Godātais Latvijas Valsts prezidenta kungs! 

Godātais Latvijas Ministru prezidenta kungs!

Ekselences! 

Deputāti! Dāmas un kungi!

Pirmais Eiropas Centrālās Bankas prezidents Vims Duizenbergs 1998. gada nogalē, īsi pirms eiro kļuva par bezskaidrās naudas norēķināšanās vienību, atzina - “Eiro ir kas daudz vairāk, nekā vienkārši naudas vienība. Tā ir daļa no cilvēku identitātes. Tā atspoguļo to, kas šiem cilvēkiem ir kopīgs pašreiz un būs kopīgs arī nākotnē”.

Vienotās valūtas ideja caurstrāvo visu Eiropas Savienības integrācijas vēsturi, taču tā nobrieda laikā, kad kontinents piedzīvoja lielākās ģeopolitiskās izmaiņas kopš Otrā pasaules kara beigām.

Eiro tika ieviests 1999. gada 1. janvārī kā bezskaidrās naudas norēķinu vienība un pēc trijiem gadiem jau kā reāla un taustāma nauda visai pasaulei. Tas pašiem eiropiešiem bija apliecinājums, ka Eiropas integrācija ir sasniegusi vēl nepieredzētu sadarbības un savstarpējās uzticēšanās pakāpi.

Ne bez iebildumiem, skepticisma un emocionāliem pārdzīvojumiem eiro zonas valstu iedzīvotāji atvadījās no savām markām, lirām, frankiem un šiliņiem. Ekonomiskie apsvērumi un praktiskie ieguvumi bija eirozonas izveidošanas lēmuma pamatā. Taču tikpat nozīmīgs bija arī politiskais vēstījums- eirozonas valstis ir gatavas pieņemt nozīmīgu lēmumu, lai nākotnē būtu savītas vēl ciešākām saitēm. Lai karš un savstarpējās nesaskaņas tiktu atstātas vēl dziļākā pagātnē. Lai Eiropas Savienības valstis būtu labāk sagatavotas globālajām izmaiņām 21. gadsimtā.

Godātie klātesošie!

Eirozonā pašreiz ietilpst septiņpadsmit Eiropas Savienības dalībvalstis. Igaunija 2011. gada 1. janvārī bija pēdējā no dalībvalstīm, kas papildināja šo bloku. Mūsu Ziemeļu kaimiņu pieredze mums ir ļoti būtiska un no tās mēs mācāmies, tāpēc es augstu novērtēju, ka šodien konferencē iespēju piedalīties ir radis Igaunijas Centrālās bankas prezidents Ardo Hanssons.

Pirms iestāšanās eiro, Igaunija, protams, izpildīja visus Māstrihtas kritērijus, taču eirozonas dalībvalstu lēmums nebija balstīts tikai uz makroekonomiskajiem kritērijiem. Tie bija arī politiskie argumenti.

Par nožēlu joprojām izskanēja viedoklis par to, ka bijušās komunistiskā bloka valsts iestāšanās eiro nav Eiropas Savienībai prioritāra.

Nepagāja ne gads, kad Igaunija ne tikai attaisnoja uz sevi liktās cerības, bet kalpoja kā izcilības piemērs citām eiro dalībvalstīm.

Šobrīd, kad arī mēs Latvijā esam pietuvojušies tik tuvu iekļūšanai eirozonā, ir saprotama Latvijas iedzīvotāju pastiprinātā interese un pat bažas par eiro ieviešanas procesu.

Pēdējo pārdesmit gadu laikā mēs esam piedzīvojuši vairākas naudas maiņas, tāpat daudzas ģimenes ir skārušas banku krīzes. Tas ir iemesls, kādēļ šobrīd cilvēki tik viegli pakļaujas saasinātai uztverei un jautājumus, kas saistīti ar lata nomaiņu pret eiro, uztver vairāk emocionāli un mazāk pragmatiski. Tieši tāpēc diskusijai par valsts izaugsmei tik nozīmīgu jautājumu kā Latvijas pievienošanās eiro jābūt profesionālai un konstruktīvai.

Tautu nedrīkst populistiski biedēt ar cenu noapaļošanu uz augšu vai zelta rezervju atdošanu Eiropas Centrālajai Bankai.

Ir skaidri jāizvērtē visi ieguvumi un zaudējumi. Ikkatram ir jāapzinās, ka eiro - tā nebūs tikai naudas vienība mūsu makos vai izmaksātajās pensijās. Eiro ieviešana ir arī izdevīgāki nosacījumi aizņēmumiem un atvieglotāka dzīve uzņēmējiem. Tā ir arī lielāka stabilitāte pret ārējiem satricinājumiem un augstāki reitingi starptautiskajās kredītreitingu aģentūrās.

Pie tam eiro faktiski jau sen ir otra Latvijas valūta. Kopš 2005. gada lats ir piesaistīts eiro. Vairāk nekā 40% Latvijas mājsaimniecību noguldījumu ir uzkrāti eiro valūtā, gandrīz 60% norēķinu tiek veikti eiro un vairāk kā 80% no visiem kredītiem ir ņemti eiro.

Latvijas izaugsmes interesēs ir pēc iespējas ātrāk panākt labvēlīgāku klimatu investīciju piesaistei un eksporta veicināšanai. Pieaugot ekonomiskajiem apgriezieniem, augs budžeta ieņēmumi, kas savukārt dos iespēju pārskatīt algas, pensijas un pabalstus.

Un, ne mazāk svarīgi, Latvijas dalībai eirozonā ir arī stratēģiski politiska nozīme – tā ir savu pozīciju nostiprināšana Eiropas Savienībā un Eiropas valstu integrācijas kodolā. Gan politiski, gan ekonomiski, un eiro šeit ir neatsverams līdzeklis.

Godātie klātesošie! 

Diskusijās par eiro ieviešanu bieži tiek minētas virkne valstu, arī tā saucamās jaunās Eiropas Savienības dalībvalstis, kuras tuvākā laikā neplāno pievienoties eirozonai. Taču tas ir maldīgi. Kā man pavisam nesen atzina jaunais Lietuvas premjers Aļģirds Butkevičs, Lietuvas valdība vēlas pēc iespējas ātrāku pievienošanos eiro. Arī mums tik tuvā Polija, kuras ekonomika veiksmīgi attīstās un kuras politiskā ietekme Eiropas Savienībā arvien pieaug, šogad ir uzsākusi diskusiju par pievienošanos eiro.

Tiek runāts arī par identitātes zaudēšanu. Nesen viesojoties Latvijā, Somijas parlamenta priekšsēdētājs bija patiesi pārsteigts, kad viņam minēju šo izplatīto apsvērumu. Brīdī, kad Somija pievienojās eirozonai, zemākas procentu likmes un eksporta izaugsmes iespējas lielākajai daļai somu tomēr bija daudz aktuālākas, nekā šķiršanās no somu markas.

Un Somija tāda nav vienīgā. Godīgi un objektīvi paraudzīsimies, vai Austrija ir zaudējusi savu nacionālo identitāti? Un Slovēnija? Vai Slovākijas un Igaunijas ekonomiskā konkurētspēja pēc pievienošanās eiro ir apdraudējusi šo valstu nacionālo patriotismu?

Tā vietā, lai baidītos vai biedētu, daudz būtiskāk ir mācīties no šo valstu pieredzes, kādā veidā tiek organizēta sabiedrības informēšana un kādā veidā panākt to, lai negodīgie uzņēmēji nenopelnītu uz naudas maiņas rēķina.

Tikpat svarīgi ir izvērtēt, ar kādām izmaiņām tuvākajos gados var saskarties gan uzņēmēji, gan arī mājsaimniecības. Tāpēc es vēlos pateikties Eiropas Komisijas pārstāvniecībai par atbalstu šīs konferences rīkošanā un daudzajiem ārvalstu viesiem par gatavību un vēlmi dalīties šajā vērtīgajā pieredzē.

Dāmas un kungi! 

Eiro nav tikai naudas banknotes un monētas. Tas ir Eiropas integrācijas simbols visuzskatāmākajā veidā. Katram Eiropas pilsonim saprotamā un izjūtamā veidā. Tas ir līdzeklis, kas savij visu eiropiešu dzīves kopā un dod iespēju ikkatram pilsonim, izmantojot Eiropas Savienības sniegtās iespējas, vairot savas ģimenes un valsts labklājību.

Es esmu par to, lai Latvija būtu daļa no šīs kopienas.

Paldies par uzmanību!