Vadītāja. Labrīt, cienījamie radioklausītāji! Skan raidījums „Frakciju viedokļi”, un Saeimas deputāti, kas pulcējušies Saeimas Sēžu zālē, jums pastāstīs par šodien Saeimā skatītajiem jautājumiem.
Pirmajam vārds Politisko partiju apvienības „Saskaņas Centrs” frakcijas deputātam Valērijam Agešinam. Lūdzu!
V.Agešins (SC).
Labrīt, cienījamie radioklausītāji! Viens no Saeimas šīsdienas sēdes darba kārtības jautājumiem bija „Saskaņas Centra” pieprasījums „Par Valdības deklarācijā minēto prioritāšu izpildi”, kuru esam iesnieguši Ministru prezidentei Laimdotai Straujumai. Kāda ir problēmas būtība?
Deklarācijā par Ministru kabineta iecerēto darbību pirmā valdības izvirzītā darbības prioritāte 2014.gadā ir veidot zināšanu ekonomiku. Zināšanu ekonomikas īstenošana nav iespējama bez atbilstoša finansējuma nodrošināšanas, un to ir paredzēts nodrošināt, izmantojot Eiropas Savienības fondu finansējumu. Bet „Saskaņas Centra” deputāti uzskata, ka Latvijas sarunas ar Eiropas Komisiju par 2014.–2020.gadu... par Eiropas Savienības struktūrfondu ieguldījumu Latvijas attīstībā, tātad arī zinātnē, pētniecībā un inovācijās, līdz šim nav bijušas veiksmīgas. Eiropas Komisijas pārstāvji jau četras reizes ir ieteikuši uzlabot Latvijas ierēdņu sagatavoto Eiropas Savienības līdzekļu izmantošanas piedāvājumu. Turklāt diemžēl tika pieņemta programma, kura neparedz iespēju Latvijas zinātnei atbalstīt rūpniecību, jo nav plānota inovācijas atbalstošas infrastruktūras izveide, tas ir, netiek veidota vienota platforma, kas sevī ietvertu testēšanas laboratorijas, eksperimentālas darbnīcas un ražotnes. Tā vietā ministrijas piedāvā iepriekšējā plānošanas periodā savu neveiksmīgumu pierādījušo pārvaldības modeli ar izšķērdīgu starpnieku iesaisti, neefektīvu, necaurskatāmu finansējuma plūsmu un nelietderīgu tā izlietojumu. Šāda pieeja sabotē valsts Nacionālās attīstības plānu, pārvērš par tukšiem vārdiem valdības paziņoto ekonomikas izrāviena principu un ved Latvijas ekonomiku stagnācijā. Esošo situāciju vēl kritiskāku padara fakts, ka minētajos dokumentos vērojamas lielas skaitliskas neatbilstības attiecībā uz zinātnei un inovācijām paredzēto finansējumu, ko šodien no Saeimas tribīnes pierādīja mūsu deputāts Ivars Zariņš. Un tas viss pamatoti liek apšaubīt šo dokumentu izstrādes kvalitāti, atbildīgo amatpersonu kompetenci un Latvijas pozīcijas pārdomātību, kā arī spēju īstenot sekmīgu zinātnes un inovāciju politiku, bez kuras zināšanu ekonomika, kas ir pasludināta par esošās valdības prioritāti, vienkārši nav iespējama.
Tāpēc ir tikai loģiski, ka mēs pieprasām, lai valdība atbildētu uz jautājumiem, uz kuriem tā nevar vai nevēlas atbildēt Latvijas zinātniekiem; mēs pieprasām paskaidrot, kādēļ Izglītības un zinātnes ministrija savos plānošanas dokumentos nav skaidri noteikusi, cik liels finansējuma apjoms ir paredzēts inovāciju infrastruktūras izveidei. Šādas valdības nostādnes un neizdarības sekas ir tās, ka Latvijai nav pieejams Eiropas Savienības finansējums, ko paredzēts izmantot Latvijas attīstībā, sākot jau ar šo gadu. Uzskatām, ka nav pieļaujama tālāka sarunu procesa vilcināšana, jo tādējādi tiek radīta situācija, ka Latvijas ekonomikai 2014.gadā Eiropas Savienības finansējums 2014.–2020.gadam nebūs pieejams un Nacionālā attīstības plāna mērķi netiks sasniegti. Vēl vairāk – Valdības deklarācijā minētā prioritāte vispār netiks īstenota.
Līdz ar to mēs pieprasām sniegt arī paskaidrojumu, no kādiem līdzekļiem un kādā apmērā paredzēts segt publiskajam sektoram, zinātnei, tehnoloģiju attīstībai un inovācijām nepieciešamo... segt nepieciešamo līdzfinansējumu Eiropas Savienības fondu apguvei, ja plānā zinātnei līdzekļi nav paredzēti vismaz triju gadu garumā.
Mūsu pieprasījums šodien tika nodots Saeimas Pieprasījumu komisijai tālākajam darbam, un mūsu deputāti aktīvi šajā virzienā strādās un, protams, sniegs pamatotu atbildi mūsu zinātniekiem.
Paldies par uzmanību.
Vadītāja. Paldies Agešina kungam.
Nākamā runās Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas deputāte Dana Reizniece-Ozola. Lūdzu!
D.Reizniece-Ozola (ZZS).
Labdien, godātie radioklausītāji! Ir teiciens, ka „ir valstis, kurām viss ir, bet nekā nav, un ir valstis, kurām nekā nav, bet viss ir”. Un tas ir tieši atkarīgs no tā, kā valsts, kaut arī tai nav dabisko resursu un varbūt arī īpaši izdevīgas ģeogrāfiskās atrašanās vietas, spēj izmantot savu cilvēku potenciālu. Un tādēļ iepriekšējais kolēģis jau akcentēja ļoti svarīgu tēmu – zinātni un izglītību, un jāsaka, ka šī tiešām ir tēma, kurai ir jāpievērš papildu uzmanība, lai valsts varētu attīstīties tādā virzienā, kādā vēlas.
Un kādēļ es to minu? Bez darba Saeimas sēdē šonedēļ arī ļoti aktīvs darbs noticis komisijās. Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā šonedēļ skatījām Izglītības attīstības pamatnostādnes 2014.–2020.gadam un strādājam ar šo dokumentu tā, lai tas nebūtu tikai Eiropas Savienības fondu plānošanas dokuments, par ko ir norūpējušies kolēģi no „Saskaņas Centra”, bet lai tas būtu dokuments, kurš skaidri mums norāda, kādā virzienā mēs gribam attīstīt savu izglītības un zinātnes sistēmu, kādu mēs gribam redzēt skolēnu 2020.gadā un kādu mēs gribam redzēt skolotāju 2020.gadā Latvijā. Un ir vairākas lietas, kurām mēs pievērsām uzmanību no Saeimas puses un kuru sakarā devām Izglītības un zinātnes ministrijai uzdevumu – precīzi skaidrot, kādi būs nākamie soļi.
Pirmkārt, skolotāju atalgojums. Kāds tas būs šī gada rudenī un nākamgad – tas ir lielākais problēmjautājums, ar kuru ir jāsaskaras nozares ministram, stājoties amatā, un ministre Druvietes kundze ir apsolījusi, ka tūlīt, tuvākajās dienās, tiks veidota darba grupa, kas līdz šī gada jūnijam izstrādās jaunu sistēmu attiecībā uz skolotāju atalgojumu un motivāciju. Jāteic, ka šajā kontekstā ir plānots, ka tiks būtiski pārskatīts arī princips „nauda seko skolēnam”, jo ir redzams, ka vienkāršā modelī tas nestrādā un ir jādomā par kādiem kompensējošiem pasākumiem, kas veicami tajās skolās, kur skolēnu skaits ir būtiski krities.
Šis jautājums ir saistīts ar otru jautājumu – ar skolu tīklu Latvijā, un šeit tas uzdevums jeb mērķis ir nodrošināt visiem bērniem no 1. līdz 6.klasei skolu iespējami tuvu dzīvesvietai un tad kopā ar pašvaldībām skatīties, kā nodrošināt optimālu skolu tīklu bērniem no 7. līdz 9.klasei, respektīvi, domāt par to, kā var piesaistīt arī pašvaldību finansējumu un atbalstu gadījumos, kad skolēnu skaits ir nepietiekams, lai saskaņā ar principu „nauda seko skolēnam” skolotāji saņemtu pietiekamu atalgojumu. Un tas lielākais darba lauciņš noteikti būs vidusskolas, un jau šobrīd ministre ir uzsākusi šo darbu un skatās, kā veidot vidusskolu reģionālos centrus tajās vietās, kur arī vidusskolu klasēs nav pietiekama piepildījuma ar skolēniem.
Vēl viens jautājums, kas arī publiskajā telpā ir aktualizējies, ir studentu kreditēšana, respektīvi, iespēja saņemt kredītu studijām un izdzīvošanai studiju laikā. Kā mēs esam dzirdējuši, šogad kārtējo reizi attiecībā uz studējošo un studiju kredītiem tika saņemts tikai viens piedāvājums – no SEB bankas –, un pat šis vienīgais piedāvājums neatbilst tiem limitiem, kādus bija paredzējusi valsts. Tas fakts, ka šajā valsts izsludinātajā konkursā par kredītu izsniegšanas iespējām ir tikai viens piedāvājums jau vairākus gadus pēc kārtas un ka šogad pat šis vienīgais piedāvājums neatbilst valsts vēlmei, – tas fakts noteikti norāda uz to, ka šajā sistēmā ir problēmas un jādomā par kādiem alternatīviem risinājumiem.
Pavisam agrā stadijā... bet atļaušos teikt, ka noteikti šajā kontekstā būtu jāatjauno diskusija par bezmaksas augstākās izglītības nodrošināšanu. Tas finansiālo resursu ziņā nebūtu pārāk ietilpīgs pasākums, bet tas būtu, manuprāt, ļoti efektīvs veids, kā valsts varētu nodrošināt kvalitatīvu izglītību un jauniešu noturēšanu Latvijā, lai viņi pēc vidusskolas beigšanas neskatītos jau Rietumu virzienā un nebūtu tādas situācijas, ka lauku skolā skolēns neatnāk saņemt vidusskolas atestātu un diplomu, jo jau ir aizbraucis uz ārvalstīm, lai iestātos kādā augstākā izglītības iestādē.
Vēl viens liels jautājums, kas ir aktuāls šajā kontekstā, ir zinātnes izvērtējums, kurš pēc Izglītības un zinātnes ministrijas pasūtījuma ir noticis, piesaistot ārvalstu ekspertus, somu ekspertus, un par kura rezultātiem ir diezgan liela rezonanse arī sabiedrībā. Norāda, ka, jā, ir pārāk liels to zinātnisko institūciju un pētniecības vienību skaits, kurām ir dots negatīvs vērtējums. Es, no savas puses, vēlos uzsvērt, ka uz šo pētījumu būtu jāskatās pavisam citādi. Ņemot vērā to, cik mazs ir bijis finansējums pēdējos gadus izglītībai un zinātnei kopumā valstī, jāsaka, ka fakts, ka Latvijā vēl aizvien ir 15 izcilas, starptautiski konkurētspējīgas izglītības... es atvainojos, zinātnes, zinātniskās institūcijas, ir izcils rezultāts. Un no savas puses valstij, tieši otrādi, ir jādomā par to, kā palīdzēt vājākajiem un kā attīstīties tiem, kuri nav saņēmuši tik labu vērtējumu, kā to būtu gribējies. Un ne vienmēr tas ir naudas jautājums, dažkārt tas var būt arī sadarbības jautājums. Un jāteic, ka līdz šim arī valsts no savas puses ir veicinājusi šo zinātnes vienību sadrumstalotību, proti, veicinājusi ar Eiropas Savienības fondu naudas netālredzīgu dalīšanu, piešķirot finansējumu arī mazām pētniecības vienībām, kur... nu, jāsaka, bija tiešām motivācija, piecus doktorus konsolidējot, nodibināt atsevišķu institūciju... Un mēs šobrīd esam pārsteigti par to, cik liels ir to skaits un cik varbūt maza patiesībā ir to veiktspēja. Es domāju, ka šis ir viens no svarīgākajiem jautājumiem. Un, plānojot nākamos... nākamā plānošanas perioda ES fondus, jādomā par to, kā šos institūtus apvienot un finansēt tādas kopīgas darbības, lai būtu lielāki mērķi un lielāks arī rezultāts.
Tā kā izglītība ir Latvijas attīstības pamatvērtība, atļaušos teikt: cik stipra būs izglītība un zinātne, tik stipra būs arī mūsu valsts. Un domāsim kopīgi šajā virzienā!
Lai mums veiksmīga diena un nedēļa! Paldies.
Vadītāja. Paldies deputātei Danai Reizniecei-Ozolai.
Nākamajam vārds frakcijas VIENOTĪBA deputātam Edvardam Smiltēnam. Lūdzu!
E.Smiltēns (VIENOTĪBA).
Labdien, cienījamie radioklausītāji! Šodien notika vairākas svarīgas lietas. Viena no tām, protams, bija tā, ka Saeimas Juridiskā biroja ilggadējais vadītājs tika vienbalsīgi ievēlēts par Satversmes tiesas tiesnesi un faktiski līdz ar to noslēdza savu darbu Saeimā, un tāpēc deputātiem tas vienlaikus bija varbūt arī skumīgs brīdis. Vēlam viņam ļoti veiksmīgu darbību Satversmes tiesā.
Un otra. Manuprāt, ļoti būtisks jautājums, kas šodien pavirzījās vēl par nopietnu soli tālāk, ir saistīts ar tiem darbiem, ko mūsu premjerministre Laimdota Straujuma savulaik, vēl būdama zemkopības ministre, aizsāka Zemkopības ministrijā. Proti, tas ir jautājums par zemes resursu efektīvu izmantošanu jeb, citiem vārdiem sakot, par tāda snaudošā potenciāla atbrīvošanu, kas varētu būt mērāms pat miljarda eiro apmērā gadā un ko Latvijas ekonomika varētu iegūt.
Un, protams, otrs mērķis ir saglabāt Latvijas nacionālos zemes resursus mūsu vietējo cilvēku rokās. Un šeit mēs šajā kontekstā daudz runājām par liberalizācijas jautājumiem. Mums ir gāzes tirgus liberalizācija, elektrības tirgus liberalizācija, un ļoti nopietns jautājums ir arī zemes tirgus liberalizācija, kas ar šī gada 1.maiju arī mums Latvijā tā kā draud. Un diemžēl jāteic, ka... Mēs esam šo jautājumu skatījuši un esam mēģinājuši pētīt, vai to tirgus atvēršanu... ir iespējams kaut kādā veidā pagarināt pārejas periodu. Ir arī mūsu koalīcijas partneri iesnieguši šādu priekšlikumu – pagarināt pārejas periodu. Daudzi instrumenti ir pētīti, bet diemžēl jāatzīst, ka vienkārši juridiski, tehniski mums nav šādu iespēju – iegūt pārejas perioda pagarinājumu. Un, otrkārt, arī šie grozījumi, kas pirms 10 gadiem ir tikuši izdarīti likumā un kas 10 gadus... ir tā kā strādājuši pārejas periodā, bet nav devuši vēlamo rezultātu, nav sasnieguši mērķi, jo... Nu, ikviens, kurš dzīvo laukos vai ir parunājis ar vietējiem lauksaimniekiem, saprot, ka ļoti liela daļa no Latvijas lauksaimniecības zemes un mežiem ir izpirkta: ārzemnieki, par spīti šiem ierobežojumiem, ir ārkārtīgi daudz šīs zemes iegādājušies savā īpašumā.
Kāda ir bīstamība? Protams, ir daudz arī spekulatīvo darījumu. Pēc Valsts zemes dienesta datiem, to ir kādi 20 procenti, atsevišķos Latvijas reģionos – 30–40 procenti. Tas nozīmē, ka tas apstāklis būtiski samazina zemes kā ražošanas resursa pieejamību mūsu vietējiem lauksaimniekiem un kaut kādā veidā arī apdraud un ietekmē mūsu galveno, eksportspējīgāko nozaru tālāku attīstību, pastāvēšanu un stabilitāti. Un jāatgādina, ka meža nozare un lauksaimniecība kopā veido 200 tūkstošus darba vietu un 38 procentus Latvijas eksporta!
Tāpēc šajos divos gados cauri Saeimai gājuši vairāki ļoti nozīmīgi likumprojekti; to skaitā es varu pieminēt likumprojektu par meža īpašnieku kooperāciju, grozījumus Imigrācijas likumā, Zemes pārvaldības likumu (ar Latvijas Zemes fondu kā jaunu ideju), daudzas nodokļu izmaiņas (nekustamā īpašuma nodokļa, iedzīvotāju ienākuma nodokļa izmaiņas). Tāpat paralēli ir bijusi un arī šobrīd vēl ir Latvijas valsts mežu programma, ka Latvijas valsts meži var iegādāties mežus valsts īpašumā; beidzot ir mežu īpašnieku kooperācija. Ir zemes kreditēšanas programma, lauku attīstības plāns ir izstrādāts, un faktiski nākošajam plānošanas periodam ir izcīnīti 2,68 miljardi eiro, kas nonāks laukos.
Un viens zobrats šajā kopējā sistēmā ir arī likums „Par zemes privatizāciju lauku apvidos”, kur ir paredzēti ierobežojumi darījumiem ar lauksaimniecības zemi. Uzreiz gan jāteic, ka tie attiecas tikai uz lauksaimniecībā izmantojamo zemi un tikai uz zemi, kuras platība pārsniedz 5 hektārus, bet neattiecas uz darījumiem ar zemi, kuri saistīti ar mantojuma tiesībām, un uz līdzīgiem gadījumiem. Un faktiski mēs definējam kritērijus, lai personas varētu iegādāties lauksaimniecības zemi īpašumā; tur pastāv vairāki principi: nodokļu nomaksa, kaut kāda pieredze vai izglītība lauksaimniecībā, kā arī apņemšanās šo zemi izmantot trīs gadu laikā lauksaimnieciskajā ražošanā vai, piemēram, iznomāt kādam lauksaimniekam. Ir paredzētas arī pirmpirkuma tiesības. Faktiski mēs mēģinām šādā veidā nodrošināt to, ka zeme nonāk vietējo (visticamāk – vietējo) ražojošo lauksaimnieku rokās. Ja runājam par to pirmpirkuma tiesību sadaļu, kas attiecas uz pierobežniekiem, tad jāteic, ka īpaša prioritāte ir dota mazajiem lauksaimniekiem.
Līdz ar to kopumā Saeima pirmajā lasījumā šo likumprojektu ir atbalstījusi. Noteikti būs vēl daudz priekšlikumu, un cerams, ka mēs ļoti konstruktīvā veidā šo likumprojektu spēsim pabeigt līdz šī gada 1.maijam, tad arī mainīsies zemes tirgus nosacījumi.
Paldies.
Vadītāja. Paldies deputātam Edvardam Smiltēnam.
Nākamajam vārds Nacionālās apvienības „Visu Latvijai!”–„Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” frakcijas deputātam Imantam Parādniekam. Lūdzu!
I.Parādnieks (VL–TB/LNNK).
Labrīt, cienījamie radioklausītāji! Tāpat kā mana kolēģe Dana Reizniece-Ozola es pievērsīšos šīs nedēļas svarīgākajām aktualitātēm, kas ir palikušas ārpus Saeimas sēdes darba kārtības, bet kas noteikti kādu brīdi būs Saeimas darba kārtībā. Un tās ir divas lietas.
Viena no tām ir Satversmes preambula, kas, pēc Nacionālās apvienības domām, ir būtisks instruments jeb būtiska lieta, ar to mēs varētu veidot saliedētu sabiedrību: ar šo preambulu mēs katram cilvēkam padarītu skaidri redzamu latviešu tautas valsts būtību un pamatvērtības. Un izsakām gandarījumu, ka pēc krietna darba, ko paveikusi darba grupa, Egilam Levitam strādājot par galveno konsultantu un Ilmai Čepānei par šīs darba grupas vadītāju... ka kopā ar ekspertiem ir nonākuši pie Satversmes preambulas redakcijas, kura varētu tuvākajā laikā arī nonākt Saeimā. Un šonedēļ, konkrēti – vakar, Čepānes kundze bija pie Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas, kur izklāstīja, kādi ir ietvertie sākotnējās redakcijas grozījumi, un gandarījums ir par to, ka arī Zaļo un Zemnieku savienības frakcija ir paudusi gatavību atbalstīt šādas redakcijas turpmāku virzību Saeimā.
Nacionālā apvienība uzskata, ka būtu nepieciešams varbūt stingrāk un skaidrāk noteikt arī... iekļaut valstsnācijas jēdzienu, kā tas bija sākotnējā Satversmes preambulas redakcijā, bet esam gandarīti arī par šo panākto rezultātu un par šo redakciju un esam gatavi turpināt darbu. Galvenais, lai šis process notiktu, un tieši tāpēc ir Zaļo un Zemnieku savienības paziņojums, ka viņi ir gatavi atbalstīt. Tas, kas līdz šim bija varbūt tāds pēdējais iespējamais šķērslis, ir novērsts, un mēs ceram, ka šis darbs tiks turpināts.
Un otra lieta, par ko ir bijušas plašas spekulācijas sabiedriskajā telpā, ir Nacionālās apvienības nostāja jautājumā par tā saukto čekas maisu likumprojektu. Pirmām kārtām jāteic, ka jau vairākkārt mēs esam uzsvēruši, ka šī likuma – šī likuma kā tāda – nonivelēšana līdz čekas maisu publiskošanai ir vismaz nepareiza, lai neteiktu – nekrietna.
Kāds tad ir mērķis mūsu priekšlikumiem, kurus mēs esam iesnieguši noteiktajā termiņā?
Pirmais un galvenais. Mēs uzskatām, ka sadarbības fakta ar Valsts drošības komiteju konstatēšanai un attiecīgiem ierobežojumiem nav nekāda noilguma. Ne 30 gadi, ne 50, ne 120 gadi. Šis fakts ir bez jebkāda noilguma termiņa konstatējams, un ir attiecīgi ierobežojumi piemērojami.
Otrkārt. Mēs uzskatām, ka ir nepieciešams, ka Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs Ministru kabineta noteiktā kārtībā apkopo un iesniedz publicēšanai visus tā rīcībā esošos bijušās Valsts drošības komitejas aģentūras kartotēkas dokumentus, aģentūras uzskaites dokumentus, operatīvo dokumentu, operatīvo lietu, informāciju, elektroniskās datubāzes informāciju, kā arī Latvijas PSR drošības darbinieku lietas un Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas nomenklatūras darbinieku personas lietas; jāapkopo visa šī informācija, jāanalizē un Ministru kabineta noteiktā kārtībā jāpublicē ar paskaidrojumiem. Ir vairākas normas, kas ir paredzētas situācijām, kad ir notikuši arī tiesas procesi. Proti, ir normas, kas paredz, kādā veidā tas tiks atspoguļots.
Skaidrs ir viens – šai informācijai ir jābūt plaši pieejamai, ar paskaidrojumiem, un nenonivelētai līdz visprimitīvākajam līmenim, kas attiecas tikai uz čekas maisiem jeb šo kartotēku, jo pati šī kartotēka – šī kartotēka kā tāda – ne tikai ir nepilnīga, bet arī nekādu informāciju nesniedz. Un tieši tāpēc ir nepieciešams, lai speciālisti šo informāciju apkopo un pirmām kārtām norāda tos, kas deva pavēles. Un tie, kas tās deva, bija Komunistiskās partijas Centrālās komitejas nomenklatūras darbinieki, un pēc tam – gan Valsts drošības komitejas operatīvie darbinieki, gan pārējie, kuri visu šo sistēmu uzturēja. Un tikai pēc tam ir pats zemākais loks – šie ziņotāji, kuri... ne visi, kuru vārdi atrodas šajā kartotēkā, ir atbildīgi par kādiem nodarījumiem pret latviešu tautu un pret konkrētiem cilvēkiem.
Tāds ir Nacionālās apvienības uzstādījums, un es ceru, ka gan Saeimas sēdē, gan arī pirms tam komisijā tas tiks vērtēts un tiks pieņemti atbilstoši grozījumi.
Paldies. Jauku dienu!
Vadītāja. Paldies deputātam Imantam Parādniekam.
Un frakciju viedokļu izklāstu šodien noslēdz Reformu partijas frakcijas deputāts Valdis Liepiņš. Lūdzu!
V.Liepiņš (RP).
Godātie klausītāji! Es arī gribu sākt ar to, ka es apsveicu Gunāru Kusiņu ar ievēlēšanu par Satversmes tiesas tiesnesi. Kusiņa kungs ir strādājis Saeimā, cik es saprotu, divdesmit trīs gadus, ar milzu pieredzi un ar ļoti labiem padomiem ir palīdzējis Saeimas komisijām to darbā.
Mums bija tikšanās ar Kusiņa kungu, pirms viņš... pirms bija balsojums, un, saprotams, Reformu partija atbalstīja viņa iecelšanu par Satversmes tiesas tiesnesi.
Starp citu, es gribu norādīt, ka šis bija atklāts balsojums, lai nenotiktu tā, kā notika agrāk, kad Saeimā bija aizklāti balsojumi, – tad notika visādas spēlītes. Te nebija nekādu spēlīšu, un viņš dabūja atbalstu no visām frakcijām.
Tiekoties ar viņu pirms Saeimas balsojuma, es uzdevu jautājumu, kā varētu uzlabot komisiju darbu. Un viens no galvenajiem veidiem ir tas, ka mēs varētu veidot līdzīgu tam, kāds ir Juridiskais birojs, kas mums milzīgi palīdz ar likumdošanas... ar likumprojektu un ar likumu tekstu izstrādāšanu... Mums, deputātiem, būtu ļoti svarīgs tāds birojs, kas varētu analizēt, kā saka, plašāko politiku, jo mēs bieži vien esam... lielā steigā ķeramies klāt pie vairākiem likumiem, un ir ļoti grūti kādreiz pārorientēties vai, tā teikt, ieorientēties tajā likuma būtībā. Taču visnozīmīgākais apstāklis ir tas, ka kādreiz nav laika pat izdomāt, kādas varētu būt tās plašākās sekas dažiem likumprojektiem, kurus mēs Saeimā atbalstām. Var teikt, ka normāla parlamentārā prakse Rietumos ir tāda, ka ir politisko jautājumu analīzes biroji. Teiksim, Amerikā ir milzīgs dienests, kas šādas lietas... šādām lietām pievēršas. Tas nav nekas politiski... partijpolitisks, tas uzdevums ir vienkārši izvērtēt, kāda būtu likumu ietekme un kādi likumi būtu vajadzīgi, lai valsts virzītos uz priekšu.
Es gribu pievērsties arī jautājumam, kas man ir ļoti svarīgs, un tas ir jautājums par Saeimas vēlēšanu likumu. Es jau arī biju aizrakstījis Valsts prezidentam, lai to nodod atpakaļ Saeimai otrreizējai caurlūkošanai, un otrreizēja caurlūkošana šodien notika. Rezultāts mani nemaz neapmierina: mēs faktiski atgriežamies atpakaļ pie tā likuma, kas bija, tur nekādu būtisku maiņu nav. Manā uztverē, ļoti būtiskas maiņas ir vajadzīgas.
Deputāts Viļums no Latgales iesniedza tādu priekšlikumu, kas mainītu... par tagadējo kārtību... ka vēlētāji, kas balso ārvalstīs, var izvēlēties, par kuru vēlēšanu apgabalu balsot.
Un tas absurds ir tāds. Es varbūt esmu reģistrējies jeb deklarējis savu dzīvesvietu Jelgavā, respektīvi, Zemgalē, un es gribētu balsot par Zemgales kandidātu sarakstiem. Ja vēlēšanu dienā es atrodos ārzemēs un es neesmu varējis nobalsot iepriekš jeb, kā mēs sakām, nodot savu balsi glabāšanā, tad man ir jābalso par Rīgas vēlēšanu apgabala kandidātiem. Tas, man liekas, ir galīgi nepareizi. Un tas ierobežo manas un visu citu cilvēku, kas ir līdzīgā situācijā, demokrātiskās tiesības. Nu Viļuma kungs uz šo absurdu norādīja ar priekšlikumu, ka tie cilvēki, kas balso ārvalstīs, var balsot tikai par Latgales vēlēšanu apgabala kandidātiem. Nu, to noraidīja. Bet īstenībā tur varētu tikpat labi visas balsis nodot... balsot par Latgales kandidātiem... kā par Rīgas kandidātiem. Ne vienā, ne otrā ierosinājumā nav nekādas loģikas, un tie abi ir vienlīdz absurdi manā skatījumā. Un tāpēc es arī nebalsoju par šo priekšlikumu, jo, ja es balsotu „pret”, tad es atbalstītu absurdu, ka mēs balsojam... ka ārvalstīs cilvēki var balsot tikai par Rīgas vēlēšanu apgabala kandidātiem. Un, ja es to atbalstītu, tad viņi varētu balsot tikai par Latgales... nu, kandidātiem. Ne viens, ne otrs nav risinājums.
Mani visvairāk satriec tas, ka mēs neizrādām pietiekamu interesi pret mūsu vēlētājiem. Un tāds piemērs ir tas, ka vairākiem cilvēkiem... vairākiem tūkstošiem cilvēku tagad ir personas apliecības, bet viņiem nav pases. Viņi nevarēs nākamās Saeimas vēlēšanās piedalīties, jo mums vēl arvien ir tā ļoti anahroniskā, vecmodīgā sistēma, ka spiež spiedogu pasē. Pase ir ceļojumu dokuments. Tas ir tikai viens no dokumentiem, kas... ar ko var pierādīt, kas tu tāds esi, kas par personību tu esi, kāds ir tavs vārds un dzimšanas datums un tā tālāk; tā tevi var identificēt. Tas ir identifikācijas dokuments. To tādā veidā var lietot.
Nu rezultāts ir tāds, ka daži cilvēki... ja viņi gribēs balsot, viņiem būs jāpērk pase par 20 latiem, bet viņi nedomā to pasi lietot, viņi nedomā ceļot. Tā ka viņiem tās tiesības balsot būtu jāpērk. Tas ir galīgi pret visiem demokrātiskajiem principiem.
Un tagad padomāsim... Iedomāsimies situāciju, ka tie, kas ir iegādājušies... ka viņi ir krietni vecāki cilvēki, kas nedomā ceļot. Viņiem varbūt šinī gadījumā pietiek ar personas apliecību uz pieciem gadiem. Teiksim, ja man būtu 90 gadu, nu, es nezinu, vai es... domāju, ka es nodzīvotu līdz 100 gadiem... Man ir lētāk pirkt to personas apliecību. Tagad man būs jāpērk arī... jādabon arī pase. Un tas pats attiecas uz jaunajiem cilvēkiem, respektīvi, tādiem, kam nav pārāk liela rocība: arī viņiem pietiek ar personas apliecībām. Un mēs vispār kā sabiedrība ejam uz to, ka būs jābūt personas apliecībām vairākos gadījumos, teiksim, veselības jautājumos. Piemēram, Igaunijā ir tā, ka tur personas apliecībā arī... tur ir iekļauta informācija, vai tev ir autovadītāja tiesības, un tā tālāk.
Tā ka šī ir pirmā tāda ļoti negodīga attieksme pret tiem vēlētājiem, kam būs personas apliecība, bet nebūs derīgas pases tajā vēlēšanu dienā, 4.oktobrī.
Tur arī ir vēl tagad citas lietas, kas ir ļoti, manā uztverē, uzlabojamas. Balsošana pa pastu no ārzemēm ir šausmīgi apgrūtinoša. Un, respektīvi, tā sistēma īsti nedarbojas, tur piedalās... labākajā gadījumā... pēdējās Saeimas vēlēšanās daži simti – 400 vai 600 cilvēku. Tā ka tas jau ir pierādījums, ka tā sistēma nedarbojas. Mums notiek arī tāds vēlētāju „tūrisms”: es varu dzīvot Rīgā, Rīgā reģistrēt savu dzīvesvietu, bet balsot par Latgali, braukt uz... balsot par Latgales vai Kurzemes, vai Zemgales, teiksim, Jelgavas kandidātiem. Tas ir galīgi nepieņemami, man vismaz. Nu, tā problēma.
Visas šīs problēmas var atrisināt, ja mēs pārejam uz vēlētāju reģistra kārtību. Es saskatu, ka galvenie iebildumi pret vēlētāju reģistru ir klaji politiski. Dažas partijas, es domāju, nepareizi kaut kādā veidā izdomājušas, ka tas viņām nebūs izdevīgi. Šitā viņi varbūt zaudēs balsis. Demokrātijā tā ir nepareiza domāšana! Mums jādomā par to, lai mums pamatlikums... šis ir viens no pamatlikumiem, uz kā balstās visa pārējā mūsu demokrātija. Mums jādomā par to, lai tas pamats ir godīgs un demokrātisks. Nevar, nevar būt tā, ka tas ir ar aprēķinu, lai kādai partijai no tā būtu kaut kāds labums.
Es esmu ierosinājis, lai mēs rīkotu vienu ekspertu sanāksmi; eksperti izvērtētu Saeimas vēlēšanu likumu un sagatavotu savus priekšlikumus. Man nav nekādu šaubu, ka viņi visi balstīsies uz to, ka mums jāiet ir uz vēlētāju reģistru un jātiek vaļā no šitās ļoti, manā uztverē, nepieņemamās kārtības, ka liek to spiedogu pasē.
Nobeigumā es gribu pavēstīt par vēl vienu lietu – par Satversmes preambulu. Cik es saprotu, mēs tagad varēsim virzīties uz priekšu. Lai to pieņemtu, būs vajadzīgas divas trešdaļas... vairākums vajadzīgs būs Saeimā. Man liekas, ka tagad tas arī nodrošināts. Man ir gandarījums, ka es piedalījos no paša sākuma tajā pirmajā neformālajā darba grupā, un man ir liels prieks, ka tas process ir tagad gājis uz priekšu, ir sagatavota daudz konspektīvāka – daudz konspektīvāka! – preambula, kas pats par sevi ir ieguvums. Tagad ir ļoti skaidri un daudz vienkāršāk pateikts, kas ir tās galvenās vērtības, kas mums ir svarīgas kā tautai, un kā mēs izcīnījām brīvību, kā mēs pārvarējām okupāciju varas – kā vācu, tā Padomju Savienības. Tie visi ir tādi momenti, kas definē, kas mēs tādi esam. Ļoti svarīgi ir definēt, ka latviešu valoda ir pamats sabiedrības saliedētībai! Tā ka tur ir vairākas tādas ļoti fundamentālas lietas.
Es esmu arī šo priekšlikumu izskatījis un... nācu jau ar saviem ierosinājumiem, un tad mēs Reformu partijā, cerams, nāksim ar vienu vienotu viedokli par to, kā mēs skatāmies... nevis, vai mēs esam „par” preambulu vai ne. Mēs esam „par” preambulu! Ļoti svarīga lieta ir jautājums par redakciju. Un es esmu pārliecināts, ka mēs nāksim arī ar savu vienotu skatījumu par Satversmes preambulas redakciju.
Paldies par jūsu uzmanību! Un uz sadzirdēšanos kādā citā reizē! Paldies.
Vadītāja. Paldies deputātam Valdim Liepiņam no Reformu partijas frakcijas.
Līdz ar to šodienas raidījums „Frakciju viedokļi” ir izskanējis. Paldies, ka klausījāties, un visu labu!