Latvijas Republikas 11.Saeimas
ziemas sesijas četrpadsmitā sēde
2014.gada 27.martā

Sēdi vada Latvijas Republikas 11.Saeimas priekšsēdētāja
Solvita Āboltiņa.

Sēdes darba kārtība
Satura rādītājs
Balsojumi

Sēdes vadītāja. Labrīt, cienījamie kolēģi! Lūdzu, ieņemiet vietas! Ir pulksten 9.00. Sākam Saeimas 27.marta sēdi.

Pirms mēs sākam izskatīt apstiprināto darba kārtību, informēju, ka ir saņemti 10 priekšlikumi par iespējamām izmaiņām šīsdienas sēdes darba kārtībā.

Sociālo un darba lietu komisija lūdz izdarīt izmaiņas 27.marta sēdes darba kārtībā un iekļaut tajā likumprojektu „Grozījumi likumā „Par valsts pensijām””. Vai deputātiem ir iebildumi? Deputātiem iebildumu nav. Darba kārtība grozīta.

Sociālo un darba lietu komisija lūdz izdarīt izmaiņas 27.marta sēdes darba kārtībā un iekļaut tajā likumprojektu „Grozījumi likumā „Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām””. Vai deputātiem ir iebildumi? Deputātiem iebildumu nav. Darba kārtība grozīta.

Sociālo un darba lietu komisija lūdz izdarīt izmaiņas likumprojekta „Grozījumi likumā „Par narkotisko un psihotropo vielu un zāļu likumīgās aprites kārtību”” izskatīšanai pirmajā lasījumā. Vai deputātiem ir iebildumi? Deputātiem iebildumu nav. Darba kārtība grozīta.

Sociālo un darba lietu komisija lūdz izdarīt izmaiņas 27.marta sēdes darba kārtībā un izslēgt no tās likumprojektu „Grozījumi Jaunatnes likumā” un alternatīvo likumprojektu „Grozījumi Jaunatnes likumā”. Vai deputātiem ir iebildumi? Deputātiem iebildumu nav. Darba kārtība grozīta.

Tāpat Sociālo un darba lietu komisija lūdz izdarīt izmaiņas 27.marta sēdes darba kārtībā un atsaukt, un izslēgt no Saeimas sēdes darba kārtības likumprojektu „Grozījums Biedrību un nodibinājumu likumā” un alternatīvo likumprojektu „Grozījums Biedrību un nodibinājumu likumā”. Vai deputātiem ir iebildumi? Deputātiem iebildumu nav. Darba kārtība grozīta.

Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija lūdz izdarīt izmaiņas 27.marta sēdes darba kārtībā un iekļaut tajā lēmuma projektu „Par priekšlikumu iesniegšanas termiņa pagarināšanu likumprojekta „Grozījumi likumā „Par ietekmes uz vidi novērtējumu”” (Nr.954/Lp11) trešajam lasījumam”. Vai deputātiem ir iebildumi? Deputātiem iebildumu nav. Darba kārtība grozīta.

Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija lūdz izdarīt izmaiņas 27.marta sēdes darba kārtībā un iekļaut tajā lēmuma projektu „Par priekšlikumu iesniegšanas termiņa pagarināšanu likumprojekta „Kredītbiroju likums” (Nr.667/Lp11) otrajam lasījumam”. Vai deputātiem ir iebildumi? Deputātiem iebildumu nav. Darba kārtība grozīta.

Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija lūdz izdarīt izmaiņas 27.marta sēdes darba kārtībā un iekļaut tajā lēmuma projektu „Par piekrišanu 11.Saeimas deputāta Ilmāra Latkovska saukšanai pie administratīvās atbildības”. Vai deputātiem ir iebildumi? Deputātiem iebildumu nav. Darba kārtība grozīta.

Ministru prezidente Laimdota Straujuma lūdz izdarīt izmaiņas 27.marta sēdes darba kārtībā un iekļaut tajā lēmuma projektu „Par uzticības izteikšanu vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram Romānam Naudiņam”. Vai deputātiem ir iebildumi? Deputātiem iebildumu nav. Darba kārtība grozīta.

Un pieci deputāti - Lolita Čigāne, Imants Parādnieks, Jānis Upenieks, Augusts Brigmanis un Kārlis Eņģelis - lūdz izdarīt izmaiņas 27.marta sēdes darba kārtībā un skatīt kā pirmo darba kārtības jautājumu sadaļā „Likumprojektu izskatīšana” likumprojektu „Grozījums Latvijas Republikas Satversmē”. Vai deputātiem ir iebildumi? (No zāles: „Balsot!”) Deputāti lūdz balsojumu.

Tātad lūdzu zvanu! Balsosim par to, lai izdarītu izmaiņas 27.marta sēdes darba kārtībā un iekļautu izskatīšanai kā pirmo jautājumu sadaļā „Likumprojektu izskatīšana” likumprojektu „Grozījums Latvijas Republikas Satversmē”! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 63, pret - 25, atturas - nav. Darba kārtība grozīta.

Tātad pirmā darba kārtības sadaļa - „Prezidija ziņojumi par iesniegtajiem likumprojektiem”.

Saeimas Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu „Grozījums likumā „Par diplomātisko pasi”” nodot Ārlietu komisijai, nosakot, ka tā ir atbildīgā komisija. Vai deputātiem ir iebildumi? Deputātiem iebildumu nav. Likumprojekts komisijai nodots.

Saeimas Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu „Par konvenciju par savstarpējo administratīvo palīdzību nodokļu jomā” nodot Ārlietu komisijai, nosakot, ka tā ir atbildīgā komisija. Vai deputātiem ir iebildumi? Deputātiem iebildumu nav. Likumprojekts komisijai nodots.

Saeimas Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu „Grozījumi Gada pārskatu likumā” nodot Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai, nosakot, ka tā ir atbildīgā komisija. Vai deputātiem ir iebildumi? Deputātiem iebildumu nav. Likumprojekts komisijai nodots.

Saeimas Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu „Grozījumi Apdrošināšanas sabiedrību un to uzraudzības likumā” nodot Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai, nosakot, ka tā ir atbildīgā komisija. Vai deputātiem ir iebildumi? Deputātiem iebildumu nav. Likumprojekts komisijai nodots.

Saeimas Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu „Grozījumi Pārapdrošināšanas likumā” nodot Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai, nosakot, ka tā ir atbildīgā komisija. Vai deputātiem ir iebildumi? Deputātiem iebildumu nav. Likumprojekts komisijai nodots.

Saeimas Prezidijs ierosina Juridiskās komisijas iesniegto likumprojektu „Grozījumi Krimināllikumā” nodot Juridiskajai komisijai, nosakot, ka tā ir atbildīgā komisija.

„Par” pieteicies runāt deputāts Andrejs Judins.

A.Judins (VIENOTĪBA).

Cienījamie kolēģi! Juridiskā komisija izstrādāja, sagatavoja un iesniedza Saeimai likumprojektu „Grozījumi Krimināllikumā”.

Likumprojekts sagatavots pagājušā gada rudenī pēc Zolitūdes traģēdijas, un tā mērķis ir palielināt atbildību par darbībām, kuras izdarītas aiz neuzmanības, bet kuras izraisījušas vai var izraisīt nopietnas sekas, radīt lielu kaitējumu. Likumprojekts tika nodots izvērtēšanai prokuratūras darbiniekiem, Tieslietu ministrijai un citām institūcijām. Mēs saņēmām atzinumu, pilnveidojām likumprojektu un, izvērtējuši gan apakškomisijā, gan komisijā, nolēmām, ka tāds dokuments var tikt virzīts izskatīšanai Saeimas sēdē. Likumprojektā ir paredzēts noteikt jaunu kvalificējošu pazīmi situācijā (gadījumā), kad aiz neuzmanības gājuši bojā vairāki cilvēki: smagas sekas, kuru dēļ ir iestājusies vairāku cilvēku nāve.

Un papildus tam mēs pārskatījām vairāku pantu sankcijas un piedāvājam palielināt sodu par darbībām, kas saistītas ar tehnogēnām situācijām. Proti, runa ir par ražošanas drošības noteikumu pārkāpšanu, būvniecības noteikumu pārkāpšanu, ugunsdrošības noteikumu pārkāpšanu un citiem gadījumiem.

Likumprojekts ir izvērtēts, un līdz ar to Juridiskā komisija lūdza to pieņemt pirmajā lasījumā bez atkārtotas izskatīšanas atbildīgajā komisijā.

Lūdzu atbalstīt likumprojektu.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vai deputātiem ir iebildumi pret likumprojekta nodošanu komisijai? Deputātiem iebildumu nav. Tātad likumprojekts komisijai nodots.

Saeimas Prezidijs ierosina Sociālo un darba lietu komisijas izstrādāto likumprojektu „Grozījumi likumā „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”” nodot Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai un noteikt, ka tā ir atbildīgā komisija.

„Par” pieteikusies runāt deputāte Inita Bišofa.

I.Bišofa (RP).

Labrīt, augsti godājamie deputāti! Šodien Saeimā tiks skatīts pirmajā lasījumā likumprojekts „Brīvprātīgā darba likums”. Izvērtējusi likumus, kuros vēl būtu nepieciešami šajā sakarā grozījumi, Finanšu ministrija norādīja uz likumu „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”. Finanšu ministrijas speciālisti ieguldīja lielu darbu, precizējot un saskaņojot šā likuma normas ar Brīvprātīgā darba likumu.

Likumprojekts „Grozījumi likumā „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”” paredz, ka personificēto izdevumu kompensācijas netiks apliktas ar iedzīvotāju ienākuma nodokli, ja brīvprātīgā darba veicējam tos kompensēs brīvprātīgā darba organizētāji. Šī summa nepārsniegs 1000 eiro taksācijas gada laikā, un tie varēs būt izdevumi par ēdināšanu, naktsmītnēm, transportu un degvielu, kā arī apģērba un apmācību izdevumi. Ja normatīvie akti paredzēs arī nodrošināt brīvprātīgajam veselības pārbaudes un civiltiesisko apdrošināšanu, tad arī šīs summas būs ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekami objekti.

Jāatzīmē, ka ar brīvprātīgā darba veikšanu saistītos personificētos izdevumus... kompensācija būs jāatrunā brīvprātīgā darba līgumā rakstveida formā.

Aicinu Saeimu atbalstīt šī likumprojekta nodošanu Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai, jo ir svarīgi, lai šī likuma grozījumi stātos spēkā vienlaicīgi ar Brīvprātīgā darba likumu.

Paldies. Aicinu atbalstīt.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vai deputātiem ir iebildumi pret to, ka likumprojekts tiek nodots komisijai? Deputātiem iebildumu nav. Likumprojekts komisijai nodots. Paldies.

Nākamā darba kārtības sadaļa - „Amatpersonu ievēlēšana, apstiprināšana, iecelšana, atbrīvošana vai atlaišana no amata, uzticības vai neuzticības izteikšana”.

Nākamais darba kārtības jautājums - lēmuma projekts „Par Sarmītes Inbergas atbrīvošanu no Siguldas tiesas tiesneša amata”.

Juridiskās komisijas vārdā - deputāts Valērijs Agešins.

V.Agešins (SC).

Labrīt, godātie kolēģi! Saeimas Juridiskās komisijas šā gada 18.marta sēdē tika skatīts lēmuma projekts „Par Sarmītes Inbergas atbrīvošanu no Siguldas tiesas tiesneša amata”. Komisijas locekļi vienbalsīgi atbalstījuši minēto lēmuma projektu. Saeimas Juridiskās komisijas vārdā aicinu ar 2014.gada 1.aprīli atbrīvot Sarmīti Inbergu no Siguldas tiesas tiesneša amata pēc pašas vēlēšanās.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Lūdzu zvanu! Balsosim par lēmuma projektu „Par Sarmītes Inbergas atbrīvošanu no Siguldas tiesas tiesneša amata”! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 85, pret un atturas - nav. Lēmums pieņemts. Paldies.

Nākamais darba kārtības jautājums - lēmuma projekts „Par Ilzes Ramanes apstiprināšanu par rajona (pilsētas) tiesas tiesnesi”.

Juridiskās komisijas vārdā - deputāts Valērijs Agešins.

V.Agešins (SC).

Saeimas Juridiskās komisijas šā gada 18.marta sēdē tika skatīts lēmuma projekts „Par Ilzes Ramanes apstiprināšanu par rajona (pilsētas) tiesas tiesnesi”. Komisijas locekļi vienbalsīgi atbalstījuši minēto lēmuma projektu. Saeimas Juridiskās komisijas vārdā aicinu apstiprināt Ilzi Ramani par rajona (pilsētas) tiesas tiesnesi bez pilnvaru termiņa ierobežojuma.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Lūdzu zvanu! Balsosim par lēmuma projektu „Par Ilzes Ramanes apstiprināšanu par rajona (pilsētas) tiesas tiesnesi”! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 87, pret un atturas - nav. Lēmums pieņemts. Paldies.

Nākamais darba kārtības jautājums - lēmuma projekts „Par Agneses Zemmeres iecelšanu par rajona (pilsētas) tiesas tiesnesi”.

Juridiskās komisijas vārdā - deputāts Valērijs Agešins.

V.Agešins (SC).

Saeimas Juridiskās komisijas šā gada 18.marta sēdē tika skatīts lēmuma projekts „Par Agneses Zemmeres iecelšanu par rajona (pilsētas) tiesas tiesnesi”. Klātesošo komisijas locekļu lielākā daļa atbalstījusi minēto lēmuma projektu. Saeimas Juridiskās komisijas vārdā aicinu iecelt Agnesi Zemmeri par rajona (pilsētas) tiesas tiesnesi.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Lūdzu zvanu! Balsosim par lēmuma projektu „Par Agneses Zemmeres iecelšanu par rajona (pilsētas) tiesas tiesnesi”! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 67, pret - 1, atturas - 16. Lēmums pieņemts. Paldies.

Pirms mēs sākam izskatīt nākamo darba kārtības jautājumu, informēju, ka ir saņemts deputātu Zaķa, Smiltēna, Čigānes, Kalniņa un Ašeradena iesniegums ar lūgumu izdarīt izmaiņas 27.marta sēdes darba kārtībā un lēmuma projektu „Par uzticības izteikšanu vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram Romānam Naudiņam” izskatīt kā nākamo pēc likumprojekta „Grozījums Latvijas Republikas Satversmē”. Vai deputātiem ir iebildumi? Deputātiem iebildumu nav. Darba kārtība grozīta.

Vēl ir saņemts arī deputātu Bērziņa, Parādnieka, Dombravas, Dzintara un Cilinska iesniegums ar lūgumu izdarīt izmaiņas 27.marta sēdes darba kārtībā un izslēgt no darba kārtības 12.punktu - likumprojektu „Grozījumi Valsts civildienesta likumā” (Nr.759/Lp11). Vai deputātiem ir iebildumi? Deputātiem iebildumu nav. Darba kārtība grozīta.

Vēl ir priekšlikums - Juridiskās komisijas priekšlikums - izdarīt izmaiņas 27.marta sēdes darba kārtībā un izskatīt bez atkārtotas izskatīšanas komisijā pirmajā lasījumā komisijas sagatavoto likumprojektu „Grozījumi Krimināllikumā”. Vai deputātiem ir iebildumi? Deputātiem iebildumu nav. Darba kārtība grozīta. Paldies.

Tātad nākamais darba kārtības jautājums ir likumprojekts „Grozījums Latvijas Republikas Satversmē”. Atbilstoši Satversmei, lai šo darba kārtības jautājumu varētu izskatīt, ir nepieciešams, lai sēdē būtu nepieciešamais kvorums - tātad sēdē ir jāpiedalās vismaz divām trešdaļām no visiem deputātiem. Tāpēc, pirms sākam izskatīt šo likumprojektu, ir jāreģistrējas kvorumam.

Lūdzu zvanu! Lūdzu kvoruma reģistrāciju! Paldies. Lūdzu rezultātu! Ir reģistrējušies 95 deputāti, kas tātad ir vairāk nekā divas trešdaļas. Un mēs varam sākt izskatīt darba kārtības jautājumu - likumprojektu „Grozījums Latvijas Republikas Satversmē”, pirmais lasījums.

Juridiskās komisijas vārdā - deputāte Ilma Čepāne.

I.Čepāne (VIENOTĪBA).

Labrīt, godātais Prezidij! Godātie kolēģi! Komisijas vārdā, varbūt salīdzinot ar citiem gadījumiem, es atļaušos ziņot par to, kā notika Juridiskās komisijas 10.marta sēde, nedaudz detalizētāk. Ir pieejami komisijas sēdes audioieraksti, taču es saprotu jūsu aizņemtību un tādēļ mēģināšu jums paskaidrot, kādi eksperti mūsu komisijas sēdē piedalījās, ko šie eksperti teica un kādi viedokļi tika no viņu puses tātad secināti.

Uz Juridiskās komisijas sēdi, kas notika 10.martā Saeimas Sarkanajā zālē, tika uzaicināti: Egils Levits - preambulas iniciatīvas autors; Lauris Liepa - Latvijas Universitātes lektors, zvērināts advokāts, Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas loceklis; Ringolds Balodis - Latvijas Universitātes profesors, katedras vadītājs; Ainārs Lerhis - Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta domes priekšsēdētājs; Valters Ščerbinskis - Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes katedras docents; Skaidrīte Lasmane - Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesore; kā arī Aivars Endziņš - Biznesa augstskolas „Turība” profesors (kurš diemžēl nevarēja ierasties slimības dēļ); Mārtiņš Mits (taču viņš atradās ārzemēs - kā vieslektors strādāja ārpus Latvijas) un Ivars Ījabs (viņš arī neieradās subjektīvu iemeslu dēļ). Turklāt komisijas sēdē piedalījās arī citu komisiju deputāti un garīdzniecības pārstāvji, piedalījās Valsts prezidenta padomnieks likumdošanas un politiskajos jautājumos Reinis Bērziņš un Bijušo politieslodzīto un komunisma upuru starptautiskās asociācijas pārstāvis Pēteris Simsons, un ļoti kuplā skaitā sēdē piedalījās arī 4.maija Deklarācijas kluba biedri.

Visupirms es gribētu nedaudz, īsi, raksturot, par ko runāja Levita kungs kā viens no Satversmes ievada projekta autoriem. Un, ņemot vērā to, ka par Satversmes ievada nepieciešamību Levita kungs vairākkārt publiski bija jau līdz šim uzstājies, viņš pievērsa uzmanību katrai Satversmes ievada projekta rindkopai. Jūs varat paskatīties - šeit ir vairākas rindkopas. Un Levita kungs uzsvēra, ka pati svarīgākā ir pati pirmā rindkopa, jo tā atspoguļo to, ka Latvijas valsts ir apzināti izveidota, ar zināmu mērķi, ar zināmu nolūku. Latviešu nācija, kā viņš norādīja, visupirms sevi apzinājās kā nacionālkulturāli definētu nāciju, un tad tā prasīja savu valsti kā augstāko savas emancipācijas izpausmi, ko juridiski apzīmē par valstsgribu. Tātad nācijas valstsgriba bija izveidot savu valsti, un tā savukārt balstās arī uz pašnoteikšanās tiesībām.

Latvijas valsts tika izveidota tādēļ, ka latviešu nācija gribēja nodrošināt latviešu nācijas eksistenci un tās galveno raksturojošo elementu - valodas un kultūras - pastāvēšanu, un tās attīstību cauri gadsimtiem. Līdzīgs formulējums, kā skaidroja Levita kungs, ir sastopams arī dažādu citu valstu konstitūcijās, bet tuvāks ir tieši Igaunijas 1992.gada konstitūcijā. Tātad latviešu nācijas un valodas, kultūras pastāvēšana un attīstība ir jāgarantē Latvijas valstij; tas ir iespējams pilnvērtīgi tikai un vienīgi savā nacionālā valstī.

Levita kungs uzsvēra, ka, protams, jebkuras demokrātiskas valsts uzdevums ir nodrošināt arī ikviena cilvēka un visas tautas brīvību un veicināt labklājību.

Vispārēji šeit, šajā rindkopā, tiek aprakstīti valsts mērķi, kas vienlaicīgi iezīmē un ieliek Latvijas valsti demokrātisko valstu vidū un iezīmē arī Latvijas valsts identitāti, jo latviešu nācijas nodrošināšana ir tikai un vienīgi Latvijas valsts uzdevums, nevienas citas valsts uzdevums tas nav.

Konstitucionālo tiesību jēdzienu „valstsnācija”, kas apzīmē latviešu nācijas konstitucionālo lomu, kā jūs zināt, sākotnēji Levita kungs savā projektā bija iekļāvis, taču viņš norādīja: lai izvairītos no muļķīgām un diemžēl pat ļaunprātīgām interpretācijām, tagad šis jēdziens ir atšifrēts pirmajā, trešajā un ceturtajā rindkopā, īpaši šo terminu nelietojot.

Runājot par otro rindkopu, Levita kungs uzsvēra, ka Satversmes ievads, kas satur tikai dažus teikumus, nav vēstures apraksts, kā dažkārt tiek domāts, bet tas iezīmē tos vēstures punktus, kas dod Latvijas valstij savu leģitimāciju. Ja, piemēram, mēs rakstām, ka Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus un pretojās tiem, tad tas nav socioloģisks pētījums vai konstatējums. Tas parāda to, no kā Latvijas valsts smeļas savu leģitimitāti, un tādēļ arī ir noteikta attieksme pret šo vēsturisko leģitimāciju, proti, Latvija godina savus brīvības cīnītājus, piemin svešo varu upurus un nosoda nacistiskā un padomju okupācijas režīma noziegumus.

Trešā rindkopa, kā norādīja Levita kungs, iezīmē Latvijas valsts mūsdienu raksturu - Latvija kā demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga un nacionāla valsts. Latvijas valsts ievēro cilvēktiesības un arī mazākumtautību tiesības, kas jau ir paredzētas Satversmes 8.nodaļā. Tas ir nepieciešams, godātie kolēģi, kā uzsvēra Levita kungs, tieši skaidrības dēļ - lai novērstu ļaunprātīgas interpretācijas, proti, lai novērstu, kā dažkārt tiek minēts: Latviju - latviešiem, neievērojot citu tautu, kas šeit dzīvo, tiesības. Līdzīgi ir arī citu valstu konstitūcijās, kas ir pieņemtas pēc Otrā pasaules kara.

Ceturto rindkopu Levita kungs nosauca par identitātes un pamatvērtību rindkopu. Šādas identitātes pazīmes un pamatvērtības savās konstitūcijās ir noteikušas un iezīmējušas lielākā daļa demokrātisko un attīstīto valstu. Latviešu nācijai faktiski ir divas saiknes, viņš norādīja. Tās ir oriģinālās, latviskās tradīcijas, dzīvesziņa, ar to apzīmējot latviešu specifisko vēsturisko pieredzi, un universālās humānās vērtības, kuras, cita starpā, balstās kristīgajās vērtībās.

Un tālāk Levita kungs norādīja (es citēju, lai nebūtu pārpratumu): „Un šeit man skaidri jāsaka: tam nav nekāda sakara ar Baznīcu. Un tas... visa Eiropa ir lielā mērā ietekmējusies no kristīgām vērtībām, un tas nav ekskluzīvi, bet tās ir, cita starpā, arī kristīgās vērtības. Un, ja mēs uzskatām mūsu nāciju par Eiropas nāciju, tad skaidrs, ka mums arī mūsu sabiedrībā ir kristīgās vērtības, es ceru, vismaz pamanāmas, ja ne vairāk.” (Citāta beigas.)

Bez tam viņš tālāk akcentē, ka šajā rindkopā latviešu valoda ir demokrātiskās līdzdalības un sabiedrības saliedētības pamats, ar to saprotot, ka tieši latviešu valoda ir tā, kas vieno dažādu izcelsmju cilvēkus Latvijā.

Un noslēgumā projekta autors piebilda, ka himnas pirmie vārdi, kas piedod šim ievadam tādu emocionālu pieskaņu, viņaprāt, būtu tam ļoti vērtīgi un labi.

Lauris Liepa savu uzstāšanos Juridiskajā komisijā sāka ar atzinīgu novērtējumu tam, ka šis projekts ir viens no tiem gadījumiem likumdošanas procesā, kur tiesību norma, kuru piedāvā grozīt likumdevējs, ir tikusi pakļauta iespējami plašai gan profesionāļu kritikai, gan arī sabiedrības diskusijai. Un Liepa norāda (citēju): „Šķiet, nebūs neviena, kurš spētu vai varētu noliegt to, ka sabiedrība nebūtu bijusi iesaistīta piedāvātās preambulas projekta diskusijā.” Un īpašu nozīmi viņš piešķir profesionāļu izteiktajai kritikai un piemin arī pagājušā gada rudenī rīkoto Latvijas Universitātes konferenci, kurā piedalījās kā politiķi, tā arī juristi.

Profesors Balodis Juridiskās komisijas sēdē papildus jau iesniegtajam rakstiskajam viedoklim, kuru jūs varat izlasīt šā gada 18.marta žurnālā „Jurista Vārds”, uzsvēra: „Lai cik izsmeļoši būtu šie šobrīd esošie Satversmes ievadvārdi...” - tātad pašreizējā ievada - „mēs absolūti nevaram cerēt, ka šis esošais ievads varētu kalpot vienīgi par valstiskās ideoloģijas audzināšanas instrumentu.” Un viņš teica, ka brīdī, kad Latvijas valsts ir apdraudēta no globalizācijas raisītām ekonomiskām krīzēm, paplašināta preambula tikai konstitucionāli nostiprinātu Latvijas Republikas pamatvērtības, kā arī kalpotu par valstiskās ideoloģijas audzināšanas instrumentu.

Baloža kungs piedāvātajā projektā ļoti atzinīgi novērtēja tādu novitāti kā konstitucionālie pienākumi, kuru līdz šim Satversmē nebija, jo pirmās septiņas nodaļas Satversmē vairāk vai mazāk, ja neskaita šo mazo ievadu, ir tā saucamās, kā mēs, juristi, sakām, instrumentālās pazīmes Satversmē.

Attiecībā uz Satversmes ievada projekta vēsturisko rindkopu Baloža kungs izteica piezīmi, proti, par Brīvības cīņām viņš teica, ka Brīvības cīņas... ka teksts pilnībā neatspoguļo šo valsts nepārtrauktības ideju un ka vajadzētu šeit ierakstīt, pieminēt vēl arī Neatkarības cīņas. Un noslēgumā arī Baloža kungs pievienojās visiem, ka likumprojekts ir atbalstāms.

Ārkārtīgi lielu ieguldījumu, runājot par šo Satversmes ievadu, Juridiskās komisijas sēdē, manuprāt, deva divi vēsturnieki, visupirms - Lerha kungs. Bija redzams, ka Lerha kungs, gatavodamies Juridiskās komisijai sēdei, bija iepazinies ar ārkārtīgi plašu gan konstitucionālo tiesību speciālistu viedokli, gan arī ar vēsturi, kas ir viņa tiešā specialitāte. Viņš uzskatīja, ka -salīdzinājumā ar sākotnēji Levita kunga virzīto projektu - likumprojekta autoriem šodien ir izdevies koncentrētāk formulēt Latvijas valsts pamatnostādnes, valsts jēgu, mērķus un uzdevumus. Un vēsturnieks uzskatīja, ka ievadā ir jāuzsver divas būtiskas nostādnes.

Pirmā - latviešu nācijas kā Latvijas politiskās nācijas kodola interešu pieminēšana un nostiprināšana, kā arī atsauce uz Latvijas tautas jēdzienu; tie dažkārt, kā mēs zinām, tiek jaukti. Tas nozīmē, ka Latvijas valsts pilsoņu kopumā ietilpst un valsts sabiedrības dzīvē piedalās arī, protams, mazākumtautību pārstāvji.

Un otrā. Viņš uzsvēra: ir svarīgi nostiprināt Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnu. Lerha kungs teica, ka, no vēsturiskā viedokļa, ar jēdzienu „politiskā nācija” ir saprotams pilsoņu kopums neatkarīgi no viņu etniskās izcelšanās, un viņš secināja, ka valsts dibinātāji bija latviešu nācijas pārstāvji, bet faktiski valsts izveidošanas un jauncelsmes darbā tūlīt tika uzaicināti arī mazākumtautību pārstāvji.

Tālāk. Docents Valters Ščerbinskis Juridiskās komisijas sēdē mēģināja sniegt atbildi, kāpēc šāds ievads jeb preambula būtu nepieciešams un vai tam ir kaut kāds vēsturisks pamats. Viņš atgādināja par Latvijas dibināšanas apstākļiem - proti, ka 1918.gadā Latvijas Republika tika izveidota kā Latvijas Republika, nevis Baltijas hercogiste vai kāds cits valstisks veidojums. Jau pašā valsts nosaukumā ietilpst vārds, kas nācis no etnonīma „latvieši”. Tātad rezultātā Latvijas valsts izveidošanās ir neapšaubāmi saistīta ar latviešu pašnoteikšanos, un šo pašnoteikšanos īstenoja neviens cits kā latviešu politiskā elite šajā laikā. Arī valsts robežas nosprauda saskaņā ar šiem etnogrāfiskajiem principiem. Viņš norādīja, ka var diskutēt, kādi ir šie etnogrāfiskie principi, cik tie ir pamatoti, bet tas, pēc kā vadījās, nospraužot robežas, bija šī iedomātā teritorija... arī reālā teritorija, kuru apdzīvoja latviešu etniskā grupa.

Runājot par minoritātēm, Ščerbinska kungs atgādināja, ka Latvijā un Igaunijā pastāvēja savulaik plašākā minoritāšu kultūras autonomija visā Eiropā. Tātad faktiski šāds uzstādījums par Latviju kā nacionālu valsti nebūt neierobežo kādu atsevišķu mazākuma grupu tiesības un intereses.

Uz jautājumu, kādēļ mūsu valsts izveidotāji un Satversmes tēvi nepadomāja par šādu ieceri, proti, par Satversmes papildināšanu ar ievadu, jau toreiz, viņš atbildēja, ka tas saistīts ar tā laika politiķiem, jo Satversmes sapulces locekļi nezināja un nevarēja iedomāties, kas sekos tālāk. 1922.gadā, viņš teica, viņi nespēja iedomāties, ka paies vairākas desmitgades un situācija Latvijā būs radikāli mainījusies: valsts būs okupēta, un latviešu etniskā piederība, valsts latviskums būs pavisam nopietni apdraudēts. Viņš teica, ka šāds apdraudējums vienmēr rada diskusijas par nepieciešamību saglabāt identitāti. Ščerbinska kungs arī uzskata, ka jēdzieni „Brīvības cīņas”, „brīvības atgūšana” viņam kā vēsturniekam liekas poētiski un varbūt nav īsti korekti attiecībā uz 1918.-1920.gada notikumiem.

Un nobeigumā vēsturnieks uzsvēra, ka, neraugoties uz šo kopumā pozitīvo, atbalstošo nostāju, preambulas pieņemšanai vienlīdz svarīga ir valsts praktiskā politika Satversmes ievadā ietverto principu īstenošanā.

Profesore Skaidrīte Lasmane Juridiskās komisijas sēdē uz Satversmes ievada projektu skatījās no tāda filozofiska viedokļa. Un attiecībā uz projekta apjomu Lasmanes kundze norādīja, ka šis piedāvātais teksts, lai arī tas ir koncentrēts, īss, bet tas varētu būt vēl īsāks. To viņa pamatoja ar citu valstu preambulām - piemēram, Amerikas Savienoto Valstu, Polijas, Lietuvas un citu valstu -, kuras ir koncentrētas, īsas un bez jebkādas liekvārdības. Katrā ziņā arī Lasmanes kundze atbalstīja šo projektu.

Un Juridiskās komisijas sēdes nobeigumā savu vērtējumu par Satversmes ievada projektu sniedza arī Juridiskā biroja vecākais padomnieks Jānis Pleps, kas, kā jūs zināt, ir sabiedrībā atzīts konstitucionālo tiesību eksperts. Un viņš attiecībā uz referenduma rīkošanu norādīja, ka galvenais ir skatīties, kāda šī ievada redakcija izskatīsies pirms trešā balsojuma Saeimā, proti, vērtējot tieši jautājumus, kas ir saistīti, vai būs nepieciešams referendums vai šāda referenduma nepieciešamības nebūs. Līdz ar to katrā ziņā, ja mums izdosies vai arī neizdosies, godātie kolēģi, tikt līdz šim trešajam lasījumam un šī ievada pieņemšanai, tas viss, ko jūs šodien teiksiet, viss, ko jūs runāsiet, tiks analizēts ne tikai... To darīs ne tikai šodien konstitucionālo tiesību eksperti, studenti, maģistranti, doktoranti, bet to pētīs arī noteikti pēc vairākiem gadiem, tāpat kā mēs šodien pētām Satversmes tēvu... stenogrammas, runājot, piemēram, par cilvēka pamattiesībām. Drīzumā iznāks atkal jauni komentāri par Satversmi, un acīmredzot šeit notiekošais šodien tiks iekļauts arī šajos komentāros.

Es aicinu uz tādu racionālu diskusiju, un esmu pateicīga... būšu pateicīga komisijas vārdā, ja jūs, kolēģi, izteiksiet savu viedokli par šo Satversmes ievada projektu, pie kura faktiski ir strādāts jau gandrīz gada garumā.

Paldies. (Koalīcijas frakciju aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Uzsākam debates. Vārds deputātam Andrejam Elksniņam.

A.Elksniņš (SC).

Augsti godātā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Cienījamie kolēģi!

Pirmkārt, man ir jāsaka nepārprotami: „Visu cieņu tiem cilvēkiem, kuri uzskata, ka preambulas grozījumi jebko izmainīs mūsu valstī!” Man tiešām ir jāsaka, ka šo cilvēku uzskati ir cienījami, vērā ņemami, bet diemžēl patiesība ir daudz savādāka, un es nosodu tos cilvēkus, kuri mēģina izmantot preambulu kā līdzekli, lai šķeltu Latvijā sabiedrību un nostādītu atsevišķās pusēs tos cilvēkus, kuri mūsu valstī dzīvo. Čepānes kundze komisijas vārdā iepriekš ir norādījusi, ka minētā Satversmes ievada autors un cilvēks, kurš īstenībā stāv aiz tā visa, ir cilvēks vārdā Levits, kurš ir iedevis iedvesmu atsevišķiem juridiskajiem demagogiem un sofistiem šodien šo likumprojektu celt augšā un šodien mums par viņu arī debatēt.

Es atgriezīšos pie vieniem vārdiem, kas īstenībā atklāj to patieso nozīmi, kādēļ šī preambula ir vajadzīga vieniem, kādēļ tam, ka šī preambula kaut ko izmainīs valstī, tic citi un kādēļ ir tiešām juridiski iebildumi attiecībā uz tās pieņemšanu.

Tad, lūk, Levita kungs ir izteicies (un tas ir ļoti necienījami): „Latvija un latvieši gan pašu mazreflektētā apziņā, gan citu acīs par savu garīgo lokalizāciju šķiet nedroši. Latvijas sabiedrība lielā mērā, diemžēl trijās paaudzēs, ir mankurtizēta, ir atrauta no modernās domas.” Mūsu priekšā ir ideja, kuras autors necienīgi izteicās par vērtībām, noniecinot pašus latviešus. Pieņemot šos grozījumus, godājamie kolēģi, jūs īstenībā... un mēs visi noniecināsim paši sevi.

Pirmais jautājums, ko es jums visiem vēlētos uzdot, ir tāds: ar kādām tiesībām jūs grozāt preambulu? Satversme un tās būtība nav vienkāršs likums, bet gan politiska vienošanās, jo tās pamatā ir augstākā valsts varas subjekta - Latvijas tautas - nolemts un pieņemts politisks lēmums, 1922.gada vienošanās rezultāts, un tā pamatā bija koncentrēta tautas griba.

Mūsu valsts tika dibināta, par pamatu ņemot Latvijas tautas politisko platformu, kas iemieso pilnīgu politisko vienotību. Politiskā vienošanās toreiz atspoguļoja pastāvošo latviešu tautas gribu, ietverot tajā valsts ideju pēc pašnoteikšanās, taču šim nolūkam tika konsolidētas Latvijā dzīvojošās tautas - apvienota, patstāvīga un neatkarīga Latvija Tautu Savienībā. Mēs kā tauta nevarējām būt daudznacionāli, toties daudznacionāla spētu būt nācija. Un ar Satversmes pieņemšanu latviešu tauta transformējās nācijā, kas ir spējīga rīkoties, pieņemt gribas izpausmes aktu - Latvijas Republikas Satversmi.

Toreiz, pretstatā etnogrāfiskajam jēdzienam „latvju tauta”, tika noslēgta vienošanās, Satversmē lietojot politisko jēdzienu „Latvijas tauta”. (No zāles dep. I.Čepāne: „Bet to jau neviens nenoliedz!”)

Man ir kauns, ka ļoti daudzi stāsta, ka Latvijas Republikas Satversmei nav preambulas, nav ievada. Latvijas Republikas Satversmei ievads ir, un tas skan sekojoši: „Latvijas tauta savā brīvi vēlētā Satversmes sapulcē ir nolēmusi sev šādu Satversmi.”

Dažs labs vienā jaukā dienā vienkārši huligāniski paņem un šo teikumu izsvītro!

Juridiski Satversmes 76.pantā ir paredzēta kārtība, par kuru vienojās Satversmes tēvi, pieprasot divu trešdaļu balsu vairākumu, lai šādas vienošanās grozītu. Starp citu, Satversmes 77.pants satur vienošanos par Satversmes 1., 2., 3., 4., 6., 77.pantu - Satversmes kodolu. Lai to pārgrozījumi iegūtu likuma spēku, tie ir apstiprināmi tautas nobalsošanā. Satversmes tēvi nav paredzējuši iespēju grozīt preambulu. Mainot to, mēs iegūsim īstenībā citu konstitūciju, jo preambula ir konstitūcijas vienots veselums.

Konstitucionālo tiesību eksperti līdz šim brīdim visā Eiropā strīdas par konstitūciju preambulu juridiski saistošo raksturu. Respektīvi, vieni uzskata, ka preambulai ir tikai deklaratīvs raksturs, otri uzskata, ka tai ir juridiski saistošs raksturs. Piemēram, lai Francijas konstitūcijas preambulai piešķirtu juridisku spēku, tajā tika iekļauts konstitūcijas 1.pants. Savukārt Lietuvas Konstitucionālā tiesa pat ikdienā, rakstot spriedumus, pielieto savas valsts konstitūcijas preambulu. Viņiem tā ir tiešām plaša, lai pamatotu pieņemtos lēmumus. (No zāles dep. J.Reirs: „Mēs arī pievienosimies!”)

Pasaulē nav vienota, viennozīmīga viedokļa par preambulām. Mums ir preambula, kas ir pieņemta 1922.gadā, pie tās strādāja Satversmes tēvi. Uzskatu, ka tagad, pēc 90 gadiem, nav nekāda pamata kaut ko grozīt ar atpakaļejošu datumu un to pielikt 1922.gada konstitūcijai. Es ar visu atbildību apgalvoju, ka tas nav prāta darbs! (No zāles dep. I.Parādnieks: „Ar kādu atbildību? Par ko tu atbildēsi?!”)

Citām valstīm ir izvērstas preambulas. „Kas tur slikts, ja tiks radīts jauns teksts?” - tādu jautājumu visi uzdod. Protams, var būt diskusija par to, kādas ir vērtības, kādai jābūt šo vērtību ietekmei uz valsts dzīvi, taču tie salīdzināšanas modeļi, ko liekat priekšā, neiztur nekādu kritiku, jo gan Igaunijā, piemēram, gan arī Lietuvā ir pieņemtas jaunas konstitūcijas. Ja mēs pieņemtu jaunu Satversmi, tad tajā varētu būt daudz plašāka preambula un, iespējams, tiktu ietverta arī kāda no piedāvātajām idejām, taču mums nav pieņemta jauna Satversme.

Dažas valstis ir izvēlējušās atšķirīgus ceļus: var būt ļoti lakoniskas preambulas, un ir arī paplašinātas preambulas. Tā ir bijusi katras valsts iekšējā lieta. Valstīm ar īsām un lakoniskām preambulām ir iespēja atstāt valsts konstitucionālās tiesas ziņā tās vērtības, ar kurām tā pamato savus spriedumus. Ir vispārējie tiesību principi, kas nav iekļauti pamatlikumā, taču tas, ka to tur nav (un to ir, starp citu, atzinis arī Levits, uz kuru jūs atsaucaties), nenozīmē, ka tie Latvijā nepastāv un ar tiem nerēķinās. Šādi tika atklāts arī Satversmes kodols. Ir pašsaprotamas lietas, protams... vērtības. Arī Satversmes kodols, kas, tajā skaitā arī zinātniskajās diskusijās, ir izkristalizējies.

Protams, izprovocētais referendums par latviešu valodu aizsāka diskusiju par valsts pašizpratni, taču referenduma rezultāti pierādīja tieši pretējo - ka latvieši sargā latviešu valodu, Latvijas tauta sargā latviešu valodu (No zāles dep. I.Parādnieka starpsaucieni: „Latvieši sargās! Latvijas Tauta...”) un tā ir un paliek vienīgā mūsu valsts valoda. Latvijas sabiedrībai ir nepieciešamas vērtības, nevis abstraktas idejas.

Latvijas tautai noteikti nāktu par labu, ja Satversmi papildinātu ar tādām vērtībām kā sociālā atbildība, iespēju vienlīdzība, diskriminācijas izskaušana -ar vērtībām, kuras stāv pāri visām pretrunām un politiskām domstarpībām. Preambulai ir jāspēj vienot Latvijā dzīvojošās tautas, ietverot tajā arī nacionālas valsts ideju. Jaunievedumiem jābūt tādiem, lai tiem piekristu absolūtais iedzīvotāju vairākums. Tie nedrīkst šķelt Latvijas sabiedrību, un par tiem būtu jārīko tautas nobalsošana. Mums, piemēram, nav bail no cilvēkiem, kas ir ievēlējuši mūs parlamentā, un esam pārliecināti, ka lēmumu par to, vai mainīt Satversmi, nevar pieņemt šaurā lokā kādā krogā vai arī viesnīcā. Ir jau bijuši gadījumi, kad, dažiem cilvēkiem sanākot ne pārāk labi piemērotās vietās, kaut vai zooloģiskajā dārzā, tiek pieņemti lēmumi ar ne visai sakarīgām sekām. (No zāles dep. I.Čepāne: „Suši bārā!”) Un to visi mēs esam izjutuši.

Mūsu Satversme nav bagātā mazākuma manifests, ko piedāvā Čepāne. Tā ir visas tautas un valsts dzīves kārtula. Kāda lauksaimnieka dēls vārdā Ābrams Linkolns ir teicis: „Māja, sadalīta uz pusēm, nespēs nostāvēt vētras laikā.” Kad ir ideju krīze, tad Latvijas politiķi ķeras pie Satversmes. Satversmes preambula neatrisinās tādas problēmas kā izpildvaras vājums, sociālā nevienlīdzība, atklātība valsts varas darbā, valdošo atbildība vēlētāju priekšā. Valsts prezidents pašlaik rosināja mainīt valsts varu sadalījumu, cenšoties paplašināt izpildvaras pilnvaras. Vai šāda varu līdzsvara maiņa pēc būtības neizmaina Satversmē iestrādāto parlamentārās republikas modeli un vai to nevajadzētu aizsargāt preambulā? Koalīcijas partijas cenšas vājināt tautas kā augstākā likumdevēja lomu valstī, apgrūtinot referendumu rīkošanu un samazinot tās tiesības piedalīties likumdošanas procesā.

Vai Satversmes preambulā nevajadzētu šādu iespēju novērst pašos pamatos? Bet varbūt ir laiks apsvērt iespēju pieņemt jaunu Satversmi, un tad leģitīma būs arī jaunā preambula? Latvijā dzīvojošajiem ir nepieciešams vienoties par jaunu sabiedrisko līgumu - šāds ir tas dienas jautājums, ko jūs visiem stādāt priekšā! Vai jūsu preambula kalpos par nacionālās integrācijas faktoru? (No zāles dep. I.Parādnieks: „Jā!”) Vai Latvijas tauta, iedziļinoties un asimilējot Satversmes preambulas tekstu, viegli izpratīs tās būtību un, pateicoties tās vienkāršībai un pieejamībai, identificēs sevi ar valsts pamatlikumu, integrējoties politiskajā sistēmā?

Cienījamie kolēģi! Jautājumu tiešām ir ļoti daudz.

Pēdējo teikto es veltīšu tiešām Nacionālajai apvienībai, kura te tagad no vietas ķengā to, ko kolēģi saka. „Latvija aizstāv savas intereses un dod pienesumu pasaules un vienotas Eiropas humānai, ilgtspējīgai un demokrātiskai attīstībai.” (No zāles dep. A.Loskutovs: „Iebildumi?!”) Tās ir nacionālās valsts intereses nacionālajam vēlētājam, pienesums kam - ar izstieptu roku iet pie Eiropas lielajiem ierēdņiem un prasīt naudu? To jūs atbalstāt tajā preambulā? Jūs... (Troksnis. No zāles: „Uz Maskavu!”) Sabiedrības pamatvērtības - ģimene, tolerance... Molotova kokteilis! (No zāles dep. A.Loskutovs: „Draudi?!”) Jums nekas neatgādina par šo savienojumu - tolerance un ģimene, ģimenes vērtības? Jūs zināt, kas ir tolerance? (Starpsaucieni: „Nē! Pastāsti!”)

Cienījamie kolēģi! Protams, politiski jau mēs savā starpā varam cīnīties un visādi būt greizsirdīgi attiecībā uz idejām, kas vienam no otra nāk, bet, ja jūs esat godīgi, tad nepieņemiet šo Satversmes pārgrozījumu šeit, nododiet to tautas nobalsošanai, jo regulējums, kas ir ietverts, viennozīmīgi ir plašāks par Satversmes 1., 2., 3., 4.pantu! Saskaņā ar konstitūciju šāda veida pārgrozījumiem ir jābūt pieņemtiem tautas nobalsošanas ceļā.

Paldies. (SC frakcijas aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Valērijam Agešinam.

V.Agešins (SC).

Cienījamie kolēģi! Es vēlos paust frakcijas „Saskaņas Centrs” viedokli par Satversmes ievaddaļas projektu.

Mēs uzskatām, ka tas ir ļoti dīvaini, ka šodien kāds Satversmes tēvu mutē mēģina ielikt pavisam citu tekstu. Satversmes tēvu vārdi ir: „Latvijas tauta savā brīvi vēlētā Satversmes sapulcē ir nolēmusi sev šādu valsts Satversmi.” (Citāta beigas.) Un ne savādāk! Tā ir mūsu šābrīža preambula - 13 vārdi -, un nav nekādas nepieciešamības to grozīt.

Bet šī likumprojekta dēļ pašlaik ir izkristalizējusies būtiska problēma: no vienas puses, veca Satversme, bet, no otras puses, - jauns ievads. Jāatzīst, ka tas nav plaši izplatīts paņēmiens konstitucionālajās tiesībās. Un, no salīdzinošo konstitucionālo tiesību skatpunkta, šis paņēmiens ir ārkārtīgi rets, pat neparasts. Tāpēc uzskatu, ka tas ir absolūti nepareizi - pie 92 gadus veca dokumenta pievienot jaunu preambulu. Mūsuprāt, preambulas projekts nonāk pretrunā ar Satversmes vispārējiem noteikumiem, tātad arī ar pamatlikuma 2.pantu, proti, ar normu par to, ka Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Tas nozīmē, ka jēdziens „latviešu nācija” nonāk pretrunā ar jēdzienu „Latvijas tauta”. (No zāles dep. I.Čepāne: „Nenonāk!”) Un ar Latvijas tautu jāsaprot viss Latvijas pilsoņu kopums.

Atgādināšu - ja kāds piemirsis -, ka Satversmes tēvi 1922.gadā iestrādājuši normu par Latvijas tautu, nevis latviešu tautu, vēloties atzīt mūsu tautas daudznacionālo raksturu. Tas ir fakts.

Projekta tekstā ir vēl arī citas strīdīgas un līdz galam neizdiskutētas normas. Piemēram, ka Latvija ir sociāli atbildīga valsts. Diemžēl tas neatbilst realitātei. Latvija nav sociāli atbildīga valsts. Tieši otrādi - nabadzība ir lielākā Latvijas problēma. Un mūsu valstī vairāk nekā trešā daļa iedzīvotāju dzīvo nabadzībā, un daudzi cilvēki, pat strādājot divos darbos, nespēj uzturēt savu ģimeni „veiksmes stāsta” apstākļos un brauc prom no valsts. Un ne jau no krieviem bēg tie simti tūkstoši, kas pamet Latviju! Viņi bēg no nabadzības un pašapmierinātas politiskās elites, kurai ir viens mērķis - palikt pie varas. Domāju, ka likumprojekta autori ar preambulas projekta palīdzību slēpj nevēlēšanos risināt nabadzības problēmu, kā arī citas samilzušās problēmas.

Jā, var piekrist tiem, kuri apgalvo, ka Latvijas sabiedrība ir sašķelta. Dramatiski sašķelta! Plaisa starp bagātajiem un nabagiem pieaug katru dienu, un preambulas pieņemšana var veicināt tikai jaunus aizvainojumus sabiedrībai... sabiedrības papildu šķelšanu „pareizajos” un „nepareizajos”, „īstajos” un „neīstajos” pilsoņos un līdz ar to apdraudēt mūsu valsts stabilitāti un iekšējo drošību. Satversmes preambulas projekts var saasināt konfrontāciju sabiedrībā un tāpēc nav atbalstāms.

Grozījumu tekstā parādās arī diezgan strīdīgi pilsoņu pienākumi, jaunie pienākumi, piemēram: „Ikkatrs pēc savām spējām rūpējas par sevi.” Šī norma ir pretrunā ar sociāldemokrātijas vērtībām un nav atbalstāma.

Vēl viens ļoti neviennozīmīgs jautājums ir apgalvojums par to, ka mūsu identitāti, Eiropas kultūrtelpā it sevišķi, veidojušas kristīgās vērtības. (No zāles dep. I.Parādnieks: „Latviešu dzīvesziņa!”) Tiesību norma nevar tikt balstīta uz emocijām, rezultātā preambulas projekts ir izplūdis un nonāk pretrunā ar Satversmes īso un kodolīgo valodu.

Un svarīgi atcerēties, ka Satversmes burts un gars balstās uz priekšstatu par Latvijas tautu kā augstākās varas nesēju, visu valsts institūciju varas avotu. Diemžēl šinī gadījumā grozījumus virza nevis Satversmes sapulce, kā tas ir bijis pirms 92 gadiem, bet tikai šaura politiķu grupa, koalīcija, turklāt pirms vēlēšanām. Un domāju, ka šādi pārgrozījumi ir jāapstiprina tautas nobalsošanā. Un, protams, pastāv arī cita iespēja: ja šodien kāds vēlas uzdoties par Satversmes tēvu un šādā veidā grozīt valsts pamatlikumu, tad ir jāraksta jauna Satversme, neaizmirstot par to, ka likumi ir jāraksta tā, lai viņi būtu cilvēkiem saprotami, kā arī to, ka Latvijas Satversme ir juridiskās domas piemineklis, kas papildināms un labojams ar lielu atbildību un piesardzību.

Frakcijas „Saskaņas Centrs” vārdā es aicinu nesaasināt situāciju mūsu valstī un balsot „pret”.

Paldies par uzmanību. (SC frakcijas aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Jānim Upeniekam.

J.Upenieks (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Augsti godājamā Saeimas priekšsēdētāja, godātie kolēģi! Pēdējo nedēļu laikā ir pierādījušās dažas sūras patiesības. Lai arī cik mierīgā laikmetā mēs -gribētos ticēt! - dzīvojam, mēs nevienu mirkli nedrīkstam novērst acis no savas valsts, no savu pamatvērtību uzturēšanas spēkā, un vienmēr ir jāpaliek nomodā, jo nesenā agresija Ukrainā un arī nesenais valodas referendums ir lielisks pierādījums tam, ka sava valsts, sava valoda, kultūra, pat karogs un himna - tās nav pašsaprotamas lietas. Tās ir tieši tādas, kādas mēs visi kopā tās veidojam ar savām domām, runām un darbiem.

Mūsu senči izcīnīja mūsu valsti, izcīnīja vietu, kur augt latviešu tautai, attīstīties latviešu valodai un veidoties latviešu kultūrai. Šodien cīņa par valsti vairs neaprobežojas tikai ar asiņainām kaujām un bruņošanos. Tā ir nemitīga cīņa informācijas telpā, cīņa par cilvēkiem, cīņa par uzskatiem. Mums joprojām ir jārūpējas par mūsu valsts pamatvērtību pastāvēšanu un ne tikai ar ieročiem un kaujiniekiem, bet jānostiprina tas arī mūsu apziņā un valsts vissvarīgākajā pamatdokumentā.

Satversmes preambulas iekļaušana ir iespēja pilnveidot galveno Latvijas Republikas pamatdokumentu, akcentējot mūsu valsts pamatvērtības, uzsverot mūsu identitāti Eiropas kultūrtelpā un ikviena individuālo un kopējo atbildību savas nācijas priekšā.

Preambulas pievienošana nav arī nekāda unikāla rīcība: šādu iespēju ir izmantojušas ļoti daudzas Eiropas valstis. Un tas tikai norāda uz to, ka tā ir loģiska Satversmes sastāvdaļa.

Mūsu senči izcīnīja mums valsti. Mūsu uzdevums ir to sargāt, godāt un aizstāvēt visiem līdzekļiem. Un es esmu ļoti lepns un pateicīgs, ka man ir bijusi iespēja līdzdarboties Satversmes preambulas veidošanā un pieņemšanā.

Aicinu atbalstīt.

Paldies. (Frakcijas VIENOTĪBA aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātei Vinetai Poriņai.

V.Poriņa (VL-TB/LNNK).

Labdien, cienījamā Saeimas priekšsēdētāja un godātie kolēģi! Preambula ir akūti nepieciešama Latvijas pašreizējā situācijā. Es, saprotams, aicinu atbalstīt un balsot „par” šo grozījumu Latvijas Republikas Satversmē šodien. Bet, tā kā no preambulas teksta šobrīd ir „izskalots” vārds „valstsnācija”, es tomēr aicinu otrajā lasījumā preambulas tekstā iekļaut valstsnācijas jēdzienu, kā tas sākotnēji bija plānots.

Valstsnācija ir būtiskākais, kā dēļ vispār pastāv Latvijas valsts. Parasti stabilās, modernās Eiropas valstīs vara pār valsts tagadni un nākotni atrodas valstsnācijas rokās. Tā tas ir Francijā, Vācijā, Zviedrijā, Igaunijā, Polijā un citur. Vienkāršoti izsakoties, valstsnācija jebkurā valstī ir tā, kas neskrien pie visiem saskaņot savus lēmumus, bet lemj galvenokārt pati, kā rīkoties. Valstsnācija nosaka pamatos, lielās līnijās, visu, kas valstī notiek. Tāpēc būtiski, ka šis jēdziens ir preambulā. Savukārt jēdzienam „Latvijas tauta” preambulā nebūtu jāatrodas, to var lietot citur.

Latvijas brīvību neizcīnīja Latvijas tauta, to izdarīja latvieši. Preambulas pašreizējā tekstā nav skaidrs, vai šajās cīņās piedalījās arī latvieši, vai arī tie tikai dibināja valsti un tad pagāja malā un deva tiesības brīvi rīkoties ar valsti „Latvijas tautai”. Un kam vēl bez latviešiem bija vajadzīga un kas vēl bez latviešiem gribēja dibināt neatkarīgu valsti? Vai tie bija krievi, vācieši vai poļi? Ja to gribētu un dibinātu citi, vai tie valsti nosauktu par Latviju? Un vai tā tauta, kas dibinājusi valsti, nav valstsnācija?

Latvijas valsti pasludināja un Brīvības cīņās nosargāja latviešu tauta, lai nodrošinātu savu pastāvēšanu. Vēlos citēt Latvijas valsts pirmo prezidentu Jāni Čaksti, kurš teicis: „Latvijas valsts izaugusi no latviešu tautas vienprātības. Tā palikusi stipra caur latviešu tautas vienprātību un plauks un zels tālāk.” (Citāta beigas.)

Uzskatu, ka Latvijas pirmā prezidenta teiktajam nav jāpieliek vai jānomaina vārdi „latviešu tauta” uz „Latvijas tauta” un tagad nav jāmaskē šis fakts ar apzīmējumiem, kā nereti dzirdam vairāku augstu amatpersonu uzrunās, izmantojot šādus salikumus, ar latviskuma šķietamību. Piemēram, „Labvakar, Latvija!”, „Laimīgu Jauno gadu Tev, Latvija!” vai arī „Latvijas Vispārējie dziesmu un deju svētki” un tamlīdzīgus apzīmējumus.

Gribu atgādināt cita starpā, ka valstsnācijas jēdziens tomēr ir iekļauts citā būtiskā politikas dokumentā - Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādnēs 2012.-2018.gadam. Un šim jēdzienam, ja vara Latvijā ir tur, kur tai jābūt, ir jāatrodas preambulā.

Otra būtiskā lieta, kam būtu jābūt preambulas otrajā lasījumā, ir kristietība, kas šobrīd savā veidā ir „nostumta” malā. Nav runa par kādu konkrētu baznīcu vai teokrātiju. Kristietība preambulā parādītu to, kā mēs kā etnoss līdztekus latviskai dzīvesziņai esam veidojušies. Un kristieši, kā zināms, ir ļoti nozīmīga Latvijas sabiedrības daļa. Pirmo reizi Latvijas vēsturē luteriskās Baznīcas 26.sinode (pagājušā gada 7.-8.jūnijā) ir iesniegusi savu Satversmes preambulas priekšlikumu, un šis priekšlikums bija šāds: „Latvijas valsts pamatuzdevums ir nodrošināt latviešu tautas kā tās pamatnācijas izdzīvošanu un attīstību cauri laiku laikiem, jo Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur pilnvērtīgi var pastāvēt un uzplaukt latviešu nācija, tās kultūra un valoda. Lai to īstenotu, Latvijas valstij ir stingri jāstāv uz sava garīgā mantojuma pamata, kas ir īsi izteikts valsts himnā „Dievs, svētī Latviju!”. Ar to mēs atzīstam, ka gan kristīgās, gan latviešu un līvu tautas garīgās un materiālās vērtības ir būtiski veidojušas mūsu identitāti. Šo vērtību unikāls apvienojums Latvijas valsti dara piederīgu Eiropas kultūrtelpai. Valsts pienākums ir aizsargāt laulību starp vīrieti un sievieti, ģimeni un bērna dzīvību no tās ieņemšanas brīža. Ģimene ar tēvu un māti kā sabiedrības pamatšūniņa nodrošina pilnvērtīgāko vidi katra bērna audzināšanai un dabiskai dzimuma identitātes izpratnei.” (Citāta beigas.)

Jāpiemin, ka nozīmīgā skaitā valstu satversmēs ir arī atsauce uz Dievu. Tā tas ir Šveices, Ungārijas, Īrijas, Grieķijas, Polijas, Amerikas Savienoto Valstu satversmēs. Kāpēc ir svarīgi, lai preambulā kristīgās vērtības netiktu „nobīdītas” malā? Tā ir Rietumu civilizācijas paradigma, kuras mantinieki mēs esam. Bez Dieva vērtības zaudē absolūto atskaites punktu. Tās relativizējas, ir pakļaujamas mirkļa aktualitātei, reālpolitikai, interešu grupu spiedienam, cilvēku vājībām un tamlīdzīgām lietām. Te vietā ir Fjodora Dostojevska rakstītais: „Ja Dieva nav, nekas nav svēts, tad viss ir atļauts.”

Vēlos citēt mācītāju doktoru Gunti Kalmi, kam lielā mērā piekrītu, jo viņš runā par latviskās dzīvesziņas un kristietības koeksistenci: „Mūsu valsts himna „Dievs, svētī Latviju!” ir īpaša, jo apvieno ticību un patriotismu. Mēs lūdzam, bet mums kā pamatnācijai ir arī jāuzņemas atbildība un pienākums savas dzimtenes dāvinātāja Dieva priekšā izkopt to latvisku. Un mēs to veicam ar kristīgajās vērtībās, Dievā, cilvēku savstarpējā cieņā un žēlsirdībā, kā arī latviskajā dzīvesziņā pamatotu gribu.” (Citāta beigas.)

Šīm būtiskākajām lietām - nejaukt latviešu tautu ar Latvijas tautu un valstsnācijas jēdziena iekļaušana preambulā, kā arī nepieļaut kristīgo vērtību „nostumšanu” preambulas malā - tām jābūt preambulas teksta otrajā lasījumā. Nevajadzētu aizsegties ar liekulīgām bažām, ka tas šķels sabiedrību, jo, kā zināms, mūsu valstī viss var tikt izmantots sabiedrības šķelšanai; piemēram, pat prasība Latvijā publiskajā telpā runāt latviski.

Aicinu šodien balsot „par” preambulu pirmajā lasījumā un otrajā lasījumā to papildināt ar minētajiem grozījumiem.

Liels paldies par jūsu uzmanību!

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Igoram Pimenovam.

I.Pimenovs (SC).

Augsti cienītā Prezidija priekšsēdētāja! Cienījamās deputātes! Godātie deputāti! Šīs debates var kļūt par ieganstu, lai satuvinātu diskusijā dažādas politiskās pozīcijas un rastu racionālu pamatojumu vērtībām, kuras mūs varētu vienot un attīstīt valsts pamatlikumu. Tikmēr ir acīm redzams mēģinājums ar Satversmes palīdzību nodrošināt privileģētu stāvokli valstī pavisam konkrētiem politiskiem spēkiem un tāpēc noteikt par neapstrīdamiem, līdz neapgāžamu dogmu statusam paaugstinātiem, apgalvojumus, kas ir angažēti un apstrīdami. Un, re, ir manas tēzes!

Satversmes jaunajai preambulai ir savs uzdevums - radīt tiesisku aizsardzību latviešu nacionālajai valstij ar nolūku vienkāršot tiesas un ārpustiesas lēmumu, atļauju un aizliegumu pieņemšanu, kas aizsargā latviešu nacionālo pašnoteikšanos. Es to saprotu un pieņemu. Es piekrītu sakarīgai fakta konstatācijai par to, ka Latvijas Republikas proklamēšana 1918.gadā un tās atjaunošana deviņdesmito gadu sākumā bija latviešu tiesību uz pašnoteikšanos realizēšanas rezultāts, proti, tiesību uz valsts izveidošanu, kas nodrošina latviešu kultūras un valodas saglabāšanas garantijas teritorijā, kuru tradicionāli ir apdzīvojuši latvieši un viņu senči. Te nav nekā jauna. Nāciju tiesības uz pašnoteikšanos ir liktas Apvienoto Nāciju Organizācijas pastāvēšanas pamatos. ANO ir organizācija, kas apvieno nācijas, kuras ir pašnoteikušās; uz to skaidri norāda ANO Statūti. Taču preambulas autori, vārdos atzīstot nacionālo minoritāšu tiesības, tajā pašā laikā liek vienādības zīmi starp latviešu tautu un Latvijas tautu, acīmredzot neuzskatot, ka ir iespējams arī būt par Latvijas tautai piederošu, neesot latvietim. Taču starpība starp latviešu nāciju un nacionālajām minoritātēm ir vien tāda, ka Latvijas nacionālās minoritātes nepretendē uz pašnoteikšanos līdz pat valstiskas autonomijas izveidošanai Latvijas robežās. Tā arī ir visa starpība! Mazākumtautībām ir savas etniskās intereses, kuras ir jārespektē tāpat kā latviešu - tāpat kā latviešu! - intereses. Attiecībās starp tautām nevar būt vecāko un jaunāko brāļu.

No latviešu tautas un Latvijas tautas vienādošanas kā algebras vienādojuma risinājums rodas Latvijas sabiedrības integrācijas formula. Tā ir cittautiešu integrācija latviešu sabiedrībā, nevis ceļš ar divvirzienu kustību. Šādas integrācijas neizbēgams iznākums ir mazākumtautību asimilācija. Tādējādi visi nacionālo demokrātu un liberāļu, kuri centās 15 gadu laikā mums iestāstīt pretējo, pūliņi būs cietuši neveiksmi. Un te nevajag lolot nekādas iluzoras cerības!

Gandrīz reliģiski sakāpinātu skanējumu preambulai piešķir apzvērošs Latvijas tautas padomju okupācijas nosodījums. Es te gribētu pateikt par to sīkāk. Man ir aizdomas, ka visa iecerētā jaunā Satversmes preambulas pieņemšanas ideja ir radusies ne tik daudz tāpēc, lai nepieļautu jaunus valodas referendumus, bet tādēļ, lai padarītu neaizskaramu okupāciju, jo ar to pašreizējais politiskais režīms attaisno gan pirmskara Latvijas Republikas krišanu, gan savu leģitimitāti un nepilsoņu institūta radīšanas tiesiskumu. Pa to laiku tiek atvērti arhīvi ar dokumentiem, jauniem dokumentiem, un parādās pētījumi, kas aizvien vairāk samazina politisko improvizāciju iespējas. Grūti saprast 1940.gada notikumus, ja nezini, ka pirms tam bija 1939.gads, kad starp Padomju Savienību un Latvijas Republiku tika noslēgts savstarpējās palīdzības pakts. Neviens nenosauca to par okupāciju, kaut gan saskaņā ar paktu 25 tūkstoši sarkanarmiešu izvietojās padomju bāzēs Latvijas teritorijā. Nenosauca tāpēc, ka jau bija sācies karš, un tās bija nāves briesmas ne tikai cilvēkiem, bet arī valstīm. Līgumi tika slēgti nevis tāpēc, lai saglabātu mieru, bet tāpēc, lai nodrošinātu sev priekšrocības nenovēršamajā karā, un enerģiskāk sevi aizstāvēja tie, kas bija stiprāki. Nevienam nebija lemts palikt neatkarīgam Vācijas, Padomju Savienības, Anglijas un Francijas attiecību likteņdzirnās. Pakts tika parakstīts, jo Latvijai bija militāra iebrukuma draudi, par ko Molotovs un Staļins personiski bija informējuši ārlietu ministru Munteru. Taču no tā neizriet, ka bija okupācija. Tieši tāpēc, lai nepieļautu okupāciju, tika parakstīts savstarpējās palīdzības līgums, kuru Latvijas puse novērtēja kā mazāko no ļaunumiem.

Pēc tam, kad 1940.gada maijā tika sakauta Francija, draudi, ka Vācijas vērmahts varētu pagriezties uz austrumiem, kļuva acīm redzami un Padomju Savienībai bija vajadzīgs placdarms pie Baltijas jūras pret Austrumprūsiju, Kārlim Ulmanim tika dotas deviņas stundas, lai izpildītu padomju valdības ultimāta prasību - izveidot PSRS labvēlīgu valdību un atļaut izvietot Sarkanās armijas papildspēkus. Jūs visi to labi zināt. Padomju agresijas draudi bija acīm redzami, un, kā zinām, noliktajā termiņā Latvijas vēstnieks Kociņš Maskavā paziņoja par Latvijas valdības demisiju, bet 17.jūnija rītā tika parakstīta vienošanās par papildu karaspēka ievešanu, kurā bija norādīti pārvietošanās maršruti un dislokācijas vietas. Mierīgs konflikta noregulējums ļāva militārajām operācijām sagatavotajām daļām netraucēti ienākt Latvijā. Agresija nenotika. Tā nebija tikai Kārļa Ulmaņa režīma kapitulācija, kurš 1934.gadā bija personīgi uzņēmies atbildību par valsts vadīšanu, tā bija Latvijas valsts kapitulācija. Tā izpaudās ne tikai kā valdības maiņa un līguma parakstīšana. Kapitulācijas turpinājums izpaudās arī tādējādi, ka padomju karaspēks ieņēma dislokācijas vietas Latvijas armijas virsnieku pavadībā. Ulmanis joprojām bija prezidenta amatā un parakstīja Kirhenšteina valdības dokumentus.

Padomju ideoloģiskā doktrīna revolūcijas sižetu bija padarījusi gandrīz par operetisku (No zāles dep. I.Parādnieks: „Lai dzīvo revolūcija!”), tāpēc tagadējiem politiķiem vēl vieglāk noliegt pieļāvumus par revolūcijas nemieriem 1940.gada vasarā. Tomēr arī jāatceras, ka kara izraisītās ekonomiskās grūtības radīja iedzīvotāju neapmierinātību ar Ulmaņa autoritāro režīmu, īpaši tā izpaudās pilsētās. Un vadoņa nogurdinātā tauta sagaidīja sarkanarmiešus ar cerību, ka tika aizsargāti... no Hitlera agresijas. Iniciatīvas vietējās varas iestādēs sāka rasties jau nedēļu pēc tam, kad padomju armijas kolonnas ienāca Latvijā. Vieglāk norakstīt visu uz vienotu NKVD scenāriju, tomēr ar Maskavas rokas iejaukšanos nav iespējams izskaidrot dažādas pašorganizēšanās formas, ko demonstrēja Latvijas iedzīvotāji.

Tikai daži piemēri. Ventspilī tika ievēlēta Demokrātiskās tautas frontes rīcības komiteja, Bauskā - Strādnieku deputātu komiteja, Skrīveros - Strādnieku apvienotā rīcības komiteja, Ilūkstes apriņķa pagastos - zemnieku komitejas, Zilupē - Zilupes un apkārtnes strādnieku revolucionārā komiteja. Par vēlēšanu falsifikāciju sāka runāt Atmodas gados, bet pirms tam - nedz kara laikā, nedz vēlāk - neviens nebilda par falsifikāciju vai par to, ka uz vēlēšanām gāja šauteņu stobru uzraudzībā. Ir saglabājušies 612 vēlēšanu komisiju sēžu protokoli: pilsētu un lauku pārvalžu sekretāri, advokāti, skolotāji, tirgotāji - cilvēku tūkstoši...

Pēc tam Latvija tika iekļauta PSRS sastāvā. Tas notika, pārkāpjot Latvijas Republikas Satversmi, un tas ir pamats apgalvojumam par Latvijas aneksiju. Latvijā spēkā stājās padomju likumdošana un tās tiesiskā prakse ar visu, kas veido Staļina režīma kaunu un noziegumus. Politiskās vajāšanas, izsūtīšanas, nošaušanas pēc 1940.gada augusta Latvija pieredzēja jau kopā ar visu Padomju Savienību. Un tā - padomju agresijas draudi, kapitulācija, revolūcija, aneksija... Šajā vēsturisko notikumu rindā nav vietas okupācijai. (Starpsaucieni no VL-TB/LNNK frakcijas. Dep. I.Parādnieks: „Ko tu runā?!”)

Bet kāpēc jau 23 gadus pie varas esošie politiķi uzstājīgi visu padomju laikmetu sauca par okupāciju? (No zāles dep. J.Dombrava: „Vācies vietā!”) Tāpēc, ka bija pazaudēta valsts! Runā par Padomju Savienības īstenoto Baltijas valstu okupāciju, bet nerunā, piemēram, par to, ka Lielbritānija okupēja Islandi, kas notika tā paša gada, 1940.gada, 10.maijā. Islandes valdība nāca klajā ar protesta paziņojumu par kliedzošo Islandes neitralitātes pārkāpšanu. Kāpēc šodien nepiemin britu okupāciju? Tāpēc, ka, nodrošinājusi savas intereses, Anglija un pēc tam to nomainījusī ASV pēc kara beigām aizgāja no Islandes, neskarot tās suverenitāti. Aneksija nenotika, un toreizējā okupācija šodien Islandei ir tikai vēsture.

Otrs iemesls ir tas, ka ar okupāciju ir vieglāk noslēpt, ka Ulmaņa valdība izvēlējās nevis cīņu, bet kapitulāciju. Es nekādā gadījumā negribētu vainot par to, ka Ulmanis ir pieņēmis lēmumu - parakstīt vienošanos, jo tieši viņš saglabāja 150... varbūt tūkstoš cilvēkus, kas varētu iet bojā, kā gājuši bojā nesen pabeigtajā karā starp Padomju Savienību un Somiju, bet vasaras laikā karš būtu vēl nežēlīgāks. Tāpēc Rietumu valdības neatzina Latvijas iekļaušanu PSRS, bet retais pat tad, kad aukstais karš vēl bija pilnā spēkā, runāja par padomju okupāciju.

Un trešais iemesls ir tas, ka bez vārda „okupācija” izmantošanas ir grūti izskaidrot, kāpēc 50 gadus dzīvoja Latvijas PSR. Ja tā nebija okupācija, tad nāksies atzīt, ka cilvēki varu atzina. (No zāles VL-TB/LNNK frakcijas deputātu starpsaucieni.) Visi atzina - gan krievi, gan latvieši! Lamāja to, cieta no tās, lepojās ar to, centās uzlabot un attīstīt. Bija mežabrāļi, mēs labi zinām, taču galu galā tauta viņiem nesekoja. Un Atmoda, kas beidzās ar sabiedriskās iekārtas un valsts sagraušanu, izdevās - un izdevās gandrīz bez asinsizliešanas - tikai tāpēc, ka tautas vairākums (turklāt tieši latvieši!) ticēja varas demokratizācijas iespējai. (No zāles dep. L.Čigāne: „Meli!”) Citādi viņi nebūtu atbalstījuši Tautas fronti.

Vārdiņu „okupācija” politiķi cenšas piemērot kā ieroci - gan kā vairogu, gan kā zobenu - arī jaunajā Satversmes preambulā. Notikumi bija sarežģītāki, lai tos aprakstītu ar vienu vārdu. Vārds „okupācija” nedod mums savest prātus un spēkus kopā, neļauj mums iet uz priekšu pa vienu ceļu. Ja šis vārds paliks preambulā, tas nedarīs mūsu valsti stiprāku, kā grib panākt preambulas autori, bet saglabās sabiedrības paralīzi, kurā mēs visi dzīvojam.

Papildināsim esošo preambulu kaut ar īsajiem ievadvārdiem Nacionālajam attīstības plānam! Es gribētu citēt ļoti īsu rindkopu, ko ierakstīja fiziķi, ekonomisti, matemātiķi Latvijas Nacionālajā attīstības plānā. Citāts: „Mēs, Latvijas iedzīvotāji, jau daudzkārt esam parādījuši gan sev, gan citiem, ka varam paveikt pat šķietami neiespējamo, kad vienojamies kopīgiem mērķiem. Mums ir un būs, par ko lepoties.”

Es domāju, ka mums vairāk jāieklausās šajos vārdus, nevis jāmēģina vilkt mūsu valsti atpakaļ bijušajā vēsturē. Man ir labs paziņa Vācijā - vācietis, kurš ciena Latviju, daudz jautājumu uzdod par mūsu tagadni un pagātni, un nākotni. Un viņš man stāsta: „Paklau, Igor, kad cilvēks vada automobili, viņš skatās spoguļos, lai saprastu, kas notiek aizmugurē. Bet galvenā uzmanība ir vērsta uz priekšu, lai zinātu, kas notiek priekšā uz ceļa.”

Un es (tagad es runāšu jau savā vārdā) domāju, ka jebkurai valstij galvenais ir skatīties uz priekšu, nevis atsaukties uz to vēsturi, kas bija pirms tam, lai vienkārši attaisnotu savu neizdarību. (Zālē troksnis, starpsaucieni. Dep. I.Parādnieks: „Pirms tam viņš runāja Kremļa vārdā!”)

Es rosinu vārda „okupācija” pieminēšanu jaunajā preambulā izņemt ārā, lai vienkārši rastu ceļu mūsu vienotajam darbam.

Paldies. (SC frakcijas aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vai Rībenas kundzei pietiks ar 13 minūtēm? Tad debates turpināsim pēc pārtraukuma.

Lūdzu zvanu! Lūdzu deputātu klātbūtnes reģistrācijas režīmu! Paldies.

Vārds Saeimas sekretāram Dzintaram Rasnačam reģistrācijas rezultātu nolasīšanai.

Dz.Rasnačs (11.Saeimas sekretārs).

Godātie kolēģi! Nav reģistrējušies: Jānis Ādamsons, Nikolajs Kabanovs... ir, Jānis Klaužs, Andrejs Klementjevs... ir, Ilmārs Latkovskis... nav, Jānis Urbanovičs... nav, Jānis Vucāns... nav. Paldies.

Sēdes vadītāja. Pārtraukums līdz pulksten 11.00.

(Pārtraukums.)

Sēdi vada Latvijas Republikas 11.Saeimas priekšsēdētāja
Solvita Āboltiņa.

Sēdes vadītāja. Tā, cienījamie kolēģi! Lūdzu, ieņemiet vietas! Turpinām Saeimas 27.marta sēdi!

Pirms pārtraukuma mēs sākām izskatīt likumprojektu „Grozījums Latvijas Republikas Satversmē”, pirmais lasījums, un mēs bijām uzsākuši debates. Turpinām debates.

Vārds deputātei Ingunai Rībenai.

I.Rībena (VIENOTĪBA).

Cienījamā priekšsēdētājas kundze! Godājamie kolēģi! Es lūdzu atļauju runāt pāris minūšu ilgāk.

Sēdes vadītāja. Jā. Vai deputāti iebilst pret to, ka deputāte Rībena runās divas minūtes ilgāk? (Starpsaucieni no zāles: „Nē!”) Paldies.

I.Rībena. Laiku pa laikam cilvēces vēsturē pienāk brīži, kad nākas uzrakstīt to, kas agrāk bijis pats par sevi saprotams arī nerakstīts. Ja cilvēce nekad nebūtu atkritusi no Dieva, arī Bībele nebūtu uzrakstīta. Un, ja 10 baušļi būtu ikviena cilvēka sirdsapziņā, Dievam nebūtu nācies tos ar burtiem uzrakstīt uz Mozus akmens galdiņiem. Savukārt Barontēvs paguva pierakstīt latvju dainas laikā, kad tās sāka zust no latviešu tautas atmiņas, kur tās nepierakstītas bija glabājušās gadu simtiem.

Šie piemēri ilustrē to, kāpēc tieši tagad mums ir kļuvusi nepieciešama Satversmes preambula. Kad Satversmes tēvi lēma Latvijas pamatlikumu, šī preambula ar svaigām brīvības cīnītāju asinīm bija rakstīta mūsu zemes tīrumos, mežos un purvos, un šinī nevis ar burtiem, bet ar asinīm rakstītajā preambulā bija iekļauti visi gadsimtiem lolotie latviešu tautas sapņi, cerības un centieni. Toreiz Satversmes autori nevarēja zināt, ka Latviju gaida pusgadsimtu ilga okupācija un kādas būs tās sekas, nedz to, kāda būs situācija pasaulē pēc 100 gadiem.

Nākamgad apritēs 70 gadu, kopš ir apklusušas pēdējās kaujas, kurās latvieši kara laukā cīnījās par savas valsts brīvību. Vīriem, kas tajās palika dzīvi, tagad ir ap 90 gadiem. Mēs zinām, cik garš ir cilvēka mūžs, un labi saprotam, ka drīz uz pasaules nebūs vairs neviena cilvēka, kas kara laukā būtu lējis asinis par Latvijas valsti un tās brīvību. Viņā saulē cits pēc cita aiziet arī izcilākie okupācijas laika disidenti. Šo cilvēku klātiene līdz šim ir bijusi dzīva, burtiem nerakstīta Satversmes preambula, kas ar sirdsapziņas varu ir uzturējusi spēkā nesagrozītu un skaidru Latvijas valsts ideju. Šiem cilvēkiem aizejot, mums, kas neesam savas asinis par Latviju lējuši, ir pienākums viņu cīņu mērķus un ideālus formulēt skaidros un kodolīgos vārdos un piešķirt tiem valsts pamatlikuma spēku un svaru.

Preambulas uzdevums ir skaidri formulēt, ko mēs saprotam ar tiem diviem svētajiem vārdiem, kas ir iekalti Brīvības piemineklī: „Tēvzemei un Brīvībai”, lai neviens ārējs vai iekšējs ienaidnieks turpmāk nevarētu sagrozīt šo jēdzienu patieso nozīmi, tādējādi sagraujot Latvijas valsts pastāvēšanas pamatus.

Vispirms par Tēvzemi. Kā labi zināms, liela daļa Latvijas iedzīvotāju un pat pilsoņu dzīvo agresīvas kaimiņu lielvaras informācijas telpā; ideoloģisko cīņu ar Krieviju mēs esam zaudējuši, tanī pat lāgā neiesaistoties. Īsi sakot - Latvija joprojām ir valsts vispār bez jelkādas ideoloģijas, ja vien par ideoloģiju neuzskata fiskālo disciplīnu un cīņu pret homofobiju. Visu Latvijas informācijas telpu piepilda politiķu savstarpējie kašķi un epikūriska labklājības ideālu propaganda, kura galu galā ir pilnīgs absurds vienā no nabadzīgākajām Eiropas valstīm. Godīgi sakot, tiem, kas nav latvieši, patiešām varētu būt grūti saprast, kāpēc jāizvēlas dzīvot Latvijas informācijas telpā, kur valda politiķu sīkie, savtīgie un nožēlojamie meliņi, ja no otras puses tiek piedāvāti vēsturiski vērienīgi un profesionāli Krievijas meli. Ja Kremļa mērķis ir bijis veicināt zināmas Latvijas iedzīvotāju daļas nelojalitāti Latvijas valstij, tad jāatzīst, ka te Kremlim nav bijis uzticīgāka un labāka palīga par politisko eliti, kas jau 20 gadus nav likusies ne zinis par mūsu valsts iedzīvotāju ideoloģisko pārliecību. Šajā ziņā tā ir parazitējusi uz okupācijas gados rūdītā latviešu tautas patriotisma. Latvijā valda ideoloģisks vakuums.

Man, protams, var iebilst, ka Ulmaņa diktatūras laika spēcīgā ideoloģija nespēja pasargāt Latviju no 1940.gada okupācijas. Taisnība! Toties Ulmanis spēja radīt ideoloģiju, kas okupācijas apstākļos veselu pusgadsimtu izdzīvoja tautas apziņā un parādīja savu spēku Atmodas un barikāžu laikā.

Mēs galu galā dzīvojam valstī, kuras pašreizējā neatkarība ir izcīnīta nevis ar militāriem, bet ar ideoloģiskiem ieročiem. Uzticēt iedzīvotājiem pilnīgu ideoloģisko pašapkalpošanos - to varbūt var atļauties lielas un bagātas valstis, kuru suverenitātei nedraud nekādas briesmas, un nācijas, kuru skaits ir mērāms desmitos miljonu. Mēs to atļauties nevaram.

Pirmkārt, vairāki simti tūkstošu latviešu jau ir, kā saka, nobalsojuši ar kājām, pamezdami Latviju, tāpēc ka mūsu valsts tos ir audzinājusi nevis patriotisma, bet gan labklājības ideālu garā, pati aiz nabadzības nespēdama nodrošināt šo ideālu realizāciju. Citiem vārdiem sakot - mūsu valsts šiem cilvēkiem pati ir parādījusi durvis, bet Latvijas depopulācija kļūst par aizvien nopietnāku draudu valsts suverenitātei.

Skaidrs un Satversmē nostiprināts Latvijas valsts pastāvēšanas mērķa formulējums ir pirmais nepieciešamais solis virzienā uz tādu valsti, par kuru ikviens valstsnācijas pārstāvis var justies atbildīgs un kuru ikviens Latvijā dzīvojošs cittautietis var cienīt.

Otrkārt. Nevar nepamanīt draudīgu tendenci, ka Latvijas jaunākās paaudzes intelektuāļu prātus aizvien agresīvāk pārņem tādas modernas sociālantropoloģiskas idejas, kas ir vērstas uz tautas nacionālās, morālās un reliģiskās identitātes iznīcināšanu. Spilgts piemērs tam ir viens no aktīvākajiem Levita preambulas teksta kritiķiem - alternatīva preambulas teksta autors sociālantropologs Klāvs Sedlenieks. Minēšu divus citātus no viņa rakstiem.

„Neskatoties uz to, ka mums subjektīvi šķiet, ka latviešu tauta pastāv, sākot iedziļināties, precīzāk, mēģinot izdibināt, kā iespējams novilkt robežas starp to, kas pieder un kas nepieder šai tautai, neizbēgami nākas secināt, ka to nav iespējams izdarīt.”

Un otrs citāts: „Būtu labi, ja mēs varētu apzināties, ka tauta, nācija, valoda, kultūra - tās ir zināma līmeņa metaforas, kuras mēs izmantojam kā ikdienā nepieciešamu vienkāršojumu, labi apzinoties, ka realitātē tās neeksistē.” (Citāta beigas.) Tas nozīmē, ka, pēc Sedlenieka domām, Latvijas valsts pastāvēšana ir balstīta uz metaforām, kas realitātē nepastāv. Tie mūsu tautas dēli, kas dus Brāļu kapos, ir ziedojuši savu reālo dzīvību cīņā par metaforu, kas realitātē neeksistē. Atliek tikai piebilst, ka Klāvs Sedlenieks ir Latvijas valsts angažēts docētājs vienā no Latvijas universitātēm un tātad par nodokļu maksātāju naudu izglīto nākamās Latvijas inteliģences paaudzes. Un to es nebūt nesaku tādēļ, lai aicinātu cenzēt Sedlenieka lekcijas un uzskatus, bet gan tādēļ, lai ilustrētu tās latviešu sabiedrībā novērojamās ideoloģiskās tendences, kas draudīgi lūkojas Latvijas kā nacionālas valsts pašlikvidācijas virzienā.

Ja te kāds grib teikt, ka preambulas projektā formulētie valsts idejas pamatprincipi ir saprotami paši par sevi, tad es domāju, ka patiesībā tie šobrīd turas uz ārkārtīgi nedroša un apdraudēta pamata un ir pienācis pēdējais laiks tos skaidri un nepārprotami nostiprināt.

Tiktāl par Tēvzemi. Tālāk par brīvību.

Okupācijas režīmu nosodījums Levita teksta projektā ir izteikts skaidri un komentārus neprasa. Es pievērsīšos citai ārkārtīgi svarīgai lietai, proti, kristīgo vērtību minējumam preambulas tekstā. Arī tā ir viena no lietām, pret ko ir vērsusies mūsu morālās identitātes skaudēju kritika.

Princips, ka Baznīca ir šķirta no valsts, ir pareizs. Taču, atšķirībā no pirmās brīvvalsts, mūsu atjaunotā valsts nav gribējusi ne ar mazo pirkstiņu kustināt to uzdevumu un pienākumu nastu, ko agrākos gadsimtos valsts bija deleģējusi Baznīcai. Proti, mūsu valsts neliekas ne zinis par sabiedrības morālo deģenerāciju. Valsts izliekas to neredzam vai varbūt arī tiešām neredz, jo ir pakļauta tieši tam pašam deģenerācijas procesam, un skolēnu narkomānija un skārdeņu alkoholisms te ir tikai leduskalna redzamā daļa.

Ja valsts, šķiroties no Baznīcas, negrib uzņemties tās Baznīcas funkcijas, kas rūpējas par sabiedrības tikumību, tad agri vai vēlu valstij nākas uzņemties Dieva funkcijas - un, proti, tieši represīvās. Ar tādu nolūku tika nodibināts, piemēram, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs, un par kādu farsu tas izvērties - to visi zina. Šī represīvā iestāde ir dārga un neefektīva, jo mēs nevaram gaidīt, ka sabiedrībā, kur ir atcelti jebkādi ētiski imperatīvi, pēkšņi izdosies nodibināt represīvu struktūru, kuras darbinieki nez kādēļ būs taisnīgāki un neuzpērkamāki par tiem, ko viņi taisās apkarot.

Spilgts piemērs ir nesenais skandāls, ar ko beidzās neveiksmīgais mēģinājums izveidot sabiedrisko „Maksimas” traģēdijas izmeklēšanas komisiju: izrādās, pa visu Latviju vairs nevar sameklēt ne piecus kompetentus un sabiedrībā cienījamus cilvēkus, kas bez savtīgām un melīgām ambīcijām būtu gatavi veikt svētīgu un vajadzīgu sabiedrisku darbu. Un pati „Maksimas” traģēdija jau parādīja, ka demoralizācijas puvums visos sabiedrības un valsts slāņos ir sasniedzis tādu stadiju, ka kļūst bīstams cilvēku dzīvībai.

Kristīgo vērtību minējums nebūt nenozīmē to, ka valstij būtu jāsaka cilvēkiem priekšā, kādā veidā un pēc kādas doktrīnas ticēt Dievam. Nē, tas nozīmē, ka Latvijas valsts ir tapusi un pastāv saskaņā ar Rietumu pasaules lielo un patieso vērtību - proti, cilvēka individuālo brīvību, kādu to ģeniāli ir noformulējis Mārtiņš Luters savā darbā „Par kristīga cilvēka brīvību”. Citāts: „Kristīgs cilvēks ir brīvs kungs pār visām lietu lietām un nevienam nav pakļauts. Kristīgs cilvēks ir labprātīgs kalps visām lietu lietām un ikvienam pakļauts.” (Citāta beigas.)

Atsaucoties uz kristīgām vērtībām, mēs norobežojamies no tādas klaji destruktīvas un ačgārnas, bet Rietumu pasaulē diemžēl aizvien agresīvāk dominējošas brīvības izpratnes, kādu ir formulējis sātanists un narkomāns Alisters Kroulijs: „Dari, ko gribi, - tas lai ir tavs bauslis!” Nav šaubu, ka šāda sagrozīta brīvības izpratne ir taisns ceļš uz elli gan atsevišķam indivīdam, gan nācijai, gan valstij, gan veselai civilizācijai. Kristīgajā izpratnē brīvība ir visaugstākā atbildības forma. Tanī pašā laikā, piesaucot kristīgās vērtības, mēs norobežojamies arī no jebkādām totalitārisma idejām un izpausmēm, apliecinot ikviena cilvēka individuālās brīvības vērtību tādā izpratnē, kā tas teikts nupat minētajā Lutera citātā.

Piesaucot kristīgās vērtības, mēs sakām, ka mūsu valstiskās morāles pamats ir 10 baušļi un Kristus mīlestības evaņģēlijs. Divdesmit gadus žurnālisti mūsu tautai stāsta par to, cik sarežģītas ir mūsu politbiznesa elites attiecības ar baušļiem „tev nebūs zagt” un „tev nebūs nepatiesu liecību dot”. Jautājums: vai tai paaudzei, kas pa šiem 20 gadiem ir uzaugusi nemitīgā valsts izzagšanas un melu gaisotnē, zagšana un melošana būtu jāuzskata par normālu vai nenormālu rīcību? Atbildēts šis jautājums tiktu tad, ja kāds no valsts izzadzējiem būtu notiesāts un sēdētu aiz restēm.

Bet uz to mūsu valstī laikam nav ko cerēt. Tāpēc kristīgo vērtību minējums preambulā, spītējot mūsu pašreizējai realitātei, nozīmē principiālu apliecinājumu, ka Latvijas valsts nav dibināta kā zagļu, blēžu un meļu valsts. Tā mēs izsakām savu cerību, ka varbūt vismaz mūsu bērni reiz dzīvos tādā Latvijā, kur sabiedrības un valsts varas rīcību noteiks mūsu tautas un visas cilvēces visaugstākie ētiskie principi.

Savukārt Kristus mīlestības evaņģēlijs, kas māca mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu, universāli nosaka mūsu valsts sociālās atbildības principus pret visiem tās iedzīvotājiem, īpaši pret dzīves pabērniem - bāreņiem, nabagiem, slimniekiem, invalīdiem, nespējniekiem, bezpajumtniekiem, bēgļiem. Šis pats universālais mīlestības princips galu galā ir vienīgais, kas var veiksmīgi atrisināt jebkāda starpnacionāla rakstura problēmas mūsu valsts iedzīvotāju starpā.

Tiem, kas negrib redzēt kristietības vārdu mūsu Satversmes tekstā, es gribu atgādināt kādu ļoti nopietnu vēstures faktu. Pēdējā gadsimta laikā Eiropā ir bijuši divi gadījumi, kad valsts vara oficiālas ideoloģijas līmenī ir atteikusies no kristietības vērtībām un aizstājusi tās ar citām. Pirmoreiz tas ir noticis 1917.gadā Krievijā, otru reizi - 1933.gadā Vācijā. Tieši šo divu valstu pretkristīgie režīmi bija tie, kas 1939.gadā vienojās izdzēst Latvijas Republiku no pasaules politiskās kartes.

Nav uz pasaules valsts, kas no šiem režīmiem būtu cietusi vairāk nekā Latvija. Ko nozīmē valstiskā līmenī atteikties no kristīgām vērtībām, mums liecina mūsu vēsturiskā atmiņa par Baigo gadu, par Rīgas geto, par Rumbulu, par Krievijas nāves nometnēs nobendētajiem latviešiem. Savukārt Satversmes preambulā ierakstīt kristīgās vērtības nozīmē pateikt, ka Latvija nekad vairs nebūs tā vieta, kur kristīgais cilvēkmīlestības princips tiks aizstāts ar intelektuāļu kabinetos izdzimušām surogātideoloģijām, lai veiktu varmācīgus sociālantropoloģiskus eksperimentus ar valsts iedzīvotājiem. Latvijas tauta nekad vairs negrib piedalīties tādos eksperimentos nedz kā cietēja, nedz kā noziegumu dalībniece.

Ierakstot kristīgās vērtības Satversmes preambulā, mēs būsim principiāli fiksējuši Kristus cilvēkmīlestības mācībā balstīto brīvības izpratni kā visaugstāko atbildības formu attiecībās starp valsti un visiem tās iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu nacionālās un konfesionālās piederības. Fiksēt mūsu nacionālās un morālās identitātes pamatprincipus (pamatprincipus!) valsts pamatlikumā - tā šobrīd ir mūsu vēsturiskā iespēja un pienākums, apzinoties visus ārējos un iekšējos draudus Latvijas kā nacionālas valsts pastāvēšanai. Tā būtu nepiedodama gļēvulība, ja mums pietrūktu dūšas piešķirt likuma svaru tiem ideāliem, par ko mūsu tautas dēli abos pasaules karos nebaidījās liet savas asinis. Neizmantot mūsu vēsturisko iespēju - tā būtu nodevība pret mūsu valsts dibinātājiem, pret visiem, kas par Latviju kāvušies karalaukā, pret izsūtītajiem, pret tiem, kas okupācijas laikos nebaidījās pacelt balsi pret varas pārspēku, tā būtu nodevība pret visām nākamajām latviešu paaudzēm.

Paldies. (Koalīcijas frakciju aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Andrim Buiķim.

A.Buiķis (VIENOTĪBA).

Cienītā Saeimas priekšsēdētāja! Godātie kolēģi! Es gribu teikt, ka tas ir brīdis, kad ir preambula jāpieņem steidzīgi un neatliekami.

Godīgi sakot, es neesmu speciālists konstitucionālajās tiesībās, un es nebūtu runājis, bet patiesībā es vakar uzrakstīju dažas tēzes saistībā ar jums, Igor Pimenov! Mēs esam beiguši vienu fakultāti. Jūs arī esat mācījies, kā mūsu fakultātē māca, - ka jābalstās ir uz faktiem. Es paskatījos: jūs esat dzimis 1953.gadā. Redziet, šajā gadījumā man ir priekšrocība. Es esmu dzimis 1939.gadā, un es ļoti labi atceros 1943., 1944., 1945.gadu. Un es atvainojos, ka patiesībā runāšu par savu ģimeni, jo caur to parādās visas tās lietas, par ko jūs runājāt, - ka nav bijusi okupācija, ka 1940.gadā bija godīgas vēlēšanas. Visas šīs lietas... tie ir meli! Jā! Un tālāk jūs sakāt, ka tikai Atmodas laikā parādījās runas par okupāciju. Tā nav patiesība!

Bet es sākšu ar to, ka... Par vēsturi. Jo, ja jūs, kā šodien runājāt... man radās sajūta, ka vai nu jūs esat lasījis kaut kādas Krievijas Federācijas vēstures grāmatas, vai šos te ideoloģiskā kara speciālistu... jūs tik pārliecinoši to runājāt. Bet, runājot par vēsturi, ir tāds Džordžs Kavassilass... Un viņš ļoti interesanti pasaka par vēsturi: „Kad cilvēks aptver patiesību, tikai tad viņš aptver, cik viss ir ģeniāli.” Un te es gribu iespraust.

Lūk, man patiesībā labāk patika preambulas pirmais variants. Un tas ir, ka šajā Latvijas zemē latviešu tauta apzinājās savu valstiskumu un to dibināja. Toreiz bija cita situācija. Nevienam nenāca prātā, ka tāda preambula vai ka tādi notikumi kā šodien Ukrainā būs.

Tālāk citēju Kavassilasu: „Tikai tādēļ vien, ka teksts ir iekalts akmenī un ir vairākus tūkstošus gadu sens, tas nenozīmē, ka precīzi attēlo to, kā viss ir risinājies. Tā vēl aizvien būs tikai un vienīgi viena no realitātes versijām, jo vēsturi pieraksta uzvarētāji, un tādēļ viņu skatījums vienmēr ir ierobežots.” Un tālāk viņš saka: „Es vienkārši uzsveru, ka informācija tika nodota sagrozīta ar noteiktu mērķi - kalpot politiskiem nolūkiem. Tie varēja būt gan militāri, gan, biežāk kā gribētos, arī teokrātiski jeb garīdzniecības izvēlēti.”

Atcerēsimies, ka Putins savulaik teica, ka PSRS sabrukums - tā ir 20.gadsimta lielākā nelaime. Šobrīd Krievijā jau patiesībā vairs nelepojas ar Lielo Oktobra sociālistisko revolūciju. Ar ko Krievijā lepojas? Krievijā lepojas ar to, ka Otrajā pasaules karā padomju tauta uzvarēja Vāciju - šo te bruņoto... Tiek aizmirsts tas, ka viņi kopā līdz 1939.gadam darbojās, un tamlīdzīgi. Tā ka, lūk, tas ir tāds reāls fakts!

Un tagad tas, ko es teicu par savu ģimeni. Es esmu dzimis Valkā. Divus gadus pirms manis piedzima vecākais brālis. Tēvs bija ļoti aktīvs, spēlēja tenisu, un tamlīdzīgi. Un tad, kad bija vēlēšanas, pie viņa atnāca draugi un teica: „Tu esi ļoti aktīvs. Lūdzu, nāc, mēs taisīsim otru sarakstu! Nāc šajā sarakstā!” Tēvs teica: „Zini, man ir divi bērni - viens tikai gadu vecs. Man nebūs laika...” Un tēvs to daudzkārt mums stāstīja. „Nu Dieva laime”, viņš sacīja, „ka es tā nolēmu, jo nākamajā dienā, kad šo sarakstu iesniedza, visi cilvēki, kuri bija šajā sarakstā, pazuda. Es nezinu, vai viņus aizveda uz Sibīriju vai vienkārši nošāva.” Lūk, te ir tas, ko... Jūs sakāt, ka nebija alternatīvo sarakstu. Ja tas tā notika Valkā... Un kas rezultātā bija? Tēvs pēc tam saprata... Tēvs... Mēs aizbēgām uz Daugavpili, pēc tam uz Jelgavu, un patiesībā es bērnību pavadīju Tukumā, jo tēvs... tēvs to vispār nestāstīja, ka viņš bija aizsargs, viņš bija mazpulku vadītājs. Viņam bija bail, ka mūs izvedīs ārā.

Tālāk. Nu tikko bija 16.marts. Ļoti tiek runāts par to, ka tas ir nacistu, vāciešu atbalstam un tamlīdzīgi. Bet pēc 1940., 1941.gada, kad... Nu, es biju mazs puika, un es istabā dzirdēju, ko runāja radi, kas bija bijuši Centrālcietumā un redzējuši tos nomocītos - izdurtām acīm un sakropļotos! - latviešus. No turienes arī latviešiem radās šis naids, un tāpēc viena daļa brīvprātīgi aizgāja leģionā. Un tas, ka bija šīs smagās cīņas... ka 16.martā runāja... tās cīņas bija... Tas viss izriet no tās vēstures, kas mums bija.

Un tādēļ es atkārtoju vēlreiz: šobrīd ir ļoti nepieciešams Ukrainas notikumu kontekstā steidzami pieņemt šo preambulu, nostiprināt tos vēsturiskos notikumus! Jūs sakāt - mežabrāļus neviens neatbalstīja. Man pusbrālis... Viņš pat nebija leģionā, bet... Viņu gribēja ņemt padomju armijā. Viņš iemuka mežā, Ļaudonas pusē. Un bija otrs tāds, un viņi divatā dzīvoja mežā, un radinieki nesa pārtiku. Tad istrebiteļi to uzzināja, un apmēram 100 cilvēki ielenca viņu bunkuru, viņi pusi dienas cīnījās, un, kā man radi stāstīja, nu, tādus sakropļotus tad viņus beigās abus divus nogalināja... Kādi viņi atnāca mājās... Lūk, tā! Ja saka, ka tā nav okupācija, ka tas nav... Būtībā tas ir genocīds, kas notika pret latviešiem!

Pēc kara, es jau pieminēju, mēs Tukumā bijām, es biju mazs puika... Labi atceros, ka mežabrāļi cīnījās un trīs miličus nošāva... Mums, maziem bērniem, obligāti bija jāiet uz Tukuma kultūras namu skatīties, kādi viņi ir sakropļoti... ko latvieši, tā teikt, mežabrāļi, ir darījuši.

Un pēdējais. Pie Tukuma milzīgais kara aerodroms... Ienāca liels daudzums krievu armijas. Es mācījos pirmajās klasēs Tukuma skolā, un, nākot no skolas mājās, uz tā laukumiņa (tagad tur ir sporta skola) man norāva cepuri un aizmeta projām, jo tie puiši, viņi pieci gabali bija, jutās kā okupanti, kā uzvarētāji: viņi gribēja, lai es to cepuri paceļu. Es lepni aizgāju mājās. Un es brīnos par savu tēvu, kas tajos gados tomēr uzdrošinājās, aizgāja uz miliciju, un tad nu nostrādāja tā oficiālā... ka nu vajadzēja tautu draudzību, un milicija uzdeva tā puiša tēvam atnest man cepuri. Viņš atnesa... protams, nenopirka cepuri, bet atnesa man padomju armijas to ausaini, kuru es negribēju valkāt. Es staigāju bez šīs cepures.

Nu, jūs to noklausījāties, un sajūta tāda - es ļoti slikti runāju par krieviem. Es nobeigšu ar vienu gadījumu, kas man palicis uz mūžu atmiņā. 1978.gadā man vajadzēja dabūt caurlaidi, lai piedalītos starptautiskā konferencē, to vadīja divi izcili... arī Pimenovs to zinās, ka akadēmiķis Samarskis... Un uz otra klāja bija akadēmiķis Jaņenko... Divas lielas konferences. Un mēs braucām no Krasnojarskas līdz Noriļskai... Un sanāca tieši tā, ka 23.jūnijā kuģis piestāja upes krastā. Un kapteiņa kajītē bija dažādi to republiku pārstāvji, un es arī biju uzaicināts... iedzeršana... un pārējie krastā sakūra ugunskuru un dziedāja dziesmas. Nu, man ar alkoholu vienmēr ir, tā teikt, sarežģītas attiecības, un es pēc brīža aizgāju projām, aizgāju pie ugunskura. Un tur dziedāja, protams, visi kopā... Ja es nemaldos, tā laikam bija „Piemaskavas vakari”. Nu, es arī tur nostājos aizmugurē un dziedu. Un pēkšņi priekšā man viens vīrietis... nu, ugunskura gaisma, ir jau nakts, tumšs... Viņš pagriezās pret mani, paņēma man abas rokas pie elkoņiem un teica... Viņš teica: „Es brīnos, kā jūs ar mums kopā dziedat.” Viņš saka: „Es esmu izstaigājis visu Ziemeļu okeāna krastu, cik tur daudz jūsu, latviešu, kaulu ir.” Viņš saka: „Es brīnos par to, ka jūs pēc tam spējat ar mums kopā pat dziedāt.” Un zināt, tas ir tas, kas man krievu tautā patīk, - ka vienkāršā tauta lieliski saprot tās nežēlības, ko ir darījusi vara un ko šobrīd dara Putina režīms. Un es saprotu, ka jums sadarbības līgums ir, ka jūs neko citu nevarat darīt. Tādēļ es visus aicinu: lūdzu, pieņemsim šo preambulu maksimāli ātri!

Paldies. (Zālē aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Raivim Dzintaram.

R.Dzintars (VL-TB/LNNK).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Godātie kolēģi! Nav pagājis ilgs laiks, kopš kāda augsta Latvijas valsts amatpersona mazliet neveiklā situācijā žurnālistu priekšā mulsumā uzdeva jautājumu: „Kas es esmu?” Un pēc tam šis jautājums tika dažādi apspriests, diskutēts, un beigās cilvēki, liela daļa, vienojās, ka īstenībā tas ir viens no visbūtiskākajiem jautājumiem, kas mums katram sev būtu jāuzdod.

Vēl vairāk! Man šķiet, ka tajā brīdī, kad cilvēks sev sāk apzināti uzdot jautājumu, kas es esmu, tas liecina par jaunu attīstības un brieduma pakāpi. Tātad - vai es esmu tas, kā mani uztver citi, vai es esmu tas, ko es domāju un kā jūtu, vai varbūt esmu kaut kas no kaut kā lielāka. Un, manuprāt, ar valsti ir ļoti līdzīgi. Preambula jeb šis Satversmes ievads, plānotais, faktiski atbild uz jautājumu, kas ir Latvijas valsts. Un situācijā, kad notiek pārmaiņas starptautiskajā sabiedrībā, kad ir daudzi neskaidri jautājumi, ir neliels haoss cilvēku orientācijā, kas ir vērtības, kas mēs esam, kas ir Latvijas valsts, kāpēc tā ir vajadzīga, tad sniegt viennozīmīgu, nepārprotamu atbildi uz šo jautājumu, manuprāt, ir tiešām ļoti būtiski.

Nākamais jautājums: kas ir tiesīgs šo atbildi sniegt? Manuprāt, likumdevējs ar konstitucionālo vairākumu ir ne tikai tiesīgs pieņemt šādu Satversmes ievadu, bet tam ir arī pienākums to izdarīt. Vismaz Nacionālās apvienības vārdā es droši varu teikt, ka mūsu vēlētājs sagaida, ka šāds ievads tiks pieņemts, un tas, ka politiķi, kuri bieži nevar vienoties par daudziem jautājumiem, šajā jautājumā tomēr ir vienojušies, liecina, ka acīmredzot ir pietiekoši liela vēlētāju aizmugure, Latvijas pilsoņu aizmugure, kuri uzskata, ka šāds formulējums un šīs atbildes ir nepieciešamas. Tātad tas ir pienākums!

Arguments, kas šķiet stipri absurds un kas ir izskanējis arī šīs sēdes laikā, proti, ka Satversmes preambula varētu šķelt sabiedrību. Tad, lūdzu, atbildiet konkrēti, kas tieši Satversmes preambulas plānotajā tekstā... kas ir tas, kas varētu šķelt! Vai pieņēmums, ka Latvijas valsts unikālais mērķis ir latviešu nācija, kultūra, valoda un tās attīstība? Vai tiešām tas var kādu šķelt, ja vien mēs apzināmies, ka ir kaut kas, ar ko Latvijas valsts vispār atšķiras no citām valstīm? Rūpēties par jebkāda mazākuma, rūpēties par ikviena pilsoņa labklājību, tā ir... tas ir katras valsts pienākums, neapstrīdams. Taču, kas ir unikālais Latvijas valstij? Kas vēl cits unikāls Latvijas valstij un īpašs misijas ziņā var būt, ja ne latviešu nācija, tās valoda un kultūra?

Šeit tika minēts, ka tiek likta vienlīdzības zīme starp Latvijas tautas jēdzienu un latviešu nācijas jēdzienu. Netiek nekur... šajā preambulas tekstā mēs neatradīsim vienlīdzības zīmi. Tie ir un paliek dažādi jēdzieni, taču mēs nevaram arī noliegt jēdzienu „latviešu nācija”. Latviešu nācija ir pastāvējusi, tā pastāv, pastāvēs, un tā mums ir ļoti nozīmīga. Un, protams, arī okupācijas jēdziens... tas, par ko šeit diemžēl, par lielu izbrīnu, tika daudz laika atvēlēts tam, lai diskutētu par okupācijas jēdzienu. Okupācijas jēdzienu un savu attieksmi pret okupāciju šajā preambulā mēs neformulējam pirmo reizi; Latvijas Saeima par to ir jau lēmusi, par to māca Latvijas vēstures grāmatās. Šķita, ka ikvienam lojālam Latvijas pilsonim, lojālam iedzīvotājam ir jābūt skaidram, kas ir okupācija. Ja tas joprojām nav skaidrs, tad vēl jo vairāk tas pastiprina pienākumu Latvijas pamatdokumentā šīs vērtības un šīs atziņas, un patiesības nostiprināt.

Protams, ka nevienā jautājumā, it īpaši tik būtiskā kā Satversme, visi Latvijas iedzīvotāji un arī visi deputāti nedomās vienādi. Arī, diskutējot par Satversmes preambulas tekstu, es noteikti atrastu formulējumus, kurus es pateiktu citādāk. Bet, sekojot šādai loģikai, tad jau mēs nevienu likumu nevarētu pieņemt!

Protams, ka viedokļi būs atšķirīgi. Jautājums tātad... Ir kaut kāda lēmumu pieņemšanas kārtība, ir īpaša lēmumu pieņemšanas kārtība, kas attiecas uz konstitūciju. Un, ja tautas pilnvarotās partijas un frakcijas likumā noteiktajā kārtībā būs par to vienojušās, tad tam ir leģitīms raksturs, tad par šķelšanu šeit nekādā ziņā nevaram runāt.

Noslēgumā es vēlos pateikt paldies gan Egilam Levitam par šīs ieceres aktualizēšanu, faktiski lielākā darba padarīšanu šajā jautājumā, gan personīgi ikvienam - neatkarīgi no politiskās pārliecības un piederības -, kas ir veicinājis to, lai šis dokuments taptu. Un es ļoti ceru, ka mēs šodien pirmajā lasījumā varēsim to atbalstīt.

Paldies.

Dievs, svētī Latviju! (VL-TB/LNNK frakcijas aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Valdim Liepiņam.

V.Liepiņš (RP).

Cienītā Saeimas priekšsēdētāja! Kolēģi! Sākšu ar to, ka Reformu partija atbalsta šīs preambulas pieņemšanu, saprotams, visos lasījumos. Tas nenozīmē, ka mums nebūs nekādu iebildumu vai ka mums nebūs nekādu priekšlikumu. Es diezgan droši esmu pārliecināts, ka mums būs priekšlikumi, bet tie nebūs tādi, kas būtiski mainītu pamatjēgu. Bet pamatā tie būs tādi, kas varbūt saīsinās, varbūt izteiks skaidrāk dažas lietas - četru vārdu vietā varbūt ar vienu vārdu pietiek šur un tur.

Es domāju, kāpēc šī preambula ir vajadzīga. Tā faktiski ir nepieciešama, jo dažiem nav skaidrs, kādā valstī viņi dzīvo. Un uz to, man liekas, daži mūsu opozīcijas deputāti ļoti skaidri norādīja ar apgalvojumiem par vēsturi, un it sevišķi, es teiktu, otrā runātāja garā runa, kur maz ko pateica un sapinās pretrunās, sakot, ka preambula varbūt nav tik svarīga, nav vajadzīga, bet ka tajā pašā laikā to vajadzētu nodot tautas balsošanai... (No zāles dep. B.Cilevičs: „Paskaidro, ko tu domā!”) Tas, es domāju, ir... nonāk līdz tādam galīgam absurdam, ka cilvēkiem nav... (No zāles dep. V.Agešins: „Nosauc uzvārdu konkrētu tagad!”) Deputāts Elksniņš bija otrais. (No zāles dep. A.Elksniņš: „Es biju pirmais!”) Varbūt jūs neievērojāt, ka pirmā runātāja bija Čepānes kundze. Tas arī diezgan svarīgi, Elksniņa kungs, ka jūs skatītos, kas runā pirms jums... Tā.

Es domāju, ja būtu skaidrība par to, kādā valstī mēs dzīvojam, tad arī nebūtu radusies tāda doma, ka šinī valstī vajadzētu divas valodas. Viņi ir... cilvēki ir pilsoņi, Latvijas pilsoņi. Vajadzētu saprast, ka Latvijā runā latviski. Privāti var runāt arī, kā grib. Es arī esmu dzīvojis Kanādā, es nekur neuzspiedu to, ka kanādiešiem jārunā latviski, bet savā sabiedrībā, savā ģimenē mēs runājām latviski. Tur nekādas pretrunas nav, tas ir ļoti pareizi.

Es domāju, ka arī turpmāk preambulai... nevar jau gaidīt, ka viņa kaut ko momentā mainīs; priekš tam jau viņa nav. Viņai ir principā izglītojoša funkcija, lai tad, kad skolās runā par Satversmi, varētu pastāstīt no paša sākuma, kāpēc tāda Satversme ir un kāpēc tāda valsts ir. Tagadējais ievads nav preambula! Tur ir 13 vārdu, ka pieņēma to un to, bet - bez paskaidrojuma (kas ir tik svarīgs tagad!), kāpēc to tā pieņēma.

Es esmu arī Sabiedrības saliedētības komisijā, un es domāju, ka tur arī būtu ļoti svarīgi, ka ir runa par Latvijas vēsturi, par Satversmi, lai būtu šī preambula, jo bez tās preambulas ir grūti saprast, kāpēc dažas lietas tur ir tā izteiktas, kā viņas ir izteiktas. Tā ka te būtu varbūt arī palīdzība... mēs sniegtu palīdzību tiem cilvēkiem, kas vēlas iegūt Latvijas pilsonību.

Preambula ir arī svarīga, nepieciešama tāpēc, lai nebūtu nekādu šaubu, ka Latvija nav nejaušība. Tur ir ļoti skaidri pateikts, ka tā ir Latvijas tautas negrozāma griba pēc savas valsts. Tā nav nejaušība, ka tādas lietas notiek. Tas ir pret savu valsti, pret pašiem un savas valodas pastāvēšanu. Un, lai būtu skaidrs, ka aizstāvēsim savu valsti, mūs pašus un savu valodu, un lai to visi saprot.

Aicinu jūs balsot „par” preambulu pirmajā lasījumā.

Paldies. (RP frakcijas aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Ojāram Ērikam Kalniņam.

O.Ē.Kalniņš (VIENOTĪBA).

Cienījamā priekšsēdētāja! Cienījamais Prezidij! Godātie kolēģi! Pirms septiņiem gadiem, tad, kad es vēl vadīju Latvijas institūtu, mēs sadarbojāmies ar valstu zīmolvedības ekspertu Saimonu Anholtu (Simon Anholt). Anholts pavadīja gadu Latvijā, pētot Latvijas tēlu, lai piedāvātu dažas idejas, ar kurām mēs varētu izstrādāt vadlīnijas Latvijas valsts zīmolvedības stratēģijai. Anholts intervēja daudzus un dažādus cilvēkus Latvijā, ieskaitot ministrus, akadēmiķus un citus sabiedrības pārstāvjus, bet viņš uzsāka katru interviju ar vienu ļoti vienkāršu jautājumu: kam Latvija ir domāta? Vārdu sakot, priekš kam ir tāda Latvija? Anholts uzskatīja, ka, pirms mēs varam Latviju popularizēt ārpasaulē, mums pašiem jāsaprot, kāpēc mēs šādu valsti vispār esam dibinājuši un kāpēc tā vēl eksistē.

Protams, zīmolvedības stratēģijas mērķi parasti tiek izstrādāti, lai veicinātu ekonomisko izaugsmi, tūrismu un investīcijas, lai darītu visu, kas ceļ mūsu labklājību, drošību un attīstību. Bet tas ir visvieglāk paveicams, ja tas tiek veidots un pamatots ar skaidri noteiktu vērtību kopumu. Manuprāt, šis Satversmes ievads atbild uz šo svarīgo jautājumu.

Principā Anholta uzstādījums sastāv no diviem jautājumiem - ne tikai „kam Latvija ir domāta?”, bet arī „kas ir tās vērtības, ko Latvija aizstāv?”. Šis piedāvātais teksts atbild uz abiem jautājumiem, jo tas cenšas skaidrot, kam Latvija ir domāta, kāpēc tā tika izveidota un kāpēc tā tik daudz nozīmē Latvijas iedzīvotājiem. Manuprāt, vissvarīgākais mērķis, kas izriet no šī teksta, ir radīt valsti, kas ļautu tās cilvēkiem dzīvot dzimtajā zemē, kur tie pilnībā var piekopt un attīstīt latviešu valodu, kultūrvēsturi un tradīcijas.

Atzīmējot Latvijas nepieciešamo latviskumu, šis ievads tomēr vienlaicīgi nosaka vienādas tiesības katram, neskatoties uz cilvēka etnisko piederību, rasi vai ticību. Tas veicina pilsonisko sabiedrību un atbalsta mūsu pamatvērtības - brīvība, godīgums, taisnīgums, solidaritāte, vienlīdzība, ģimene un darbs visiem. Manuprāt, tā pasaules krīze, kura ir radusies sakarā ar notikumiem Ukrainā, vēl jo vairāk apstiprina šo ievada nepieciešamību, tāpat kā Andris Buiķis ir pieminējis.

Mēs šodien runājam par Ukrainas suverenitāti, nedalāmību un esamību. Un tas tikai atgādina, cik svēta ir Latvijas neatkarība. Un, ja es varētu uzrunāt savus kolēģus „Saskaņas Centrā”... Jūs esat stingri un nepārprotami aizstāvējuši Ukrainas teritoriālo nedalāmību. Tas ir apsveicami, jo ar to jūs apstiprināt jūsu ticību Ukrainas neatkarībai un pastāvēšanai. Bet jums šodien ir iespēja tikpat stingri izteikt jūsu atbalstu Latvijas suverenitātei, brīvībai, neatkarībai un demokrātijai. (No zāles dep. B.Cilevičs: „Kāda demagoģija!”) Tieši sakarā ar eskalētiem politiskiem un militāriem konfliktiem tuvu Latvijas robežai Valsts prezidents, Saeimas priekšsēdētāja un Ministru prezidente vakar nāca klajā ar paziņojumu, kurā ir teikts (es citēšu): „Mēs visi - neatkarīgi no etniskās izcelsmes, dzimtās valodas, reliģiskajiem uzskatiem vai pārliecības - esam viena Latvijas tauta. Mūs vieno patiesa vēlme dzīvot mierā, saticībā un labklājībā mūsu brīvajā Latvijas valstī. Tikai mēs - katrs pats un visi kopā - varam būt atbildīgi par savu valsti. Mēs zinām, kādu Latviju gribam redzēt šodien un kādu to vēlamies atstāt mūsu nākamajām paaudzēm.” (Citāta beigas.)

Manuprāt, šie pēdējie vārdi „mēs zinām, kādu Latviju gribam redzēt šodien un kādu to vēlamies atstāt mūsu nākamajām paaudzēm” atspoguļojas šajā Satversmes ievadā.

Es jaunībā studēju filozofiju, jo es meklēju dzīves jēgu. Tas varbūt izklausās naivi, bet man tad bija ļoti svarīgi saprast, kāpēc es te vispār esmu. Un plašā nozīmē vēl joprojām ir grūti atbildēt. Bet, ja tas jautājums ir: kāpēc es esmu Latvijā, kāpēc es esmu šajā Saeimā, kāpēc es esmu 30 gadus kalpojis Latvijai, aizstāvējis un pārstāvējis Latvijas intereses un, beidzot, kāpēc es izlēmu dzīvot savā Tēvzemē, tad atbildes uz visiem šiem jautājumiem ir atrodamas šajā Satversmes ievadā.

Un tāpēc es balsošu „par” un aicinu visus balsot „par” šo Satversmes grozījumu.

Paldies. (Frakcijas VIENOTĪBA aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātei Ingai Bitei.

I.Bite (pie frakcijām nepiederoša deputāte).

Godātie kolēģi! Vairākkārt šodien esam dzirdējuši jautājumu, vai tiešām Satversmes preambula nepieciešama šobrīd, vai Satversme būtu jāpapildina, un, izrādās, Satversmes tēvi neesot gribējuši Satversmei citādāku preambulu nekā to, kāda tā ir šobrīd. Man jāsaka, ka tā nav taisnība. Jau strādājot pie Satversmes teksta toreizējā Satversmes komisijā, kas darbojās no 1920. līdz 1922.gadam, tika izskatīti dažādi priekšlikumi Satversmes ievadam. Kā piemēru citēšu Satversmes sapulces deputāta Arveda Berga piedāvāto preambulas variantu: „Atraisījusies no agrākām saitēm un savu brīvību ieguvusī Latvijas tauta ir izteikusi negrozāmu apņemšanos radīt savu patstāvīgu valsts iekārtu, kura viņai nodrošinātu brīvu kulturālu attīstību. Šai nolūkā viņas brīvi vēlētie priekšstāvji sanākuši Satversmes sapulcē un ir nolēmuši šādu Latvijas valsts Satversmi.”

Un vēl kāds preambulas variants, kas tika apspriests Satversmes izstrādes procesā: „Pateikdamies Visuvarenajam Dievam par iegūto brīvību, Latvijas tauta savā brīvi vēlētajā Satversmes sapulcē nolēmusi sev sekojošu valsts Satversmi.” Taču tobrīd, neilgi pēc neatkarīgās Latvijas Republikas dibināšanas, svarīgāk par ievada formulēšanu, kas tolaik likās pašsaprotams, bija uzsvērt vēsturisko faktu, ka Latvija ir ieguvusi valstisko neatkarību.

Atcerēsimies, ka 1922.gada Satversmē nebija arī nodaļas par cilvēktiesībām! Nebija ne jau tāpēc, ka šie elementi nebūtu būtiski vai nozīmīgi, bet tāpēc, ka tajā vēsturiskajā kontekstā būtiskāk bija konstitucionāli nostiprināt Latvijas valstisko iekārtu un tās pamatus. Ja kāds būtu paredzējis, kas notiks pēc 20 gadiem, un zinātu, ka Latvija kādreiz nākotnē zaudēs neatkarību un pēc tam būs jācīnās par neatkarības atjaunošanu un ka toreiz pašsaprotamās vērtības vairs nebūs tik pašsaprotamas, tad Satversmes veidotāji tās būtu formulējuši. Tā domā vēsturnieks Ainārs Lerhis. Esmu spiesta viņam piekrist.

Daloties pārdomās par to, kā vispārzināmas lietas vienā mirklī var zaudēt pašsaprotamību, viņš atzīst, ka vēsturiskos dokumentos pašsaprotamais bieži vien netiek ierakstīts. Viņš arī norāda, ka tas ir līdzīgi, kā runājot ar latviešu auditoriju, jo ir lietas, kuras nav dziļāk jāskaidro, jo visi tās saprot. Taču tad, kad tās ir jāizskaidro citiem, piemēram, starptautiskai auditorijai, ir nepieciešami ievadvārdi, lai visi saprastu, ko mēs īsti gribam pateikt. Katrai valstij ir savas vērtības jāizvirza un jāaizstāv. Ja valsts pārstāvji atteiktos no Latvijas valsts pamatu un vērtību skaidrošanas iedzīvotājiem, tas neatrisinātu... tas tikai padziļinātu pretrunas, kas sabiedrību šķeļ, jo, tikai nostājoties uz viena pamata un uz vienotām vērtībām, mēs varam būt patiesi vienoti.

Egils Levits jau vairākkārt pieminētajā intervijā nedēļrakstam „Jurista Vārds” ir paudis arī šādus skarbus vārdus: „Valsts pašizpratnes ziņā Latvija, manuprāt, atrodas vissliktākajā situācijā Eiropas Savienības valstu vidū. Tas tiešām ir unikāli, cik neizlēmīgi un apmulsuši ir latvieši, formulējot attieksmi pašiem pret savu valsti. Mums ir neapšaubāmas identitātes problēmas.” (Citāta beigas.) Skumji, bet es esmu spiesta šiem vārdiem piekrist. Sagaidot Latvijas simtgadi, vai mums visiem ir skaidrs Latvijas valsts mērķis, jēga un būtība? Cik procentu cilvēku uz ielas, ja mēs tagad izietu un viņiem pajautātu, spētu definēt, kāpēc Latvijas valsts pastāv un kāpēc tā ir nepieciešama?

Protams, preambulas pieņemšana šo situāciju neatrisinās vienas dienas laikā, tas būs ilgstošs un pacietību prasošs skaidrošanas darbs un laiks, kas būs nepieciešams, lai ievads iedzīvotos un iesakņotos, patiesi kļūstot par visu Latvijā dzīvojošo cilvēku dziļākās būtības neatņemamu sastāvdaļu. Taču es esmu pārliecināta, ka absolūti lielākā daļa Latvijā dzīvojošo piekritīs un pieņems šo tik vienkāršo un saprotamo pašreizējās Satversmes ievadprojektā formulēto Latvijas valsts pastāvēšanas mērķi - garantēt latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem, nodrošināt ikviena cilvēka un visas tautas brīvību un veicināt labklājību.

Vēl vairāk! Es atļaušos teikt, ka šāds ir teju ikvienas neatkarīgas nacionālas pasaules valsts pastāvēšanas mērķis, un ļoti daudzās citās valstīs tas tiešām šķiet pašsaprotami vai arī, kā mēs to jau šodien esam dzirdējuši, ir formulēts šo valstu preambulās.

Latviešu tik mīlētā dzejniece un dramaturģe Māra Zālīte Satversmes preambulai veltītajā konferencē, nosaucot preambulu par tautas vērtību auditu, norādīja: „Preambula ir aicinājums sakārtot lietas to primārajā un sekundārajā kārtībā. Ir ļoti svarīgi saprast, ka ekonomika un politika nav atkarīgas tik daudz no materiālās cēlonības kā no garīgu mērķu izvirzījuma. Primāra ir apziņa ar tās saturu. Ja šī subordinācija netiek izprasta, tad politika un ekonomika kļūst biedējoši neatkarīgas. Tās uzkundzējas pār galvenajām, respektīvi, primārajām, un pārstāj būt saistītas ar morāli un vispārcilvēciskām pamatvērtībām, un nacionālas valsts interesēm tajā skaitā. Vēl vairāk! Kļūdamas pašpietiekamas, tās kļūst amorālas un antihumānas, ko diemžēl varam vērot plašā panorāmā sev visapkārt. Kā vārdā tieši tāda politika? Un kā vārdā tieši tāda ekonomika? Bez ideāla klātesamības, bez pamatvērtību apzināšanās uz šo jautājumu nav atbildes.” Māras Zālītes citāta beigas.

Es atbalstīšu Satversmes preambulas pieņemšanu gan šajā, gan, jādomā, arī nākamajos lasījumos. Vienlaikus es redzu nepieciešamību iesniegt divus priekšlikumus šajā projektā. Viens ir saistīts ar latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Preambulas projekts šobrīd paredz: „Latviešu valoda ir demokrātiskās līdzdalības un saliedētas sabiedrības pamats.” Manuprāt, šeit iederas papildinājums - latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda ir demokrātiskas līdzdalības un saliedētas sabiedrības pamats.

Otrs papildinājums saistīts ar universālajām humānajām vērtībām, kas veidojušas mūsu identitāti. Lai arī atbalstu šīs vērtības pēc būtības, uzskatu, ka piedāvātais formulējums „universālās humānās” nav latvisks. Latviskāk būtu tās dēvēt par vispārējām cilvēciskām vai, ņemot vērā arī tiesību teorijas pamatus, par dabiskām tiesībām jeb no cilvēku dabas izrietošām vērtībām. Tāpēc piedāvāšu šo daļu formulēt šādi: „Mūsu identitāti Eiropas kultūrtelpā it sevišķi veidojušas latviešu tautas tradīcijas un dzīvesziņa, latviešu valoda, dabiskās cilvēciskās un kristīgās vērtības.” Taču neatkarīgi no tā, ka kaut kādi uzlabojumi un papildinājumi varētu būt nepieciešami, gribu pievienoties tiem, kas pateicās Levita kungam un Čepānes kundzei, un cilvēkiem, kuri cītīgi ir strādājuši pie šī projekta, lai tas ieraudzītu dienasgaismu, un uzskatu, ka šis ir tas vēsturiskais brīdis, kad tas ir tiešām ļoti svarīgi un latviešu tautai nepieciešami.

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Andrejam Judinam.

A.Judins (VIENOTĪBA).

Cienījamie kolēģi! Man gribētos jums atgādināt, ka mēs sākām strādāt ar preambulu pagājušajā gadā un toreiz mūsu cienījamie oponenti mums aizrādīja - ar aizvainojumu, protams, viņi aizrādīja -, ka viņi netika aicināti strādāt ar tekstu un ka tie profesori sēž un bez viņu klātbūtnes raksta tekstu. Viņi ir iesaistīti patlaban, viņi var strādāt, un tā aizvainojuma varbūt jau ir mazāk.

Bet diemžēl es redzu, ka izpratnes par preambulu kā nebija, tā arī nav, jo joprojām ir viedoklis, ka tā ir slikta lieta, tā nav vajadzīga, tā absolūti neder. Šodien Elksniņa kungs jautāja, vai vispār mēs esam tiesīgi pieņemt preambulu. Mums nav šaubu: mēs esam tiesīgi! Bet tomēr Juridiskajā komisijā vairākas reizes, teiksim, organizējot sēdes, mēs arī šo jautājumu uzdevām un izdiskutējām. Un es tiešām nevaru īsti saprast, kāpēc Elksniņa kungs ignorē konstitucionālo tiesību speciālistu viedokli, kas nepārprotami norādīja, ka Saeima ir tiesīga grozīt Satversmi. Ir tādas tiesības!

Par mūsu Satversmi. Šis dokuments nav liels. Un, ja mēs lasām šo dokumentu, mēs varam redzēt, ka Satversme sniedz atbildes uz vairākiem jautājumiem, bet tomēr šis dokuments ir vairāk tehnisks. Šis dokuments skaidro, kā strādā Saeima, kas ir Valsts prezidents, kas ir Ministru kabinets un citus jautājumus. Tas ir ļoti svarīgi, un tāda Satversme mums ir vajadzīga. Bet jautājums: vai mums ir jārunā arī par vērtībām? Vai mums ir jārunā par to, kādēļ mūsu valsts eksistē?

Es atceros vienu sēdi, kurā cienījamais Levita kungs piedalījās un skaidri uzdeva jautājumu - retorisku jautājumu: „Kāpēc Latvijas valsts pastāv? Kam tā ir vajadzīga? Kādi ir tie mērķi, kāpēc ir vajadzīga neatkarīga valsts?” Daži cilvēki, protams, var atbildēt: „Valsts uzdevums - pabarot cilvēkus, izremontēt ceļus, un, ja tas ir izdarīts, tad viss ir kārtībā.” Taisnība! Ir jāpabaro cilvēki, ir jāremontē ceļi, jānodrošina izglītība. Tas viss ir ļoti svarīgi! Bet to var darīt ikviena valsts, un tad Latvija var būt daļa no kādas citas valsts teritorijas un visas šīs problēmas risināt. Bet jautājums: kāpēc ir vajadzīga neatkarīga Latvijas Republika?

Taisnība! Divdesmitajos gados Satversmē to neierakstīja. Kāpēc? Tāpēc, ka visiem tas bija skaidrs. Toreiz nebija jautājuma. Bet patlaban mēs redzam, ka ir vairāki cilvēki, kas neizprot Latvijas Republikas jēgu. (No zāles dep. V.Agešins: „Piemēram? Pasaki, kuri!”) Viņiem tā nav vajadzīga. Un tā ir liela, liela problēma.

Es tiešām domāju, ka mēs varam dzīvot vispār bez Satversmes, bez likumiem, ja attiecīgās normas ir mūsu sirdī un mūsu galvā. Bet es redzu arī reālo situāciju: vairāki cilvēki grib dzīvot citā Latvijas Republikā. Viņiem nav vajadzīga tā valsts, kas tika dibināta 1918.gadā.

Man ir prieks, ka daži kolēģi jau tagad ir iemācījušies un var izrunāt tādus vārdus kā „agresija”, „okupācija”... nu, daži... „aneksija”... Tas ir progress, tas ir ļoti labi! Bet jautājums: kādu valsti grib attīstīt cienījamie kolēģi? Piemēram, Pimenova kungs šodien runāja, ka mūsu sabiedrības integrācijas formula ir cittautiešu integrācija latviešu sabiedrībā, nevis ceļš uz divvirzienu kustību. Es atvainojos! Kas tā par divvirzienu kustību, kuru grib varbūt redzēt daži kolēģi? Vai mums tiešām ir jāveido divkopienu sabiedrība? Protams, tāds modelis ir iespējams. Es atceros publikācijas, kad piedāvāja sadalīt Latviju divās daļās: šeit dzīvo vieni, te dzīvo citi. Bet vai tiešām Latvijas Republika tika dibināta, lai to sadalītu divās daļās? Latvijas Republikai ir citi mērķi. (No zāles dep. I.Cvetkova: „Kādi?”) Un es domāju, ka ir ļoti svarīgi, lai arī mūsu Satversmē būtu skaidri pateikts, kādi ir valsts mērķi, kādas ir valsts vērtības. Un es domāju, ka mums ir tiesības un pienākums izdarīt attiecīgus grozījumus Satversmē un pieņemt attiecīgas normas. Lūdzu atbalstīt!

Paldies. (Frakcijas VIENOTĪBA aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Imantam Parādniekam.

I.Parādnieks (VL-TB/LNNK).

Godātie kolēģi un pārējie klātesošie! Par Satversmes preambulas pieņemšanas nepieciešamību jau mani kolēģi - sevišķi Ilma Čepāne, Inguna Rībena, Raivis Dzintars un daudzi citi - ir visu pateikuši, tāpēc es vairāk akcentēšu savu uzmanību uz tiem aspektiem, kuri arī pamato, kāpēc šī preambula ir jāpieņem, bet tikai no otras puses... no šīs negatīvās argumentācijas.

Tas, kas izskanēja no dažiem klātesošajiem šeit saistībā ar Satversmes preambulu, man atgādina garīgo caureju, kas izpaužas kā kremliskais analfabētisms. Un tas konkrēti ir, ka mākam lasīt tikai to, ko vajag, un ielasām to, ko vajag. Un viens izcils citāts, Elksniņa kunga citāts. Citējot iesniegto preambulas tekstu, viņš saka, sevišķi vēršoties pie Nacionālās apvienības: „Sabiedrības pamatvērtības - ģimene, tolerance... Molotova kokteilis! Jums nekas neatgādina šo savienojumu - tolerance un ģimene, ģimenes vērtības? Jūs zināt, kas ir tolerance?” (Dep. A.Elksniņš: „Teātra universitāte raud!”) Jurists, advokāts, deputāts, bet lasīt nemāk!

Jo kas tad patiesībā ir rakstīts iesniegtajā projektā?

Mūsu sabiedrības galvenās pamatvērtības ir brīvība, godīgums, taisnīgums, solidaritāte, vienlīdzība, ģimene un darbs, Elksniņa kungs! (No zāles dep. J.Reirs: „Viņam Kremļa variants bija!”) Es tāpēc saku - kremliskais analfabētisms. (Zālē smiekli.)

Tad, kad netika iekļauts jēdziens „valstsnācija” preambulā, tas tika pamatots - lai izvairītos no muļķīgām un ļaunprātīgām interpretācijām... Bet iedomājieties: tas taču būtu traki, ja mēs turpmāk Saeimā nevarētu pieņemt likumus tikai tāpēc, ka kāds muļķīgi, ļaunprātīgi kaut ko interpretē! Es pat teiktu - nodarbojas ar melīgu demagoģiju. (No zāles dep. I.Zariņš: „Nerunā pats sev pretī!”) Manuprāt, mums ir jāpieņem tādi likumi, kādus mēs uzskatām par taisnīgiem un godprātīgiem, nevis balstoties uz to... mēs tik to nedrīkstam izdarīt, jo kāds, nedod Dievs, to melīgi... es atvainojos, muļķīgi vai ļaunprātīgi interpretēs!

Elksniņa kungs arī teica: „Preambula nostādīs dažādās pusēs tos cilvēkus, kuri dzīvo Latvijā.” Lasīju preambulu vienu reizi, divreiz, trešo reizi, bet tā arī nesapratu. (No zāles dep. A.Elksniņš: „Slikti lasīji!”) Es domāju tā: laikam, ja tur ir pateikts, ka ir latviešu tauta un mazākumtautības, tas nostāda dažādās pusēs. Un tad es iedomājos, ka manā ģimenē... Kad es saku „mana ģimene”, viss ir skaidrs (No SC frakcijas: „Kura?”), bet tad, kad es pateikšu... ka es teikšu „mana sieva lietuviete”, tad es pēkšņi nostādu ģimeni dažādās pusēs. Nē! Nu, manuprāt, tas tā nav! Bet, iespējams, kremliskajam analfabētismam tas ir ļoti raksturīgi.

„Latvijas tauta” nonāk pretrunā ar jēdzienu „latviešu nācija”. Unikāli vienkārši! Tātad laikam jāizskaidro viena elementāra patiesība. Varbūt jūs to vēl nezinājāt. „Latvijas tauta” iekļauj sevī latviešu nāciju un mazākumtautības. Pierakstiet, lūdzu, lai atcerētos!

Vēl viens citāts: „Latvijas tauta atbalsta latviešu valodu.” Pirms diviem gadiem notikušajā referendumā, ko mēs esam konstatējuši? Jā, tā ir daļa no patiesības. Tiešām! Savā lielākajā vairākumā latviešu tauta atbalsta latviešu valodu - 821 722 cilvēki to izdarīja, taču 273 347 jeb 24,88 procenti neatbalstīja. Es saku: kremliskajam analfabētismam raksturīgs fakts - ielasām tikai to, ko mēs gribam redzēt.

Un tagad noslēgumā vēl pie vienas demagoģiskas frāzes: „Ar kādām tiesībām mēs grozām ievadu?” Nu, izlasiet Satversmi, kad drīkst grozīt un kas ir tiesīgs to grozīt! Ā, un vēl! To „huligāniski” izsvītrojiet - nu, unikāli vienkārši, Agešina kungs, - Satversmes tēviem mēģinām ielikt mutē to, ko tie nav teikuši. Ir Satversme? (No zāles: „Nav!”) Agešina kungs, iespējams, ka jūs to zinājāt, bet bijāt piemirsis, ka... Ir Satversme? (Dep. Dz.Rasnačs iedod Satversmes izdevumu.) Satversme ir. Paldies! Satversme ir grozīta 12 reizes, un, tā kā ievadā šobrīd ir teikts šādi: „Latvijas tauta savā brīvi vēlētā Satversmes sapulcē ir nolēmusi sev šādu valsts Satversmi.”, tas nozīmē, ka visi grozījumi, kas pēc tam ir veikti, noteikti nav Satversmes sapulces pieņemtie.

Ko tas nozīmē? Ka - tieši otrādi, Agešina kungs! - mēs līdz šim, pieņemot visus grozījumus, Satversmes tēviem esam ielikuši mutē to, ko viņi nav teikuši. Es vēlreiz saku: tas ir, gramatiski tulkojot, pieņemot arī 8.nodaļu „Cilvēka pamattiesības”, mēs esam Satversmes tēviem (iespējams, jūsuprāt, ļaunprātīgi) ielikuši mutē to, ko viņi nav teikuši. Mēs ar šo jauno ievadu novērsīsim šo trūkumu. Mēs beidzot pateiksim to, ko mēs kā tautas priekšstāvji tautas vārdā varam pateikt skaidri un gaiši, jo Satversmes tēvi nevarēja paredzēt, kas notiks pēc vairāk nekā 90 gadiem.

Viss vienkārši! Aicinu pieņemt pirmajā lasījumā un arī nākošajos.

Paldies. (Koalīcijas frakciju aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Jānim Dombravam.

J.Dombrava (VL-TB/LNNK).

Satversmes preambulā ir piedāvāts formulēt: „Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem un uz valsts nepārtrauktības pamata, atjaunojot valstisko neatkarību, atguva savu brīvību. Tā godina savus brīvības cīnītājus, piemin svešo varu upurus, nosoda nacistiskā un padomju okupācijas režīma noziegumus.” Līdzīgu formulējumu mēs atrodam arī 1996.gadā Saeimas pieņemtajā Deklarācijā par Latvijas okupāciju.

Tas, kas ir pārsteidzoši, - ka joprojām, tik daudzus gadus pēc neatkarības atjaunošanas, no Saeimas tribīnes var dzirdēt izteiktu sagrozītu padomju vēstures interpretāciju, kuru sniedza Pimenova kungs. Un patiesi pēc šādām uzrunām ir žēl, ka nav pieņemti grozījumi Krimināllikumā par okupācijas fakta un padomju un nacistiskā režīma agresijas noliegšanu. (No SC frakcijas: „Par preambulu!”)

Vēlos atgādināt pāris faktu, kuri varbūt ir paslīdējuši garām, mācoties PSRS periodā vēsturi. Sākumā varbūt tāda atkāpe - 1938.gads, Ivans Čičajevs. Ir dzirdēta persona? Viņš darbojās Latvijā līdz 1939.gadam, bija čekas vadoša persona, kurai bija uzdevums sagatavot Latviju okupācijai... lai varētu Padomju Savienība vienkāršoti okupēt. Uzdevums bija vervēt atbalstītājus, kas palīdzēs pārņemt varu Latvijā.

Savstarpējās palīdzības pakts... Pēc Pimenova kunga domām, gandrīz brīvprātīgi un... saprotot apdraudējumu no nacistiskās Vācijas, Latvijas valdība piekrita. Tas viss bija ultimāta apstākļos. Un mēs zinām, kas notika 1939.gadā, kad identisku ultimātu Padomju Savienība izvirzīja Somijai. Notika pilsētu bombardēšana, kurā gāja bojā daudzi civiliedzīvotāji.

Viens no formulējumiem. Paldies Dievam, šī runa jau bija iepriekš nopublicēta, var ļoti precīzi nocitēt. Pimenova kunga formulējums: „Mierīgs konflikta noregulējums ļāva militārām operācijām sagatavotām daļām netraucēti ienākt Latvijā. Agresija nenotika.” Runāts ir par 1940.gada jūnija notikumiem. Pimenova kungam acīmredzot ir pagājis garām apstāklis, ka 1940.gada 15.jūnijā 2.30 naktī notika Padomju Savienības NKVD karaspēka uzbrukums 3. Abrenes bataljona 1.rotas 2.sardzes postenim un arī apkārtējām mājām, kur tika nogalināti vairāki cilvēki, tajā skaitā arī civiliedzīvotāji, bet citi apcietināti. Tad 15.jūnijā pulksten 3.00 notika uzbrukums 1.rotas 3.sardzei Smaiļos, un tur tā rezultātā visi robežsargi un arī vairāki civiliedzīvotāji tika sagūstīti. Nav datu par to, cik robežsargiem izdevās likvidēt uzbrūkošās Sarkanās armijas vienības, bet vismaz Latvijas pusē šie zaudējumi bija - 37 cilvēki tika sagūsti, tajā skaitā 27 civiliedzīvotāji, nogalināti - pieci (No zāles dep. B.Cilevičs: „Vai tas ir par tēmu?!”, dep. J.Reirs: „Ir! Ir!”), tajā skaitā divi civiliedzīvotāji, no kuriem viens bija pusaudzis. (No zāles B.Cilevičs: „Nu vēl palasi kādas grāmatas...!” Dep. A.Latkovskis: „Gribas aizmirst vēsturi?!”)

16.jūnijā, gatavojoties tam, ka Padomju Savienības karaspēks turpinās virzīties uz priekšu, tika dota komanda mīnēt visus Latvijas tiltus (No zāles dep. J.Reirs: „Kauns no vēstures?!”) un tika ieņemtas aizsardzības pozīcijas. 17.jūnijā, saprotot, ka militāra aizsardzība ir teju neiespējama, ņemot vērā Sarkanās armijas pārspēku gan Kurzemē, gan aiz austrumu robežas, gan dienvidos, respektīvi, Lietuvā, tika pieņemts lēmums neizrādīt pretošanos no valdības puses. Bet tas nenozīmē, ka vispār nebija nekādu sadursmju arī citās Latvijas vietās, Latvijas aizsargi nepakļāvās šīm komandām un izrādīja pretestību.

Ja mēs runājam par Pimenova kunga piesaukto revolūciju, kur visi nāca ar karogiem sveikt jauno varu, es atgādinu par Ivanu Čičajevu, kura uzdevums bija tieši savervēt šīs personas, kas radīs līdzīgu augsni, kāda šobrīd ir radīta Krimā, kur arī vietējie aktīvisti, kas ir sabraukuši bieži vien no citiem reģioniem un citām valstīm, nāk un pieprasa, lai pievieno Krimu Krievijai. Notika... es nezinu, vai tur pat ir vērts dziļi runāt par šo... bet nu ir skaidrs, ka notika vēlēšanu falsifikācijas, notika vēlēšanu process svešas armijas militārā klātbūtnē, kā rezultātā vēlēšanu iznākums nav uzskatāms par leģitīmu. Identiski, kā šodien tas notiek Krimā, - notiek referendums, svešas militāras varas klātbūtnē cilvēki balso par pievienošanos Krievijai, un tad, nedaudz vēlāk, svinīgi šis vietējās pārvaldes vadītājs brauc uz Maskavu, kur lūdz, lai viņus uzņem Padomju Savienībā jeb, mūsdienu izpratnē, - Krievijā.

1941.gadā... tas laikam paslīdējis garām... tika īstenotas represijas ne tikai Litenē, bet arī Centrālcietumā, tika nogalināti cilvēki Baltezerā un citās vietās. Viena no atšķirībām pat varbūt, salīdzinot ar Katiņu, ir tā, ka Litenē daudzi virsnieki pretojās un pat spēja nogalināt visai bezcerīgos apstākļos savus sagūstītājus. Tas ir izrunāts, ka Latvija nekad nav pretojusies un neviena vienība nav pretojusies.

1941.gadā īstenotās deportācijas brīdī, kad sākās Vācijas un PSRS karš... šis fakts, kas arī varbūt daudziem nav ērts, vismaz no kreisā flanga, ir tieši apstāklis, ka nacionālie partizāni daudzās vietās uzsāka pretošanos un pārņēma varu, paceļot Latvijas karogu, vēl pirms jebkādas Vācijas karaspēka ienākšanas. Kā piemēru var minēt Limbažus, kur 1941.gada 3.jūlijā Sarkanās armijas vienības nogalināja septiņus civiliedzīvotājus. Dienu vēlāk, 4.jūlijā, virkne nacionālo partizānu no apkārtējām teritorijām uzbruka šīm PSRS vienībām un 5.jūlijā atbrīvoja Limbažus. Šajās sadursmēs gāja bojā 15 nacionālo partizānu pusē esošie cilvēki un arī civiliedzīvotāji un 20 cilvēki no Sarkanās armijas puses. Un tikai 10.jūlijā, piecas dienas vēlāk, pilsētā ienāca vācu karaspēks, kas okupēja Limbažu pilsētu.

„Mežabrāļi nepelna sabiedrības atbalstu.” Nu muļķības! Un vispār visa šī padomju vara varēja pastāvēt tik ilgi tikai dēļ tā, ka viņai bija milzīgs represīvais aparāts. Bet tas netraucēja daudziem latviešu... Latvijas disidentiem gan Latvijā, gan arī ārvalstīs izrādīt pretošanos okupācijas varai (piemēram, radiotornī sešdesmitajos gados paceļot Latvijas karogu).

Es patiesi uzskatu, ka Satversmes preambulas pieņemšana ir pavisam noteikti nepieciešama, lai ne tikai Saeimas deklarācijā, bet arī Satversmes preambulā būtu nostiprināta mūsu vēsture, lai neviens to nevarētu brīvi interpretēt - kā pagadās.

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Sergejam Mirskim.

S.Mirskis (SC).

Godātie kolēģi! Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Es neuzņemos atbildēt uz būtisku jautājumu, vai preambula un Satversmes grozījums ir kaut kas sevišķi labs priekš Latvijas tautas vai sevišķi slikts. Galu galā, ja mēs visi esam demokrāti, par to jālemj Latvijas tautai, cienītie Judina kungs un Parādnieka kungs!

Ko nozīmē demokrātija? (No zāles dep. I.Parādnieks: „Nu pastāstiet mums!”) Demokrātija ir tautas vara - tautas vairākuma vara. Jūs, godātie kolēģi, esat pārliecināti, ka šeit, Saeimā, jūs pārstāvat tautas vairākumu. Jūsu taču ir vairāk nekā opozīcijas deputātu! Diemžēl, kolēģi, esmu spiests secināt, ka Latvijas tautas vairākumu jūs nepārstāvat. Latvijā šīs Saeimas vēlēšanās vēlēšanu tiesības bija piešķirtas 1 miljonam 542 tūkstošiem 578 vēlētājiem (tas ir bez nepilsoņiem, kuriem vēlēšanu tiesības ir liegtas). Vēlēšanās piedalījās 917 tūkstoši 680 vēlētāju, kas sastāda 59,49 procentus no visiem. 624 tūkstoši 898 vēlētāji vēlēšanās nepiedalījās. Tātad, godātie kolēģi, bez opozīcijas balsīm jūs šeit pārstāvat nedaudz vairāk par 35 procentiem no Latvijas vēlētāju kopuma.

Jā, pēc Satversmes, kuru jūs vēlaties grozīt, it kā jums ir tiesības to darīt ar divu trešdaļu balsu vairākumu. Bet īstenībā, ja jūs tiešām būtu demokrāti, kā jūs sevi dēvējat, jūs būtu nodevuši Satversmes grozījumus tautas nobalsošanai. Tad - un tikai tad! - tiktu realizēts Satversmes 1.nodaļas 2.pants: „Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.” (SC frakcijas aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Pirms mēs turpinām debates, ir saņemts piecu deputātu iesniegums. Smiltēns, Čigāne, Ašeradens, Viņķele un Čepāne lūdz turpināt 27.marta sēdi bez pārtraukuma līdz darba kārtības 16.punkta - „Grozījums Latvijas Republikas Satversmē” - pilnīgai izskatīšanai. Tātad lūdz pārtraukumu izsludināt pēc tam, kad būs izskatīts jautājums „Grozījums Latvijas Republikas Satversmē”.

Tā kā deputātiem ir iebildumi, mums jābalso. Lūdzu zvanu! Balsosim par to, lai pārtraukumu izsludinātu pēc tam, kad būs pilnībā izskatīts likumprojekts „Grozījums Latvijas Republikas Satversmē”! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 58, pret - 26, atturas - nav. Tātad pārtraukums šobrīd netiek izsludināts.

Turpinām debates.

Vārds deputātam Edvardam Smiltēnam.

E.Smiltēns (VIENOTĪBA).

Labdien, cienījamie kolēģi! Pirms pāris dienām pie Brīvības pieminekļa un citur - dažs labs arī kapos ziedus nolika - mēs godinājām jeb pieminējām tos tūkstošus, pat simtus tūkstošus padomju okupācijas upuru, faktiski mūsu Latvijas cilvēkus, mūsu inteliģenci, kuru pirms 65 gadiem izsūtīja uz Sibīriju.

Izsūtīti un iznīcināti tādēļ, lai mēģinātu izskaust Latvijas tautas vēsturisko atmiņu par savu neatkarīgu valsti, par tās sākotnējo jēgu un būtību. Mērķis bija skaidrs - iznīcināt Latvijas valsti, kas joprojām pastāvēja katra atmiņās un pārliecībā, neskatoties uz to, ka tā bija tajā laikā okupēta. Un diemžēl šiem notikumiem ir ļoti liela ietekme arī uz Latviju šodien.

Par savu valstisko pārliecību tika izsūtīts arī Rūdolfs Smiltenis - mans vecaistēvs, kurš bija dzimis 1912.gadā un faktiski pats pieredzējis Latvijas valsts tapšanu. Viņš un viņa ģimene izprata mūsu valsts sākotnējo jēgu un būtību un līdz pat savai pēdējai dzīves stundai... Diemžēl šodien paliek aizvien mazāk to cilvēku, kuri spēj nepastarpināti nodot nākamajām paaudzēm - un paldies vecamtēvam arī par to, ka viņš man to deva... šo te sākotnējo jēgu un valsts būtību. Ir faktiski izaugusi paaudze, kura nav pieredzējusi pat barikādes.

Šodien, gandrīz 100 gadus pēc Satversmes pieņemšanas, notiek mēģinājumi arī deformēt mūsu sabiedrības izpratni par mūsu vēsturi, Latvijas valsts pamatiem un to jēgu. Ukrainas notikumu kontekstā redzam, ka tankiem, karavīriem faktiski ir sekundāra nozīme un ka notiek karš par mūsu prātiem, attieksmi un domāšanu. Gluži kā toreiz - brutāli, tikai šoreiz daudz rafinētāk. Notiek mērķtiecīgi mēģinājumi deformēt Latvijas valsts jēgu un būtību, tādā veidā cenšoties panākt sev labvēlīgākus apstākļus, kas sašķeltu un vājinātu mūsu valsti, kas savukārt dotu plašākas iespējas iegūt lielāku ietekmi.

Pimenova kungs minēja to, ka vārds „okupācija” saglabās sabiedrības paralīzi, veicinās sašķeltību... ka okupācijas nebija, bija pazaudēta valsts tajā laikā. Un tad ir jautājums: kā tad iespējams pazaudēt savu valsti? (No zāles dep. I.Klementjevs: „Kur armija bija?”) Un kad ir iespējams pazaudēt savu valsti? Un kad nav iespējams novērst kaut daļēji tās pazaudēšanu, kā šobrīd mēs redzam Ukrainā? Tas ir tad, kad tā ir novājināta, sašķelta un zaudējusi stabilitāti.

Mans vecaistēvs faktiski dzīvoja vienā laikā un bija vienās domās arī ar vienu izcilu Latvijas juristu un dižgaru - Kārli Dišleru, kuru izsūtīja uz Sibīriju tajās pašās dienās, kad manu vecotēvu. Pie tam Dišlera kungu izsūtīja divreiz. Un par savu pārliecību Dišlera kungs izsūtījumā arī aizgāja mūžībā.

Un ko Dišlera kungs, citējot 1932.gadā rakstīto, saka par Latvijas valsti un tās spēka avotu? „Lai Latvijas... lai valsts būtu dzīvē spējīga un stipra, tās tautai nepieciešama apzinīga griba turēties kopā, sadarboties šinī valstī politiski un saimnieciski; nepieciešams arī kaut cik attīstīt Tēvijas mīlestību, patriotismu. Labākā stāvoklī šajā ziņā ir tās valstis, kur tauta sakrīt ar nāciju, jo tur šīs iekšējās saites ir stipras jau ar nacionāliem pamatiem. Tomēr arī tajās valstīs, kur tauta sastāv no vairākām nacionālām grupām, stāvoklis nav pārāk ļauns, ja vien valsts noorganizēta uz pareiziem - brīvības un tiesību - pamatiem. Jo ilgāka kopdzīve valstij, kura nodrošina saviem pilsoņiem, lai pie kādas nācijas tie arī piederētu, brīvu attīstību un labklājību... bez šaubām, attīstīs un nostiprinās kopēju apzinīgu gribu sadarboties, izveidos tam zināmu visas tautas kopēju patriotismu.” Un es domāju, ka šajā gadījumā par preambulu mēs varam runāt tieši tā, ka viņa veido šo te kopējo apziņu un šo te vēsturisko izpratni par to, kādēļ ir radusies Latvijas valsts un kādēļ tai jābūt arī nākamajām paaudzēm.

Un faktiski Latvija nevar būt neaizsargāta. Latvijas tauta savus vēsturiskos pamatus aizsargā... aizsargā savu suverenitāti, Latvijas valsts neatkarību, teritoriju, demokrātisko valsts iekārtu. Tās ir ikviena tiesības, tajā skaitā arī morāls pienākums. Jo sevišķi tas ir tautas pārstāvju, valsts amatpersonu pienākums. Mūsu pienākums šeit ir stiprināt valsti, tās pamatus gan fiziski, gan juridiski, stiprināt Satversmi, stiprināt vienotu vēsturisko izpratni par valsts būtību un jēgu, ko mācīs arī mūsu bērniem visās Latvijas skolās, kad šī Satversmes preambula būs pieņemta.

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja.

Vārds deputātam Borisam Cilevičam.

B.Cilevičs (SC).

Cienījamie kolēģi! Es centīšos būt oriģināls un runāt tieši par konkrēto likumprojektu, nevis par vēstures jautājumiem un savu konkrēto ģimeni, un savām eksistenciālajām jūtām. (No zāles dep. J.Reirs: „Tā ir kritika?”)

Tātad uz galveno jautājumu es tomēr tā arī nesadzirdēju atbildi - vai patiešām mums ir tiesības šobrīd skaidrot, ko valsts tēvi dibinātāji gribēja teikt. Parādnieka kungs, runa šeit nav par kārtējiem grozījumiem! Protams, mums ir tiesības grozīt Satversmi, un mēs to darījām vai nu caur tautas nobalsošanu, vai caur Saeimas balsošanu. Bet šobrīd ir runa par kaut ko citu. Preambula ir tas teksts, kas nosaka zināmu kontekstu, kurā jāinterpretē citas Satversmes normas. Un tieši to tagad jūs ierosināt darīt - tātad skaidrot, ko domāja valsts dibinātāji, pieņemot šādu Satversmi. Piedodiet, es tomēr pārāk cienu tēvus dibinātājus, lai uzņemtos tādu augstprātību - skaidrot viņu nodomus un norādīt, ko tieši viņi gribēja teikt. (No zāles dep. J.Reirs: „Var atturēties balsojot!”)

Otrais. Es gribu atsaukties te... faktiski Čepānes kundze ievadvārdos minēja ļoti garu sarakstu, visādas izcilas personības, bet diemžēl ne attiecībā uz visiem... faktiski teica, ko šīs juridiskās personības domāja. Es gribu atsaukties uz bijušā Satversmes tiesas priekšsēdētāja Endziņa kunga vārdiem, kurš uzskata, ka tomēr šāda preambula pārkāptu 1.panta normu, faktiski ierobežojot tautas gribu. Ja mēs iekļaujam tādus vārdus kā „negrozāmā griba”, - tas pats. Tā pati ideja, ko mēs kādreiz jau apspriedām diezgan detalizēti: vai patiešām Satversmē var būt negrozāmi panti? Vai Latvijas tautas griba kaut ko grozīt savā konstitūcijā var tikt ierobežota šobrīd un nākotnē? Es tā arī nesadzirdēju pārliecinošu atbildi uz šiem jautājumiem, tomēr es saskatu ļoti nopietnas problēmas ar piedāvāto grozījumu atbilstību 1.panta normai; tas ir būtiski.

Trešais. Man tomēr ir problēmas ar kristīgajām vērtībām - nevis ar pašām kristīgajām vērtībām kā tādām (man absolūti nav nekas pret tām!), bet ar to, ko mēs sapratām, iekļaujot šādu jēdzienu mūsu valsts Satversmē. Parādiet man, lūdzu, kur ir juridiska definīcija, kas ir kristīgās vērtības! Es gribu atgādināt, ka līdzīga diskusija notika arī tad, kad tika apspriesta Eiropas Konstitūcija. Un galu galā ES Konvents atteicās no šādas domas tieši tāpēc, ka viennozīmīgas interpretācijas nav. To var saprast kā kaut kādas morālas, ētiskas vērtības, bet nu tas... to var tiešām uzskaitīt un konkrēti juridiski definēt. To var apspriest... saprast arī kā kādas konkrētas reliģijas kanoniskas vērtības. Un tur mēs jau varam sastapties ar milzīgām problēmām, jo - vai tad dievturi nedeva savu ieguldījumu Latvijas identitātes veidošanā? Vai, piedodiet, jūdu ticībai piederošajiem nebija nekāda sakara ar Latvijas vēsturi un tā tālāk? Tātad es vēlreiz gribu uzsvērt: jā, kristīgās vērtības ir laba lieta, es esmu gatavs to atbalstīt, bet dodiet, lūdzu, skaidru definīciju, kas šeit ir ar juridiskām... ar kristīgām vērtībām domāts!

Un pēdējais. Dzintara kungs uzdeva ļoti labu jautājumu - kas tieši šķeļ? Dzintara kungs, es tieši jums gribu atbildēt. Nu labi, (No zāles dep. V.Agešins: „Viņš neklausās!”) laikam tas bija retorisks jautājums, bet es tomēr atbildēšu. Čepānes kundze ļoti precīzi pateica. Jā, vārda „valstsnācija” šajā tekstā vairs nav, bet būtība saglabājas. Un tieši tas arī šķeļ. Jo pēc būtības Latvijas tauta tiek sadalīta pirmās šķiras pilsoņos un otrās šķiras pilsoņos. Jo tas... pati tā doma, ka nācija dalās pamatnācijā un mazākumtautībās, - tā ir principiāli nepareiza, jo šobrīd Satversme pilnīgi skaidri balstās uz pilsoniskās nācijas koncepcijas. Un šī koncepcija tiek ļoti konsekventi ievērota visā mūsu valsts Satversmē. Tātad jūs piedāvājat radikāli mainīt to, ko tēvi dibinātāji faktiski ielika mūsu valsts pamatdokumentā. Tātad nav nekādu vairākuma tiesību, jo vairākuma tiesības nodrošina demokrātija. Cita lieta, ka mazākuma tiesības ar balsojumu ne vienmēr var aizstāvēt, un tieši tāpēc gan starptautiskajās tiesībās, gan cilvēktiesību koncepcijā ir tāds jēdziens kā „minoritāšu tiesības”. Un tieši minoritāšu tiesības var un vajag aizstāvēt, bet minoritāšu tiesību ievērošana nav kompensācija par vairākuma atzīšanu... kaut kādu īpašu statusu un īpašām tiesībām. Tātad demokrātiskajās valstīs modelis ir tieši tāds: ir politiskā nācija, kurai pieder visi pilsoņi, un visi ir vienlīdzīgi. Un papildus tam ir minoritāšu tiesības (No zāles dep. J.Reirs: „Pastāstiet par Krimas tatāriem un viņu tiesībām!”)... visādu minoritāšu - ne tikai etnisko, lingvistisko, seksuālo un citu -, bet tajā... Un tieši šīs tiesības ir paredzētas tāpēc, ka vienkāršā demokrātija nevar mazākumu aizstāvēt kā tādu.

Man ļoti žēl, ka Judina kungs ne tikai nezina, kas ir integrācija, bet arī iziet šeit tribīnē, lai skaļi par to pateiktu. Judina kungs, nu, piedodiet, es, atšķirībā no Dombravas kunga, nelasīšu šeit visādus dokumentus, vēsturiskos avotus. Es runāju savā vārdā, bet es tiešām... es atzīstu jūsu ļoti augsto juridisko kvalifikāciju, bet acīmredzot šajā jomā jums klibo drusciņ zināšanas. Es jums vienkārši ieteiktu dažus Eiropas Padomes dokumentus palasīt un tā tālāk. Netērēsim laiku! Ja jums tas interesē, es jums privātā kārtā iedošu dažus materiālus, bet, nu, tas tiešām nepiedien - tik izcilam juristam teikt tādas lietas un atzīties, ka jums nav ne jausmas par to, kas ir integrācija.

Tātad, kolēģi, es saprotu, ka jums ir diezgan nepatīkami dzirdēt to, ko es šeit runāju, bet tomēr beigās es varbūt pateikšu dažus vārdus jums saprotamākā veidā.

Te jau daudz tika runāts par visādiem dzīvesstāstiem un tā tālāk. Manas ģimenes liktenis arī ir saistīts ar Latviju vairākus gadsimtus, bet man ir ļoti maz ko stāstīt, jo praktiski visi mani radinieki, kas palika Latvijā tajā brīdī, tika nogalināti pāris mēnešu laikā. Nebija nekādu izsūtīšanu, nekā tāda, bet es šobrīd negribu runāt par to, kas viņus nogalināja, - kāda bija uniforma, kādā valodā runāja slepkavas. Es to nesaku tāpēc, lai prasītu... Es netaisos prasīt kaut kādu atriebību vai kompensāciju, es tikai gribu jums atgādināt, ka bez latviešiem šajā valstī dzīvo un dzīvoja arī cilvēki, kam bija cita etniskā izcelsme, kas runāja citā valodā, un tā koncentrēšanās tikai uz valstnācijas problēmām un valstnācijas tiesībām... Ziniet, man tiešām ir ļoti grūti to pieņemt. Tā nav tikai jūsu valsts! Es uzstāju uz to, ka Latvija tomēr ir visu Latvijas pilsoņu valsts un ka visiem cilvēkiem ir sava traģiskā vēsture. Es domāju, ka mums... mums vienkārši par to visiem ir jāpadomā (No zāles dep. J.Reirs: „Padomājiet!”).

Un pats pēdējais. Tomēr atgriezīsimies pie drusciņ akadēmiskāka jautājuma. Ja jūs apgalvojat, ka, lai saglabātu nāciju, lai nodrošinātu izdzīvošanu, lai saglabātu valodu un kultūru, absolūta nepieciešamība ir nacionālās valsts pastāvēšana, tad jūs laikam iestājaties par separātismu, jo, kā zināms, pasaulē eksistē ap diviem simtiem valstu, bet vairāki... gandrīz desmit tūkstoši dažādu valodu un kultūru. Tātad - lai saglabātu un nodrošinātu katras valodas izdzīvošanu, vai katrai tautai ir vajadzīga sava nacionālā valsts? Vai, apgalvojot to, mēs neprovocēsim ļoti nepatīkamus incidentus?

Es, summējot visu to, šobrīd, protams, nevaru atbalstīt šo likumprojektu. Un es tomēr aicinu jūs nevis emocionāli uztvert to, ko es teicu, bet nu drusciņ apdomāt to.

Paldies. (SC frakcijas aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Jurim Viļumam.

J.Viļums (RP).

Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Dāmas un kungi! Pavisam īsi gribu jums atgādināt Latvijas Republikas 1922.gada Satversmes pieņemšanas gaitu.

Toreiz Latgales vēlēšanu apgabala deputāti neatbalstīja Satversmes otrās daļas apstiprināšanu, jo pie tās caurskatīšanas tika noraidīti priekšlikumi, kas saistīti ar Latgales apgabala tiesībām un Latgales latviešu valodu. Tā, piemēram, Francis Trasuns no Latgales Kristīgo zemnieku savienības toreiz debatēs teica šādus vārdus: „Vajadzētu gan zināt, ka mums ir divas galvenās izloksnes: ir latviešu, tas ir, baltiešu, izloksne, un ir kalnaļaužu, latgaliešu, izloksne. Tās ir divas galvenās latviešu izlokšņu šķiras.” Runas turpinājumā Francis Trasuns piebilst: „Mums ir pilnīgi nesaprotami, kāpēc ir notikusi pie jums, baltiešiem, tāda domu pārmaiņa. Tautas padomē jums nebija nekas pretim, un tur tas likumā bija pieņemts, ka latgaliešu izloksnei, vismaz Latgales teritorijā, ir valsts valodas tiesības.”

Šodien, kā redzams, domas ir mainījušās. Jūs teicāt, ka negribat iznīcināt latgaliešu izloksni, bet jūs gribat ar spēku latgaliešus padarīt par baltiešiem.

Toreiz debatēs arī Francis Kemps no Latgales ļaužu partijas teica zīmīgus vārdus: „Kad sākās runa par latgaliešu izloksni, tad no šī augstā katedra kāds runātājs no baltiešiem teica, ka šī izloksne neesot atsevišķa valoda un ka to neesot vajadzīgs pieminēt konstitūcijā, jo viņai tā kā tā esot valsts valodas tiesības.

Patiesi! Mums, latgaliešiem, ir skaidrs, ka šo elementāro patiesību mums vajag aizstāvēt mūsu brīvā, demokrātiskā valstī. Latvijā nedrīkst būt un arī nav tādu likumu, kas latgaliešus ierobežotu viņu runā un rakstos. Mums tādu likumu nav, un es domāju, ka arī nebūs. Bet mūsu sabiedrībā un valdības iestādēs, presē ir nomanāma tendence latgaliešu valodu ierobežot, nivelēt, asimilēt ar pārējo latviešu valodu, kas saucas par literāro izloksni. Latgalieši jūt šo tendenci, kuru Baltijā neviens negrib apkarot ne presē, ne valdības iestādēs, par kuru klusu cieš visa latviešu sabiedrība. Tas ir nemorāli... nenormāli...” Atvainojos! „Tas ir nenormāli un neveselīgi, ka tanī valstī, kur, kā mēs sakām, nav ierobežojumu un ir brīva ticība, valoda, prese un sabiedriska brīve, faktiski pastāv ierobežojumi. Šos ierobežojumus mākslīgi rada baltiešu ierēdniecība un aizstāv. Visi domā, ka tas ir pašu latgaliešu interesēs, bet tas tā nav.”

Ar to arī šos Trasuna un Kempa tekstus beigšu atgādināt, tomēr, uz tiem balstoties, piedāvāšu savu priekšlikumu preambulas teksta uzlabošanai.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Aleksejam Loskutovam.

A.Loskutovs (VIENOTĪBA).

Cienījamā priekšsēdētāja! Kolēģi! Te ļoti interesanta diskusija, un, manuprāt, iezīmējas viens no diskusijas centrālajiem momentiem - jautājums par jēdzieniem, jā, par jēdzieniem „latviešu nācija” un „Latvijas tauta”. Manuprāt, bija ne pārāk solīdi no Pimenova kunga - pašam pateikt, ka jēdzieni ir pielīdzināti, un pēc tam dedzīgi cīnīties pret jēdzienu pielīdzināšanu. Nav tādas pielīdzināšanas piedāvātajā projektā! Latviešu nācija ir pieminēta principā divas reizes, pasakot, ka „Latvijas Republika ir izveidota, [..] balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tās neatņemamajām pašnoteikšanās tiesībām”, un tā tālāk. Un, es domāju, diez vai kāds var apšaubīt faktu, ka Latvijas Republikas izveides pamatā bija latviešu tautas pašnoteikšanās tiesības.

Tālāk preambula runā par visu Latvijas tautu: Latvijas tauta izcīnīja savu valsti, Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, Latvijas tauta aizsargā savu suverenitāti. Un es domāju, ka šeit gan vēsturiski, gan juridiski ar Latvijas tautu ir saprotams Latvijas pilsoņu kopums, jo arī spēkā esošajā īsajā Satversmes ievadā ir pateikts: „Latvijas tauta savā brīvi vēlētā Satversmes sapulcē ir nolēmusi sev šādu valsts Satversmi.” Šeit mēs redzam, ka ar Latvijas tautu ir saprotami visi tālaika Latvijas balsstiesīgie pilsoņi neatkarīgi no viņu etniskās piederības.

Tie, kas mēģina spekulēt ar jēdzienu „Latvijas tauta”, pretnostatot to... principiāli noliedzot latviešu tautas, latviešu nācijas jēdzienu, manuprāt, rīkojas vienkārši negodīgi, jo 1922.gadā, kad latvieši sastādīja trīs ceturtdaļas no visiem Latvijas iedzīvotājiem, neviens nevarēja iedomāties, ka jau pēc 27 gadiem latviešu īpatsvars samazināsies līdz 62 procentiem un vēl pēc 30 gadiem - līdz 52 procentiem.

Kad bija pieņemta Satversme un runa bija par Latvijas tautu, jā, runa bija par visu tautību pārstāvjiem, kurus apvieno latviešu nācija savā izveidotajā valstī. Tie, kas tagad mēģina pateikt: „Pabīdīsim jēdzienu „latviešu nācija” nostāk un runāsim par Latvijas tautu!”, manuprāt, ar nožēlu skatās uz pagātni, kad neizdevās panākt to procesu, kas turpinājās visu padomju varas laiku, būtiski samazinot latviešu īpatsvaru. (No zāles dep. B.Cilevičs: „Nav tā!”)

Vēl viens moments, runājot par nāciju izdzīvošanu, par ko runāja Cileviča kungs, - ka neviens netraucē nacionālajām tautām kā tādām izdzīvot neatkarīgi no valstu pastāvēšanas. Viņš apgalvoja, ka ir desmitiem vai cik tur... desmit tūkstoši vai tūkstotis valodu un tikai 200 valstu. Es gribu atgādināt, ka jau šodien pasaulē ir divas valstis - Īrija un Baltkrievija -, kur dominējošā valoda nav nacionālā valsts valoda. Un, manuprāt, neviens no mums negribētu... es ceru, ka neviens no mums negribētu piedzīvot laikus, kad Latvija... latviešu valoda kļūtu par minoritātes valodu.

Un pēdējais. Agešina kungs teica, ka preambulai nepiedien emocionāli izteikumi, ka preambulai jābūt juridiskam dokumentam. Esmu absolūti pārliecināts, ka tieši Satversmes preambula drīkst... ne tikai drīkst, bet tai arī jābūt emocionālai sastāvdaļai, jo Satversme līdz ar valsts himnu, valsts karogu, valsts ģerboni ir viens no nacionālās valsts simboliem.

Paldies. (Frakcijas VIENOTĪBA aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Igoram Pimenovam, otro reizi.

I.Pimenovs (SC).

Kolēģi! Cienījamie debašu dalībnieki! Es vēršos īpaši pie tiem kolēģiem, kuri uzstājās no tribīnes un kritizēja manu pozīciju.

Buiķa kungam, kurš runāja par noziegumiem padomju laikā un ar to pamatoja okupācijas faktus... Bet tie noziegumi pierāda tikai to, Andri, ka, ja noziegumus veic valsts varas vārdā, tad tie ir varas noziegumi. Piecdesmito gadu noziegumi vai pat vēlākie notikuši tieši tādēļ, ka Latvija jau bija Padomju Savienības daļa. Dažreiz mani kolēģi, man liekas, domā, ka šeit kreisajā flangā esošie deputāti un es arī esam it kā ielidojuši Latvijā no citas planētas. Atcerieties, lūdzu: arī mums bija ģimenes, un es kā līdzīga vecuma, Andri Buiķi, arī varu atcerēties par daudz ko no manas ģimenes vēstures. Mans vectēvs tika nošauts Rostovā pie Donas 1937.gadā. Vecmāmiņa pavadījusi 18 gadus Karagandā nometnē. Manas mātes jaunība bija izkropļota šo notikumu dēļ. Ir arī citi piemēri, kurus es varu minēt.

Es gribētu pateikt tikai, ka nevajag mākslīgi veidot jēdzienus un konstrukcijas, kas kļūtu par ideoloģijas pamatiem tikai tādēļ, lai tie pamati būtu.

Es, Andri, nerunāju, ka tikai Atmodas laikos sākušās runas par okupāciju. Es teicu, ka Atmodas gados sāka runāt par vēlēšanu falsifikāciju. Bet pirms tam, nedz kara laikā, nedz vēlāk, neviens nebilda par falsifikāciju vai par to, ka uz vēlēšanām gāja šauteņu stobru uzraudzībā. Ne ārpus Latvijas emigrācijā, ne pat hitleriešu okupētajā Latvijā nebija paziņojumu par to, ka lika balsot obligāti. Es gribētu pateikt par vēlēšanām, kuras nemaz nenosaucu par godīgām. Katrā ziņā tās vēlēšanas bija demokrātiskuma pārkāpums. Pie vēlēšanām bija pielaists tikai viens politiskais spēks; vēlēšanu kampaņas laikā nebija nekādu runu par Latvijas iespējamo pievienošanos Padomju Savienībai. Tātad nebija alternatīvas. Protams, tas bija pārkāpums, tomēr vēlēšanu procedūra bija tāda, kāda tā tika pieņemta pirms Ulmaņa apvērsuma. Un vēlēšanu rezultāts, proti, tas, ka par vienīgo vēlēšanām reģistrēto politisko spēku balsoja 98 procenti, liek šaubīties par rezultāta ticamību, kaut gan no vēlētājiem, kuriem vispār aizliedza balsot kopš 1934.gada, varēja sagaidīt arī tādu brīnumu. Padomju karaspēki, Dombravas kungs, atradās garnizonos un tāpēc nekādā gadījumā nevarēja ietekmēt notikumus vēlēšanu iecirkņos.

Es nerunāju, ka tauta neatbalstīja mežabrāļus. Es tā neteicu! Es teicu, ka galu galā tauta viņiem nesekoja. Partizānu karš turpinās, kamēr rod sev atbalstu tautā. Mežabrāļu pretošanās iegāja strupceļā tad, kad partizāniem nācās karot un sodīt nevis padomju administrāciju, bet latviešus, kuri piedalījās jaunās varas pasākumos un jau tādējādi sekoja jaunajai varai. Vispār izolācija ir jebkurai partizānu kustībai visstiprākais izaicinājums.

Un pēdējais, Dombravas kungs. Par Masļenkiem un Blontiem. Divos posteņos notika padomju karaspēka izlūkdienestu uzbrukumi. Cilvēki bija gājuši bojā, bet Latvijas valdības lēmuma par pretošanos nebija.

Jūs uzdodat vēlamo par esošo. Un līdz ar to mums ir visi pamati patiesībā secināt, ka varas kapitulācija bija notikusi. Ja neatkarīga valsts paraksta vienošanos, tad nav iemesla sacīt, ka tā okupēta. Valsts kapitulēja, bet Kārlis Ulmanis tiešām izglāba tūkstošiem Latvijas armijas karavīru un sarkanarmiešu dzīvību. Karā starp Padomju Savienību un Somiju, atgādinu, gāja bojā 155 tūkstoši cilvēku; vasaras laikā karš Latvijas teritorijā varēja būt vēl nežēlīgāks.

Es neglorificēju revolūciju, es uzstāju uz to, ka ir fakti, kurus mani oponenti nevēlas ievērot. Nevēlas tāpēc, ka tie šūpo jūsu juridisko konstrukciju.

Es vienkārši gribētu, lai šī saruna būtu nopietnāka ne tādēļ, lai vienkārši panāktu uzvaru balsošanā, bet lai tiktu līdz skaidrībai un taisnībai, lai mēs varētu skatīties saviem bērniem acīs ar pilnu saprašanu, ka mēs esam godīgi.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātei Dainai Kazākai.

D.Kazāka (RP).

Labdien, cienījamie kolēģi! Runājot par preambulu, vēlos uzsvērt, ka šis ir vēsturisks skatījums uz mūsu valsts veidošanu, mūsu valsts būtību, tās nepieciešamību un mūsu identitāti.

Šeit ņemšu divus citātus, ko analizēšu nedaudz vairāk.

Pirmais no tiem ir: „Mūsu identitāti [..] it sevišķi veidojušas latviešu tautas tradīcijas un dzīvesziņa, latviešu valoda [..].” Un pie tā man būtu divas svarīgas lietas bilstamas. Latviešu dzīvesziņa un tautas tradīcijas balstās indoeiropeiskajā kultūrā. Nacionālā atdzimšana un pašapziņas veidošanās saistīta ar tautas garīgo vērtību - dzīvesziņas - apzināšanu. Tās apkopotas latvju dainās, tautasdziesmās, ieražās, ticējumos, kas turpina dzīvot dievturībā un folklorā. Kā dievturības draudzes izveidotājs un dižvadonis Ernests Brastiņš teicis: „Būt latvietim ir garīgs uzdevums sevis dēļ, cilvēces dēļ un Dieva dēļ. Sevis dēļ, jo tieši latviešu kultūrā latvieši var visvairāk attīstīt savu personību. Cilvēces dēļ, jo latviešu tauta ar tās dzīvesziņu un kultūru ir kā viena no daudzajām cilvēces šķautnēm, kas spēcina daudzveidību. Dieva dēļ, jo dievturība un folklora ir viens no veidiem, kā uztvert senlatviešu izpratni, ka Dievs ir dabā, Dievs ir cilvēkā un tā dvēselē, un Dievs ir arī Visumā. Caur latvisko dzīvesziņas un tradīciju kopšanu turpināsim šo latvisko pasaules uzskatu.”

Otrā tēze pie šī būtu, ka latviešu un Latvijas mazākumtautību kultūra ir veidojusi Latvijas tautas valsti kā daudzkulturālu, jo tieši daudzveidībā Eiropas, Rietumu un Austrumu kultūrās un sabiedrību izpratnē ir Latvijas spēks.

Nākošais citāts, ko gribētu teikt, ir par Latvijas tautas... ka „Latvijas tauta aizsargā savu suverenitāti, Latvijas valsts neatkarību, teritoriju un demokrātisko valsts iekārtu.” Šeit man būtu piebilstams, ka mums būtu jāaizsargā arī lēmumu pieņemšana, sadarbojoties ar pilsonisko sabiedrību, jo brīžam mums ir pseidodemokrātija, kas ir rakstīta uz papīra, bet kas netiek realizēta. Bieži vien politiskos un sabiedriskos procesos sabiedriskā un pilsoniskā sabiedrība nemaz nav aicināta; ja viņa ir aicināta, dažreiz viņas viedoklis tiek uzklausīts, bet ļoti reti viņas viedoklis tiek ņemts vērā lēmumu pieņemšanā. Tieši tāpēc mums būtu jāizvērš šis demokrātiskās valsts iekārtas traktējums. Mums ir jāveido sabiedrība, kur caur pilsonisko aktivitāti cilvēki var ietekmēt valsts notikumus un procesus, to, kā mēs sadalām un pārvaldām valsts budžetu un nodokļu maksātāja naudu.

Tieši tāpēc esmu arī ļoti uzstājusi uz to, ka mums ir jāstiprina NVO kapacitāte un mums ir jādomā par to, lai būtu ilgtspējīga pilsoniskā sabiedrība, kas nodrošina šo demokrātisko procesu un lēmumu pieņemšanu... pieņemšanā darbojas. Tieši tāpēc arī aicinu visas Saeimā esošās partijas strādāt pie Latvijas NVO fonda kapacitātes veidošanas un NVO fonda izveides.

Tieši tāpēc mums būtu jānodrošina, lai demokrātija šeit būtu pilnvērtīga, lai arī Eiropas Savienības prezidentūras laikā mēs varam parādīt, ka šis nav tikai fiktīvs uzsaukums, bet ka mēs domājam par ilgtspējīgas demokrātijas nodrošināšanu mūsu valstī. Šos priekšlikumus iesniegšu arī turpmāk pie preambulas izstrādes.

Lūdzu atbalstīt pirmajā lasījumā.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātei Ilmai Čepānei.

I.Čepāne (VIENOTĪBA).

Godātie kolēģi! Visupirms es nevaru piekrist tam un tiem, kas preambulā jauši vai nejauši ir saskatījuši saukli „Latvija latviešiem!” un, manipulējot ar jēdzieniem „latviešu tauta”, „latviešu nācija”, „pamatnācija”, „titulnācija”, „politiskā nācija” un tā tālāk, šeit mēģina šķelt sabiedrību. (No zāles dep. A.Elksniņš: „Tātad Latvija nav latviešiem?”) Tāpēc nedaudz es atļaušos pieskarties vēsturei.

Latvijas valsts ir izveidota Latvijas, latviešu nācijas pašnoteikšanās rezultātā. (No zāles dep. A.Elksniņš: „Latvija nav latviešiem?”) Šo latviešu nācijas valstsgribu rakstiski pirmo reizi formulēja mūsu izcilais valstsvīrs Miķelis Valters. Jau viņa 1903.gadā publicētajā rakstā „Patvaldību nost! Krieviju nost!” lasāmi vārdi: „Latvieši, lauzieties ārā no Krievijas!” Līdz šis mērķis kļuva īstenība, pagāja vēl 15 gadi, kuru laikā latviešu tauta piedzīvoja ļoti lielas ciešanas. Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes 1917.gada 17.novembra uzsaukums visiem latviešiem bija pirmais kvazikonstitucionāla rakstura valsts dokuments, kas izteica latviešu nācijas valstsgribu, tas ir, savā zemē dibināt savu nacionālo valsti. Savukārt Tautas padomes 1918.gada 17.novembra platforma nāca klajā ar aicinājumu arī mazākumtautībām pievienoties latviešu nācijas centieniem un kopā veidot demokrātisku un nacionālu Latvijas valsti. Redzot, ka Latvijas valsts projekts tomēr izdosies, mazākumtautību pārstāvji pēc zināma laika, pēc zināma atturības perioda to arī izdarīja. Neatkarīga, demokrātiska Latvija, godātie kolēģi, tolaik bija vajadzīga tikai latviešiem, un neviens latviešiem to nedāvināja!

Apkārtējās valstis, kā liecina vēsture, mēģināja topošo, vēl nestabilo latviešu valsti nožņaugt, un sava nacionāla valsts latviešiem bija jāizcīna.

Iepazīstoties ar (es aicinātu jūs visus to darīt) Tautas padomes svinīgās sēdes protokolu par Latvijas valsts pasludināšanu 1918.gada 18.novembrī, mēs varam pārliecināties, cik ārkārtīgi liela vēlme latviešiem ir bijusi pēc savas valsts. Vienlaikus Latvijas valsts nav domāta tikai latviešiem, bet gan visiem Latvijas pilsoņiem, un valsts nesēja, konstitucionālo tiesību un politiskā izpratnē, ir Latvijas tauta kā juridisks veidojums. Latvijas tautā ietilpst gan latvieši, gan mazākumtautībām piederīgie, gan arī tādi cilvēki, kuri savu nacionālo piederību vispār noliedz. Un visiem ir vienādas tiesības. To pasaka arī Satversmes 114.pants.

Taču tas, kolēģi, nenozīmē, ka latvieši būtu kaut kur pazuduši. Latvieši šeit ir, un cerams, ka, neraugoties uz mūsu valsts noliedzēju vēlmēm, šeit latvieši būs vēl ilgi. Tā ir realitāte, kaut arī dažiem tas nepatīk. Un ir pilnīgi leģitīmi, ja arī latvieši tiek iezīmēti Satversmē; tas savulaik netika darīts, un, kā kolēģi iepriekš teica, toreiz tā bija pašsaprotamība. Taču pēc ilgstošas okupācijas tā daudziem vairs nav pašsaprotamība. Tādēļ norāde uz latviešu nācijas lomu valsts izveidē un Latvijas valsts uzdevumu - cita starpā nodrošināt latviešu nācijas, valodas un kultūras pastāvēšanu - ir tikai loģiska un taisnīga.

Mēs, kolēģi, neesam un negribam būt bezvēstures mankurti!

Valsts latviskā identitāte nav saistīta ar konkrētu cilvēku nacionālo identitāti. Tā var būt kopēja cilvēkiem, kas sevi uzskata par latvieti, gan par ukraini, gan par poli, gan par krievu, gan par vācieti. Tā nevar nevienam būt aizskaroša! Tieši otrādi! Arī tiem Latvijas pilsoņiem, kuri sevi identificē ar kādu mazākumtautību, bet nevis ar latviešiem, ir jābūt ieinteresētiem Latvijas latviskās nacionālās identitātes stiprināšanā, jo tā ir mūsu kopējā saistviela, kas piesaista mūs tieši Latvijai, nevis kādai citai valstij. Un nejauši vai ar nolūku preambulas projekta kritiķi nav pievērsuši uzmanību tur norādītajam, ka Latvijas valsts savā darbībā atzīst un aizsargā cilvēktiesības, tostarp mazākumtautību tiesības, kuras noteiktas Satversmes, kā es jau teicu, 114.pantā.

Nākošais. Es gribēju šodien arī runāt par to, kāpēc Satversmes tēvi nepieņēma preambulu. Paldies Bites kundzei, paldies arī pārējiem kolēģiem, kas runāja.

Tolaik patiešām bija ļoti sarežģīta situācija, divas trešdaļas Satversmes sapulces dalībnieku balsu bija jāpanāk, un to bija grūti izdarīt, jo nebija 5 procentu barjeras; panākt vienošanos bija vēl grūtāk nekā šodien šajā zālē, jo daudzas partijas pat pārstāvēja viens deputāts. Un par to mēs visi varam izlasīt, kāpēc tanī laikā tas nenotika, pavisam nesen, 17.martā, „Latvijas Vēstnesī” Edītes Brikmanes publikācijā.

Taču nākošais, pēdējais, par ko es gribu runāt, manuprāt, ir vissvarīgākais. Vai šodien valsts mērķi un pamatvērtības būtu nepieciešams atsegt Satversmes ievadā?

Ņemot vērā manā rīcībā esošo informāciju, vismaz tie cilvēki, tie pilsoņi un arī nepilsoņi, kuri man ir rakstījuši un sūtījuši vēstules... es varu teikt, ka vairumam Latvijas valstij lojālo cilvēku ir skaidrs, ka šāds Satversmes ievads ir nepieciešams. Arī vairums valstu, kas nesenajā vēsturē ir piedzīvojušas politiskus satricinājumus, ir uzskatījušas par nepieciešamu noteikt neaizskaramu konstitūcijas kodolu tiešā tekstā.

Taču, no otras puses, mēs nevaram noliegt, ka sabiedrībā ir arī pilsoņi, kas noliedz Satversmes ievada nepieciešamību. Un tas šodien zinātniskajā literatūrā patiešām tiek skaidrots ar šo 50 gadus ilgo okupācijas laiku. Un es gribētu šeit citēt vēsturnieka Lerha kunga teikto. Arī viņš, kā es jau iepriekš, jūs uzrunājot, teicu, piedalījās Juridiskās komisijas sēdē un ir teicis: „Pārrāvums bija ļoti ilgs. Ir jauna paaudze, un, ņemot vērā, ka ievērojama daļa pašreizējo Latvijas iedzīvotāju te ieceļoja Padomju Savienības periodā, nesot līdzi citas vērtības, mērķus, pamatprincipus un izpratni par valsts uzdevumiem, tad, kad Latvija atjaunoja neatkarību, šai daļai iedzīvotāju izpratnes par to, kādā valstī viņi tagad dzīvo, joprojām nav. Un tāpēc ir īstais laiks ierakstīt šīs lietas valsts pamatlikumā. Katrai valstij savas vērtības jāizvirza un jāaizstāv. Ja valsts pārstāvji atteiktos no Latvijas valsts pamata un vērtību skaidrošanas iedzīvotājiem, tas neatrisinātu pretrunas, kas sabiedrību šķeļ.”

Klausoties „Saskaņas Centra” deputāta Pimenova viedokli, es jums gribētu, Pimenova kungs, teikt: izlasiet Satversmes tiesas spriedumu, izlasiet arī, kolēģi, robežlīguma lietu. Tur visu to, par ko jūs runājāt, Satversmes tiesa ir atspēkojusi. Un Satversmes tiesas spriedumā noteiktais ir saistošs visām valsts institūcijām, tostarp arī deputātiem.

Tālāk. Kādēļ ir nepieciešams pieņemt arī šo Satversmes ievadu? Šeit „Saskaņas Centra” sastāvā... apvienības sastāvā, tā es gribētu teikt, ir arī „Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” deputāti (No SC frakcijas starpsaucieni: „Nav!”), un, ja LETA nemelo - es pati klāt neesmu bijusi -, pagājušā gada novembrī ir notikusi Maskavas namā konference „Neatkarīgā Latvija - ceļš uz kurieni?”, kur bija pulcējušies šie „Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” aktīvisti un atbalstītāji, kuri apšaubīja valsts proklamēšanas likumību 1918.gada 18.novembrī un prognozēja sociālisma uzvaru. Un es varu teikt, ka Juridiskās komisijas sēdē šo lietu pieminēju. Kolēģiem tas likās amizanti, bet man liekas, ka šī partija balansē uz robežas, vai patiešām nebūtu valsts drošības institūcijām jāpadomā par to, ko viņi dara arī šodien. Un, proti, tika apgalvots, runājot par Satversmes... par valsts proklamēšanu, ka (citēju) „trīsdesmit astoņām personām, kuras pārstāvēja astoņas partijas, 1918.gada 18.novembrī nebija tiesību proklamēt Latvijas neatkarību, jo sapulces dalībnieku skaits bija mazs, turklāt viņi bija tikai 30-35 gadus veci”. Tagadējā Nacionālā teātra skatuvi esot rotājis karogs, kura krāsu proporcijas neatbilda vēlākajam valsts karogam. Himnu „Dievs, svētī Latviju!” dziedājuši nevis sapulces dalībnieki, bet speciāli uzaicinātais Reitera koris, turklāt dziedāja trīs reizes. Latvijas neatkarības proklamēšanas pasākums sarīkots ar vācu okupācijas karaspēka piekrišanu, turklāt revolucionāri noskaņotie vācu karavīri apsargājuši teātri, kurā notika svinīgais pasākums.

Un tālāk. Kāds Vladimirs Šilins ir norādījis, ka „mēs uzcēlām Latviju, bet mums nav kur pulcēties” un tā tālāk.

Un pašās beigās. Kolēģis Elksniņš ļoti bieži mani mēdz arī šeit no tribīnes citēt. Es arī jums izrādīšu to godu un gribu teikt, ka jūsu viedokļi atšķiras, runājot auditorijās, kur lielākoties ir pulcējušies cilvēki, kas runā latviešu valodā, no auditorijām, kas runā krievu valodā. Es paņēmu stenogrammu no jūsu uzstāšanās pagājušā gada novembrī Latvijas Universitātes Lielajā aulā, runājot par šo Satversmes preambulu, kuru prezentēja Egils Levita kungs.

Un ko jūs, Elksniņa kungs, sakāt? Es tagad aicinātu arī kolēģus ieklausīties. Es neatrauju absolūti no konteksta visu šo viņa runu, jo Elksniņa kungs bija teicis, ka viņam diemžēl esot jāuzstājas kā „Saskaņas Centra” pārstāvim un ka viņa sajūtas ir tik lielā mērā tādas pašas kā laikam Viņķeles kundzei kā labklājības ministrei, uzstājoties pretī pensionāriem. Tāpēc, ka Lielā aula ir pārpildīta, parasti no konferencēm visi ziņotāji aiziet, bet ziņotāji palika. Konferences zālē bija ļoti daudz 4.maija Deklarācijas kluba deputātu, un Elksniņa kungam bija neērti acīmredzot runāt tā, kā viņš šodien runāja šeit, mūsu priekšā. Un viņš teica visupirms tā, proti: „Es esmu rezultāts, produkts Latvijas izglītības sistēmai pēc Izglītības ministrijas akreditētām programmām, un es nebiju liecinieks ne Tautas frontes cīņām par neatkarības atjaunošanu, ne arī kādā veidā biju ņēmis dalību kā 1918., tā 1922.gada notikumos.” Un viņš saka: „Es domāju, ka tā ir pašsaprotama lieta, ka Latvijas valsti ir dibinājuši latvieši un tā ir valstsnācija. (No zāles dep. A.Elksniņš: „Nu un?”) Jautājums ir par šī jēdziena kategorijas atrašanos Satversmē kā juridiski politiskā dokumentā.” (No zāles dep. A.Elksniņš: „Pareizi!”) Un tālāk - par okupāciju: „Padomju okupācijas laikā arī vienīgi preambula nodrošināja faktiski kontinuitātes doktrīnas balstus, kontinuitātes doktrīnas balstošo viedokli par Satversmes atjaunošanu, tai skaitā arī okupāciju.” (No zāles dep. A.Elksniņš: „Kāpēc jāgroza preambula?”)

Tātad, godātie kolēģi, es... Katrā ziņā ir ļoti labi, ka jūsu partijas apvienībā nepastāv šī vertikāle, par kuru mēs runājam, bet ka jums ir dažādi viedokļi. Un patiešām es atbalstu Elksniņa kungu, kurš runā, ka Latvijā bija okupācija. (No zāles dep. A.Elksniņš: „Bet nevar grozīt preambulu!”)

Šodien es domāju vēl runāt arī par to, ko saistībā ar okupāciju ir teikusi Satversmes tiesa, ko ir teicis saistībā ar okupāciju Lietuvas Konstitucionālās tiesas spriedums, kas tika publiskots šā gada 18.martā. Es to pataupīšu, runājot par Krimināllikuma grozījumiem.

Bet nobeigumā es gribētu teikt, ka, ņemot vērā šodienas ārkārtas situāciju Latvijā... Eiropā un arī Latvijā sakarā ar Krievijas agresiju pret kaimiņvalsti Ukrainu, Satversmes ievads ir nepieciešams vairāk nekā jebkad agrāk. Un ievadā mums ir jānoteic, uz kādiem pamatiem Latvija būvēta, kādā valstī dzīvojam un kādas vērtības aizstāvam.

Es aicinu, kolēģi, ieklausīties vārdos, kurus saistībā ar Satversmes ievada projektu ir teicis bijušais Augstākās padomes deputāts, kādreizējais, manuprāt, aizsardzības ministrs, profesors Tālavs Jundzis: „Ņemot vērā, kas notiek tepat kaimiņos, mēs nevaram zināt, kādi parlamenti un kādas valdības veidosies Latvijā pēc gadu desmitiem, tāpēc preambula būtu politisks nodrošinājums.”

Es aicinu atbalstīt preambulu pirmajā lasījumā. Un paldies visiem par uzmanību. (Koalīcijas frakciju aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Kārlim Seržantam.

K.Seržants (ZZS).

Labdien, kolēģi! Nebiju īpaši plānojis runāt, bet, domāju, nu kādam taču paldies ir jāpasaka, jo neviens Pimenova kungam tā arī paldies nepateica. To izdarīšu es, jo es domāju, ka šīs runas rezultātā vismaz daži cilvēki, kuri uz šo brīdi šaubījās par to, vai Kriminālkodeksā ir jāpieņem norma par PSRS vai Vācijas agresijas trivializēšanu... es domāju, ka Pimenova kungs vienu otru pārliecināja. (No VL-TB/LNNK frakcijas: „Pareizi!”)

No otras puses, es gribētu pateikt arī paldies... palūgt padomāt arī Cileviča kungam: ja viņš, pieņemsim, savas sadarbības partijas Jedinaja Rossija kontrolētajā Valsts domē mēģinātu uzstāties ar šādu runu par mazākumtautību tiesībām, cik minūšu viņš tribīnē noturētos, pirms viņam Žirinovskis pateiktu, ko par viņu domā? (Zālē smiekli.)

Un trešais, ko es gribētu pateikt šajā kontekstā. Nupat Krievijā ir veikta aptauja ar jautājumiem par to, kā krievi vērtē iespēju, ka kaimiņos esošajās valstīs vai, kā viņi tur ir aptaujā minējuši, bijušajās PSRS republikās... kā viņi skatās uz to, ka tur notiktu aneksija. 58 procenti no respondentiem piekrituši apgalvojumam, ka Krievijai ir tiesības anektēt kādreizējās PSRS republikas, kur dzīvo krievi, jo tai esot jāaizstāv savējie. 28 procenti - ka Krievijai it kā tādu tiesību nav, bet Krimas gadījumā Krievija rīkojusies ļoti pareizi un adekvāti. Un tikai 4 procenti uzskata, ka Krievijai tādu tiesību nav. Es domāju, ka arī šie skaitļi mums liek domāt par to, ka, lai stiprinātu mūsu valsts neatkarību, mūsu valodu, ir jāizmanto absolūti visi mūsu rīcībā esošie līdzekļi.

Paldies. (Vairāki deputāti aplaudē.)

Sēdi vada Latvijas Republikas 11.Saeimas priekšsēdētājas biedre
Inese Lībiņa-Egnere.

Paldies.

Nākamajai debatēs vārds Saeimas priekšsēdētājai Solvitai Āboltiņai. Lūdzu!

S.Āboltiņa (11.Saeimas priekšsēdētāja).

Jā, cienījamie kolēģi, manuprāt, labāk par Čepānes kundzi, kura šos jautājumus tiešām ir studējusi, ir grūti pateikt, un es pievienojos katram vārdam, ko viņa teica no šīs tribīnes, bet uzskatīju par savu pienākumu arī tomēr paust attieksmi pret to, vai mums ir vajadzīga Satversmes preambula, vai... vai un kas viņu drīkst izstrādāt, pieņemt un vai tas ir laikā vai tas nav laikā.

Uzminēt tautas tiesisko pārliecību un tiesiskos uzskatus, lai tos ietērptu pamatlikuma tiesību normās, nav viegls uzdevums, taču mūsu Satversmes tēviem tas izdevās ļoti veiksmīgi. Un mūsu Satversme joprojām iemieso sevī tās idejas un morālās vērtības, kas tika liktas Latvijas valsts dibināšanas pamatā. Tomēr vēl būtiskāk Satversmes burts savā lakoniskajā ieturētībā ļauj attīstīties Satversmes garam arī laika plūdumā, un tas joprojām ir dzīvs un stabils, mūsu valsts attīstību stiprinošs tiesisks pamats.

Un ir jāpiekrīt tiem žurnālistiem un publicistiem, kas rakstīja, ka mutuļi, kas sacēlušies Satversmes preambulas kontekstā, ir trāpījuši naglai uz galvas un ka patiesībā tās idejas, principi, nostādnes, kas ietvertas šobrīd jau pārstrādātajā Satversmes preambulas projektā, ir šodien vēl aktuālākas nekā pagājušajā gadā, kad mēs uzsākām šo diskusiju un preambulas autori nāca klajā ar šādu iniciatīvu.

Satversmes preambula nešķeļ un nešķels sabiedrību, lai arī kāds mēģinātu to iestāstīt. Arī vēsturiski zināms, ka Satversmes tēviem neizdevās vienoties par plašāka un detalizētāka ievada jeb, runājot mūsdienu terminoloģijā, preambulas ietveršanu pamatlikumā. Tomēr diskusijas bija jau tolaik, un tolaik bija skaidra vēlme šādu dokumentu pieņemt. Satversmes izstrādāšanas komisijas priekšsēdētājs Marģers Skujenieks plašu un vispusīgu diskusiju noslēgumā tolaik atzina: „Plašās, motivētās formulas nevarēja atrast nedalītu piekrišanu komisijā, tādēļ komisija vienbalsīgi nolēma turēties pie vienkāršas ievadformulas.” Pie tās, ko tik ļoti aizstāv Elksniņa kungs un saka: „Tā ir uz mūžiem un nemaināma.”

Un līdz ar to mūsu Satversme guva tikai nosacītu preambulu.

Pētot šos jautājumus sīkāk, mani pārsteidza tas, cik tuvu mēs šodien esam tām idejām, izpratnei un pat vārdiskiem formulējumiem, kādi savulaik bijuši Satversmes autoru prātos, diskutējot par pamatlikuma ievada paplašināšanu. Mēs redzam, ka pēc būtības jau tolaik deputāti spilgti iezīmēja šīs valsts pašsaprotamības. Es vēlos citēt tikai dažas no Satversmes sapulces sēdē deputātu paustajām idejām Satversmes paplašināta ievada kontekstā.

Tā, piemēram, deputāts Kārlis Irbe izteicās: „Pēc manām domām, par iegūto brīvību vajadzētu ielikt pāris vārdus klāt. Šie vārdi būs kā papildinājums nākošajām paaudzēm, ko mēs apzināmies, - ka mēs apzināmies savu vēsturisko momentu.” Savukārt deputāts Francis Trasuns plaši iesaistījās diskusijā par Dieva vārda minēšanu Satversmes ievadā. Es citēju: „Bet šeit nav runa par ticību. Par ticību mēs runāsim baznīcā, kad būs vajadzība. Šeit ir runa izteikt kristīgās tautas garu likumā.” Tā jums atbilde, Cileviča kungs, par to, vai ir kādas... definīcija tam. Tāpat deputāts Vilis Dermanis izteicās: „Mūsu tauta saprot itin labi, ka Latvijas demokrātija un tautas brīvība ir darināta no pašas latviešu tautas.” Šie izvilkumi - un tādu ir daudzkārt vairāk - spilgti apliecina Satversmes izstrādātāju nodomu, kas šodien cieši sasaucas ar jaunās preambulas autoru vēlmi skaidrāk un spilgtāk iezīmēt valsts pamatus.

Jāpiekrīt, ka mūsdienās lielai daļai Latvijas tautas valsts pamati nav pietiekami skaidri saprotami, un mēs dažbrīd pat esam neizlēmīgi un apmulsuši, formulējot attieksmi pašiem pret savu valsti. Ir patiesi pārsteidzoši, ka lojalitāte un saprāts šodienas pasaulē izrādās tik nesavienojami jēdzieni. Ja vēl pirms 20 gadiem ļaudis runāja skaidru un atklātu valodu, tad šodien, politiķu un mediju runu apstulbināti, bieži vien nespējam sakopot savu pašapziņu skaidrai sarunai par neatkarīgu Latvijas valsti.

Savukārt, šīs klusēšanas iedrošināti, turpina pilnasinīgi dzīvot tie, kas preambulas šābrīža piedāvājumu dēvē par abstraktām idejām un pavada to ar saukli „Ar preambulu tauta nebūs paēdušāka un labklājīgāka!”, pārliecībā, ka Latvijas valsts ir dibināta tieši viņu vēlmju apstiprināšanai un apmierināšanai. Ja nebūs šo garīgo vērtību, kuras apšauba, kuras tika sākts apšaubīt ar referenduma iniciēšanu un kuras turpina apšaubīt šodien (mēs redzam, kā tas notiek kaimiņvalstī ar šo melu un demagoģijas mašīnu), tad nebūs, kam ēst, jo vienkārši nebūs tādas Latvijas valsts. Ja ir cilvēki - un tik liela daļa! -, kas to turpina tādā veidā apšaubīt, tad ir īstais brīdis, kad tas ir jāieraksta. Kad ir jāieraksta tieši tas, kāpēc ir Latvijas valsts, kāpēc tā tika dibināta un kāpēc tai ir jāpastāv gadsimtiem ilgi.

Un es ticu, ka mēs šodien būsim tik tālredzīgi, gudri un viedi, lai spētu šajā apdullinošajā fona troksnī, kur skan pārmetumi par izstrādes formu un pat par Latvijas valsts mērķu maiņu, nezaudēt ideju un būtību un mūsu konstitūcijas tekstā precīzi iezīmēt Latvijas valsts mērķi un jēgu, kā arī stiprināt vērtības, kas liktas mūsu valsts dibināšanas pamatos.

Es patiesi ticu, ka mūsu valsts dibinātājiem nebija šaubu par to, ka latviešu valodai valstī ir jābūt noteicošai lomai un tā ir jāaizsargā, ka valsts pienākums ir rūpēties par latviešu kultūras attīstīšanu un kopšanu un ka latviešu nācijas pastāvēšanas ilglaicīgums, kā tas preambulas piedāvājumā formulēts, cauri gadsimtiem ir bijis tas, kā dēļ Latvijas valsts vispār tika izveidota. Arī tas, ka valsts pamatos likta ideja, kas paredz savstarpēju cieņu starp latvisko vairākumu un mazākumtautībām vienotā politiskā ietvarā, bija tikai viena no pašsaprotamībām.

Es esmu pārliecināta, ka mēs nedrīkstam šodien aizmirst pagātnes mācības un likteņa pavērsienus. Mums ir jāstiprina mūsu valsts pamati, un mūsu pienākums ir to veicināt, lai nākotnē mūsu valsts dzīvotu stiprāka un veselāka. Mūsu spēkos ir šo iespēju izmantot, lai paustu cieņpilnu pateicību mūsu valsts veidotājiem un brīvības izcīnītājiem. Mūsu spēkos ir katru dienu dzīvot savstarpējā cieņā un visiem kopā veicināt valsts izaugsmi. Mūsu spēkos ir panākt, lai mūsu bērni varētu ar pārliecību turpināt nest savas 1918.gadā dibinātās Latvijas valsts pamatvērtības nākotnē.

Un noslēgumā es citēšu Zentu Mauriņu, kura ir teikusi: „Garīgi veselu dzīvi dzīvo tas, kurš dzīvo tagadnē, pagātnē un nākotnē un no pagātnē piedzīvotas vilšanās būvē stiprākus un drošākus ceļus uz nākotni.”

Es esmu pārliecināta, ka tas ir mūsu pienākums pret mūsu nākamajām paaudzēm - mūsu valsts pamatus preambulā nostiprināt. (Koalīcijas frakciju aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamais debatēs deputāts Boriss Cilevičs, otro reizi.

B.Cilevičs (SC).

Cienījamais Seržanta kungs! Jūs izteicāt dažas tādas interesantas lietas. Man gribētos tomēr noskaidrot, ko jūs domājāt.

Man nav saprotama jūs apsēstība ar Krieviju. Vai jūs tiešām domājat, ka tikai jums kā īstajam latvietim ir tiesības runāt šajā parlamentā, bet man kā cilvēkam, kas nav latvietis, būtu jārunā citas valsts parlamentā? Vai jūs uzskatāt, ka Žirinovskis tiešām ir tāds demokrātijas standarts un mums visiem būtu jāuzvedas tā - pēc viņa standartiem? Lūdzu, nāciet šeit, ja gribat, un paskaidrojiet, jo tas ir patiešām pēc būtības! Jo es saskatu jūsu izteicienus kā ļoti apšaubāmus.

Kas tieši manā uzstāšanās bija tik ķecerīgs un zaimojošs, ka reakcijai būtu jābūt Žirinovska stilā? Tātad - vai jūs uzskatāt, ka mana konsekventā pozīcija, ka visi Latvijas pilsoņi ir vienlīdzīgi un nav dažu vienlīdzīgāku par citiem, ir tāda, uz ko jāreaģē Žirinovska stilā? Jūsu zināšanai: es runāju par šīm tēmām vairāk nekā 20 valstu dažādās auditorijās, ieskaitot parlamentus, un es šo pozīciju ļoti konsekventi atbalstu un atbalstīšu. Tātad man īsti nav skaidrs, kas tad izraisīja jūsu sašutumu, jo to var saprast ļoti neviennozīmīgi.

Un otrais. Augsti cienījamā Čepānes kundze, jūs savā runā pieļāvāt ļoti nopietnu kļūdu - partija „Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” nav un nekad nav bijusi „Saskaņas Centra” sastāvā. Jūsu minētajā pasākumā neviens no „Saskaņas Centra” deputātiem vai locekļiem nav piedalījies. Un man tiešām negribētos vispārināt, bet, ja arī citi jūsu argumenti ir tikpat ticamas kvalitātes, nu tad jūs šaujat sev kājā! (No zāles dep. I.Zariņš: „Pareizi!”)

Paldies. (Daži SC frakcijas deputāti aplaudē.)

Sēdi vada Latvijas Republikas 11.Saeimas priekšsēdētāja
Solvita Āboltiņa.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Andrejam Elksniņam, otro reizi.

A.Elksniņš (SC).

Cienījamie kolēģi! Īstenībā ar ļoti lielu nožēlu ir jāsaka vairākas lietas.

Pirmām kārtām jāteic, ka preambulas projektā, šajā jaunajā ievada projektā, ir tāds vārds kā „tolerance”. Bet diemžēl tolerances ne starp mums, ne arī starp šodienas debatētājiem diemžēl nav.

Attiecībā uz viedokļu dažādību un attiecībā uz izpratni, kāpēc kādam no mums ir atsevišķas domas un atsevišķi viedokļi. Ja es būtu Parādnieka pasniedzējs Universitātē, kur viņš apgūst jurisprudenci, tad es noteikti viņam ieliktu divnieku. Piecnieku varbūt par to teatrālo uzstāšanos, bet divnieku - par zināšanām. Saprotiet, demokrātijā tiek atzīts, ka demokrāti ir tie, kuri spēj atrast labāko risinājumu.

Un tagad es jums izstāstīšu, kas tika mācīts, piemēram, Latvijas Policijas akadēmijā pēc Izglītības ministrijas akreditētām programmām. Izglītības ministrs toreiz, 2002.gadā, bija Šadurskis; 2004., ja es nemaldos, bija Druviete. Abi divi VIENOTĪBAS... Tad, lūk, Latvijas Policijas akadēmijā pēc Izglītības ministrijas akreditētās programmas man, Latvijas Policijas akadēmijas studentam, mācīja, ka valstī nav bijis okupācijas. Izglītības ministrija, Šadurskis, Druviete... (Zālē troksnis.)

Šajā preambulā, ko mēs skatām... tas ir īstenībā pirmais gadījums vēsturē, kad vecai Satversmei pieliek jaunu preambulu. Pasaulē līdz šim ir bijuši tikai divi tādi gadījumi: viens ir Vācija, kur preambula tika grozīta pēc Vācijas atkalapvienošanās, norādot, ka konstitūcijas preambula ir attiecināma uz visu Vāciju, ne tikai uz vienu tās daļu. Otrs gadījums attiecībā uz ievada papildināšanu ir bijis Francijā. Bet tas netika grozīts, netika pieņemts jauns. Francijas preambula... Francijas konstitūcijas ievads ir daudz plašāks par visu mūsu valsts konstitūciju, un tas tiek papildināts ar jaunām papildu deklarācijām.

Mēs šodien tiešām dzirdējām ļoti „kvalitatīvu” (pēdiņās) diskusiju, kāda ir notikusi: Ukraina, latvieši, krievi... it kā mums te visiem valstī būtu bail... mēs esam tādi sabijušies, un politiķi tā vietā, lai sabiedrībā īstenībā ieviestu pārliecību, ka mēs esam šeit savās mājās un ka nekādas briesmas mums nedraud, viens otrs vairo savu politisko kapitālu, biedējot cilvēkus. Jūs rīkojaties īstenībā tā, kā kādreiz rīkojās Gebelss Vācijā.

Ja es būtu varbūt kāds dzejnieks, es papildinātu arī šo jūsu ievadu ar Blaumaņa dzeju un latvju dainām. Viņam tiešām kā vēsturiskam mantojumam būtu... atrastos vieta šajā jūsu piedāvātajā projektā. Taču, kā es jau minēju, jurista iekšējā pārliecība, politiķa viedoklis man liedz attiecībā uz visiem Latvijā dzīvojošajiem cilvēkiem šodien pieņemt savu ievadu... šādu ievadu.

Es atgādināšu to, ko jums tikko teica Viļuma kungs par debatēm, kad tika izstrādāta konstitūcija. Viedokļi bija ļoti dažādi... Par Latgales autonomiju, par latgaliešu valodu... Par līviem, Stalta kungs, arī bija runa preambulā un par to tekstu, ko paredzēja konstitūcijā. Bet toreiz tika panākta vienošanās par Latvijas tautu. Kas tagad ir mainījies? Tas, ka viens tagad uzskata kaut kā savādāk un mēģina kaut ko piekabināt jaunu. Jūs šodien izmantojat Ukrainas piemēru, bet īstenībā rīkojaties tāpat kā amerikāņi un krievi un veicat propagandu Latvijā attiecībā uz Latvijā dzīvojošiem cilvēkiem, mēģinot pierādīt, ka jums ir taisnība laikā, kad tās taisnības jums nav.

Par vērtībām. Jūs ierakstāt - „sociāli atbildīga valsts”. Nu, tad ratificēsim hartu pret nabadzību! Jūs ierakstāt, piemēram, „ģimenes vērtības”...

Sēdes vadītāja. Elksniņa kungs, jūsu uzstāšanās laiks ir beidzies! (Zālē troksnis, starpsaucieni. Dep. I.Zariņš: „Bet citiem atļāva!”)

A.Elksniņš. Nu, tad pieņemiet virkni normatīvo aktu, kuri nodrošinās vērtību izpildi.

Sēdes vadītāja. Paldies. (No zāles dep. A.Elksniņš: „Bailēm lielas acis!”)

Vārds deputātei Dainai Kazākai, otro reizi.

D.Kazāka (RP).

Tikai īss aicinājums visai Latvijas sabiedrībai - iesaistīties diskusijās, tātad arī mazākumtautību pilsoniskajai sabiedrībai iesaistīties diskusijās priekšlikumu un uzlabojumu izstrādei Satversmes preambulas projekta veidošanai uz otro un trešo lasījumu, lai tā būtu visas Latvijas tautas izlolota preambula!

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Sergejam Dolgopolovam.

S.Dolgopolovs (SC).

Cienījamie kolēģi! Jo vairāk es klausos diskusiju, jo vairāk es nonāku pie slēdziena, ka tiešām Satversmei preambula ir vajadzīga. Kāpēc? Redziet, soli pa solim Latvijas parlaments atkāpjas no tiem principiem, kas bija ietverti Satversmē, ko dibināja Satversmes tēvi.

Šodien mēs jau esam atteikušies no nacionālās valūtas, mēs esam pārgājuši uz Eiropas likumdošanu, veidojot savu likumdošanu; mēs ejam uz vienoto banku sistēmu un tā tālāk. Es domāju, ka ļoti pareizi, ka preambulā būtu noteikts, ka ne soli atpakaļ, ka ir jāsaglabā tomēr tas, kas vēl ir saglabājams, - i valoda, i kultūra, jo ne par velti jau šodien viens otrs saka, ka, lūk, mums vajadzētu vairāk izmantot angļu valodu, jo tā ir Eiropas Savienības valoda, et cetera. Bet tad, tādā gadījumā, šai preambulai būtu jābūt citam tekstam. Un tai būtu jābūt uz tā galvenā drošības pamata, kas ir vienotas tautas, vienotas politiskās nācijas izveidošana, jo tikai tas, nevis tie vārdi, kas ir šodien iekļauti preambulas tekstā, nodrošinās i latviešu tautas, i Latvijas nācijas izdzīvošanu mainīgajos apstākļos, jo tiešām ārējie un iekšējie draudi ir pietiekami nopietni. Un tāpēc arī šeit varbūt mazāk vajadzētu apmētāties ar dažāda veida apvainojumiem, bet vairāk domāt par to, ko mēs gribam panākt rezultātā. Bez vienotas tautas izveidošanas... ne integrētās - man ļoti nepatīk šis jēdziens un šis formulējums! -, bet patiešām vienotas tautas... Un šeit es gribētu varbūt ļoti atbalstīt to, ko teica Kalniņa kungs, citējot paziņojumu, ko izplatīja Valsts prezidents, Saeimas priekšsēdētāja un Ministru prezidente. Tie vārdi ir šīs preambulas balsta akmens.

Tāpēc es domāju, ka šinī variantā tas piedāvātais teksts nerisina nevienu no tām problēmām, kas pastāv šodien un pastāvēs nākotnē.

Paldies. (SC aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Augustam Brigmanim.

A.Brigmanis (ZZS).

Cienījamie kolēģi! Es paudīšu Zaļo un Zemnieku savienības viedokli. Mēs šodien par preambulu balsosim „par”.

Un kāpēc es balsošu „par”? Es atgādināšu dažus vārdus, ko es esmu teicis šajā zālē: „Es, uzņemoties Saeimas deputāta amata pienākumus, Latvijas tautas priekšā zvēru būt uzticīgs Latvijai, stiprināt tās suverenitāti un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, aizstāvēt Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti, savus pienākumus pildīt godprātīgi un pēc labākās apziņas. Es apņemos ievērot Latvijas Satversmi un likumus.”

Es aicinu jūs balsot „par”.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Ivaram Zariņam. (Zālē troksnis.)

I.Zariņš (SC).

Labdien, kolēģi! Ir vārdi, un ir darbi. Vārdiem ir tāda jēga, ar kādu rīcību mēs tos piepildām. Un ļoti bieži ir tā, ka vārdi runā vienu, bet darbi runā par kaut ko pavisam citu. Ne velti ir tāds teiciens, ka ar skaistiem nodomiem ceļš bruģēts uz elli.

Mēs varam daudz ko ierakstīt Satversmē. Varam ierakstīt, ka visiem Latvijā ir jābūt laimīgiem, jādzīvo labklājībā un saticībā, bet vai tāpēc tas tā arī notiksies? (No zāles dep. A.Lejiņš: „Nevajag ņirgāties! Beidziet ņirgāties!”) Vai tādā veidā tas tiks nodrošināts? Un tad ir jautājums: cik liels svars un jēga būs šiem vārdiem un vērtībām, par kurām jūs tik skaisti runājat, ja tām apakšā nebūs nekādas reālas rīcības, kas to piepilda? Mēs diez vai... Mēs daudz ko varam sarakstīt: mēs varam ierakstīt, ka latviešu tautai būs mūžīgi būt šajā zemē. Es kā latvietis ļoti to vēlētos. Bet vai tādējādi - ar šādām deklarācijām - tas tiks nodrošināts, ja reālā rīcība un centieni ir vērsti uz to, lai latviešu tautu izšķīdinātu un samaltu globalizācijas dzirnavās, kā tas pašlaik tiek darīts? Tā vietā, lai rūpētos par to, lai šeit dzimtu un augtu radoši un uzņēmīgi cilvēki, kuri skaidri apzinās savu piederību šai zemei, šai valstij un ar savu rīcību ir gatavi apliecināt to, gan rūpējoties par to, gan, ja vajadzīgs, arī aizstāvot to... Tā vietā, lai šie darbi tiktu veikti, lai tos īstenotu, jūs to visu aizstājat ar skaistām, deklaratīvām frāzēm, jūs šos Satversmes grozījumus izmantojat kā vīģes lapu, ar kuru piesegt savu nespēju parūpēties par savu tautu ar reāliem darbiem, lai panāktu, ka šī valsts tiktu vadīta tā, ka šīs vērtības tiktu reāli īstenotas, nevis tikai par viņām skaisti runātu. Ja tas tā nav, tad, lūdzu, pasakiet man: kāpēc šie Satversmes grozījumi tiek virzīti tieši tagad un šādā veidā - sasteigti, šaurā ļaužu lokā, grupā (mēļo pat, ka pirmsākumi esot bijuši kādā krogā), tā vietā, lai apspriestu šos tik tiešām visai sabiedrībai svarīgos grozījumus plašā sabiedrības lokā? Kāpēc tas netiek darīts?

Jo, redziet, tuvojas vēlēšanas! Tautas priekšā nāksies atbildēt par to, kas ir sastrādāts, par to, kas nav darīts, un tāpēc ļoti svarīgi ir nomainīt dienas kārtību, aktualizēt kaut kādas citas lietas, par kurām diskutēt, nevis par šīm tik tiešām reāli aktuālajām. Un tāpēc tiek meklētas un tiešām atrastas svarīgas, visai sabiedrībai aktuālas lietas, kas tiek pasniegtas un izvirzītas dienas kārtībā priekšā. Un te sanāk tāds paradokss: no vienas puses, jūs tiešām runājat par sabiedrībai ļoti svarīgām vērtībām, bet, no otras puses, jūs sabiedrībai neatļaujat par to diskutēt, neatļaujat ar tām pienācīgi iepazīties, kā rezultātā rodas tas, ka daļa sabiedrība uztver šos grozījumus ar ļoti lielām bažām un ļoti lielām šaubām. Un tas ir tas, par ko, Dzintara kungs, mums vajadzētu uztraukties!

Un kur parādās šis sabiedrības sašķeltības riska faktors? Ar šādu rīcību! Un tāpēc es aicinātu... Ja tik tiešām tas ir tā, kā jūs sakāt, - ka tas viss ir tiešām jums svarīgi, ka jūs rūpējaties par šīm vērtībām un vēlaties, lai tās tiešām reāli tiktu īstenotas, tad mans aicinājums būtu nenodarboties ar šo priekšvēlēšanu populismu, neizmantot to Satversmē... vismaz ar Satversmes grozījumiem, bet ļoti nopietni, ļoti pārdomāti un ar plašu sabiedrības iesaisti diskutēt par šiem grozījumiem un nonākt pie tādas redakcijas, pie tāda risinājuma, kuru atbalstīs plaša sabiedrība, tādējādi nodrošinot, ka tiešām šīs vērtības tiek īstenotas dzīvē. Pretējā gadījumā būs pavisam savādākas sekas, kuras mēs neviens nevēlamies.

Tāpēc mans aicinājums: neturpināsim virzīties tādā veidā, kā jūs pašlaik to esat iecerējuši!

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Debates slēdzu. Pirms mēs balsojam, informēju, ka ir saņemts 10 deputātu iesniegums. Deputāti Elksniņš, Cvetkova, Zariņš, Agešins, Tutins un citi lūdz vēlreiz reģistrēties kvorumam pirms balsojuma.

Tātad lūdzu zvanu!... Nē, tas nav obligāti...

Lūdzu deputātu kvoruma reģistrāciju! Lūdzu rezultātu! Reģistrējušies ir 67 deputāti, kas ir tieši divas trešdaļas no nepieciešamā daudzuma, lai mēs varētu balsot. (Smejas. Zālē koalīcijas frakciju aplausi.)

Paldies.

Vai Čepānes kundze vēlas komisijas vārdā vēl ko piebilst?

I.Čepāne (VIENOTĪBA).

Komisijas vārdā es aicinu atbalstīt šo likumprojektu un kā komisijas priekšsēdētāja atvainojos „Saskaņas Centram” par savu kļūdu, jo „Saskaņas Centra” sastāvā nav PCTVL. Viņu sastāvā ir Latvijas Sociālistiskās partijas biedri. Es biju mazlietiņ sajaukusi.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Lūdzu zvanu! Balsosim par likumprojekta „Grozījums Latvijas Republikas Satversmē” atbalstīšanu pirmajā lasījumā! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 67, pret - 27, atturas - nav. Tātad ir saskaņā ar Satversmi nepieciešamās divas trešdaļas (Koalīcijas frakciju aplausi.) un likumprojekts pirmajā lasījumā ir atbalstīts.

Lūdzu noteikt priekšlikumu iesniegšanas termiņu otrajam lasījumam.

I.Čepāne. Juridiskā komisija nolēma, ka priekšlikumu iesniegšanas termiņam būtu jāatvēl mēnesis. Līdz ar to kā priekšlikumu iesniegšanas termiņu lūdzu atbalstīt 28.aprīli.

Sēdes vadītāja. Tātad priekšlikumu iesniegšanas termiņš - šā gada 28.aprīlis. Paldies.

Lūdzu zvanu! Lūdzu deputātu klātbūtnes reģistrācijas režīmu! Paldies.

Kamēr tiek gatavoti reģistrācijas rezultāti, vārds deputātam Kārlim Eņģelim - paziņojumam.

K.Eņģelis (RP).

Tikšanās ar Moldovas vēstnieku ir atcelta uz nākamo nedēļu. Par laiku un vietu jūs tiksiet informēti. Paldies.

Sēdes vadītāja. Vārds deputātei Initai Bišofai - paziņojumam.

I.Bišofa (RP).

Saeimas Sociālo un darba lietu komisija aicina deputātus uz sēdi tūlīt, pēc 5 minūtēm, komisijas telpās. Paldies.

Sēdes vadītāja. Vārds Saeimas sekretāram Dzintaram Rasnačam reģistrācijas rezultātu nolasīšanai.

Dz.Rasnačs (11.Saeimas sekretārs).

Godātie kolēģi! Nav reģistrējušies: Jānis Ādamsons, Jānis Klaužs, Ilmārs Latkovskis, Elīna Siliņa, Jānis Urbanovičs un Jānis Vucāns.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Pārtraukums līdz pulksten 14.30.

(Pārtraukums.)

Sēdi vada Latvijas Republikas 11.Saeimas priekšsēdētāja
Solvita Āboltiņa.

Sēdes vadītāja. Cienījamie kolēģi, ir pulksten 14.30. Tātad turpinām Saeimas 27.marta sēdi.

Nākamā sadaļa mūsu darba kārtībā ir „Amatpersonu ievēlēšana, apstiprināšana, iecelšana, atbrīvošana vai atlaišana no amata, uzticības vai neuzticības izteikšana”.

Nākamais darba kārtības jautājums - lēmuma projekts „Par uzticības izteikšanu vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram Romānam Naudiņam”.

Ministru kabineta vārdā - Ministru prezidente Laimdota Straujuma.

L.Straujuma (Ministru prezidente).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Cienījamie deputāti! Es ļoti atvainojos jums, ka man ir tāda balss.

Es šodien piedāvāju jums apstiprināšanai vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra amatā Romānu Naudiņu.

Vispirms es gribētu pateikt paldies iepriekšējam vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram Eināram Cilinska kungam par to, ko viņš izdarīja tajos mēnešos... tajā laikā, kad viņš strādāja.

Runājot par Romānu Naudiņu, jāteic, ka Romānam Naudiņam ir pieredze pašvaldību darbā... Valmieras pašvaldības darbā no 1999.gada; viņš ir uzņēmējs, kurš pārzina uzņēmējdarbību un darba vietu radīšanas problēmas laukos. Naudiņa kungs nāk no Valmieras, tātad no reģioniem, un saprot, kas notiek reģionos. Bez tam viņš ir bijis parlamentārais sekretārs Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā. Tas, ko es redzu par uzdevumiem, kas šajā ministrijā tuvākajos mēnešos ir jādara, vides jomā tie vispirms ir Eiropas Savienības jaunie klimata un enerģijas mērķi 2030.gadam, kuri ir ļoti svarīgi, un VARAM ir galvenā, atbildīgā par visiem aprēķiniem, lai izvirzītie Eiropas kopējie mērķi atbilstu arī mūsu interesēm.

Reģionālajā attīstībā ir ļoti svarīga sadarbība ar pašvaldībām, it īpaši šajā periodā, kad ir jāsagatavo Eiropas Savienības fondu darbības uzsākšanas dokumenti, it īpaši pilsētvides un policentriskas attīstības dokumentu pakete. Ir arī ļoti svarīga pašvaldību finanšu izlīdzināšanas sistēmas pilnveidošanas normatīvo datu bāze, tāpat Latgales reģiona izaugsmes programma. Un ārkārtīgi svarīgs ir investīciju bloks, kur ir ļoti daudz darba, lai sakārtotu iepriekšējā... tātad šī fondu perioda līdz šim nesakārtotos investīciju projektus.

Es uzskatu, ka Naudiņa kungs ir atbilstošs ministra amatam, un lūdzu Saeimu akceptēt viņa kandidatūru.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies. Uzsākam debates.

Vārds deputātei Ingai Bitei.

I.Bite (pie frakcijām nepiederoša deputāte).

Godātie kolēģi! Es atbalstīšu Romāna Naudiņa apstiprināšanu vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra amatā, bet vienlaikus, izmantojot brīvību, ko man dod neatkarīgā deputāta statuss, es gribu teikt dažus vārdus par procesu, kādā esam nonākuši līdz šāda lēmuma pieņemšanai.

Situācija, kurā viens valdības ministrs bez jebkāda nosodījuma var piedalīties ārvalstu iniciētos un organizētos krāsainos gājienos, taču citam tiek liegts piedalīties karā kritušo tautiešu piederīgo svētkos, kā 16.martu 2010.gadā apzīmēja toreizējais Valsts prezidents Valdis Zatlers, - šī situācija, manuprāt, liecina par ļoti nopietnām problēmām ar mūsu pašapziņu, savstarpējo cieņu un vērtību izpratni. Tas neatbilst ne demokrātijas, ne vārda brīvības, ne pulcēšanās brīvības pamatbūtībai.

Pieļauju, ka šajā gadījumā patiesībā nav runa tik daudz par morālām, bet vairāk par kādu personu materiālām vērtībām, kuras, iespējams, gatavojās aizskart ministrs Einārs Cilinskis. Tāpēc šodien, publiski no šīs tribīnes dodot uzticību jaunajam ministram...

Sēdes vadītāja. Bites kundze! Mēs runājam par lēmuma projektu „Par uzticības izteikšanu vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram Romānam Naudiņam”. Es būtu ļoti pateicīga, ja jūs pieturētos pie Saeimas kārtības ruļļa.

I.Bite. Paldies.

Vēlos izteikt cerību, ka Romāns Naudiņš liks vilties tiem, kuri no viņa sagaida mazāku taisnprātīgumu vai lielāku pielaidīgumu par atlaistā ministra demonstrēto, un ka Romāns Naudiņš pārsteigs mūs visus ar īstu principialitāti, vērtību izpratni un nelokāmu mugurkaulu.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies. Debates slēdzu.

Lūdzu zvanu! Balsosim par lēmuma projektu „Par uzticības izteikšanu vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram Romānam Naudiņam”! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 58, pret un atturas - nav. Tātad lēmums pieņemts. Paldies.

Apsveicu vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru Romānu Naudiņu! (Aplausi.)

Pirms mēs turpinām skatīt mūsu šīsdienas sēdes darba kārtību, informēju, ka ir saņemts vēl viens priekšlikums par iespējamām izmaiņām tajā.

Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija ir lūgusi izdarīt izmaiņas 27.marta sēdes darba kārtībā un iekļaut tajā Saeimas lēmuma projektu „Par priekšlikumu iesniegšanas termiņa pagarināšanu likumprojekta „Grozījumi Latvijas Republikas Zemessardzes likumā” (1024/Lp11) trešajam lasījumam”. Vai deputātiem ir iebildumi? Deputātiem iebildumu nav. Darba kārtība grozīta.

Sociālo un darba lietu komisija lūdz izdarīt izmaiņas 27.marta sēdes darba kārtībā un pēc darba kārtības 13.punkta (likumprojekts „Grozījumi likumā „Par aviāciju””) iekļaut šādus likumprojektus: likumprojektu „Grozījumi likumā „Par valsts pensijām”” izskatīšanai pirmajā lasījumā un likumprojektu „Grozījumi likumā „Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām”” izskatīšanai pirmajā lasījumā, kā arī likumprojektu „Grozījumi likumā „Par narkotisko un psihotropo vielu un zāļu likumīgās aprites kārtību””. Vai deputātiem ir iebildumi? Deputātiem iebildumu nav. Darba kārtība grozīta.

Un vēl es vēlos jūs informēt, ka pagājušajā nedēļā mēs piešķīrām neapmaksātu atvaļinājumu deputātei Inesei Laizānei, kura tomēr šo atvaļinājumu neizmantoja un lūdz atsaukt piešķirto neapmaksāto atvaļinājumu šā gada 27.martā. Par to jūs tagad tiekat informēti.

Tātad turpinām izskatīt mūsu apstiprināto grozīto darba kārtību.

Nākamā darba kārtības sadaļa - „Likumprojektu izskatīšana”.

Nākamais darba kārtības jautājums - likumprojekts „Grozījumi Atkritumu apsaimniekošanas likumā”, otrais lasījums. Likumprojekts atzīts par steidzamu.

Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas vārdā - deputāts Dzintars Kudums.

Dz.Kudums (VL-TB/LNNK).

Augsti godātie kolēģi! Skatām likumprojektu „Grozījumi Atkritumu apsaimniekošanas likumā” (Nr.1098/Lp11), kas sagatavots otrajam, galīgajam, lasījumam.

Esam saņēmuši 9 priekšlikumus.

1. ir Juridiskā biroja priekšlikums, kurš ir atbalstīts.

Sēdes vadītāja. Deputāti atbalsta.

Dz.Kudums. 2. - Juridiskā biroja priekšlikums. Ir atbalstīts.

Sēdes vadītāja. Deputāti atbalsta.

Dz.Kudums. 3. - Juridiskā biroja priekšlikums. Redakcionāli precizēts un atbalstīts.

Sēdes vadītāja. Deputāti atbalsta.

Dz.Kudums. 4. - Juridiskā biroja priekšlikums. Atbalstīts.

Sēdes vadītāja. Deputāti atbalsta.

Dz.Kudums. 5. - Juridiskā biroja priekšlikums. Ir atbalstīts.

Sēdes vadītāja. Deputāti atbalsta.

Dz.Kudums. 6. - Juridiskā biroja priekšlikums. Atbalstīts.

Sēdes vadītāja. Deputāti atbalsta.

Dz.Kudums. 7. - atbildīgās komisijas priekšlikums. Atbalstīts.

Sēdes vadītāja. Deputāti atbalsta.

Dz.Kudums. 8. - Juridiskā biroja priekšlikums. Atbalstīts.

Sēdes vadītāja. Deputāti atbalsta.

Dz.Kudums. 9. - atbildīgās komisijas priekšlikums. Atbalstīts.

Sēdes vadītāja. Deputāti atbalsta.

Dz.Kudums. Lūdzu atbalstīt likumprojektu otrajā, galīgajā, lasījumā.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Lūdzu zvanu! Balsosim par likumprojekta „Grozījumi Atkritumu apsaimniekošanas likumā” atbalstīšanu otrajā, galīgajā, lasījumā! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 79, pret un atturas - nav. Likums pieņemts. Paldies.

Nākamais darba kārtības jautājums - likumprojekts „Grozījumi likumā „Par aviāciju””, trešais lasījums.

Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas vārdā - deputāts Klāvs Olšteins.

K.Olšteins (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Godātie kolēģi! Strādājam ar likumprojektu „Grozījumi likumā „Par aviāciju””.

Uz trešo lasījumu nav saņemts neviens priekšlikums. Lūdzu atbalstīt likumprojektu trešajā, galīgajā, lasījumā.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Lūdzu zvanu! Balsosim par likumprojekta „Grozījumi likumā „Par aviāciju”” atbalstīšanu trešajā lasījumā! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 80, pret un atturas - nav. Likums pieņemts. Paldies.

K.Olšteins. Paldies.

Sēdes vadītāja. Nākamais darba kārtības jautājums - likumprojekts „Grozījumi likumā „Par valsts pensijām””, pirmais lasījums.

Sociālo un darba lietu komisijas vārdā - deputāte Ilze Viņķele.

I.Viņķele (VIENOTĪBA).

Godātie kolēģi! Kā jūs zināt, Latvijā pensijas tiek indeksētas, un šis instruments - indeksācija - tiek piemērots, lai pasargātu pensijas no to vērtību... pirktspējas vērtību krituma... inflācijas ietekmes. Krīzes laikā indeksācija tika pārtraukta un ārkārtas kārtā atjaunota pagājušogad, lai gan likums to paredzēja darīt tikai šogad. Un Labklājības ministrija jau uzreiz pēc indeksācijas ārkārtas atsākšanas uzsāka darbu pie uzlabotas indeksācijas kārtības, ko tagad ir apstiprinājis arī Ministru kabinets un kas mums tagad būtu jāizskata pirmajā lasījumā.

Īsumā būtība ir tāda, ka likumprojekts paredz turpmāk indeksēt pensijas, ņemot vērā divus rādītājus, proti, gan inflācijas rādītāju, gan vidējās sociālo iemaksu algas pieaugumu.

Atšķirība no pirmskrīzes laika, kad arī tika ņemts vērā atalgojuma pieaugums, ir tāda, ka šobrīd tiek piedāvāts piesaistīt to pie vidējās sociālo iemaksu algas. Motivācija ir tāda: lai sabiedrība apzinātos, ka mūsu pensionāru pensiju indeksācijas apmērs ļoti tieši būs atkarīgs no tā, no kādiem ienākumiem šīs sociālās iemaksas tiks veiktas. Papildus tam likumprojekts paredz arī noteikt, ka indeksējamās pensijas apmērs būs 50 procenti no iepriekšējā kalendārā gada vidējās apdrošināšanas algas un tiks indeksēts 25 procentu apmērā no šī algas pieauguma. Šī norma nozīmē to, ka indeksācija būs taisnīgāka attiecībā uz mazāku pensiju saņēmējiem, jo lielo pensiju saņēmējiem tiks indeksēta tikai noteikta pensijas daļa.

Un tāpat likumprojekts paredz arī pensionāru aizsardzību ekonomikas svārstību, arī negatīvu, gadījumā, proti, noteic, ka indeksācija nevar būt mazāka par noteiktu lielumu. Un tāpat arī tiek piedāvāti ierobežojumi ļoti straujas ekonomiskās izaugsmes gadījumā, pasakot, ka indekss nevar būt lielāks kā... Līdz ar to lūdzu atbalstīt likumprojektu pirmajā lasījumā. Protams, notiks vēl intensīvs darbs komisijā.

Jā, lūdzam piešķirt likumprojektam arī steidzamību, un pamatošu - kādēļ. Tādēļ, ka Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai ir jāveic pietiekami apjomīgs sagatavošanās darbs, lai indeksācija pēc jaunā modeļa varētu tikt veikta jau oktobrī. Jāatzīst, ka šis indeksācijas modelis ir atzīts par labu un taisnīgu arī no pašu pensionāru pārstāvniecības, un tas ir apstiprināts arī Senioru lietu padomē, kurā ir pārstāvēta gan Latvijas Pensionāru federācija, gan Rīgas Aktīvo senioru alianse, gan Latgales Pensionāru federācija.

Likumprojektam kā priekšlikumu iesniegšanas termiņu...

Sēdes vadītāja. Vispirms tātad mēs, Viņķeles kundze, nobalsosim par steidzamību, tad par pirmo lasījumu un tad noteiksim priekšlikumu iesniegšanas termiņu. Paldies.

Lūdzu zvanu! Balsosim par likumprojekta „Grozījumi likumā „Par valsts pensijām”” atzīšanu par steidzamu! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 62, pret - 25, atturas - nav. Likumprojekts par steidzamu atzīts.

Lūdzu vēlreiz zvanu! Balsosim par likumprojekta „Grozījumi likumā „Par valsts pensijām”” atbalstīšanu pirmajā lasījumā! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 86, pret un atturas - nav. Likumprojekts pirmajā lasījumā atbalstīts.

Lūdzu noteikt priekšlikumu iesniegšanas termiņu otrajam lasījumam un otrā lasījuma laiku.

I.Viņķele. 31.marts pulksten 12.00.

Sēdes vadītāja. Un izskatīšana?

I.Viņķele. Tuvākajā komisijas sēdē - 3.aprīlī.

Sēdes vadītāja. Tas sanāk Saeimas 3.aprīļa sēdē.

Tātad priekšlikumu iesniegšanas termiņš - 31.marts pulksten 12.00, izskatīšana - 3.aprīļa sēdē. Paldies.

Nākamais darba kārtības jautājums - likumprojekts „Grozījumi likumā „Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām””, pirmais lasījums.

Sociālo un darba lietu komisijas vārdā - deputāte Ilze Viņķele.

I.Viņķele (VIENOTĪBA).

Jā, kolēģi, šie ir saistīti likumprojekti, jo līdzīgu indeksācijas kārtību tad piemērotu arī atlīdzībai saistībā ar nelaimes gadījumiem darbā, kā arī apgādnieka zaudējuma gadījumā. Identiska indeksācijas kārtība.

Lūdzu atbalstīt pirmajā lasījumā.

Sēdes vadītāja. Tātad arī šo likumprojektu ir nepieciešams atzīt par steidzamu un atbalstīt pirmajā lasījumā.

I.Viņķele. Arī, jā!

Sēdes vadītāja. Lūdzu zvanu! Balsosim par likumprojekta „Grozījumi likumā „Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām”” atzīšanu par steidzamu! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 61, pret - 22, atturas - nav. Likumprojekts par steidzamu atzīts.

Lūdzu vēlreiz zvanu! Balsosim par likumprojekta „Grozījumi likumā „Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām”” atbalstīšanu pirmajā lasījumā! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 84, pret un atturas - nav. Likumprojekts pirmajā lasījumā atbalstīts.

Lūdzu noteikt priekšlikumu iesniegšanas termiņu otrajam lasījumam un otrā lasījuma laiku.

I.Viņķele. 31.marts pulksten 12.00, izskatīšana Saeimas sēdē - 3.aprīlī.

Sēdes vadītāja. Tātad priekšlikumu iesniegšanas termiņš - 31.marts pulksten 12.00 un izskatīšana Saeimas 3.aprīļa sēdē. Paldies.

Pirms mēs turpinām izskatīt šīsdienas sēdes darba kārtību, informēju, ka ir saņemts vēl viens priekšlikums par iespējamām izmaiņām tajā. Deputāti Zaķis, Smiltēns, Reirs, Latkovskis un Rībena lūdz izdarīt izmaiņas 27.marta sēdes darba kārtībā un pārcelt darba kārtības 17.jautājumu - likumprojektu „Grozījumi Krimināllikumā” (Nr.749/Lp11) -, un izskatīt to kā nākamo darba kārtības jautājumu. Vai deputātiem ir iebildumi? Deputātiem iebildumu nav.

Tātad nākamais darba kārtības jautājums - likumprojekts „Grozījumi Krimināllikumā”, otrais lasījums.

Juridiskās komisijas vārdā - deputāts Andrejs Judins.

A.Judins (VIENOTĪBA).

Cienījamie kolēģi! Otrajā lasījumā izskatām likumprojektu Nr.749/Lp11 - „Grozījumi Krimināllikumā”.

Ir saņemti 32 priekšlikumi.

1. - deputāta Judina priekšlikums. Ir atbalstīts.

Priekšlikuma būtība. Ir ierosināts no Krimināllikuma 48.panta pirmās daļas 1.punkta izslēgt vārdus „noziedzīgu nodarījumu reālo kopību vai”, jo saistībā ar grozījumiem, kuri stājās spēkā pagājušā gada 1.aprīlī, mums izveidojusies situācija, ka par katru noziedzīgu nodarījumu cilvēks atbild atsevišķi, par katru noziedzīgu nodarījumu cilvēkam piespriež sodu un pēc tam saskaņā ar 48.panta pirmās daļas 1.punktu viņam vēl pastiprina atbildību tādēļ, ka tika izdarīti vairāki noziedzīgi nodarījumi. Tas nav pareizi. Līdz ar to šie attiecīgie vārdi bija jāizslēdz. Tātad priekšlikums ir atbalstīts.

Sēdes vadītāja. Deputāti atbalsta.

A.Judins. 2. - bijušā tieslietu ministra Bordāna priekšlikums izslēgt no 58.panta trešās daļas skaitli „160”. Netika atbalstīts.

Sākotnēji bija paredzēts, ka Krimināllikuma 160.pants tiks izslēgts no likuma, vēlāk viedoklis tika mainīts, un patlaban mēs atbalstām 160.panta saglabāšanu. Līdz ar to nav nepieciešams... nebūtu pareizi izslēgt attiecīgo skaitli no 58.panta trešās daļas. Tātad bijušā tieslietu ministra priekšlikums netika atbalstīts.

Sēdes vadītāja. Deputāti neiebilst.

A.Judins. 3. - tieslietu ministra Bordāna priekšlikums, kas ir ļoti līdzīgs. Arī šis priekšlikums paredzēja 58.¹ panta 1.¹ daļā izslēgt skaitli „160”, un tas netika atbalstīts.

Sēdes vadītāja. Deputāti neiebilst.

A.Judins. 4. - deputāta Judina priekšlikums grozīt 58.¹ panta ceturtās daļas 6.punktu. Ļoti svarīgs priekšlikums, un tā būtība ir šāda. Saskaņā ar Krimināllikumu mūsu prokuroriem ir tiesības cilvēku nosacīti atbrīvot no kriminālatbildības. Tas ir ļoti līdzīgi nosacītai notiesāšanai, bet attiecīgu lēmumu pieņem prokurors. Taču mums ir gadījumi, ka slēdz līgumus cietušais un likumpārkāpējs... Mediācija notiek, noslēdz izlīgumu, un saskaņā ar izlīgumu vainīgajam ir jāizpilda noteiktas darbības. Viņš ir ar mieru tās pildīt, viņš paraksta līgumu, pēc tam krimināllieta tiek izbeigta, bet viņš nepilda savas saistības. Un kas notiek tālāk? Mūsu atbilde cietušajam: „Jūs varat iet uz tiesu un tad civiltiesiskajā kārtībā prasīt, lai tiktu izpildīts.” Tas nav pareizi.

Līdz ar to ir ierosināts noteikt, ka no kriminālatbildības nosacīti atbrīvotajiem var tikt noteikts pienākums izpildīt noteiktas saistības. Tas stiprinās gan izlīguma instrumentu, gan veicinās cietušo efektīvāku aizsardzību. Priekšlikums ir atbalstīts.

Sēdes vadītāja. Deputāti atbalsta.

A.Judins. Nākamais, 5., - deputāta Rusiņa priekšlikums. Priekšlikuma būtība ir saistīta ar iespēju piemērot nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu personām. Patlaban ir paredzēts, ka ikviena persona var pretendēt uz nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu.

Ko tas nozīmē? Ja cilvēkam, piemēram, piespriesta brīvības atņemšana uz laiku... uz pieciem gadiem un, izciešot noteiktu soda daļu, viņš demonstrē, ka viņa attieksme pret dzīvi ir mainījusies, ka viņš labojas, ka ir pamats domāt, ka viņš neizdarīs jaunus pārkāpumus, tad pastāv iespēja viņu nosacīti pirms termiņa atbrīvot. Ja viņš izdarīs jaunu pārkāpumu, būs jāatgriežas cietumā. Šāda iespēja paredzēta pat cilvēkiem, kas sodīti ar mūža ieslodzījumu. Vēl nevienam tā nav piemērota, bet tāda iespēja ir paredzēta. Kāpēc? Tas ir tāds „burkāns”, kas liek cilvēkam socializēties, domāt par savu nākotni un tieši tad piedalīties dažādās programmās.

Tātad Rusiņa kungs piedāvā attiecīgo normu neattiecināt uz cilvēkiem, kas izdarījuši dzimumnoziegumu. Izskatot šo jautājumu, tika norādīts, ka būs nepieciešami redakcionāli precizējumi attiecīgajā normā uz trešo lasījumu, bet Juridiskā komisija šo priekšlikumu atbalstīja.

Sēdes vadītāja. Uzsākam debates.

Vārds deputātam Kārlim Seržantam.

K.Seržants (ZZS).

Labdien vēlreiz, kolēģi! Runājot par šo jautājumu, es gribētu jums drusku pastāstīt par to, kāda ir šobrīd Latvijā statistika šajā jautājumā.

Šobrīd Latvijas ieslodzījuma vietās par izvarošanu un par vardarbīgu dzimumtieksmes apmierināšanu, tostarp arī ar nepilngadīgajiem, kopumā atrodas 295 personas. Un vēl sodu izcieš 85 personas, kas ir notiesātas par pavedināšanu un netiklu darbību veikšanu. Savukārt Valsts probācijas dienesta uzraudzībā šobrīd ir 93 dzimumnoziedznieki, no kuriem 60 ir bijuši notiesāti tieši par noziegumiem pret bērniem. Diemžēl Valsts probācijas dienestam finansējums ir diezgan zems. Tāpat likumdošana diemžēl nosaka, ka ieslodzītie paši izvēlas, vai sadarboties ar probācijas dienestu vai ne, tāpēc, visticamāk, šī uzraudzība ir nepietiekoša. Es būtu ar mieru, protams, atteikties no šī kriminālpanta gadījumā, ja mēs tiešām nodrošinām uzraudzību - vai nu mēs to izdarām ar aprocēm, vai mēs to izdarām ar ķīmisko kastrāciju... vienalga... vai ar pedofilu reģistru... bet tāda situācija, kāda tā ir šobrīd, diemžēl ir diezgan nekontrolējama. Un, ja mēs atceramies pēdējo gadu skaļākos šāda veida noziegumus, tad diemžēl jāsaka tā, ka vienmēr... praktiski vienmēr, kad ir šāda veida noziegums, kurā bojā iet bērns, kā likums to ir izdarījusi persona, kura agrāk ir tiesāta... un vairākkārt tiesāta par šāda veida noziegumiem. Arī pasaules prakse ir pierādījusi, ka diemžēl vardarbīgus pedofilus nekādi... nekādas sarunas, nekādas probācijas parasti nepāraudzina un nepārmāca, un, iznākuši ārā, diemžēl viņi turpina iesākto. Atcerēsities pēdējos piemērus! Kā jūs domājat - vai, teiksim, tas cilvēks, kurš internetā bija uzmācies apmēram 200 bērniem, no kuriem 10 bija arī izmantojis, vai tas, kurš šobrīd tiek meklēts un kurš liftos jau ir četras mazas meitenes izvarojis... vai viņš pēc dažu gadu pavadīšanas cietumā pārdomās savu dzīvi? Es šaubos.

Tāpēc, kamēr mums nav nodrošināta ļoti stingra uzraudzība šiem noziedzniekiem pēc atbrīvošanas... šīs pirmstermiņa atbrīvošanas iespējas atņemšana reāli nozīmē, ka nu viņš cietumā pavadīs divus līdz trīs gadus ilgāk. Tā ka varbūt dāvināsim sabiedrībai šos trīs drošības gadus un domāsim par to, kā tad viņus stingrāk kontrolēt.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Gunāram Rusiņam.

G.Rusiņš (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Godātie deputāti! Negribas man atkārtoties un skaitļos vairs iedziļināties, jo Seržanta kungs jau spilgti nosauca visus skaitļus par tiem, kas pašreiz atrodas ieslodzījuma vietās, un cik arī ir pedofilu uz brīvām kājām, ar kuriem strādā probācijas dienests. Bet gribu vērst uzmanību uz to, ka es, pirms pieņēmu šādu lēmumu un iesniedzu šo priekšlikumu, esmu ticies ar cietušo bērnu mātēm. Viņas tiešām būs pateicīgas par to, ka šie noziedznieki nosēdēs savu spriedumā noteikto laiku līdz beigām.

Un gribu uzsvērt vēl sekojošo: tiešām probācijas dienestam... kā jau pareizi Čepānes kundze uzsvēra Juridiskās komisijas sēdē, probācijas dienestam ir jāstrādā arī cietumos uz vietas, nevis jāgaida, kad šis dzimumnoziedznieks būs nosēdējis šo pustermiņu un iznācis uz brīvām kājām, un tikai tad ar viņu jāsāk strādāt.

Un arī pareizi pieskārās Seržanta kungs tam, ka dzimumnoziedznieki pārsvarā atgriežas ieslodzījuma vietās jau pēc nākošā pastrādātā nozieguma.

Tā ka - vēlreiz paldies Juridiskajai komisijai, kura pārsvarā atbalstīja manu priekšlikumu. Es domāju, ka ar šo mēs varbūt ieviesīsim tomēr kaut kādu bijību arī pašu pedofilu starpā.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Andrejam Judinam.

A.Judins (VIENOTĪBA).

Cienījamie kolēģi! Man gribētos vērst jūsu uzmanību uz to, ka mums ir tiesības gan noteikt šo aizliegumu, gan arī, protams, to nedarīt. Nav tā, ka mums ir kaut kādas saistības, kas liek piemērot visiem šiem cilvēkiem, visām kategorijām, attiecīgo normu un dot iespēju tikt atbrīvotiem pirms termiņa nosacīti.

Es domāju, ka saistībā ar šo normu situācija ir interesanta: kādreiz bija atļauts ikvienu cilvēku atbrīvot nosacīti pirms termiņa, pēc tam Saeima aizliedza dzimumnoziedzniekus atbrīvot pirms termiņa, pēc tam atkal atļāva, un tagad mēs gribam atkal aizliegt. Es domāju, ka mēs to varam darīt, bet ļoti svarīgi ņemt vērā vēl vienu lietu. Ir jāsaprot: ja cilvēks ir cietumā piecus gadus vai desmit gadus, tas fakts pats par sevi negarantē, ka viņš neizdarīs noziedzīgus nodarījumus pēc atbrīvošanas.

Es bieži dzirdēju saistībā ar pirmstermiņa atbrīvošanu tādu viedokli: „Redziet, viņu atbrīvoja pirms termiņa, un viņš izdarīja jaunu noziegumu. Vainīgi tie, kas uzskata, ka cilvēkus var atbrīvot pirms termiņa!” Vai tas nozīmē, ka man jāatbild tiem, kas... ka jāatbild šiem cilvēkiem un ka gadījumā, ja cilvēks nosēdēja cietumā līdz pēdējai dienai un izdarīja noziegumu, viņi ir vainīgi...? Noteikti tā nav mūsu vaina, ka daži cilvēki izdara noziedzīgus nodarījumus.

Bet - kas ir svarīgi? Ja mēs atbalstīsim attiecīgo normu - un Juridiskā komisija aicina to atbalstīt! -, es lūdzu neaizmirst, ka brīdī, kad mēs runāsim par probācijas programmu, brīdī, kad mēs domāsim par palīdzību likumpārkāpējiem, mums būs jāfinansē attiecīgās lietas, un tas ir ļoti svarīgi, jo citādi mūsu sabiedrība nebūs drošībā. Jā, viņš būs cietumā nevis septiņus gadus, bet deviņus, bet ļoti svarīgi, lai pēc deviņiem gadiem cilvēks neizdarītu jaunu noziedzīgu nodarījumu.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Debates slēdzu.

Vai ir nepieciešams balsojums par 5.priekšlikumu? Nē. Priekšlikums ir atbalstīts. Deputāti atbalsta.

A.Judins. 6. - tieslietu ministra Bordāna priekšlikums izslēgt no 63.panta vārdus „mantas konfiskāciju”.

Mantas konfiskācija pirms kāda laika vēl bija pamatsods, un līdz ar to bija aktuāls jautājums par sodāmības noņemšanu, dzēšanu. Pagājušā gada 1.aprīlī stājās spēkā grozījumi Krimināllikumā, un vairs tāda pamatsoda nav. Līdz ar to nav arī nepieciešamības norādīt uz mantas konfiskāciju 63.pantā.

Juridiskā komisija priekšlikumu atbalstīja.

Sēdes vadītāja. Deputāti atbalsta.

A.Judins. 7. - tieslietu ministra priekšlikums veikt redakcionālus grozījumus 68.pantā, kur ir runa par medicīniska rakstura piespiedu līdzekļiem, un aizstāt vārdu „ambulatoriska” ar vārdu „ambulatora”. Priekšlikums ir atbalstīts.

Sēdes vadītāja. Deputāti atbalsta.

A.Judins. 8. - tieslietu ministra priekšlikums, kas arī saistīts ar medicīniska rakstura piespiedu līdzekļiem. Runa ir par situāciju, kad cilvēks, kurš nav bīstams sabiedrībai, bet ir nepieskaitāms, ir nododams ģimenei vai tuviniekiem, kas uzņemas atbildību par viņu, apņemas rūpēties par viņu. Iepriekš... nevis iepriekš, bet arī tagad, joprojām, likumā ir rakstīts, ka šajos gadījumos medicīniskajā iestādē ir jāveic uzraudzība pār šiem cilvēkiem, bet ārstiem nav pienākuma viņus uzraudzīt. Līdz ar to ir piedāvāts izslēgt vārdus „medicīniskās iestādes uzraudzībā pēc dzīvesvietas”.

Priekšlikums ir atbalstīts.

Sēdes vadītāja. Deputāti atbalsta.

A.Judins. 9. - tieslietu ministra priekšlikums. Arī saistīts ar medicīniska rakstura piespiedu līdzekļiem. Un arī šis priekšlikums ir atbalstīts.

Sēdes vadītāja. Deputāti atbalsta.

A.Judins. Tālāk. 10. - tieslietu ministra priekšlikums. Arī saistīts ar medicīniska rakstura piespiedu līdzekļiem un nav atbalstīts. Ministrs piedāvāja noteikt kārtību, kas paredz iespēju gadījumā, ja cilvēka veselība pasliktinās, piemērot vairāk ierobežojošu medicīniska rakstura piespiedu līdzekli.

Kur ir problēma? Ja cilvēks izdarījis kādu darbību, kas paredzēta Krimināllikumā, bet viņš ir nepieskaitāms, tad mums ir pienākums viņu ārstēt. Mēs nevaram viņu sodīt! Bet, ja pēc kāda laika... pēc tam, kad viņam bija noteikta piespiedu ārstēšana, viņa veselība pasliktinās, tam nav sakara ar kādreiz izdarīto pārkāpumu. Tā ir medicīniska problēma, un līdz ar to problēma jārisina saskaņā ar Ārstniecības likumā noteikto.

Mūsu Ārstniecības likumā ir speciāla nodaļa, kas paredz ārstēšanu piespiedu kārtā. Ārsti saka, ka attiecīgā nodaļa nav efektīva, ka ir jādara citādāk, un viņi grib, lai mēs strādātu, piemērojot Kriminālprocesa likumu un Krimināllikumu, bet tas nav pareizi pēc būtības. Līdz ar to, ja cilvēks ir slims, bet viņam uzlabojas veselība, var piemērot mazāk ierobežojošu līdzekli, bet pastiprināt... piemēram, ambulatoro ārstēšanu aizstāt ar ārstēšanu slimnīcā nav pareizi.

Mēs lūdzam arī mūsu kolēģus izvērtēt attiecīgu... pievērst uzmanību šai problēmai. Noteikti mēs vēl diskutēsim, jo, protams, pamatjautājums ir šāds. Mēs nevaram pieļaut situāciju, ka cilvēki, kuri ir bīstami sev, bīstami citiem, ir bez kontroles, ka viņi tieši staigā pa ielām un apdraud citu cilvēku dzīvības. To mēs nepieļausim, bet, kā pareizāk risināt problēmu, mēs vēl domāsim.

10.priekšlikums nav atbalstīts.

Sēdes vadītāja. Deputāti neiebilst.

A.Judins. 11. - tieslietu ministra priekšlikums, kas paredz, kā rīkoties, ja cilvēks, kurš ir nepieskaitāms, izdarījis vairākus pārkāpumus. Ir vairāki medicīniska rakstura piespiedu līdzekļi noteikti. Un tagad ir jautājums: ko ar viņu darīt, ja vienā lēmumā rakstīts, ka ārstēsim ambulatori, bet otrā lēmumā teikts: „Lūdzam sūtīt viņu uz slimnīcu!”? Un tad tiesa tur rokās abus nolēmumus un nevar saprast, kā rīkoties. Šis priekšlikums problēmu risina.

Priekšlikums ir atbalstīts.

Sēdes vadītāja. Deputāti atbalsta.

A.Judins. 12. - Juridiskās komisijas priekšlikums, kas saistīts ar 74.¹ pantu. 74.¹ pantā ir paredzēta atbildība par genocīda noliegšanu... es atvainojos, par genocīda noziegumu pret cilvēci, noziegumu pret mieru un kara noziegumu attaisnošanu. Juridiskā komisija aicina papildināt attiecīgo normu, paredzot arī atbildību par genocīda rupju trivializēšanu. Šis priekšlikums izstrādāts, ņemot vērā, ka tas ietver lēmumu, kurš mums jāizpilda līdz 1.decembrim un kurā ir paredzēta nepieciešamība veikt attiecīgās darbības kriminalizāciju.

Sākotnēji, ņemot vērā tekstu, tieslietu ministrija piedāvāja... nu, tieši viņi aprakstīja arī savās vēstulēs, ka bija paredzēts, ka atbildība jānosaka par banalizēšanu, kas arī nav saprotams, jo viņi vārdu „trivializēšana” tulko kā „banalizēšana”.

Pēc tam vārds „banalizēšana” bija aizstāts ar vārdiem „rupja apšaubīšana”, kas šķiet latviskāk saprotama, tomēr izraisa vairākus jautājumus.

Un beigās Juridiskā komisija, ņemot vērā ietvarlēmumā noteikto, nolēma saglabāt šo tekstu un lietot šos vārdus.

Kāpēc tā? Tāpēc, ka šie vārdi ir lietoti ietvarlēmumā, kas ir saistošs 28 Eiropas Savienības valstīm. Un tas nozīmē, ka, ja citās valstīs veiks skaidrojumu, ko tas nozīmē, tad tas būs derīgs arī mums. Tas palīdzēs mums labāk saprast. Bet vārds „trivializēšana”, par kuru daudz runā un daži sāk bieži lietot... šis vārds nav jauns, un es lūdzu ņemt vērā, ka arī latviešu valodas vārdnīcās jūs varat šo vārdu atrast.

Bet es saprotu, ka mums vēl būs debates un tad varēsim diskutēt.

Sēdes vadītāja. Uzsākam debates.

Vārds deputātam Valērijam Agešinam.

V.Agešins (SC).

Godātie kolēģi! Es vēlos paust frakcijas „Saskaņas Centrs” viedokli par 12. - Juridiskās komisijas priekšlikumu. Komisijas vairākums aicina paplašināt dispozīciju un aizstāt 74.¹ pantā vārdus „vai attaisnošanu” ar vārdiem „attaisnošanu vai rupju trivializēšanu”.

Mēs domājam, ka tas ir ļoti riskanti, jo priekšlikumā paredzēta diezgan plaša interpretācijas robeža. Pirms pieņemt lēmumu, es aicinu kolēģus neaizmirst par romiešu juristu vēstījumu mums: „Clara non sunt interpretanola.” „Skaidri likumi nav jāinterpretē.” Citiem vārdiem runājot, jābūt tā, lai tie būtu cilvēkiem saprotami.

Šāds regulējums, kurā ietilpst vispārīgi un deklaratīvi vārdi, kuri turklāt ir ļoti plaši interpretējami, manuprāt, nodrošinās iespēju saukt pie kriminālatbildības vienkārši citādi domājošus cilvēkus. Un šinī gadījumā nav skaidrs, ko nozīmē jēdziens „rupja trivializēšana”. (No zāles dep. J.Reirs: „Pajautā Pimenovam!” Zālē smiekli.) Šķiet, ka priekšlikuma autors pats to īsti neapzinās, un te nu būs nezin kādas interpretācijas. No juridiskās tehnikas viedokļa, nebūtu pareizi krimināltiesībās izmantot tādus subjektīvus un neskaidrus jēdzienus kā, piemēram, „rupjš”. Kas kādam cilvēkam šķiet rupjš, citam tāds nešķiet. Un rezultātā normas saturs nav skaidrs, jo satur vērtējamus jēdzienus.

Es pieļauju, ka tiesībsargājošajām institūcijām varētu rasties grūtības ar grozījumu piemērošanu praksē. Īstenībā viņi paši to nenoliedz; par to liecina Saeimas Juridiskās komisijas sēžu protokoli.

Manuprāt, Latvijas iedzīvotāji var dzīvot mierā un saskaņā arī ar jau četrus gadus spēkā esošo 74.¹ panta redakciju. Proti, par šādu noziegumu publisku noliegšanu vai attaisnošanu arī patlaban var sodīt bez „rupjas trivializēšanas”.

Frakcijas „Saskaņas Centrs” vārdā aicinu balsot „pret” 12.priekšlikumu.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Andrejam Judinam.

A.Judins (VIENOTĪBA).

O, vēl būs?

Jā, paldies Agešina kungam. Tad klausījos, un kaut kas man palika atmiņā.

Atcerieties, kādreiz mums viens deputāts stāstīja par to mutatis mutandis. Un tagad es gribu pievērst uzmanību tam, ka tā frāze, ko jūs lasījāt, ir „Clara non sunt interpretanda”, nevis „interpretanola” vai kā jūs tur teicāt. (No zāles dep. A.Klementjevs: „Oho!”) Tad varbūt jūs lasījāt citu grāmatu... (No zāles dep. I.Cvetkovas starpsaucieni.)

Bet nu ir tāda maksima: principā ir svarīgi, lai likums būtu skaidrs. Un es domāju, ka likumdevēja uzdevums - strādāt, lai tā skaidrība būtu.

Vai jēdzieni, ko mēs lietojam, ir skaidri saprotami vai ne?

Krimināllikumā ir paredzēta, piemēram, atbildība par huligānismu. Un kas ir huligānisms? Rupja sabiedriskā miera traucēšana. Un, ziniet, policija tiek galā, viņa saprot, ko nozīmē „rupja” un kādā gadījumā ir jāpiemēro kriminālatbildība. Krimināllikumā ir arī tādi vārdi kā „būtisks kaitējums”. Un arī šajā ziņā policija tiek galā un saprot, ko tas nozīmē.

Tātad principā ir vairāki vārdi, kurus ir ļoti svarīgi pareizi saprast. Un taisnība, ka komisijas sēdes laikā vai, pareizāk teikt, sēžu laikā tika uzdoti jautājumi: ko tas nozīmē, kā to saprast? Un mums bija jāatbild uz attiecīgajiem jautājumiem un būs vēl jāskaidro. Bet likumu var skaidrot tieši tad, kad likums ir pieņemts. Patlaban mēs varam runāt par likuma... iecerētā likuma izpratni.

Ko nozīmē „trivializēt”? Ir vairāki vārdi, kas var tikt attiecināti uz šiem gadījumiem un izmantoti. Protams, šajos gadījumos mēs varam teikt: tā ir noniecināšana, tā ir izsmiešana, tā ir ņirgāšanās. Bet, ja mēs lietosim, piemēram, vārdu „ņirgāšanās”, vai jums būs saprotamāk?

Bet ko nozīmē trivializēšana pēc būtības? Ir cilvēki, kas noliedz skaidrā valodā; viņi saka, ka genocīds nenotika: „Tā nav taisnība! Nekā tamlīdzīga nekad nav bijis!” Bet ir arī citi, kas saka: „Jā, ir bijis genocīds! Bet viņi paši gāja uz koncentrācijas nometnēm.” Un kā rīkoties šajā gadījumā, ja cilvēks neko nenoliedz? Ja kāds vienkārši to pasniedz kā anekdoti par ebrejiem, par citiem cilvēkiem, kurus iznīcināja? Vai tas ir pieņemams? Vai mums ir jāsaka: „Nu, jā, viņš taču nenoliedz! Jā, viņš joko par genocīdu! Jā, viņš ņirgājas par genocīdu, bet tas nekas! Viņam ir ļauts! Viņš taču nenoliedz!”?

Cienījamie kolēģi! Atbildībai jābūt ne tikai gadījumā, kad cilvēks skaidri pasaka: „Es neticu! Es uzskatu, ka šajā gadījumā genocīda nav bijis,” - bet arī tajos gadījumos, kad cilvēks izmanto citus formulējumus, bet saturs ir tāds pats, varbūt pat kaitīgāks. Jo būtībā viņš vārdos apgalvo: „Jā, jā, jā! Tas bija, tas notika, bet viņi paši visu to izdarīja, viņiem pienākas tas.” Es domāju, mēs nedrīkstam pieļaut šādu situāciju.

Bet, atklāti sakot, par vārdiem runājot, nav izslēgts, ka uz trešo lasījumu mēs atradīsim labākus vārdus. Bet jautājums ir kāds? Vārds „trivializēšana” ir viens. Un šis vārds skaidro... teiksim, būtībā, skaidrojot šo vārdu, mēs varam saprast, par ko ir runa. Ja mēs nolemsim aizstāt vārdu „trivializēšana”, tad tur noteikti būs nevis viens, bet trīs vai četri, vai pieci vārdi. Un es baidos, ka šajos gadījumos mūsu cienījamie kolēģi no „Saskaņas Centra” par katru vārdu jautās: „Ko nozīmē „ņirgāšanās”? Ko nozīmē „izsmiešana”? Ko nozīmē „noniecināšana”?” Un tā tālāk, un tā tālāk.

Cienījamie kolēģi! Es tiešām uzskatu, ka šis priekšlikums ir ļoti svarīgs. Jā! Un daži saka: „Vārda brīvība ir absolūta - var darīt... var runāt, un par to nav jāatbild.” Bet par vārdiem ir jāatbild! Un, ja kāds cilvēks noliedz genocīdu, tad tas ir ļoti, ļoti nopietni. Un es nedomāju, ka mēs varam, aizbildinoties ar to, ka ir vārda brīvība, pieļaut tādu runu izplatīšanu. Ir ļoti svarīgi reaģēt! Protams, ir valstis, kas, teiksim, varbūt ar citiem formulējumiem atrisinās problēmu. Varbūt! Bet es domāju, ka mums ir visas tiesības noteikt atbildību arī par šo darbību.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Andrejam Elksniņam.

A.Elksniņš (SC).

Cienījamie kolēģi! Īstenībā mēs laužam šķēpus par ļoti vienkāršiem diviem vārdiem. Neviens jau nenoraida to ideju, kura tagad ir Krimināllikumā, par to, ka genocīda attaisnošanai ir jābūt kriminālsodāmam nodarījumam. Tāda ir pašreizējā redakcija likumā, un gadījumā, ja kāds vienu dienu pateiks kaut ko sliktu, ko varētu kvalificēt pēc minētās normas, tad tas cilvēks būtu saucams pie kriminālatbildības. Tā tas notiek. Tas ir normāli, absolūti pieņemami. Vārda brīvība tiešām nav absolūta, un gadījumā, ja cilvēks, piemēram, attaisno tiešām mežonīgus noziedzīgus nodarījumus, tad par to ir jāliek cietumā. Nav strīdu!

Vienkārši ir divi jauni jēdzieni, kuri tagad tiek likti šajā pantā: pirmais jēdziens ir „rupjš”, otrais jēdziens ir „trivializēšana”. Tiešām Krimināllikumā jau pašreiz ir spēkā normas, kuras paredz, piemēram, atbildību par rupju sabiedriskā miera, sabiedriskās kārtības traucēšanu. Tas ir Krimināllikuma 230. ... 231.pants, kurš paredz atbildību par huligānismu. Bet tajā pašā laikā Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā ir 167.pants, kurš paredz atbildību par sīko huligānismu. Atšķirības minētajās normās un piemērošanas mehānismā ir tikai vienā vārdā - „rupjš”. Augstākā tiesa un ļoti daudzi tiesību zinātnieki, tiesību piemērotāji ir saskārušies ar ļoti milzīgu problēmu - kā vienu situāciju atšķirt no otras? Respektīvi, jēdziens „rupjš” pieļauj ļoti daudz interpretējumu attiecībā, piemēram, uz konkrētās situācijas skaidrojumu. Tas ir pirmkārt.

Otrkārt, tā rezultātā iestājas patvaļas riski. Tas nozīmē: ja tas cilvēks, piemēram, mums nepatīk, tad viņu sauc pie atbildības pēc Krimināllikuma. Ja, piemēram, viņš patīk nedaudz vairāk, tad viņu sauc pie atbildības pēc Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa. Tas... šīs problēmas pamatā ir tieši vērtējums, ko katrs cilvēks saprot ar to rupjības pakāpi. Un šeit nu Judina kungs uzstājoties īstenībā nodarbojas ar trivializēšanu, pasakot, ka, redziet, Krimināllikumā mums ir „būtisks kaitējums”... vai kaut kas līdzīgs. Tagad mēģina manipulēt ar analoģiju, bet tas īstenībā ir nevietā, jo būtisks kaitējums atšķirīgās Krimināllikuma normās būtībā jau ir uzskaitīts. Kas tad tas ir - būtisks kaitējums? Konkrēti jādefinē, ko ar to saprot. Respektīvi, ja mēs esam saprātīgs likumdevējs, tad, iestrādājot šo normu, mums ir jāparedz, ko nozīmē vārds „rupjš”. Ko tas nozīmē? Tas, kas, piemēram, varbūt Parādnieka kungam ir rupjš, vienam otram citam deputātam rupjš lielā mērā nav.

Nākamais jautājums. Vārds „trivializēšana”. Nu, īstenībā tas ir svešvārds. Un ko mēs arī ar to saprotam? Un ne jau velti valodnieki... un arī Saeimas apakškomisijā mēs strīdējāmies par to, kādu saturu tad šajā vārdā mēs ieliekam. Nu ko nozīmē noniecināšana, izsmiešana? Nu, Judina kungs īstenībā... saistībā ar šo projektu tikko uzstājās, nu tā uzsmaidīja... tā, „pa ceļam”, arī... Nu, tā ir noniecināšana. Tad sanāk - tā ir tā trivializēšana. Kaut kā paskatās, ne tā varbūt... Un tad ir jautājums: vai mēs, likumdevēji, šajā situācijā radām normu, kura tiešām ir skaidra, saprotama? Un, Judina kungs, ne jau, piemēram, mums un man personīgi tā sāpe, kā tad šī norma varētu tikt piemērota un darboties; man lielā mērā ir sāpe par Drošības policiju, par tiesību piemērotājiem - kā viņi to normu iedzīvinās, kā tā norma darbosies, kā strādās prokuratūra, kā strādās tiesa. Diemžēl likumdevējs to ceļa karti neparāda, un tāpēc arī Iekšlietu ministrija, Drošības policija Juridiskās komisijas sēdēs konkrēti norādīja, ka skaidrības par to, kā minētā norma strādās, nav. Tiešām nav! Un diemžēl visa šī situācija rada ļoti daudzas divdomības, ko es aicinātu varbūt mums atrisināt, nevis atbalstīt tādu jēlu projektu, kā tas notiek pašreiz.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātei Ilmai Čepānei.

I.Čepāne (VIENOTĪBA).

Godātie kolēģi! Jūs laikam kaut ko esat sajaukuši. Mēs runājam par 12.priekšlikumu.

Un man, Juridiskās komisijas priekšsēdētājai, ir pienākums jums paskaidrot, ka mēs esam saņēmuši no Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas vēstuli, kurā ir norādīts, ka Latvijai, ņemot vērā to, ka mēs esam Eiropas Savienībā, ir saistoši pienākumi. Proti, ministrija vērš uzmanību uz to, ka Eiropas Savienības Padomes Pamatlēmuma 2008/913/TI par krimināltiesību izmantošanu cīņā pret noteiktiem rasisma un ksenofobijas veidiem un izpausmēm 1.panta 1.punkta „c” apakšpunkts paredz, ka katra dalībvalsts veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka ir paredzēts sods par šādu tīšu rīcību - Starptautiskās Krimināltiesas statūtu 6., 7. un 8.pantā definēto genocīda noziegumu, noziegumu pret cilvēci un kara noziegumu publisku attaisnošanu, noliegšanu vai rupju banalizēšanu (angļu valodā - trivializing). Un, ievērojot minēto, Tieslietu ministrija nāca ar priekšlikumu 74.¹ pantā paredzēt, noteikt kriminālatbildību par genocīda noziegumu, noziegumu pret cilvēci, noziegumu pret mieru, kara noziegumu ļaunprātīgu, rupju vai aizvainojošu apšaubīšanu; tas līdz šim nav paredzēts.

Es gribētu jums teikt, ka Eiropas Komisija pašlaik vēl nav pilnvarota uzsākt pārkāpuma procedūru saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 258.pantu attiecībā uz pamatlēmumiem, taču, kā norāda ministrija, ar 2014.gada 1.decembri Komisija varēs uzsākt pārkāpuma procedūru pret tām dalībvalstīm, kas nebūs pilnībā ieviesušas pamatlēmumus, jo ar minēto datumu pamatlēmumi kļūs par direktīvām.

Līdz ar to es gribētu teikt, ka Tieslietu ministrija, ņemot vērā šo vārdu, ir arī nosūtījusi Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātei lūgumu par angļu valodas vārda trivializing tulkojumu latviešu valodā, un Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultāte savā atbildē ir norādījusi, ka ne katrs vārds, kas tiek lietots oficiālā dokumentā, ir termins. Viņi šajā gadījumā, ņemot vērā savu kvalifikāciju un vārdnīcas, ir norādījuši, ka šo vārdu varētu arī tulkot kā „noniecināt”, „apzināti mazināt”, „neatzīt svarīgumu”. Latviešu valodā arī tiek izmantots vārds „trivializēt”, lai gan parasti šādi aizguvumi netiek atbalstīti, bet tas tiek izmantots pat tiesu praksē.

Katram vārdam ir sava nokrāsa. Vārds „banāls” varbūt vairāk asociējas ar kaut ko nenopietnu, padumju vai seklu.

Es aicinātu jūs nekļūt par padumjiem vai sekliem šī jautājuma trivializēšanā, tāpēc šajā gadījumā neder ne „banalizēšana”, ne „vulgarizēšana”, patiešām precīzāks vārds šajā gadījumā ir vārds „trivializēšana”.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Andrejam Judinam, otro reizi.

A.Judins (VIENOTĪBA).

Jā, paldies Čepānes kundzei! Tiešām mums ir starptautiskas saistības, un mums ir jāpieņem attiecīga norma, bet es mēģināju jums arī pastāstīt, ka tas jādara ne tikai tāpēc, ka, ja mēs to neizpildīsim, tad ir iespējamas sankcijas, bet arī tāpēc, ka tam ir jēga. Un, es domāju, ir ļoti svarīgi saprast normas būtību.

Elksniņa kungs tikko minēja, stāstīja tieši par apkopojumu - Augstākās tiesas apkopojumu par huligānismu. Es gatavoju šo apkopojumu Augstākajai tiesai, un es sapratu, kas tur ir rakstīts, un nav mums problēmu ar vārdu „rupja”. Tieši tiesa un prokuratūra, un policija to saprot. Un arī tad, kad mēs runājām par pantu, par diskutējamo pantu, arī prokuratūras darbinieki norādīja, ka viņi atbalsta attiecīgo normu. Tātad principā es sapratu, kāpēc kolēģi tagad iebilst pret vārdu „trivializēšana”, - viņi droši vien jau domā par nākamo priekšlikumu un, teiksim, negrib... grib izskaidrot savas nākamās uzstāšanās.

Bet, kolēģi! Patlaban ir 12.priekšlikums - priekšlikums par genocīda trivializēšanu. Un es lūdzu šo priekšlikumu atbalstīt.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Andrejam Elksniņam, otro reizi.

A.Elksniņš (SC).

Man ir neliels komentārs un arī atbilde Čepānes kundzei. Čepānes kundze, neesiet, lūdzu, divkosīga! Jūs pagājušonedēļ balsojāt par elektroenerģijas tirgus atvēršanas atlikšanu, un tad Eiropas Komisijas pārkāpuma procedūra valsti nebiedēja. Un arī jūs ne!

Sēdes vadītāja. Debates slēdzu. Vai komisijas vārdā ir kas piebilstams? Lūdzu zvanu! Balsosim par 12. - Juridiskās komisijas iesniegto priekšlikumu! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 59, pret - 25, atturas - nav. Priekšlikums atbalstīts.

A.Judins. Nākamais ir Juridiskās komisijas priekšlikums, kas paredz Krimināllikuma papildināšanu ar jaunu - 83.¹ pantu „PSRS un nacistiskās Vācijas pret Latvijas Republiku īstenotās agresijas publiska noliegšana, attaisnošana, slavināšana un trivializēšana”.

Komisijas vārdā es vēlos izskaidrot, kāpēc šis pants parādījās, lai tiešām visiem būtu saprotama tā situācija. Pagājušajā gadā mēs saņēmām tieslietu ministra priekšlikumu paredzēt kriminālatbildību par Latvijas Republikas neatkarības zaudēšanas noliegšanu un radīto apmēru slavināšanu. Un šis priekšlikums tika izvērtēts Juridiskajā... gan apakškomisijā, gan Juridiskajā komisijā. Un mēs norādījām, ka ir vairākas nepilnības - ka doma, ideja ir saprotama, bet izpildījums ir absolūti, absolūti nederīgs.

Vēlāk no Tieslietu ministrijas mēs saņēmām priekšlikumu papildināt Krimināllikumu ar jaunu - 83.¹ pantu. Un attiecīgajā pantā ir paredzēts noteikt atbildību par PSRS un nacistiskās Vācijas pret Latvijas Republiku īstenotās agresijas publisku noliegšanu, attaisnošanu, slavināšanu vai rupju trivializēšanu. Mēs organizējām vairākas sēdes, aicinājām lietpratējus, ekspertus, un diskutējām par attiecīgo normu.

Es sapratu, ka ne visiem attiecīgā norma ir skaidra, un tādēļ man gribētos jūs informēt tieši par tiem atzinumiem, kas ir saņemti. Tātad neviena no institūcijām neteica, ka tā norma ir nepareiza pēc būtības, bet vairākām institūcijām bija jautājumi - jautājumi par to, vai ir nepieciešamība, kāds ir leģitīmais mērķis, vai sodi ir samērīgi, kā izprast attiecīgos lietotos vārdus. Un, strādājot gan apakškomisijā, gan Juridiskajā komisijā, mēs attiecīgos jēdzienus analizējām. Mēs veicām tiešām testu attiecīgajai normai, un, veicot tādu pārbaudi, Juridiskā komisija izsecināja gan to, ka šādai normai ir leģitīmais mērķis, gan arī to, ka attiecīgā norma ir samērīga.

Par attiecīgās normas būtību. Es saprotu, ka arī mediji mums diemžēl ne vienmēr palīdz, jo parādījās dažādas interpretācijas. Šajā normā nav lietots vārds „okupācija”. Runa ir par agresiju.

Un kas ir agresija? Ko mēs ar to saprotam? „Agresija ir starptautiskajām tiesībām neatbilstoša spēka lietošana pret citas valsts suverenitāti, teritoriālo neaizskaramību, ekonomisko vai politisko neatkarību, ko neattaisno pašaizsardzības nepieciešamība vai citi apstākļi, ko juridiski atzīst par izņēmumiem.” Tā ir definīcija no ANO Ģenerālās Asamblejas rezolūcijas.

Un mēs nerunājam par visiem padomju gadiem. Mēs runājam par 1940.gadu, par 1941.gadu un par attiecīgiem faktiem. Tātad, ja kāds cilvēks norāda - publiski norāda! -, ka nekāda agresija nav notikusi, ka Latvijas Republika nolēmusi pašlikvidēties vai izdarījusi līdzīgas darbības, tad šis cilvēks, iespējams, izdara pārkāpumu. Bet kādā gadījumā? Likumprojektā ir paredzēts, ka pārkāpums ir tikai tādā gadījumā, ja viņš to dara publiski. Proti, tas nozīmē, ka sods ir paredzēts nevis par to, ka kādam ir nepareizas domas... Ja kāds domā nepareizi, mēs nevaram ar likumu piespiest cilvēku domāt citādāk. Tāpat, ja kāds, ar saviem draugiem diskutējot, izdara tādus secinājumus, atbildība par to nav paredzēta.

Man jautāja: „Kas būs, ja kāds uzdos šo jautājumu - notika agresija vai ne? Vai par jautāšanu arī būs sods?” Protams, nebūs. Ja cilvēkam nav skaidrs, viņš jautā. Piemēram, skolēns grib saprast... cilvēks nevar saprast, kā iespējams, ka, vot, ir tādas bildes, kur cilvēki bučo tankus: „Kā to var saprast? Kas tā par agresiju?” Tātad, ja uzdod jautājumu, atbildības nav.

Taču ir cilvēki, kas visu labi saprot, bet, neraugoties uz to, portālos, pasākumos, televīzijā stāsta, ka nekāda agresija nav notikusi, ka tā nav patiesa informācija un ka Latvija ir tieši tāda kļūda... nu, vēsturiska kļūda... valsts, kas nolikvidējās pēc 20 gadiem. Ir tādi cilvēki! Un tātad, ņemot vērā... (Starpsaucieni, troksnis zālē. Dep. V.Agešins: „Tas nav komisijas vārdā! Viņš nerunā komisijas vārdā!”) Un tādēļ par visiem šiem jautājumiem... Kolēģi, es tieši jums stāstu, par ko mēs runājām vairākās sēdēs. Es domāju, ka jums ir jādzird. Protams, jūs varat paņemt arī audioierakstus, pārbaudīt un klausīties.

Tātad, ņemot vērā visus viedokļus, Juridiskā komisija nolēma attiecīgo normu atbalstīt.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Komisijas vārdā var izklāstīt visu, kas ir runāts komisijā. Mēs šos jautājumus, man liekas, Juridiskās komisijas sēdēs skatījām vismaz trīs vai četras reizes. Un ir neierobežots laiks ziņotājam, lai viņš par to ziņotu.

Uzsākam debates.

Vārds deputātam Valērijam Agešinam.

V.Agešins (SC).

Vai es varu lūgt septiņas minūtes uzreiz?

Sēdes vadītāja. Vai deputātiem nav iebildumu, ja deputāts runā septiņas minūtes vienā reizē, neizmantojot iespēju runāt otro reizi? Deputātiem nav iebildumu. Lūdzu, runājiet!

V.Agešins. Paldies.

Godātie kolēģi! Es vēlos paust mūsu frakcijas nostāju arī par 13. - Juridiskās komisijas priekšlikumu.

Minētais priekšlikums paredz noteikt kriminālatbildību līdz pat trim gadiem cietumā par PSRS vai nacistiskās Vācijas pret Latvijas Republiku īstenotās agresijas publisku noliegšanu, attaisnošanu, slavināšanu vai rupju trivializēšanu. Ņemot vērā to, ka tas ir ārkārtīgi sensitīvs jautājums, es vēlos norādīt uz projektā ietvertajiem riskiem.

Vispirms, runājot par pieņemšanas procedūru, es vēlos norādīt uz to, ka tik būtisku priekšlikumu nedrīkst virzīt starp lasījumiem, kā tas notiek pašlaik. Un, ja kāds vēlas atvērt diskusiju par šo sāpīgo tēmu, tad jāvirzās ierastajā kārtībā, attiecīgus grozījumus izdalot atsevišķā likumprojektā ar anotāciju, kura parasti satur atbildes uz vairākiem konkrētiem jautājumiem.

Jāsaka, ka atšķirīgi viedokļi par šādu juridisko konstrukciju ir ne tikai vairākiem Saeimas deputātiem, bet arī Ārlietu ministrijai, Iekšlietu ministrijai, tiesībsargājošajām institūcijām, EDSO un citiem ekspertiem.

Savukārt ar Satversmes 100.pantu šī iecere ir pretrunā jau pašā pamatā. Cenzūra mūsu valstī ir aizliegta, un vārda brīvība ietver tiesības paust ne tikai tādus viedokļus, kas sabiedrībai ir tīkami. Turklāt ir bažas par priekšlikuma atbilstību ne tikai Satversmei, bet arī Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai. Redakcija ir pārāk neskaidra, pārāk tālejoša un saskaņā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju vārda brīvību ierobežojoša. Protams, vārda brīvība nav absolūta un valstis ir tiesīgas šādus ierobežojumus noteikt, ja vien tie atbilst konvencijas prasībām.

Turklāt svarīga ir arī likuma kvalitāte. Ierobežojumiem jābūt nepieciešamiem leģitīma mērķa sasniegšanai un samērīgiem ar sasniedzamo mērķi. Pretējā gadījumā šis jautājums var nonākt Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Problēma ir arī tajā, ka leģitīmais mērķis, kāds tiks sasniegts ar vārda brīvības ierobežošanu, nekur nav skaidri definēts, un ir pamatotas bažas, ka šis ierobežojums nav samērīgs ar sasniedzamo mērķi.

Saskaņā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju vārda brīvības ierobežojumi ir pieļaujami, ja to mērķis ir aizsargāt valsts drošības, teritoriālās vienotības vai sabiedriskās drošības intereses, nepieļaut nekārtības vai noziedzīgus nodarījumus, aizsargāt veselību vai tikumību, aizsargāt citu cilvēku cieņu vai tiesības, nepieļaut konfidenciālas informācijas izpaušanu vai saglabāt tiesu varas autoritāti un objektivitāti. Tas nozīmē, ka priekšlikuma autoriem jāspēj atklāt, kādā veidā vairāk nekā 20 gadus pēc neatkarības atjaunošanas Latviju apdraud piedāvātajos Krimināllikuma grozījumos minētie izteikumi.

Jāatzīmē, ka pretēji pieņemtajai praksei šis jautājums, mūsuprāt, nav pietiekoši izvērtēts saistībā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru. Saskaņā ar līdzšinējo judikatūru izteikumi, kurus vārda brīvība neaizsargā, ir aicinājumi uz vardarbību, holokausta noliegšana un rasu un etniskā naida kurināšana. Tās ir trīs absolūtas patiesības, un ar šīm trim patiesībām 13.priekšlikums nav saistīts.

Jāņem vērā arī tas, ka tiesību norma nevar tikt balstīta uz emocijām, un tas, vai šāda norma neierobežos, piemēram, zinātniskās darbības brīvību un cilvēku kritisko domāšanu vispār. Un ko mēs darīsim, piemēram, ar grāmatām, kurās tiek pausts cits skatījums uz vēstures notikumiem? Ap šo normu ir iespējamas arī provokācijas, jo, piemēram, kāds varētu aicināt ierosināt kriminālprocesu pret tiem cilvēkiem, kuri piedalās 9.maija pasākumos vai 16.marta pasākumos... arī Lestenē. Tas ir iespējams saskaņā ar šo redakciju.

Un rodas jautājums: vai mēs to gribam? Vai mēs gribam atbalstīt šo nepārdomāto priekšlikumu, kas var ietekmēt valsts iekšējo drošību? Mēs uzskatām, ka komisijā tika pieņemts tīri politisks, bet ne juridiskas dabas lēmums. Un mēs uzskatām, ka tas ir solis totalitārisma virzienā un mēģinājums darīt to pašu, ko parasti dara diktatori. Diktatūras apstākļos vārda brīvība ir ierobežota vai arī liegta. No tāda viedokļa raugoties, problēma nav jārisina ar kriminālatbildības noteikšanu.

Es aicinu netracināt sabiedrību un meklēt citus risinājumus, ievērojot Satversmi un Latvijas Republikas starptautiskās tiesības. Frakcijas „Saskaņas Centrs” vārdā aicinu balsot „pret” 13.priekšlikumu.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Gaidim Bērziņam.

G.Bērziņš (VL-TB/LNNK).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Godātie kolēģi! Tātad Saeimas Juridiskā komisija daļēji atbalstīja Saeimas Krimināltiesību politikas apakškomisijas priekšlikumu, kurš ir tātad 13.priekšlikums un kuru mēs arī apspriežam.

Šodien mēs daudz runājam par vēstures faktiem. Jāatzīst, ka šis priekšlikums ir tieši saistīts ar vēstures faktiem. Es minēšu tikai trīs, manuprāt, būtiskākos. Un šobrīd, manuprāt, šī izpratne par faktiem rezultēsies droši vien arī jūsu pieņemtajā lēmumā.

Pirmkārt, PSRS pret Latvijas Republiku īstenotās agresijas fakts tika atzīts ar Latvijas Augstākās padomes 1990.gada 4.maijā pieņemto deklarāciju „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”.

Otrkārt, Latvijas Republikas Saeima 1996.gada 22.augustā pieņēma Deklarāciju par Latvijas okupāciju, kas konstatēja: „Latvijas Republika tika proklamēta 1918.gada 18.novembrī, un 1921.gada 22.septembrī tā kļuva par Tautu Savienības locekli. Latvijas kā neatkarīgas valsts attīstību pārtrauca divu totalitāro lielvalstu - nacionālsociālistiskās Vācijas un komunistiskās PSRS 1939.gada 23.augustā noslēgtais neuzbrukšanas līgums [..], kura mērķis bija sadalīt Eiropu ietekmes sfērās. Pārkāpjot starptautisko tiesību pamatprincipus, kā arī Latvijas un PSRS noslēgtos līgumus, PSRS 1940.gada 17.jūnijā ar militāru spēku okupēja Latviju un nelikumīgi iekļāva (anektēja) to PSRS sastāvā. Līdz ar to Latvijā tika ieviests PSRS politiskais režīms un tiesiskā sistēma.

1941.gada vasarā, sākoties Otrā pasaules kara darbībai Latvijas teritorijā, to okupēja nacionālsociālistiskā Vācija, kas iedibināja savu režīmu, veica deportācijas un citas represijas pret iedzīvotājiem, kā arī izmantoja Latvijas teritoriju citu okupēto valstu iedzīvotāju iznīcināšanai.

Otrā pasaules kara beigu posmā PSRS atjaunoja savu okupācijas režīmu Latvijā.”

PSRS, īstenojot agresiju 1940.gada 17.jūnijā, aizskarot Latvijas suverenitāti, teritoriālo integritāti un politisko neatkarību, pārkāpa 1920.gada 11.augusta miera līgumu. Tas bija tātad treškārt.

Par jēdzienu „agresija”. „Agresija ir starptautiskajām tiesībām neatbilstoša spēka lietošana pret citas valsts suverenitāti, teritoriālo neaizskaramību, ekonomisko vai politisko neatkarību, ko neattaisno pašaizsardzības nepieciešamība vai citi apstākļi, ko juridiski atzīst par izņēmumiem.” Šī jēdziena pamatdefinīciju ir devusi ANO Ģenerālā Asambleja. ANO Ģenerālā Asambleja agresiju definē šādi: agresija ir vienas vai vairāku valstu bruņotā spēka pielietojums pirmajiem pret citas valsts teritoriālo vienotību vai politisko neatkarību.

Godātie kolēģi! Neskatoties uz šiem minētajiem, manuprāt, vispārzināmajiem faktiem, joprojām tiek pausti viedokļi, kuros publiski tiek noliegta Latvijas Republikas valstiskās neatkarības zaudēšana PSRS realizētās agresijas rezultātā, izsakot apgalvojumu, ka Latvijas Republikas uzņemšana PSRS sastāvā notikusi brīvprātīgi un tas noticis Latvijas Republikas interesēs. Īpaši tas ir aktualizējies pēdējos gados, kad Latvijā notiek Krievijas centieni pastiprināt tā dēvēto maigo varu. Aktīvi notiek dažādu Krievijas valdības finansētu fondu un nevalstisko organizāciju aktivitātes krievvalodīgo iedzīvotāju, īpaši jauniešu, vidū, piemēram, informatīvu materiālu izplatīšana un jauniešu apmaiņas nometņu organizēšana, kuru mērķis ir Krievijas vērtību izplatīšana bijušajā padomju telpā. Notiek informācijas izplatīšana publiskajā telpā, kurā tiek interpretēti Latvijas vēstures notikumi, apšaubot Latvijas valstiskuma pastāvēšanu. Faktiski tiek falsificēta Latvijas vēsture. Minētie fakti šobrīd dod pietiekamu pamatu apgalvot, ka ar šādu vēstures falsifikāciju tiek radīts reāls apdraudējums valsts drošībai un tās demokrātiskajai iekārtai.

Runājot par vārda brīvību... Es lūgtu divas minūtes, es pēc tam neuzstāšos. Paldies.

Sēdes vadītāja. Vai deputātiem nav iebildumu, ka Bērziņa kungs...? Deputātiem... (No zāles dep. I.Zariņš kaut ko iebilst.)

G.Bērziņš. Runājot par vārda brīvību...

Sēdes vadītāja. Agešins tikko runāja divas minūtes vairāk, Zariņa kungs! Vajadzēja klausīties un skatīties!

G.Bērziņš. Jā. Paldies.

Vārda brīvība, Zariņa kungs, nav absolūta!

Vārda brīvības īstenošana ir saistīta ar pienākumiem un atbildību. Tā var tikt pakļauta tādām prasībām, nosacījumiem, ierobežojumiem vai sodiem, kas paredzēti likumā un nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts drošību.

Es gribētu vērst uzmanību uz to, ka minētās normas mērķis ir aizsargāt valsts drošību un tās demokrātisko iekārtu. Latvijā joprojām ir dzīvi cilvēki, kuri tiešā veidā cieta no šīs agresijas vai agresijas sekām, kuri tās rezultātā tika izsūtīti vai zaudēja tuviniekus, tika spīdzināti un citādi pazemoti. Šī ir tā personu grupa, kura ar attiecīgo Krimināllikuma normu... ar normā paredzētajām darbībām tiek aizskarta vistiešākajā veidā un kuras tiesības pēc taisnības valstij ir pienākums aizsargāt, nosakot par šādām darbībām kriminālatbildību.

Un visbeidzot gribētu vērst uzmanību uz to, ka agresijas noliegšana nav tiešā veidā saistāma ar nacionālā, etniskā un rasu naida izraisīšanu, jo līdz ar Latvijas okupāciju brīvību zaudēja ne tikai latvieši, bet arī visas citas tautības.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Turpinām debates. Vārds deputātei Zandai Kalniņai-Lukaševicai.

Z.Kalniņa-Lukaševica (RP).

Godātie kolēģi, es nevaru šodien atbalstīt šo 13.priekšlikumu, jo divi Reformu partijas deleģētie ministri - ārlietu ministrs un iekšlietu ministrs - un to vadītās ministrijas ir skaidri un gaiši paudušas viedokli, ka šī konkrētā norma nav atbalstāma, un aicinājušas to neatbalstīt arī Juridisko komisiju un Saeimu kopumā.

Ārlietu ministrs savā vēstulē ir norādījis, ka Ārlietu ministrija un Ministru kabineta pārstāvja starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās birojs ir izvērtējis šo grozījumu priekšlikumus, un vērš uzmanību uz to, ka tie nav atbilstoši Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai. Līdz ar to ārlietu ministrs ir arī uzsvēris, ka, ņemot vērā virkni apsvērumu, kas bija minēti viņa vēstulē, uzskata, ka piedāvātā redakcija ir pārāk neskaidra un pārāk tālejoša, lai to atzītu par atbilstošu konvencijas 10.panta prasībām. Bet, lai precizētu savu viedokli, atļaujiet ar jums dalīties deviņos konkrētos argumentos jeb deviņos punktos, ko savā vēstulē Reformu partijas frakcijai ir norādījis Latvijas Republikas iekšlietu ministrs.

Iekšlietu ministrs iebilst pret likumprojekta „Grozījumi Krimināllikumā” 83.¹panta redakciju (No zāles dep. I.Cvetkova: „Judins! Iebilst!”) un norāda šos deviņus punktus, kam arī es pievienojos.

Pirmkārt, normas būtība ir vērtējama kā iejaukšanās personas tiesībās uz vārda brīvību. Tāpēc, lai potenciālā krimināltiesību norma būtu piemērojama praksē, tai jāatbilst visiem noteiktajiem cilvēktiesību ierobežošanas kritērijiem. Pretējā gadījumā norma nebūs piemērojama praksē vai arī tās piemērošana novedīs pie Latvijai negatīviem spriedumiem Eiropas Cilvēktiesību tiesā.

Otrais arguments. Jebkuram cilvēktiesību ierobežojumam, pirmkārt, ir jābūt noteiktam ar kvalitatīvi izstrādātu likumu, otrkārt, jābūt saprotamam leģitīmam mērķim un, treškārt, jābūt samērīgam ar sasniedzamo mērķi. Trūkstot kaut vienam no minētajiem kritērijiem, ko izvirzījusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā praksē, piedāvātā norma, kas ierobežo vārda brīvību, nav uzskatāma par pamatotu.

Treškārt jeb trešais arguments. Vērtējot priekšlikumu no piemērošanas viedokļa... un, es uzsveru, to saka iekšlietu ministrs, pārstāvot Iekšlietu ministriju, kurai būtu jānodrošina šīs normas piemērošana! Tātad: vērtējot priekšlikumu no piemērošanas viedokļa, ir svarīgi, lai normā tiktu atspoguļoti visi noziedzīgā nodarījuma sastāva elementi. Jānorāda, ka piedāvātā Krimināllikuma 83.¹panta redakcija ir neskaidra un praksē varētu būt apgrūtināta tās piemērošana, jo normai ir jābūt skaidrai un saprotamai, lai sabiedrība un ikviens indivīds varētu paredzēt savas rīcības sekas, kā arī lai kompetentajai iestādei, kas izmeklēs šos pārkāpumus, būtu skaidrs, konkrēti par kādiem nodarījumiem persona ir saucama pie kriminālatbildības. Vienlaikus normā ir jābūt iestrādātiem skaidriem kritērijiem, kāds personas viedoklis minētajos jautājumos uzskatāms par tādu, lai personu sauktu pie kriminālatbildības. Viens no svarīgiem kritērijiem normā ir personas nodoms, tas ir, ko persona vēlas sasniegt ar izteikto viedokli.

Ceturtais arguments. Šā gada 25.februārī Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas apakškomisijas sēdē ir izskanējis, ka ierobežojumu mērķis primāri ir aizsargāt sabiedrības intereses, cilvēka cieņu un godu, kā arī valsts drošību. No piedāvātās redakcijas drīzāk ir saprotams, ka tiešais objekts ir valsts drošības intereses, nevis noteiktas sabiedrības grupas intereses - domājams, Latvijas Republikas pilsoņu, kuru intereses vistiešākajā veidā tiek aizskartas ar šāda veida nodarījumiem. To notikumu apšaubīšana, kuru rezultātā Latvijas Republika zaudēja neatkarību, nenoliedzami apdraud nacionālo drošību. Taču starptautiskās cilvēktiesību institūcijas ne reizi vien norādījušas, ka atsevišķos gadījumos personas pamattiesības, to skaitā tiesības paust viedokli, prevalē pār valsts interesēm.

Jāatzīmē: normas tvēruma noteikšanu var apgrūtināt arī tās iespējamā vieta Krimināllikumā. Jau tas vien, ka vairākkārt mainīta minētās normas iespējamā... mainīta šīs normas iespējamā atrašanās vieta Krimināllikumā, liecina, ka līdz galam nav nodefinēts, kādu interešu aizsardzībai tiks ieviests attiecīgais vārda brīvības ierobežojums.

Vai es varu lūgt vienu papildu minūti šī viedokļa izklāstīšanai?

Sēdes vadītāja. Vai deputāti... Deputāts Zariņš... Vai minūti drīkst runāt vēl? (No zāles dep. I.Zariņš: „Viņš ļauj runāt!”) Paldies.

Z.Kalniņa-Lukaševica. Paldies.

Piektais arguments. Šobrīd nav viennozīmīgi saprotams, kuras PSRS un nacistiskās Vācijas veiktās darbības tiek aptvertas ar jēdzienu „īstenotā agresija” un kādu laika posmu tās aptver. Saglabājot pantu piedāvātajā redakcijā, nepieciešams definēt jēdziena „agresija” juridisko nozīmi vai ratificēt starptautiskajos tiesību aktos piedāvāto definīciju, lai tā būtu saistoša tiesību piemērotājiem Latvijā. Līdzšinējās diskusijas likumdošanas procesā parādīja, ka nav vienotas izpratnes par jēdziena „agresija” saturu, kas ir viens no būtiskākajiem kritērijiem, lai personu sauktu pie atbildības.

Sestais arguments. Normā noteiktajam ierobežojumam jābūt skaidri formulētam leģitīmam mērķim. Pašreiz piedāvātajā redakcijā akcents likts uz Latvijas Republikas būtiskām interesēm, jo uzsvērta tieši PSRS un nacistiskās Vācijas agresija pret Latvijas Republiku. Starptautiskās cilvēktiesību institūcijas atsevišķu vēsturiski jutīgu faktu noliegšanu skata naida noziegumu kontekstā, savukārt attiecībā uz vēsturiskiem faktiem ANO Cilvēktiesību komitejas 102.sesijā pieņemtajā komentārā uzsvērts: „Likumi, kas soda uzskatu izteikšanu par vēsturiskiem faktiem, nav savienojami ar paktā noteiktajiem valstu pienākumiem saistībā ar uzskatu un vārda brīvību. Pakts neaizliedz izteikt kļūdainu viedokli vai nekorektu pagātnes notikumu interpretāciju.”

Ņemot vērā minēto, pirms šādas normas piemērošanas ir nepieciešams precīzi formulēt tajā ietvertā pamattiesību ierobežojuma mērķi.

Septītais arguments. Noteiktajam ierobežojumam - arī tad, ja tam ir leģitīms, skaidri formulēts mērķis, - ir jābūt samērīgam demokrātiskā sabiedrībā. Kriminālatbildības paredzēšana par vēsturisku faktu trivializēšanu kā tādu, neprecizējot attiecīgās normas tvērumu no starptautiskā viedokļa, varētu būt vērtējama kā nesamērīgs vārda brīvības ierobežojums.

Astotais arguments. Arī piemērojot attiecīgo normu, katrā gadījumā būs jāvērtē samērīgums, nosakot ekspertīzes. Ņemot vērā līdzšinējo praksi, jau iepriekš secināms, ka vērtējums lielākoties nebūs viennozīmīgs. Ja radīsies saprātīgas šaubas par personas vainu, tad šādas šaubas ir tulkojamas par labu apsūdzētajam.

Un visbeidzot. Es pilnībā pievienojos iekšlietu ministra norādītajam, ka ir jāņem vērā, ka likuma grozījumi piedāvātajā redakcijā vai tādā redakcijā, kas nesatur skaidrus kriminālatbildības kritērijus, var nevis saliedēt sabiedrību, bet - tieši pretēji! - veicināt sabiedrības šķelšanos.

Tādēļ, ņemot vērā šos deviņus argumentus, nevaru atbalstīt šo normu.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Andrejam Elksniņam.

A.Elksniņš (SC).

Es gribētu pateikties Zandai Kalniņai-Lukaševicai par to, ka viņa pilnīgi precīzi un detalizēti izklāstīja visus tos argumentus, ko mums ir paudusi Iekšlietu ministrija, Drošības policija tai skaitā... arī iepriekš gan apakškomisijas sēdēs, gan komisijas sēdēs visus šos argumentus ir norādījusi. Un tie, starp citu, arī bija tie argumenti, kā dēļ Judina kungs par nepatiesiem bija norādījis Agešina kunga izteikumus attiecībā pret Judina kungu, un acīmredzot Judina kungs vakardien Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas sēdē vienkārši Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas locekļiem ir melojis. Diemžēl Judina kungs neklausās...

Bet ko vēl es gribētu teikt, jo īstenībā nav daudz ko piebilst tam, kas jau ir pateikts...

Šodien Latvijā - bija arī vakar - atrodas Zviedrijas karalis ar karalieni. Lūk, arī Saeimas priekšsēdētāja ar viņu tikās vakar un arī šodien, izrādīja telpas, mūsu Saeimas zāli, droši vien stāstīja, cik mēs esam demokrātiska valsts, kur ievēro cilvēktiesības un arī vispārējās vērtības.

Lūk, kā Zviedrijā. Latviešu izcelsmes zviedru karikatūristam Lāšam Vilkam, kurš izpelnījies musulmaņu sašutumu un draudus par uzzīmēto suni ar islāma pravieša Muhameda galvu, bija par to uzbrucis kāds vīrietis Zviedrijā. Un ko Zviedrijas policija paziņoja? Ka valdība nejaucas tajā, ko publicē avīzes. „Šeit ir spēkā Zviedrijā esošie likumi, kuri uzsver tiesības uz izteiksmes un vārda brīvību.”

Ko piedāvā Judina kungs mums šodien? Es citēšu Judina kunga vārdus: „Ja kāds domā nepareizi, tad viņam būs kriminālatbildība.” Es atvainojos, bet Gebelss „atpūšas” salīdzinājumā ar to, ko Judina kungs mums tikko šodien ir sarunājis!

Bet īstenībā - es varbūt atļaušos mazliet patrivializēt - priekšlikums ir ļoti labs. Labs kāpēc? Tāpēc, ka papildus tai kriminālatbildībai, ko Judina kungs tagad piedāvā, es domāju, mēs varētu arī ieviest kriminālatbildību par Ulmaņa autoritārā režīma apšaubīšanu. Tas arī ir mūsu viens noteikts vēstures posms, par kura apšaubīšanu, Nacionālās apvienības skatījumā, būtu jāliek cietumā.

Un visbeidzot - treškārt. Es varbūt aicinātu Nacionālo apvienību un Zatlera Reformu partiju savā starpā apmainīties ar ministru portfeļiem. Nu, piemēram, Iekšlietu ministriju iedot kādam citam... iedot Iekšlietu ministriju Nacionālās apvienības rokās, un tad šie radikāļi uzbūvētu mūsu valstī vēl padsmit cietumus, kuros liktu cilvēkus par to, ka tie nedomā tāpat kā viņi. (SC frakcijas aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies. Turpinām debates.

Vārds deputātei Vinetai Poriņai.

V.Poriņa (VL-TB/LNNK).

Atbildot „Saskaņas Centra” frakcijas vadītājam un viņam līdzīgi domājošajiem, kuri kļūdaini saista šo grozījumu ar vārda brīvības ierobežošanu (No zāles dep. I.Zariņš: „Par priekšlikumu jārunā!”), es gribu teikt, ka šie grozījumi nav vērsti uz vārda vai plašsaziņas līdzekļu brīvības ierobežošanu. Šīs iniciatīvas mērķis ir aizsargāt upuru un viņu tuvinieku cieņu, kā arī mūsdienu demokrātijas un EDSO pamatvērtības.

Šie grozījumi tika izstrādāti, pamatojoties uz Latvijai saistošajiem Eiropas Parlamenta un Eiropas Savienības Ministru padomes lēmumiem, it sevišķi Eiropas Savienības Padomes Pamatlēmumu 2008/913/TI par krimināltiesību izmantošanu cīņā pret noteiktiem rasisma un ksenofobijas veidiem un izpausmēm. Vadošie starptautisko tiesību eksperti piekrīt, ka grozījumi pilnībā respektē pilsoņu personiskās tiesības, vienlaikus aizsargājot valsts un sabiedrības likumīgās intereses.

Kā zināms, EDSO saistības Latvijai ir politiskas, līdz ar to tās nevar prevalēt pār Eiropas Savienības iestāžu lēmumiem attiecībā uz Eiropas Savienības dalībvalstīm, ja arī kāds no EDSO pārstāvjiem ir izteicies. Tas, ka EDSO institucionālā struktūra ir izstrādāta pirms Lisabonas līguma, nenozīmē, ka EDSO saistības ir svarīgākas no juridiskā viedokļa.

Esmu vairākkārt novērojusi, ka galvenie pretinieki kriminālatbildības noteikšanai par komunistiskā režīma noziegumu noliegšanu un attaisnošanu ir no Krievijas Federācijas. Pārsteidzoši, ka EDSO pārstāve plašsaziņas līdzekļu brīvības jomā Dunja Mijatoviča, kura, tāpat kā „Saskaņas Centrs” un viņam līdzīgi domājošie, iebilda pret šo grozījumu, ieņem līdzīgu nostāju kā Krievijas Federācija. Kā EDSO Parlamentu Asamblejas Latvijas pārstāve un delegācijas vadītāja es vēlējos uzzināt un rakstīju arī vēstuli iepriekš minētajai EDSO pārstāvei plašsaziņas līdzekļu brīvības jomā, vai viņa šo jautājumu ir pārrunājusi ar Krievijas pārstāvjiem, jo tas ļoti daudz ko izskaidrotu. Es savā vēstulē arī interesējos, vai šie jautājumi ietilpst viņas kā EDSO pārstāves plašsaziņas līdzekļu jomā mandāta ietvaros un vai tā ir viņas kompetence. Es arī rakstīju, ka es būtu ļoti pateicīga, ja viņa informētu par šo tik svarīgo jautājumu, atsaucoties uz attiecīgo sadaļu savā mandātā, un ieteicu viņai vērst uzmanību uz reāliem cilvēktiesību pārkāpumiem. Un to es arī iesaku „Saskaņas Centra” frakcijai un viņiem līdzīgi domājošajiem - tātad vērst savu uzmanību uz reāliem cilvēktiesību pārkāpumiem un problēmām, kas ir vērojamas šobrīd Ukrainā, Krievijā un dažās citās EDSO dalībvalstīs.

Viens otrs saka, ka Krimināllikuma grozījumi var apdraudēt vārda un plašsaziņas līdzekļu brīvību. Mani personīgi ļoti interesē, vai komunistiskā režīma noziegumu noliegšana un to attaisnošana var tikt uzskatīta par patiesu vārda brīvību iepretim tam, ka par nacistiskā režīma noziegumu noliegšanu daudzās Eiropas valstīs ir paredzēta kriminālatbildība.

Nobeigumā es vēlos uzsvērt, ka Latvijai gan šodien, gan arī jebkurā citā reizē ir tiesības kā jebkurai suverēnai valstij pieņemt likumus atbilstoši tās situācijai un tautas interesēm, kā to nosaka Latvijas Republikas Satversme, Eiropas Savienības saistošie lēmumi un attiecīgās starptautisko tiesību normas.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Mēs esam strādājuši pusotru stundu. Tātad, pirms mēs turpinām debates, būtu izsludināms pārtraukums, bet ir saņemts piecu deputātu - Zaķa, Latkovska, Ašeradena, Kalniņa un Reira - iesniegums ar lūgumu turpināt Saeimas 27.marta sēdi bez pārtraukuma līdz likumprojekta „Grozījumi likumā „Par narkotisko un psihotropo vielu un zāļu likumīgas aprites kārtību”” izskatīšanai, pēc tam sēdē izsludināt pārtraukumu līdz 2014.gada 3.aprīļa pulksten 9.00. Vai deputātiem ir iebildumi? (No zāles: „Nav!”) Deputātiem iebildumu nav. Tātad turpinām, kamēr ir izskatīts šis un nākamais likumprojekts.

Tātad turpinām debates.

Vārds deputātam Igoram Pimenovam.

I.Pimenovs (SC).

Labdien vēlreiz! Neesmu jurists, tāpēc diez vai es varēšu sniegt labāku kritiku; to jau izdarījuši mani kolēģi Saeimā. Es to vērtēju kā likuma patērētājs, kā cilvēks, kuram būs jālasa likums, lai saprastu tātad, kā un ko var un ko nedrīkst izteikt publiski Latvijas Republikā.

Ir vismaz trīs iemesli, kāpēc šī norma ir noraidāma.

Pirmkārt. Tiks sodīta viedokļa publiska paušana, ko pašu par sevi precīzi definēt, manuprāt, nav vienkārši, jo var būt ļoti daudz gadījumu, kad nav iespējams novērtēt, vai paušana ir publiska. Tāpēc paušanas publiskuma konstatācija nenovēršami kļūst par vieglu manipulācijas paņēmienu, bet šī norma jau pieņemta par iebaidīšanas līdzekli. (Zālē ir pieaudzis troksnis.)

Cienījamie kolēģi, vai es varētu palūgt jūs vismaz mazliet noklausīties jūsu kolēģa domas un, saprotot savu pienākumu, izpildīt to, lai pēc tam visi kopā dotos uz mājām? Es arī lūgtu Saeimas Prezidija priekšsēdētāju man palīdzēt! (No zāles dep. I.Parādnieks: „Kuru interesē tas, ko tu runā?”)

Otrkārt. Par aizliedzamu tiek izsludināts viedoklis, kas ir viens no tiem, kurus izsaka vairāku zinātnisku un sabiedrisku diskusiju dalībnieki.

Sēdes vadītāja. Klementjeva kungs! Paldies.

I.Pimenovs. Lūdzu.

Sēdes vadītāja. Es vienkārši lūdzu jūsu frakcijas biedriem arī ievērot klusumu, lai jūs varētu turpināt.

I.Pimenovs. Tātad notiek diskusijas, kuras rosina un risina valsts iestādes un nevalstiskās organizācijas. Tās ir nepabeigtas, nenoslēgtas diskusijas, kurās likumdevējs ar šo normu ielaužas kā zilonis trauku veikalā un kā ar pirkstu uzrāda, kurš viedoklis ir pareizs un kurš nav pareizs.

Un trešais iemesls.

Sēdes vadītāja. Zariņa kungs!

I.Pimenovs. Tā ar likuma spēku...

Sēdes vadītāja. Paldies.

I.Pimenovs. ...aizsargājot konkrētu uzskatu, likums piešķirs tam neapstrīdamas, neapgāžamas dogmas statusu (par to jau es šodien runāju): to nedrīkst apšaubīt, tam drīkst tikai ticēt. Tā ir reliģija, kungi! Un, ieviešot šo normu, jūs padarāt tiesu par inkvizīciju. Ar šo normu, ja tā tiks pieņemta, būs atvērts neatkarīgajā Latvijas Republikā politisko ieslodzīto laikmets. Tā ir tumsonība! Tomēr 21.gadsimts laukā!

Es aicinu šo priekšlikumu neatbalstīt. (No zāles dep. J.Reirs: „Tumsonība bija pirms pusdienām!”)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Andrejam Judinam.

A.Judins (VIENOTĪBA). (No zāles dep. V.Agešins: „Tu atvainoties negribi?”)

Paldies, kolēģi, par debatēm! Tiešām prieks redzēt un dzirdēt, ka ir tik liela ieinteresētība un vēlme panākt, lai likums būtu pēc iespējas labāks un kvalitatīvāks. Bet tagad dažas references saistībā ar likumprojektu. (Zālē pieaug troksnis. Dep. V.Agešins: „Tu atvainoties negribi?”)

Kolēģi, ja jūs turpināsiet runāt no vietas, jūs riskējat palikt joprojām neizglītoti, jo es redzu, ka jums joprojām nav skaidrs, - daži jautājumi prasa skaidrojumu, es cenšos jums palīdzēt un augt, bet jūs pretojaties. Tagad lūdzu uzmanību! Un tad es turpināšu.

Tātad - dažas references. Tātad izskanēja tieši viedoklis par to, ka ļoti svarī... Jā, par agresijas definīciju.

Cienījamie kolēģi, man gribētos pievērst jūsu uzmanību, ka 1974.gadā ANO Ģenerālā Asambleja rezolūcijā nodefinēja agresijas jēdzienu.

Tālāk. Starptautiskās Krimināltiesas Statūtu papildinājumos, kas pieņemti Kampalā, ir iekļauta 8.bis norma - 8.bis pants, kas skaidro, kas ir agresija. Un patlaban tieši Latvijā notiek... tieši tagad uzsākta ratifikācijas procedūra. Tātad mēs nerakstām Krimināllikumā visus vārdus, kas ir svarīgi, lai pareizi piemērotu normu, bet ir ļoti svarīgi, lai būtu avoti, kur šos vārdus var atrast. Un tādi avoti ir.

Es pilnībā piekrītu, ka šis noziedzīgais nodarījums ir izdarīts ar nodomu. Tāpat kā arī vairāki citi. Nepārprotami! Bet, ja jūs paskatīsieties Krimināllikumā, mums nav katrā pantā vārda „nodoms”, mēs nelietojam šo vārdu. Bet, nepārprotami, ja cilvēks izdarīja darbību neapzinoties vai bez nodoma... nebūs arī atbildības.

Tālāk par objektu.

Mums krimināltiesībās tā ir, ka ir noziegumi, kas apdraud vairākas intereses. To galveno interesi sauc par galveno - tiešo objektu. Ir grupas objekts, un ir arī papildu tiešie objekti. Pārkāpums, par kuru mēs runājam, apdraud vairākas intereses, bet mēs nevaram to pantu dublēt un katrā nodaļā rakstīt. Mēs rakstām vienā nodaļā, bet skaidrojam, kādi papildu... kādas papildu intereses ir apdraudētas.

Par normas būtību. Vārda brīvība nav absolūta kategorija. Patīk jums vai nepatīk, bet tā ir! Ja jūs paņemsiet Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju, 10.pantu, pirmajā daļā rakstīts - ir tiesības uz vārda brīvību, bet otrajā daļā - vārda brīvība var tikt ierobežota. (No zāles dep. A.Elksniņš: „Leģitīmie mērķi!”) Ja jūs paņemsiet Satversmi, 100.pantā rakstīts - ir vārda brīvība (No zāles dep. A.Elksniņš: „Nosauc 116.pantā izvirzītos mērķus!”), 116.pantā rakstīts - vārda brīvība var tikt ierobežota.

Kādos gadījumos mēs varam ierobežot vārda brīvību? (No zāles dep. A.Elksniņš: „Nedrīkst ierobežot.”) Ir tādi gadījumi - ja, piemēram, notiek neslavas celšana, goda... Es redzu, ka cienījamam Elksniņa kungam pietrūka laika. Nu, jūs... es varu uzgaidīt drusciņ tad... Uz mana rēķina jūs varat tur turpināt savu skaļo bļaušanu, un pēc tam es turpināšu... (No zāles dep. A.Elksniņš: „Nevajag sarunāties ar zāli!”) Paldies.

Tātad es turpināšu par vārda brīvību. Vārda brīvība ir ierobežojama, ja ir aicinājumi uz agresīvām darbībām, ja ir naida noziegumi. Mūsu Krimināllikuma 78.pantā ir paredzēta atbildība par naida kurināšanu. Tā ir vārda brīvību ierobežojoša norma. Runājot par jauno priekšlikumu - jā, mēs gribam ierobežot vārda brīvību, jo tāda attiecīgā darbība, par kuru mēs runājam, - agresijas noliegšana - kurina naidu un rada nesaticību... nesaticību sabiedrībā. Atcerieties, ka vēl nesen bija gadījums, kad runāja tieši par to, ka deportācija nenotika! Kā cilvēki to uztver? Kādas emocijas? Tātad attiecīgi provokatori dara visu, lai nodarītu pāri Latvijas Republikai. Un tas ir slikti! Un Latvijai nevajadzētu būt tādai vājai republikai, kas stāv un skatās, un citi var spārdīt ar kājām un ņirgāties. Mums ir tiesības aizstāvēt mums svarīgas intereses!

Saņēmuši no Ārlietu ministrijas vēstuli, mēs tiešām rūpīgi strādājām ar likumprojektu. Uz ko aicina Ārlietu ministrija? Veikt trīspakāpju testu, proti, atbildēt uz trim svarīgiem jautājumiem.

Pirmais jautājums: vai mēs plānojam... vai mēs gribam ierobežot vārda brīvību, izmantojot likumu? Un mūsu atbilde: jā, mēs gribam izmantot likumu!

Otrais jautājums: kāds ir leģitīmais mērķis? Ja mēs palasām Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10.panta otro daļu, mēs varam redzēt, ka vārda brīvība... Es atvainojos, vai drīkst divas minūtes vēl?

Sēdes vadītāja. Vai Judina kungs drīkst vēl divas minūtes runāt? (No zāles: „Jā!”) Deputāti neiebilst. (No zāles dep. A.Elksniņš: „Lai runā! Demokrātija!”)

A.Judins. Paldies.

Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10.panta otrajā daļā paredzēts, ka vārda brīvība var tikt ierobežota, un tur desmit punkti uzskaitīti. Es nosaukšu tikai trīs. (No zāles dep. V.Orlovs: „Kāpēc?”)

Aizsargāt valsts drošības intereses. Ir šis punkts? Ir. Vai ar attiecīgu normu mēs gribam aizsargāt valsts drošības intereses? Jā!

Tālāk. Aizsargāt sabiedriskās drošības intereses. Jā, mēs gribam aizsargāt mūsu cilvēkus no tādām darbībām, kas viņus aizvaino.

Tālāk. Aizsargāt citu cilvēku reputāciju un tiesības. Arī šis punkts ir. Mums ir leģitīms mērķis, mums ir tiesības un pamats pieņemt attiecīgu normu.

Un pēdējais jautājums, uz kuru jāatbild: vai tiešām ir vajadzīgs Krimināllikums? Vai sodi ir samērīgi? Protams, es domāju, ka daži uzskata, ka šeit var sodīt disciplināri, varbūt administratīvi. Bet - es atvainojos! - mēs runājam par naida noziegumu. Un tie cilvēki, kas kurina naidu, nodara lielu, lielu kaitējumu.

Man jautāja: „Kāpēc trīs gadi brīvības atņemšanas ir paredzēti?” Tāpēc, ka situācijas var būt visdažādākās. Es pieļauju, ka var būt arī tāda situācija, ka kāds provokators, noliedzot provocēdams visus citus cilvēkus, var izraisīt arī masu nekārtības, un, ja būs tāda situācija, es domāju, arī brīvības atņemšana būs atbilstošs sods.

Bet es pētīju tiesu praksi saistībā ar 78.panta piemērošanu. Un ko es redzu? Tur arī brīvības atņemšana ir paredzēta, bet tiesa piemēro piespiedu darbu, piemēro nosacītu sodu. Maksimālais sods - tas ir indikators, tas norāda, ka pārkāpums ir bīstams. Bet mūsu tiesneši nav roboti! Viņi strādā ar likumu, viņi analizē pārkāpuma būtību un piespriež samērīgu sodu.

Un pēdējais jautājums, uz ko es varbūt nepaspēju atbildēt. Es arī esmu dzirdējis, ka ne vienu reizi vien jautā: „Vai tad par 9.maiju mēs sodīsim?” Es atvainojos! Pārkāpums var tikt izdarīts gan 9.maijā, gan 10. un pat 11. un 12.maijā... Datumam nav nozīmes! Bet, ja kāds cilvēks publiski ar nodomu izdarīs attiecīgu darbību, viņam par to būs jāatbild.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātei Irinai Cvetkovai.

I.Cvetkova (SC).

Cienījamais Prezidij! Kolēģi! Piedāvātais tendenciozais likuma pants ir vēsturiski un juridiski kļūdains un pat bīstams. Šis jaunais pants parādījies Čepānes kundzes pieminētā Eiropas Savienības Padomes 2008.gada Pamatlēmuma (par nepieciešamību paredzēt sodu par genocīda noziegumu un noziegumu pret cilvēci - un tā tālāk - trivializēšanu) aizsegā, un tikko šim nolūkam tika atbalstīts un paredzēts 74.¹ pants. Taču nekādas prasības ieviest sodu par okupācijas fakta noliegšanu vai attaisnošanu šajā Pamatlēmumā nav.

Kalniņas-Lukaševicas kundze pamatoti norādīja uz to un apstiprināja to, ka iekšlietu ministram bija iebildumi pret šo normu. Un, ja Judina kungs ir godīgs cilvēks, tad es viņu aicinu ievērot Saeimas deputātu ētikas kodeksu un Saeimas kārtības rulli un atvainoties Agešina kungam par viņa apmelošanu un Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas vakardienas sēdes locekļu maldināšanu... (No zāles dep. A.Loskutovs: „Par tēmu!”) Tas ir tieši par tēmu! Par to, kā viņš ir interpretējis un maldinājis sabiedrību... par to, ka ir kādām valsts institūcijām iebildumi pret šo pantu.

Tātad ir svarīgi, ka abos Tieslietu ministrijas skaidrojumos, kuri tika sagudroti uz ātru roku anotācijas vietā, par Vācijas agresiju nav ne vārda, un tādējādi ir acīm redzams, ka šī apšaubāmā priekšlikuma leģitīmais mērķis ir ieviest kriminālatbildību tieši par padomju okupācijas noliegšanu. Noziedzīgais Molotova-Ribentropa pakts, pēc kura Latvija bija zaudējusi savu neatkarību, bija pēdējais noziedzīgo vienošanos virknē, kas tika noslēgtas ar Hitleru.

Un šeit būtu jāatgādina par 1938.gada notikumiem Minhenē, kad demokrātiskā Lielbritānija un Francija, par ieganstu minot glābšanu, bija atdevušas Hitleram Čehoslovākiju. Ja nebūtu bijusi Minhenes vienošanās, tad nebūtu arī Molotova-Ribentropa pakta. Un, ja reiz mums ļoti patīk vēsturiskas atsauces, tad būsim konsekventi un nosodīsim ne tikai Staļinu un Hitleru, bet arī Lielbritānijas premjerministru Nevilu Čemberlenu.

Ziniet, mēs jau 20 gadus radām sev pseidovaroņus. Mums ir varoņi latviešu strēlnieki, Ļeņina gvarde, kas cīnījās par pasaules revolūcijas uzvaru, ar spēku kultivējot boļševistisko padomju varu. Tieši šie sarkanie latviešu strēlnieki kopā ar batjkas Mahno anarhistiskajām bandām 1921.gadā, pagājušajā gadsimtā, sagrāba Krimu, noslepkavojot desmitiem tūkstošu cilvēku. Kā jūs saprotat, par Latvijas neatkarību viņi nebija cīnījušies.

Mums ir varoņi, brīvības cīnītāji Waffen SS leģionāri, kuri deva zvērestu personīgi Hitleram cīņā par nacistiskās Vācijas pasaules virskundzību, nevis par Latvijas neatkarību. (No VL-TB/LNNK frakcijas: „Nomierinies!”)

Bet kolaborantu, padomju režīma atbalstītāju, pie mums it kā vispār nav bijis. Taču padomju varu, kuru Poriņas kundze absolūti pamatoti nosauca par komunistisku, Latvijā īstenoja nevis militāru okupantu administrācija, bet vietējie iedzīvotāji - kompartijas biedri. Latvijas komunisti vadīja tautsaimniecību, tiesas, kultūru un izglītību. (No zāles dep. A.Judins: „Kur ir priekšlikums?”) Visi tiesneši bija kompartijas biedri! Tātad, pirms ieviest kriminālatbildību tikai par padomju okupācijas noliegšanas faktu, parunāsim varbūt par okupantiem un padomju režīma atbalstītājiem - kolaborantiem. Latvijā Komunistiskā partija ir aizliegta, bet kur tad ir tūkstoši komunistu, kolaborantu? Tie taču ar sirdi un dvēseli kalpoja okupācijas un šim neleģitīmajam padomju režīmam. Un, starp citu, labākajiem no kolaborantiem bija sagatavoti amati augstākajos varas ešelonos Maskavā. Pat pēdējā - Gorbačova PSKP CK Politbirojā bija latviešu komunists Boriss Pugo (No VL-TB/LNNK frakcijas: „Un nošāvās!”), kurš ieņēma, jāpiebilst, iekšlietu ministra, nevis kultūras ministra posteni. Ja mēs slavinām latviešu strēlniekus un hitleriešus, ko tad darīt ar tiem kolaborantiem? Arī sāksim tos slavināt, nevis nosodīt?

Šogad 16.martā notika kārtējais Waffen SS leģionāru gājiens, bet patiesībā - maršs.

Sēdes vadītāja. Cvetkovas kundze, jūsu uzstāšanās laiks ir beidzies!

I.Cvetkova. Es lūdzu vēl divas minūtes. (Starpsaucieni no zāles: „Lai runā!”; dep. A.Loskutovs: „Pietiek!”; no SC frakcijas: „Taisnību!”)

Sēdes vadītāja. Es lūdzu klusumu! Un Cvetkovas kundze var runāt vēl divas minūtes.

I.Cvetkova. Paldies.

Waffen SS leģionāru atcere pie svētvietas - Brīvības pieminekļa - dienā, kura Trešā reiha laikos bija Varoņu piemiņas diena, - tas taču nav nekas cits kā nacistiskās Vācijas agresijas glorificēšana un publiska attaisnošana.

Uz vēsturisko analfabētismu var attiecināt arī piedāvāto atbildības ieviešanu par nacistiskās Vācijas agresijas noliegšanu pret Latvijas Republiku. Es atgādināšu, ka 1941.gada 22.jūnijā Latvija nebija neatkarīga valsts un nebija starptautisko attiecību subjekts, tādēļ vācu agresija bija nevis pret Latvijas Republiku, bet pret PSRS, kuras sastāvā bija Latvija. Turklāt šis jaunievedums liek vienlīdzības zīmi vai identitāti starp padomju un nacistiskās Vācijas režīmiem. Es vēlos atgādināt, ka Vācijas agresiju par noziedzīgu ir atzinis Nirnbergas starptautiskais tribunāls, padomju - ne.

Acīm redzams, ka šis juridiski nepieņemamais likums ir virzīts, lai izdarītu spiedienu arī uz Latvijas krievvalodīgajiem iedzīvotājiem, jo, ja ir agresija, tad ir arī agresori. Un jau parādījušies kārtējie klātesošo Nacionālās apvienības pārstāvju komentāri par Padomju Savienības imigrantiem, tas ir, par agresoriem, un tas nenovēršami radīs šķelšanās draudus, atsvešināšanos. Tas nostiprinās, protams, no otras puses, nacionāli norūpējušos elektorātu.

Tamdēļ šī panta galvenais mērķis ir citādi domājošo kriminālvajāšana. Un es vēlētos griezties pie visiem, kas atbalsta šo jaunievedumu. Pietiek kurināt naidu, pietiek nicīgi izturēties pret Latvijas tautu! Mēģiniet cienīt to tādu, kāda viņa ir!

Paldies. Es aicinu neatbalstīt. (SC frakcijas aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Valdim Liepiņam.

V.Liepiņš (RP).

Cienītā Saeimas priekšsēdētāja! Kolēģi! Es domāju, ka mērķis šim priekšlikumam ir apsveicams, bet tā paredzētā norma nav praksē īstenojama, kā jau mums ir norādīts vairākkārt (un, es domāju, ļoti pārliecinoši!), un novedīs pie nesekmīgas tiesāšanās publicitātes un neslavas celšanas Latvijai starptautiskajos forumos.

Jau 14.februārī EDSO pārstāvji mediju brīvības jautājumos norādīja, ka šis priekšlikums ierobežos vārda brīvību. Un tas kompromitē Latvijas labo vārdu EDSO aprindās un pozīciju EDSO sanāksmēs, kur Krievijas Federācijas pārstāvji nemitīgi un nepamatoti apvaino Latviju par dažādiem izdomātiem pārkāpumiem. Mēs esam spējuši piesaistīt vairākus sabiedrotos, lai sekmīgi atspēkotu šos Krievijas pārmetumus, bet, atbalstot šo priekšlikumu, mēs izraisīsim pamatotus pārmetumus no mūsu pašu sabiedrotajiem un vājināsim viņu atbalstu un uzticību tieši brīdī, kad viņu atbalsts ir absolūti nepieciešams. (No zāles dep. J.Reirs: „Kolaboracionisti! Pilnīgs ārprāts!”)

Es aicinu balsot pret 13.priekšlikumu.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Borisam Cilevičam.

B.Cilevičs (SC).

Cienījamie kolēģi! Es domāju, ka Judina kungam visupirms vajadzētu parūpēties par to, lai šī priekšlikuma atbalstītāju vidū būtu tomēr vienprātīga interpretācija, vai tā ir vārda brīvības ierobežošana vai ne. Jo tas, ko Poriņas kundze šeit teica, noliedzot, ka tā ir vārda brīvības ierobežošana... nu, es domāju, ka 1.kursa juristam... studentam būtu ļoti grūti nolikt kaut kādas pārbaudes ar tādiem apgalvojumiem. Tā ka, Judina kungs, es domāju, tur jums ir zināms darbības lauciņš.

Otrais. Judina kungs, jūs citējat Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju pilnīgi pareizi, bet būtu vērts paskatīties un pacitēt arī judikatūru, kā šīs normas tiek piemērotas praksē. Piemēram, ir... es, protams, tagad necitēšu šeit no tribīnes, bet es ļoti ieteiktu pievērsties, piemēram, vairākiem spriedumiem pret Turciju, kuros tiesa pilnīgi viennozīmīgi apgalvoja, ka vārda brīvības princips attiecas ne tikai uz tādiem apgalvojumiem un viedokļiem, ko sabiedrības vairākums atbalsta, bet arī uz tādiem apgalvojumiem un viedokļiem, kas ir nepieņemami un pat riebīgi (angļu valodā - „disgusting”) sabiedrības lielākajai daļai.

Jūs bez jebkāda pamatojuma pilnīgi automātiski pielīdzinājāt agresijas noliegšanu naida runai. Kas ir naida runa? Tas juridiski... tas, piedodiet, ir vismaz nepamatots... Jo patiešām naida runa ir aicināšana uz vardarbību. Naida runa ir veselu grupu pazemošana vai kaut kādu negatīvu īpašību piedēvēšana veselām grupām, un tā tālāk. Tas ir rasisms. Agresijas noliegšana var būt patiešām aizvainojoša ļoti daudziem cilvēkiem, bet... Piedodiet man, es atkal minēšu dažus piemērus. Citiem cilvēkiem aizvainojoša izskatās, piemēram, Herberta Cukura piemiņa, jo ļoti daudzi cilvēki Herberta Cukura vārdu uztver pilnīgi citā kontekstā. Sakiet, lūdzu, vai to arī vajadzētu aizliegt un paredzēt kaut kādu kriminālatbildību par to?

Vārda brīvība ir cilvēktiesības. Cilvēktiesības ir garantētas ne tikai labiem cilvēkiem, bet arī sliktiem cilvēkiem, tāpēc mēs runājam par universālām cilvēktiesībām. Tātad, no juridiskās puses, manā skatījumā, jūs pieļaujat izšķirošu kļūdu, kad automātiski pielīdzināt kaut ko tādu, kas patiešām aizvaino lielu sabiedrības daļu, un naida runu. Tās ir divas pilnīgi atšķirīgas lietas! Tā nevar rīkoties! Un, ja jūs patiešām gribat būt jurists, nevis politiķis, kuram... nezinu... kārtējo vēlēšanu priekšvakarā ir tāda asa nepieciešamība kaut kā izrādīties un kaut kā demonstrēt saviem atbalstītājiem, ka viņš tur... tur dara kaut ko jēdzīgu, tad patiešām es ļoti aicinu jūs tomēr pievērsties šiem aspektiem un paanalizēt, kādas ir tomēr... kādi ir atļautie pamati vārda brīvības ierobežošanai. Nu, un nebūtu slikti paskaidrot to arī saviem kolēģiem no Nacionālās apvienības.

Es aicinu balsot „pret”.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātei Ilmai Čepānei.

I.Čepāne (VIENOTĪBA).

Godātie kolēģi, es ļoti lūdzu jūs nomierināties. Mūsu valstī nevienu par vārda brīvību, par atsevišķu viedokļu paušanu neliek cietumā (No zāles dep. B.Cilevičs: „Tagad liks!”), un es ceru, ka neliks cietumā. Un es ceru, ka nevienu profesoru no Latvijas Universitātes vai no kādas citas augstskolas par atsevišķu citu viedokļu paušanu nepadzīs.

Mēs dzīvojam demokrātiskā valstī, mums ir tiešām Satversmes 100.pants, kurš noteic, ka ir vārda brīvība, bet tajā pašā laikā mums ir 116.pants, kur, runājot par pamattiesībām, mēs pasakām, ka šī vārda brīvība atsevišķos gadījumos sabiedrības interesēs var tikt ierobežota. Un šajā gadījumā mums ir jāvērtē, ko darīt.

Iedomājieties, ka jūs būtu manā vietā Juridiskajā komisija! Šis priekšlikums vairākkārt tika skatīts Juridiskās komisijas apakškomisijā, vērtēts. Bija dažādu ekspertu viedokļi. Nonāca Juridiskajā komisijā, un arī nebija nekādu iebildumu ne no Iekšlietu ministrijas ekspertu puses... nebija iebildumu arī no Ārlietu ministrijas puses. Tad, kad Juridiskā komisija turpināja šo lietu izskatīt, tad parādījās šie iebildumi. Manā rīcībā ir Ārlietu ministrijas iebildumi, pēc tam ir arī vēl... vēl daži citi, bet tik plašu iebildumu, par kuriem runāja kolēģe Zanda Kalniņa-Lukaševica, nav manā rīcībā, un es vispār gribētu redzēt šo - man liekas, man ir tiesības to lūgt jums - ministra vēstuli, kur viņš to visu būtu aprakstījis, jo Juridiskajai komisijai šādas lietas nebija.

Tālāk. Jūs pilnīgi pamatoti runājāt par Eiropas Cilvēka tiesību... par šo pamattiesību ierobežojumu pārbaudes testu - proti, likums, leģitīmais mērķis un samērīgums. To, man liekas, arī mēs tagad esam iemācījušies visi šeit, ne tikai juristi.

Proti, tika izteiktas bažas, runājot par likuma skaidrību. Jā, atsevišķi Tieslietu ministrija uzskatīja, ka likums ir pietiekami skaidrs. Bija atnācis viens inspektors no Iekšlietu ministrijas, kurš izstrādāja savu promocijas darbu. Viņš teica, ka nav šis pietiekami skaidrs... tas regulējums.

Ja mēs skatāmies uz leģitīmo mērķi... Kas ir šodien šeit leģitīmais mērķis? Es gribētu tātad... Vai tas ir nepieciešams sabiedrībā? Es gribētu balstīties uz Venēcijas komisijas viedokli jautājumā par totalitārā komunistiskā režīma simbolu lietošanu un totalitāro ideoloģiju propagandas aizliegumu Moldovā. Tas ir 2013.gada 22.februārī. Un kas tur ir teikts, runājot par šo mērķi? Tur gan bija par simbolu lietošanu Moldovā un citās valstīs. Un viņi saka tā, proti, ka... vai ierobežojumiem ir leģitīms mērķis? Atzīts, ka tāds ir atrodams. Šādi ierobežojumi ir vērsti uz to, lai aizsargātu totalitāro režīmu upuru cieņu, lai palīdzētu sabiedrībai pārvarēt pagātnes traumas un veicinātu sociālo izlīgumu. Un tālāk Venēcijas komisija saka, ka turklāt īpaši svarīgi tas ir PSRS bijušajās republikās, tas ir, lielākā mērā nekā tādās satelītvalstīs kā Čehoslovākija. Un tātad, no komisijas viedokļa, 80., 82.punkts to paredz.

Tad tālāk Venēcijas komisija, kas vērtē šādus ierobežojumus, jautā: vai šādi ierobežojumi nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, vai pēc tiem ir tātad spiedoša vajadzība? To nosakot, var ņemt vērā valsts konstitucionālās vērtības un vēsturisko pieredzi. Un tālāk viņi vērtē šo spiedošo sociālo nepieciešamību saistībā ar simbolu lietošanu, nevis šo... šo agresijas fakta noliegšanu. Viņi saka, ka jau pagājuši 25 gadi pēc komunistiskā režīma beigām un svarīgi būtu redzēt, kāda ir joprojām akūta nepieciešamība. Protams, tas mums ir jāvērtē.

Ko saka Tieslietu ministrija? Tieslietu ministrija saka, ka ar šādu vēstures falsifikāciju tiek radīts reāls apdraudējums valsts drošībai un tās demokrātiskajai iekārtai. Tātad šeit ir acīmredzot arī tieslietu ministra izvērtējums.

Un pēdējais, ko es gribētu pieminēt, runājot par Cileviča kungu, - par judikatūru. Acīmredzot maza... liela daļa... jūs neesat iepazinušies ar Lietuvas Konstitucionālās tiesas šā mēneša... 18.marta spriedumu. Un tur, Cileviča kungs, padomju okupācijas režīms tiek pielīdzināts noziegumam pret cilvēci. Līdz ar to viņi norāda savā spriedumā, ka šis režīms nogalināja civilpersonas, notika deportācijas, notika vajāšana dēļ politiskiem iemesliem, notika vajāšana pēc nacionalitātes. Un padomju totalitārajai politikai nebija gadījuma raksturs, - viņi saka savā spriedumā. Tā nebija haotiska, bet tā bija plānota. Viņi norāda, ka okupanti centās iznīcināt lietuviešu nācijas izglītotākos un ievērojamākos pārstāvjus, kuriem bija ļoti liela ietekme sabiedrībā. Un spriedumā ir minēts, ka lietuvieši...

Sēdes vadītāja. Čepānes kundze...

I.Čepāne. Es tikai pabeigšu.

Lietuvieši, igauņi, latvieši, vācieši, čečeni, inguši, Krimas tatāri, ukraiņi - tās tika uzskatītas par neuzticamām nācijām, un tādēļ tās tika zināmā mērā iznīcinātas.

Līdz ar to es gribētu teikt, ka veidojās šī judikatūra, iespējams, atšķirīgāka, nekā tā ir bijusi pirms vairākiem gadiem.

Un manā un arī visu pārējo deputātu rīcībā noteikti ir Latvijas Politiski represēto apvienības lūgums. Viņi lūdz: „Mēs, politiski represētie, kas izbaudījuši Krievijas cietumus un izsūtījumu, vēršamies pie Latvijas Saeimas, valdības un plašsaziņas līdzekļus pārraugošām organizācijām, aicinot pieņemt likumu par atbilstoša soda piemērošanu personām un organizācijām par pilsoņu vai to grupu apvainošanu fašismā kā naida kurināšanā, kas var saasināt starpnacionālās attiecības arī Latvijā.”

Tātad jūs, kolēģi, es aicinu izšķirties. Šajā gadījumā tā patiešām ir izšķiršanās. Ja tāda norma tiks pieņemta, tā, iespējams, tiks apstrīdēta Satversmes tiesā, tālāk - Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Ja tāda norma netiks pieņemta, nu tad varbūt nākošie deputāti, skatoties, kā visa šī lieta attīstās, varbūt kaut kad pieņems.

Bet es uzskatu tomēr, kolēģi, ka šeit mēs tiešām esam laimīgi, ka mēs varam dzīvot demokrātiskā valstī, ka mēs neesam nogājuši tik tālu, ka mēs savā starpā sākam kauties kā citos parlamentos.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātei Inesei Lībiņai-Egnerei.

I.Lībiņa-Egnere (RP).

Man tiešām Saeimā ir gods strādāt, manuprāt, visprofesionālākajā un arī no darba organizācijas viedokļa vislabākajā komisijā, proti, Juridiskajā komisijā, un es tiešām ar to lepojos. Bet, runājot par šo Krimināllikuma grozījumu izskatīšanas gaitu, es tiešām uzskatu, ka ir jārunā arī šodien šajā sēdē, jo ļoti daudz dažādu variāciju un pieņēmumu par to, kāpēc Juridiskā komisija lēma tā vai citādi. Es gan neesmu Krimināltiesību politikas apakškomisijas locekle, bet tad, kad mēs Krimināllikuma grozījumus saņēmām Juridiskajā komisijā sākotnēji uz trešo lasījumu, tad, teikšu atklāti, mēs neviens Juridiskajā komisijā tā īsti tobrīd trešajā lasījumā nebijām gatavs (No zāles dep. J.Reirs: „Tas ir otrais lasījums!”) šo trīspakāpju cilvēktiesību testu izskatīt. Šobrīd, kad ir pārcelts uz otro lasījumu tas pats priekšlikums, mums ir jāatbild uz šiem jautājumiem, uz šo cilvēktiesību testu. Un vēlāk tik tiešām Juridiskajā komisijā tika pieaicināti cilvēktiesību eksperti, un tā tam arī bija jābūt jau sākotnēji, pašu priekšlikumu izstrādājot. Šodien, kad ir bijušas šīs atsevišķās Juridiskās komisijas sēdes, es tiešām kā locekle komisijā varu ar atbildību apgalvot, ka ekspertu viedokļi bieži vien netika vērtēti kā ekspertu viedokļi, bet diemžēl ar tādu politisku - patīk, nepatīk... Un tas man kā Juridiskās komisijas loceklei, ja reiz mēs runājam par Krimināllikuma grozījumiem, nešķiet pieņemami. Tāpēc arī ļoti ceru, ka šeit, Saeimas sēdē, katram debatējot un izsakot savu kritiku vai sajūsmu par apskatāmo priekšlikumu, mēs tomēr pieturēsimies pie tā, ka mēs šeit runājam par Krimināllikumu, nevis par Saeimas deklarāciju, nevis par kādu cita veida likumdošanas aktu, kur mēs varam izpaust savu attieksmi - patīk, nepatīk, konceptuālu atbalstu vai kritiku.

Mēs runājam par Krimināllikuma jaunu noziedzīga nodarījuma sastāva noteikšanu ar tiesiskajām sekām - brīvības ierobežošanu. Līdz ar to es tiešām aicinu par to padomāt. Un tādējādi es tiešām uzskatu, ka tas, gan kā šī debate ir norisinājusies, gan kāds arī šis priekšlikums šodien otrajā lasījumā mums ir piedāvāts... tas neatbilst tam labajam mērķim, ko es šeit dzirdu, - ierobežot naida runu.

Domājot par to personu piemiņu, kuras ir cietušas deportācijās, es vēlos atgādināt, ka mums Juridiskajā komisijā bija brīnišķīgs Judina kunga priekšlikums par naida runu, par to, ka pret personu grupu vērsts naids ir jākriminalizē. Mēs esam viena no retajām Eiropas Savienības dalībvalstīm, kur šāda naida runa, kas ir vērsta pret personu grupu, tai skaitā arī pret deportētajiem, netiek kriminalizēta. Un tas tad arī tik tiešām būtu šis Eiropas Padomes ietvarlēmuma izpildījums, kā tas pienāktos Latvijas Republikā. Bet nē! Mēs nedomājam par ksenofobiju, mēs nedomājam par agresiju pret konkrētām cilvēku grupām. Mēs domājam par deklaratīvu, politisku argumentāciju Krimināllikumā. Un tiešām tam es nevaru piekrist, un tādējādi es šodien nevaru atbalstīt šo konkrēto redakciju. Es piekrītu, ka deportāciju nevar trivializēt, tam var atrast normālu tiesisku regulējumu un nostiprināt to Krimināllikumā. Tas ir mūsu pienākums, un to mēs varam izdarīt! Bet tie argumenti, kas izskan šeit, absolūti to nerisina.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Borisam Cilevičam, otro reizi.

B.Cilevičs (SC).

Cienījamie kolēģi! Es pilnībā piekrītu Čepānes kundzei, ka genocīda vai noziegumu pret cilvēci attaisnošana ir krimināli sodāma. Par to mēs daudz runājām, apspriežot iepriekšējo priekšlikumu. Jautājums ir cits - kas un pēc kādas procedūras var atzīt konkrēto situāciju par genocīdu, par noziegumu pret cilvēci? Un Eiropas Savienības Padome, cik es atceros, sniedza savu komentāru vēl tam pirmajam - 2001.gada ietvarlēmumam par šo jautājumu; tur bija pilnīgi nepārprotami teikts, ka šis ietvarlēmums attiecas tikai uz tām situācijām, ko par genocīdu atzinusi attiecīga starptautiskā institūcija - vai nu Nirnbergas prāva, vai Starptautiskā Krimināltiesa, vai Starptautiskais bijušās Dienvidslāvijas kara noziegumu tribunāls un tā tālāk. Tāpēc ir būtisks jautājums: vai nacionālajā līmenī mēs varam pasludināt kaut kādu vēsturisku traģēdiju vai noziegumu par genocīdu un līdz ar to kriminalizēt? Un šobrīd es domāju, ka par to būtu vēl jāpadiskutē, un, ja var, tad, lūdzu, dodiet pierādījumus, jo par šo - visbūtiskāko! - momentu mēs nemaz nerunājam, jo vismaz Eiropas cilvēktiesību judikatūrā... Protams, es negribu uzdoties par galveno ekspertu šajā jomā, bet visa tā judikatūra, ko es redzēju, tai skaitā pret Turciju, kur bija visvairāk šo lietu par vārda brīvības ierobežošanu... galvenais arguments bija tieši tas, ka nevar vienkārši patvaļīgi nacionālajā līmenī kaut kādu situāciju pasludināt par genocīdu, jo arī ANO konvencija par genocīdu paredz pilnīgi citu mehānismu.

Tāpēc es tomēr negribētu, lai mēs iekristu tādās pašās lamatās, jo tā nav pirmā situācija, kad mēs pieņemam kaut kādu lēmumu un pēc tam zaudējam lietas Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Labāk tomēr padomāt, pirms mēs kaut ko pieņemam.

Sēdes vadītāja. Cileviča kungs, jūsu uzstāšanās laiks ir beidzies!

B.Cilevičs. Aicinu balsot „pret”.

Sēdes vadītāja. Paldies. Debates slēdzu.

Komisijas vārdā, lūdzu!

A.Judins. Komisijas vārdā es vēlos informēt, ka tika vērtēta arī judikatūra, tātad arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse, un Cileviča kungs korekti nocitēja, ka lieta „Handyside pret Apvienoto Karalisti”... 1976.gadā tiešām bija tāds formulējums vienā no spriedumiem... šajā spriedumā, ka informācija var apvainot, šokēt un uztraukt. Lieta bija saistīta ar gadījumiem, kad skolā sāka izplatīt pornogrāfiskus materiālus... seksuāla rakstura informāciju, pareizāk sakot, un tiesa norādīja, ka arī tāda informācija var tikt izplatīta. Bet, es atvainojos, ir liela atšķirība starp agresijas noliegšanu un informāciju, kas stāsta par seksuālām attiecībām!

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Lūdzu zvanu! (No zāles: „Daudz skaidrāk paliek!”) Balsosim par 13. - Juridiskās komisijas iesniegto priekšlikumu! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 43, pret - 39, atturas - nav. Priekšlikums ir atbalstīts.

A.Judins. Nākamais ir 14. - deputāta Judina priekšlikums grozīt Krimināllikuma 116.sankciju. Krimināllikuma 116.pantā ir paredzēta atbildība par slepkavību, un patlaban sods ir brīvības atņemšana uz laiku līdz 15 gadiem vai mūža ieslodzījums. Nav loģiski, ka nevar piemērot 16, 17 vai 18 gadus. Līdz ar to ir paredzēts noteikt, ka sods var būt līdz 20 gadiem vai mūža ieslodzījums. Priekšlikums ir atbalstīts.

Sēdes vadītāja. Deputāti atbalsta.

A.Judins. 15. - Juridiskās komisijas priekšlikums. Piedāvā jaunu redakciju pantam, kas paredz atbildību par izvarošanu. Līdz šim izvarošanu varēja konstatēt trijos gadījumos: ja persona lieto spēku, ja lieto draudus vai izmanto bezpalīdzības stāvokli. Ir piedāvāts noteikt atbildību arī par ceturto gadījumu: ja ir izmantota personas uzticība, autoritāte vai citāda ietekme uz cietušo. Priekšlikums ir atbalstīts.

Sēdes vadītāja. Uzsākam debates.

Vārds deputātam Kārlim Seržantam.

K.Seržants (ZZS).

Labdien vēlreiz, kolēģi! Pirms balsot par šo priekšlikumu, gribētu pievērst jūsu uzmanību sankcijai, kāda šinī priekšlikumā ir paredzēta. Es runāju gan par 15., gan par 16.priekšlikumu. Un tur šī sankcija ir šāda: no 2 līdz 10 gadiem.

Tagad iedomājieties, ka situācijā, kad kāds, nezinu, priekšnieks ir pierunājis savu sekretāri uz rakstāmgalda kaut ko tur izdarīt, ir no 2 līdz 10 gadiem. Un iedomājieties arī šādu situāciju: varmāka uzbrūk sievietei parkā, piedraud ar nazi un izdara to pašu. Un atkal ir no 2 līdz 10 gadiem! Tā ka, manuprāt... Protams, mēs varam runāt par to, ka tiesa jau izvērtēs un nekādā ziņā tanī otrajā gadījumā neiedos tos divus gadus, bet diemžēl tiesu prakse rāda, ka, ja šāda sankcija ir iespējama un ir kāds maksātspējīgs cilvēks, tad agri vai vēlu šāda sankcija kādā lietā būs.

Protams, lai šis likumprojekts ietu uz priekšu, es atbalstīju to komisijā un atbalstīšu arī tagad, bet uz nākošo lasījumu noteikti šis pants tomēr ir jāpamaina, vai nu izņemot kādu no pazīmēm ārā, vai paaugstinot zemāko sankciju vismaz uz četriem gadiem.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Debates slēdzu. Vai deputātiem ir nepieciešams balsojums?

Deputāti atbalsta 15.priekšlikumu.

A.Judins. 16. - Juridiskās komisijas priekšlikums izteikt jaunā redakcijā 160.pantu „Seksuāla vardarbība”. Priekšlikums ir atbalstīts.

Sēdes vadītāja. Deputāti atbalsta.

A.Judins. 17. - Juridiskās komisijas priekšlikums izteikt jaunā redakcijā 161.pantu. Priekšlikums ir atbalstīts.

Sēdes vadītāja. Deputāti atbalsta.

A.Judins. 18. - deputāta Rusiņa priekšlikums paredzēt obligātu probācijas uzraudzības piemērošanu 161.pantā. Šis priekšlikums netika atbalstīts, tāpēc ka šis sods jau ir paredzēts, bet to var piemērot vai arī nepiemērot - atkarībā no situācijas. Un mēs par to diskutējām. Un nepārprotami vairākos gadījumos ir nepieciešamība šo sodu piemērot, bet Juridiskā komisija uzskatīja, ka ir tomēr vērts atstāt iespēju tiesai izvēlēties. Līdz ar to priekšlikums netika atbalstīts.

Sēdes vadītāja. Deputāti neiebilst.

A.Judins. 19. - Juridiskās komisijas priekšlikums izteikt jaunā redakcijā 162.pantu „Pavešana netiklībā”. Priekšlikums ir atbalstīts.

Sēdes vadītāja. Deputāti atbalsta.

A.Judins. 20. - Juridiskās komisijas priekšlikums izteikt jaunā redakcijā 162.¹ pantu „Pamudināšana iesaistīties seksuālās darbībās”. Priekšlikums ir atbalstīts.

Sēdes vadītāja. Deputāti atbalsta.

A.Judins. 21. - deputāta Judina priekšlikums, kam ir redakcionāls raksturs un kas saistīts ar prostitūcijas pakalpojumu izmantošanu. Ir atbalstīts.

Sēdes vadītāja. Deputāti atbalsta.

A.Judins. 22. - deputāta Judina priekšlikums. Daļēji atbalstīts, iekļauts 23.priekšlikumā. Un man gribētos pievērst jūsu uzmanību, kolēģi, ka mēs nolēmām izdarīt ļoti nopietnu soli, kam nu tiešām būs, manuprāt, liela ietekme un nozīme.

Jautājums ir saistīts tieši ar prostitūciju, un līdz šim klienti, kas izmanto prostitūcijas pakalpojumus, netika saukti pie atbildības. Mums ir organizācijas, kas aicināja kriminalizēt šo darbību, jo būtībā arguments ir tāds, ka tie cilvēki, kas izmanto prostitūcijas pakalpojumus, faktiski viņi izmanto, ekspluatē cilvēkus. Tie ir blakus cilvēku tirdzniecībai.

Tomēr atbalsta attiecīgajam priekšlikumam nebija, bet mēs tomēr... Juridiskā komisija, izskatot priekšlikumus, nolēma, ka divos gadījumos klientiem, kas izmanto prostitūcijas pakalpojumus, ir jāatbild: pirmais gadījums, kad ir izmantota persona, kas ir cilvēktirdzniecības upuris, un otra situācija, kad klients ir nepilngadīgs. Un, ja jūs atbalstīsiet attiecīgos priekšlikumus, tad turpmāk klientiem šajos gadījumos būs jāatbild.

Tātad 22.priekšlikums - daļēji atbalstīts.

Sēdes vadītāja. Deputāti piekrīt.

A.Judins. 23. - Juridiskās komisijas priekšlikums. Ir atbalstīts.

Sēdes vadītāja. Deputāti atbalsta.

A.Judins. 24. - tieslietu ministra Bordāna priekšlikums. Arī saistīts ar klientu atbildību. Ir atbalstīts.

Sēdes vadītāja. Deputāti atbalsta.

A.Judins. 25. - deputāta Judina priekšlikums. Daļēji atbalstīts, iekļaujot 26.priekšlikumā.

Sēdes vadītāja. Deputāti piekrīt.

A.Judins. Tieši šeit ir runa par nepilngadīgas prostitūtas... nepilngadīgas personas - prostitūtas izmantošanu.

27. - deputāta Judina priekšlikums. Daļēji atbalstīts, iekļaujot Juridiskās komisijas 28.priekšlikumā. Priekšlikuma būtība ir šāda. Mēs runājām par jaunām psihoaktīvām vielām, un jūs atceraties mūsu karstās diskusijas par to, kā risināt problēmu. Pirms gada mēs nolēmām grozīt likumu un paredzēt, ka turpmāk gadījumos, ja parādās jauna psihoaktīvā viela, var noteikt pagaidu aizliegumu. Un Slimību profilakses un kontroles centrs uz vienu gadu var aizliegt darbības ar attiecīgām vielām. Ja jūs paskatāties informāciju par attiecīgās normas piemērošanu, jūs varat redzēt, ka 1.martā bija aizliegta viena viela, 13.martā vēl... 19.... es atvainojos, 20.martā - vēl. Principā process notiek. Viņi tieši tā... institūcija strādā un, saņemot informāciju par to, ka jauna kaitīga viela parādījusies, nosaka aizliegumu. Bet, ja viela tiek aizliegta, vai tas ir pietiekami?

Sākotnēji, tieši tad, kad bija grozīts likums, doma likuma autoriem bija šāda: Slimību profilakses un kontroles centrs pieņem administratīvo aktu, kas aizliedz strādāt ar šo vielu. Ja kāds neievēro, nu tad ir jāpanāk, lai administratīvais akts būtu izpildīts. Bet vai tas ir pietiekami? Mēs uzskatījām, ka ne, un tieši tādēļ diskutējām...

Notikušas vairākas diskusijas, un tādēļ es piedāvāju veikt kriminalizāciju un paredzēt atbildību. Mana sākotnējā doma bija šāda: tātad, ja mazāk kaitīga darbība, tad ir administratīvā atbildība, bet, ja lielāka bīstamība, tad kriminālatbildība. Bet Juridiskā komisija, izvērtējot attiecīgo priekšlikumu un ņemot vērā ekspertu viedokļus, nolēma iet tālāk un visos gadījumos, kad ir veiktas darbības ar jaunām psihoaktīvām vielām pēc tam, kad tās ir aizliegtas, paredzēt kriminālatbildību.

Tātad 28.priekšlikums atbalstīts daļēji, un jaunā norma ir iekļauta 20. ... jaunais... Par jauno normu ir runa 28. - Juridiskās komisijas priekšlikumā, ko mēs arī atbalstījām. Un lūdzu balsot „par”.

Sēdes vadītāja. Tā. Vai deputāts Seržants vēlas runāt par 27. vai par 28.?

Sēdes vadītāja. Tātad komisijas viedoklim par 27.priekšlikumu deputāti piekrīt.

Par 28.priekšlikumu uzsākam debates.

Vārds deputātam Kārlim Seržantam.

K.Seržants (ZZS).

Šo tekstu, ko runāt, es jau biju sagatavojis pirms trim nedēļām. Diemžēl trīs nedēļas mēs šo likumprojektu te valstījām vēl pa Saeimu kā karstu kartupeli. Un tad es atcerējos, ka pirmo reizi par šīm legālajām narkotikām es, būdams žurnālists, runāju pirms sešiem gadiem un parādīju... Un beidzot nu mēs esam nonākuši līdz tam rezultātam, ka varētu arī šīs vielas kriminalizēt.

Diemžēl šajās trijās nedēļās, kuru laikā šis likumprojekts ir turēts šeit, ir notikušas diezgan lielas izmaiņas šajā jomā, jo tie paši tirgotāji, gaidot šo kriminalizēšanu, ir paspējuši noiet pagrīdē, un, teiksim, tās pārdotavas, kas agrāk jauniešus aicināja ar dzīvespriecīgām Če Gevaras un Boba Mārlija bildēm, šobrīd ir pārvērtušās par pamatīgām durvīm ar vienu caurumu, pa kuru iedod naudu un pretī saņem šīs vielas. Tā ka policijai arī grūtāk būs šīs vietas atrast un ar tām cīnīties.

Bet paldies, protams, Judina kungam, ka viņš manai uzstājībai piekrita, un šo lietu mēs kriminalizēsim, es ceru. Tomēr es uzskatu, ka līdz diviem gadiem - tas tomēr ir par maz. Un tas ir situācijās, kad ir iestājušās smagas sekas! Jo tad, kad mēs šo likumu... par šo likumu sākām domāt, tad vēl nebija gājis bojā jaunietis, tad vēl nebija tāda situācija, ka katru dienu slimnīcās nonāk četri vai pieci jaunieši. Es uzskatu, ka tomēr situācijās, kad pēc šo vielu lietošanas ir iestājušās smagas sekas, nedrīkst būt ne administratīvais, ne naudas sods. Tur ir jābūt arī ieslodzījumam, teiksim, no diviem līdz četriem gadiem, un šādu priekšlikumu es arī iesniegšu.

Protams, ir jautājums, cik viegli vai grūti ir noteikt, vai šīs smagās sekas ir iestājušās attiecīgās vielas lietošanas rezultātā. Bet, nu, tas ir policijas darbs, jo - kā mēs varam konstatēt? Pieņemsim, situācijā, kad trīs puiši aiziet un nopērk šo vielu, trijatā uzsmēķē un viens turpat nomirst, tad šie divi, protams, var pastāstīt, kur ir pirkts, kad ir pirkts un no kā ir pirkts. Un šinī gadījumā, es domāju, ir par simt procentiem šī vaina pierādāma, un līdz ar to šie tirgotāji var arī tikt sodīti.

Tā ka lūdzu atbalstīt šo priekšlikumu un arī nākošo - varbūt bargāko - priekšlikumu arī jau trešajā lasījumā.

Sēdes vadītāja. Debates slēdzu.

Deputāti atbalsta 28. - Juridiskās komisijas priekšlikumu.

A.Judins. 29. - deputāta Judina priekšlikums. Šis priekšlikums saistīts ar Krimināllikuma 260.panta trešo daļu. Attiecīgajā pantā ir paredzēta atbildība transportlīdzekļu vadītājiem, kas, reibumā vadīdami mašīnas vai motociklus, izraisa avārijas un nodara kaitējumus citiem cilvēkiem, to skaitā arī šos - izraisa citu cilvēku nāvi. Un mans priekšlikums - maksimāli palielināt tiesību ierobežošanu, jo patlaban maksimālais sods ir tas, ka uz laiku līdz pieciem gadiem var atņemt tiesības. Mana dziļa pārliecība ir tā, ka jāatņem uz mūžu, bet to nevar noteikt Krimināllikumā, taču es ierosinu atņemt uz laiku līdz 10 gadiem. Priekšlikums ir atbalstīts.

Sēdes vadītāja. Deputāti atbalsta.

A.Judins. 30. - deputāta Judina priekšlikums. Daļēji atbalstīts, iekļaujot 31.priekšlikumā. Tātad ir atbalstīts.

Sēdes vadītāja. Deputāti piekrīt.

A.Judins. 31. - Juridiskās komisijas priekšlikums, kas saistīts ar iepriekšējo priekšlikumu. Ir paredzēts palielināt atbildību par dienesta viltojumu, jo, pētot tiesu praksi, ir konstatēta tāda paradoksāla situācija, ka atbildība cilvēkam, kas nav amatpersona, par dokumenta viltošanu ir daudz bargāka nekā cilvēkam, kas ir amatpersona. Tātad amatpersona vilto dokumentu, bet sods ir mazs - mazāks nekā cilvēkam, kuram nav attiecīgā statusa! Priekšlikuma būtība - paredzēt lielāku atbildību. Juridiskās komisijas priekšlikums ir atbalstīts.

Sēdes vadītāja. Deputāti atbalsta.

A.Judins. Un pēdējais, 32., - Juridiskās komisijas priekšlikums, kas paredz izslēgt nosacījumu par likuma spēkā stāšanos. Priekšlikums ir atbalstīts.

Sēdes vadītāja. Deputāti atbalsta.

A.Judins. Paldies.

Mēs tātad pabeidzām pēdējā priekšlikuma izskatīšanu. Lūdzu atbalstīt likumprojektu otrajā lasījumā.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Lūdzu zvanu! Balsosim par likumprojekta „Grozījumi Krimināllikumā” atbalstīšanu otrajā lasījumā! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 54, pret - 27, atturas - nav. Likumprojekts otrajā lasījumā atbalstīts.

Lūdzu noteikt priekšlikumu iesniegšanas termiņu trešajam lasījumam.

A.Judins. Juridiskā komisija lūdza noteikt par priekšlikumu iesniegšanas laiku 1.aprīli.

Sēdes vadītāja. Tātad citu priekšlikumu nav. Priekšlikumu iesniegšanas termiņš - šā gada 1.aprīlis. Paldies.

Un nākamais mūsu darba kārtības jautājums ir „Grozījumi likumā „Par narkotisko un psihotropo vielu un zāļu likumīgās aprites kārtību””, pirmais lasījums.

Sociālo un darba lietu komisijas vārdā - deputāts Arvils Ašeradens.

Piecos bija paredzēta jautājumu un atbilžu sēde, bet abi iesniegtie jautājumi ir uzskatāmi par atbildētiem, jo iesniedzējus apmierina atbilde. Tātad pulksten 17.00 šī sēde nenotiks.

Turpinām ar likumprojektu „Grozījumi likumā „Par narkotisko un psihotropo vielu un zāļu likumīgās aprites kārtību””.

Lūdzu, vārds deputātam Arvilam Ašeradenam!

A.Ašeradens (VIENOTĪBA).

Paldies. Cienījamie kolēģi! Lūgšu pavisam nedaudz jūsu uzmanības ļoti svarīga likuma apspriešanai, ko gaida visa Latvijas sabiedrība. Un, ja mēs runājam par narkotisko vielu, psihotropo vielu un prekursoru pēdējo 24 mēnešu aprites raksturīgāko iezīmi, tad tā ir dinamiska jaunu psihoaktīvo vielu ar nezināmu izcelsmi un nezināmu ietekmi uz lietotāju nekontrolēta ieplūšana tirgū. Tam sekojošais šāda veida vielu patēriņa pieaugums, īpaši jaunāko iedzīvotāju grupu vidū, izraisa pamatotu sabiedrības neapmierinātību ar valdības nespēju efektīvi risināt acīm redzamu problēmu.

Līdzšinējā kārtība psihotropo vielu aprites ierobežošanā pamatā balstās uz reaktīvu rīcības modeli - tā darbojas kā ierobežojoša vai sankcionējoša rīcība pēc tiesiski pierādīta attiecīgās vielas kaitīguma fakta. Līdzšinējā prakse ir tāda, ka atbilstoši slavenajiem MK noteikumiem Nr.483 tiek noteikts kontrolējamo narkotisko un psihotropo vielu un prekursoru saraksts. Ja sarakstā iekļautās vielas nonāk nelikumīgā apritē, tiek iedarbināts iespaidīgs sankciju mehānisms. Neraugoties uz to, ka 2012.gadā tika ieviesta jauna kārtība šī saraksta sastādīšanā, kas ļāva iekļaut vēl papildus 200 jaunu psihoaktīvo vielu, šī normatīvā regulējuma izmaiņas izrādījās nepietiekamas no jauna tirgū nonākušo psihotropo vielu aprites ierobežošanai.

Saeima 2013.gada 17.oktobrī atbalstīja valdības iesniegtās izmaiņas narkotisko un psihotropo vielu un zāļu likumīgās aprites likumā, nosakot pagaidu aizliegumu jaunu psihoaktīvo vielu apritei. Respektīvi, pagaidu aizlieguma piemērošanas ietvaros Slimību profilakses un kontroles centrs saņēma mandātu ar savu lēmumu uz laika posmu līdz 12 mēnešiem aizliegt vai ierobežot jaunu psihotropo vielu apriti, ja šāda jauna viela tika identificēta tirgū vai tika ievietota Eiropas agrīnās apziņošanas sistēmā. Stājoties spēkā šai normai, 2013.gada beigās tika noteikti pagaidu aizliegumi vēl 6 jaunām psihoaktīvām vielām ar visai eksotiskiem nosaukumiem - 5-AKB-48, 25-INBOME un tā tālāk, un tā tālāk.

Kad es minu šo, es gribētu teikt, ka šī ir nekontrolēta industrija - mēs tiešām nezinām, kādā veidā šīs sintezētās vielas nonāk Latvijas tirgū, un mēs nezinām neko par viņu iedarbību. Jāatzīmē, ka, runājot par jauno psihoaktīvo vielu izņemšanu, analīze liecina, ka pēc attiecīgo jauno vielu iekļaušanas sarakstos tās pakāpeniski pazūd no nelegālā tirgus struktūras, bet to vietā parādās aizvien jaunas un jaunas vielas, kas nav iekļautas... kas nav pakļautas likumdošanas kontrolei.

Par būtiskajām neatrisinātajām problēmām. Sabiedrībai nav informācijas par sintezēto psihotropo vielu iespējamo ietekmi uz patērētāju veselību. Kā jau mēs šeit dzirdējām, ik dienu pēc nereģistrētu psihoaktīvu vielu lietošanas slimnīcā nonāk no 2 līdz 10 bērniem un jauniešiem, kā to liecina Latvijas Ārstu biedrības aprēķini. Mēs zinām, ka ir bijuši letāli gadījumi, mēs zinām, ka ir gadījumi ar smagām sekām, ar smagām psiholoģiskām traumām.

Nākamā problēma, ko es varētu minēt. Latvijā ir izveidojies efektīvs legālo narkotiku tirdzniecības tīkls. Pēc iekšlietu ministra otrdienas ziņojuma valdībā mēs varam pateikt, ka Rīgā ir vismaz 34 legālo narkotiku tirdzniecības vietas, kas ir apmēram 90 procenti no Latvijā pārstāvētajām tirdzniecības vietām. Cik ir tādu mobilās tirdzniecības vietu - neviens nav uzskaitījis, bet katrā ziņā to skaits ir pietiekams.

Kā nākamā problēma, uz ko var skatīties divējādi, protams, ir aktīvā sabiedrības iesaistīšanās cīņā ar legālajām narkotikām. Citēšu „Neatkarīgo Rīta Avīzi”, 2013.gada decembra numuru: „Akcijā „Nē - narkotikām!” piedalīsies nevalstiskās organizācijas - Latvijas Jaunatnes, studentu un sporta arodbiedrība, Eiropas Tatāru jauniešu apvienība, „Latvijas hokeja komanda ak- bars”, Latvijas Džudo federācija, Latvijas Tautu Saime, Riga without Drugs, KVN līga „Rīga”...” Un tā tālāk, un tā tālāk.

Par šo notikumu Stop Drugs ziņo, ka pirmajā patruļā 13.novembrī piedalījās aptuveni 200 cilvēku, savukārt dienu vēlāk - 14.novembrī - patruļās iesaistījās vairāk nekā 300 cilvēku no dažādām nevalstiskajām organizācijām un pievienojās arī citi brīvprātīgie.

Pati par sevi tā nebūtu problēma, ja sabiedrība iesaistās šīs sērgas apkarošanā, taču, protams, tā situācija, kad tiek pārkāptas likumības robežas un mediji to publiski atrāda, pati par sevi ir... sāk kļūt bīstama.

Citēšu tikai šosvētdien pārraidīto televīzijas sižetu: „Kamēr politiķi spriež, kā ierobežot apdullinošo augu maisījumu tirgošanu, kamēr policisti gaida, kad valsts būs sarūpējusi tādu likumu, kas ir reāls ierocis cīņā pret legālajām narkotikām, sabiedrība rīkojas. Metodes cīņā pret jauniešu indēšanu ir dažādas un ne jau vienmēr likumīgas. Vieniem tie ir sērkociņi, citiem tās ir beisbola nūjas, vēl kādam - miruša mazbērna fotogrāfija. Tiesisko instrumentu nepietiekamība ir acīm redzama.”

Tas, ka tikko Saeima otrajā lasījumā apstiprināja grozījumus Krimināllikumā, kuri varētu nodrošināt, lai par pagaidu aizlieguma nepildīšanu persona tiktu saukta pie kriminālatbildības, jau šobrīd, liekas, nebūs pietiekami.

Par šodien skatāmo jauno likumdošanas iniciatīvu gribētu teikt, ka Sociālo un darba lietu komisija ar plašām debatēm gan darba grupā, gan komisijā atbalstīja to pirmajam lasījumam un liek priekšā izskatīt arī Saeimā. Šī jaunā norma paredz universālu aprites aizlieguma normu likumā „Par narkotisko un psihotropo vielu un zāļu likumīgās aprites kārtību”. Šo priekšlikumu ir izstrādājusi astoņu deputātu darba grupa. Cik noprotams, deputāts Elksniņš ir viens no galvenajiem autoriem šim priekšlikumam.

Šī norma paredz papildus esošajiem ierobežojumiem noteikt sintezētas psihoaktīvas vielas definīciju, kā arī paredz pienākumu šādu vielu turpmāk likumīgai apritei sertificēt Veselības inspekcijā, nosakot, ka turpmāk šādas atļaujas saņemšana un vielas iekļaušana attiecīgajā reģistrā nozīmētu vielas aprites legālumu; pretējā gadījumā tās aprite būs aizliegta. Protams, tas paredz arī šīs normas pārkāpšanas kriminalizāciju.

Jāsaka, ka šāda pieeja mulsina Iekšlietu ministrijas, Veselības ministrijas un Ekonomikas ministrijas pārstāvjus, kuri automātiski pieņem, ka sertifikācijas esamība nozīmētu, ka tāda viela jebkad, ja tā reiz tiek sertificēta, varētu tikt atļauta apritē. Iesniedzēji savukārt savu juridisko konstrukciju pamato kā instrumentālu un nepieciešamu, lai izmeklēšanas iestādēm dotu iespēju saukt pie atbildības vainīgos par konkrētu darbību nepildīšanu.

Lai arī pie šīs normas vēl būtiski jāpiestrādā otrajā lasījumā, aicinu Saeimu šodien atbalstīt virzīto likumprojektu pirmajā lasījumā.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Uzsākam debates.

Vārds deputātam Jānim Upeniekam.

J.Upenieks (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Augsti godātā Saeimas priekšsēdētāja! Godātie kolēģi! Man ir prieks, ka beidzot meklējam veidus, kā izņemt no tirgus... ne tikai veidus, kā izņemt no tirgus, bet arī kā nepieļaut šo apreibinošo vielu nonākšanu tirgū.

Šī nav jauna problēma, kā kolēģis jau minēja. Legālās narkotikas ir bijušas pieejamas jau daudzus gadus, un tas, ko mēs šobrīd vērojam, ir sekas novēlotai rīcībai, taču tagad tas ir sasniedzis jaunus apmērus un nekaunības līmeni. Agrāk tirgoņi slēpās, turpretim tagad kā avīžu kioskus tie ver vaļā, un tieši tādēļ mums ir jābūt īpaši uzstājīgiem un stingriem, lai to izskaustu.

Nevaru gan iepriecināt: visdrīzāk, šie tirgoņi ar savu preci noies pagrīdē, kā daļa jau ir izdarījusi, un tirgos to no rokas rokā. Taču šeit katram pašam ir jāapzinās, cik svarīga ir mūsu loma jauniešu, līdzcilvēku dzīvē, jo tikai ar audzināšanu ģimenē un pamācību draugu lokā mēs varam pilnībā izskaust kaktusu mēslojuma pīpēšanu, līmes ostīšanu un vēl sazin ko.

Nobeigumā papildus vēlos arī nedaudz uzslavēt un atgādināt... Man ir liels prieks, ka Sociālo un darba lietu komisija spēja ātrā tempā izskatīt sabiedrības veselībai svarīgus jautājumus, tikai vēlos komisijas deputātiem atgādināt, ka nu jau gads būs apritējis, kopš komisijā tika atbalstīta tabakas tirdzniecības ierobežošana jauniešiem vecumā līdz 21 gadam un smēķēšanas aizliegšana bērnu un grūtnieču klātbūtnē, bet Saeimā šo likumprojektu neesam redzējuši. Tādēļ atcerieties - tas nesākas pēkšņi, vienā dienā ar „zālīti”, spaisu vai kādu citu spēcīgu narkotiku. Viss sākas ar dūmu elpošanu pieaugušo klātbūtnē mazotnē, vienas it kā nevainīgas cigaretes nomēģināšanu bērnībā un vecāko klašu skolēnu iegādātas cigarešu paciņas izpīpēšanu.

Aicinu atbalstīt.

Paldies. (No zāles dep. A.Latkovskis: „Īsi un skaidri!”)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Andrejam Judinam.

A.Judins (VIENOTĪBA).

Cienījamie kolēģi, es atceros, ka tad, kad mēs saņēmām šo likumprojektu un domājām, vai strādāt, atbalstīt vai neatbalstīt, izskanēja viedoklis: „Kā mēs varam neatbalstīt? Mērķis taču ir svarīgs un pareizs!” Tagad mēs pirmajā lasījumā skatām to pašu likumprojektu, un principā kaut kas ļoti līdzīgs: mērķis taču ir tik labs, kā var neatbalstīt?

Es ļoti ceru, ka mēs tiešām atbalstīsim šo likumprojektu, bet uz otro lasījumu mēs redzēsim citu saturu, jo tas, kas ir piedāvāts... te ir vairākas problēmas.

Kā mēs strādājam patlaban ar attiecīgajiem jautājumiem? Situācija ir šāda: ir bīstama viela, tā ir narkotika, aizliegta - kriminālsods; ir bīstama viela, psihotropa - kriminālsods; ir jauna psihoaktīva viela, aizliegta - arī būs sods.

Ko piedāvā mums Elksniņa kungs un kolēģi? Strādāt proaktīvi! Proti, paredzēt sodu par darbību ar vielām, kuras var vēl neeksistēt. Un tas man patīk, jo tā ideja principā nav slikta, ka mēs esam gatavi sodīt... rīkoties jau pirms tam.

Bet kur ir problēma? Tātad mums piedāvāta jaunajā redakcijā... tieši tātad jauna sintezēta psihoaktīvā viela, bet likumā, par kuru mēs runājam, ir minētas narkotiskās vielas un psihotropās vielas. Te ir minēta jauna sintētiska sintezēta psihoaktīvā viela. Un ko tas nozīmē? Ja, piemēram, kāds pārdod jaunu mazgāšanas līdzekli, bet cits to lieto un tad bauda... Tātad - vai sodīsim? Pēc šī likuma var sanākt, ka, jā, tāpēc ka likums paredz: ja tu ražo mazgāšanas līdzekli, lūdzu, pārbaudi, vai tam nav apreibinoša efekta! Man ir jautājums: kā to visu pārbaudīt, kas to visu darīs?

Elksniņa kungs man skaidroja: ja gribi kaut ko pārdot, taisi ekspertīzi un pārbaudi! Labi, mums no Ķīnas piegādā rotaļlietas. Tad ikvienam, kas pārdod rotaļlietas, būs jāiet uz ekspertīzi un jāpārbauda. Elksniņa kungs skaidro, ka drošums jāpārbauda tik un tā. Pilnīgi pareizi, ir jāpārbauda! Bet drošums un jautājums par to, ir vai nav narkotiska vai, teiksim, psihotropa iedarbība, - tas nav viens un tas pats.

Tāpēc es vēlreiz gribu teikt: mērķis ir labs - balsosim „par”, bet strādāsim.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Jānim Strazdiņam.

J.Strazdiņš (ZZS).

Cienītā Saeimas priekšsēdētāja! Cienītie kolēģi! Man gribas izteikt lielu pateicību darba grupai, kas darbojas pie Sociālo un darba lietu komisijas. Pašreiz ir liels darbs jau veikts - ir visas ministrijas iesaistījušās, ir visi eksperti iesaistījušies, ir sabiedriskās organizācijas iesaistījušās, un pašreiz jau top dokuments, kur Judina kungam nevarēs vairs būt nekādu aizdomu, ka tas nav atbilstošs. Gluži otrādi! Tas būs ļoti perfekti izstrādāts, tur būs arī definīcija pavisam cita šīm vielām.

Taču es gribu jūs visus vēlreiz brīdināt, ka mums ir darīšana ar īpašu noziegumu, kāda Latvijā vēl nekad nav bijis, kad pārdošanā nonāk nekontrolēti narkotisko vielu kokteiļi, kur ir vairākas spēcīgas, nekur nepārbaudītas narkotiskās vielas, ko var sintezēt tikai organiskās sintēzes speciālisti.

Šodien es saņēmu sašutuma zvanu no mūsu akadēmiķa Kalviņa, Latvijas Organiskās sintēzes institūta direktora. Un es viņam atvainojos - mana iepriekšējā uzstāšanās par „balto apkaklīšu” noziegumiem galīgi neattiecās uz latviešu zinātniekiem. Šīs vielas tiek iesūtītas galvenokārt no Ķīnas, kas jau sen nodarbojas ar prekursoru ražošanu, ar izejvielu ražošanu, no kurām var izgatavot gan medikamentus, gan narkotikas. Tā ka arī šeit satraukums ir lieks, bet es ceru, ka darba grupa, kas darbojas kolēģes Barčas vadībā, strādā perfekti un rezultāti būs - un būs strauji un ātri.

Lai sabiedrība nomierinās - viņiem vairs vieglas dzīves nebūs! Galvenais, kas ir izdarīts šodien, - mēs esam atbalstījuši šo pārkāpumu kriminalizāciju.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītāja. Debates slēdzu. Paldies.

Vai komisijas vārdā Ašeradena kungs ko vēlas piebilst? Nē.

Lūdzu zvanu! Balsosim par likumprojekta „Grozījumi likumā „Par narkotisko un psihotropo vielu un zāļu likumīgās aprites kārtību”” atbalstīšanu pirmajā lasījumā! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 85, pret - nav, atturas - 1. Likumprojekts pirmajā lasījumā atbalstīts.

Lūdzu noteikt priekšlikumu iesniegšanas termiņu otrajam lasījumam.

A.Ašeradens. Priekšlikumu iesniegšanas termiņš otrajam lasījumam - 11.aprīlis.

Sēdes vadītāja. Citu priekšlikumu nav. Tātad priekšlikumu iesniegšanas termiņš - šā gada 11.aprīlis.

Un, tā kā mēs nolēmām, ka ar šo mēs šodien sēdi pārtraucam, tad lūdzu zvanu! Lūdzu deputātu klātbūtnes reģistrācijas režīmu! Paldies.

Kamēr tiek gatavoti reģistrācijas rezultāti, ir iesniegti vēl trīs deputātu jautājumi.

Deputāti Zariņš, Elksniņš, Tutins, Ribakovs un Agešins ir iesnieguši jautājumu ekonomikas ministram Vjačeslavam Dombrovskim „Par iespējamām VAS „Latvenergo” tarifu izmaiņām”. Jautājums tiks nodots ministram.

Tāds pats jautājums... Deputāti Zariņš, Elksniņš, Tutins, Ribakovs un Agešins tādu pašu jautājumu ir iesnieguši tieslietu ministrei Brokai. Šis jautājums tiks nodots tieslietu ministrei.

Deputāti Zariņš, Elksniņš, Tutins, Ribakovs un Agešins ir iesnieguši jautājumu finanšu ministram Vilkam „Par ietekmi uz valsts budžetu un veicamajiem soļiem saistībā ar elektroenerģijas tirgus liberalizācijas atlikšanu”. Jautājums tiks nodots ministram.

Un vēl es vēlos jūs informēt: ja ir interese, - rīt pulksten 11.00 Saeimas vestibilā notiks Latvijas un Gruzijas diplomātisko attiecību divdesmitgadei veltītās pastmarkas un aploksnes pirmās dienas zīmogošanas atklāšanas pasākums Saeimas namā.

Vārds Saeimas priekšsēdētājas biedram Andrejam Klementjevam reģistrācijas rezultātu nolasīšanai.

A.Klementjevs (11.Saeimas priekšsēdētājas biedrs).

Paldies. Nav reģistrējušies: Inese Aizstrauta... nav, Jānis Ādamsons... nav, Gaidis Bērziņš... nav, Lolita Čigāne... (No zāles: „Nav!”) A kā! Mums kvorums bija pusstundu atpakaļ?! Andrejs Elksniņš... nav. Visiem būs 20 procenti nost no algas! Jānis Klaužs... nav, Ilmārs Latkovskis... (No zāles: „Nav!”) Ministrs Romāns Naudiņš... nav, Vitālijs Orlovs... (No zāles: „Yes!”) Atkal neredzu... Dzintars Rasnačs, Elīna Siliņa, Jānis Urbanovičs, Jānis Vucāns.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Līdz ar to izsludinu pārtraukumu līdz 3.aprīļa pulksten 9.00. Paldies.

SATURA RĀDĪTĀJS
11. Saeimas ziemas sesijas 14. sēde
2014. gada 27. martā

Par darba kārtību
Par likumprojektu „Grozījums likumā „Par diplomātisko pasi”” (Nr. 1103/Lp11) (Dok. Nr. 3652, 3652A)
Par likumprojektu „Par konvenciju par savstarpējo administratīvo palīdzību nodokļu jomā” (Nr. 1104/Lp11) (Dok. Nr. 3654, 3654A)
Par likumprojektu „Grozījumi Gada pārskatu likumā” (Nr. 1105/Lp11) (Dok. Nr. 3671, 3671A)
Par likumprojektu „Grozījumi Apdrošināšanas sabiedrību un to uzraudzības likumā” (Nr. 1106/Lp11) (Dok. Nr. 3672, 3672A)
Par likumprojektu „Grozījumi Pārapdrošināšanas likumā” (Nr. 1107/Lp11) (Dok. Nr. 3673, 3673A)
Par likumprojektu „Grozījumi Krimināllikumā” (Nr. 1108/Lp11) (Dok. Nr. 3680, 3680A)
Priekšlikums	- dep. A.Judins (par)
Likumprojekts „Grozījumi likumā „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”” (Nr. 1109/Lp11) (Dok. Nr. 3686, 3686A)
Priekšlikums	- dep. I.Bišofa (par)
Lēmuma projekts „Par Sarmītes Inbergas atbrīvošanu no Siguldas tiesas tiesneša amata” (Nr. 622/Lm11) (Dok. Nr. 3682)
Ziņo	- dep. V.Agešins
Lēmuma projekts „Par Ilzes Ramanes apstiprināšanu par rajona (pilsētas) tiesas tiesnesi” (Nr. 623/Lm11) (Dok. Nr. 3683)
Ziņo	- dep. V.Agešins
Lēmuma projekts „Par Agneses Zemmeres iecelšanu par rajona (pilsētas) tiesas tiesnesi” (Nr. 624/Lm11) (Dok. Nr. 3684)
Ziņo	- dep. V.Agešins
Par darba kārtību
Likumprojekts „Grozījums Latvijas Republikas Satversmē” (Nr. 1075/Lp11) (1.lasījums) (Dok. Nr. 3522, 3641, 3692B)
Ziņo	- dep. I.Čepāne
Debates	- dep. A.Elksniņš
	- dep. V.Agešins
	- dep. J.Upenieks
	- dep. V.Poriņa
	- dep. I.Pimenovs
Reģistrācijas rezultāti
Nolasa	- Saeimas sekretārs Dz.Rasnačs
Debašu turpinājums	- dep. I.Rībena
	- dep. A.Buiķis
	- dep. R.Dzintars
	- dep. V.Liepiņš
	- dep. O.Ē.Kalniņš
	- dep. I.Bite
	- dep. A.Judins
	- dep. I.Parādnieks
	- dep. J.Dombrava
	- dep. S.Mirskis
	- dep. E.Smiltēns
	- dep. B.Cilevičs
	- dep. J.Viļums
	- dep. A.Loskutovs
	- dep. I.Pimenovs
	- dep. D.Kazāka
	- dep. I.Čepāne
	- dep. K.Seržants
	- dep. S.Āboltiņa
	- dep. B.Cilevičs
	- dep. A.Elksniņš
	- dep. D.Kazāka
	- dep. S.Dolgopolovs
	- dep. A.Brigmanis
	- dep. I.Zariņš
Paziņojumi
	- dep. K.Eņģelis
	- dep. I.Bišofa
Reģistrācijas rezultāti
Nolasa	- Saeimas sekretārs Dz.Rasnačs
Lēmuma projekts „Par uzticības izteikšanu vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram Romānam Naudiņam” (Nr. 628/Lm11) (Dok. Nr. 3704)
Ziņo	- Ministru prezidente L.Straujuma
Debates	- dep. I.Bite
Par darba kārtību
Informācija par to, ka dep. I.Laizāne nav izmantojusi piešķirto bezalgas atvaļinājumu
Likumprojekts „Grozījumi Atkritumu apsaimniekošanas likumā” (Nr. 1098/Lp11) (2.lasījums) (Steidzams) (Dok. Nr. 3626B)
Ziņo	- dep. Dz.Kudums
Likumprojekts „Grozījumi likumā „Par aviāciju”” (Nr. 1036/Lp11) (3.lasījums) (Dok. Nr. 3675)
Ziņo	- dep. K.Olšteins
Likumprojekts „Grozījumi likumā „Par valsts pensijām”” (Nr. 1095/Lp11) (1.lasījums) (Steidzams) (Dok. Nr. 3618, 3697)
Ziņo	- dep. I.Viņķele
Likumprojekts „Grozījumi likumā „Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām”” (Nr. 1096/Lp11) (1.lasījums) (Steidzams) (Dok. Nr. 3619, 3696)
Ziņo	- dep. I.Viņķele
Par darba kārtību
Likumprojekts „Grozījumi Krimināllikumā” (Nr. 749/Lp11) (2.lasījums) (Dok. Nr. 3580)
Ziņo	- dep. A.Judins
Debates	- dep. K.Seržants
	- dep. G.Rusiņš
	- dep. A.Judins
	- dep. V.Agešins
	- dep. A.Judins
	- dep. A.Elksniņš
	- dep. I.Čepāne
	- dep. A.Judins
	- dep. A.Elksniņš
	- dep. V.Agešins
	- dep. G.Bērziņš
	- dep. Z.Kalniņa-Lukaševica
	- dep. A.Elksniņš
	- dep. V.Poriņa
	- dep. I.Pimenovs
	- dep. A.Judins
	- dep. I.Cvetkova
	- dep. V.Liepiņš
	- dep. B.Cilevičs
	- dep. I.Čepāne
	- dep. I.Lībiņa-Egnere
	- dep. B.Cilevičs
	- dep. K.Seržants
	- dep. K.Seržants
Likumprojekts „Grozījumi likumā „Par narkotisko un psihotropo vielu un zāļu likumīgās aprites kārtību”” (Nr. 1092/Lp11) (1.lasījums) (Dok. Nr. 3603, 3698)
Ziņo	- dep. A.Ašeradens
Debates	- dep. J.Upenieks
	- dep. A.Judins
	- dep. J.Strazdiņš
Informācija par deputātu I.Zariņa, A.Elksniņa, J.Tutina, I.Ribakova un V.Agešina jautājumu ekonomikas ministram Vjačeslavam Dombrovskim „Par iespējamajām VAS Latvenergo tarifu izmaiņām” (Nr. 154/J11)
Informācija par deputātu I.Zariņa, A.Elksniņa, J.Tutina, I.Ribakova un V.Agešina jautājumu tieslietu ministrei Baibai Brokai „Par iespējamajām VAS Latvenergo tarifu izmaiņām” (Nr. 155/J11)
Informācija par deputātu I.Zariņa, A.Elksniņa, J.Tutina, I.Ribakova un V.Agešina jautājumu finanšu ministram Andrim Vilkam „Par ietekmi uz valsts budžetu un veicamajiem soļiem saistībā ar elektroenerģijas tirgus liberalizācijas atlikšanu” (Nr. 156/J11)
Paziņojums
	- Saeimas priekšsēdētāja S.Āboltiņa
Paziņojums
Reģistrācijas rezultāti
Nolasa	- Saeimas priekšsēdētājas biedrs A.Klementjevs

 

 

Balsojumi

Datums: 27.03.2014 09:03:54 bal001
Par - 63, pret - 25, atturas - 0. (Reģistr. - 91)
Balsošanas motīvs: Par likumprojekta Grozījums Latvijas Republikas Satversmē (Nr.1075/Lp11) izskatīšanu kā pirmo darba kārtības jautājumu sadaļā Likumprojektu izskatīšana

Datums: 27.03.2014 09:10:34 bal002
Par - 85, pret - 0, atturas - 0. (Reģistr. - 96)
Balsošanas motīvs: Par Sarmītes Inbergas atbrīvošanu no Siguldas tiesas tiesneša amata (622/Lm11)

Datums: 27.03.2014 09:11:26 bal003
Par - 87, pret - 0, atturas - 0. (Reģistr. - 96)
Balsošanas motīvs: Par Ilzes Ramanes apstiprināšanu par rajona (pilsētas) tiesas tiesnesi (623/Lm11)

Datums: 27.03.2014 09:12:17 bal004
Par - 67, pret - 1, atturas - 16. (Reģistr. - 96)
Balsošanas motīvs: Par Agneses Zemmeres iecelšanu par rajona (pilsētas) tiesas tiesnesi (624/Lm11)

Datums: 27.03.2014 09:14:21 bal005
Balsošanas motīvs: Kvoruma pārbaude

Datums: 27.03.2014 12:16:54 bal006
Par - 58, pret - 26, atturas - 0. (Reģistr. - 95)
Balsošanas motīvs: Par sēdes turpināšanu bez pārtraukuma

Datums: 27.03.2014 13:30:11 bal007
Balsošanas motīvs: Kvoruma pārbaude

Datums: 27.03.2014 13:31:25 bal008
Par - 67, pret - 27, atturas - 0. (Reģistr. - 95)
Balsošanas motīvs: Grozījums Latvijas Republikas Satversmē (1075/Lp11), 1.lasījums

Datums: 27.03.2014 14:36:12 bal009
Par - 58, pret - 0, atturas - 0. (Reģistr. - 92)
Balsošanas motīvs: Par uzticības izteikšanu vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram Romānam Naudiņam (628/Lm11)

Datums: 27.03.2014 14:40:16 bal010
Par - 79, pret - 0, atturas - 0. (Reģistr. - 91)
Balsošanas motīvs: Grozījumi Atkritumu apsaimniekošanas likumā (1098/Lp11), 2.lasījums, steidzams

Datums: 27.03.2014 14:41:00 bal011
Par - 80, pret - 0, atturas - 0. (Reģistr. - 92)
Balsošanas motīvs: Grozījumi likumā “Par aviāciju” (1036/Lp11), 3.lasījums

Datums: 27.03.2014 14:45:29 bal012
Par - 62, pret - 25, atturas - 0. (Reģistr. - 93)
Balsošanas motīvs: Par likumprojekta atzīšanu par steidzamu. Grozījumi likumā “Par valsts pensijām” (1095/Lp11), 1.lasījums

Datums: 27.03.2014 14:45:49 bal013
Par - 86, pret - 0, atturas - 0. (Reģistr. - 93)
Balsošanas motīvs: Grozījumi likumā “Par valsts pensijām” (1095/Lp11), 1.lasījums

Datums: 27.03.2014 14:47:08 bal014
Par - 61, pret - 22, atturas - 0. (Reģistr. - 93)
Balsošanas motīvs: Par likumprojekta atzīšanu par steidzamu. Grozījumi likumā “Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām” (1096/Lp11), 1.lasījums

Datums: 27.03.2014 14:47:32 bal015
Par - 84, pret - 0, atturas - 0. (Reģistr. - 93)
Balsošanas motīvs: Grozījumi likumā “Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām” (1096/Lp11), 1.lasījums

Datums: 27.03.2014 15:23:44 bal016
Par - 59, pret - 25, atturas - 0. (Reģistr. - 91)
Balsošanas motīvs: Par priekšlikumu Nr.12. Grozījumi Krimināllikumā (749/Lp11), 2.lasījums

Datums: 27.03.2014 16:36:12 bal017
Par - 43, pret - 39, atturas - 0. (Reģistr. - 86)
Balsošanas motīvs: Par priekšlikumu Nr.13. Grozījumi Krimināllikumā (749/Lp11), 2.lasījums

Datums: 27.03.2014 16:50:01 bal018
Par - 54, pret - 27, atturas - 0. (Reģistr. - 88)
Balsošanas motīvs: Grozījumi Krimināllikumā (749/Lp11), 2.lasījums

Datums: 27.03.2014 17:05:31 bal019
Par - 85, pret - 0, atturas - 1. (Reģistr. - 90)
Balsošanas motīvs: Grozījumi likumā “Par narkotisko un psihotropo vielu un zāļu likumīgās aprites kārtību” (1092/Lp11), 1.lasījums