Latvijas Republikas 11.Saeimas
rudens sesijas astoņpadsmitās (ārkārtas) sēdes
2013.gada 28.novembrī
turpinājums 2013.gada 5.decembrī
Sēdi vada Latvijas Republikas 11.Saeimas priekšsēdētāja
Solvita Āboltiņa.
Sēdes darba kārtība
Satura rādītājs
Balsojumi
Sēdes vadītāja. Labrīt, cienījamie kolēģi! Lūdzu, ieņemiet vietas! Ir pulksten 9.00. Tātad mēs turpinām Saeimas 28.novembra ārkārtas sēdi.
Mums ir darba kārtībā jautājums - likumprojekts „Grozījumi Būvniecības likumā”.
Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas
vārdā - deputāts Ivars Zariņš.
I.Zariņš (SC).
Labdien, kolēģi! Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā esam izskatījuši iesniegto likumprojektu par grozījumiem Būvniecības likumā. Kā jūs atceraties, jau no pirmajām Zolitūdes traģēdijas dienām bija acīm redzams, ka kļūda, visdrīzāk, nav vienkārši tikai atsevišķu cilvēku vaina, bet gan atbildības trūkums un neizdarība, kas ir vērojams viscaur. Tas norāda, ka tā, visdrīzāk, ir ne tikai atsevišķu cilvēku kļūda, bet arī sistēmas kļūda. Šo sistēmu veido likums, un šī likumprojekta mērķis ir izveidot tādu sistēmu, kas galu galā novērstu šādu kļūdu iespējamību nākotnē.
Kādi ir galvenie šī likumprojekta grozījumi? Tātad tiek piedāvāts atjaunot... ja kāds vispār klausās... (Dep. Dz.Zaķis: „Klausās!”) Jā, tiek piedāvāts atjaunot valsts pārraudzību būvniecības procesam, paredzot izveidot Valsts būvinspekciju - tātad neatkarīgu kompetentu iestādi, kura būtu tiesīga veikt gan būvniecības procesa uzraudzību, gan arī būvvalžu darbības uzraudzību. Turklāt šinī likumprojektā pirmajā lasījumā tiek paredzēts plašs funkciju klāsts, ko būtu tiesīga veikt Valsts būvinspekcija. Līdz pat tam, ka tā varētu apsekot būvju vietas jebkurā objekta būvniecības vai ekspluatācijas stadijā un, ja nepieciešams, pieņemt lēmumu apturēt objekta būvdarbus vai tā ekspluatāciju, aizzīmogojot objektu, turklāt paredzot, ka šajā gadījumā lēmuma apstrīdēšana vai pārsūdzēšana neaptur šī lēmuma darbību, kas ir ļoti svarīgi, lai panāktu tiešām efektīvu uzraudzības procesu. Līdz šim situācija bieži vien ir bijusi tāda: tiek pieļauti pārkāpumi būvniecības vai ekspluatācijas procesā, bet pēc esošās likumdošanas būvniekam ir izdevīgi izmantot šo situāciju un turpināt šos pārkāpumus, vienkārši maksājot sodus, jo viņam ekonomiski tas ir izdevīgāk. Savukārt mūsu piedāvātais mehānisms radītu situāciju, ka būvniekiem tomēr būtu jāpieiet atbildīgāk būvniecības procesam.
Bez šī priekšlikuma ir vēl arī virkne citu priekšlikumu, bet, pabeidzot sarunu par šo, es gribu vēl paskaidrot, ka pirmajā lasījumā apzināti tiek piedāvāts šāds plašs funkciju klāsts, kas varbūt pat pārklājas tām funkcijām, ko veic būvvaldes. Kādēļ? Tas ir tādēļ, lai dotu iespēju mums šeit, Saeimā, diskutēt par to, kuras funkcijas tad būtu vērts atstāt pašvaldībām un kuras funkcijas, pēc mūsu uzskata, pareizāk būtu deleģēt valstij.
Nākošais priekšlikums likumprojektā paredz obligātu būvekspertīzi sabiedrībai nozīmīgām būvēm un publiski lietojamai infrastruktūrai.
Tālāk. Tiek paredzēts, ka šī būvniecības kontrole būtu jāveic vairākos posmos: ne tikai nulles ciklā izskatot papīrus vai tad, kad nodod objektu, bet gan visā būvniecības procesā, lai varētu konstatēt tā sauktos slēptos defektus, ja tādi rodas.
Likumprojektā tiek paredzēts arī noteikt regulāru sertificēšanas kārtību atbildīgajiem būvspeciālistiem un ieviest kvalifikācijas līmeņa prasības atkarībā no attiecīgās būves grupas, kas nozīmē nodrošināt speciālistu nepieciešamo kvalifikāciju atbilstoši būves sarežģītībai.
Ar likumprojektu tiek paredzēts arī likuma līmenī nostiprināt būvniecības procesa dalībnieku atbildību, piemēram, ar likumu paredzot, ka ģenerāluzņēmējam būs jāatbild par apakšuzņēmēja veiktajiem darbiem un to atbilstību normatīvajiem aktiem. Kā arī tiek paredzēts, ka būvspeciālistam, kas būs veicis būvprojekta ekspertīzi, būs jāuzņemas solidāra atbildība ar to, kurš šo būvprojektu ir izstrādājis.
Tiek paredzēts arī tas, ka būtu jāizstrādā prasību līmenis - Ministru kabineta noteikumi par minimālajām kvalifikācijas prasībām būvniecības darbu veicējiem, tātad ne tikai tiem, kas strādā ar papīriem, kā tas ir pašlaik, bet arī tiem, kas reāli atrodas būvlaukumā.
Šīs īsumā ir galvenās prasības. Šis likumprojekts tika izskatīts komisijā, komisija to ir atbalstījusi, un komisijas vārdā aicinu jūs atbalstīt to pirmajā lasījumā.
Paldies.
Sēdes vadītāja. Paldies.
Uzsākam debates.
Vārds deputātam Ņikitam Ņikiforovam.
Ņ.Ņikiforovs (SC).
Labdien, cienījamie kolēģi! Šobrīd būvniecības jomu reglamentējošo normatīvo aktu sistēma ir sarežģīta - to veido Būvniecības likums, 25 speciālie likumi, 48 Ministru kabineta rīkojumi un noteikumi, kā arī 31 Latvijas būvnormatīvs, kas apstiprināts kā Ministru kabineta noteikumi.
Diemžēl visi šie normatīvie akti nenodrošina valsts kontroli pār būvniecības procesiem. Un viens no iemesliem ir tas, ka 2009.gadā tika reorganizēta Valsts būvinspekcija. Tas tika izdarīts, nevis rūpīgi izvērtējot riskus un citu valstu pieredzi un izdiskutējot to sabiedrībā, bet iesniedzot 2009.gada budžeta grozījumu paketi. Tobrīd Ekonomikas ministrija solīja, ka Valsts būvinspekcija tiek reorganizēta, lai pilnveidotu būvniecības kontroles sistēmu valstī. Taču tas bija kļūdains lēmums. Jo ne tikai nebija sadalītas būvinspekcijas funkcijas, bet arī, kā minēja Valsts kontrole savā atzinumā, faktiskais valsts budžeta līdzekļu ietaupījums bija par 41 procentu zemāks nekā sākotnēji plānotā finanšu līdzekļu ekonomija. Ar 2009.gada grozījumiem Būvniecības likumā valsts kontroles veikšana būvniecībā ir svītrota no Ekonomikas ministrijas veicamo uzdevumu saraksta. Tādējādi rodas jautājums - kuram šīs funkcijas bija jāveic, ja no tā brīža faktiski vairs netika īstenota valsts kontrole pār būvniecības procesu?
Analizējot citu valstu pieredzi pēc datiem, kas ir pieejami Doing business reitingā, var secināt, ka vairākās Eiropas Savienības valstīs ir gan būvinspekcija, gan arī periodiska būvniecības kontrole dažādās stadijās. Piemēram, Igaunijā Tehniskās uzraudzības aģentūrai ir tiesības veikt pārbaudes būvniecības laikā papildus tām, ko veic attiecīgā pašvaldība; gadījumā, ja būve nav nodota ekspluatācijā, pat nevajag brīdināt ēkas īpašnieku. Vācijā būvvalde nozīmē speciālu inženieri, lai veiktu būves konstrukcijas aprēķinu pārbaudi. Zviedrijā pirms būvniecības uzsākšanas un būvatļaujas saņemšanas notiek tehnisko konsultantu tikšanās, kurās tiek izstrādāts pārbaudes plāns, kas būs jāīsteno būvniecības laikā.
Līdz ar to mēs redzam, ka lielākajā daļā Eiropas Savienības valstu būvinspekcija no valsts puses tiek veikta, tādējādi nodrošinot valsts kontroli būvniecības jomā.
Būvniecība ir ne tikai diezgan liela daļa Latvijas tautsaimniecības, bet arī joma, par kuru šobrīd neatbild neviena valsts institūcija.
Interesanti, ka 2009.gadā, kad Latvijā tika likvidēta Valsts būvinspekcija, Lietuvā tika izveidota centralizēta Valsts būvinspekcija, apvienojot reģionālās iestādes. Lietuva tādējādi ne tikai nelikvidēja šo administratīvo aparātu, bet pat palielināja tā kompetenci un līdz ar to pastiprināja būvniecības uzraudzību.
Man šķiet, ka mēs visi esam vienprātīgi par Valsts būvinspekcijas atjaunošanas nepieciešamību. Mēs esam pārliecināti, ka tas ir valsts pienākums - kontrolēt kvalitāti būvniecības jomā. Mūsu likumprojekts paredz ne tikai atjaunot Valsts būvinspekciju un tādējādi atjaunot valstij kontroles funkcijas būvniecības jomā, bet arī noteikt vitāli svarīgu kontroli vairākos būvniecības posmos, it īpaši attiecībā uz sabiedrībai nozīmīgām ēkām.
Aicinu atbalstīt likumprojektu.
Sēdes vadītāja. Paldies.
Vārds deputātam Eināram Cilinskim.
E.Cilinskis (VL-TB/LNNK).
Godātā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Godātie deputāti! Es domāju, ka šis likumprojekts panāca savu mērķi, proti, veicināja šī jautājuma ātrāku izskatīšanu Saeimā. Taču, manuprāt, ar to pašlaik varētu arī pielikt punktu, jo, pateicoties šim likumprojektam, ir sagatavots alternatīvais variants, kas droši vien šībrīža situācijai būtu atbilstošāks, un es ceru, ka mēs to izskatīsim un pieņemsim nākamajā sēdē. Un šis tad varētu būt iemesls, kāpēc šobrīd būtu pareizi šo konkrēto likumprojektu noraidīt, bet tālāk strādāt pie alternatīvā likumprojekta.
Paldies par uzmanību.
Sēdes vadītāja. Paldies.
Vārds deputātam Vladimiram Reskājam.
V.Reskājs (pie frakcijām nepiederošs deputāts).
Labrīt, augsti godātais Prezidij! Labrīt, kolēģi! Ir skaidrs, ka Valsts būvinspekcijas atjaunošana pati par sevi neatrisinās nevienu no būvniecības nozares šībrīža problēmām. Pēc mana skatījuma, vajadzētu virzīties vairākos virzienos.
Pirmkārt. Valstij ir vajadzīga vienota būvuzraudzības sistēma, kā arī būvuzraudzības institūta stiprināšana. Diemžēl šobrīd kāds uzraugs var pieļaut atkāpes, nekļūt pārāk prasīgs, jo faktiski no tā var būt atkarīgs viņa turpmākais bizness. Tas nesekmē atbildīgu, kvalitatīvu uzraudzību. Un viens no šādas parādības novēršanas virzieniem ir būvuzraudzības neatkarības iedibināšana, jo privātajos pasūtījumos uzraugi šobrīd ir faktiski atkarīgi no pasūtītāja definētajiem nosacījumiem un pašu uzraugu godaprāta.
Ir jāatdala būvuzraudzības funkcija no pasūtītāja un būvniekiem. Un viens no iespējamiem risinājumiem neatkarības panākšanai būtu kopēja fonda izveide, kurā visi būvnieki maksātu konkrētu maksu par kvalitatīvas būvuzraudzības funkcijas nodrošināšanu. Līdzīgi pēc FKTK parauga banku nozarē.
Otrkārt. Jautājums par zemākās cenas principu kā noteicošo valsts un pašvaldību iepirkumos. Uzskatu, ka zemākās cenas princips iepirkumos būtu aizstājams ar saimnieciski labāko piedāvājumu, kas gan vienlaikus prasītu izvirzīt konkrētus kritērijus. Papildu problēma, ko var izraisīt zemākās cenas nosacījums, ir slikta kvalitāte, turklāt arī tā veicina ēnu ekonomiku, un tā būtu jāatrisina ar tā saukto projekta optimizāciju būvniecības laikā. Proti, būvnieks pēc uzvaras iepirkuma konkursā nereti sāk mainīt materiālus, konstrukcijas, un tas var novest pie traģiskām sekām. Un vēlos arī atgādināt, ka tieši nesošo konstrukciju nomaiņa ir viena no versijām, kāpēc notikusi veikala Maxima traģēdija.
Treškārt. Jāmaina garantiju termiņš būvēm. Šobrīd likumā paredzētie divi gadi būtu jāpagarina. Īpaši attiecībā uz nesošajām konstrukcijām, ēku jumtu un citiem nozīmīgākajiem būvju mezgliem.
Ceturtkārt. Jāpievērš uzmanība būvuzraugu, arhitektu un būvinženieru izglītības kvalitātei un sertifikācijai. Kā atzīst nekustamo īpašumu nozaru eksperti, uzraudzībai vislielākā nozīme ir tieši ēkas būvniecības laikā, nevis pēc tam, kad, piemēram, pamatu kvalitāti vairs notvert... mainīt nevar. Tāpēc būtu nepieciešams stiprināt gan būvinženieru kvalitāti, gan būvuzraugu institūtu, kas spētu sekot līdzi būvniecības procesam visos tā posmos.
Piektkārt. Būvnieki ir jāklasificē pēc viņu darba apjoma un pieredzes. Būvnieku iedalīšana vairākās kategorijās (pēc Vācijas parauga) ļautu iepirkumos nodalīt pretendentus pēc to līdzšinējās pieredzes, nepieļaujot manipulācijas ar darbu izpildi pēc konkursa.
Un pēdējais. Ir skaidrs, ka galvenais iemesls traģēdijai ir totāla bezatbildība, bet to diemžēl likumā nevar ierakstīt. Tāpēc atbildības stiprināšanai jākļūst par normu visā mūsu sabiedrībā, tajā skaitā arī mums, deputātiem, pieņemot lēmumus un balsojot.
Paldies.
Sēdes vadītāja. Paldies.
Vārds deputātei Ilmai Čepānei.
I.Čepāne (VIENOTĪBA).
Godātie kolēģi, labrīt! Kā jau katrā likumprojektā, arī šeit mēs varam redzēt gan pozitīvas lietas, gan arī tādas lietas, kas, manuprāt, nebūtu akceptējamas.
Visupirms par šīm pozitīvajām lietām.
Protams, šeit mēs varētu diskutēt par būvekspertīzes nepieciešamību, par sertifikācijas pilnveidošanu, kā arī par ģenerāluzņēmēju atbildību, taču šajā situācijā es aicinu pievērst uzmanību šim apstāklim... tam, ko opozīcija ir iesniegusi, bet kas nekādi nav pieņemams. Proti, Valsts būvinspekcijas funkcijas, tādas, kādas tās bija līdz 2009.gadam, automātiski tiek ieliktas jaunajā Būvniecības likumā, un līdz ar to faktiski dublējas pašvaldības būvinspekcijas funkcijas ar Valsts būvinspekcijas funkcijām. Un jūs ļoti labi saprotat, ka šādā situācijā ir, manuprāt, nelikumībām vislielākā vaļa, jo par vienu un to pašu objektu var būt dažādi lēmumi. Proti, valsts būvinspektors teiks, ka tur viss ir kārtībā, taču pašvaldības būvinspektors teiks, ka tur nav viss kārtībā. Tā tas būs īpaši tajos gadījumos, ja pasūtītājs un attīstītājs ir pati pašvaldība. Manuprāt, opozīcijas priekšlikuma galvenais mērķis ir novērst uzmanību no pašvaldību atbildības šajā jomā.
Un es dzirdu, ka šeit ir ļoti liela neapmierinātība no manis pa kreisi, bet, godātie kolēģi, paskatieties likumu „Par pašvaldībām”! Likuma „Par pašvaldībām” 15.pantā ir noteiktas pašvaldību autonomās funkcijas. Pati pirmā autonomā funkcija ir šāda: „organizēt iedzīvotājiem komunālos pakalpojumus (ūdensapgāde un kanalizācija; siltumapgāde; sadzīves atkritumu apsaimniekošana; notekūdeņu savākšana, novadīšana un attīrīšana) neatkarīgi no tā, kā īpašumā atrodas dzīvojamais fonds”.
Un tālāk ir 14. autonomā funkcija: „nodrošināt savas administratīvās teritorijas būvniecības procesa tiesiskumu”.
Sakiet, lūdzu, kāda ir atšķirība starp abām šīm funkcijām? Vai šajā gadījumā pirmā funkcija - komunālo pakalpojumu sniegšana -, vai šī funkcija notiek uz papīra? Nē! Par to ir atbildīga pašvaldība. Šī funkcija nenotiek uz papīra. Tātad nekādā gadījumā es nevaru piekrist Rīgas domes vadībai... būvinspekcijas vadībai, kura uzskata, ka būvniecības jomā būvvalde un tajā ietilpstošā būvinspekcija darbojas tikai kā Uzņēmumu reģistrs un tikai pārskata papīrus. Ja mēs šādi interpretētu šo normu, tad šajā gadījumā... protams, komunālo pakalpojumu sniegšana tad laikam arī ir tikai uz papīra.
Un, manuprāt, šeit attiecīgajām valsts institūcijām būtu jāizvērtē, vai šajā gadījumā ir bezdarbība, nolaidība vai kaut kādi citi iemesli šādai situācijai, kāda ir izveidojusies.
Otrkārt. Par šo priekšlikumu. Es domāju, ka mums ir jārunā par neatkarīgu valsts kontroli šajā jomā un, iespējams, ir jāapsver, lai vispār pie pašvaldībām nepastāvētu būvinspektori, lai būtu viena valsts institūcija, kas kontrolētu un novērtētu gan pašvaldības būvvaldes darbību, gan arī visu citu būvniecības procesā iesaistīto personu darbību, jo pretējā gadījumā, manuprāt, pašreizējais... arī Būvniecības likums, kuram būtu jāstājas spēkā no 1.februāra, paredz, ka būvvalde kontrolē pati sevi, proti, būvinspektori kontrolē savus darba devējus. Tas ir absurds risinājums. Un vēl ņemot vērā to, ka, ja jūs piedāvājat, ka šeit paralēli būtu jābūt būvinspekcijai valsts mērogā un arī pašvaldību līmenī, tad šajā gadījumā taču... Saprotiet, ka šī... ka Rīgas domes būvvalde taču nav pakļauta, piemēram, Ekonomikas ministrijai! (No SC frakcijas starpsaucieni.) Ir jāsaprot valsts pārvalde, lai vispār par šādām lietām mēs varētu runāt.
Un pēdējais. Ļoti bieži... īpaši no Reformu partijas Vjačeslavs Dombrovskis, Ozoliņa kungs un Ķirša kungs ir runājuši par Doing business jeb uzņēmējdarbības konkurētspēju būvniecības jomā. Un visu laiku tiek nosaukti šie briesmīgie cipari, kurā vietā mēs atrodamies salīdzinājumā ar Āfrikas valstīm. Es paskatījos šo tabulu. Ko tad Pasaules Banka faktiski ir vērtējusi, kādus kritērijus, kuru dēļ mēs tik zemu atrodamies? Es tagad iesaku visiem to paklausīties - arī lielajiem runātājiem, kuri to nav paskatījušies. Proti, kur tad mums notiek kavēšanās? Tās ir vairāk nekā 100 dienas! Piemēram, Dānijā ir trīs reizes īsāks šis periods. Proti, lai saņemtu tehniskās prasības no Latvijas Vides aģentūras, tas aizņem, pēc pētnieku viedokļa, 28 dienas. Tālāk. Lai saņemtu tehniskās prasības no ūdens apgādes un kanalizācijas uzņēmuma - 21 diena, lai saņemtu tehniskās prasības no telekomunikāciju sabiedrības - 21 diena. Tad ir vēl ūdens un kanalizācijas pieslēguma saņemšana - 20 dienas, bet mērījumus no īpašas valsts institūcijas... es pat nesaprotu, kas tā par
institūciju, - 27 dienas. Un beigu beigās ēkas reģistrācija zemesgrāmatā - 20 dienas.
Šeit, Ķirša kungs un Ozoliņa kungs, ne ar vienu vārdu nav runāts par to, ka kavēšanās notiek sakarā ar būvatļaujas apstrīdēšanu, netiek runāts par to, ka, piemēram, sabiedrības līdzdalības tiesības tiek pārkāptas... vai tiek ievērotas, piedodiet! Tā ka šajā gadījumā, manuprāt, mums nevajadzētu steigties...
Es aicinu šo likumprojektu neatbalstīt, bet pēc tam, izskatot arī nākošo likumprojektu, nekādā gadījumā tam nevajadzētu piešķirt steidzamību, jo es atceros, ka 2010.gadā... Šeit klāt ir Olšteina kungs, jā, viņš teica tā: „Un tagad, dārgie kolēģi...” (man tā stenogramma ir uz galda) „nomainīsim to veco zirgu un apseglosim jauno zirgu - jauno Būvniecības likumu ar visiem šiem Ministru kabineta noteikumiem!”, bet es pašās beigās tā ļoti piesardzīgi, protams, jo es neesmu šajā Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā, teicu: „Olšteina kungs, ka tik neiznāk tā, ka mēs būsim radījuši Prževaļska zirgu.” Jūs zināt, ka tas ir nepieradināts un vēl joprojām trenējams zirgs, lai vispār viņu varētu izmantot.
Tā ka es aicinu šajā jomā patiešām nesteigties.
Paldies par uzmanību.
Sēdes vadītāja. Paldies.
Vārds deputātei Elīnai Siliņai.
E.Siliņa (pie frakcijām nepiederoša deputāte).
Labdien, Saeimas priekšsēdētāja! Labdien, kolēģi! Ņemot vērā to, ka mana darba pieredze no 1996.gada ir saistīta ar būvniecības nozari, es gribu pateikt savu redzējumu par to, kādā veidā mēs šobrīd mēģinām risināt problēmas. Manuprāt, gan šajā, gan arī alternatīvajā likumprojektā tiešām ir virspusējs problēmu risinājums. Mēs šeit visi vēršamies pret būvniekiem, it īpaši pret lielajiem būvniekiem kā liekām čaulām un tamlīdzīgi, bet man liekas, ka reti kurš no jums spēj iedomāties to atbildību, kas ir jāuzņemas tad, kad jums ir jāgarantē 10 miljonu vai 20 miljonu vērts projekts. Un tās ir ne tikai uzņēmumu garantijas, tās ir arī privātpersonu garantijas šādu projektu īstenošanā.
Jūs sakāt, ka tādi uzņēmumi nav vajadzīgi, bet kādēļ tad mūsu ministrijas un to pakļautībā esošās iestādes, kā arī komercsabiedrības rīko tādus konkursus, kuriem raksta tādus nolikumus, kuros iespējams ir kvalificēties labi ja divām būvsabiedrībām? (No zāles dep. J.Reirs: „Lai izslēgtu pārējos!”; dep. I.Čepāne: „Savējiem!”) Bet kādēļ tad tā notiek? Un bieži vien uz šādiem konkursiem pat nevar kvalificēties vietējie uzņēmēji. Viņiem ir jāapvienojas pilnsabiedrībās. Tad sāksim ar to... regulēsim tā, lai mums tiešām būtu pēc iespējas lielāka konkurence mūsu publiskajos iepirkumos!
Vēl viena lieta - par šo garantiju uzņemšanos. Jūs saprotat, ka, uzņemoties šādas garantijas, tie ir riski, un risku uzņemšanās arī kaut ko maksā. Vidējā rentabilitāte nozarē ir aptuveni 3 procenti. Un tā ir šī riska cena.
Vēl viena lieta. Jūs sakāt, ka lielie ģenerāluzņēmēji nekad neuzņemas atbildību, ka mums šeit ir jārunā par to, ka jāpastiprina atbildība. Vai jūs zināt, kā būtu, ja būtu kaut kripatiņa taisnības tajā, ko jūs sakāt, - ka ģenerāluzņēmēji neuzņemoties atbildību? Mums katrs otrais projekts būtu nepabeigts, tāpēc ka problēmas rodas katrā projektā! Un, ja ģenerāluzņēmējiem nebūtu šīs atbildības šos projektus pabeigt, tad viņi, tā teikt, lēktu no šīm saistībām nost, jo šīs problēmas bieži vien nav viņu dēļ.
Un tagad es pastāstīšu par šīm problēmām.
Pirmā, sākotnējā, problēma ir tā, ka ir ļoti nekvalitatīvi... neprofesionāli un bezatbildīgi publisko iepirkumu veicēji. Un šeit mēs varam runāt par to, ka mēs, strādājot pie Publisko iepirkumu likuma, atvērām it kā diskusiju par to, cik kvalificētām un atbildīgām būtu jābūt šīm publisko iepirkumu komisijām un tajās iesaistītajiem cilvēkiem. Ir nekvalitatīvi rakstīti nolikumi, neskaidras prasības, un pēc tam no pasūtītāju puses ir vēlme nepārtraukti kaut ko mainīt.
Otrā lieta - ļoti vāji izstrādāti projekti. Ļoti nekvalitatīvi un nepilnīgi! Būvniecības likumā būtu jārunā par to, cik detalizētam ir jābūt tehniskajam projektam. Bieži vien tiek izstrādāti nolikumi un tiek izsludināti konkursi attiecībā uz projektiem, kurus var labākajā gadījumā nosaukt par skiču projektiem, nevis par tehniskajiem projektiem. Arī šajā ziņā mums ir ko darīt, strādājot pie šā likuma. Ekonomikas ministrijai būtu jāizstrādā detalizētāk tās prasības, kādam ir jāizskatās šim tehniskajam projektam, kādi speciālisti ir jāpiesaista arhitektam un projektētājam, lai būtu mums gatavs projekts, kuru tiešām var uzbūvēt no A līdz Z, neprasot pasūtītājam, ko tad viņš ar to ir domājis, vai arhitektam, ko tad viņš ar to ir domājis.
Līdz ar to es nonāku pie nākamā. Mēs te visi skandinām, ka zemākā cena ir slikta. Nē, zemākā cena nebūt nav slikta publiskā iepirkuma procedūrās. Tad radīsim šo kvalitatīvo projektu! Radīsim šo kvalitatīvo nolikumu! Atbildīgu pasūtītāju! Un tad pie divu līmeņu kvalifikācijas... pirmajā kārtā tu paskaties, vai visas tavas prasītās kvalitātes ir izpildītas, un otrajā kārtā ir runa tikai un vienīgi par zemāko cenu. Kāda ir problēma?
Nākamais. Ekspertīze. Jūs to šeit visvairāk... Mēs runājam par to, ka ekspertīze ir jāpastiprina. Un tā ir taisnība šobrīd: jau vairākus gadus ekspertīze vairs nav reglamentētā joma. Tātad attiecībā uz ekspertīzi sniedzošiem speciālistiem nav speciāls sertifikāts izdots, un tā ir problēma. Šobrīd ir tā, ka tie speciālisti, kas taisīs ekspertīzi, tikpat labi var piedalīties arī otrajā pusē - pie projektēšanas. Šāda funkciju dublēšanās vieniem un tiem pašiem
cilvēkiem - tas būtu jānovērš, jo tas rada šo interešu konfliktu.
Nākamā lieta. Ir jārada mehānisms, lai ekspertīze ir neatkarīga no arhitekta un projektētāja. Šobrīd mēs visbiežāk iekļaujam ekspertīzi līgumā, kad slēdzam ar arhitektu līgumu par tehniskā projekta izstrādi. Un skaidrs - ja pasūtītājs ir pats arhitekts vai projektētājs, viņš meklēs tādu ekspertu, kas pateiks viņam, ka ar šo projektu viss ir kārtībā. Tātad ekspertiem ir jābūt neatkarīgiem. Un pasūtīt šīs ekspertīzes... Nu tad padomāsim, kurš tās pasūta - vai tā ir pašvaldības būvvalde vai tas ir pasūtītājs. Bet priekš tam nav obligāti jārada jauna būvinspekcija vai kas tamlīdzīgs.
Šie neatkarīgie eksperti var būt kā savienība, kura reglamentē pati sevi, kurā ir ļoti skaidra sertifikācijas kārtība, kurā ir prasība pēc pieredzes un tamlīdzīgi... un kurā ir arī skaidri saprotami viņu izcenojumi un standarti (tādi viņiem, starp citu, līdz šim ir bijuši). Un nespiest tur nost ar kaut kādām zemākām cenām vai tamlīdzīgi. Ekspertīze maksā tik, cik tā maksā!
Nākošais - projekta kompetenta būvvadība. Mums šobrīd arhitekti tiek sertificēti, un viņiem automātiski tiek iedota šī iespēja iegūt sertifikātu arī savu projektu būvvadībā, taču šī arhitektu kvalifikācijas pārbaude ir diezgan vāja tieši attiecībā uz būvvadību. Tā ir tā lieta, kura ir jāpārskata vai nu pašai šai arhitektu cunftei, vai arī kādam no Ekonomikas ministrijas puses.
Mēs šajā jaunajā Būvniecības likumā esam ielikuši šo civiltiesisko atbildību, ko esam uzlikuši speciālistiem, piedāvājot un sakot, ka tas būs, nu, tas ideālais risinājums. Ko mēs darīsim un kur mēs liksim šo civiltiesiskā kārtā piedzīto summu tad, kad tā māja jau būs sabrukusi? Tā nav panaceja! Turklāt, piemēram, ekspertu gadījumā, ja mēs tiešām gribam saglabāt šo ekspertu neatkarību, ir jautājums, par kādu summu viens šāds neatkarīgs eksperts varēs savu civiltiesisko apdrošināšanu apdrošināt. Esiet reālisti! Tie būs varbūt kādi 100 vai 200 tūkstoši. Bet tad, ja tā nelaime ir tāda, kāda mums bija nesen, tad šie 100 vai 200 tūkstoši neko nepalīdzēs.
Kolēģi te iepriekš jau minēja, ka nodrošināt... uzlikt būvinspekcijai šo pienākumu - pieņemt ēku ekspluatācijā... Tas ir daudz par vēlu! Vajag laikus kontrolēt objektu un būvniecības kvalitāti, jo mēs to māju beigās neizjauksim līdz pārsegumiem un nevarēsim secināt, ir tur kļūdas vai nav.
Vakardien televīzijā bija runa par to, ka visu līmeņu būvstrādnieki un amatnieki gribētu ieviest skaidri saprotamus šos savas kvalifikācijas principus. Varbūt šīs būvnieku... būvniecībā iesaistīto strādnieku kategorijas ieviest, lai tās kaut kādā mērā būtu saskaņotas arī ar to, ko mums sniedz izglītības nozare. Un šis, man liekas, ir tas lauciņš, kurā mums tiešām vajadzētu iet. Sasiesim kopā profesionālo izglītību, mūžizglītību ar šo būvniecībā iesaistīto speciālistu izglītību! Padomju laikā mums bija būvniecībā iesaistīti piecu kategoriju speciālisti - sākot no zemākā līmeņa būvstrādnieka līdz pat augstākā līmeņa inženieriem. Un, ja mēs būvniekam ieviesīsim šādas prasības no A līdz Z un arī tam apakšuzņēmējam, kas ir specializējies vienā mazā, konkrētā būvniecības jomā, tad mums nebūs šo problēmu ar kvalitāti. Domāsim, lūdzu, kompleksi, nevis par kaut kādiem ātriem risinājumiem, kas tiešām nedos vēlamo rezultātu!
Sēdes vadītāja. Paldies.
Vārds deputātei Dainai Kazākai.
D.Kazāka (RP).
Labdien, godājamie kolēģi! Gribētu vērst jūsu uzmanību uz to, ka traģēdija mūs ir novedusi pie tā, lai mēs pārskatītu Būvniecības likumu. Izsaku paldies visiem deputātiem, kas iepriekšējā likuma izstrādes laikā iestājās par Valsts būvinspekcijas nepieciešamību. Lūdzu šo likumprojektu neatbalstīt, bet atbalstīt nākošajā sēdē apskatāmo likumprojektu, jo vēl ir diezgan daudz darāma darba. Ir jābūt darba grupai, kas noskaidro, kāda ir šī Valsts būvinspekcijas jeb tā sauktās būvniecības valsts kontroles funkcijas paritāte mūsu izpildvarā.
Mums ir jāsadala atbildība starp pašvaldību un šo Valsts būvinspekciju, jānosaka, kādi ir pienākumi, kādas ir prasības, kā arī jāparedz skaidra tehniskā regulācija. Mums katrā ziņā ir jāstiprina būvniecības nozare, jo diemžēl pašregulācija nedarbojas.
Līdz ar to es vēlreiz saku paldies visiem, kuri ir pie šī jautājuma strādājuši, un lūdzu veidot darba grupu, kurā vajadzētu iesaistīt arī atbilstošus NVO pārstāvjus saistībā ar ekspertīzi.
Paldies. Lūdzu neatbalstīt šo likumprojektu.
Sēdes vadītāja. Paldies.
Vārds deputātam Vilnim Ķirsim.
V.Ķirsis (RP).
Augsti godātā priekšsēdētājas kundze! Kolēģi! Ko tad īsti paredz iesniegtais likumprojekts? Tas paredz vairākas lietas, un galvenās ir šādas: Valsts būvinspekcijas atjaunošana, vecās sertifikācijas sistēmas paturēšana, ekspertīzes definīcijas ierakstīšana likumā un solidāras atbildības noteikšana starp ģenerāluzņēmēju un apakšuzņēmēju.
Un, jāatzīst, man ir ļoti žēl, ka kolēģi, sevišķi iesniedzēji... Trīsarpus gadus tika skatīts šis likumprojekts Saeimā... To izskatīja trīs Saeimas - 9., 10. un 11.Saeima -, un 11.Saeimā šis likumprojekts tika skatīts pusotru gadu. Strādāja apmēram 30 darba grupas, un Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas sēdēs... Diemžēl neatceros, ka es tur būtu redzējis kādu no iesniedzēju pārstāvjiem, kurš tur uz vietas paustu savu viedokli, nedz arī citus, kas šobrīd izsakās, ka vajag darīt tā vai citādi. Nu, kur jūs bijāt agrāk, kur jūs bijāt tajā procesā? Bet runa nav tik daudz par to, cik, manuprāt, jūsu teiktais ir pamatots... jo, izskatot likumprojektu, ļoti... principā uz visiem šiem jautājumiem... visi šie jautājumi tika izdiskutēti, daudziem tika atrasti citi risinājumi un citi veidi, kā panākt rezultātu. Šobrīd, īsti nezinot situāciju, iesniegt kaut kādus jaunus priekšlikumus, kuri paredz, ka mēs atgrieztos iepriekšējā situācijā, - tas absolūti nav atbalstāmi.
Par sertificēšanas sistēmu, ko jūs piedāvājat. Jūs principā piedāvājat atstāt spēkā veco sertificēšanas sistēmu, kurai pastāvot ir notikusi šī nelaime.
Tātad principā ir vecais likums, kurā ir vecā sistēma, un ir jaunais likums, kurā ir paredzēts, kā uzlabot situāciju, kā risināt, bet jūs gribat, lai mēs atgriežamies pie iepriekšējās sistēmas, kas, nu, acīm redzami nenodrošina savu efektivitāti.
Un kāpēc jūs vēlaties, lai pasūtītājam būtu jādomā, kurš ir vainīgs pie kaut kāda konkrēta defekta - ģenerāluzņēmējs vai apakšuzņēmējs? Nu, skaidrs, ka par visu atbild ģenerāluzņēmējs, un tā ir vienīgā, tā teikt, atbildības saite, un viņam pašam ir jāatbild par saviem apakšniekiem, ko viņš piesaista.
Visbeidzot par Valsts būvinspekciju. Nu, skaidrs... Te jau kolēģi minēja, kāpēc vecais modelis ar funkciju dublēšanos absolūti nekam neder. Šis jautājums šajās darba grupās tika ļoti plaši izdiskutēts. Ekonomikas ministrija sākotnēji nāca ar piedāvājumu ieviest divpakāpju sistēmu. Lai nerastos šis interešu konflikts, ka principā darba ņēmējam ir jākontrolē savs darba devējs, tika plānots ieviest plānošanas reģionu līmeni; diemžēl citu atbildības sfēru dēļ nesanāca beigās to ieviest. Taču jāatzīst, ka pasaulē ir dažādi varianti, kā tiek kontrolēts būvniecības process: Skandināvijas valstīs tiešām ir šis viens līmenis, un ir pat valstis, kurās šo kontroli nodod privātajai sfērai. Tā ka mēs absolūti neesam unikāli ar šo sistēmu.
Bet kas, manuprāt, mums jāmācās no šī gadījuma? Nu, Latvija tomēr nav Zviedrija vai Somija, un acīmredzot mēs vēl neesam izauguši līdz tādam līmenim, ka viena līmeņa, tātad pašvaldības, būvvalde spētu kvalitatīvi nodrošināt šo būvniecības kontroles procesu. Un savā ziņā jūsu priekšlikumu atjaunot Valsts būvinspekciju es uztveru kā tādu, nu, vainas apzināšanos, tādu politiskās atbildības uzņemšanos par to, ka jūs, konkrēti Rīgā, nespējat nodrošināt kvalitatīvu būvniecības procesa uzraudzību un jums ir nepieciešams vagars no valsts puses, kurš jūs kontrolē. Jo ir dzirdēts, ka pēdējās dienās, kad... ka jums trūkst resursu, lai to realizētu, bet droši vien tā ir Rīgas pilsētas politiskā izvēle, kam ziedot resursus, kur novirzīt resursus, - vai tos novirzīt būvvaldes kompetences stiprināšanai un attiecīgi būvniecības procesa kontrolei, domājot par cilvēku drošību, vai jūs tomēr pērkat viņu balsis ar bezmaksas tramvaju. (No zāles dep. J.Reirs: „Pareizi!”) Šeit pamatā ir jautājums: kas jums ir prioritāte? Acīmredzot Rīgas pilsētai cilvēku drošība tomēr nav prioritāte.
Un visbeidzot. Es aicinu šo likumprojektu neatbalstīt, jo tajā principā nav nekā tāda, ko būtu vērts ieviest dzīvē. (No zāles dep. J.Urbanovičs: „Kā nav kauna?!”) Savukārt, ja ir kaut kas būtisks, tad lai iesniedz uz otro lasījumu citā likumprojektā. Bet tagad es aicinu jūs nākošajā Saeimas sēdē atbalstīt vakardien Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā izskatīto likumprojektu, kurš ir izskatīts arī valdībā un kurā ir paredzēts ieviest Valsts būvniecības kontroles biroju, kas nedublētu funkcijas ar pašvaldību, un tad visiem būtu skaidrs, kurš par ko atbild. Tad nebūtu tā, kā ir jūsu iesniegtajā variantā, ka ej nu sazini, kuram - pašvaldībai vai valstij - kurā brīdī ir jāatbild.
Paldies. (RP frakcijas aplausi. Dep. J.Urbanovičs: „Prātiņ, nāc mājās!”)
Sēdes vadītāja. Paldies.
Vārds deputātam Andrejam Elksniņam.
A.Elksniņš (SC).
Augsti godātā Saeimas priekšsēdētāja! Cienījamie kolēģi! Es nedomāju, ka šodien mums visiem, izvērtējot minēto likumprojektu pirmajā lasījumā, ir jāspēlē politiskā greizsirdība attiecībā uz to, kurš un ko ir iesniedzis pirmais un kāpēc.
Pirmkārt. Es atgādināšu, ka debates par Valsts būvinspekcijas atjaunošanu Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā ir bijušas jau šā gada pavasarī un vasarā, un tam visi šīs komisijas locekļi ir piekrituši, ka Valsts būvinspekcija ir jāatjauno. Vienīgais šķērslis tajā laikā, kas komisijas ietvaros tika apskatīts, bija nepieciešamais finansējums 2 miljonu latu apmērā, ko tajā laikā - kā to apzinās arī pats Ozoliņa kungs - Finanšu ministrija valsts funkciju nodrošināšanai piešķirt nevarēja. Tas ir punkts viens.
Otrkārt. Man tiešām ļoti imponē koalīcijas lielā mērā vājība tagad meklēt vainīgo sevī... meklēt vainīgos citos, neuzņemties personīgo atbildību. Tiešām šis likumprojekts ir saistīts ar atbildības sajūtu - ar likumdevēja atbildības sajūtu par to, ka kaut kas ir jāmaina šajā nozarē. Taču diemžēl visas tās reformas, ko jūs īstenojāt Būvniecības likumā, ko jūs īstenojāt Administratīvā procesa likumā, lobējot pa tiešo... tiešām pa tiešo gan būvuzņēmējus, gan projektu attīstītājus, gan celtniekus, lai samazinātu administratīvo slogu uz citu cilvēku dzīvības rēķina, manā skatījumā, tiešām ir apkaunojošas un jums tiešām par to būtu jāparunā drīzākajā laikā.
Juridiski būvniecības jomu reglamentējošo normatīvo aktu sistēma šobrīd ir sarežģīta, un to veido, pirmkārt, Būvniecības likums, otrkārt, 25 speciālie likumi, treškārt, 48 Ministru kabineta rīkojumi un noteikumi, kā arī 31 Latvijas būvnormatīvs, kas apstiprināti kā Ministru kabineta noteikumi. Lūdzu, ir aptuveni 100 normatīvie akti, kuri regulē būvniecības nozari! Vai tā jums neliekas problēma, raugoties no tiesiskās skaidrības viedokļa? Tikai no juridiskā viedokļa vien, jo ir tik daudz visur un visa kā salikts kopā, kur viens ir pretrunā ar otru, taču jūs negribat par to diskutēt.
Vēl vairāk! Pašreiz mums, kolēģi, ir pirmais lasījums. Čepānes kundze, ja jūs neapmierina, teiksim, tās negatīvās lietas, par kurām jūs ieminējāties... Protams, jūs norādījāt, ka ir arī daudz kas pozitīvs - sertifikācija, ģenerāluzņēmēju atbildība, obligātās ekspertīzes... Lūdzu, mēs iesniedzām tādu likumprojektu, kurš ir apspriežams un debatējams! Sakārtosim reiz šo nozari un nepakļausimies lobija spiedienam, ko faktiski izjūt Reformu partija, saņemot attiecīgos ziedojumus, tā teikt, no tiem, kuriem tas ir nepieciešams.
Nākamais jautājums. Kāpēc pašreiz neviens nerunā par to, ka pēc Valsts būvinspekcijas likvidācijas 2009.gadā... konkrēti 2010.gada 26.novembrī, ar savu atzinumu bija nākusi klajā arī Valsts kontrole? Kāpēc neviens nerunā par tiem uzdevumiem, kurus Valsts kontrole ir devusi, un par tām rekomendācijām, kuras ir sniegusi? To skaitā ir arī dots Ekonomikas ministrijai uzdevums veikt mājasdarbus, lai sakārtotu būvniecības nozari pēc Valsts būvinspekcijas likvidēšanas. Protams, tagad jūs sakāt, ka visas funkcijas tika pārliktas uz pašvaldību un ka pašvaldība par visu atbild... Īpatnējā situācijā atrodas valsts. Un jūs, likumdevēja pārstāvji, acīmredzot vispār ne par ko mūsu valstī neatbildat. Bet situācija ir sekojoša: Valsts kontroles atzinumā ir norādīts, ka, piemēram, lēmumā par Valsts būvinspekcijas reorganizāciju netika pietiekami izvērtēta plānotās reorganizācijas ietekme uz būvniecības procesa kontroles funkciju īstenošanu valstī.
Jautājums: ko valsts ir darījusi, lai šīs funkcijas kontroles jomā pilnveidotu? Atbilde - neko! Vispārējā būvniecības koordinācija valstī ir nepietiekama, būvinspektoru pieeja un principi pārbaužu veikšanā ir atšķirīgi.
Mēs vēl pirms šīs traģēdijas diskutējām par to, ka būtu jāveic sertifikācija atkārtoti, jābūt noteiktiem kritērijiem... Protams, Siliņas kundze, es jums ļoti labi piekrītu, ka mums ir problēmas izglītībā arī šajā kontekstā. Mums ir jārunā kompleksi par šo problēmu un jautājumu risināšanu. Un diemžēl mums ar to arī būs jāsāk. Bet kas pēc šī Valsts kontroles atzinuma tika izdarīts? Atbilde - atkal nekas! Mēs sekojam vienīgi populistiskām idejām par to, ka mums ir samilzis birokrātiskais aparāts, līdz brīdim, kamēr kaut kas notiek, un tad mēs visi pamostamies: kaut kas ir jādara! Ko mēs šodien gribam darīt? A neko! Tāpēc, ka nekādu likumprojektu, kurš faktiski veicinātu to, ka tiktu novērstas Valsts kontroles atzinumā konstatētās nepilnības, neviens no koalīcijas pārstāvjiem nav nedz iesniedzis, nedz parakstījis, nedz arī vēlas par tām uzturēt jebkāda veida debates.
Nākamais jautājums ir ļoti īpatnējs. Jūs „aizķērāt” arī jautājumu par Patērētāju tiesību aizsardzības centru. Tajā pašā Valsts kontroles atzinumā ir secinājums: PTAC nesniedz pārliecību, ka ir nodrošināta efektīva to komersantu, kuri tirgū piedāvā neatbilstošus būvizstrādājumus, identificēšana. Kas notiek tālāk? Nekas! Cik darbību PTAC veicis šajā jomā? A neko! Un tā tas viss arī notiek. Un visus jūs tas arī apmierina.
Tagad atgriezīsimies pie Ekonomikas ministrijas kompetences. Man tiešām ļoti imponēja, ka ekonomikas ministrs Pavļuts burtiski uzreiz pēc notikuma... nebija pagājušas divas trīs dienas, kad viņš sāka tēlot baigo čali, kurš cenšas uzņemties atbildību, un rezultātā savā amatā palika, lai turpinātu kaut ko darīt. Ko viņš dara? Neko!
2010.gada 26.novembra atzinums. Ekonomikas ministrijas kompetence: Būvniecības likums nosaka, ka būvniecības vispārējo pārraudzību un koordināciju valstī veic Ekonomikas ministrija. Ministrija izstrādā vienotu valsts politiku būvniecībā un nodrošina šīs politikas realizēšanu.
Lai veiktu šo uzdevumu, ministrija ir! Nu, Čepānes kundze, klausoties jūsu viedās runas, jāsecina, ka Ekonomikas ministrija mums vispār, manuprāt, tātad būtu jālikvidē un ka šī funkcija, par ko runā Valsts kontrole savā atzinumā, jānodod pašvaldībām. Pašvaldības, kā tagad sanāk pēc jūsu loģikas, veic būvniecības nozares vispārējo uzraudzību un koordināciju un dara, ko tās grib. Arī šajā kontekstā valsts nav ne par ko atbildīga.
Nākamais. Valsts kontroles secinājumi attiecībā uz Ekonomikas ministrijas kompetenci.
Jāizstrādā būvniecības attīstības stratēģija un programma. Kur tā ir?
Jāizstrādā priekšlikumi būvniecību reglamentējošo normatīvo aktu sistēmas pilnveidošanai. Tas Valsts kontroles atzinums bija ne jau tādēļ, lai jūs to liberalizētu, bet tādēļ, lai veiktu efektīvāku uzraudzību. Jūs to nesaprotat!
Jāizstrādā, jāapkopo un jāiesniedz Ministru kabinetam apstiprināšanai būvnormatīvi. Nu, labi, kaut kā jūs tur pamocījāties.
Savas kompetences ietvaros jāizskata sūdzības par valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju rīcību būvniecības jomā. Kas to dara? Neviens! Valsts kontroles atzinums kopš 2010.gada nav izpildīts, rekomendācijas - vējā!
Jāuztur informatīvā bāze būvniecības pārraudzības un kontroles nodrošināšanai. Ķirša kungs, jūs esat parlamentārais sekretārs jau divus gadus tur. Vai jūs varat atbildēt, kas ir ar šiem atzinumiem? Ko jūs tur darāt?
Jāuztur būvkomersantu reģistrs. Būvkomersantu reģistra uzturēšanu, būvkomersantu reģistrāciju un ar to saistīto lēmumu pieņemšanu ministrija var deleģēt atvasinātām publiskajām personām, kā arī privātpersonām. Nu, par ko jūs tagad runājat? Neatbalstiet šo likumprojektu, bet taisiet savu! Vai paliekam pie tā, kā ir, kamēr vēl kaut kas nogrūs?
Sēdes vadītāja. Paldies.
Vārds deputātam Viktoram Valainim.
V.Valainis (pie frakcijām nepiederošs deputāts).
Labdien, augsti godātā Saeimas priekšsēdētāja! Kolēģi! Es gribu runāt par lietām, kuru nav ne šajā likumprojektā, ne arī nākošajā likumprojektā.
Mēs visi runājam par jaunām būvēm, ko mēs taisāmies būvēt, bet jo īpaši... ļoti svarīgs ir dzīvojamais fonds, kurā dzīvo 70 procenti Latvijas iedzīvotāju. Par to, kā mēs rūpējamies par viņiem, mēs vispār nerunājam nevienā formātā. Valsts caur Eiropas Savienības struktūrfondiem... arī privātos līdzekļus vairāk nekā 100 miljonus latu ir ieguldījusi šajā fondā: tieši renovācijā, jo arī caur šo renovāciju mēs varam saglābt šo dzīvojamo fondu, taču uz doto brīdi tas notiek ļoti vienkāršā veidā - aizpildot trīs lapas, mēs varam siltināt māju, kaut gan tā ir vienīgā iespēja, kā mēs varam mājai paildzināt mūžu, kaut kādā veidā to saglabāt, lai tā nesabrūk. To, ka mājas sāks brukt 2020.gadā, to jau eksperti ir izpētījuši... ka būs pirmās mājas, kas sāks brukt, jo pirmie balkoni jau pagājušajā gadā sāka krist nost. Un, ja mēs nesāksim kaut ko šajā jomā darīt jau tagad, tad sekas būs neatgriezeniskas.
Igaunijā profesori burtiski mēnesi atpakaļ pierādīja to, ka šīs mājas ir saglabājamas un tiešām atjaunojamas tieši caur šīm siltināšanas programmām, bet, kamēr mums siltināšanas programma būs īstenojama caur vienkāršoto renovāciju, reāli aizpildot trīs lapas, lai mēs varētu uzsākt šos darbus, tikmēr nekas būtiski neuzlabosies. Un arī Latvijā būs ļoti lielas problēmas ar tām mājām, kas būs nekvalitatīvi uztaisītas, jo Eiropas Savienība prasīs atgriezt tajās ieguldītos līdzekļus. Tas ir tas, kas mūs sagaida, taču to mēs vairs pagriezt atpakaļ nevaram. Bet mēs kaut ko tomēr varam darīt - vismaz noņemt šos vārdus „vienkāršotā renovācija” no šiem iesniedzamajiem projektiem; lai tā būtu renovācija, lai šiem renovācijas projektiem būtu arī reāls projekts, kas nodrošinātu kaut kādu ilgtermiņa eksistenci mūsu dzīvojamam fondam.
Paldies.
Sēdes vadītāja. Paldies.
Vārds deputātam Andrim Bērziņam.
A.Bērziņš (ZZS).
Kolēģi, es ļoti īsi gribu runāt par Valsts kontroli. Man bija tas gods būt klāt... tieši man bija gods būt klāt, vadīt to... Valsts kontrole skatīja tieši šo jautājumu. Vairākkārt mēs šeit skatāmies, protams, kādi ir tie dokumenti. Man ļoti gribētos, lai jūs, kolēģi, paņemtu ne tikai tos dokumentus, kas ir uzrakstīti un kas tiek norādīti no Valsts kontroles puses. Taču kāda bija šī diskusija? Toreiz visas šīs komisijas sēdes tika stenografētas vārds vārdā. Tādas notika vairākas. Un tās bija ļoti bēdīgi klausīties. Ļoti žēl, ka bija jānotiek traģēdijai, lai mēs sāktu diskutēt, jo toreiz Valsts būvinspekciju likvidēja ļoti vienkārši un saistībā ar vienu tēmu - tāpēc ka valstij trūka naudas! Valstij trūka naudas, un Valsts būvinspekcija tika likvidēta. Šodien mēs, protams, runājam par kaut kādīgiem... dziļām tur idejām un vēl par kaut ko. Naudas trūka, un Valsts būvinspekcija tika likvidēta! Un ir ļoti žēl, ka... Mēs, protams, tagad varam runāt par būvinspekciju - par to, kas tajā ir jāuzlabo, kas tai ir jākontrolē, bet tas, ka toreiz tā tika likvidēta, - tā bija milzīga kļūda. Un mēs toreiz runājām arī ar Ekonomikas ministriju, ka tam var būt ļoti nopietnas sekas, ka šī Valsts būvinspekcija vairs nedarbosies. Rezultāts, man liekas, viens jau ir.
Tas, ka Valsts būvinspekcijas funkcijas nodeva pašvaldībām... Es domāju, arī klātesošie juristi to apstiprinās, ka tas bija interešu konflikts. Tas ir interešu konflikts saistībā ar to, ka būvinspektoram tanī pašā iestādē, kas viņu pieņem darbā, maksā algu. Viņš uzrauga tos objektus, kurus ir pasūtījusi pašvaldība, un, ja tas būvinspektors tiešām ar lielu atbildību nodarbosies ar to, kas viņam ir jādara, tad lielais priekšnieks vienreiz viņam var pateikt: „Apstājies, tā nav tava darīšana! Vai nu tu uzrakstīsi tādu papīrīti, kāds būs vajadzīgs, vai mēs tevi atlaidīsim no darba!” Tā ir viena ļoti būtiska un ļoti nopietna lieta, ko pārlika uz pašvaldības pleciem. (No zāles dep. I.Čepāne: „Bija jau pašvaldībām...”) Kā, lūdzu? Jā. Nediskutēsim ar... Es esmu ar mieru... esmu ar mieru.
Otrs moments, kas ir tiešām ļoti būtisks. Ja mēs Patērētāju tiesību aizsardzības centram neiedosim klāt cilvēkus, tad par tiem būvmateriāliem, kas uz šodienu ienāk iekšā mūsu tirgū... viņi skaidri un gaiši pateica, ka viņiem nav cilvēku, lai varētu veikt ekspertīzi šiem materiāliem; labi, ja tikai 5 procentus viņi var izkontrolēt no tiem materiāliem, kas ienāk iekšā Latvijā.
Būsim godīgi un atzīsim, ka mums tie cilvēki ir attapīgi un ātri noreaģē! Viņi paņem vienu sertifikātu, teiksim, attiecībā uz kādu no būvmateriāliem - vienalga, kādu - un pieliek klāt vēl, teiksim, citus... Ejiet un pārbaudiet! Zina to, ka kapacitātes, lai pārbaudītu šos materiālus, nav.
Vai nu mēs gribam tiešām būtiski labot to, kas notiek šajā sfērā, pielikdami klāt arī naudu, izdomādami, kā varētu strādāt, lai tiešām būtu drošība, vai arī mēs gribam uztaisīt tikai imitāciju.
Es nerunāju par to, ka vajag tūlīt to likumu pieņemt - šis likums vai tas likums... Man liekas, jau pats par sevi ir diezgan noziedzīgi tas, ka... Es atceros divus likumus, kuri tika ilgi diskutēti. Viens no tiem ir saistīts ar būvniecību, un otrs... Barčas kundze man neaizliegs... Otrs, kurš nav nonācis līdz Saeimai un kuru mēs nevaram pat sākt skatīt, - tas ir par psihologiem. Tas, protams, ir rekordvariants: tas ir likums, kurš desmit gadus nespēj atrast atvērtas durvis. Likums par būvniecību - tas ir vēl viens, kuru mēs nevaram pabeigt un vienoties.
Tāpēc, kolēģi, es balsošu, protams, „par”, bet es ļoti ceru, ka tuvākajā laikā būs ne tikai izdarītas korekcijas teikumiem šajā likumā, bet ka pēc būtības būs mainīts gan finansējums, gan to cilvēku daudzums, kuri strādā un uzrauga, lai tādas nežēlīgas katastrofas, kāda notika mūsu valstī, vairs nenotiktu.
Man žēl, ka mēs sākam kustēties tikai tad, kad iet kāds cilvēks bojā.
Paldies.
Sēdes vadītāja. Paldies.
Vārds deputātam Kārlim Seržantam.
K.Seržants (ZZS).
Labrīt, cienījamie kolēģi! Nu, acīmredzot ir visiem skaidrs, ka, visticamāk, protams, Zolitūdes traģēdija ir notikusi cilvēciskā faktora dēļ un ka acīmredzot ir bijis nekvalificēts darbs. Un šajā sakarā es vienkārši gribu atgādināt - pavisam konspektīvi - to, ko es šeit no šīs tribīnes teicu 9.jūlijā, kad mēs diskutējām par to, vai ir vai nav vajadzīga sertifikācija būvniekiem un arhitektiem.
Toreiz es teicu tā: „Godājamie kolēģi, gribu uzdot retorisku jautājumu. Interesanti, kāpēc gan visās pārējās profesijās, kuras ir daudz mazāk bīstamas cilvēka dzīvībai - piemēram, psihiatrs, zobārsts, okulists -, visi šie speciālisti iziet sertifikāciju katrus piecus gadus? Psihiatrs var sabojāt galvu tikai vienam savam klientam, bet, ja būvnieks nesaprot kaut ko no cementa un to ieliek mūrī, tad tas sagāžoties var ietekmēt nezin cik cilvēku dzīvību.”
Nu, šeit nebija runa par cementu, šeit bija nepareizās skrūves, jā. Bet diemžēl šī visatļautība un nekontrolējamība ir izraisījusi situāciju, kuru, manuprāt, vistrāpīgāk šorīt ir avīzē noraksturojis Juris Paiders. Viņš saka, ka šobrīd situācija valstī ir tāda, ka vadošās būvkompānijas arhitekti labāk orientējas Porsche mērinstrumentu panelī nekā materiālu pretestībā. Diemžēl tāda tā situācija!
Tāpēc man ļoti negribētos, lai mēs te, Saeimā, tagad atkal sāktu „kasīties” par to, kura virzītais likums ir labāks. Saliekam tos abus likumus kopā, izmantojam Čepānes kundzes milzīgo pieredzi būvniecībā (Zālē smiekli.), izmantojam „jauno vilku”, teiksim, Zariņa kunga un Elksniņa kunga, pieredzi, un taisām to likumu visi kopā un nešķirojam...! Jo, es domāju, ne vienā vien jaunbūvē šobrīd šādas skrūves ir jau ieskrūvētas.
Paldies.
Sēdes vadītāja. Paldies.
Vārds deputātam Ivaram Zariņam.
I.Zariņš (SC).
Mani uzrunāja Seržanta kunga aicinājums. Es gribētu apliecināt, ka es to jau daru, - katru reizi, kad runā Čepānes kundze, es ļoti uzmanīgi viņā klausos, jo es tiešām viņu cienu par viņas parādīto principiālo nostāju Būvniecības likuma diskusiju gaitā... ka viņa nebaidījās paust savu nostādni bieži vien arī pretēji frakcijas viedoklim, un tas manī izraisa cieņu. Un es viņu vienmēr uzmanīgi klausos. Taču es būtu ļoti vēlējies, lai arī Čepānes kundze manī būtu uzmanīgi klausījusies, kad es no komisijas viedokļa stāstīju par šo likumprojektu.
Tātad, ja mēs runājam par Valsts būvinspekciju, tad es vēlreiz paskaidrošu, kāpēc šinī likumprojektā ir paredzētas tik daudzas funkcijas, kas pārklājas ar pašvaldību funkcijām. Un tas būs nevis ar mērķi, lai mēs panāktu, ka likumā būs divas institūcijas, kas dara vienu un to pašu darbu, bet gan tāpēc, lai būtu diskusija par to, kuras tad ir tās funkcijas, kuras mēs atstājam pašvaldībām, un kuras mēs uzskatām par tādām, ko būtu mērķtiecīgi deleģēt valsts iestādei. Tas bija tas mērķis! Tātad šeit nav runa par šo dubulto...
Otra lieta, uz ko es tomēr gribētu norādīt. Ja jūs tik karstasinīgi aģitējāt par to, ka, redziet, būvniecība ir pašvaldību autonomā funkcija un ka tur valstij nevajadzētu jaukties iekšā, tad, ziniet, Pašvaldību likumā ir teikts, ka arī sabiedriskais transports ir pašvaldību autonomā funkcija, bet tur jūs piedāvājat bāzties iekšā valstij un ar likumu noteikt regulējumus. Tā ka šeit kaut kā sanāk nekonsekvence!
Tālāk, reflektējot uz to, ko teica Siliņas kundze. Es pilnīgi piekrītu tam, ka tiešām veiksmīgi, pareizi veidojot normatīvo vidi, mēs varētu panākt, ka ļoti daudz kas tiek īstenots ar privāto iniciatīvu, un tad valstij tur nebūtu jātērē savi resursi un jājaucas iekšā, bet esošajā situācijā, kāda tā ir izveidojusies, un, ņemot vērā mūsu tirgus specifiku, tomēr ir nepieciešama šāda valsts institūcija, kura varētu veikt neatkarīgu ekspertīzi. Jo, redziet, kā sanāk! Tagad, ja tā ir privāta iniciatīva, tad mūsu mazajā tirgū, ko pašlaik paredz arī likums, ir jāveic šī būvekspertīze. Un tas notiek tā, ka viena komersanta eksperti veic ekspertīzi par otra komersanta projektu. Un kas sanāk šajā mūsu mazajā tirgū - to mēs ļoti labi zinām. Sāk darboties šis „roka roku mazgā” princips, kas arī beigās noved pie tā, ka šīs ekspertīzes kļūst formālas.
Kāpēc tas tā notiek? Tāpēc, ka šis būveksperts zina: ja viņš pieies savai lietai ļoti principiāli, ļoti cieti vērtēs to projektu, tad viņš vienkārši nākošreiz nedabūs nekādus pasūtījumus, ar viņu neviens nerunās. Un tas nozīmē, ka viņa komersants sāks zaudēt pasūtījumus. Līdz ar to šeit veidojas šis grēka aplis, kuru mēs varam pārraut tikai tādā veidā, ka mēs izveidojam šādu neatkarīgu institūciju, kurā šādi eksperti var strādāt un tikt noalgoti, kuru primārā interese būs šī kvalificētā ekspertīze, nevis kaut kādas citas biznesa intereses.
Tālāk. Ķirša kungs, man rodas tāda sajūta, ka jūs šinī politiskās greizsirdības karstumā galīgi jaucaties gan saistībā ar saviem priekšlikumiem, gan arī jaucaties citu priekšlikumos, un īsti nevar saprast, kāda tad ir jūsu nostāja. Šodien jūs no tribīnes sakāt, ka ir nepieciešama valsts līdzdalība, ka pašvaldības pašas galā netiks, savukārt vakar jūsu ministrs visai valstij tiešraidē teica: nē, ir vajadzīgs, lai pašvaldība ar visu tiek galā! Tomēr tanī pašā laikā tas viņam netraucēja nākt klajā ar priekšlikumu: nē, tomēr ir vajadzīga valsts līdzdalība! Kā tad īsti jums tur ir?
Savukārt, runājot par mūsu priekšlikumu... par šo sertifikācijas sistēmu, mēs nepiedāvājam atgriezties pie sertifikācijas vecās sistēmas. Mēs nepiedāvājam, ka būtu jāmaina Ministru kabineta noteikumi, kurus jūs esat nolēmuši izstrādāt. Tas viss jau notiek! Tas, par ko mēs runājam, - tās ir divas lietas. Viena ir tā, ka likumā tomēr būtu jāparedz kaut kāds cikliskums, ko paredz visās valstīs. Ja jūs paskatīsieties, tad redzēsiet, ka gandrīz visās Eiropas valstīs (tikai ar retiem izņēmumiem, tostarp Igaunijā) tā ir vispārpieņemta prakse, ka šādu cikliskumu vajadzētu saglabāt, un tas ir tikai normāli. Pat autovadītāja apliecībai, ja jūs paskatīsieties, ir norādīts arī termiņš. Un jums ik pa brīdim ir jāpārbaudās, vai jūs esat kvalificēts braukt ar mašīnu vai ne. Nemaz nerunājot par tik kompleksām lietām kā būvniecība.
Otra lieta - par jūsu darba grupām. Te droši vien būtu viela pārdomām, kāpēc uz turieni daudzi deputāti nenāca. Tāpēc, ka tās bija jūsu pašu lobiju organizētās darba grupas, kur jūs „stūmāt cauri” savus viedokļus, tāpēc nevienam nebija interesanti tajās piedalīties.
Mēs par šiem priekšlikumiem diskutējām arī komisijas sēdēs. Es vēlētos piekrist Cilinska kunga teiktajam par to, ka tik tiešām vienu mērķi šis likumprojekts ir sasniedzis - licis iekustēties Saeimai un sākt strādāt pie likumu grozījumiem. Tomēr pats galvenais mērķis vēl nav sasniegts. Un pats galvenais mērķis ir tāds - lai šis process beigtos ar kvalitatīvu rezultātu. Un šinī politiskajā greizsirdībā mums ir bažas: „Lai Dievs nedod, ka tas būs opozīcijas izvirzīts priekšlikums, opozīcijas izvirzīta iniciatīva, ar kuru tagad visiem nāksies strādāt!” Mums šādas greizsirdības nav. Mēs esam gatavi atbalstīt arī Ekonomikas ministrijas izvirzīto likumprojektu un strādāt arī ar to. Vienkārši mēs uzskatām, ka mūsu likumprojekts tomēr ir plašāks un aptver plašāku to problēmu loku, kuras būtu jārisina. Bet mums nav problēmu atbalstīt... mēs atbalstīsim arī otru likumprojektu, ja jūs šo likumprojektu nebūsiet gatavi atbalstīt, lai gan, iespējams, tas varētu būt prātīgāk - turpināt strādāt ar abiem diviem un tad skatīties, kas mums tur beigās sanāk, jo, ja darbs ar vienu īsti nevirzīsies, mums būs otrs. Vai arī, ja ar otru mēs sasteigsim... tagad izskatās, ka tā tas varētu būt, ka ar šo Ekonomikas ministrijas piedāvāto priekšlikumu, kuru greizsirdībā mēģinās ļoti ātri dzīt uz priekšu... ka sasteidzot mums var iznākt kārtējais vanckars. Nu tad, paldies Dievam, mums būs otrs likumprojekts, un, mierīgi ar to strādājot, mēs varēsim visu kvalitatīvi izdarīt. Pretējā gadījumā mums atkal vajadzēs sēdēt pie sasistas siles un atkal sākt visu no jauna. Un diez vai tas ir kāda mērķis.
Paldies.
Sēdes vadītāja. Paldies.
Vārds deputātei Ilmai Čepānei, otro reizi.
I.Čepāne (VIENOTĪBA).
Godātie kolēģi! Es jau, šeit runājot, pati baidos palikt smieklīga... ka jūs teiksiet, ka patiešām... kā jūs, Zariņa kungs, te runājāt tikko: „Es atrisināšu te visas problēmas...” Bet es, godātie kolēģi, ne tikai klausos, ko jūs sakāt; es esmu savākusi pilnīgi visas stenogrammas; man diemžēl nav tikai Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas materiālu, kurus patiešām es arī varētu pieprasīt... Un es ne tikai klausos un vācu, bet arī rakstu, un februāra sākumā Latvijas Universitātē būs ļoti liela konference, kurai es esmu pieteikusi tēmu „Jaunā Būvniecības likuma galvenās kroplības”. Un es patiešām nebaidos arī no to savu kolēģu varbūtējām nievām, kuri uzskata, ka es esmu ieciklējusies uz kādas problēmas risinājumu. Bet šī lieta ir tāda, kas, ja netiek pietiekami atrisināta, apdraud, manuprāt, visas mūsu sabiedrības drošību. Un galvenokārt ir jāveic... ir jārada atbildība par to, un jābūt arī sodiem pirms šāda pārkāpuma notikšanas, kas izraisa smagas traģēdijas. Ir jābūt preventīvai darbībai. Un to mēs dažkārt nesaprotam.
Bērziņa kungs! 2009.gadā, kad... Andri Bērziņa kungs!... kad likvidēja Valsts būvinspekciju, pastāvēja arī pašvaldību būvinspekcijas, un tās joprojām „plivinājās” tā un nedarīja faktiski... Viena uz otru gāza visas šīs lietas, jā. Tāpēc es nevaru piekrist tam... Kopš tā laika, pēc 2009.gada, visas funkcijas tika uzliktas faktiski pašvaldību būvinspekcijām.
Es gribu teikt, ka Saeimā ir ļoti laba lieta - atklātība. Un šeit es saprotu arī Ozoliņa kungu, tāpat arī Vjačeslavu Dombrovska kungu, ka Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā viņš pat īsti nevarēja saprast, kas tur notiek par tirgu, - tur bija sanākušas desmitiem dažādu būvnieku... šīs nevalstiskās organizācijas, un tas spiediens ir nežēlīgs. Es arī papētīju, kas ir šie lielie „spēlētāji” šajā jomā. Un es domāju, ka mēs visi esam izjutuši - arī es pati esmu izjutusi - zināmu spiedienu arī pat atsevišķu būvprojektu risināšanas jautājumos. Un es jūs aicinu šajā jomā tomēr nepiekāpties.
Es nevaru piekrist Ķirša kungam, kurš uzskata... Es arī paņēmu stenogrammu līdzi... kurš trešajā lasījumā teica tā par ekspertīzēm un par speciālistiem: „Būvspeciālistu profesionālo kompetenci var novērtēt jebkurš. Nav teikts, ka tai obligāti ir jābūt kaut kādai profesionālai nozaru organizācijai. Vajadzētu tikai konkurenci ierobežot, sašaurinot šo loku.” Es domāju, ka šeit nevarēja palikt vecā kārtība, bet tomēr kaut kādām institūcijām, kas vērtē šo profesionālo kompetenci, ir jābūt. Piemēram, pabeidz jurists augstskolu... vienkāršs jurists nevar iet strādāt par advokātu. Ir advokātu profesionālās organizācijas, kas vērtē viņa piemērotību advokāta amatam. Tieši tāpat ir arī ar tiesnešiem, tieši tāpat ir arī ar prokuroriem... lai varētu strādāt prokuratūrā. Tāpēc šeit nevajadzētu tā domāt... Un es negribu nevienu vainot, bet es nezinu, vai jūs... Pirms jūs runājat, paskatieties, kādi dokumenti ir saistīti ar ekspertīzi! Es pavairoju un auditorijā saviem studentiem parādīju un arī jums šeit varu parādīt... Šeit ir par projektu „Daudzstāvu dzīvojamā ēka un tirdzniecības centrs Rīgā, Zemgales priekšpilsētā, Priedaines ielā 20”: ekspertīze - uz vienas lapiņas, par iesniegtajiem materiāliem nekādu īpašu piezīmju nav, iesniegto būvprojektu rekomendē apstiprināšanai... realizācijai. Apakšā paraksts. Un es nezinu, kas šim ekspertam... kādi materiāli viņam tika iesniegti. To neviens arī nekontrolē.
Un galu galā mums ir jādomā arī par to, lai tiešām publiski neizskanētu tādas domas, ka visi ģenerāluzņēmēji ir miljonāri, apakšuzņēmēji staigā lētos džemperīšos, bet tie, kuri būvē šajā būvlaukumā, izskatās pēc katordzniekiem.
Paldies.
Sēdes vadītāja. Paldies.
Vārds deputātam Vilnim Ķirsim, otro reizi.
V.Ķirsis (RP).
Kolēģi! Pirmām kārtām jau Elksniņa kungs! Jā, pirms diviem gadiem tiešām bija šāds Valsts kontroles atzinums, tur tiešām bija vairākas lietas, ne tikai jūsu minētās. Tur bija, piemēram, arī Valsts kontroles pārmetums par to, ka pašvaldību būvinspektori konkrētajā būvobjektā ierodas pārāk reti, bieži vien - pat tikai vienu reizi, ko, teiksim, pierāda arī konkrētais Zolitūdes gadījums, kur pašvaldības būvinspektors pirmo, pēdējo un vienīgo reizi šajā objektā bijis 16.augustā. Tātad, protams, šādas problēmas ir. Taču pats svarīgākais ir tas, ka ļoti daudzas no šīm Valsts kontroles minētajām lietām bija plānots risināt... ir plānots risināt ar jauno Būvniecības likumu, un tieši tāpēc, ka tas trīsarpus gadus staigā pa Saeimas gaiteņiem, protams, daudz kas ir iekavējies, tajā skaitā arī šī būvinspektora apmeklējuma regularitāte, kas viņam ir paredzēta. Jaunajā regulējumā viņam noteiks pienākumu biežāk ierasties, arī pie kritiskiem momentiem, pie konkrētiem, teiksim, kaut kādiem slēgtajiem darbiem, kas var būtiski ietekmēt būves drošību.
Attiecībā uz šo otrā līmeņa... pareizāk sakot, uz šo interešu konfliktu, uz ko norādīja arī Valsts kontrole. Tā tiešām ir problēma, tāpēc arī Ekonomikas ministrija, ar sākotnējo piedāvājumu nākot uz Saeimu, bija paredzējusi šos plānošanas reģionus, taču diemžēl tas Saeimā netika atbalstīts.
Bija arī citi piedāvājumi. Bija, teiksim, arī piedāvājums pašvaldības būvinspektorus izņemt ārā no pašvaldībām un algot viņus valsts līmenī. Proti, ka viņus algo valsts, bet fiziski viņi atrodas pašvaldībās, tādējādi novēršot šīs darba devēja un darba ņēmēja attiecības. Arī tas netika atbalstīts.
Bija paredzēts tātad stingrāks... Beigu beigās tika nolemts šīs te kontroles... ieviest tādu kontroles plānu, taču citās valstīs šāda sistēma, kāda ir pie mums, darbojas tātad Ziemeļvalstīs un Skandināvijas valstīs. Bet, protams, ņemot vērā mūsu nacionālās īpatnības, tomēr nākas atzīt: ja pašvaldību būvvaldes netiek galā, tad tomēr ir jāievieš šis valsts līmenis, bet ne jau tādā izskatā, kāds tas bija kādreiz.
Zariņa kungs, par tiem lobijiem, kas nāca uz tām darba grupām! Tā (Starpsaucieni no SC frakcijas; dep. A.Elksniņš: „Par kafejnīcu izstāsti!”) bija brīva, atvērta komisija, tur varēja nākt katrs, kurš grib. Arī jūs varējāt nākt un lobēt savu saimnieku intereses, bet jūs tur nenācāt.
Par tiesībām runājot. Par tiesībām runājot, Zariņa kungs, (No zāles dep. V.Agešins: „Par ko viņš runā?”) es vienreiz esmu mainījis tiesības. Man nebija jāpārliek eksāmens, bet es nezinu, kurā brīdī jūs esat manījis, ka... (No zāles: „Veselības!”) Jā, veselības karte ir jāpārliek. Jā, tieši tā! Bet kāds tam sakars ar kompetences pārbaudi? Absolūti nekāds! Nemaldiniet cilvēkus!
Čepānes kundze, par to, ko jūs teicāt beigās, - par to, ka šo kompetenci var pārbaudīt jebkurš. Tur bija, ja pareizi atceros, laikam Vējoņa kunga piedāvājums, ka to var darīt tikai šī profesionālā organizācija, un ne jau (No zāles: „Nepareizi atceries!”) par juridisko formu bija jautājums. Un tāpēc es atbildēju, ka to var. Principā doma bija tāda, ka to var darīt jebkuras juridiskās formas organizācija. Un, kā jau mēs redzam, šobrīd vairāk vai mazāk tās ir profesionālās organizācijas, kas šos sertifikātus izsniedz, tomēr šī sistēma nav pilnīga, tāpēc arī jaunajā Būvniecības likumā ir paredzēts, ka to dara... to var uz sevi paņemt arī atbildīgā ministrija, proti, Ekonomikas ministrija, un, teiksim, atņemt tiesības Latvijas Būvinženieru savienībai izsniegt šos sertifikātus. Ja viņi netiek galā, tad to var tikpat labi veikt Ekonomikas ministrija. (No zāles dep. E.Siliņa: „Kas sertificēs...?”)
Paldies.
Sēdes vadītāja. Paldies.
Vārds deputātam Raimondam Vējonim.
R.Vējonis (ZZS).
Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Kolēģi! Es ilgi nerunāšu, bet man katrā ziņā gribētos tomēr pateikt to, ka mēs te kaut kā esam ieciklējušies uz to piedāvājumu, ko ir izteikusi esošā, tagadējā, opozīcija, - ka ir jāatjauno Valsts būvinspekcija.
Jā, protams, varam mēs kritizēt, ka Valsts būvinspekcijā varbūt daudzas lietas arī negāja tik labi, bet... Kopumā ņemot, valstī bija zināma kārtība, kad valsts no savas puses kontrolēja sūdzības, kas bija par dažādiem būvobjektiem, bija būvekspertīzes zināmai kategorijai objektu... Un, neapšaubāmi, bija arī tas reālais darbs, kad tika apstādināti projekti, kā, piemēram, būvniecība Papes parkā. Tāpat arī tika anulētas būvatļaujas un tā tālāk.
Tas piedāvājums, kas ir tagad... Nu, manuprāt, mēs te esam vairāk ieciklējušies uz to vārdu... uz to, kā nu sauks... Nē, mēs neatjaunosim Valsts būvinspekciju; atjaunosim... veidosim Valsts būvniecības kontroles biroju. Nu, kāda starpība, kā to sauks? Jo pamatā mēs esam atzinuši to, ka gan Saeima, gan valdība ir pieļāvusi kļūdu, ka nav pilnībā nodrošinājusi valsts kontroli. Un, lai arī kā sauktos tā iespējamā jaunā institūcija, tam nav starpības.
Tātad mums ir jābūt no valsts puses daudz stingrākai kontrolei. Kaut gan, ja runājam par Valsts būvinspekciju... Es pats gan valdības sēdē 2009.gadā kategoriski nostājos pret Valsts būvinspekcijas optimizēšanu... likvidēšanu, gan arī vairākkārt esmu cēlis šo jautājumu, ka ir jāatjauno. Nu diemžēl tas atjaunošanas process nāk caur šo traģēdiju, bet katrā ziņā ir labi, ka mēs atzīstam savas kļūdas un esam gatavi tās labot, lai tiešām tādas lietas vairs neatkārtotos.
Tā ka, manuprāt, nav starpības, vai atbalstīs opozīcijas vai sagatavos Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas likumprojektu; galvenais, lai tas tiktu virzīts uz priekšu un pieņemts iespējami ātrā laikā, bet, protams, būtu kvalitatīvs, lai mums nav vairs jāatgriežas pie šī likumprojekta.
Paldies.
Sēdes vadītāja. Paldies.
Debates slēdzu. Vai komisijas vārdā Zariņa kungs ko vēlas piebilst?
I.Zariņš (SC).
Kolēģi! Esam ražīgi diskutējuši. Komisijas vārdā aicinu atbalstīt šo likumprojektu, lai visas šīs skaistās idejas varētu īstenot šinī likumprojektā.
Paldies.
Sēdes vadītāja. Paldies.
Lūdzu zvanu! Balsosim par likumprojekta „Grozījumi Būvniecības likumā” atbalstīšanu pirmajā lasījumā! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 39, pret - 39, atturas - 16. Likumprojekts pirmajā lasījumā nav atbalstīts.
Līdz ar to 28.novembra ārkārtas sēdes darba kārtība ir izskatīta, un Saeimas 28.novembra ārkārtas sēdi pasludinu par slēgtu.
SATURA RĀDĪTĀJS
11. Saeimas rudens sesijas 18. (ārkārtas) sēdes
2013. gada 28. novembrī
turpinājums 2013. gada 5. decembrī
| „Grozījumi Būvniecības likumā” (Nr. 1009/Lp11) (1.lasījums) (Noraidīts) (Dok. Nr. 3166, 3166C) |
|
| Ziņo | - dep. I.Zariņš |
| Debates | - dep. Ņ.Ņikiforovs |
| - dep. E.Cilinskis | |
| - dep. V.Reskājs | |
| - dep. I.Čepāne | |
| - dep. E.Siliņa | |
| - dep. D.Kazāka | |
| - dep. V.Ķirsis | |
| - dep. A.Elksniņš | |
| - dep. V.Valainis | |
| - dep. A.Bērziņš | |
| - dep. K.Seržants | |
| - dep. I.Zariņš | |
| - dep. I.Čepāne | |
| - dep. V.Ķirsis | |
| - dep. R.Vējonis | |
Datums: 05.12.2013 10:17:08 bal001
Par - 39, pret - 39, atturas - 16. (Reģistr. - 96)
Balsošanas motīvs: Grozījumi Būvniecības likumā (1009/Lp11), 1.lasījums