Vadītāja. Esiet sveicināti, cienījamie radioklausītāji! Jūsu uzmanībai raidījums „Frakciju viedokļi”, kas skan tiešraidē no Saeimas nama Sēžu zāles, un kā katru reizi pēc Saeimas sēdes deputāti jums pastāstīs par šodien Saeimā skatītajiem jautājumiem un pieņemtajiem lēmumiem.
Pirmajam šodien vārds Politisko partiju apvienības „Saskaņas Centrs” frakcijas deputātam Valērijam Agešinam. Lūdzu!
V.Agešins (SC).
Paldies.
Labdien, cienījamie radioklausītāji! Šodien, 69 deputātiem balsojot „par” un „Saskaņas Centra” 27 deputātiem balsojot „pret”, Saeima otrajā lasījumā atbalstīja Satversmes papildināšanu ar jaunu preambulu.
Kāpēc „Saskaņas Centrs” neatbalsta šo likumprojektu? Satversmes tēvu vārdi ir: „Latvijas tauta savā brīvi vēlētā Satversmes sapulcē ir nolēmusi sev šādu valsts Satversmi: [..].” Tā ir mūsu šābrīža preambula! Un nav noslēpums, ka jaunas preambulas projekts ir raisījis visai asas diskusijas sabiedrībā, jo šodien, pēc 92 gadiem, likumdevējs mēģina Satversmes tēvu mutē ielikt pavisam citu tekstu. Mēs uzskatām, ka nav nekādas nepieciešamības grozīt spēkā esošo ievadu, jo pašlaik izkristalizējusies būtiska problēma – veca Satversme, no vienas puses, un jauns ievads, no otras puses. Jāatzīst, ka tas nav plaši izplatīts paņēmiens konstitucionālajās tiesībās. Tāpēc ir absolūti nepareizi – pie 92 gadus veca dokumenta pievienot jaunu preambulu.
Mūsuprāt, šis projekts nonāk pretrunā ar Satversmes vispārējiem noteikumiem, tai skaitā ar pamatlikuma 2.pantu, ar normu par to, ka Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Un nav nekāds noslēpums un ir ļoti labi zināms visiem, ka Satversmes tēvi 1922.gadā apzināti iestrādājuši normu par Latvijas tautu, nevis latviešu nāciju, vēlēdamies atzīt mūsu tautas daudznacionālo raksturu.
Projekta tekstā vēl ir arī citas strīdīgas normas, par kurām šodien Saeimas deputāti nevēlējās diskutēt, piemēram, par to, ka Latvija ir sociāli atbildīga valsts. Diemžēl tas neatbilst realitātei, jo Latvija nav sociāli atbildīga valsts. Tieši otrādi! Mūsu valstī vairāk nekā trešā daļa iedzīvotāju dzīvo nabadzībā, un daudzi cilvēki, pat strādādami divos darbos, nespēj uzturēt savu ģimeni „veiksmes stāsta” (pēdiņās!) apstākļos un brauc prom no valsts. Un mums jārēķinās arī ar to, ka mūsu sabiedrība ir dramatiski sašķelta un plaisa starp mūsu iedzīvotājiem, piemēram, bagātajiem un nabagajiem, pieaug ar katru gadu. Un preambulas pieņemšana var veicināt jaunus aizvainojumus un sabiedrības papildu šķelšanu „pareizajos” un „nepareizajos”.
Grozījumu tekstā parādās arī diezgan strīdīgi pilsoņu pienākumi, pavisam jauni pienākumi, piemēram, par to, ka ikviens rūpējas par sevi. Šī norma ir pretrunā ar sociāldemokrātijas vērtībām, un līdz ar to arī šādu pieeju mēs atbalstīt nevaram. Un jāņem vērā arī tas, ka tiesību norma nevar tikt balstīta uz emocijām, kā tas ir pašlaik, un rezultātā preambulas projekts ir izplūdis un nonāk pretrunā ar Satversmes īso un kodolīgo valodu.
Protams, šodien pastāv arī iespēja gatavot pavisam jaunu Satversmes tekstu, pavisam jaunu Satversmi. Jāraksta jauna Satversme, bet – tikai neaizmirstot par to, ka likumi ir jāraksta tā, lai tie būtu cilvēkiem saprotami, kā arī to, ka Latvijas Republikas Satversme ir juridiskās domas piemineklis, kas papildināms un labojams ar lielu atbildību un piesardzību.
Paldies par uzmanību.
Vadītāja. Paldies Politisko partiju apvienības „Saskaņas Centrs” frakcijas deputātam Valērijam Agešinam.
Nākamais runās Reformu partijas frakcijas deputāts Vilnis Ķirsis. Lūdzu!
V.Ķirsis (RP).
Paldies.
Labdien, cienījamie radioklausītāji! Noteikti, neapšaubāmi, šodien svarīgākais jautājums bija Satversmes preambulas sakarā notikušais balsojums. Taču kolēģis jau nupat pieskārās šim jautājumam, un arī citu frakciju kolēģi noteikti par to stāstīs sīkāk. Bet es vairāk pievērsīšos kādam citam jautājumam, kurš man ir ļoti svarīgs, proti, ātro kredītu problemātikai; arī par to šodien tika sēdē balsots. Jau pagājušonedēļ minēju, ka Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija, to skatot, deva negatīvu atzinumu, un tātad viss… teiksim tā – viss svars tika pārlikts uz šodienas sēdi.
Kas tad ir šie kredīti un kā tie radušies, un kāpēc svarīgi ir tiem pievērst pastiprinātu uzmanību? Latvijas sabiedrība ir samērā nesen vispār saskārusies ar tādu jēdzienu kā kredīts, kā aizņemšanās. Tādā plašākā nozīmē mums, sabiedrībai kā tādai, īsti trūkst šo iemaņu, tādēļ mēs bieži mēdzam kļūdīties, pieņemot lēmumus šajā jomā. To pierāda arī treknie gadi, to pierāda arī šis kredītu bums: cilvēki saņēmās par daudz kredītus, tā ka beigās vairs nespēja savas saistības segt. Un pretējā… no pretējās puses tad bankas arī nebija tās, kas šo kompetenci nodeva cilvēkiem... Šobrīd mēs principā esam jau tādā nākamajā, varētu pat teikt, kredītu bumiņā, jā, tādā mazākā mērā, bet tas ir tātad šo ātro kredītu bums, kurš nav tik milzīgs, tātad tas varbūt nevar valsts finanšu sistēmu izsist no līdzsvara, bet toties tāds sociālo… nu, no sociālā līdzsvara gan varētu izsist, jo cilvēku, kas iesaistīti šajos kredītos, ir apmēram 200 tūkstošu.
No kurienes tad šie kredīti radušies? Faktiski tie ienāca tādā nišā, ka kādreiz starp draugiem, paziņām un darba kolektīvos bija pilnīgi normāli, ka viens no otra aizņēmās naudu. Bet, protams, nav varbūt patīkami būt tādā kā lūdzēja lomā, iet aizņemties. Savukārt šie ātrie kredīti ir ļoti vienkārši: ātri, bez liekām formalitātēm pieejama nauda, nevienam nav jālūdz. Tikai starpība tā, ka par to ir, protams, jāsamaksā. Tas arī, protams, nav slikti, tāds bizness noteikti var pastāvēt. Bet kas rada problēmu? Rada problēmu tas, ka šīs likmes ir ļoti augstas un tās nemanāmi šo kredītu ņēmējus ievelk arvien dziļāk kredītu jūgā un pat purvā, un, kad cilvēks aptver situāciju, tad varbūt jau ir par vēlu, lai no tā izrāptos ārā.
Un kāpēc šie maksājumi ir tik lieli? Šos kredītus izsniedz ātri, faktiski nepārbaudot cilvēku spēju atdot šos kredītus. Ir bijuši piemēri, ka tie ir skolēni vai kādi citi, kuriem nemaz nav ienākumu un kuri nemaz – nu, tīri teorētiski – nespētu atdot šo naudu. Tātad viņi nespēj atdot šo naudu, bet šim aizdevējam jau kaut kādā veidā ir jāatgūst tā nauda, un tad viņš… tas vienīgais veids, kā viņš to atgūst, ir šāds: viņš atgūst no tiem, kas maksā. Protams, palielinot šī pakalpojuma cenu. Arī šīs masīvās reklāmas, ko mēs redzam ik uz soļa, maksā lielu naudu, un arī tās ir iecenotas šajā augstajā procentu likmē, kuru tad atkal samaksā godprātīgie aizņēmēji. Un neskaitāmas reizes ir runāts ar šiem kredītdevējiem, lai viņi pastiprinātu prasības šo kredītu piešķiršanai, izvērtēšanai un tā tālāk, un tas īstenībā arī Patērētāju tiesību aizsardzības likumā jau ir rakstīts, tikai tas nav bijis tomēr pietiekošs motivators šādi rīkoties. Un likumprojekts, kas šodien Saeimas sēdē tika skatīts, paredzēja ierobežot maksimālo procentu likmi, kas tātad ir 100 procentu. Tas automātiski piespiestu šos kredītdevējus rūpēties, izvērtēt savus klientus, skatīties, vai viņi būs spējīgi kredītu atdot; pretējā gadījumā šo kredītdevēju bizness tātad bankrotēs.
Šāds regulējums, kas ierobežo likmes, teiksim, maksimālo vērtību, nav nekas jauns, tāds jau pastāv vairākās valstīs. Piemēram, Lietuvā ierobežojums ir 200 procentu, un Lietuva vēlas iet tālāk – samazināt līdz 160 procentiem.
Somijā tie ir 50 procenti, un pat tādā liberālas ekonomikas mekā kā ASV ir vairāki štati, kuros ir šāds ierobežojums – piemēram, 36 procenti. Tātad faktiski mēs neizdomājām kaut kādu riteni, bet savā ziņā nošpikojām no citām valstīm, kurās, kā ir pierādījies, šāda lieta strādā. Pretēji nebanku sektora bažām, ka tādējādi šie kredītdevēji tiks iedzīti bankrotā, šajās valstīs nekas tik traks nav noticis.
Man prieks, ka šodien Saeima pretēji Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas pagājušās nedēļas balsojumam tomēr atbalstīja šī likumprojekta konceptuālu virzību. Paldies par to maniem kolēģiem!
Un veiksmīgu nedēļas nogali! Paldies.
Vadītāja. Paldies.
Nākamā runās Dana Reizniece-Ozola no Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas.
D.Reizniece-Ozola (ZZS).
Šī bija viena no pēdējām Saeimas pavasara sesijas sēdēm, un tādēļ, jāsaka, tiešām intensīvs darbs bija vērojams Saeimā, un mēs šodien skatījām ļoti daudzus svarīgus likumprojektus, kas vistiešākajā veidā turpmāk ietekmēs mūsu dzīvi.
Bet, pirms pastāstīt par dažiem, pēc mūsu frakcijas domām, svarīgākajiem likumprojektiem, es vēlos atzīmēt vēl vienu faktu. Nesen bija Eiropas Parlamenta vēlēšanas, un to rezultāts ir tas, ka vairāki Saeimas deputāti ir ievēlēti Eiropas Parlamentā. Savukārt Saeimas rindas šodien tika papildinātas ar vairākiem jauniem deputātiem. Zaļo un Zemnieku savienības partijai ir liels prieks, ka mūsu rindas papildināja Māris Kučinskis, kurš, mūsuprāt, ir profesionālis, un tādējādi Zaļo un Zemnieku savienības kompetence (īpaši jautājumos, kas ir saistīti ar pašvaldību interesēm un vajadzībām) stipri pieaug.
Bet nu par dažiem likumprojektiem, kuriem vēlos pievērst uzmanību.
Kā nupat kolēģis no Reformu partijas frakcijas jau stāstīja, viens no, mūsuprāt, svarīgajiem likumprojektiem, kurus šodien skatījām, ir likumprojekts „Grozījums Patērētāju tiesību aizsardzības likumā”, kuru Saeima pēc plašām debatēm apstiprināja pirmajā lasījumā. ZZS ir vienisprātis ar to, ka šis ir labs instruments, ar ko kontrolēt ātro kredītu sērgu, kas Latvijā ir izpostījusi ne vienu vien ģimeni un novedusi bezcerīgā situācijā. Un šeit ir divi principi. Viens no tiem – ierobežot ātro kredītu izsniegšanu nakts stundās no pulksten 23.00 vakarā līdz 7.00 rītā. Un otrs princips – ierobežot arī maksimālo kredītprocentu summu, kādu var iekasēt par izsniegto kredītu. Tie abi būtu ļoti labi risinājumi, kā ierobežot šādu bezatbildīgu kredītu izsniegšanu.
Otra, mūsuprāt, sociāli svarīga lieta, kuru šodien Saeima skatīja un arī apstiprināja steidzamības kārtā, ir Pasta likuma grozījums, kas paredz, ka arī turpmāk, līdz 2019.gadam, „Latvijas Pastam” būs uzticēta universālā pakalpojuma sniedzēja funkcija. Ko tas praktiski nozīmē? Tas nozīmē, ka valsts arī uzņemas daļu atbildības, finansējot „Latvijas Pasta” uzdevumu nogādāt preses izdevumus tajās Latvijas vietās, kur to nav izdevīgi darīt uz komerciāliem principiem. Jo nereti Latvijā joprojām ir tā, ka īpaši attālākos novados prese ir vienīgais plašsaziņas līdzeklis, kuru cilvēki regulāri saņem un no kura uzzina jaunumus par to, kas notiek Latvijā. Un ir ļoti svarīgi, lai šis pakalpojums no valsts puses arī turpmāk tiktu nodrošināts par pieejamām cenām un pieejamā pārklājumā.
Vēl viena svarīga lieta, ko mēs vēlamies akcentēt. Aijas Barčas, Sociālo un darba lietu komisijas vadītājas, vadībā šobrīd tiek strādāts pie Darba likuma grozījumiem... Un Darba likuma grozījumu otrajā lasījumā arī notika diskusijas un tika pieņemti vairāki būtiski grozījumi. Saeima vienojās par to, ka darba līgumā turpmāk neietvers noteikumu par svešvalodas prasmi, ja tā nav pamatoti nepieciešama darba pienākumu veikšanai. Ir panākta vienošanās arī par to, ka darbiniekiem, kuru aprūpē ir bērns vecumā līdz četrpadsmit gadiem, ir tiesības uz papildatvaļinājumu, ne mazāku par vienu darba dienu. Savukārt darbiniekam, kura aprūpē ir bērns līdz astoņpadsmit gadu vecumam, turpmāk būs tiesības uz īslaicīgu prombūtni bērna saslimšanas vai nelaimes gadījumā, vai arī gadījumos, kad ir nepieciešama vecāku dalība bērna veselības pārbaudē. Un savukārt, ja darba devējs nepielaiž darbinieku pie darba darbinieka veselības stāvokļa dēļ, darba devējam būs pienākums izmaksāt darbiniekam par šo laika periodu atlīdzību.
Vēl viens būtisks grozījums ir saistīts ar darba devēju iespēju krāpties, sagatavojot dokumentus ar atpakaļejošu datumu. Tādam nolūkam likumprojekts paredz noteikt pienākumu darba devējam nodrošināt noslēgto darba līgumu uzglabāšanu, uzrādīšanu kontrolējošām institūcijām pārbaužu laikā. Tie ir tādi atsevišķi, šķietami sīki uzlabojumi, bet, mūsuprāt, tiem būs liels pozitīvs sociāls efekts.
Ir vēl vairāki likumprojekti, kuri tika nodoti komisijām un ar kuriem būs jāturpina darbs arī vasaras periodā un rudenī. Viens no tādiem ir likumprojekts „Grozījumi likumā „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli””. Deputāti ierosina attaisnojošo izdevumu sarakstā iekļaut arī izdevumus par pirmsskolas izglītības iestādēm un par interešu izglītību. Protams, ir diskusija par to, kāds no šāda likumprojekta būs fiskālais efekts. Bet, no otras puses, domāju, ka šis ir ļoti labs sociāla rakstura priekšlikums, ar kuru ir vērts turpmāk arī budžeta kontekstā strādāt.
Un bez šiem saimnieciskajiem jautājumiem, protams, vissvarīgākais likumprojekts, ar kuru šodien Saeima strādāja un kuru pieņēma otrajā lasījumā, bija likumprojekts „Grozījums Latvijas Republikas Satversmē”, kas paredz jaunu Satversmes ievaddaļu jeb preambulu. (Sīkāk par to jums noteikti pastāstīs Juridiskās komisijas priekšsēdētāja Ilma Čepānes kundze). Es apsveicu visus Latvijas iedzīvotājus ar to, ka mēs vismaz tik tālu jau esam tikuši ar ievaddaļas nostiprināšanu, jo šis ir veids, kā vēlreiz nostiprināt valsts pamatus, stiprināt sabiedrības pozitīvu attieksmi un atbildību pret valsti un tādējādi stiprināt demokrātisko valsts iekārtu. Jo mazām valstīm ir jāatceras, ka valsts pastāvēšana nav pati par sevi saprotama. Un šis, manuprāt, ir ļoti labs veids, kā par to atgādināt.
Es vēlu jums jauku vakaru un veiksmīgu arī darba nedēļas noslēgumu. Un uz sadzirdēšanos!
Vadītāja. Paldies Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas deputātei Danai Reizniecei-Ozolai.
„Frakciju viedokļus” turpina Nacionālās apvienības „Visu Latvijai!”–„Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” frakcijas deputāte Vineta Poriņa. Lūdzu!
V.Poriņa (VL–TB/LNNK).
Labdien, godātie radioklausītāji! Šodien, kā jau kolēģi minēja, bija ārkārtīgi intensīva darba diena.
Pirmām kārtām gribu minēt to, ka Saeimā šodien vēl pēc šīs sēdes un arī rītdien pulcēsies Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas Parlamentu Asamblejas Baltijas un Ziemeļvalstu delegācijas. Mēs sākam darbu jau šovakar un turpināsim rīt visu dienu, un spriedīsim par aktuālākajiem jautājumiem un drošības izaicinājumiem mūsu reģionā un Eiropā kopumā. Tātad mēs pārrunāsim pirmām kārtām aktuālo situāciju Ukrainā, kā arī drošības un aizsardzības izaicinājumus NB8 valstu reģionam.
Skaidrs, ka Ukrainas notikumi parāda, ka vēsturiskā samierināšanās nav iespējama bez taisnīguma un bez objektīva pagātnes izvērtējuma. Un, ņemot vērā to, ka NB8 ir aktīva Baltijas valstu un Ziemeļvalstu sadarbības platforma arī EDSO asamblejā, mēs plānojam vienoties par kopēju nostāju attiecībā uz vairākiem rezolūciju projektiem, ko mēneša beigās skatīsim Azerbaidžānā, Baku. Piemēram, viens no rezolūciju projektiem no Amerikas Savienotajām Valstīm pauž stingru un nosodošu nostāju attiecībā uz Krievijas militāro agresiju un okupāciju Ukrainā un šīs valsts suverenitātes un teritoriālās integritātes neievērošanu. Rīt pulksten 12.30 Sarkanajā zālē ir paredzēta arī preses konference.
Tagad atgriežos pie Saeimas šodienas sēdes darba kārtības. Tika izskatīti ārkārtīgi daudzi būtiski likumprojekti. Gribu sākt ar likumprojektu „Grozījumi Darba likumā”. Kā mēs zinām, Latvijā ir vērojama latviski runājošo lingvistiskā diskriminācija, kas vērsta īpaši pret jauniešiem, kuri skolā ir apguvuši ļoti labā līmenī, protams, savu dzimto valodu – latviešu valodu –, kā arī citas Eiropas Savienības oficiālās valodas. Ļoti masīvi un ar katru gadu arvien vairāk jauniešiem un arī jebkuram Latvijas iedzīvotājam tiek pieprasīta arī krievu valodas prasme, kaut arī konkrētā darba pienākumos to nav nepieciešams izmantot. Un tāpēc viens no priekšlikumiem, kuru iesniedzu un kurš ir atbalstīts Nacionālajā apvienībā, ir tāds, ka darba devējam ir aizliegts pieprasīt konkrētās svešvalodas prasmi, ja darba pienākumos neietilpst šīs svešvalodas lietošana. Diemžēl balsojums bija ārkārtīgi dažāds, un Saeima šo priekšlikumu neatbalstīja. Pozitīvais ir tas, ka otrajā lasījumā tika atbalstīts priekšlikums par to, ka darba līgumā nedrīkstēs ierakstīt konkrētās svešvalodas prasmi, ja šī svešvaloda nav pamatoti nepieciešama darba pienākumu veikšanai.
Otra būtiskā lieta ir tiesībsarga Jura Jansona ziņojums. Kopumā Saeima izteica atzinību Jansona darbam, arī es ļoti atzinīgi vērtēju to, ka Jansona kungs seko līdzi arī Latvijas publicitātei starptautiskajā laukā, un īpaši izteicu atzinību par to, ka Tiesībsarga birojs veica pētījumu par mazākumtautību izglītības 49 iestādēm, un rosinu tiesībsargam veikt līdzīgu pētījumu arī pirmsskolas izglītības iestādēs mazākumtautībām, kur latviešu valodas prasme pedagogiem nav pietiekami adekvātā līmenī, lai viņi strādātu šajās iestādēs, lai gan tieši bērnudārzi ir tās izglītības iestādes, kur ieliek pamatus latviešu valodas apguvei visai dzīvei. Un, protams, arī vērstu tiesībsarga uzmanību uz to, ka Latvijā ir latviski runājošo lingvistiskā diskriminācija ne tikai ieslodzījuma vietās, kā tas bija minēts tiesībsarga ziņojumā, bet arī īpaši attiecībā pret darba ņēmējiem un jebkurā dzīves jomā, un tai ir tendence palielināties ar katru gadu.
Un, kā jau arī kolēģi minēja, ļoti būtisks ir jautājums par Satversmes preambulu. Ir skaidrs, ka nevienam nav šaubu, ka preambula ir nepieciešama, un mēs to atbalstījām arī otrajā lasījumā. Diemžēl Nacionālās apvienības un arī vairāki mani priekšlikumi netika ietverti preambulas tekstā otrajā lasījumā. Es tomēr uzskatu, ka preambulas pirmajā rindkopā būtu jāiekļauj rinda, ka latvieši ir Latvijas valstsnācija. Uz to pastāvēja Nacionālā apvienība un pastāv arī joprojām. Un otra lieta ir minēt tomēr, ka latvieši izcīnīja Brīvības cīņas. Lai arī Brīvības cīņās piedalījās citu tautību cilvēki, ir skaidrs, ka Latvijas valsts bija vajadzīga tieši pašiem latviešiem.
Ir arī vairākas pozitīvas lietas atšķirībā no pirmā lasījuma. Piemēram, ir minēti okupācijas režīmi hronoloģiskā secībā, un ir arī precizēts, kas ir „mūsu identitāte”. Tā tiek minēta kā „Latvijas identitāte”. Arī, runājot par dažādām vērtībām, šie termini ir precizēti. Un arī jautājumā par to, kas tad galu galā veido saliedētas sabiedrības pamatu – vai tā ir tikai latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda –, man ir prieks, ka tika ņemts vērā tas priekšlikums, ko iesniedzu, – ka arī lojalitāte Latvijas valstij ir būtisks faktors sabiedrības saliedētībai.
Kopumā vēlos, lai uz trešo lasījumu tomēr vārdi, ka latvieši ir Latvijas valstsnācija, tekstā kā redakcionāls labojums atspoguļotos.
No manas un Nacionālās apvienības puses tas īsumā būtu viss par šo tik intensīvo darba dienu.
Paldies par uzmanību.
Vadītāja. Paldies deputātei Vinetai Poriņai no Nacionālās apvienības frakcijas.
Un šodien „Frakciju viedokļus” noslēdz frakcijas VIENOTĪBA deputāte un Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāja Ilma Čepānes kundze.
Lūdzu!
I.Čepāne (VIENOTĪBA).
Labdien, godātie radioklausītāji!
Es savu uzstāšanos veltīšu tikai Satversmes preambulai jeb ievadam.
Vispirms es gribu izteikt pateicību ekspertiem, arī mūsu Saeimas deputātiem, īpaši pateicību Levita kungam un arī sabiedrības pārstāvjiem par idejām Satversmes ievada pilnveidošanai.
Kā mēs zinām, Satversmes ievadā paredzēts norādīt Latvijas valsts mērķus un valstiskuma vēsturiskās attīstības nozīmīgākos punktus, kā arī galvenos pamatus, uz kuriem balstās Latvijas valsts un sabiedrība. Un Satversmes ievadā ir uzsvērta Latvijas valsts nepārtrauktība, latviešu nācijas, tās valodas un kultūras aizsardzība, kā arī pausts nosodījums gan komunistiskā, gan nacistiskā totalitārā režīma noziegumiem. Vienlaikus tiek norādīts, ka Latvija kā demokrātiska valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības un ciena mazākumtautības.
Otrajā lasījumā Satversmes ievada projekts tika papildināts, piemēram, ar atsauci arī uz lībiešu tradīcijām un dzīvesziņu, kas līdztekus latviešu tradīcijām un latviešu valodai kopš senseniem laikiem veido Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā.
Man diemžēl ir jāsaka, ka „Saskaņas Centra” deputāti, kas tik... izrāda negatīvu attieksmi pret šo Satversmes ievadu, faktiski gandrīz nepiedalījās šajās četrās darba grupās (izņemot Elksniņa kungu, kas vienu reizi piedalījās darba grupā); viņi nepiedalījās arī Juridiskās komisijas sēdēs un, manuprāt, tiražē nepatiesību par šī Satversmes ievada saturu.
Visupirms es gribētu teikt, ka tad, kad jurists un politologs Egils Levits kopā ar Latvijas ievērojamākajiem konstitucionālo tiesību ekspertiem nu jau pirms vairāk nekā diviem gadiem uzsāka diskusiju par Satversmes preambulu, diez vai kāds iedomājās, cik aktuāls šis jautājums drīz vien kļūs.
Godātie radioklausītāji! Šodien mēs Ukrainā varam redzēt, kas notiek ar valsti un demokrātiju, ja ievērojamai daļai pilsoņu nav pietiekoši dziļas izpratnes par savas nacionālās valsts pamatiem un tās nepieciešamību!
Satversmes tēvi neradīja Satversmi kā mūžīgu un negrozāmu. Tieši pretēji! Satversmes 76. un 79.pants paredz procedūru, kādā var Satversmi grozīt. Tas nozīmē, ka Satversmes tēvi bija paredzējuši, ka nākamais likumdevējs grozīs Satversmi. Satversmes preambulas tekstā mēs šodien runājam savā vārdā, reaģējot uz šodienas izaicinājumiem un rūpējoties par Latvijas valsts saglabāšanu un nodošanu nākamajām paaudzēm.
Satversmes preambula ir juridiski tāds pats teksts kā pārējā Satversmes daļa; tās spēks, nozīme un funkcija ir atkarīga no tās satura, nevis no nosaukuma vai vietas Satversmē. Tādēļ Satversmes preambulas izvērsums ir jāpieņem tādā pašā procedūrā, kādā ir ticis pieņemts jebkurš cits no līdzšinējiem vienpadsmit Satversmes grozījumiem, – tas ir jāpieņem Saeimā ar kvalificētu vairākumu. Un juridisku iemeslu, kādēļ šī ievaddaļa būtu liekama uz tautas nobalsošanu, nav. Nemaz nerunājot par to, ka patlaban Satversmē šāda procedūra nemaz nav paredzēta! Un arī citi, turklāt vēl nozīmīgāki, grozījumi Satversmē, it sevišķi, piemēram, nodaļa par cilvēktiesībām, tika pieņemti tādā pašā procedūrā, kā mēs plānojam šo Satversmes ievadu. Taču, lai novērstu jebkuras aizdomas šajā ziņā, Juridiskās komisijas vārdā es esmu pieprasījusi atzinumus par šo jautājumu no atzītākajiem konstitucionālo tiesību ekspertiem, kā arī no Saeimas Juridiskā biroja. Manuprāt, nepamatoti tiek tiražēts viedoklis, ka pašreizējais Satversmes tiesas priekšsēdētājs Laviņa kungs uzskata, ka šis Satversmes ievads būtu noteikti jāpieņem tautas nobalsošanā. Tā viņš nav teicis nekad! Viņš ir uzsvēris, ka tas ir atkarīgs no satura. Un saturs pašlaik neliecina par to, ka šajā gadījumā tiktu aizskarts Satversmes 1., 77.pants vai citi panti.
Satversmes preambula ir nepieciešama kaut vai tādēļ, ka šodien uz valsts varu pretendē politiķi, kuri uzskata, ka mūsdienu Latvija nav 1918.gadā dibinātās valsts turpinājums, bet gan jauna – otrā (otrā, kā viņi saka!) – Latvijas Republika, kurai, piemēram, par saviem pilsoņiem automātiski būtu jāpasludina visi tie, kas šeit ieradās okupācijas laikā. Viņi atklāti sludina, ka tad, ja viņi nākšot pie varas, tikšot dibināta jauna – trešā – Latvijas Republika, kas balstīšoties uz jaunām vērtībām, un es šaubos, vai tajā “trešajā republikā” (pēdiņās!) kādam rūpēs latviešu nācijas, tās valodas, kultūras un dzīvesziņas saglabāšana un aizsardzība.
Protams, viens no strīdīgākajiem jautājumiem (ar to es arī beigšu runāt šajā reizē) bija tas, ka piedāvātais teksts nesatur valstisku terminu „valstsnācija”, kas korespondē ar citu preambulā lietotu valstisku jēdzienu – „mazākumtautības”. Jāatzīmē, ka jēdziens „valstsnācija” ir lietots Pilsonības likumā un ir ieviests arī Augstākās tiesas judikatūrā. Un šīs redakcionālās maiņas pamatā bija tikai un vienīgi tas apsvērums, ka šis specifiskais Latvijas valststiesību jēdziens plašākai sabiedrības daļai vēl nav pietiekoši pazīstams un var radīt tīšus vai arī neapzinātus pārpratumus. Un tādēļ gan eksperti, tostarp Levita kungs, gan arī pārējie, gan arī komisija piedāvāja šī jēdziena vietā plašāk izvērst tā saturu, tas ir, paskaidrot izvērstākā tekstā, ko nozīmē tas, ka latvieši ir valstsnācija.
Tas ir arī viss, ko es šodien jums gribēju teikt.
Piecas dienas tiek paredzētas priekšlikumu iesniegšanai. Mēs joprojām rūpīgi uzklausīsim jebkurus deputātu priekšlikumus (lielākoties gan šeit es vēlētos saņemt redakcionāla rakstura priekšlikumus) un pēc tam iespēju robežās gatavosim šo Satversmes ievada projektu trešajam lasījumam.
Es novēlu jums jaukas brīvdienas un visu to labāko! Paldies.
Vadītāja. Paldies frakcijas VIENOTĪBA deputātei Ilmai Čepānei.
Līdz ar to šodienas raidījums „Frakciju viedokļi” ir izskanējis. Paldies, ka klausījāties. Un visu labu!