Vadītāja. Sveicināti, cienījamie radioklausītāji! Skan raidījums „Frakciju viedokļi” no Saeimas nama Rīgā, un turpmākajās minūtēs Saeimas frakciju pārstāvji pastāstīs par Saeimas šodienas sēdē pieņemtajiem lēmumiem.

Pirmajam vārds Politisko partiju apvienības „Saskaņas Centrs” frakcijas priekšsēdētāja biedram Valērijam Agešinam.

V.Agešins (SC).

Paldies.

Labdien, cienījamie radioklausītāji!

Satversmes aizsardzības biroja direktora amats ir viens no svarīgākajiem amatiem valstī – īpaši tāpēc, ka SAB ir iestāde, kas lemj par pielaidi valsts noslēpumam, bez kuras nav iespējams ieņemt virkni svarīgu amatu. Tieši SAB direktoram ir galavārds par pielaides valsts noslēpumam piešķiršanu. Līdz ar to šodien Saeimā nebija ne mazāko šaubu par to, ka parlaments pieņems pozitīvu lēmumu par Maizīša kunga atbalstīšanu SAB vadītāja amatam un kandidāts iegūs pārliecinošu parlamenta vairākuma atbalstu. Negatīvs balsojums par šo kandidatūru vienkārši nav iespējams – it sevišķi tāpēc, ka balsojums tagad ir atklāts. Un vislielākais paradokss ir tajā, ka šodien mēs lemjam par Jāni Maizīti, bet rīt Jānis Maizītis lems par mums.

Vērtējot bijušā ģenerālprokurora Jāņa Maizīša kandidatūru Satversmes aizsardzības biroja direktora amatam, es varu pateikt, ka Maizīša kungs ir kompetents savas jomas profesionālis. Tomēr, neraugoties uz koalīcijas partiju deputātu dedzīgajiem lojalitātes apliecinājumiem Maizīša kungam, varu atzīmēt, ka mūsu frakcijā ir ļoti dažādi viedokļi par šo tēmu, piemēram, par to, kā Jānis Maizītis vadīja prokuratūru. Turklāt ir vērts padomāt par to, kā drošības iestādēm veicies ar darbu un to publisko tēlu. Skaidrs arī tas, ka būtu bijis iespējams atrast piemērotu kandidātu arī no drošības dienestu darbinieku vidus, kuri savas darba pieredzes dēļ, iespējams, būtu pārāki par Jāņa Maizīša kandidatūru.

Vēlos uzsvērt, ka – līdztekus kandidāta profesionalitātei – ļoti svarīgs faktors ir politiskā neietekmējamība, jo SAB direktors ir amatpersona, kurš pēc būtības lemj par cilvēku likteņiem. Svarīgi, lai nevienam Saeimas deputātam nebūtu ne mazāko šaubu par kandidāta pietuvinātību kādai politiskai partijai.

Mēs, „Saskaņas Centrs”, neesam koalīcijas sastāvdaļa un redzam, ka mūsu palīdzība šajā jautājumā nav nepieciešama vairākumam, līdz ar to mēs nevaram uzņemties politisko atbildību par Jāņa Maizīša kandidatūru. Turklāt mēs nevaram garantēt saviem vēlētājiem to, ka viņš būs labākais SAB vadītājs. Vienlaikus es vēlos paust cerību, ka Maizīša kungs būs korekts likuma burta un gara sekotājs un nekalpos tikai tiem, kas viņu izvirzījuši.

Paldies par uzmanību.

Vadītāja. Paldies deputātam Valērijam Agešinam.

Nākamais runās Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas priekšsēdētāja biedrs Ingmārs Līdaka.

I.Līdaka (ZZS).

Labdien, cienījamie radioklausītāji! Paturpinot Agešina kunga teikto, arī es minēšu kādu vārdu par Jāņa Maizīša iecelšanu Satversmes aizsardzības biroja direktora amatā. Lai cik tas arī paradoksāli skanētu, es domāju, ka šodien mēs tā arī neuzzinājām, vai Saeima uzticas vai neuzticas Maizītim. Jo balsojums galu galā tomēr bija atklāts balsojums, un līdz ar to, protams, ņemot vērā šī amata specifiku, es domāju, ka daudzi nobalsoja tā, lai labāk izskatītos, nevis tā, kā patiesībā domāja. Bet, lai nu kā būtu, es visnotaļ Jānim Maizītim vēlu veiksmi, jo viņš ir zināms cilvēks un pietiekoši ilgu laiku mēs esam redzējuši, kā viņš strādā, ko viņš dara. Tas nav kaut kur no piedurknes negaidīti izvilkts kāds nezināms cilvēks. Šis cilvēks ir pierādījis darbā visas savas spējas, un līdz ar to tiešām vēlēsim viņam veiksmi!

Otrs šodien tāds varbūt ļoti asas debates raisošs jautājums bija kārtējie grozījumi likumā „Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām”. Kā jau vienmēr, tas ir Saeimā laikam tāds... teiksim tā, gadalaiku rādītājs. Savulaik bija tā: tiklīdz kā uzsniga pirmais sniegs un cilvēki devās eglītes cirst Jaungada svinēšanai, Saeimas darba kārtībā parādījās jautājums par pareizticīgo Ziemassvētku noteikšanu par svētku dienu. Tajā brīdī, kad sāka cilvēki plaucēt savās siltumnīcās tulpes, – tajā brīdī daudzus gadus parādījās Saeimas darba kārtībā jautājums par 8.martu kā atzīmējamo dienu. Nu 8.marts ir jau iekļauts šajās atzīmējamās dienās, bet tradīcija nemainās – martā mēs noteikti runājam par 16.marta iekļaušanu atzīmējamo dienu sarakstā.

Raugiet, es esmu Sabiedrības saliedētības komisijas loceklis un redzēju, kā praktiski gada garumā šī komisija mēģināja dažādos veidos pie viena galda sasēdināt abās pusēs savulaik karojušos karavīrus. Tas bija grūti, bet zināmā mērā, es teiktu, tomēr arī rezultatīvi, jo viņu starpā īsti konflikta nav. Un tāpēc varbūt šodien es nepiedalījos šajā balsojumā, jo es... būtībā jau es esmu „par”, esmu par to, lai ierakstītu šo datumu svinamo dienu sarakstā, bet, no otras puses, ja es biju iniciators aicinājuma rakstīšanai... Šis aicinājums, kas izskanēja no Sabiedrības saliedētības komisijas puses, bija neizmantot šos vēsturiskos datumus – 16.martu un 9.maiju – sabiedrības šķelšanai.

Man šķiet, ka šāda pavasarīga atcere – vienmēr ir runa par to, ka jāpamaina likums! – ir sabiedrības šķelšana. Varbūt 12.aprīlī vai 12.septembrī es domātu citādāk un noteikti balsotu „par”.

Un vēl kas. Galvenais jau nav tas, vai datums ierakstīts kalendārā kā svinama diena; galvenais, vai šis datums ir ierakstīts manā personīgajā kalendārā. Tajā, piemēram, 8.marts, kas ir ierakstīts kalendārā kā atzīmējama diena, nav ierakstīts, es šo datumu īpaši neatzīmēju, bet 16.marts – jā, tas ir ierakstīts manā kalendārā, un tas ir pats galvenais, ka šis datums ir manā kalendārā. Sabiedrība pati izvēlas, ko atzīmēs un ko neatzīmēs, un vismaz pagaidām – es domāju, vēl daudzus gadus! – 16.marts būs atzīmējama diena, un tāpēc es vēlu saulainu šo dienu, gaišu un, galvenais, bez īpašiem konfliktiem!

Un vēl. Protams, žēl, ka Būvniecības likumā, kurš ļoti, ļoti ilgi ceļoja uz Saeimu, tomēr neiebalsoja manu priekšlikumu atjaunot Valsts būvinspekciju. Optimizācijas laikā šī institūcija ir pazudusi. Es domāju, ka Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija tuvākajā laikā atgriezīsies pie šī jautājuma un nākošajā gadā mums tomēr būvniecību uzraudzīs arī valsts, ne tikai pašvaldības.

Paldies! Saulainu jums šo dienu!

Vadītāja. Paldies deputātam Ingmāram Līdakam.

Tagad pie mikrofona Reformu partijas frakcijas priekšsēdētājs Vjačeslavs Dombrovskis.

V.Dombrovskis (RP).

Labdien, cienījamie klausītāji! Šodien Saeima ir pieņēmusi vairākus, manuprāt, ļoti labus lēmumus. Es gribu pieminēt divus.

Pirmo vēlos pieminēt lēmumu „Par Jāņa Maizīša iecelšanu Satversmes aizsardzības biroja direktora amatā”. Jānis Maizītis ir cilvēks, kurš vairākus gadus, strādājot par ģenerālprokuroru, uzraudzīja šo iestādi, tāpēc viņa kompetences tajā darbā neizsauc nekādus jautājumus. Šis ir ļoti kompetents cilvēks ar nevainojamu reputāciju, un šodien Saeima ar ļoti pārliecinošu balsojumu ir izteikusi viņam atbalstu. Ar šo es Maizīša kungu apsveicu un novēlu viņam veiksmi darbos!

Otrais. Mēs šodien esam pieņēmuši ļoti svarīgu likumu – jaunu Būvniecības likumu, un es teiktu, ka šī ir nozarei visbūtiskākā reforma... nu varbūt pat pēdējo 10 gadu laikā. Es atgādināšu, ka šis likumprojekts Saeimas un Ministru kabineta gaiteņos bija iestrēdzis jau kopš 2008.gada. Nav nekādu šaubu par to, ka viss līdzšinējais Būvniecības likums ir morāli novecojis un nekādi neveicina nozares attīstību. Tas pārspīlēti birokratizē būvniecības gaitu, rada diezgan lielus korupcijas riskus un padara būvniecību nepamatoti ilgu un dārgu. Nozare jau diezgan sen ar šo likumu nav apmierināta, un par to liecina arī tas, cik aktīvi pie jaunā likuma redakcijas strādāja faktiski visas nozares asociācijas un uzņēmēju asociācijas; es varu pieminēt Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru, Latvijas Darba devēju konfederāciju, kā arī Ārvalstu investoru padomi. Diezgan labi situāciju nozarē raksturo ļoti ietekmīgā Pasaules Bankas tā sauktā Doing Bussines datubāze attiecībā, piemēram, uz būvatļauju izsniegšanu; tur zemas pozīcijas ietekmē, protams, arī mūsu valsts kopējo reitingu. Tātad, piemēram, 2012.gadā Latvija ieņēma šajā reitingā 113.vietu. Salīdzinājumam: Lietuva bija 48.vietā, un Igaunija – 35.vietā. Zīmīgi, ka, piemēram, tādām valstīm kā Šrilankai, Beninai, Ekvadorai, Venecuēlai šis reitings ir bijis augstāks nekā mūsu valstij.

Manis vadītā Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija šo likumprojektu otrajam lasījumam saņēma pērnā gada februārī kopā ar 171 priekšlikumu. Mēs ļoti intensīvi pie tā strādājām. Tika izveidota darba grupa, kura ļoti ilgu laiku meklēja kompromisus ar valdību, nozares asociācijām, Latvijas Pašvaldību savienību, nevalstiskajām organizācijām. Par sasniegtajiem kompromisiem, es domāju, ļoti labi liecina tas fakts, ka šodien šis likumprojekts ar vairāk nekā 100 priekšlikumiem tika izskatīts faktiski kādu 15 minūšu laikā bez kaut kādām asām debatēm un tika pieņemts ar ļoti pārliecinošu, faktiski vienprātīgu atbalstu.

Paldies.

Es gribu pateikt arī paldies visiem Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas deputātiem un arī Saeimai, deputātiem no visām partijām par viņu konstruktīvo darbu pie šā likumprojekta.

Vadītāja. Paldies deputātam Vjačeslavam Dombrovskim.

Atgādināšu, ka jūs pašlaik klausāties raidījumu „Frakciju viedokļi” no Saeimas nama Rīgā.

Un tagad vārds frakcijas VIENOTĪBA deputātam Atim Lejiņam.

A.Lejiņš (VIENOTĪBA).

Jā, es arī priecājos par to, ka Maizītis ir ievēlēts par SAB priekšnieku. Un es gribu atgādināt klausītājiem, ka 10. ... 11.Saeima ir pieņēmusi lēmumu, ka balsojumi turpmāk būs atklāti, un tāpēc mēs varam redzēt, ka tiešām nenotiek tas, kas notika 10.Saeimā, – ka bija aizklāti balsojumi un ka varēja nezin kādas manipulācijas notikt.

Tagad katrs vēlētājs zina, kā mēs, viņu priekšstāvji, balsojam Saeimā. Paliek tikai vēl viens problēmmezgls, un tas ir Valsts prezidenta un Satversmes tiesas tiesnešu ievēlēšana atklātā balsojumā, bet tur ir vajadzīgas divas trešdaļas, tur jau ir runa par Satversmi, un tur mēs neesam guvuši panākumus.

Tātad es apsveicu – un arī VIENOTĪBAS vārdā apsveicu! – Maizīša kungu kā SAB direktoru.

Es arī priecājos, ka beidzot likumprojekts „Būvniecības likums” ir izkustējies no vietas. Te jau iepriekšējais runātājs pateica, cik daudzus gadus mēs te ar šo jautājumu mokāmies un cik slikti izskatāmies pasaulē, bet to jau mēs arī ikdienā redzam (piemēram, es Mārupē: tur viens veikals stāv jau gadiem ilgi un nekas nenotiek), jo mēs, Saeimas deputāti, savu vēlētāju priekšstāvji, nevaram šo Gordija mezglu pārcirst.

Arī par 16.martu. Nu, jūs manu runu varbūt dzirdējāt. Es aicinu jūs to noklausīties Saeimas mājaslapā, būs arī portālos. Mans viedoklis ir pilnīgi skaidrs. Mums jābūt tīriem mūsu nacionālajā un valstiskajā apziņā, un mums nav jāpakļaujas tam, ko svešas varas, okupācijas varas... jāpakļaujas tiem datumiem, ko svešas varas, okupācijas varas, mums ir uzspiedušas.

Mūsu karavīru traģēdija ir drausmīga. Otrā pasaules kara laikā brālis karoja pret brāli, bija leģions, bija 130.Latviešu korpuss... Krievu pusē, vācu pusē... Un tas viss ir tā cena, ko mēs tagad maksājam par to, ka mēs 1940.gadā atdevām valsti. Valdība atdeva valsti bez mazākās cīņas! Nu par to ir jāmaksā. Bet es gribētu, lai divdesmit gadus pēc neatkarības atjaunošanas mēs beidzam maksāt... beidzot tiekam vaļā gan no Padomju Savienības mantojuma, gan no nacistiskās Vācijas mantojuma un paši lemjam par mūsu karavīriem, par mūsu noteiktām dienām, nevis svešu varu, okupācijas varu, noteiktām dienām. Un tās dienas nevar būt 16.marts un 9.maijs, bet nu mums vajag un mēs varam atcerēties mūsu karavīrus, kā mēs arī visi to darām, – sirdīs... Un atcerēties viņu šausmīgo traģēdiju, ko viņiem pienācās piedzīvot... un arī maniem radiem okupācijas laikā.

Paldies.

Vadītāja. Paldies deputātam Atim Lejiņam.

Raidījumu šodien noslēdz Nacionālās apvienības „Visu Latvijai!”–„Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” frakcijas priekšsēdētāja biedrs Raivis Dzintars.

R.Dzintars (VL–TB/LNNK).

Labdien, godātie radioklausītāji! Par šo tikko jau pieminēto balsojumu attiecībā uz 16.martu kā Latviešu nacionālo karavīru atceres dienu. Patiesībā par šo balsojumu man bija ļoti liels kauns kā pilsonim, kā latvietim un arī kā Saeimas deputātam.

Ir ārkārtīgi nepatīkami, ka pret šādu dienu balsoja arī tādi deputāti, kuriem pašiem ir bijusi iespēja paglābties trimdā, tikai pateicoties leģionāru sīkstumam un veikumam. Un, ja saskata leģionāros vispirms formastērpu, nevis karavīrus, kuru motivācija bija Latvijas karodziņš uz uzpleča un brīva Latvijas valsts, kuru motivācija bija nepieļaut Baigā gada atkārtošanos, tad tas, man šķiet, ir ļoti, ļoti skumji.

Mēs redzam, ka 9.maijā liela daļa Latvijas iedzīvotāju, tajā skaitā arī politiķi, ne mirkli nesvārstās un nefilozofē par kaut kādu nepolitiskumu, par to, ka šis datums varētu kādam nepatikt vai tikt nepareizi saprasts; tie ir svētki vairāku dienu garumā. Daudziem šķiet normāli, ka 16.martā latviešu leģionāriem, vēl dzīvajiem, viņu laikabiedriem un atbalstītājiem iesaka doties kaut kur tālāk no pilsētas centra, tālāk no Brīvības pieminekļa, kaut kur kapos, mežā, tālāk no cilvēku acīm, ka tiek aicināts 16.martu pieminēt sirdīs, bet nevis atklāti un nevis droši. Nu, pēc šādas loģikas droši vien arī Latvijas valsti varētu saglabāt tikai sirdīs, bet es pieļauju, ka vairumam Latvijas pilsoņu nevis tikai sirdīs, bet arī ikdienā un īstenībā ir vajadzīga Latvijas valsts.

Lestenes Brāļu kapos Mātes Latvijas monumenta akmenī ir iekalti vārdi: „Mēs gaidām taisnības augšāmcelšanos.” Un, nozīmīgos datumos pulcējoties šajā svētvietā, latviešu leģionāri nebeidz šos Andreja Eglīša vārdus atkārtot: „Mēs gaidām taisnības augšāmcelšanos.” Un aizvien šī frāze turpina skanēt nākotnes izteiksmē. Ik gadu leģionāru skaits sarūk: arvien vairāk kļūst to, kuri dzīves laikā tā arī nav sagaidījuši skaidru liecību, ka taisnība ir augšāmcēlusies.

Otrdien Valstiskās audzināšanas apakškomisijā pie mums viesojās lielākās leģionāru organizācijas pārstāvis, Latvijas Nacionālo karavīru biedrības priekšsēdētājs leģionārs Edgars Skreija – cilvēks, kurš, atšķirībā no deputātiem, par valsti ir cīnījies ar ieročiem rokās, skatījies acīs nāvei un vēlāk mūžu veltījis cīņubiedru piemiņas saglabāšanai. Un viņš skaidri un nepārprotami pateica: „16.marta kā oficiālas latviešu nacionālo karavīru dienas atjaunošana būtu ceļš uz ilgi gaidīto taisnības augšāmcelšanos.” Gan VIENOTĪBA, gan Reformu partija pateica skaidru „nē” Edgara Skreijas un citu leģionāru gribai, un pēc šī balsojuma „Saskaņas Centra” deputāti varēja gandarīti aplaudēt.

Lai kāda būtu šodien politiskā vide un tradīcijas, ir vēl daudz pilsoņu, kuriem latviešu karavīru piemiņa ir svēta neatkarīgi no tā, kādu formastērpu vēsturiskie apstākļi ir spieduši viņiem uzvilkt.

Uz tikšanos 16.martā pulksten 10.00 dievkalpojumā un uzreiz pēc tā, pulksten 11.00, gājienā no Doma laukuma uz Brīvības pieminekli, kur notiks ziedu nolikšana par godu kritušajiem brīvības cīnītājiem! Lai mūžīgs gods un slava latviešu karavīriem!

Vadītāja. Paldies deputātam Raivim Dzintaram.

Līdz ar to izskan šodienas raidījums „Frakciju viedokļi”. Paldies, ka klausījāties! Lai jums jauka diena! Un uz sadzirdēšanos!