēģinājis šo tekstu “mīkstināt”, lai ietvertu tajā arī Latvijas intereses, bet nelaime ir tā, ka šāds analogs teksts man tika “piespēlēts”, vēl esot ekonomikas ministram, pagājušajā vasarā. Es arī toreiz iesniedzu savus priekšlikumus, bet šajā pēdējā variantā, kas tika iesniegts, šie mani priekšlikumi atkal bija ignorēti. Es atteicos šo līgumu apspriest, līdz ar to arī izpalika mana tikšanās ar toreizējo Krievijas valdības vadītāju.

Tāpat izcili būtisks faktors attiecību pasliktināšanā bija tranzīta tarifu jautājumi. Gribam to atzīt mēs vai negribam -, es to minēju arī savā referātā -, bet Krievijas naftas kompānijas izmaksas šobrīd ir bieži vien augstākas par iespējām pārdot naftu pastāvīgajiem produkcijas saņēmējiem Rietumos. Šī te naftas kompānijas izmaksu starpība jau sāk spiest uz Krievijas jau tā trūcīgo budžetu, lai šī starpība tiktu kompensēta.

Šajā laikā “Ventspils nafta” paaugstināja tarifus. Faktiski izlīdzināja tarifus, pārbalansēja tos, bet attiecībā uz atsevišķu operāciju veikšanu tas bija tarifu paaugstinājums. Arī šis faktors nav jāatstāj bez ievērības.

Es esmu uzsvēris savā referātā arī to, ka es neviennozīmīgi vērtēju Krievijas kopējo kaut kādu nepatiku vai agresīvu attieksmi pret Latviju. Tie ir atsevišķi politiski strāvojumi, atsevišķas politiski ekonomiskas grupas. Es domāju, ka liela daļa no jums ir lasījuši, teiksim, laikrakstu “Ruskij Telegraf” vai “Komsomoļskaja Pravda” publikācijas attiecībā uz Latviju. To raksturs ir ļoti pozitīvs, informācija tiek atspoguļota ļoti objektīvi. Es to gribu uzsvērt - ļoti objektīvi, dažkārt pat vēl objektīvāk, nekā to dara mūsu prese, Latvijas prese.

Par to, ka Pilsonības likums ir sabojājis attiecības. Pilsonības likums tika izmantots kā līdzeklis - līdzeklis tam, lai izdarītu spiedienu, lai panāktu mūsu starptautisku izolāciju.

Jūs minējāt arī to, ka daudzu būtisku ārvalstu ārlietu ministru un citāda līmeņa izteikumi ir jau parādījuši šo tendenci, ka Latvija jau stājas savā eirointegrācijas procesā. Tieši šīs sēdes laikā, apmēram pirms stundas, man zvanīja Itālijas premjerministrs, kurš apgalvoja, ka tā nav Itālijas valdības pozīcija, ko ir paudis ārlietu ministrs. Pie tam ārlietu ministra izteikumi esot interpretēti neprecīzi, un Itālijas valdība paudīšot oficiālo viedokli, kas faktiski apgāzīšot iepriekšējos izteikumus. Paskatīsimies, vai tas tā būs, bet man ir pamats uz to cerēt.

Tā. Ādamsona kungs jautāja, kas notiek ar trīs spirta vagonu lietu. Es esmu par to informējis arī presi, bet tiem, kuriem tas ir paslīdējis garām, varu sacīt, ka es to necentos izvērst par milzu reklāmas kampaņu. Jau pirms vairākiem mēnešiem pieci no lielākiem darboņiem, kas iesaistīti šajā afērā, ir arestēti. Šobrīd tiek strādāts pie tā, lai arī piegādātāju kompānijas un atbildīgās personas ārvalstīs tiktu aizturētas. Sadarbība notiek ar ārvalstu speciālajiem dienestiem.

Ādamsona kungs un vēlāk arī citi runātāji, arī Sausnīša kungs, kurš man uzdeva trīs jautājumus, uz kuriem es arī varēšu atbildēt, apgalvoja, ka Daugavas HES kaskāde ir ieķīlāta Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankai. Tās ir galīgas blēņas, jo šo kredītu garantē Latvijas valsts! Nav šī kaskāde ieķīlāta, tā nevar būt ieķīlāta! Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka šo Daugavas kaskādi nevar paņemt līdzi uz Londonu, laikam tur viņa bāzējas...

Attiecībā uz privatizācijas modeli. Jā, atkal tika kritizēts privatizācijas modelis, bet es gribētu uzsvērt to, ka tam nav nekādu specifisku atšķirību no tā, kādu pauž kaut vai Demokrātiskā partija Saimnieks. Izņēmums ir vienīgi tajā apstāklī, ka es iebilstu pret Daugavas HES kaskādes, ko es uzskatu par valsts nacionālo bagātību, privatizāciju vispār. Es iebilstu pret pārvades - nacionālās nozīmes pārvades tīkla privatizāciju. Viss pārējais uzņēmumā ir privatizējams, izņemot šo divu valstij vitāli svarīgo objektu privatizāciju - Daugavas kaskādi un pārvades tīklu.

Daugavas kaskāde šobrīd pēc šī Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas kredīta saņemšanas un izmantošanas ir sakārtota tādā stāvoklī, ka tuvāko 10 gadu laikā nav vajadzīgas absolūti nekādas investīcijas šajā sektorā. Mēs privatizējam “Latvenergo” ar mērķi - piesaistīt līdzekļus, piesaistīt investorus, kuri varētu ieguldīt ilgtermiņa naudu. Ilgtermiņa, tā teikt, “garo” naudu - 15-20 gadu naudu šajā uzņēmumā, necerot uz tūlītēju peļņas iegūšanu.

Attiecībā uz Daugavas HES un attiecībā uz pārvades tīklu tas mums nav vajadzīgs. Pārvades tīklam ir jāpaliek valsts rokās, lai tām kompānijām, tiem uzņēmumiem, kuri vēlētos Latvijā attīstīt enerģētikas sektoru, būtu iespēja pieslēgties šim pārvades tīklam bez ierobežojumiem. Lai mēs nebūtu radījuši vēl vienu monstru - līdzīgu “Lattelekom”.

Tā. Jurkāna kungs ļoti asi kritizēja valdības pieņemtos dažādos lēmumus, taču man jāsaka, ka visi šie lēmumi attiecas tieši uz periodu, kad Demokrātiskā partija Saimnieks atradās valdībā, tāpēc zināmā mērā tā ir vēršanās arī pašam pret savu partiju. Runājot konkrēti par kompensācijas sertifikātiem, kompensācijas sertifikātu atmaksāšanu naudā, šobrīd jau ir panākts risinājums, ka tiks apmaksāti nevis četri miljoni, bet vismaz 10-11 miljoni no kopējiem apmēram 14 miljoniem. Jā... (No zāles deputāts A.Sausnītis: “No kurienes?”) Jūs zināt, Sausnīša kungs, ka tas ir no “Ventspils naftas”...

Attiecībā uz to, ka pārtikas produktu patēriņš ir samazinājies. Jā, Jurkāna kungs, mazumtirdzniecības apgrozījums pagājušajā gadā pieauga par 14%. Patēriņa struktūrā pieauga ilgtermiņa lietošanas preces, līdz ar to pārtikas preču īpatsvars kopējā iedzīvotāju patēriņa struktūrā sašaurinājās. Jā, tur jums ir taisnība, bet tas liecināja, ka vairāk tika pirktas ilglietošanas preces. Kopumā cilvēki ir kļuvuši nedaudz... pavisam nedaudz, bet turīgāki. Līdz 1. aprīlim, skatot atpakaļ 12 mēnešus, skaidrās naudas apjoms Latvijā pieaudzis par 22%. Tas liecina, ka cilvēku un uzņēmumu rīcībā ir vairāk naudas, tātad ir lielāka arī preču masa, kas tiek pirkta un pārdota. Par 22% ir pieaudzis skaidrās naudas apjoms apgrozībā.

Attiecībā uz tarifu pieaugumu. Visi šie lēmumi tika pieņemti jūsu ekonomikas ministra darbības laikā, bet es gribētu atgādināt to, ka, runājot tieši par gāzes tarifiem, tā bija mana aktivitāte, ka man izdevās šos tarifus sākotnēji pazemināt par 10%, bet vēlāk trūcīgajiem iedzīvotājiem, attiecīgi balstoties uz Labklājības ministrijas sagatavotajiem aprēķiniem, samazināt vēl uz pusi. Tas ir zināms. Gāzes tarifi ir ievērojami pazemināti līdz ar to.

Runājot par budžeta pārpalikumu - par 38 miljoniem latu, es gribētu uzsvērt, ka aprīļa beigās būs pilns aprēķins par to, kas ir šie 38 miljoni latu, cik liela daļa no tiem ir speciālā budžeta līdzekļu, tātad ministriju un iestāžu līdzekļu, kuriem pārejošs raksturs, kā jūs zināt, un kuri nevar tikt izņemti, tāpēc ka šī pieeja stimulē ministrijas un citas institūcijas izmantot šos līdzekļus racionāli visa gada garumā un būt drošiem, ka gada beigās tos viņām neviens neatņems. Līdz ar to tiek novērsta nemotivēta šo līdzekļu iztērēšana tikai tāpēc, lai kāds šīm institūcijām tos nenoņemtu.

Attiecībā uz Čevera kunga teikto, ka nav ne draugu, ne ienaidnieku. Es nezinu, kur jūs manis teiktajā saskatījāt, ka es izsaku kaut kādus pieļāvumus, ka Krievija mums ir ienaidnieks. Nebūt nē! Politikā un ekonomikā ir tikai intereses, un, vadoties tieši pēc šā apsvēruma, es arī veidoju savu uzstāšanos, veidoju arī pieeju ekonomikas stabilizēšanai. Ir tikai intereses! Un, ciktāl mēs varam tās efektīvi izmantot, tiktāl es atzīstu arī sadarbību ar Krieviju, lai neciestu uzņēmumi, lai neciestu tautsaimniecība kopumā.

Jā, jūs daudz arī vērsāt pret mani personīgas apsūdzības, bet es neapsūdzu jūs par to, ka 3.marta mītiņa izklīdināšana bija ļoti neprofesionāla. Izcili neprofesionāla! Un tieši to arī uzsvēra visi ārvalstu novērotāji, ka šā mītiņa izklīdināšanas mērķis nebija vis pārkāpt cilvēktiesības, bet tas gluži vienkārši demonstrēja mūsu policijas pagaidām mazspēju un neprofesionalitāti. Katrā ziņā es pēc šī gadījuma jūs vēl neatbrīvoju no amata... (Starpsauciens: “Malacis!”)

Jā, Sausnīša kungs man uzdeva trīs jautājumus. Uz pirmo jautājumu par “Latvenergo” es jau atbildēju. Kas regulē tarifus, - tas jums, Sausnīša kungs, būtu jāzina! Tos regulē energoregulators. Un, ja jūs, deputāti, lemsiet, tad pavisam drīz, kaut arī šobrīd netiek izskatīts jautājums par vienotu regulatora izveidošanu... Tātad mums ir regulējošās institūcijas: ir energoregulators, bet telekomunikāciju regulators, cerams, nostiprināsies. Līdz ar to, izveidojoties vienotam regulatoram, mēs varēsim izmantot metodikas, kuru pieejas mums ļaus sabalansēt tarifu celšanas kopējo līmeni ar reālo ienākumu pieauguma līmeni.

Jūs uzdevāt jautājumu par budžeta deficīta iespēju kā tādu, tā saucamo ražīgo deficītu. Es varu tikai atgādināt, ka 1995.gadā mēs banku krīzes rezultātā bijām spiesti valsts budžeta finansu deficītu palielināt apmēram līdz 90 miljoniem latu. Tad, maksājot aizņēmuma procentus, šis parāds tika nosegts tikai pagājušā gada beigās. Mēs kopsummā esam samaksājuši 43 miljonus latu par šiem 90 miljoniem, tas ir, apmēram divu mūsu valsts aizsardzības budžetu apmērā.

Par privatizācijas naudas izmantošanu patēriņam. Es gribētu atgādināt godātajiem deputātiem, ka mēs esam izveidojuši četras speciālās ekonomiskās zonas - divas brīvostas un divas speciālās ekonomiskās zonas, kur, pēc Finansu ministrijas aprēķiniem, apmēram 30 vai varbūt pat nedaudz vairāk miljonu tiek zaudēti nodokļu neiekasēšanas dēļ. Tieši šā speciālā režīma rezultātā. Privatizācijas naudas kompensē šo te iztrūkumu, kas mums dod iespēju cerēt, ka nākotnē, kad šīs speciālās ekonomiskās zonas caur sekundāro tirgu, tas ir, saistībā ar darba vietu radīšanu, kur maksās sociālo nodokli un tā tālāk, kompensēs šos zaudējumus, radīs infrastruktūras objektus šajās zonās un palielinās arī mūsu eksporta potenciālu.

Jā, jūs jautājāt arī par Austrumu tirgus apgūšanas ceļiem, bet acīm redzami jūs negribējāt dzirdēt to, ko es teicu. Mans referāts tiks publicēts, tā ka es varēšu pēc tam ar jums, ja būs vēlēšanās, vēl turpināt diskusiju par to, kā... (nesaprotami) tirgus varētu tikt apgūts, respektīvi, turpināts ekspluatēt.

Man ir līdzi arī Ekonomikas ministrijas izvērtējums, jūsu kā ekonomikas ministra parakstīta ekonomisko seku izvērtēšanas analīze. Es nezinu... es negribētu nogurdināt deputātus ar izskatīšanu, bet jāsaka, ka šis dokuments ir sastādīts apzināti tendenciozi, ja vien tur nebija klāt varbūt arī neprofesionalitātes jautājumi... Tas arī galvenajos virzienos bija viss, ko es gribēju teikt. Paldies tomēr par jūsu pacietību, un es ceru uz jūsu aktivitāti nākotnē, sagaidot no jums priekšlikumus, kuri būtu vajadzīgi mūsu valsts ekonomiskās situācijas stabilizācijai, pirmkārt stabilizācijai, kā es sapratu no šodienas diskusiju pamattēmas, tieši Latvijas un Krievijas ekonomiskajās attiecībās. Vēlreiz paldies jums visiem! (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Lūdzu reģistrācijas režīmu! Lūdzu deputātus reģistrēties. Māri Rudzīša kungu lūdzu nolasīt reģistrācijas rezultātus. Identifikācijas kartītes, lūdzu, atstājiet balsošanas aparatūrā līdz rezultātu paziņošanai.

M.Rudzītis (6.Saeimas sekretāra biedrs).

Cienījamie deputāti! Nav reģistrējušies: Oskars Grīgs, Aleksandrs Pētersons, Normunds Pēterkops, Roberts Jurdžs, Pēteris Apinis, Valdis Nagobads, Ojārs Grinbergs, Jānis Ādamsons, Viktors Kalnbērzs, Elmārs Zelgalvis, Odisejs Kostanda, Kārlis Čerāns, Ervids Grinovskis, Paulis Kļaviņš, Roberts Zīle, Aigars Jirgens un Māris Rudzītis.

Sēdes vadītājs. 22.aprīļa ārkārtas sēdi paziņoju par slēgtu. Nākamā, kārtējā, sēde notiks rīt - 23.aprīlī pulksten 9.00.

Redaktores: J.Kravale, L.Bumbura

Datoroperatores: B.Strazdiņa, S.Bērziņa, M.Ceļmalniece, I.Kuzņecova

Korektores: D.Kraule, J.Kurzemniece, S.Stikute