Godātais Valsts prezidenta kungs!
Godātais Ministru prezidenta kungs!
Cienījamās deputātes un godātie deputāti!
Ministri!
Ekselences!
Cienījamās dāmas un godātie kungi!

Mēs ikdienā esam meklējumos un ceļā. Katram no mums tas ir dažādu pienākumu, rūpju un izaicinājumu pilns, tomēr mūsu sirdīs mājo ticība, ka ceļš vienmēr vedīs uz mājām.

Tauta ir manas mājas – tā teicis Andrejs Eglītis. Meklējumi, šaubas un mūžīgais ceļš mūs vienmēr atved mājās - pie savas tautas, pie savas valsts. 18. novembris ir atgriešanās diena, kad šaubas aprimst, meklējumi apstājas un mēs apzināmies savu piederību Latvijai.

Mēs šodien svinam 94. gadskārtu brīvai un neatkarīgai Latvijas valstij. Es aicinu ikkatru Latvijas patriotu turēt dziļi sirdī ieslēgtu 18. novembra piederības un kopības sajūtu – lai to nespētu nomākt nedz šaubas un glaimi, nedz bailes un meklējumi. Jo ceļš uz mājām – uz savu tautu un valsti – nav atkarīgs no kādu ārēju spēku gribas un nav arī meklējams nekur tālu pasaulē. Tas ir vienmēr ar mums, tas ir ikkatrā no mums.

Godātie klātesošie!

Mēdz teikt, ka tos, ko Dievs mīl, viņš pārbauda un pamāca. 

Pēdējie gadi Latvijai nenoliedzami ir bijuši sarežģītas pieredzes un mācības gadi. Apjukums vērtībās un ekonomisko likumu ignorēšana ieveda mūs dziļā ekonomiskā krīzē, no kuras iziet mēs spējām, tikai pateicoties skaidrai politiskai vīzijai un visas sabiedrības solidāram atbalstam. 

Tomēr ar to Latvijai uzliktie pārbaudījumi nebūt nav beigušies.
Latvija tikai atgūstas no krīzes.

Daudzi ir zaudējuši darbu, daudzi iegrimuši parādos vai cīnās par sava biznesa izdzīvošanu, un iespējām pienācīgi nodrošināt un izskolot bērnus.

Cilvēki meklē iespējas ārpus Latvijas, un katra diena nāk kā jauns pierādījums tam, ka arī pēckrīzes situācija ir neiedomājami sarežģīta.

Ekonomiskās izaugsmes rādītāji acīmredzami kāpj. No ekonomiskās krīzes vissmagāk skartās valsts pašlaik jau esam kļuvuši par Eiropā visstraujāk augošo ekonomiku. Taču katrs individuāli to sajutīs tikai pēc zināma laika, arī tie ir ekonomikas likumi. Pie tam daudz satraucošāki par statistikas datiem ir rādītāji, ko mērīt ir grūtāk, bet kuri mūsu tautas izdzīvošanu un attīstību ietekmē tikpat būtiski – tā ir uzticēšanās savai valstij.

Cilvēki arvien biežāk ievēro nevienlīdzību sabiedrībā, pretstatu starp pārpilnību vienā sabiedrības daļā un nabadzību – otrā. Tas vairo skepticismu pret valsti, kura šķietami nerūpējas par sociālo taisnīgumu.

Pēckrīzes problēmas un izmisušu cilvēku dzīves stāsti ir īsti un patiesi. Tie ir nopietni, un to ir daudz.

Nevienlīdzība sabiedrībā pastāv, trūkums ir ienācis daudzās ģimenēs, un daudzi cilvēki dzīvo uz nabadzības sliekšņa. Zemu ienākumu dēļ viņi nevar atļauties dzīvot savā sabiedrībā ierastu vidusmēra dzīvesveidu. Netaupīt līdz santīmam. Uzklāt svētku galdu. Baudīt kultūru, ar kuru pamatoti lepojamies.

Šos stāstus nevar atrisināt vienkārši un ātri, tomēr vēlos aicināt ikkatru – nezaudēsim garu, nezaudēsim vēlmi darboties, darīsim katrs savu darbu pēc labākas sirdsapziņas, un situācija vērsīsies uz labu. Mūsu paraolimpiskais čempions Aigars Apinis uzskata - lai īstenotu savus mērķus un sasniegtu augstus rezultātus, pamatā vienmēr ir smags darbs, un viņa dzīve tam ir apliecinājums.

Jau šobrīd ir ieguldīts daudz spēka valsts tautsaimniecības attīstībā, demogrāfijas un nodarbinātības veicināšanā un Latvijas reputācijas uzlabošanā starptautiskajos tirgos.

2013. gada valsts budžetā pirmo reizi pēdējo četru gadu laikā varējām atļauties palielināt budžeta izdevumus veselības nozarei, jaunu darba vietu radīšanai, Latgales attīstībai, tiek paaugstinātas pedagogu algas, sasaistot darba kvalitāti ar atlīdzības pieaugumu.

Ir palielināts atalgojums mūzikas un mākslas skolu skolotājiem. 2014. gadā indeksēsim pensijas. Ir ieviesta „nulles deklarācija”, kas vienlaikus ir gan būtisks ekonomikas, gan tiesiskuma stiprināšanas instruments. Ir izveidots uzņēmēju „baltais saraksts”. Jāturpina paaugstināt minimālās algas apmēru un pazemināt nodokļu slogu.
Šie un citi soļi tiek veikti stabilas un prognozējamas Latvijas attīstības vārdā.

Un mūsu valsts ekonomika pieaug jau astoņus ceturkšņus pēc kārtas. Tas ir acīmredzams pierādījums, ka izvēlētā stratēģija un risinājumi ir pareizi un iedarbīgi, ka Latvija ir nostājusies uz stabilas izaugsmes ceļa.

Taču Latvijas kā demokrātiskas valsts izaugsme ir atkarīga ne tikai no ekonomiskās attīstības līmeņa. Spēcīgu demokrātiju raksturo arī augsts pilsoniskās līdzdalības līmenis, attīstīta politiskā kultūra un tiesiskums.

Vienmēr esmu uzsvērusi parlamenta atvērtības un sabiedrības līdzdalības nozīmi - ne tikai sadarbojoties ar nevalstiskajām organizācijām likumdošanas jautājumos un partnerībā veidojot dažādus sociāli atbildīgus projektus, bet arī aicinot jauniešus uzņemties iniciatīvu un iesaistīties valstiski nozīmīgos procesos.

Latvijai ir nepieciešami aktīvi, izglītoti un savu valsti mīloši cilvēki, kuri nākotnē būs gana zinoši un drosmīgi, lai uzņemtos atbildību par to, kādā valstī mēs dzīvosim.

11. Saeimai ir izdevies iedzīvināt būtiskas tiesiskumu stiprinošas un veicinošas iniciatīvas, kuras iepriekšējos parlamenta sasaukumos nebija iespējams īstenot. Viens no redzamākajiem piemēriem ir jau pieminētais Fizisko personu mantiskā stāvokļa deklarēšanas likums.

Vērā ņemams 11.Saeimas panākums ir arī aizklāto balsojumu atcelšana par lielāko daļu valsts augstākajām amatpersonām.

Tiesu varas stiprināšana ir pastāvīgs likumdevēja, izpildvaras un tiesu varas uzdevums. Tiesiskā valstī ikvienam ir jābūt pārliecinātam, ka tiesības uz taisnīgu tiesu ir ne vien Satversmē nostiprinātas pamattiesības, bet gan faktiska realitāte.

Nesamērīgi gari tiesu procesi jau ilgstoši ir viens no lielākajiem pārmetumiem tiesu varas atzaram. Visas sabiedrības interesēs ir, lai tiesu spriešana notiktu iespējami ātri un kvalitatīvi, tādēļ 11. Saeima jau šobrīd ir veikusi virkni grozījumu procesuālajos tiesību aktos, kas paredz paātrināt tiesas procesus, kā arī mazina iespējas tos apzināti novilcināt.

Šis darbs tiks mērķtiecīgi turpināts, vienlaikus apzinoties, ka jebkuri uzlabojumi tiesu sistēmā nedrīkst kaitēt vai radīt šķēršļus tiesu varas neatkarībai.

Godātie klātesošie!

Saka, ka laimīgas ir tās ģimenes, kurās vienmēr skan maza bērna balss. Es varētu papildināt, ka nākotne ir tādām valstīm, kurās vecāki vēlas radīt bērnus un jūtas droši par savu spēju viņus uzturēt un izaudzināt.

Pēdējos gados ir daudz diskutēts par veidiem un līdzekļiem, kā uzlabot demogrāfisko situāciju mūsu valstī.

Demogrāfija nav tikai pabalsti, jo ar to saistītie jautājumi ir risināmi kompleksi. Tomēr arī valsts pabalstiem dzimstības veicināšanā ir nozīmīga loma; pabalstu sistēma lielai sabiedrības daļai kalpo kā drošības spilvens laikā, kad bērni vēl ir pavisam mazi.

Tādēļ Latvijas demogrāfiskās situācijas uzlabošanā ir nozīmīgi, ka jau no nākamā gada jaunie vecāki varēs saņemt lielākas māmiņu algas, būs pieejams arī jauns – bērna pieskatīšanas – pabalsts un citi dzimstību veicinoši un bērna kopšanu un aprūpi atbalstoši pasākumi.

Vienlaikus es aicinu uz demogrāfiju raudzīties plašāk. Demogrāfija tikai sākas ar bērna plānošanu un piedzimšanu, bet ar to nebeidzas.
Izšķiroša ir arī bērnudārzu, skolu, kvalitatīvas izglītības, veselības aprūpes un sociālo pakalpojumu pieejamība, ģimenes ekonomiskā stabilitāte, darbs un atbalsts bezdarba vai slimības gadījumos.

Demogrāfiskās situācijas uzlabošanai nepieciešams pilnvērtīgs atbalsts un drošība no bērna piedzimšanas dienas līdz pat brīdim, kad cilvēks ir kļuvispieaudzis, ieguvis izglītību un spēj iekļauties sabiedrībā, veidot stabilu profesionālo karjeru un pats savu stipru ģimeni.

Tādēļ īstā atbilde jautājumam par demogrāfiskās situācijas uzlabošanos ir viena – Latvijas kopējā izaugsme.

Godātie klātesošie!

Cik bieži mēs aizdomājamies par to, ka valsti kā veselumu veido katrs individuālais cilvēks?
Katrs solis, ikkatra rīcība?
Mans solis?
Mana rīcība?

Mūsu spēkos ir pāraugt katram pašam sevi, atrast sirdī ceļu uz savu tautu un valsti, un pašiem uz savām rokām pacelt Latviju.

Tas ir aicinājums ne tikai uzņēmējiem, skolotājiem un ārstiem, visiem tiem ļaudīm, kuri smagi strādā, maksā nodokļus, gādā par saviem bērniem, tic savas valsts nākotnei un ir bijuši gatavi smago ekonomikas atjaunošanas ceļu iet visi kopā. Tas ir aicinājums arī mums – politiķiem.

Cienījamās deputātes un godātie deputāti!

Latvijas ļaudis ir gājuši un iet cauri grūtībām, lai pildītu pienākumu pret savu valsti. Jautājums ir – vai mēs pildām savējo?

Jautājums ir, vai, apzinoties pēckrīzes sarežģīto situāciju, mēs spējam parlamentā paveikt ko paliekošu ekonomiskās situācijas pilnīgai atveseļošanai? Vai spējam atjaunot taisnīgumu, tiesiskumu, drošību un uzticēšanos? Vai spējam parlamentāro debašu kvalitāti nepārvērst par politisko cirku un likumdošanas procesu nepakārtot gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām, referendumiem, nepakļauties provokācijām un neradīt tās paši?

Nenoliedzami, parlamenta galvenā sūtība ir runāt, debatēt un diskusiju rezultātā radīt likumus. Nenoliedzami, parlamentārisms kā valsts pārvaldes forma paredz dažādus viedokļus, tomēr vienlaikus ļauj tos saskaņot vispilnīgāk.

Pieļauju, ka viedokļu dažādība ir mūsu sabiedrībā vēl līdz galam neapjausta bagātība, kuru mums vēl jāmācās pareizi izmantot un pielietot. Tā nav jāapkaro, bet gan jāievirza konstruktīvā, rezultātu nesošā gultnē, taču tam ir vajadzīga pieredze, kuras mums dažkārt pietrūkst.

Ļoti bieži parlamentāro debašu un viedokļu dažādības vietu ieņem politiskais populisms. Tas nenozīmē tikai vārdu kaujas, daiļrunību vai īslaicīgas popularitātes iegūšanu. Politiskajam populismam diemžēl ir daudz tālejošākas sekas. Agri vai vēlu tas tiek atmaskots un noved pie politiskas nestabilitātes un sabiedrības neuzticēšanās.

Tādēļ sagaidu, ka par valsts izaugsmei tik nozīmīgu jautājumu kā Latvijas pievienošanās eiro debates būs profesionālas un konstruktīvas.

Iestāšanās eirozonā ir stratēģisks Latvijas mērķis. Vai vēl precīzāk – tas ir līdzeklis stabilitātes vairošanai, investīciju palielināšanai un labklājības veicināšanai. Mūsu dalībai eiro ir patiesi ģeopolitiska nozīme, jo tā būs skaidra piederības zīme Rietumu pasaulei un Rietumu vērtībām. Baltijas valstīm eiro ir arī drošības simbols, un vieglprātīgi populistiska rotaļāšanās ar to var būt bīstama.

Makroekonomiskie dati liek mums arvien optimistiskāk raudzīties uz Latvijas iekšējo gatavību ieviest eiro. Ir pienācis laiks kliedēt maldus un bez liekām emocijām skaidrot eiro ieviešanas ietekmi uz katra cilvēka dzīvi.

Ir pienācis laiks atmest bažas, ka līdz ar eiro ieviešanu zudīs Latvijas nacionālā identitāte – tā kļūs vēl redzamāka un atpazīstamāka, kad ar Latvijas simbolu rotātiem eiro varēs norēķināties Lisabonā, Parīzē, Tallinā un visur citur eirozonā. Ja sabiedrība ir informēta un zinoša, deklaratīviem un vienkāršotiem risinājumiem atliek maz vietas.

 Latvija jau astoņus gadus ir daļa no Eiropas Savienības, un eiro ir neatņemams šīs savienības simbols. Mums, kuru senči ir piedzīvojuši tik daudz nežēlības un vēsturiskas netaisnības, ir jābūt gandarītiem par sasniegto un jādara viss iespējamais, lai to nepazaudētu. Ikkatrs eiropietis un ikkatrs no mums ir atbildīgs par to, lai arī nākamās paaudzes varētu dzīvot mierā, saticībā un labklājībā.

Pie labām lietām pierod ātri. Eiropā pastāvošais miers ir kļuvis tik pašsaprotams, ka šķiet – nemaz savādāk nav bijis. Tomēr vēsture liecina ko citu. Mēs dzīvojam unikālā laikā; miers Eiropā nekad nav pastāvējis tik ilgi.

Uz Eiropas integrācijas tēvu liktajiem pamatiem Eiropas iedzīvotāji triju paaudžu laikā ir izveidojuši unikālu valstu sadarbības modeli, kas karu aizstāj ar mieru, naidu ar solidaritāti, nāves briesmas - ar cilvēktiesībām.

Ne velti šī gada Nobela Miera prēmija tika piešķirta tieši Eiropas Savienībai. Tā tiek godināta par Eiropas pārveidošanu no karu kontinenta par miera kontinentu. Balvas piešķiršana Eiropas Savienībai ir aicinājums darīt visu iespējamo, lai nosargātu sasniegto, virzītos tālāk un vienlaicīgi atgādinātu, kas tiktu zaudēts, ja tiktu pieļauts savienības sabrukums.

Ir jāuzsver atkal un atkal - gan pašos pirmsākumos, gan arī pašreiz Eiropas apvienošanas panākuma pamatā ir bijušas pamatvērtības.

Miers, demokrātija, solidaritāte, tiesiskums, cilvēktiesības, tolerance – šīs vērtības mūsdienās šķiet tik pašsaprotamas, taču pirms sešdesmit gadiem šī pārliecība nebūt nebija stipra. Eiropas kā miera kontinenta vīzijas īstenošanai daudzu desmitu gadu garumā ir bijusi vajadzīga gan politiskā griba, gan nepārprotams sabiedrības atbalsts. Tā pusgadsimta laikā, kurā Latviju bija prettiesiski okupējušas totalitāras valstis, sapnis par atgriešanos Eiropā bija vadmotīvs mūsu tautas brīvības centieniem.

Tādēļ šodien mēs nedrīkstam izturēties vieglprātīgi pret Latvijas vietu Eiropā un Eiropas kopīgajiem likteņiem.

Cienījamās dāmas un godātie kungi!

Nav noslēpums, ka bez finanšu, ekonomiskajām un parādu grūtībām Eiropa pašreiz piedzīvo arī politisko krīzi. Grūtības piespiež mūs saspringt, domāt un darboties.

Ideju un vīziju krustugunīs ir jāatrod zelta vidusceļš, ietvars nākotnes attīstības perspektīvai. Uz sarunu galda ir lieli jautājumi - banku savienība, pamatlīgumu pārskatīšana, divu ātrumu Eiropa un pat suverēnu valstu federācija. Nenoliedzami, ne visi priekšlikumi ir Latvijas interesēs, taču Latvijas interesēs pilnīgi noteikti ir Eiropas Savienības dzīvotspēja.

Tāpēc gaidāmajās diskusijās par Eiropas Savienības nākotni Latvijai ir jāiesaistās īpaši aktīvi.

Noslēgumam tuvojas sarunas par nākamo Eiropas Savienības daudzgadu budžetu. Ir darīts daudz, lai Latvija pārējās dalībvalstis pārliecinātu, ka nav pieņemams tik negodīgs un tirgu kropļojošs tiešmaksājumu sadalījums zemniekiem un ka kohēzijas finansējums ir svarīgs turpmākās izaugsmes instruments.
Mums ir jāaizstāv Latvijas nacionālās intereses un mūsu lauksaimnieku intereses, jo bez tā nav sasniedzama Latvijas izaugsme.

Šogad esam uzsākuši gatavošanās procesu Latvijas prezidentūrai Eiropas Savienībā. Parlamentam prezidentūras ietvaros būtiska, lai gan ne obligāta ir iesaistīšanās prioritāšu un prezidentūras darba kārtības definēšanā un īstenošanā – viss atkarīgs no paša parlamenta vēlmes un gatavības.

Par labu Saeimai runā fakts, ka esam jau iesaistījušies diskusiju ciklā par prezidentūras prioritātēm, kas tika rīkotas ar plašu sabiedrības līdzdalību, un prezidentūras jautājumi bija viens no galvenajiem diskusiju tematiem ikgadējā Saeimas un NVO forumā.

Eiropas Savienības dalībvalstis savas prezidentūras prioritātes tradicionāli formulē valdībā vai parlamentā, taču Latvija jau šobrīd ir unikāla ar to, ka prioritāšu noteikšanas procesā piedalās plašāki sabiedrības loki, un nozīmīgu lomu tajā ir spēlējusi arī Saeima.

Vēlos uzsvērt, ka Latvija var brīvi formulēt konkrētas un kompaktas prioritātes, kas ir aktuālas visu Eiropas Savienības dalībvalstu iedzīvotājiem un kuras vienlaikus kalpo mūsu valsts un mūsu reģiona interesēm. Jau tagad varam paredzēt, ka tas nebūs vienkāršs uzdevums, tāpēc Latvijas prezidentūrai ir jābūt gudrai prezidentūrai, mūsu pieejai ir jābūt radošai un mums ir jāizmanto šis laiks, lai Eiropai un visai pasaulei parādītu mūsu prioritātes Eiropas Savienības turpmākajā attīstībā, kā arī mūsu kultūras bagātību, mūsu dabas krāšņumu un pašu sasniegumus.

Godātie klātesošie!

Gudrs ir tas, kurš spēj mācīties vismaz no savām kļūdām. Šobrīd, kad pēckrīzes nogurums vērojams visdažādākajās tā izpausmēs, mums ir sev skaidri jāpasaka, kas ir tie galvenie iemesli, kas mūs krīzē ieveda un ir radījuši pašreizējo situāciju.

Mācītājs Juris Rubenis savulaik teica, ka mūsdienu krīzē lielā mērā ir vainojama tieši pārmērība un alkatība. Viņš arī deva padomu, kā no tās izkļūt. „Krīzes draudus var kontrolēt un tās radītās ciešanas - mazināt, ja apzināmies krīzes radītās iespējas. Kā savai valstij palīdzēt? Atbilde vienlaikus ir vienkārša un sarežģīta.

Ikviens var uzdāvināt savai valstij vienu labāku, iecietīgāku, patiesāku, mīlošāku, gudrāku cilvēku. Cilvēku, kāds varbūt varētu kļūt arī katrs no mums,” ir sacījis Rubenis.

Jā, patiesi, nekas un neviens neglābs Latviju, ja tā neglābs pati sevi. Tieši tik vienkārši un sarežģīti vienlaikus. Ja mēs zaudēsim sev ticību, savu spēju virzīt, vest un pārvaldīt, ja mēs zaudēsim vēlmi dzīvot Latvijā, tad patiešām būs mūsu stāsta beigas. Ja mēs paliksim kā paralizēti savās sīkajās pretrunās un pēckrīzes pārgurumā, tad patiešām piepildīsies visu nelabvēļu pareģojumi, un ar to būs pateikts viss.

Bet kāpēc gan mums būtu jāgrauj tie stingrie pamati, uz kuriem ir veidota mūsu valsts? Kāpēc jāatsakās no sapņiem, kas noteikti piepildīsies? Kāpēc jāliek uz spēles pati valsts un tās pamati, kad atsevišķas sabiedrības grupas mūs nekaunīgi izaicina uz pārprastas demokrātijas spēli?

Paraugieties uz dažādām pasaules nācijām, salīdziniet tās ar Latviju! Mēs visi kopā esam nonākuši tik tālu! Mēs esam redzējuši un pieredzējuši tik daudz! Mēs esam radījuši un atjaunojuši savu valsti. Mums nav iemesla sevi noniecināt. Mēs apzināmies miera, brīvības un demokrātijas vērtību, un pilnīgi noteikti zinām tās cenu.

Demokrātija tiek pārbaudīta ik dienas. Tāpat kā okupācijas gados un brīvības atgūšanas laikā, arī šodien tautas kopības izjūtai, solidāram garam un Latvijas valsts mērķu stādīšanai augstāk par personīgajiem ir izšķiroša nozīme. Tāpat arī savstarpēja cieņa, iecietība un atteikšanās no vardarbības ir tās pamatvērtības, bez kurām nav iespējama spēcīga demokrātiska valsts.

Vislielākā demokrātiskas valsts vērtība ir brīvi cilvēki, kas paši lemj savu un savas valsts nākotni. Taču tas ir iespējams tikai tad, ja katrs arī uzņemas savu atbildības nastu. Vārdam ir spēks. Vai tas būtu politiķis no Saeimas tribīnes, vai sabiedriski aktīvs pilsonis piketā, vai ziņu portāla lasītājs ar vēlmi izteikt savu komentāru - mēs visi ar saviem vārdiem veidojam telpu, kurā mums jādzīvo.

Naids rada naidu un var novest pie destrukcijas. Visvieglāk ir ļauties dusmām un emocijām, daudz grūtāk ir iesaistīties dialogā un uzklausīt otru. Ikkatram pašam ar sevi ir jāstrādā, taču jo īpaši liela nozīme ir publiskām personām.

Spēja dzīvot saticībā ir vērtība, kas ļoti jākopj. Tas ir katra spēkos. Jo nav jau nekādu „mēs”  un „viņi”, ir viena tauta, viena Latvija, viena kopīga nākotne.

Cienījamās dāmas un godātie kungi!

„Es vienkāršu daru savu darbu” – tā pavisam nesen man sacīja kāda akcijas „Ievas sirds” laureāte. Tā ir labākā atbilde, ko nācies dzirdēt. Patiešām, ne vienmēr ir jāmeklē varoņi vai jāveic varoņdarbi. Mēs katrs sniedzam ieguldījumu spēcīgas Latvijas valsts attīstībā. Un mums ir pamats lepoties ar saviem ļaudīm un sasniegumiem.

Mūsu operas zvaigznes pasaulē, olimpieši un paraolimpieši, skolotāji, uzņēmēji, zemnieki, ārsti, policisti, studenti - ikkatrs ar savu godprātīgo attieksmi un ikdienas darbu veido rītdienas Latviju.

No mums pašiem, no mūsu valstiskās apziņas un ikkatra ikdienas soļa ir atkarīgs, kādu sagaidīsim mūsu valsts 100. gadskārtu.

Es vēlos redzēt spēcīgu, attīstītu un konkurētspējīgu Latvijas valsti, kurā tauta dzīvo labklājībā un saticībā un kurā dzimst bērni. Valsti, kurā - vienīgajā visā pasaulē - runā latviešu valodā un kurā ir saglabātas latviešu tradīcijas un kultūra, un dzīva ir nacionālā identitāte. Vēlos redzēt Latviju, kurā tiesiskums un demokrātija ir sabiedrībā nostiprinājušās vērtības.

Domājot par simtgadīgo Latviju, es redzu spēcīgas un nodrošinātas ģimenes, izglītotus un konkurētspējīgus ļaudis, jaunas darba vietas un attīstītu uzņēmējdarbību. Es redzu ļaudis atgriežamies Latvijā, spēju attīstīties ar pašu darba un talantu palīdzību, un vēlmi saglabāt valsts pamata vērtības nākamajām paaudzēm.

Mīlestība pret savu valsti, augsti mērķi, godaprāts un sava darba darīšana pēc labākās sirdsapziņas ir galvenais, ko mēs katrs varam dāvināt savai valstij, lai veidotu to tādu, kādu vēlamies redzēt ik dienas.

Dievs, svētī Latviju!