Augsti godātais Ministru prezidenta kungs!

Godātie Saeimas deputāti!

Ekselences!

Dāmas un kungi!

Mīļie tautieši!

 

4.maijs ir svētki, kas radīti mūsu pašu rokām. Mēs bijām tie, ka šo dienu ierakstīja vēsturē uz visiem laikiem.

Tie bijām mēs, kas stāvēja Baltijas ceļā, piedalījās dziesmotajā revolūcijā un stāvēja uz barikādēm.

Šos svētkus izlolojām mēs paši ar savām alkām pēc brīvības, ar sapni par neatkarīgu Latviju, ar spēcīgu nacionālo kultūru, mīlestību pret savu valodu un zemi.

Tie bija cilvēki no mūsu vidus, kas pirms 27 gadiem šajā zālē pieņēma deklarāciju „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”.

Mēs paši, mūsu vecāki un vecvecāki bija to tūkstošu vidū, kas šeit, pie Saeimas nama, un vēlāk Daugavas krastmalā ar asarām acīs sveica mūsu neatkarīgās valsts atdzimšanu.

Kopš tā brīža mūsu bērni dzimst neatkarīgajā Latvijā. Kopš tā brīža viss ir mūsu pašu rokās. Tas ir mūsu spēks un griba, kas Latvijai liks pastāvēt mūžam un saulei Latvijas ģerbonī nekad nenorietēt

Ar ko mēs šodien lepojamies?

Ar to, ka divas reizes laikmetu griežos esam nelokāmi apliecinājuši Latvijas tautas valstsgribu, spēju vienoties un pašiem rakstīt savu vēsturi. Esam apliecinājuši spēju uzņemties atbildību par valsti, kuras vārds ir Latvijas Republika.

Lepojamies, ka pirms 27 gadiem spējām atjaunot tos pašus principus un vērtības, ko Latvija pamatos ielika 1918. gada 18. novembrī.

Atjaunojām Satversmi, kurā teikts – Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Atjaunojām valsti, kuru veido Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale. Kurā valsts valoda ir latviešu valoda.

Mēs jau otru reizi gadsimta laikā apliecinājām, ka mūsu izvēle ir un paliek neatkarīga, demokrātiska, latviska valsts!

Mēs esam ne tikai lepni, bet arī priecīgi un laimīgi, ka ik reizi, atgriežoties mājās no ceļojuma vai ārvalstu brauciena, mēs varam pateikties Dievam vai liktenim par to, ka dzīvojam Latvijā. Šeit ir mūsu mājas, šeit ir droši, šeit skan mūsu valoda, te mīt mūsu ģimenes un draugi. Mums ir sava vieta uz zemeslodes, mums ir sava tēvzeme, tā ir skaista, un mēs to mīlam, jo tā ir mūsu!

Mēs varam būt lepni par to, ka esam spējuši īstenot grandiozas pārmaiņas Latvijas tautsaimniecībā. No padomju impērijas, kas bija tiktāl degradējusies, ka nebija pieejamas pat vienkāršākās pārtikas preces, mēs esam nogājuši ceļu līdz Eiropas Savienībā integrētai atvērtai ekonomikai. Latvija ir pievienojusies Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijai (OECD), kas apvieno 35 attīstītās pasaules valstis un kopumā veido 80% no globālās ekonomikas. Mēs konsekventi esam gājuši uz ekonomiskās situācijas uzlabošanu un labklājības veicināšanu!

Jā, šajā ceļā ir pieļautas vairākas būtiskas kļūdas.

Veids, kādā pēc neatkarības atgūšanas tika uzsākta privatizācija, kā tika īstenota sertifikātu ideja, kā norisinājās stratēģiskās infrastruktūras privatizācija – tas viss ir atstājis negatīvas sekas.

Šīs kļūdas uz daudziem gadiem ir aizkavējušas normāla vidusslāņa veidošanos. Tās radījušas grūti novēršamu plaisu starp iedzīvotāju grupām turības ziņā. Un diemžēl ne jau darbs daudzos gadījumos mūsu valstī ir bagātības ķīla.

Mums nācās pārdzīvot Krievijas radīto ekonomisko krīzi 1998. gadā, un 2007.—2010. gada globālo finanšu krīzi, ko pastiprināja nekustamā īpašuma spekulāciju burbulis pašu mājās.

Rētas, ko iecirta pēdējā krīze, sabiedrībā atbalsojās visdziļāk. Tā atbalsojās cilvēku likteņos un viņu attieksmē pret valsti. Tūkstošiem cilvēku devās dzīvot un strādāt uz citām valstīm, lai uzturētu ģimenes, samaksātu hipotekāros kredītus, noturētos virs ūdens.

Latvija ir maksājusi bargu naudu par šīm kļūdām. Un joprojām turpina par tādām maksāt.

Diemžēl neesam pratuši pieprasīt personisku atbildību par šīm kļūdām, kas palīdzētu tām neatkārtoties.

Valsts vadītājiem jāstrādā tā, lai cilvēki varētu uzticēties viņu lēmumiem, lai justu, ka lēmumi pieņemti sabiedrības interesēs.

Godātie Latvijas iedzīvotāji!

Jau trīs gadus esam eirozonā. Latvijai tas bija pareizs un vajadzīgs lēmums. Ekonomisti sola, ka tuvākie trīs gadi uzņēmējdarbībai būs salīdzinoši veiksmīgi. Situācija eirozonā un pasaulē sola labākus nosacījumus, tos pastiprinās ES fondu pieejamība. Šis laiks jāizmanto, lai izlīdzinātu radušos zaudējumus un stiprinātu mūsu finansiālo drošību.

Šis gads valsts ekonomikā ir iesācies labi. Latvijas eksports pieaug.. Īpaši priecē tas, ka labi rezultāti sasniegti nozarēs ar augstu pievienoto vērtību un intelektuālo ieguldījumu. Tas ir ceļš, kas ejams Latvijai – gudrās tehnoloģijas, nelieli, bet vērtīgi uzņēmumi, kas spēj savus ražojumus eksportēt. Pieredze liecina – Latvijā radītie produkti ir inovatīvi, konkurētspējīgi un izcili! Mums jāveicina to attīstība.

Visu, kas Latvijā ir labs, esam radījuši mēs paši. Mēs to nedrīkstam noniecināt. Mums tas ir jādaudzina, jārāda, mums ar to jālepojas. Tāpat kā mēs lepojamies ar savu bērnu un tuvinieku panākumiem, Kā mēs lepojamies ar pašu rokām iestādīto stādu, kas devis labu ražu. Mums jāapzinās, jāaudzē un jārāda sava varēšana!

Latvijai ir savs Nacionālās attīstības plāns, ko savulaik izstrādājām valsts vidēja termiņa attīstībai no 2014. līdz 2020. gadam. Šī plāna galvenais mērķis ir ekonomiskais izrāviens.

Šobrīd valdībai ir īstais brīdis apliecināt sabiedrībai – izrāviens būs, mēs zinām, kā to panākt, un visi būs ieguvēji.

Ekonomiskā izrāviena vārdā valdība šobrīd ir izstrādājusi principiāli jaunu nodokļu politiku.

Diskusijā par šo reformu aktīvi jāpiedalās arī visai sabiedrībai. Taču ar skaidru apziņu – lai valstij būtu vairāk naudas, nodokļi jāiekasē labāk un nodokļi jāmaksā visiem. Ar sapratni, ka tālredzība ir svarīgāka par mirkļa vajadzību. Ar spēju vērtēt ne tikai no sava pagalma, bet domājot par visu Latviju.

Mēs visi esam ieinteresēti pozitīvās pārmaiņās. Jo mēs paši esam tie ārsti un slimnieki, kuriem trūkst finansējuma veselības nozarē, mēs paši esam tie studenti un pasniedzēji, kuriem nepieciešama reforma izglītības sistēma. Mēs un mūsu ģimenes locekļi, draugi un radi esam tie ierēdņi, ugunsdzēsēji, lauksaimnieki un uzņēmēji, kuru darbībai jārada tāda vide, lai ekonomiski uzplauktu visa Latvija.

Mēs esam tie, kas gaida savus dēlus un meitas, brāļus un māsas atpakaļ Latvijā no darba citās valstīs.

Politiķiem jāizstrādā tādas reformas, kas labvēlīgi ietekmē valsts nākotni un vairo tās bagātību!

Ja Latvija tagad neatradīs kādu jaunu paradigmu savas tautsaimniecības attīstībai, mums diemžēl draud stagnācija uz daudziem gadiem.

Godātie klātesošie!

Pasaule šobrīd ļoti mainās. Esam aci pret aci ar 21. gadsimta izaicinājumiem. Tā ir ne tikai globālā ekonomika, neierobežota informācijas apmaiņa, brīva pārvietošanās, kam ir gan pozitīvs, gan negatīvs iespaids. Tā ir arī Krievijas agresija Ukrainā un Krimas okupācijas. Tas ir Brexit, un jūtami Kremļa centieni sašķelt un vājināt Eiropas vienotību, ietekmēt vēlēšanas Rietumu demokrātijas valstīs.

Mēs esam arī citu epohālu pārmaiņu priekšā. Tā ir apjomīga iedzīvotāju migrācija Eiropā, kuras apturēšanai pašlaik nav atrasti nepieciešamie instrumenti.

Tie ir nekonvencionāli drošības riski, tās ir netradicionālas politikas veidošanas metodes un jauna politikas uztvere.

Mums jāsaprot šie procesi un jāmācās tie pārvaldīt. Mums jāzina, kā aizsargāsim Latviju mūsu valsts pastāvēšanas otrajā gadsimtā.

Esmu vienisprātis ar tiem, kuri uzskata, ka Eiropa atradīs veidu, kā izturēt šo spiedienu. Eiropa visticamāk mainīsies, taču tā nav nopostāma. Eiropas ir racionāla. Eiropa paliks vienota, turpinās pastāvēt un attīstīties. Un paliks uzticīga savām vērtībām.

Tieši tāpat pastāvēs un turpinās attīstīties Latvija, turoties pie savām vērtībām.

Eiropas brīvības ir kļuvušas par mūsu dzīves neatņemamu sastāvdaļu, un mēs no tām negrasāmies atteikties!

Taču milzīgās pārmaiņas mums, protams, liek mobilizēt spēkus un mobilizēties pašiem. Domāt par drošību no tāda skatpunkta, kā vēl neesam raduši to darīt.

Gan vēsturiskā, gan mūsdienu pieredze liecina – Latvijas karavīri vienmēr ir bijuši patriotisma un vitalitātes paraugs, viņus apbrīno pašmājās un pasaulē.

Domāju, tieši augstā uzticēšanas Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem ir iedvesmojusi gandrīz pusi Latvijas iedzīvotāju apliecināt, ka viņi ir gatavi cīnīties ar ieročiem rokās, lai aizstāvētu Latviju.

Latvija ir aktivizējusi arī valsts Aizsardzības koncepcijā iestrādāto totālās jeb vispārējās aizsardzības principu. Tas paredz visas sabiedrības iesaisti valsts aizsardzībā. To, ka valsts pastāvēšanas un aizsardzības garantēšana ir ne vien militārs, bet vispārnacionāls uzdevums.

Aizstāvēt Latviju ir gatavi arī mūsu NATO sabiedrotie, un Baltijas valstu drošība ir arī viņu prioritāte.

NATO pastiprinātā klātbūtnē Baltijā un Polijā kopumā piedalīsies 17 sabiedrotās valstis. Kopā ar trīs Baltijas valstīm tas nozīmē 20 NATO nācijas - vai tas nav skaidrs solidaritātes un atturēšanas signāls?

Mēs ļoti augstu vērtējam NATO spēku stiprināšanu Baltijas reģionā. Tomēr, lai stātos pretī šodienas drošības izaicinājumiem, izšķiroša nozīme ir nepārtrauktai ASV militārai klātbūtnei.

ASV ir mūsu uzticams sabiedrotais un partneris – par to es vēlreiz pārliecinājos  pirms dažām dienām Vašingtonā, tiekoties ar ASV Kongresa Pārstāvju palātas spīkeru Polu Raienu. No spīkera Raiena es saņēmu nešaubīgu apliecinājumu, ka ASV tikpat konsekventi turpinās atbalstīt Baltijas valstu drošību.

Latvija ir spērusi milzu soļus savu aizsardzības spēju stiprināšanā, un 2018.gadā valsts aizsardzībai tiks piešķirti 2% iekšzemes kopprodukta.

Un mums ir tikai viens vēstījums: gan militāra, gan nemilitāra uzbrukuma gadījumā Latvija pretosies un nepadosies! Mēs nekad neesam padevušies un nepadosimies!

Protams, ne jau ieroči vien ir svarīgi, rūpējoties par drošību.

Pajautāsim sev, vai esam gatavi un protam aizsargāt paši sevi? Vai spējam parūpēties par saviem bērniem, savu ģimeni? Un tas neattiecas tikai uz briesmu gadījumiem, tas attiecas uz jebkuru situāciju, uz ikdienas dzīvi.

Drošības sajūtai jā balstās apziņā, ka spējam uzņemties atbildību par sevi. Ka esam padomājuši ne tikai par šodienu, bet arī par rītdienu. Ka mums ir ne tikai plāns A, bet arī plāns B.

Tāds ir mūsu vislielākais izaicinājums, pie kura vēl nopietni jāstrādā – radīt cilvēkos lielāku drošības sajūtu par savu nākotni!

Mīļie tautieši!

Pēdējos gados arvien dziļāk cenšamies izprast savu un savas tautas identitāti, nacionālās vērtības samērot ar savām un vispārcilvēciskajām vērtībām. Sociologi un psihologi, filozofi un juristi izteikušies par latviskumu un latviešu psiholoģiskajām iezīmēm.

Atbildes uz šiem jautājumiem reizēm cenšas raksturot ar taustāmiem piemēriem – identitāte esot karogs, tautastērps, lauku sēta, pelēkie zirņi ar speķi.

Reizēm latvisko mēģina raksturot tumšās krāsās – latvieši esot skeptiski, piesardzīgi, aizdomīgi. Kādā teātra izrādē nesen pat izsaucās: latvieši, lūk, esot kārkli.

Bet kas ir tas, kas vieno un mobilizē tautu? Kas liek just un saglabāt etnisko identitāti cauri gadsimtiem? Kas liek latvietim lepoties ar savu izcelsmi un mīlēt savu valsti, pat ja tā nav ideāli perfekta?

Manuprāt, tas viss ir tas, ko cilvēkam neviens nekad nevar atņemt.

Tas ir senču mantojums, tā ir piederības sajūta, domas, dzīvesveids. Tas ir mūžīgais ceļš uz mājām. Tā ir tēvzemes mīlestība.

Un to var sajust tikai sirdī.

Tā ir gara sajūta, kas latviešus vienmēr darījusi stiprus, un ko neviens nekad nav spējis uzvarēt.

Jā, varbūt mēs esam pārāk skopi vārdos, kad mums jāapliecina mīlestība, kad jāizsaka atzinība, kad jālepojas ar paveikto.

Varbūt neesam paguvuši visiem izskaidrot, kādēļ svinam 4. maiju un 18. novembri? Kādēļ 11. novembrī iededzam svecītes un Jāņos pinam vainagus? Kādēļ diviem miljoniem latviešu ir sava valsts, sava dzīva valoda, unikāla kultūra un tik daudz izcilu personību?! Kādēļ mums tas viss ir?!

Atbilde ir mūsu garā. Mūsu spējā mainīt vēstures gaitu. Tā tas bija 1918. gadā, un tā tas bija 1990. gadā.

Atbilde ir arī tajā, ka mēs, daudz par to nerunājot, pēkšņi nedzirdami, neredzami saliedējamies, saliekam plecus kopā un nostiprinām pozīcijas, ja ir atskanējis draudu signāls Latvijas drošībai.

Un tās nav taustāmas lietas. Latvieši cauri gadu desmitiem ir parādījuši spēju izšķirošos brīžos vadīt savu vēsturisko likteni. Tas viss ir tādēļ, ka mēs mīlam savu valsti, mēs mīlam Latviju.

Latvieši var paļauties uz sevi un cits uz citu. Mēs neesam vēstures upuri. Mēs esam vēstures uzvarētāji!

Godātie deputāti! Ekselences! Mīļie tautieši!

Pēc dažām stundām Saeimas deputāti, Augstākās padomes deputāti, kas 4.maijā balsoja par neatkarību, kā arī diplomāti un mūsu viesi dosies uz Rēzekni, kur mēs atzīmēsim vēsturiski ļoti nozīmīgu notikumu – Latgales kongresa simtgadi.

Šajā kongresā pirms 100 gadiem tika nolemts, ka Latgales, Vidzemes un Kurzemes latvieši ir viena tauta un Latgalei jāapvienojas ar pārējiem topošās Latvijas valsts novadiem vienā zemē.

Kā savas dzīves noslēgumā teica bīskaps Jāzeps Rancāns, viens no šā pasākuma iedvesmotājiem, “Latgales kongress ir viens no veikumiem, kas likti kā stūrakmeņi neatkarīgās Latvijas pamatos”.

Latgales kongress bija tas, kas ienesa Latvijas vainagā trešo zvaigzni – Latgali.

Latgales kongress ir spoža Latvijas vēstures lappuse, kas vēlreiz apliecina – visos vēsturiski izšķirošos brīžos Latvijā ir pieņemti pareizi lēmumi. Savas valsts labā. Tie pieņemti demokrātiski, bet neatlaidīgi, vienoti un mērķtiecīgi. Tā bija Latgales kongresā pirms 100 gadiem, tā bija 1918.gada 18. novembrī un 1990. gada 4. maijā.

Mēs paši esam radījuši Latvijas valsti, atjaunojuši tās neatkarību un paši nodrošināsim tās pastāvēšanu mūžīgi mūžos.

Dievs, svētī, Latviju!