Dr.Pauls Kalniņš

(1872-1945)

1., 2., 3. un 4.Saeimas priekšsēdētājs. Dzimis 1872.gada 3.martā Vilcē. Pēc vietējās pagastskolas beigšanas apmeklēja Liepājas ģimnāziju, vēlāk studēja dabaszinības Maskavā, 1898.gadā beidza Tērbatas universitātes Medicīnas fakultāti. Strādāja par ārstu Tukumā, Jelgavā un Rīgā. 1897.gadā viņš bija avīzes “Dienas Lapa” redakcijas loceklis, kopā ar citiem jaunstrāvniekiem tika apcietināts un izraidīts no Latvijas. 1901.gadā P.Kalniņš atgriezās Jelgavā un vadīja Kurzemes sociāldemokrātu grupu, piedalījās 1905.gada revolūcijā.

1903.–1906.gadā P.Kalniņš atradās emigrācijā Šveicē, 1906.–1915.gadā strādāja par ārstu Jūrmalā, bija vairāku sociāldemokrātu izdevumu redakciju loceklis, publicēja tajos arī savus rakstus. Pirmā pasaules kara laikā P.Kalniņš bija kara ārsts, 1917.gadā – Rīgas Strādnieku deputātu padomes loceklis, piedalījās Demokrātiskā bloka dibināšanā, vēlāk – Tautas padomes loceklis, Satversmes sapulces un visu Saeimu deputāts. Pēc F.Vesmaņa atkāpšanās no amata par Saeimas priekšsēdētāju P.Kalniņš tika ievēlēts 1925.gada 20.martā.

1918.–1922.gadā viņš bija Sociāldemokrātu partijas CK priekšsēdētājs, 1925.–1934.gadā – Kultūras fonda priekšsēdētājs. Pēc 1934.gada 15.maija apvērsuma P.Kalniņš četrus mēnešus pavadīja Centrālcietumā un mājas arestā, 1942.–1944.gadā bija nelegālās sociāldemokrātu CK loceklis. 1944.gadā P.Kalniņu deleģēja uz Zviedriju, bet Baltijas jūrā viņš tika aizturēts un aizvests uz Vāciju. Miris Austrijā.