Vadītāja. Sveicināti, cienījamie radioklausītāji! Ir noslēgusies Saeimas sēde, un skan raidījums „Frakciju viedokļi” tiešraidē no Saeimas nama. Tūlīt deputāti pastāstīs par šodienas sēdes aktualitātēm.
Un pirmajam vārds Politisko partiju apvienības „Saskaņas Centrs” frakcijas priekšsēdētāja biedram Valērijam Agešinam. Lūdzu!
V.Agešins (SC).
Paldies. Labdien, cienījamie radioklausītāji! Saeimas vairākums šodien – 15.maijā, kas, manuprāt, ir zīmīgi, – galīgajā lasījumā atbalstīja grozījumus Krimināllikumā, kas paredz cietumsodu par viedokļa izteikšanu. Proti, ievieš kriminālatbildību par genocīda un noziegumu pret cilvēci publisku slavināšanu, noliegšanu, attaisnošanu vai rupju noniecināšanu. Pēc asām diskusijām parlamenta deputāti pieņēma strīdīgo likumprojektu, 56 koalīcijas deputātiem balsojot „par” un 22 „Saskaņas Centra” deputātiem balsojot „pret”. Citiem vārdiem runājot, cilvēkus, kas publiski nolieguši, attaisnojuši, slavinājuši vai rupji noniecinājuši PSRS vai nacistiskās Vācijas laikā pastrādātus noziegumus, par šādu rīcību varēs sodīt ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem. Problēma ir tā, ka šādu normu var tulkot ļoti, ļoti plaši. Turklāt es vēlos atgādināt, ka tiesības uz vārda brīvību nostiprinātas Satversmē, starptautiskās konvencijās un citos dokumentos, un domāju, ka jaunās normas nebūs piemērojamas praksē vai arī to piemērošana novedīs pie Latvijai negatīviem spriedumiem Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Turklāt vārda brīvība ir uzskatāma par vienu no senākajām un nozīmīgākajām tiesībām demokrātiskā sabiedrībā. Tiesības uz vārda brīvību nostiprinātas gan Satversmes 100.pantā, gan ANO 1966.gada 16.decembra Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 19.pantā, gan arī Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10.pantā, un vārda brīvības uzdevums ir nodrošināt, lai sabiedrībai ir pieejama dažāda veida informācija, atšķirīgi viedokļi, ļaujot cilvēkiem pašiem saņemto informāciju analizēt un vērtēt.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa savos spriedumos vairākkārt norādījusi, ka tiesībām uz vārda brīvību ir ļoti plašas robežas un tās aizsargā arī tādas idejas, kas sabiedrības vairākumam nav pieņemamas. Tādējādi Eiropas Cilvēktiesību tiesa norāda uz konvencijas 10.panta saistību ar demokrātiskām vērtībām, uzsverot, ka tās aizsargā „ne tikai informāciju un idejas, kas sabiedrībā tiek labvēlīgi uztvertas, bet arī tās, kas aizvaino, šokē vai satrauc sabiedrību vai jebkuru tās daļu”. Citāta beigas. Tas nozīmē, ka demokrātiskā sabiedrībā ir būtiski debatēt par sāpīgiem vēstures jautājumiem un atšķirīgi viedokļi ir pieļaujami. Arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību komitejas vispārīgajā komentārā par Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 19.pantu ir uzsvērts, ka likumi, kas paredz sodu par viedokļa izteikšanu par vēsturiskiem faktiem, nav savienojami ar pienākumiem, kurus pakts uzliek dalībvalstīm saistībā ar uzskatu un vārda brīvību. Katrā gadījumā, mūsuprāt, piedāvātā redakcija rada ilgtermiņa riskus un var nevis saliedēt sabiedrību, bet – tieši pretēji – veicināt sabiedrības šķelšanos. Manuprāt, Eiropas cilvēktiesību standarts šodien, 15.maijā, ir pārkāpts, un diemžēl Saeimas vairākums nobalsoja par cilvēku vajāšanu par uzskatiem. „Pret” balsoja tikai „Saskaņas Centrs”. Ļoti iespējams, ka tagad diskutēt par sāpīgiem vēstures jautājumiem būs vienkārši bīstami. Diemžēl Latvijā vārda brīvība tiek ierobežota arvien vairāk, ieviešot cenzūru televīzijā un paredzot reālus cietumsodus par viedokļa izteikšanu.
Esiet modri, cienījamie radioklausītāji! Paldies par uzmanību!
Vadītāja. Paldies deputātam Valērijam Agešinam.
Nākamais runās Reformu partijas frakcijas deputāts Valdis Liepiņš. Lūdzu!
V.Liepiņš (RP).
Labdien, cienījamie klausītāji! Es faktiski gribētu pievērsties notikumam, kas bija šīs nedēļas sākumā, pirmdien. Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija rīkoja, kā man liekas un jūs arī esat sapratuši no preses, ļoti nozīmīgu paneļdiskusiju par dažiem jautājumiem, kas skar Saeimas vēlēšanu likumu, respektīvi, to, kā mēs ievēlam savus deputātus Saeimā. Un man šķiet, jūs visi piekritīsiet, ka šī ir viena no tādām fundamentālām tiesībām, kuras nedrīkst nekādā gadījumā mums ierobežot vai pat atņemt. Un šī paneļdiskusija bija par to, ciktāl Saeimas vēlēšanu likums atbilst mūsdienu situācijai. Un tur tika izcelti trīs jautājumi.
Ņemot vērā tehnoloģisko attīstību un socioloģisko attīstību, pirmais jautājums bija par personu apliecinošiem dokumentiem. Un, kā jūs zināt, tagad mēs varam lietot vai nu personas apliecību, tā saukto e-ID karti, vai pasi, un tās parasti ir vienlīdzīgas. Vienīgi tad, ja brauc uz zemēm, kur vajadzīga vīza, tur tā pase ir vajadzīga, bet personas apliecība visos citos gadījumos der. Problēma ir tāda, ka pirms diviem gadiem pieņēmām tādu izmaiņu, kas faktiski aizliedz personu apliecību, to e-ID karšu, lietošanu Saeimas vēlēšanās. Un problēma ir diezgan liela tagad. Es negribu pārspīlēt, tāpēc nesaku – ļoti liela, bet apmēram 28 tūkstoši vēlētāju nākamajās Saeimas vēlēšanās paliks bez balsošanas tiesībām, ja mēs nevarēsim atrast kaut kādu risinājumu.
Risinājums faktiski jau ir sniegts, un tas ir – pāriešana uz vēlētāju reģistru. Tāpat kā mēs vēlētāju reģistru lietojam pašvaldību vēlēšanās un Eiropas Parlamenta vēlēšanās, būtu likumsakarīgi to lietot arī Saeimas vēlēšanās, un tad šīs problēmas ar tām e-ID kartēm nebūtu, jo kurš katrs, kam ir e-ID karte vai pase, varētu balsot, un faktu, ka viņš ir balsojis, atzīmētu vēlētāju reģistrā, un viņš nevarētu balsot atkārtoti. Tā ir tāda viena lieta.
Mums tagad ir jāmeklē risinājums. Ja mēs negribam pieņemt kaut kādā veidā to vēlētāju reģistru, tad kā varētu atzīmēt, ka mēs, vēlētāji, esam balsojuši un gribam balsot ar e-ID kartēm? Es esmu par to diezgan daudz domājis. Es personīgi neatrodu nevienu citu sakarīgu risinājumu un domāju, ka pāriešana uz vēlētāju reģistru ir faktiski vienīgais sakarīgais, prātīgais risinājums.
Otra problēma skar jau socioloģisko kustību. Mums ir apmēram 76, līdz vēlēšanām varētu būt 80 tūkstoši, aptuveni 75–80 tūkstoši vēlētāju, kas atrodas ārzemēs, un daudzi no tiem būs izceļojuši no... pārcēlušies no Kurzemes, Zemgales, Vidzemes, Latgales, saprotams, arī no Rīgas, bet mēs viņus visus pieskaitām pie Rīgas vēlēšanu apgabala un tam ir ļoti būtiskas sekas, jo palielinās to deputātu skaits, kurus mēs ievēlam no Rīgas vēlēšanu apgabala. Ja rēķinām, ka uz katru deputātu ir apmēram 15 tūkstoši balsotāju, piedošanu, vēlētāju, mums ir viens... pusotra miljona vēlētāju kopā, tad katra deputāta vieta ir apmēram 15 tūkstoši; no 75 tūkstošiem cilvēku, kas tiek pieskaitīti pie Rīgas vēlēšanu apgabala tikai tāpēc, ka viņi dzīvo vai uzturas ārzemēs, Rīgas vēlēšanu apgabalam mēs pieskaitām piecas vietas, bet ir diezgan skaidri un gaiši zināms tas, ka vairākums vēlētāju, kas ir ārzemēs, no Kurzemes, Zemgales, Vidzemes un Latgales ļoti labprāt gribētu balsot par savu bijušo vēlēšanu apgabalu, un ņemsim vērā, ka vairāki no viņiem brauc šurp turp un atpakaļ. Tā ka viņi vēl jūt saikni ar to apgabalu, no kura ir aizbraukuši. Šo jautājumu arī var ļoti labi risināt, ieviešot vēlētāju reģistru.
Un pēdējais. Socioloģiskie pētījumi jau labu laiku rāda, ka faktiski vēlētāji nezina, kas viņus Saeimā pārstāv, vai arī domā, ka neviens viņus nepārstāv. Tas liecina, ka deputātu un vēlētāju saiknes ir ļoti vājas. Un, man liekas, pats par sevi saprotams, ka tas nav labi demokrātijai, ja mēs ievēlam cilvēkus Saeimā un tad nezinām, kas mūs pārstāv, vai domājam, ka neviens mūs nepārstāv. Te nav tik viegla risinājuma. Šis jautājums būtu tālākā skatījumā jārisina. Un viens no ierosinājumiem ir tāds, ka mums ir patlaban pieci vēlēšanu apgabali; deputātu skaits svārstās no 14 līdz 30, un deputāti arī īsti nevar pateikt, ko viņi pārstāv. Daži runā par viņu vēlētāju loku, bet, nu, konkrēti nevar pateikt, kas tas tāds, kas tas loks tāds ir. Tas ir tāds virtuāls.
Pāriet no tiem pieciem lieliem apgabaliem uz, teiksim, 12, 13, 14 mazākiem. Un, ja mums būtu, teiksim, 13 apgabali, tad vidējais deputātu skaits katrā vēlēšanu apgabalā būtu aptuveni septiņi vai astoņi. Un ar to jau mēs kā vēlētāji varam tikt galā un saredzēt, kas tad mūs tur pārstāv. Un deputātiem arī būtu vieglāk kontaktēties ar saviem vēlētājiem – ar savu elektorātu vai tiem vēlētājiem, kas dzīvo tajā mazākā vēlēšanu apgabalā. Un tas tuvinātu abus divus – deputātus un vēlētājus. Un vēlētāji varētu prasīt lielāku atbildību no deputātiem, un deputāti savukārt varētu labāk izzināt vēlētāju vajadzības un intereses. Un tur varētu veidoties dialogs, kas tagad ir ļoti, ļoti grūti veidojams.
Šī pēdējā izmaiņa, tā varbūt nav tik būtiska, kaut man tā liekas būtiska, bet tās pirmās divas, es domāju, ir daudz būtiskākas, jo nebūtu godīgi liegt, teiksim, 28 tūkstošiem vēlētāju balsot. Un nav godīgi visus tos cilvēkus, kas ir pārcēlušies un tagad atrodas ārzemēs, pieskaitīt pie Rīgas vēlēšanu apgabala. Ir bijušas tādas sarunas, diskusijas jau labu laiku, un tās turpinās, un, man liekas, ar paneļdiskusiju, kas pirmdien notika Saeimā, Sarkanajā zālē, šīs diskusijas ir pavirzījušās uz priekšu. Un, man liekas, vismaz, es ceru, ka mēs drīz atradīsim risinājumu un, un... varēsim visus šitos te, tos... tās nepilnības novērst. Paldies par uzmanību!
Vadītāja. Paldies deputātam Valdim Liepiņam!
Tagad pie mikrofona Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas deputāts Kārlis Seržants. Lūdzu.
K.Seržants (ZZS).
Jā, labdien, cienījamie radioklausītāji! Es gribētu sākt ar to, ar ko pabeidza Agešina kungs, un, proti: cilvēki, esiet modri! Jo, ja tagad jūs dzirdēsiet, ka kāds Alfrēds Rubiks sāk runāt publiski par to, ka represiju pret latviešiem vispār nav bijis vai ka represijās cietuši tikai tie, kas ir sadarbojušies ar nacistiem, tad jūs droši varēsiet doties uz Drošības policiju un rakstīt iesniegumu par šādu lietu, jo to pieļauj šodien pieņemtais grozījums Krimināllikumā. Mēs uzlabojām tā 74.pantu, kas līdz šim paredzēja kriminālsodu par genocīdu, par noziegumu pret mieru vai kara noziegumu publisku slavināšanu. Šim pantam mēs pierakstījām klāt arī PSRS un nacistiskās Vācijas noziegumus pret Latvijas Republiku, tā ka... šis pants ir paplašināts. Kaut arī sākotnēji bija iecerēts pilnīgi atsevišķs jauns pants, tomēr Ārlietu ministrija, ņemot vērā šobrīd ļoti saspringto situāciju gan Krievijā, gan Ukrainā, uzstāja par šī panta drusku maigāku izpausmi. Bet es pieļauju, ka mums pie tā vēl kādreiz būs jāatgriežas, jo tomēr Latvija represijās zaudēja gandrīz 60 tūkstošus cilvēku, no kuriem vismaz viena trešdaļa bija bērni un gados veci cilvēki, un šie represētie bērni joprojām ir dzīvi, un viņiem, nu... viņi ir jāpasargā no tā, ka viņiem nemitīgi jādzird šādi apgalvojumi.
Otra lieta, ko varētu pieminēt, ir grozījumi Krimināllikuma 159.pantā, kas līdz šim paredzēja apbrīnojami maigu sodu par izvarošanu – tikai 2 līdz 10 gadi. Nu, es... pēc mana ierosinājuma šis apakšējais sods ir pacelts četru gadu līmenī. Un acīmredzot nākamais solis būs tāds, ka mēs kopā ar Judina kungu rosināsim likuma grozījumu par to, ka šādiem noziegumiem nevarēs piemērot arī nosacītu sodu, jo diemžēl pēdējā laika notikumi dažādās līdzīga veida prāvās rāda, ka šad tad tiesa tomēr, nu, kā saka, nepilda attiecīgi tās varai doto uzticību un šie sodi dažkārt ir neizprotami maigi.
Nu, un trešais, par ko noteikti vēlāk runās Dombravas kungs, ir zemes reforma, kur mums, ZZS, bija ļoti grūta un sāpīga izšķiršanās par to, vai šo zemi tagad atļaut pirkt ārzemniekiem vai tomēr ne. Un diemžēl jāsaka, ka daļēji – pavisam daļēji! – mēs atbalstījām Dombravas kunga priekšlikumus, bet tomēr mums ir starptautiskās saistības, tomēr pārejas periods, ko mēs Eiropai apsolījām desmit gadu garumā, ir beidzies. Un, nu, ja mēs gribam arī turpmāk izmantot tos pašus dažādos Eiropas labumus – Kohēzijas fondu, tiešmaksājumus un tā tālāk –, tad mums savas saistības ir jāpilda, jo nevar būt tā, ka mēs it kā ņemam, ņemam, bet savas saistības nepildām un pretī neko nedodam.
Paldies.
Vadītāja. Paldies deputātam Kārlim Seržantam.
Atgādināšu, ka jūs pašlaik klausāties raidījumu „Frakciju viedokļi” no Saeimas nama Rīgā. Un tālāk vārds partijas VIENOTĪBA frakcijas deputātam Artim Pabrikam. Lūdzu!
A.Pabriks (VIENOTĪBA).
Labdien! Es šodien gribētu pievērsties jautājumam, kurš netika apspriests dienas kārtībā, bet tika ļoti plaši apspriests mūsu, VIENOTĪBAS, frakcijā. Un tas ir jautājums par pēdējiem notikumiem Ventspilī saistībā ar Ventspils mēra Lemberga kunga izteikumiem par to, ka šeit nav kārtības ar mūsu sabiedroto karavīriem, kas atrodas Ventspilī, un arī vēstuli, ko viņš nosūtījis NATO ģenerālsekretāram Rasmusenam.
Mūsu frakcijas viedoklis ir, ka šādā veidā Lemberga kungs ļoti rupji apdraud Latvijas nacionālās intereses, jo mums ir ļoti lielas šaubas, vai šeit nav arī pamatā kaut kādas provokācijas, kas ir vērstas pret mūsu sabiedroto karavīriem, kuri ir ieradušies Latvijā gadskārtējā vizītē (šādas vizītes notiek katru gadu), lai attīrītu mūsu nacionālos ūdeņus no Pirmā pasaules kara un Otrā pasaules kara mīnām un citiem sprādzienbīstamiem priekšmetiem. Nekad iepriekš šāda veida pārkāpumi netika redzēti no karavīru puses, un tagad pēkšņi ir ļoti liels pieaugums. Un īstenībā tā rezultātā pirmām kārtām ir ļoti smagi cietis viens no Nīderlandes karavīriem un, cik zināms, ir arī cietis kāds no Latvijas karavīriem. Es nedomāju, ka šeit atbildība tik lielā mērā gulstas uz šiem mūsu valsts ciemiņiem un mūsu sabiedrotajiem, cik uz Ventspils pašvaldību un Ventspils galvu. Un man jāsaka, ka Lemberga kungs jau vairākkārt ir dzirdēts izsakāmies pret NATO, salīdzinot gan ar okupantiem, gan arī prasot dalīties, teiksim tā, laupījumā vai kā citādi ar to, kas tiek iegūts no Afganistānas. Un, mūsuprāt, tas nodara kaitējumu gan Latvijas tēlam, gan Latvijas drošībai. Tas ir tas viedoklis, kas tiek arī masveidā ļoti tiražēts mūsu kaimiņvalstī Krievijā, un mēs zinām, ka tieši šādi viedokļi ir tie, kas veicina arī nesaskaņas dažādās Ukrainas teritorijās, kurās darbojas Krievijas aģenti.
Līdz ar to šajā sakarā mēs esam lūguši mūsu partijas pārstāvi premjeri Laimdotu Straujumu sasaukt koalīcijas sēdi un mēģināt attiecībā uz šo lietu tikt skaidrībā arī ar mūsu koalīcijas partneriem, jo beigu beigās Lemberga kungs kopā ar savu reģiona partiju atrodas arī, teiksim, attiecībās, līgumiskās attiecībās ar vienu no mūsu koalīcijas partneriem. Mūsuprāt, šāda situācija ļoti negatīvi ietekmē mūsu drošību un mūsu, teiksim, tālāko politiku attiecībā gan uz ārējām interesēm, gan arī uz mūsu drošības politiku.
Tas arī bija galvenais, ar ko es gribēju padalīties ar klausītājiem.
Vadītāja. Paldies deputātam Artim Pabrikam.
Raidījumu šodien noslēdz Nacionālās apvienības „Visu Latvijai!”–„Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” frakcijas deputāts Jānis Dombrava. Lūdzu!
J.Dombrava (VL–TB/LNNK).
Sveicināti, cienījamie radioklausītāji! Saeimas šodienas sēdē patiesi bija divi būtiski jautājumi, kurus kolēģi jau minēja. Viens bija grozījumi Krimināllikumā, kas paredz noteikt reālus sodus tām personām, kas noliedz PSRS un nacistiskās Vācijas īstenotās represijas Latvijā. Tāpēc, kā jau Seržanta kungs minēja, tik tiešām turpmāk, kad dzirdēsim kādā publiskā vietā sakām, ka deportācijas nebija, ka pašas šīs personas ir vainīgas – līdzīgi kā teica Alfrēds Rubiks, – tad šajā gadījumā viņš varēs tikt saukts pie atbildības un arī saņemt reālu sodu.
Otrs būtisks jautājums bija likums „Par zemes privatizāciju lauku apvidos”, kur no 67 priekšlikumiem Nacionālā apvienība bija iesniegusi aptuveni pusi. Mēs piedāvājām noteikt daudz stingrākus ierobežojumus ārvalstniekiem attiecībā uz Latvijas lauksaimniecības un mežu zemes iegādi. Diemžēl no Nacionālās apvienības priekšlikumiem tika atbalstīta tikai daļa un nebūt ne tā daļa, kurā bija paredzēti visstingrākie priekšlikumi. Man tiešām bija dīvaini klausīties kolēģu argumentos, it īpaši to kolēģu argumentos, kas vēl pirms gada ļoti kaismīgi teica, ka, piemēram, mums nav nepieciešams eiro, vai citu kolēģu argumentos, kas parasti ļoti cenšas ignorēt dažādas Eiropas Savienības prasības. Tad šodien rīcība bija pilnīgi pretēja. Visi atsaucās uz to, ka mums par katru cenu ir jāievēro šīs Eiropas Savienības prasības, pat ja tās nonāk pretrunā ar mūsu valsts nacionālajām interesēm. Un konkrētāk – no 1.maija zemes tirgus ir atvērts vaļā: ikvienam ārvalstniekam, Eiropas Savienības dalībvalsts pilsonim vai reģistrētai juridiskajai personai ir brīvas iespējas iegādāties Latvijas zemi. Mūsuprāt, tas nav pieņemami, ka šo zemi, kur mūsu tauta ir dzīvojusi tūkstošiem gadu, kuru tā kopusi un par kuru lējusi asinis, tagad ārvalstnieks brīvi, bez cīņas, ar naudas palīdzību var iegūt pilnīgi netraucēti.
Mēs piedāvājām tiešām vairākus priekšlikumus. Viens no tiem, piemēram, paredzēja noteikt, ka zemi īpašumā varētu iegūt tikai tie Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņi, kuru dalībvalstīs tiešo platības maksājumu apjoms uz vienu hektāru nepārsniedz Latvijai piešķirto apjomu. Ja šādu normu izdotos pieņemt, tas būtu skaidrs signāls Eiropai, ka mēs vēlamies vienlīdzīgu attieksmi pret visiem Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņiem un pamatā vismaz tuvākajā laikā mēs būtu slēguši zemes tirgu ārvalstniekiem. Diemžēl Saeimas vairākums šos priekšlikumus neatbalstīja, bet vēl daudz kas ir priekšā trešajā lasījumā, kad, es ceru, mums izdosies šajā likumā ietvert normas, kas reāli ierobežos ārvalstniekiem iespēju iegādāties zemi, bet neapgrūtinās to izdarīt latviešiem. Paldies.
Vadītāja. Paldies deputātam Jānim Dombravam.
Līdz ar to šodienas raidījums „Frakciju viedokļi” ir izskanējis. Paldies, ka klausījāties. Lai jums jauka diena! Un uz sadzirdēšanos nākamnedēļ!